ATGRIEŠANĀS
īsti džentlmeniskā godīgumā, kas, manuprāt, bija nepiedodams, Kralevskis paziņoja mātei, ka viņš man iemācījis visu, ko spējis; viņš uzskatot, ka man pienācis laiks doties uz Angliju vai Šveici pabeigt izglītību. Es izmisīgi pretojos šādai iedomai; apgalvoju, ka gribu palikt pusizglītots; cilvēkam taču ir daudz vairāk pārsteigumu, ja viņš nekā nezina. Bet māte nebija pielūdzama. Mums vajagot braukt atpakaļ uz Angliju, nodzīvot tur vismaz mēnesi, nostiprināt savu stāvokli (tas nozīmēja strīdus ar banku), pēc tam izlemšot, kur man turpināt izglītību. Lai nomierinātu dumpīgos prātus, māte ieteica mums to visu uzlūkot kā izpriecu ceļojumu, kā brīvdienas. Drīz vien mēs atgriezīšoties atpakaļ uz Korfu.
Tā nu tika sasaiņotas mūsu lādes, somas un koferi, putniem un bruņurupučiem sameistaroti krātiņi; suņi jaunajās kaklasiksnās izskatījās tādi kā nokaunējušies un vainīgi. Izgājām pēdējās pastaigās pa olīvju birzīm, asarām acīs ardievojāmies ar saviem daudzajiem draugiem zemniekiem, un tad mantu kaudžu piekrautās mašīnas lēnām aizlīgoja pa ceļu; Larijs apgalvoja, ka šī procesija gan drīzāk atgādinot lupatu un kaulu tirgotāja izvadīšanu pēdējā gaitā.
Mūsu mantības kalns bija sakrauts muitas nojumē, līdzās tam stāvēja māte, žvadzinādama milzīgu atslēgu bunti. Mēs pārējie ārā spožajā saulē pļāpājām ar Teodoru un Kralevski, kas bija atnākuši mūs pavadīt. Ieradās muitas ierēdnis un klusi ievaidējās, ieraugot mūsu bagāžas grēdu, kurai pašā virsotnē kā kronis bija uzstādīts būris ar Zagažatām, kas visus noskatīja niknām acīm. Māte nervozi smaidīja un purināja atslēgu saišķi, izskatīdamās blēdīgi vainīga kā briljantu kontrabandists. Muitnieks pārlaida acis mātei un bagāžai, saraustīja jostu un sa- drūma.
— Tas jūs? — viņš drošības labad apvaicājās.
— Jā, jā, tas viss ir mans, — nočivināja māmuļa, aši paskandinādama atslēgas. — Vai vēlaties, lai kaut ko atslēdzu?
Muitnieks nopietni pārdomāja.
— Vai jums jaunsdrebs? — viņš tad jautāja.
— Piedodiet, es nesapratu, — sacīja māte. '
— Vai jums jaunsdrebs?
Māte ar skatienu izmisjgi meklēja Spiro.
— Piedodiet, es tomēr īsti nesapratu …
— Vai jums jaunsdrebs … kāds drebs jauns?
Māte nelaimīgi un mulsi pasmaidīja.
— Lūdzu, atvainojiet, bet es …
Muitnieks uzmeta viņai dusmīgu skatienu.
— Kundze, — viņš bargi noprasīja, pārliecies pār barjeru, — vai jūs anglisi runā?
— O, jā! — māte atsaucās, priecīga, ka beidzot sapratusi. — Jā, mazliet…
No muitnieka dusmības viņu izglāba Spiro ierašanās. Sviedriem noplūdis, viņš velšus ievēlās nojumē, nomierināja muitnieku, paskaidrodams, ka mēs gadiem neesam iegādājušies jaunas drēbes un ka bagāžai jābūt piestātnē, iekams viņš noskaitīs līdz trīs. Tad viņš aizņēmās no muitnieka krītu un pats apzīmēja katru saini, lai turpmāk neizceltos lieks juceklis.
— Labi, neteikšu jums ardievu, bet tikai uz redzēšanos, — nomurmināja Teodors, visiem pēc kārtas pa- spiezdams roku. — Ceru, ka atgriezīsieties pie mums… hm … ļoti drīz.
— Ardievu, ardievu, — vīteroja Kralevskis, lēkādams no viena pie otra. — Gaidīsim jūs atpakaļ. Dieva vārds! Un lai jums labi klājas šo laiciņu vecajā Anglijā. Padariet šo braucienu par īstām brīvdienām, jā gan. Tas ir tas, kas vajadzīgs!
Spiro sirsnīgi atvadījās no visiem, saviebis seju ierastajā drūmajā izteiksmē, neveikli grozīdams cepuri milzīgajās plaukstās.
— Labs ir, es teiks ardiev, — viņš iesāka, bet tad balss iedrebējās un pār grumbainajiem vaigiem sāka ritēt lielas, apaļas asaras. — Goda vārds, es nu gan netaisijās raudāt, — viņš šņukstēja tā, ka"resnais vēders raustījās, — bet, man domāt, es ardievojās ar savējiem. Jūs man ir kā paša cilvēki.
Kuterim vajadzēja pagaidīt, līdz mēs nomierinām Spiro. Tad motors ierūcās un kuģītis aizslīdēja pa tumšzilo ūdeni, bet pret daudzkrāsaino fonu, ko veidoja pa kalna nogāzi izbārstītās mājiņas, iezīmējās mūsu trīs draugi — Teodors, cēli izslējies, sveicienam paceltu spieķi un saulē mirdzošu bārdu; Kralevskis lēkāja pietupdamies un māja, cik spēka; Spiro, drūmu ģīmi, apaļš kā muca, slaucīja nēzdogā acis un pārmijus ar to pašu māja mums atvadas.
Kad kuģītis izbrauca atklātā jūrā un Korfu izkusa apvāršņa pērļainajā dūmakā, mums uzkrita smagas skumjas, kas neatstājās visu ceļu līdz pat Anglijai. Apkvēpis vilciens traucās no Brindizi uz Šveici, un mēs sēdējām klusēdami, neviens negribēja runāt. Mums virs galvas bagāžas tīkliņā savos būrīšos trillināja žubītes, Zagažatas klukstēja un klaudzināja ar knābjiem pa būri, Aleko ik pa brīdim sērīgi ieķērcās. Mums pie kājām krāca suņi. Pie Šveices robežas pārlieku centīgs ierēdnis pārbaudīja mūsu pases. Viņš atdeva tās mātei atpakaļ kopā ar nelielu kartīti, nepasmaidījis palocījās un atstāja mūs skumstam. Māte brītiņu blenza veidlapā, kuru ierēdnis bija aizpildījis, un, to izlasījusi, sastinga.
— Paskatieties tikai, ko viņš uzrakstījis, — viņa sašutusi izsaucās, — nekauņa!
Larijs izlasīja papīriņu un iespurcās.
— Pareizi vien ir, — viņš sacīja, — tas tev sods par aizbraukšanu no Korfu.
Uz mazās kartītes ailē «Pasažieru apraksts» glītiem iespiedburtiem bija uzrakstīts: «Ceļojošs cirks ar personālu.»
— Cik neglīti — tā rakstīt! — māte vēl nespēja nomierināties. — Ir gan visādi ērmoti cilvēki pasaulē.
Vilciens dārdēdams veda mūs aizvien tuvāk Anglijai.
PĒCVĀRDS
Tagad nevienam vairs nav jāpiepūlē atmiņa, lai atcerētos, kas ir Džeralds Darels. Viņa grāmatas tiek ižpārdotas, tikko parādās. Un tas ir saprotams. Darela daiļrade iekustina mūsu dvēselē visliegākās stīgas — mīlestību uz dzīvo radību, prieku par saskarsmi ar dzīvniekiem, ticību dabas dziedinošajiem spēkiem. Sī mīlestība un ticība dzīvo ikvienā no mums, taču diemžēl mēs pārāk bieži tās aizmirstam. Lasīdami Darelu, pēkšņi izbrīnā jūtam, ka no acīm nokrīt kā zvīņas, ka tas, kas vēl nesen šķita nevajadzīgs un tāls, reizēm pat miris, no jauna — gluži kā bērnu dienās — atkal liekas nozīmīgs un aizraujošs. Jābūt īstam māksliniekam, lai cilvēku kaut uz stundu, kaut uz īsu brīdi aizvestu atpakaļ bērnībā. Un Darels ir šāds mākslinieks.
Padomju lasītājiem Džeralds Darels sen vairs nav tikai ar rakstnieka talantu apveltīts zoologs vien. Mēs raugāmies uz viņu kā uz tuvu draugu. Viņa grāmatās mēs sastopam dzīvu, valdzinošu, mums līdz sirds dziļumiem simpātisku cilvēku. Nav brīnums, ka ļoti daudzus interesē viss, kas saistīts ar Darela dzīvi, ar viņa pagātni, darbu un nākotnes iecerēm. Bet kurš gan labāk nekā pats Darels var pastāstīt par Darelu? Parādīt, kā dzimst mīlestība uz dzīvniekiem, kā tā pamodina zinātkāri, kā emocionālo izjūtu vietā stājas nepieciešamība pēc precīziem novērojumiem, pēc eksperimenta un, beidzot, pēc apkopojuma un sintēzes, nozīmē parādīt svarīgu, varbūt pat vissvarīgāko posmu dabaszinātnieka, zoologa un rakstnieka ani- mālista izaugsmē. īsi sakot, tā Darela izaugsmē, kuru mēs pazīstam un mīlam.
Protams, būtu liela kļūda uzskatīt grāmatu «Mana ģimene un citi zvēri» par tīri autobiogrāfisku aprakstu. Neapšaubāmi, tai ir izziņas vērtība, gluži tāpat kā visām citām šī ievērojamā zinātnieka grāmatām. Mazā Korfu saliņa Vidusjūrā lasītājam vairs nav tikai punktiņš ģeogrāfijas kartē. Mūsu acu priekšā iznirst salas glāsmainās, skaistās, saules apmirdzētās ainavas ar baltiem smilšu liedagiem, tumšzajiem vīnogulāju plankumiem, sudrabainām olīvju birzīm, krīta kalniem tālumā un spoži zilo jūru priekšplānā. Senos laikos Vidusjūras piekrasti dēvēja par cilvēces šūpuli. Lasot Darela grāmatu, šie vārdi neviļus atkal nāk atmiņā.
Korfu faunā nav pārstāvēti lielie savvaļas dzīvnieki. Tā nav Kamerūna, Argentīnas pampas vai Surinamas tropiskie meži, kurp Darels devās vēlākajos gados. Taču arī Korfu salā viņš prot atrast bagātu, daudzveidīgu pasauli, kaut vai dārza mūrī. Un, ja vien ciešāk pavēro, šī pasaulīte ir tikpat aizraujoša kā eksotiskie tropi. Galvenais ir prasme redzēt — šī doma kā vadmotīvs vijas cauri visiem Darela darbiem. Un pirmoreiz motīvs ieskanas jau Korfu.
Daba radīdama nepieļauj kļūdas — tas ir Darela dzīves otrais bauslis. Viss dzīvais ir skaists, Zemes apdzīvotāju vidū nav nejauku, nav neglītu, nav izdzimušu būtņu. Sī pārliecība jau bērnībā nosaka Darela pasaules uzskatu. Un no tā rodas dziļi izjustie, sirsnīgie vārdi, Darelam runājot par skorpioniem, krupjiem vai kāpuriem. Cilvēks, kas paniskās bailēs drāžas ārā no vannas istabas tikai tādēļ, ka ieraudzījis tur divas ūdensčūskas, izpelnās no Darela vienīgi izsmieklu, kaut arī šis cilvēks ir paša brālis. Spēja atrast dzīvajai dabai šādu pieeju ir reta balva, kas diemžēl piešķirta tikai nedaudziem.
Grāmata «Mana ģimene un citi zvēri» ir viens no Dže- ralda Darela agrīnajiem darbiem. Tur vēl neieskanas motīvi, kas kļuvuši par galvenajiem viņa vēlākajās grāmatās, proti, bažas par savvaļas dzīvnieku likteni un aicinājums tos glābt. Šajā darbā nākamais zinātnieks vēl tikai sāk atklāt pasauli, atšķir tajā pirmo lappusi. Bet, kad lasītājs nostata līdzās visus Darela darbus, sākot ar šo un beidzot ar pēdējiem, izveidojas pilnīga aina, lasītājs ierauga, kā tapis šodienas Darels — pazīstamais zoologs, nenogurdināmais propagandists, cilvēks, kas cīnās par mūsu planētas savvaļas dzīvnieku glābšanu. Šā procesa pirmsākums meklējams Kortu salas olīvju birzīs un krīta kalnos.
Tēlojuma svaigumā, izteiksmībā un meistarībā «Mana ģimene un citi zvēri» nepavisam nepaliek iepakaļ Darela pilnbrieda gados rakstītajām grāmatām. Dažā ziņā tā ir pat pārāka. Un vienlaikus kaut kur starp rindām skan klusa smeldze, kas piešķir darbam sevišķu burvību, piemīlību un skaidrību. Atvadīties no tā ir tikpat skumji kā atvadīties no bērnības.
V. Flints
(No priekšvārda grāmatas izdevumam krievu valodā)