ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA
VIESĪBAS AR DZĪVNIEKU PIEDALĪŠANOS
Visā mājā valdīja drudžaina rosība. Pa virtuves durvīm nāca un gāja produktu groziem apkrāvušies zemnieki, stiepa pa vairākām kopā sasietas vistas, kas kladzināja pilnā rīklē. Spiro ieradās divas un pat trīs reizes dienā, vezdams pilnu mašīnu ar vīna kastēm, krēsliem, saliekamiem galdiem un citām mantām. Zagažatas, kurām bija pielipis vispārējais uztraukums, laidelējās pa būri šurp un turp, brīžiem izbāzdamas galvu caur režģiem un aizsmakušā balsī komentēdamas notiekošo. Ēdamistabā Margo gulēja uz grīdas milzīgu brūna ietinamā papīra lokšņu vidū un ar krāsainiem krītiem zīmēja iespaidīgas freskas; dzīvojamā istabā Leslijs bija sakrāvis sev visapkārt augstas mēbeļu kaudzes un aprēķināja, cik galdu un krēslu iespējams novietot mūsu mājā, lai tur vēl varētu pagrozīties; virtuvē māte ar divām bļaustīgām zemnieku meičām, kas viņai palīdzēja, rīkojās vulkāna krātera atmosfērai līdzīgā vidē, jo visapkārt cēlās tvaiku mutuļi, sprēgāja uguns un katlos visu laiku kaut kas virda un burbuļoja; mēs ar suņiem klīdām no istabas istabā, palīdzējām, ko spējām, devām padomus un vispār centāmies būt noderīgi; Larijs augšstāvā savā istabā saldi gulēja. Ģimene gatavojās viesībām.
Kā parasti, viesību rīkošanu izlēmām gluži negaidot, turklāt bez sevišķa iemesla, tādēļ vien, ka mums pēkšņi iegribējās viesību. Pāri plūstošā mīlestībā pret saviem tuvākajiem mūsu ģimene bija uzaicinājusi ciemos visus, ko vien spēja atcerēties, pat cilvēkus, kuri mums nepavisam nepatika. Visi ar sajūsmu ķērās pie priekšdarbiem. Tā kā bija septembra sākums, nospriedām, ka viesības varētu nosaukt par Ziemsvētku balli, un, lai pasākums neliktos pārāk paviršs un nenozīmīgs, uzaicinājām visus uz lenču, tēju un pusdienām. Tas nozīmēja, ka ēdienus vajadzēja sagatavot milzu daudzumā, un māte (apbruņojusies ar veselu kaudzi appluskātu pavārgrāmatu) pazuda virtuvē un palika tur stundām ilgi. Pat tajos brīžos, kad viņa nosvīdušām brillēm iznāca no turienes, ar viņu bija iespējams sarunāties vienīgi par ēdieniem.
Kā allaž tajās retajās reizēs, kad visu ģimeni vienoja vienprātīga vēlēšanās izklaidēties, ķērāmies pie priekšdarbiem tik agri un ar tādu sparu, ka svētku dienā bijām līdz nāvei pārguruši un varen apskaitušies. Lieki būtu piebilst, ka mūsu viesības nekad nenoritēja tā, kā bija paredzēts. Lai mēs centāmies kā cenzdamies, pēdējā mirklī vienmēr atgadījās kaut kas tāds, kas visu sajauca un aizvirzīja mūsu rūpīgi izstrādātos plānus pavisam citās sliedēs. Gadu gaitā bijām pie tā pieraduši, un tas arī bija vienīgais glābiņš, citādi mūsu Ziemsvētku balle būtu izjukusi jau pašā sākumā, jo to gandrīz pilnīgi savā ziņā pārņēma zvēri. Viss iesākās gluži nevainīgā kārtā — ar zelta zivtiņām.
Ar Kosti palīdzību man beidzot bija izdevies sagūstīt lielo bruņurupuci, kuru biju iesaucis par Veco Plaukšķi. Ieguvis tik vērtīgu papildinājumu savai dzīvnieku kolekcijai, gribēju šo notikumu kaut kā atzīmēt. Nospriedu, ka vislabākais būtu reorganizēt bruņurupuču dīķi, kas īstenībā bija veca skārda mutesbļoda. Šāda mītne tik ievērojamai būtnei, kāds bija Vecais Plaukšķis, man šķita pārāk necienīga, tādēļ sadabūju lielu, četrstūrainu akmens rezervuāru (savā laikā tas bija lietots eļļas uzglabāšanai) un mākslinieciski izrotāju to ar akmeņiem, ūdensaugiem, smiltīm un oļiem. Kad darbs bija pabeigts, baseins izskatījās visai dabisks un, šķiet, bija pa prātam gan bruņurupucim, gan ūdensčūskām. Es pats tomēr nejutos īsti apmierināts. Protams, bija jau skaisti, taču kaut kā trūka. Pamatīgi padomājis un visu apsvēris, secināju, ka pēdējo puanti dīķim piešķirtu zelta zivtiņas. Bet — kur tās ņemt?
Tuvākā vieta, kur tādu mantu varētu nopirkt, bija Atēnas, taču tas būtu pārāk komplicēti un, galvenais, prasītu laiku. Es gribēju savu baseinu pabeigt līdz viesību dienai. Sapratu, ka mājinieki pārāk aizņemti, lai ziedotu laiku domām par zelta zivtiņām, tādēļ izstāstīju savu vajadzību Spiro. Kad sīki un smalki biju notēlojis, kādas izskatās zelta zivtiņas, viņš noteica, ka mana vēlēšanās neesot izpildāma: Korfu viņš nekad neesot tādas zivis redzējis. Vienalga, viņš padomāšot, ko manā labā darīt. Gaidīju ilgi; man jau šķita, ka viņš runāto aizmirsis, bet tad, dienu pirms viesībām, viņš paaicināja mani klusā kaktiņā un palūkojās visapkārt, lai konstatētu, ka neviens mūs nenoklausās.
— Māsters Džerijs, es domā, ka varēs dabūt tev tās zeltītās zivis, — viņš aizsmakušā basā čukstēja. — Tu tik nevienam neko nesaki. Šovakar tu brauc mammai līdzi, kad es viņu vedīs pie friziera, un paņem kādu trauku.
Jaunumi mani pagalam satrauca, jo Spiro noslēpumainās izdarības piešķīra domai par zivtiņu iegūšanu zināmu dēkas un briesmu nokrāsu; visu pēcpusdienu noņēmos, sagatavodams skārda bundžu, kur tās ievietot un pārvest mājās. Tovakar Spiro atbrauca vēlu, un mēs ar māmuļu bijām jau labu brīdi uz verandas gaidījuši, kad beidzot mašīna taurēdama un rēkdama drāzās šurp pa ceļu un iekaukdamās apstājās pie namdurvīm.
— Dieva vārds, misis Darels, piedodiet, ka nokavējos, — viņš atvainojās, palīdzēdams mātei iekāpt mašīnā.
— Viss kārtībā, Spiro. Mēs tikai mazliet bažījāmies, vai jums nav notikusi avārija.
— Avārija? — Spiro nicīgi pārprasīja. — Man nekad nenotiek avārijas.
Metās jau krēsla, kad izsēdinājām māti pie friziera un Spiro mani aizveda uz pilsētas otru malu, kur piestāja pie milzīgiem čugunā kaltiem vārtiem. Izrausies no automobiļa, viņš piesardzīgi paraudzījās visapkārt, tad piegāja pie vārtiem un uzsvilpa. Pēc brītiņa ņo krūmiem iznira vecs virs ar vaigubārdu, un viņi abi čukstus apspriedās. Spiro atnāca atpakaļ pie mašīnas.
— Dod bundžu, māsters Džerijs, un paliec tepat, — viņš nopurpināja. — Es nebūs ilgi.
Tad bārdainis atvēra vārtus, Spiro ielāčoja iekšā, un viņi abi steigšus pazuda krūmos. Pēc pusstundas Spiro atgriezās, cieši piespiedis bundžu pie platās krūts; kurpes šļakstēja, no bikšu galiem pilēja ūdens.
— Se, māsters Džerijs, — viņš sacīja, sniegdams bundžu. Tajā peldēja piecas treknas, mirdzošas zelta zivtiņas.
Ārkārtīgi iepriecināts, ņēmos Spiro tencināt.
— Labi, labi, — Spiro atteica, iedarbinādams mašīnu, — tikai nesaki nevienam ne pušplēsta vārda, norunāts?
Vaicāju, kur viņš tās ņēmis un kam pieder dārzs.
— Nav tavas darīšanas, — viņš drūmi atmurdēja, — tu tikai tās zivis nevienam nerādi un neko nesaki.
Viss noskaidrojās dažas nedēļas vēlāk, kad mēs ar Teodoru gājām garām tiem pašiem čuguna kaluma vārtiem un es apjautājos, kam pieder šī māja. Viņš paskaidroja, ka tā esot rezidence, kur, ierodoties salā, apmetas Grieķijas karalis vai kāda cita karaliska persona. Kopš tā laika manam apbrīnam pret Spiro vairs nebija robežu: iebrukt pilī un izzagt zelta zivtiņas no paša karaļa dīķa patiesi bija varoņdarbs. Manās acīs tas ievērojami cēla trekno zivtiņu vērtību un, redzot tās bruņurupuču sabiedrībā bezbēdīgi šaudāmies pa baseinu, man tās šķita vēl mirdzošākas.
Notikumi īsti sāka risināties viesību dienas rītā. Vispirms māte atklāja, ka Dodo tieši šai dienā atkal kļuvusi interesanta apkārtnes suņiem. Vienai no zemnieku meičām vajadzēja stāvēt pie virtuves durvīm un ar slotu atgaiņāt Dodo pielūdzējus, lai māte varētu netraucēta noņemties ar vārīšanu, taču, par spīti piesardzībai, pārdrošākie Romeo atrada ceļu uz virtuvi pa parādes durvīm.
Pēc brokastīm tūliņ aizsteidzos apskatīt, kā klājas manām zelta zivtiņām, un šausmās ieraudzīju, ka divas ir nokostas un pa pusei apēstas. Dabūjis zivtiņas, es sajūsmā pavisam biju piemirsis, ka tiklab bruņurupuči, kā ūdens- čūskas lāgiem labprāt notiesā pa treknai zivtiņai. Biju spiests pārvākt rāpuļus uz tukšām petrolejas kannām, līdz izdomāšu, kā jautājumu atrisināt. Iztīrījis Zagažatu būri un pabarojis Aleko, vēl joprojām nebiju izdomājis, kādā veidā turēt zivtiņas ar rāpuļiem vienā baseinā, bet jau tuvojās lenča laiks. Kuru katru mirkli gaidīja ierodamies pirmos viesus. Noraizējies riņķoju ap savu skaisti izbūvēto dīķīti un te pamanīju kaut ko drausmīgu: kāds bija nolicis trauku ar ūdensčūskām pašā saulē. Tās gulēja ūdens virspusē tik sakarsušas un šļauganas, ka man jau šķita — pagalam ir; sapratu, ka nekavējoties jāsniedz pirmā palīdzība, ja vēl gribu tās glābt, un, paķēris kannu, skrēju uz māju. Māte, nomocījusies un izklaidīga, pūlējās sadalīt uzmanību starp vārīšanu un Dodo pielūdzējiem.
Pastāstīju, kāda nelaime piemeklējusi čūskas, un paskaidroju, ka tās varētu glābt vienīgi, ielaižot uz kādu brīdi aukstā ūdenī vannā. Vai drīkstu tās uz stundiņu papeldināt vannā?
— Jā, protams, mīļais. Man šķiet, ka to var darīt droši. Noskaidro tikai, vai visi jau nomazgājušies, un neaizmirsti pēc tam izdezinficēt vannu.
Piepildīju vannu ar jauku, vēsu ūdeni un saudzīgi ieliku tur čūskas; jau pēc dažiem mirkļiem tās sāka izrādīt dzīvības pazīmes. Juzdamies apmierināts, atstāju tās atžirgt, bet pats devos augšā pārģērbties. Atpakaļ nākdams, iegriezos verandā palūkoties uz lenča galdu, kas bija uzklāts vīnogulāju ēnā. Pašā galda vidū uz vāzes, kur sākotnēji atradās skaisti sakārtotas puķes, tupēja Zagažatas, liegi šūpodamās. Šausmās sastindzis, vēroju galdu. Naži un dakšiņas izmētāti, sviests izšķaidīts pa šķīvjiem, bet galdauts krustu šķērsu nostaigāts sviestai- nām putnu kājām. Pipari un sāls bija izlietoti, lai izrotātu sadauzīta asās mērces trauka lauskas. Un, lai piešķirtu visam pēdējo māksliniecisko puanti, Zagažatas bija apgāzušas ūdens krūzi.
Pašu vainīgo izturēšanās man šķita dīvaina: viņas necēlās spārnos un nebēga prom, bet, ritmiski šūpodamās, palika tupam starp izvazātajām puķēm un, spožām acīm viena uz otru lūkojoties, ik pa brīdim apmierinātas sīki ieirgojās. Viena uzmeta man vērīgu skatienu, tad ar puķi knābī nedroši pārčāpoja pār galdu, galda malā sagrīļojās un smagi novēlās zemē. Otra aizsmakušā balsī izsmējīgi ieķērcās, bet tūliņ pabāza galvu zem spārna un aizmiga. Sākumā šī ārkārtīgi neparastā uzvešanās mani pārsteidza. Taču tad pamanīju uz verandas klona sadauzītu alus pudeli. Skaidrs — Zagažatas bija uz savu roku sarīkojušas balli un līdz nesamaņai piedzērušās. Man viegli izdevās viņas notvert, kaut gan viena centās paslēpties zem notraipītas salvetes un izlikties, ka viņas tur nemaz neesot. Patlaban stāvēju ar abām Zagažatām rokā, gudrodams, vai nevarētu iemānīt tās atpakaļ būri un izlikties, ka par šiem posta darbiem nekā nezinu, kad parādījās māte, nesdama mērces trauku. Nozieguma vietā pieķertam, man bija visai maz cerību kādam iestāstīt, ka šajā jezgā vainīgs piepeši uznācis viesulis vai žurkas, vai cits aizbildinājums, kas nu ātrumā iešautos galvā. Kopā ar Zagaža- tām man vajadzēja saņemt savu tiesu.
— Tiešām, mīļais, tev uzmanīgāk jānoslēdz būris. Tu taču zini, kādas viņas ir, — māte žēlabaini rājās. — Nu nekas, tas ir nelaimes gadījums. Galu galā viņas jau arī neapjēdz, ko izdarījušas, jo ir piedzērušās.
Aiznesis ļenganās, nevarīgās Zagažatas atpakaļ uz būri, konstatēju — kā jau biju baidījies —, ka arī Aleko izmantojis izdevību aiziet brīvsolī. Ieslodzīju Zagažatas viņu nodalījumā un vēl pamatīgi izrāju; viņas pa to laiku bija sasniegušas kareivīguma stadiju un nikni metās virsū manai kurpei. Nespēdamas izšķirt pirmtiesības uz kurpes auklu, viņas sāka pluinīt viena otru. Atstāju viņas riņķojam pa būri grīļīgos, mežonīgos lokos un žņiebjam knābi vienai pret otru un devos meklēt Aleko. Izstaigāju visu dārzu un māju, taču nekur nevarēju viņu ieraudzīt. Nodomāju, ka viņš aizlidojis uz jūru papeldēties, un jutos visai atvieglots, zinādams vismaz viņu prom no mājām.
Pa to laiku bija ieradušies pirmie viesi un atspirdzinādamies sēdēja verandā. Es viņiem piebiedrojos un drīz vien iegrimu dziļā sarunā ar Teodoru; kamēr mēs sarunājāmies, es pārsteigts ieraudzīju no olīvju birzs iznākam Lesliju, kas stiepa pītu somu ar slokām un lielu zaķi. Biju pavisam piemirsis, ka viņš bija devies medībās, cerēdams nošaut pirmās meža slokas.
Leslijs aizgāja pārģērbties, un mēs ar Teodoru uzsākām sarunu. Pienāca arī māte un atsēdās uz verandas balus- trādes, Dodo apgūlās viņai pie kājām. Viņas viesmīlīgās namamātes lomu nedaudz aptumšoja biežie pārtraukumi tērzēšanā, kad viņa, saviebusi niknu seju, tvēra resnu nūju un gaiņāja prom suņu baru, kas, mēles izkāruši, drūzmējās mājas priekšā. Ik pa brīdim Dodo bruņinieku vidū izcēlās tāds kautiņš, ka zobi vien šņakstēja, un tad visi ģimenes locekļi trūkās kājās un negantās balsīs auroja: «Mierrā!» Mūsu nervozākajiem viesiem, to dzirdot, sāka trīsēt rokas un izšļakstījās dzēriens. Pēc katra šāda pārtraukuma māmuļa visus pa kārtai apveltīja ar jauku smaidu un pūlējās ievirzīt sarunu atpakaļ normālā gultnē. Viņai tas bija nule kā trešo reizi izdevies, kad sarunu pārtrauca kliedzieni pašā mājā. Izklausījās, it kā baurotu mīnotaurs, kam sasāpējušies zobi.
— Kas Leslijam noticis? — iejautājās māte.
Atbildi viņai nevajadzēja ilgi gaidīt, jo Leslijs parādījās uz verandas, un viņa vienīgais apģērbs bija ap gurniem apmests dvielītis.
— Džerij! — viņš rēca, aiz dusmām pietvīcis tumši sarkans. — Kur tas puika ir?
— Klusāk, klusāk, mīļais! — māte centās viņu nomierināt. — Kas noticis?
— Čūskas! — Leslijs nošņācās un plaši paplēta rokas, laikam gribēdams parādīt rāpuļu milzu garumu, tomēr tūliņ bija spiests satvert dvieli, kas grasījās noslīdēt no gurniem. — Čūskas, lūk, kas noticis!
Interesanta bija viesu reakcija. Tie, kuri mūs pazina, sekoja notiekošajam ar dzīvu interesi; svešākie droši vien nodomāja, ka Leslijs ir mazliet jucis, un nesaprata, ko iesākt — nelikties gar starpgadījumu ne zinis, vai arī mesties Lesliju savaldīt, iekams viņš pagūst kādam uzbrukt.
— Par ko tu runā, mīļais?
— Tas sasodītais puika pielaidis draņķa vannu līdz malām pilnu ar riebīgām čūskām, — Leslijs nepārprotami izskaidroja situāciju.
— Kā tu runā, mīļais, kā tu runā! — māte automātiski aizrādīja, izklaidīgi piebilzdama: — Būtu labi, ja tu uzvilktu kaut ko mugurā, vari vēl apsaldēties.
— Zvēriski garas — kā ugunsdzēsēju šļūtenes… Brīnums, ka mani nesakoda.
— Nekas, mīļais, tā ir mana vaina. Es viņam teicu, lai ielaiž čūskas vannā, — māte atvainojās un, juzdama, ka vajadzētu viesiem apstākļus paskaidrot sīkāk, piebilda: — Viņām, nabadzītēm, bija saules dūriens.
— Paklau, māt! — iesaucās Larijs. — Tas nu, man šķiet, ir mazliet par stipru.
— Lūdzu, nesāc nu arī tu, mīļais, — māte stingri noteica. — Galu galā vannā pie čūskām taču bija Leslijs.
— Nesaprotu, kādēļ Larijam vienmēr jāiejaucas, — ieņerkstējās Margo.
— Jāiejaucas! Es nekur nejaucos, bet, ja māte kopā ar Džerij u rīko sazvērestību un pielaiž pilnu vannu ar čūskām, tad uzskatu par savu pienākumu protestēt.
— Stāvi klusu! — Leslijs viņam uzsauca. — Es gribu zināt tikai vienu: kad viņš domā tos riebekļus aizvākt?
— Man šķiet, tu cel brēku par niekiem, — piebilda Margo.
— Ja pienāks laiks, kad mums savas miesas vajadzēs šķīstīt karalisko kobru midzenī, es būšu spiests pameklēt citu mājokli, — Larijs brīdināja.
— Vai es reiz tikšu vannā vai ne? — aizsmakušā balsī noprasīja Leslijs.
— Kādēļ nevari pats tās izvākt?
— Šajā mājā labi varētu justies vienīgi svētais Asīzes Francisks …
— Dieva dēļ, nomierinieties jel reiz!
— Man taču būs tiesības izteikt savas domas . . .
— Es gribu nomazgāties, vairāk nekā. Tā nu patiesi nav nekāda lielā prasība.
— Rimstieties, mīļie, nestrīdieties, — sacīja māte. — Tu, Džerij, aizej un izņem čūskas no vannas. Ielaid tās pagaidām kādā bļodā vai kur citur.
— Nē! Mājā tās nedrīkst palikt!
— Labi, labi, mīļais, nekliedz.
Beidzot izlūdzos virtuvē katlu un ielaidu čūskas tur. Ļoti priecājos, redzēdams, ka tās pilnīgi atžirgušas, jo nikni šņāca, kad cēlu tās ārā no vannas. Verandā atgriezos tieši īstajā brīdī, lai dzirdētu, kā Larijs gari un plaši sūdzas viesiem.
— Ticiet man, šajā mājā briesmas draud uz katra soļa. Katrā spraugā, katrā mazākajā kaktiņā sabāzti visādi bīstami dzīvnieki, kas jebkuru mirkli var mesties jums virsū. Pats nesaprotu, kā līdz šim vēl neesmu padarīts par kropli. Arī tik vienkārša darbība kā cigaretes aizdedzināšana te saistīta ar dzīvības briesmām. Pat manas guļamistabas svētums netiek respektēts. Pirmajā gadījumā man uzbruka skorpionu mātīte, kas pa visu māju izšļāca indi un savus mazuļus. Bet nākamajā reizē žagatas sarīkoja manā istabā īstu grautiņu. Tagad mums vannas istaba pilna ar čūskām, bet ap māju milzu bariem lido albatrosi, trokšņodami nejaukāk par sabojājušos ūdensvadu.
— Larij, mīļais, tu pārspīlē, — iebilda māte, bikli uzsmaidīdama viesiem.
— Mīļo māt, tieši otrādi, es saku vēl par maz. Atceries, piemēram, to nakti, kad Kvazimodo nolēma pārnakšņot manā istabā?
— Tur nu gan nekā briesmīga nebija, mīļais.
— Nu, — Larijs augstprātīgi atteica, — tev varbūt
patiktu, ja pusčetros no rīta tevi pamodinātu balodis, kas skurina asti tev tieši acīs …
— Labi, labi, būsim, šķiet, diezgan izrunājušies par dzīvniekiem, — māte viņu steigšus pārtrauca. — Liekas, lenčs ir gatavs, sēdīsimies pie galda.
— Lai nu būtu kā būdams, — sacīja Larijs, kamēr visi devās pie galda, — tas puika ir bīstams… viņam nekā cita galvā nav kā zvēri.
Viesiem tika ierādītas vietas, atskanēja stumdīto krēslu švīkstoņa, tad viesi, cits citam uzsmaidīdami, sasēdās ap galdu. Taču jau nākamajā mirklī divi ciemiņi, sāpēs iekliegdamies, pielēca kājās, kā raķetes izšauti.
— Ak dievs, kas nu tagad noticis? — māte uztraukta iesaucās.
— Droši vien atkal skorpioni, — sacīja Larijs, ari strauji pieceldamies.
— Man viens iekoda … iekoda lielā!
— Nu, redziet! — Larijs atsaucās, pārlaizdams visiem triumfējošu skatienu. — Tieši to jau es teicu! Iespējams, ka atradīsiet zem galda pāris lāču.
Vienīgi Teodors nesastinga šausmās, iedomājoties par briesmām, kas draud no pagaldes; viņš mierīgi pietupās, pacēla galdautu un palūkojās pagaldē.
— Aha! — atskanēja viņa apslāpētā balss.
— Kas tur ir? — jautāja māte.
Teodora galva iznira virs galdauta.
— Man šķiet, tas ir … ē … kaut kāds putns. Liels, melni balts.
— Tas pats albatross! — Larijs uzbudināts iesaucās.
— Nē, nē, — Teodors viņu pārlaboja, — tā, man liekas, ir kaija.
— Nekustieties … izturieties pavisam mierīgi, ja nevēlaties, lai jums noknābj kāju līdz celim! — Larijs brīdināja viesus.
Tas bija labākais padoms, kā sacelt paniķu. Visi kā viens pietraucās kājās un metās prom no galda.
Aleko pagaldē gari, nikni nošņācās; grūti pateikt — vai viņš to darīja aiz nepatikas par zudušajām iespējām, vai protestēdams pret trako kņadu.
— Džerij, tūliņ noķer to putnu! — Larijs, drošā attālumā nostājies, komandēja.
— Jā, mīļais, — mudināja ari māte, — labāk aiznes viņu atpakaļ uz būri. Pagaldē viņš nevar palikt.
Es uzmanīgi pacēlu galdauta malu; Aleko, majestātiski tupēdams zem galda, zibināja uz mani dusmīgas, dzeltenas acis. Pastiepu roku uz viņa pusi, bet viņš paplēta spārnus un sāka mežonīgi klabināt knābi. Viņš neizskatījās tādā noskaņojumā, ka ar viņu varētu jokoties. Paņēmu salveti un sāku to tuvināt knābim.
— Vai tev nav vajadzīga palīdzība, mīļo zēn? — apvaicājās Kralevskis, acīmredzot juzdams, ka ornitologa prestižs liek piedāvāt palīdzību.
Redzēju, ka viņš nepārprotami jutās atvieglots, kad es palīdzību noraidīju. Paskaidroju, ka Aleko ir nīgrā omā un tik viegli neizdosies viņu notvert.
— Nu, dieva dēļ, rīkojies jel veiklāk, zupa atdziest,— Larijs man nikni uzsauca. — Vai nevari to nezvēru ar kaut ko iekārdināt? Ko viņi vispār ēd?
— Kaijakiem vislabāk garšo jūrnieki, — Teodors labpatikā piezīmēja.
— O, Teodor, lūdzu, nejokojiet tik kritiskā brīdī! — Larijs sāpju pārņemtā balsī lūdzās.
— Dieva vārds, mežonīgs gan! — noteica Kralevskis, nolūkodamies, kā es cīnos ar Aleko.
— Viņš droši vien ir izsalcis un, redzot mūs apsēžamies pie maltītes, nejēdzīgi apskaitās.
Beidzot man izdevās sagrābt Aleko knābi, un es izvilku negantnieku no pagaldes, kaut arī viņš nelabi ķērca un plivināja spārnus. Kad beidzot iespiedu viņu padusē un aizstiepu uz būri, biju nosvīdis un krietni saburzīts. Atgriezos pie pārtrauktā lenča, vēl pa gabalu dzirdēdams Aleko ķērcošās lamas un draudus.
— Atceros, ka reiz milzīga kaija sakropļoja kādu man ļoti tuvu cilvēku, — apcerīgi ierunājās Kralevskis, sīkiem malciņiem strēbdams zupu.
— Tiešām? — brīnījās Larijs. — Nemaz nezināju, ka kaijas būtu tik neganti putni.
— Viņš pastaigājās gar piekrastes klintīm kopā ar dāmu, — Kralevskis turpināja, neklausīdamies Larijā, — kad putns pēkšņi šāvās lejup un uzbruka viņiem. Draugs man stāstīja, ka nemaz neesot bijis viegli atvairīt uzbrucēju ar lietussargu. Neapskaužama situācija, dieva vārds!_
— Ārkārtīgi, — apstiprināja Larijs.
— īstenībā, — Teodors dziļā nopietnībā sacīja, — viņam būtu vajadzējis pacelt lietussargu, notēmēt un uzsaukt: «Vācies prom, ja ne — bliezīšu virsū!»
— Kādēļ? — Kralevskis izbrīnījies vaicāja.
— Kaija būtu viņam noticējusi un šausmās aizlidojusi, — Teodors gluži nevainīgi paskaidroja.
Maltīte turpinājās, glāzes dzidri skanēja, naži un dakšiņas ņirbēja, un vīns pudelēs guldzēja. Galdā parādījās viens ēdiens gardāks par otru, un, kad viesi vienprātīgi slavēja cienastu, māte liekuļotā pieticībā smaidīja. Runāja, protams, galvenokārt par dzīvniekiem.
— Vēl tagad atceros, kā mani bērnībā aizsūtīja pie vienas no mūsu neskaitāmajām vecajām, ekscentriskajām tantēm. Viņas kaislība bija bites, un tās viņa audzēja visās malās: dārzā kā telegrāfa stabi dūca simtiem stropu. Kādu pēcpusdienu viņa aizsedza seju ar milzīgu plīvuru, uzvilka cimdus, drošības labad ieslēdza mūs mājā un pati izgāja dārzā, lai ievāktu no stropiem medu. Laikam tante nebija bites pietiekami apdūmojusi, vai kas nu tur jādara, bet, kad viņa nocēla stropam jumtiņu, no stropa izšāvās vesela bišu strūkla un sakrita tantei virsū. Mēs to visu noskatījāmies pa logu. Nekā liela no bitēm nesaprazdami, nodomājām, ka visam jānotiek tieši tā, līdz ieraudzījām nabadzīti joņojam pa dārzu izmisīgos mēģinājumos atvairīt bites. Plīvurs palika ieķēries rožu krūmā. Beidzot viņa sasniedza māju un metās pie durvīm. Taču mēs nevarējām tās atvērt, jo atslēga bija viņai. Centāmies viņai to ieskaidrot, bet viņas sāpju brēcieni un bišu dūkoņa noslāpēja mūsu balsis. Man šķiet, Leslijam ienāca prātā lieliskā doma uzgāzt viņai pa guļamistabas logu uz galvas spaini ūdens. Diemžēl viņš tā aizrāvās, ka nosvieda arī spaini. Nav yekāda jaukuma uz galvas saņemt auksta ūdens gāzi un smagu cinkota skārda spaini piedevām. Bet, ja tajā pašā laikā vēl jācīnās pret bišu baru, tad ir pavisam traki. Kad beidzot ievilkām tanti iekšā, viņa bija sapampusi līdz nepazīšanai.
Larijs pats skumji nopūtās par savu stāstu un apklusa.
— Dieva vārds, šausmīgi! — Kralevskis iesaucās, acis iepletis. — Bites taču varēja viņu nogalināt.
— Varēja gan, — Larijs piekrita, — bet man brīvdienas tikpat bija izbojātas.
— Vai viņa atveseļojās? — Kralevskis jautāja. Skaidrs, ka viņš jau gudroja «Drausmīgu notikumu ar saniknotām bitēm», kuru viņam gadījies piedzīvot ar savu dāmu.
— Jā, pēc dažām slimnīcā pavadītām nedēļām, — Larijs nevērīgi atteica. — Tomēr tas nemazināja viņas mīlestību uz bitēm. Drīz pēc tam vesels spiets ielidoja skurstenī, un, cenzdamās tās izkvēpināt, tante aizdedzināja māju. Kad atbrauca ugunsdzēsēji, no mājas bija palikusi tikai kūpoša drupu kaudze, ap kuru riņķoja bites.
— Drausmīgi, drausmīgi! — murmināja Kralevskis.
Teodors, ilgi ziezdams sviestu uz mazas maizes riciņas,
tīksmīgi nokrekšķējās. Iebāzis maizi mutē, viņš to pamatīgi košļāja vai veselu minūti, tad norija un rūpīgi noslaucīja salvetē bārdu.
— Runājot par ugunsgrēkiem, — viņš iesāka, un acīs viņam iedegās draiskas uguntiņas, — vai esmu jums stāstījis par to, kā Korfu tika modernizēta ugunsdzēsēju komanda? Ugunsdzēsēju priekšnieks bija, man šķiet, atgriezies no Atēnām, un … ē … tur uz viņu varenu iespaidu bija atstājusi jaunā ugunsdzēsības ierīce. Viņam šķita, ka arī Korfu laiks likvidēt vecveco ierīci, ko vilka zirgi, un iegādāties … hm … jaunu, vēlams, skaistu, spoži sarkanu. Viņš bija iecerējis vēl vairākus citus jauninājumus. Viņš atgriezās … hm … ārkārtīgi sajūsmināts un rosīgs. Vispirms lika izcirst ugunsdzēsēju depo griestos caurumu, lai ugunsdzēsēji varētu, pēc visiem likumiem, nošļūkt lejā pa kārti. Gadījās, ka modernizēšanas steigā viņš piemirsa uzsliet kārti, tādēļ jau pirmajā mēģinājumā divi ugunsdzēsēji salauza kāju.
— Nu, Teodor, tam nu gan es neticu. To jūs esat izdomājis.
— Nē, nē, ticiet man, tā ir svēta patiesība. Abus atveda uz manu rentgena kabinetu. Acīmredzot priekšnieks nebija saviem padotajiem paskaidrojis par kārti, un viņi nodomāja, ka jālec lejā. Taču tas ir tikai sākums. Par dārgu naudu tika iegādāta ļoti… ē … liela ugunsdzēsības mašīna. Priekšnieks uzstāja, ka jāpērk vislielākā un vislabākā. Diemžēl tā bija tik liela, ka varēja braukt tikai pa vienu pašu ielu — jūs jau zināt, cik šauras ir gandrīz visas ieliņas. Diezgan bieži dabūjām redzēt, kā ugunsdzēsēju mašīna, nemanīgi zvanīdama, traucās ugunsgrēkam pretējā virzienā. Tikusi ārpilsētā, kur ceļi ir mazliet platāki, tā ar līkumu piekļuva ugunsgrēka vietai. Tomēr visinteresantākā man šķita izdarīšanās ar moderno trauksmes signālu, ko priekšnieks iegādājās. Jūs jau zināt — aizstiklota kastīte, kurā ir tāds kā … hm … mazs telefoniņš. Sākās milzīgas debates, kur to pielikt. Priekšnieks man teica, ka tas esot sarežģīts jautājums, jo nevarot taču zināt, kur ugunsgrēki izcelsies visbiežāk. Lai novērstu jebkādus pārpratumus, kastīti piestiprināja pie ugunsdzēsēju depo durvīm.
Teodors uz mirkli apklusa, ar īkšķi nobraucīja bārdu un iedzēra mazu malciņu vīna.
— Visi priekšdarbi vēl nebija lāgā paveikti, kad izcēlās pirmais ugunsgrēks. Man, par laimi, gadījās atrasties tuvumā, un es dabūju visu noskatīties. Bija aizdegusies garāža, un liesmas jau trakoja pilnā sparā, iekams īpašnieks atjēdzās aizskriet pie ugunsdzēsējiem un izsist trauksmes signālaparāta stikliņu. Sekoja asa vārdu pārmaiņa — šķiet, priekšnieks dusmojās, ka aparāts sasists tik drīz. Viņš paskaidroja garāžas īpašniekam, ka būtu vajadzējis pieklauvēt pie durvīm, signalizācijas ierīce taču vēl gluži jauna, nu paiešot nedēļas, līdz to iestiklos. Beidzot ugunsdzēsēju mašīna izbrauca uz ielas, savāca kopā arī komandu. Priekšnieks teica īsu uzrunu, aicinādams katru uzticīgi.. . hm .. . pildīt savu pienākumu. Tad vīri sasēdās savās vietās. Vēl iznāca neliela stīvēšanās par to, kuram piekritīs gods raustīt zvanu, līdz beidzot to uzņēmās pats priekšnieks. Gods, kam gods, — kad mašīna piebrauca, tā patiesi izskatījās gaužām iespaidīga. Ugunsdzēsēji nolēca zemē un sāka cītīgi darboties. Viņi atritināja garu, garu šļūteni, un tūliņ gadījās jauns kavēklis. Nevarēja atrast atslēgu, ar ko atslēgt mašīnas aizmuguri, kur šļūtene jāpiestiprina. Priekšnieks atcerējās, ka iedevis atslēgu Jani, bet tam bija brīvdiena. Pēc pamatīgas izstrīdēšanās kādu aizsūtīja pie Jani, kurš … ē .. . par laimi, dzīvoja turpat tuvumā. Gaidīdami ugunsdzēsēji apbrīnoja liesmas, kas pa šo laiku vareni bija pieņēmušās spēkā. Ugunsdzēsējs atgriezās un ziņoja: mājās Jani neesot, bet sieva teikusi, ka viņš aizgājis skatīties ugunsgrēku. Sāka pārmeklēt pūli un, priekšniekam par lielu sašutumu, skatītāju vidū atrada Jani ar atslēgu kabatā. Priekšnieks kļuva traki dusmīgs un paskaidroja, ka tieši šāda uzvešanās izraisot nelāgu iespaidu. Mašīnas aizmuguri atslēdza, šļūteni piestiprināja, uzšļāca ūdens strūkla. Protams, no garāžas vairs nebija atlicis … ē … nekā, ko dzēst.
Pēc lenča viesi bija tā pieēdušies, ka nespēja nekā cita kā vien turpat verandā mazliet atdusēties, un Kralevsķa mēģinājumi noorganizēt kriketa maču nerada atbalsi. Mes daži enerģiskākie pierunājām Spiro aizvest mūs uz pludmali un tur tīksmē plunčājāmies pa jūru, līdz pienāca laiks tējas dzeršanai, kas atkal izvērtās par māmuļas pavārmākslas triumfu. Veseliem kalniem karstu maizīšu; kraukšķoši cepumiņi, plāni kā papīrs; čauganas, ar ievārījumu piesātinātas kūciņas; lielas, tumšas, trekni valgas kūkas. Sarunas bija gandrīz pilnīgi apsīkušas, dzirdēja vienīgi tasīšu liego šķindoņu un dažu viesu smagās nopūtas, kad, pieēdušies līdz pēdējai iespējai, tie lūdza vēl vienu tortes gabaliņu. Pēc tam gulšņājām uz verandas, laiski, pussnaudā sarunājāmies, līdz pār olīvju birzīm noslīga zaļš mijkrēslis un zem vīnogulājiem pamazām sabiezēja tā, ka vairs nevarēja skaidri atšķirt cilvēku sejas.
Un tad pēkšņi, skaļi taurēdams, lai par savu ierašanos brīdinātu katru, kas gadīsies ceļā, caur kokiem traucās šurp Spiro, kurš bija aizbraucis mistiskā ekspedīcijā.
— Kāpēc Spiro ar tādu nejēdzīgu troksni iztraucē vakara klusumu? — Larijs sāpinātā balsī ievaicājās.
— Tiesa, tiesa, — Kralevskis miegaini nomurmināja, — tādā vakarā jāklausās lakstīgalas, nevis mašīnu signāltaures.
— Atceros, ka jutos ļoti pārsteigts, — no dziļā pakrēšļa atskanēja Teodora balss, kurā viedās jautra zobgalība,— kad Spiro mani veda pirmo reizi. Neatminu vairs visos sīkumos, par ko runājām, bet viņš piepeši ieteicās: «Kad es braucu pa kādu ciemu, dakter, tur nav neviens cilvēks.» Man acu priekšā tūliņ iznira kurioza .. . hm… aina: ciems ar tukšām ielām, neviena cilvēka, bet ielas malā veselām grēdām līķi. Taču Spiro tūliņ turpināja: «Jā, kad es braucu cauri ciemam, es taurē kā velis un nobiedē visus līdz nāvei.»
Mašīna iegriezās piebrauktuvē, un starmešu gaisma uz mirkli pārslīdēja pār verandu, izraujot no tumsas vīnogulāju melno lapu robainās mežģīnes, tērzējošo un smejošo viesu grupiņas un abas sarkanām galvas rotām izgreznojušās zemnieku meičas, kas, galdu klājot, viegli tekāja šurp un turp, basām kājām dipinādamas pa akmens klonu. Mašīna apstājās, motora rūkoņa apklusa, un Spiro lāčoja pa taciņu šurp, piespiedis pie krūtīm lielu, brūnā papīrā ietītu saini, kas šķita krietni smags.
— Žēlīgā debess! Skatieties! — Larijs dramatiski iesaucās, izstiepis drebošu pirkstu. — Izdevējs man atkal atsūtījis atpakaļ manuskriptu.
Spiro, grasīdamies iet apkārt mājai, apstājās un pameta pār plecu drūmu skatienu.
— Nē jel, māster Larijs, — viņš nopietni paskaidroja, — tie ir trīs tītari, ko mans sieva izcepa priekš jūsu mātes.
— Ak, tad jau vēl var cerēt, — Larijs pārspīlētā atvieglojumā nopūtās. — Man no izbīļa sametās pavisam šļaugana dūša. Iesim nu visi iekšā un iedzersim kādu malku.
Istabas laistījās lampu gaismā, un Margo krāsainās freskas vakara vēsmā viegli šūpojās. Iedziedājās glāzes, pudeļu korķi paukšķēja kā akā iemesti akmeņi, šifoni šņāca kā garā ceļā noguruši vilcieni. Viesi atdzīvojās; acis sāka mirdzēt, valodas kļuva skaļākas.
Viesībās nogarlaikojusies un nespēdama piesaistīt mātes uzmanību, Dodo bija nolēmusi iziet īsā pastaigā līdz dārzam. Izčāpojusi ārā, viņa mēnesnīcā atrada piemērotu vietiņu zem magnolijas, lai brītiņu atdusētos pie dabas krūts. Pēkšņi viņa šausmās ieraudzīja veselu baru izspūrušu, kareivīgu, rupju kranču, kuriem droši vien bija visļaunākie nolūki. Bailēs iekaukdamās, viņa apsviedās apkārt un, cik nu īsās, resnās kājeles ļāva, metās atpakaļ uz māju. Taču dedzīgie pielūdzēji ir nedomāja atkāpties bez cīņas. Viņi veselu pēcpusdienu bija cietuši mokošu saules svelmi, cenzdamies iepazīties ar Dodo, un nu nepavisam negribēja palaist garām paša likteņa sūtīto izdevību nodibināt ar viņu intīmākas attiecības. Dodo, pēc palīdzības kaukdama, ielēkšoja cilvēku pārpildītajā dzīvojamā istabā, bet viņai pa pēdām sekoja elsojošu, ņerk- stošu, rejošu suņu varza. Rodžers, Smulis un Sušķis, kas bija aizmanījušies uz virtuvi mazliet iekost, atgriezās ko kājas nes un, ieraudzījuši notiekošo, šausmās sastinga. Ja jau kādam izdosies pavest Dodo, tad katrā ziņā tas būs viens no viņiem, ņevis kaut kāds kraupains ciema vazaņķis. Viņi aizrautīgi metās virsū Dodo vajātājiem, un vienā mirklī visa istaba savērpās trakā virpulī — suņi kodās un rēca, viesi histērijā centās glābties, lai netiktu sakosti.
— Tie ir vilki! … Tas nozīmē, ka gaidāma barga ziema, — ķērca Larijs, veikli uzlecot uz krēsla.
— Nomierinies, nomierinies! — rēca Leslijs, paķerdams dīvānspilvenu un triekdams to suņu bara vidū. Spilvens nokrita zemē, kur pieci nikni suņu purni to tūliņ sagrāba un saplosīja driskās. Gaisā pacēlās vesels mākonis, un spalvas kā sniegpārslas izkaisījās pa visu istabu.
— Kur Dodo? — uztraukta sauca māte. — Sameklējiet Dodo; suņi viņu sakodīs.
— Savaldiet viņus! Savaldiet viņus! Viņi cits citu nokodīs! — kliedza Margo un, satvērusi sodas ūdens šifonu, nežēlodama apšļāca vienādā mērā ir viesus, ir suņus.
— Cik man zināms, pipari esot ļoti derīgs līdzeklis, kad jāsavalda sakāvušies suņi, — ieteicās Teodors, kuram bārdā ķā sniegpārslas bija sakritušas spilvena spalvas. — Jāsaka, pats gan nekad neesmu to izmēģinājis.
— Žēlīgais dievs! — iekliedzās Kralevskis. — Sargieties … glābiet dāmas!
Viņš tūliņ arī sekoja savam aicinājumam, palīdzēdams tuvāk stāv6šajai sievietei uzlēkt uz dīvāna un pats uzrāpdamies līdzi.
— Saka, ka līdzot arī ūdens, — Teodors apcerīgi turpināja un, lai to pierādītu, labā tēmējumā uzšķieda glāzi ūdens tuvākajam sunim.
Sekodams Teodora priekšzīmei, Spiro izsteidzās virtuvē un atstiepa milzīgajās rokās līdz malām ar ūdeni piepildītu petrolejas kannu. Uz sliekšņa viņš, nešļavu virs galvas pacēlis, apstājās.
— Piesargās! — viņš ierēcās. — Es tos neliešus pārmācīs!
Viesi pajuka uz visām pusēm, taču ne pietiekami veikli. Spožā, gludā ūdens šalts slaidā lokā pa gaisu nonāca līdz grīdai, atsitās, uzšķīda atpakaļ gaisā un kā devītais vilnis vēlreiz nogāzās istabā. Tuvāk stāvošie viesi izskatījās gaužām nožēlojami, bet suņus negaidītā brāzma pārbiedēja kā pērkona grāviens. Nobijušies no trokšņa un ūdens šļakstiem, viņi atlaidās cits no cita un pazuda ārā nakts tumsā, atstādami aiz sevis tādu postažu, ka, to uzlūkojot, elpa aizrāvās. Istaba izskatījās kā vistas perēklis, kam pāri drāzies ciklons; mūsu viesi, samērcēti un spalvām aplipuši, pamazām sāka atgūties; spalvas bija aplipušas arī ap lampām, gaisu pildīja gruzdošu spalvu smaka. Māte, pacēlusi Dodo uz rokām, pārlaida skatienu istabai.
— Leslij, mīļais, aizej pēc dvieļiem, lai varam noslaucīties. Istaba tiešām pamatīgi sajaukta. Nekas, iesim atpakaļ uz verandu, — viņa, mīļi pamājusi, noteica. — Man ļoti žēl, ka tā iznāca. Tas, redziet, viss ir Dodo dēļ, pašreiz ir tāds brīdis, kad suņi par viņu ļoti interesējas.
Beidzot viesi bija apslaucīti, spalvas notraustas, glāzes piepildītas un visi novietoti verandā, kur mēnesnīca zīmēja vīnogulāju melno lapu ēnas uz klona akmens plāksnēm. Larijs, piestūķējis pilnu muti ar ēdienu, klusi strinkšķināja ģitāru un dudināja melodiju līdzi; pa stikla durvīm redzējām, kā Spiro ar Lesliju, koncentrētu, drūmu izteiksmi sejās, veikli sadalīja lielos, brūni apceptos tītarus; māte rosījās ēnām pa vidu, bailīgi apvaicājoties viesiem, vai viņiem pietiek ēdamā; Kralevskis sēdēja uz verandas balustrādes, un viņa augums ar mēness apspīdēto kupri siluetā atgādināja krabi; viņš stāstīja Margo garu un sarežģītu notikumu; Teodors lasīja doktoram Andručelli lekciju par zvaigznēm, norādīdams uz zvaigznājiem ar pusapgrauztu tītara kāju.
Mēnesnīca izrotāja visu salu ar melniem un sudrabainiem rakstiem. Tālu lejā cipresēs miermīlīgi sasaucās pūces. Debesis bija melnas un samtainas kā kurmja āda, kas piebārstīta ar spožu zvaigžņu rasu. Milzīgā magnolija pleta pār māju zarotni, kurā kā simtiem sīku, mazu mēnestiņu lāsmoja balti ziedi, un to saldais, smagais aromāts jūs burtin apbūra un vilināja ārā noslēpumainajā, mēness apmirdzētajā naktī.