AIZSTĀVĪBAS RUNA
Baltā karaliene. Reizēm man vēl pirms brokastīm gadījās seškārt noticēt kaut kam pavisam neticamam.
Lūiss Kerols, Alise aiz spoguļa
Šī būs grāmata par pieciem gadiem, kurus es kopā ar piederīgajiem pavadīju Korfu salā Grieķijā. Sākumā iecerēju uzrakstīt liegu skumju un ilgu apdvestu stāstu par šās salas dzīvnieku pasauli, bet pieļāvu smagu kļūdu, jau. grāmatas pirmajās lappusēs ievezdams savus tuviniekus. Tikko parādījušies uz papīra, tie tūliņ ierīkojās kā mājās un piedevām sāka aicināt visās nodaļās klāt vēl dažādus draugus. Tikai ar milzu grūtībām un ārkārtīgu viltību man izdevās šur tur saglābt kādu lappusi dzīvniekiem.
Turpmākajās lappusēs esmu centies precīzi un bez pārspīlējuma attēlot savus ģimenes locekļus; viņi grāmatā parādās tieši tādi, kādus es viņus redzēju. Taču, lai izskaidrotu viņu dažkārt patiesi smieklīgo izturēšanos, man šķiet, vispareizākais būs tūliņ pateikt, ka toreiz, kad dzīvojām Korfu, visi vēl bijām gaužām jauni: vecākajam brālim Larijam bija divdesmit trīs gadi, Leslijam— deviņpadsmit, Margo — astoņpadsmit, bet man, pašam jaunākajam, tikai desmit gadu. Par mātes vecumu mums nekad nav bijis īstas skaidrības tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņa nekad nespēj atcerēties savu dzimšanas gadu; zinu vienīgi to, ka viņa bija pietiekami veca, lai būtu četru bērnu māte. Turklāt viņa neatlaidīgi pieprasa, lai es paskaidrojot, ka viņa ir atraitne, tālredzīgi piebilzdama, ka nekad jau nevarot'zināt, ko visu cilvēki spēj iedomāties.
Lai iespiestu piecas piedzīvojumiem un novērojumiem bagātas, jaukas dzīves gadus sējumā, kas apmēros nedrīkstētu pārsniegt Britu enciklopēdiju, man vajadzēja vielu milzīgi sijāt, apgraizīt, cilāt un pārcilāt, tā ka patiesība no notikumu īstās secības pāri palicis visai maz. Biju arī spiests atteikties no daudzu notikumu un cilvēku attēlošanas, ko tik labprāt būtu darījis.
Šaubos, vai man būtu izdevies grāmatu uzrakstīt, ja nebijis minēto cilvēku aizrautīgās palīdzības. To atgādinu tādēļ, lai atbildību sadalītu līdzīgās daļās.
Tātad no sirds pateicos:
Doktoram Teodoram Stefanidim. Viņš savā parastajā cēlsirdībā atļāva man izmantot materiālus no viņa nepublicētā darba par Korfu un dāsni apgādāja mani ar drausmīgiem kalamburiem, no kuriem dažus esmu izlietojis.
Savai ģimenei. Viņi, paši nezinot, deva ļoti daudz vielas un krietni man palīdzēja, kamēr rakstīju šo grāmatu, nikni apstrīdēdami katru notikumu, kuru lūkoju ar viņiem pārrunāt; tikai retu reizi viņi bija ar mani vienis prātis.
Savai sievai, kas mani dziļi iepriecināja, kad, lasot manuskriptu, skaļi smējās, kaut ari beigās atzinās, ka viņu smīdinājusi mana pareizrakstība.
Savai sekretārei Sofijai, kas salika vajadzīgos komatus un bez žēlastības iznīcināja visus nepieņemamos darbības vārdus.
Sevišķu pateicību gribas izteikt mātei, kam šī grāmata veltīta. Kā maigs, iedvesmas pilns, iejūtīgs Noass viņa gudri un prasmīgi izvadīja pa dzīves vētrainajām jūrām šķirstu ar savām ērmotajām atvasēm, kas jebkuru brīdi varēja sadumpoties, mūžam finansu zemūdens klinšu un bērnu neaprēķināmo izlēcienu apdraudēta, nekad nejuz- damās droša, ka komanda atzinīgi novērtēs kuģa vadību, bet skaidri zinādama, ka visās kļūmēs vainos vienīgi viņu. Tīrais brīnums, kā viņa pārcieta šo braucienu un palika dzīva, bet viņa patiesi to pārcieta, turklāt pat saglabādama veselo saprātu. Mans brālis Larijs pamatoti apgalvo, ka mēs varot lepoties ar savām audzināšanas metodēm; māte mums patiesi dara godu. Manuprāt, viņa sasniegusi to laimīgo nirvānu, kad nekas vairs nespēj ne satraukt, ne pārsteigt; par to liecina, piemēram, šāds fakts: kādu sestdienu, kad māte viena pati bija mājās, viņai negaidot atveda krātiņus ar diviem pelikāniem, vienu sārto ibisu, vienu liju un astoņiem pērtiķiem. Kuru katru mazāk stabilu cilvēku šāds pārsteigums būtu izsitis no sliedēm, bet mūsu māmuļu ne. Pirmdienas rītā atradu viņu garāžā atvairām saniknotu pelikānu, ko viņa bija gribējusi pacienāt ar eļļā konservētām sardīnēm.
— Cik jauki, ka tu ieradies, mīļais, — viņa aizelsusies iesaucās, — ar šo pelikānu nav gluži viegli tikt galā.
Kad apvaicājos, kā viņa zinājusi, ka tie ir mani dzīvnieki, viņa atteica:
— Es nešaubījos par to, ka tie ir tavi, mīļais; vai nu kāds cits būtu iedomājies sūtīt man pelikānus?
Tas pierādīja, cik labi mūsu māte pazīst vismaz vienu no saviem bērniem.
Beidzot gribu īpaši uzsvērt, ka visas anekdotes par salu un saliniekiem ir tīrākā patiesība. Mūsu dzīve Korfu tiešām līdzinājās spilgtai un īsti jautrai komiskajai operai. Man šķiet, ka salas atmosfēra un burvība lieliski atspoguļojās jūras kartē, kāda mums toreiz piederēja; tur sīki un smalki bija iezīmēta sala un tuvējās cietzemes krasta līnija. Pašā apakšā mazā ietvariņā bija lasāma piezīme:
«Uzmanību! Tā kā bojas, kas norāda sēkļus, bieži vien neatrodas savās vietās, jūrniekiem, braucot gar šo krastu, jābūt ļoti piesardzīgiem.»