PIRMĀ DAĻA
CEĻOJUMS
Šaubu nav, ka trakam būt ir skaisti, bet to zina tikai trakie paši.
Draidens. Spāņu mūks
Skaudrais vējš, kas joņoja augusta svina krāsas debesīs, bija nopūtis jūliju kā sveci. Smidzināja sīks, dzeļošs lietiņš; vēja satverts, tas savērpās blīvos, pelēkos palagos. Bornmutas piekrastē peldbūdas vērsa savas tukšās koka sejas pretī zaļganpelēkajai jūrai, kas mežonīgi brāzās pret cementā iekalto molu. Kaijas bija pūstin aizpūstas no krasta pilsētā un nu, žēli brēkdamas, stingros spārnus sparīgi vēzēdamas, lidinājās virs māju jumtiem. Tāds laiks šķiet tīšām izdomāts, lai pārbaudītu cilvēku pacietību.
Mana ģimene kopumā tajā pēcpusdienā patiesi neveidoja pievilcīgu ainu, jo nejaukais laiks bija atnesis līdzi visas tās slimības, pret kurām mēs bijām gaužām uzņēmīgi. Es, nometies garšļaukus uz grīdas, lipināju etiķetes uz savas kolekcijas gliemežnīcām; mani aukstais laiks bija apveltījis ar pamatīgām iesnām, galva šķita pielijuši ar cementu, un es ar pūlēm vilku elpu pa atvērtu muti. Manam brālim Leslijam, kas sarāvies čurnēja pie iekurtā kamīna, bija stipri iekaisušas ausis, no tām visu laiku pamazītēm, bet neatlaidīgi sūcās asinis. Māsai Margo bija saradies klāt milzum daudz jaunu pūtīšu uz sejas, kas jau tā kvēloja kā ugunskurs. Māte nemitīgi šņaukājās, un piedevām viņu mocīja negants reimatisma uzliesmojums. Vienīgi vecākajam brālim Larijam nekaitēja nekas, bet omas sabojāšanai pilnīgi pietika ar viņa neslēpto īgnumu par mūsu indevēm.
Ierosinātājs, protams, bija Larijs. Pārējie jutās pārāk apātiski, lai domātu par ko citu kā vien par savām kailo tēm; Larijam pats liktenis lēmis joņot pa dzīvi kā mazai, gaišmatainai raķetei, iedegt idejas citiem galvā, bet pēc tam saritināties kā kaķēnam un kategoriski noliegt savu vainu notikušā sekās. Todien viņš kļuva aizvien niknāks, līdz beidzot, pārlaidis drūmu skatienu istabai, devās uzbrukumā mātei, acīmredzot uzskatīdams viņu par vienīgo vainīgo mūsu postā.
— Kādēļ mums jāmokās šajā sasodītajā klimatā? — viņš piepeši noprasīja, ar plašu žestu norādīdams uz lietus izraibinātajām logu rūtīm. — Paskatieties! Nu, un, ja jau esam par to sākuši runāt, paskatieties uz mums … Margo pietūkuši kā sarkana ķīseļa bļoda… Leslijs klīst apkārt ar četrpadsmit mārciņām vates katrā ausī… Dže- rijs runā tā, it kā būtu piedzimis ar vilka rīkli… Un palūkojies pati uz sevi: tu taču sāc izskatīties ar katru dienu briesmīgāk.
Māte pacēla acis no biezas grāmatas ar virsrakstu «Viegli pagatavojami ēdieni pēc Radžputanas receptēm».
— Tas nu gan nav tiesa, — viņa dusmīgi atcirta.
— It gan, — Larijs palika pie sava. — Tu drīz izskatīsies kā īsta veļas mazgātāja… un tavi bērni atgādina ilustrācijas no medicīnas enciklopēdijas.
Māte nespēja ātrumā sagudrot pietiekami dzēlīgu atbildi, tādēļ aprobežojās ar bargu skatienu, pirms no jauna paslēpās aiz milzīgās grāmatas.
— Mums vairāk par visu vajadzīga saule, — turpināja Larijs. — Vai arī tev tā neliekas, Les? … Les … Les!
Leslijs izvilka no auss pamatīgu vates piku.
— Ko tu teici? — viņš jautāja.
— Nu, redzi nu! — Larijs triumfā pievērsās mātei.
— Saruna ar viņu pārvērtusies par sarežģītu operāciju. Tu taču pati redzi, kas te notiek: ar vienu brāli nevar sarunāties tāpēc, ka viņš nedzird, ko saka, ar otru tāpēc, ka nav iespējams saprast, ko tas murmuļo. Pēdējais laiks kaut ko uzsākt. Es taču nespēju sacerēt nemirstīgu prozu šai drūmajā atmosfērā un eikaliptu eļļas smakā.
— Tā jau ir, mīļais, — māte izklaidīgi atteica.
— Mums visiem, — Larijs neatlaidās no iesāktā temata,
— vajadzīga saule… zeme, kur mēs varētu augt.
— Jā, mīļais, tas patiesi būtu jauki, — māte atbildēja, lāgā nemaz neklausīdamās.
— Šorīt saņēmu vēstuli no Džordža — viņš raksta, ka
Korfu esot brīnišķīga. Kādēļ mēs nevarētu savākt savu mantību un pārcelties uz Grieķiju?
— Kādēļ ne, mīļais, ja tev tas sagādātu prieku, — māte nepiesardzīgi atteica.
Runājot ar Lariju, māte parasti ļoti uzmanījās vārdu izvēlē.
— Kad? — Larijs noprasīja, pārsteigts par tik vieglu uzvaru.
Māte, saprazdama, ka pieļāvusi taktisku kļūdu, lēnām nolaida klēpī «Viegli pagatavojamos ēdienus pēc Radžpu- tanas receptēm».
— Man šķiet, mīļais, visprātīgāk būs, ja tu papriekš aizbrauksi un iekārtosies. Pēc tam tu varēsi man atrakstīt, vai tur ir jauki, un mēs brauksim pie tevis,— viņa izgud- rēm sacīja.
Larijs paraudzījās viņā ar iznīcinošu skatienu.
— To pašu tu sacīji, kad es ieteicu pārcelties uz Spāniju, — viņš atgādināja, — un es divus bezgalīgus mēnešus nokvernēju Seviļā, gaidīdams jūs atbraucam, bet tu tikai rakstīji garu garās vēstules, iztaujādama mani par kanalizāciju un dzeramo ūdeni, it kā es būtu pilsētas valdes rakstvedis vai kaut kas tamlīdzīgs. Nē, nē, ja braucam uz Grieķiju, tad tikai visi reizē.
— Tu patiesi pārspīlē, Larij, — māte žēlabainā balsī aizstāvējās. — Lai nu būtu kā būdams, es nevaru tā uz ātru roku aizceļot. Man, piemēram, kaut kā jānokārto jautājums ar šo pašu māju.
— Jānokārto? Kas tev, dieva dēļ, jākārto? Pārdod nost.
— To es nevaru, mīļais! — māte izbijusies iesaucās.
— Kādēļ ne?
— Es taču to tikko nopirku.
— Nu tad pārdod, kamēr vēl krāsa nav nolobījusies.
— Nekļūsti smieklīgs, mīļais, — māte stingri noteica. — Par to nevar būt ne runas. Tas būtu tīrais ārprāts.
Māju mēs pārdevām un kā gājputnu bars aizbēgām no Anglijas drūmās vasaras.
Braucām gandrīz bez bagāžas, ņemot līdzi tikai pašu nepieciešamāko. Kad muitā atvērām savus koferus apskatei, to saturs uzskatāmi apliecināja katra ģimenes locekļa raksturu -un intereses. Margo bagāžā, piemēram, bija kaudze caurspīdīgu apģērba gabalu, trīs grāmatas ar padomiem, kā saglabāt slaidumu, un vesela baterija dažādu eliksīru pret pinnēm. Leslija čemodānā atradās pāris pulo- veru un bikšu, kur ievīstīti divi revolveri, viena gaisa pistole, grāmata «Esi pats savu ieroču kalējs» un prāva eļļas pudele, kas nebija sevišķi stingri aizkorķēta. Larijs veda līdzi divas milzu lādes ar grāmatām un portfelīti ar drēbēm. Mātes bagāžā apmēram līdzīgās daļās vieta bija sadalīta drēbēm un dažādai literatūrai par pavāra mākslu un dārzkopību. Es biju paņēmis vienīgi to, kas man likās nepieciešams laika īsināšanai ilgā, apnicīgā ceļojumā: četras dabaszinātņu grāmatas, tauriņu ķeramo tīklu, suni un ievārījuma burku, pilnu ar kāpuriem, kuri teju, teju varēja pārvērsties par kūniņām. Tā, pēc mūsu domām, apgādājušies ar visu vajadzīgo, pametām Anglijas miglainos krastus.
Izbraucām cauri pielijušai, skumīgai Francijai, cauri Šveicei, kas atgādināja Ziemsvētku rausi, un spilgtai, trokšņainai, asu smaku piesātinātai Itālijai, saglabājot par redzēto tikai neskaidras atmiņas. Mazais kuģītis aiz- pukšķināja no Itālijas zābaka papēža, izbrauca krēslainajā jūrā un, kamēr mēs gulējām sasmakušajās kajītēs, kaut kur mēnesnīcas spoži nopulētajā jūrā pārslīdējis pāri neredzamajai robežai, ieveda mūs Grieķijas mirdzošajā spoguļvalstībā. Pamazām šī pārmaiņa sasniedza mūsu apziņu, jo satraukti pamodāmies jau pirmajā gaismiņā un tūliņ devāmies uz klāju.
Agrajā rītausmā jūra vēla zīdainus, zilus viļņus, un kuģa priekšgala sakultās baltās putas vijās nopakaļ kā pāva aste, burbuļos vizmojot. Debesis bija palsas un austrumu pusē sāka jau zeltoties. Priekšā rēgojās dūmakā tinies šokolādes krāsas zemes plankums ar baltiem putu kruzuļiem gar malu. Tā bija Korfu, un mēs vai acis izskatījām, pūlēdamies skaidri atšķirt kalnu kontūras, ieraudzīt ielejas, virsotņu smailes, gravas un pludmali, taču nekas vairāk par siluetu redzams nebija. Tad pie apvāršņa piepeši iznira saule, un debesis iemargojās liegā emaljas zilumā — kā sīļa acis. Jūras neskaitāmo sīko vilnīšu sekstes uz mirkli iedegās liesmās, bet tūliņ pārvērtās tumšā, karaliskā purpurkrāsā, šur tur uzmezdamas zaļus zibšņus. Miglas vieglais, gaisīgais plīvurs pacēlās, un mūsu priekšā iznira sala; kalni šķita guļam zem saņurcītas brūnas segas ar pelēkzaļām olīvju birzīm locījuma vietās. Gar krastu starp spoži zeltainu, sarkanu un baltu klinšu puduriem aizvijās sniegbalti liedagi. Apbraucām apkārt salas ziemeļu ragam, gludai rūsas krāsas klinšu pakājei, kurā ūdens bija izskalojis daudz milzīgu alu. Tumšie viļņi pacēla galotnēs baltās putas un kā rotaļādamies nesa tās turp; pie pašām alām ūdens savērpās un šņākdams sāka virpuļot starp klintīm. Aiz zemes raga kalni pakāpās atpakaļ, sala nolaideni noslīdēja līdzenumā, kas vizēja olīvkoku sudrabainajā zaļumā, no kura šur tur kā rādītājpirksti pret debesīm slējās melnas cipreses. Līčos seklā jūra bija zila kā tauriņa spārns, un pat cauri kuģa mašīnu troksnim kā sīksīku balstiņu kori varēja sadzirdēt cikādu skaļo, triumfējošo dziesmu.
pirmā nodaļa pĀrsteigumu SALA
Izlauzušies cauri muitas nojumes troksnim un jūklim, mēs nokļuvām saules apmirdzētajā krastmalā. Uz stāvām nogāzēm lokā apkārt pacēlās pilsēta, dažādu krāsu māju grupas gūzmējās juku jukām, sienām piepla- kušie zaļie logu aizvirtņi izskatījās kā tūkstošiem tauriņu spārni. Mums aiz muguras spīguļoja gludais līča spogulis, dzirkstījot neiedomājamā zilumā.
Larijs, nenolaizdams acu no nesējiem, kas stiepa viņa lādes, ašā, brašā solī devās uz priekšu, atmestu galvu un tik valdonīgu izteiksmi sejā, ka nevienam ij prātā neienāca ievērot viņa sīko augumu. Viņam nopakaļ soļoja Leslijs, zems un drukns, kareivīgi raudzīdamies uz visām pusēm; aiz Leslija, muslīnā un smaržās viļņodama, gāja Margo. Māti, kas izskatījās pēc sīkas, iezemiešu dumpī sagūstītas misionāres, pret pašas gribu uz priekšu vilka Rodžers, līdz viņi sasniedza tuvāko laternas stabu; māte bija spiesta stāvēt un blenzt izplatījumā, kamēr Rodžers ļāva izplūst visam, kas viņā bija uzkrājies ilgajā ieslodzījuma laikā. Larijs nolīga divus drausmīgi sagrabējušus ormaņa pajūgus, vienā lika sakraut bagāžu, bet otrā iesēdās pats. Tad viņš pameta niknu skatienu uz mums.
— Nu? — viņš jautāja. — Ko mēs vēl gaidām?
— Mēs gaidām māti, — paskaidroja Leslijs. — Rodžers atradis laternas stabu.
— Žēlīgā debess! — Larijs izsaucās, tad izslējās karietē visā augumā un norēcās: — Nāc taču reiz, māt! Vai nu suns nevar pagaidīt?
— Eju, mīļais, — māte paklausīgi atsaucās, neizkustēdamās no vietas, jo Rodžeram ne prātā nenāca pamest stabu.
— Tas suns mums visu ceļu sasodīti jaucies pa kājām, — Larijs pukojās.
— Neesi jel tik nepacietīgs, — dusmīgi ierunājās Margo,
— suns nav vainīgs… un Neapolē mums veselu stundu vajadzēja gaidīt tevi.
— Man bija sabojājies vēders, — Larijs dzedri paskaidroja.
— Tagad varbūt sunim sabojajies vēders, — Margo triumfēdama iesaucās. — Vai nu seši, vai ducis, tas pats vien ir.
— Tu laikam gribēji teikt — pusducis.
— Vienalga, kā gribēju, tā pateicu, gan jau saprati.
Šajā mirklī pienāca māte, mazliet saņurcīta un sagumzīta, un mums vajadzēja kopīgiem spēkiem iedabūt Ro- džeru ormaņa kulbā. Viņš savu mūžu nebija tādā karietē braucis un tādēļ aizdomīgi bozās. Beigu beigās mēs pa visiem ar varu iestūmām viņu ratos, lai arī viņš kauca ka negudrs, pēc tam paši steigšus metāmies nopakaļ, lai suns neizlēktu ārā. Zirgu šāda neizprotama ālēšanās nobiedēja, tas lēkšus metās uz priekšu, mēs visi ratu dibenā sakritām kaudzē, bet nabaga Rodžers zem mūsu svara sāka žēli gaudot.
— Ir gan labs sākums, — Larijs sarūgtināts gremzās.
— Es cerēju, ka mēs te ieradīsimies cēli un majestātiski, bet nu.. . paskat, kas iznācis — iebraucam pilsētā kā viduslaiku komediantu trupa.
— Nomierinies, mīļais, — māte rāmi sacīja, sakārtodama sašķiebušos cepuri, — līdz viesnīcai droši vien nav tālu.
Kamēr pajūgs klumburu klumburiem kratījās uz pilsētu, mēs ierīkojāmies zirgastru sēdekļos, kā nu mācēdami, un centāmies izskatīties cēli un majestātiski, ja jau Larijs tā vēlējās. Rodžers, iežņaugts Leslija dzelžainajās skavās, pārkāra galvu pār ratu malu un tik nelabi valbīja acis, it kā būtu pienākusi viņa pēdējā stundiņa. Pēc brītiņa mēs, ratiem grabot, braucām garām kādai šķērsieli- ņai, kur saulītē gozējās četri noplukuši kranči. Rodžers, tos ieraudzījis, saspringa un skaļi ierējās. Kranči kā dzelti pielēca kājās un sāka dzīties pakaļ karietei, visu laiku neganti vaukšķēdami. Mūsu cēlā poza neglābjami izjuka, jo diviem vajadzēja no visa spēka turēt ciet trakojošo Rodžeru, bet pārējie, pār ratu malu pārliekušies, centās, grāmatas un žurnālus vēcinot, aizbiedēt vajātājus. Taču tas suņus tikai vēl trakāk sakaitināja, un ar katru šķērsielu, kurai braucām garām, to skaits pieauga, un, kad sasniedzām pilsētas galveno ielu, mums pa pēdām dzinās savi divdesmit četri līdz histērijai saniknoti suņi.
— Kādēļ jūs kaut ko nedarāt? — iesaucās Larijs, cenzdamies pārkliegt rejas. — Mēs jau te tēlojam ainu no «Krusttēva Toma būdas».
— Kāpēc tad tu pats neko nedari, bet proti tikai kritizēt? — nošņāca Leslijs, cīnīdamies ar Rodžeru.
Larijs strauji pietraucās kājās, izrāva pārsteigtajam ormanim no rokas pātagu, atvēzējies mežonīgi blieza suņu barā, netrāpīja, un pātaga nošvīkstēja Leslijam pa skaustu.
— Velns parāvis, kur tev acis? — ierēcās Leslijs, piesarcis un nikns pagriezdamies pret Lariju.
— Negadījums, — Larijs dižmanīgi paskaidroja, — neesmu trenējies. Kur tie gadi, kopš man nav bijusi rokā pātaga.
— Citreiz padomā savā muļķa prātā, pirms dari! — skaļi un strīdīgi noteica Leslijs.
— Nebija jau tīšām, mīļais, nedusmojies, — mierināja māte.
Larijs vēlreiz vilka suņiem ar pātagu un notrieca mātei cepuri no galvas.
— Tu jau sacel lielāku traci nekā suņi, — iejaucās Margo.
— Esi uzmanīgāks, mīļais, — sacīja māte, saķerdama cepuri, — tu vari vēl kādam no tiesas trāpīt. Liec labāk to pātagu nost.
Šai mirklī pajūgs apstājās pie nama, virs kura durvīm bija izkārtne ar uzrakstu «Pension Suisse». Suņi, juzdami, ka beidzot dabūs izmēģināt zobus pie izlutinātā melnā nejauķeļa, kas vizinās karietē, mēles izkāruši, ielenca mūs ciešā lokā. Viesnīcas durvis atvērās, pa tām iznāca senlaicīgs, ūsains šveicars, palika kā piekalts stāvam un stingu skatienu noraudzījās jandāliņā uz ielas. Izcelt Rodžeru no ratiem un iestiept viesnīcā nebija vieglais darbs,
jo viņš bija smags suns, tādēļ visai ģimenei vajadzēja noņemties, lai viņu paceltu, panestu un vienlaikus novaldītu. Larijs, aizmirsis savu majestātisko pozu, tagad uzjautrinājās no visas sirds. Izlēcis no pajūga, viņš ņēmās pa ietvi kā negudrs, švīkstināja pātagu, lauzdams cauri suņu aplenkumam šauru taciņu, pa kuru Leslijs, Margo, māte un es kopīgiem spēkiem izstiepām rēcošo Rodžeru, kas varītēm rāvās mums ārā no rokām. Klupšus krišus beidzot nokļuvām vestibilā, šveicars tūliņ ar troksni aizcirta durvis un pats atspiedās pret tām ar visu spēku, ka ūsas vien nodrebēja. Pienākušais viesnīcas saimnieks mūs sagaidīja ar skatienu, kurā piesardzība jaucās ar ziņkāri. Uz auss nošķiebušos cepuri, vienā rokā cieši turēdama manu ievārījuma burku ar kāpuriem, māte devās viņam pretī.
— Ā, — viņa sacīja, mīlīgi pasmaidīdama, it kā mūsu ierašanās būtu visnormālākā parādība. — Mēs esam Da- reli. Ceru, ka esat rezervējuši mums istabas?
— Jā, kundze, — viesnīcnieks atbildēja, apiedams ar līkumu apkārt Rodžeram, kurš joprojām ņurdēja, — otrajā stāvā . .. četras istabas ar balkonu.
— Ļoti jauki, — māte atteica. — Tad dosimies tūliņ augšā un pirms lenča mazliet atpūtīsimies.
Un ar patiesi majestātisku grāciju viņa veda savu ģimeni augšup pa kāpnēm.
Pēc brīža mēs iegājām lielā, drūmā ēdamtelpā ar apputējušām istabas palmām un greizām statujām. Lenču mums pasniedza ūsainais šveicars; viņš bija pārvērties viesmīlī — uzvilcis fraku un aizlicis priekšā baltu celuloīda krūtežu, kas čirkstēja kā vesels sienāžu bars. Maltīte bija bagātīga un labi pagatavota, un mēs ēdām ar lielisku apetīti. Kad pasniedza kafiju, Larijs nopūzdamies atlaidās krēslā.
— Ēdiens bija pieklājīgs, — viņš augstsirdīgi noteica.
— Kā tev te patīk, māt?
— Ēdiens patiesi ir labs, mīļais, — māte atturīgi noteica.
— Un cilvēki šķiet ļoti izpalīdzīgi, — Larijs turpināja.
— Viesnīcnieks pats piestūma manu gultu tuvāk balkonam.
— Viņš nemaz nebija pārāk atsaucīgs, kad es viņam_ palūdzu papīru, — piebilda Leslijs.
— Papīru? — māte brīnījās. — Kam tev vajadzēja papīra?
— Tualetei… Tur papīra nebija, — Leslijs paskaidroja.
— Cst! Mēs taču sēžam pie galda, — māte viņu čukstus norāja.
— Tu vienkārši neapskatījies, — Margo iesaucās dzidrā, skaļā balsī, — turpat līdzās sēdeklim ir vesela kastīte ar papīriem.
— Margo, mīļā! — māte šausmās iekliedzās.
— Kas vainas? Vai tu arī nepamanīji kastīti?
Larijs iespurcās.
— Ievērojot pilsētas kanalizācijas dažas īpatnības, — viņš laipni paskaidroja, — kastīte ierīkota … hm … atkritumiem … ko cilvēks parasti aizmet, kad…
Margo apmulsumā un izbīlī pietvīka.
— Tu domā … tev liekas, ka … ak dievs! Tā taču var saslimt, — Margo sāka skaļi raudāt un izmetās ārā no ēdamistabas.
— Ļoti nehigiēniski, — bargi noteica māte. — Tas patiesi ir nejēdzīgs iekārtojums. Nemaz jau nerunājot par iespēju kļūdīties, tādā veidā taču draud briesmas dabūt vēdertīfu.
— Nekāda kļūdīšanās nenotiktu, ja te valdītu kārtība,— Leslijs deklarēja, atgriezdamies pie sarunas sākuma.
— Protams, mīļais, tomēr man šķiet, ka pašlaik nav īstais brīdis to iztirzāt. Mums katrā ziņā jācenšas labi ātri sameklēt kādu māju, kur dzīvot, iekams vēl nekas ļauns nav atgadījies.
Margo pa to laiku pusizģērbusies ņēmās mazgāties ar odekolonu un visu pēcpusdienu ik pa brīdim prasīja, lai māte pārbauda, vai jau nav manāmi kādas sērgas simptomi. Mātes omu vēl vairāk nomāca nelaimīgā sagadīšanās, ka «Pension Suisse» atradās ielā, kas veda uz pilsētiņas kapsētu. Kad mēs sēdējām uz sava balkoniņa, pa ielu mājai garām slīdēja nebeidzami bēru gājieni. Acīmredzot Korfu iedzīvotāji domāja, ka tik smags zaudējums jākompensē ar pieklājīgām bērēm, jo katra nākamā procesija bija krāšņāka par iepriekšējo. Ar purpurkrāsas un melnu krēpu bagātīgi izrotātus ratus vilka zirgi, apsegti ar bārkšainām segām un izgreznoti ar spalvu pušķiem tādā daudzumā, ka bija jābrīnās, kā tie vispār vēl var paiet. Sešas septiņas šādas karietes, pilnas nevaldīgu bēdu pārņemtu sērotāju, brauca pa priekšu mironim. Tas sekoja vaļējos ratos, gulēdams lielā, greznā zārkā, kas drīzāk izskatījās pēc milzīgas dzimumdienas tortes. Daži zārki bija balti ar purpurkrāsas, sarkanmelniem vai koši ziliem rotājumiem; citi mirdzēja melnā lakojumā ar sudrabotiem vai zeltotiem filigrāna izvijumiem un mirdzošiem vara turekļiem. Nekad nebiju redzējis tādu skaistumu un krāsu bagātību. Es nospriedu, ka tā gan ir vērts mirt — ja izvada ar tādiem pušķotiem zirgiem, veselu puķu jūru un vēl seko bars bēdu sagrauztu radinieku. Es pārkāros pār balkona margām un apbrīna pilns aizrautīgi vēroju garām slīdošos zārkus.
Ar katru reizi, kad garām aizgāja bēru procesija, kad sērotāju žēlabas un pakavu duna izgaisa tālumā, māte uztraucās aizvien vairāk.
— Skaidrs, ka pilsētā ir epidēmija! — viņa beidzot iesaucās, satraukti vērodama ielu.
— Nieki, māt, — Larijs attrauca, — nebojā sev nervus.
— Bet, mīļais, tik daudz… tas vairs nav dabiski.
— Miršana nav nekas nedabisks … cilvēki mirst vienmēr.
— Protams, bet viņi taču nekrīt kā mušas, ja vien nav noticis kas sevišķs.
— Varbūt te miroņus uzkrāj un apbedī visus vienā reizē, — Leslijs bezsirdīgi piebilda.
— Nerunā muļķības! — māte viņu norāja. — Tam, bez šaubām, ir sakars ar kanalizāciju. Cilvēki nevar būt veseli, kamēr pastāv tāda iekārta.
— Ak dievs! — Margo iesaucās kapa balsī. — Tad es droši vien esmu slima.
— Nē, nē, mīļā, no tā nevar saslimt, — māte viņu vārgi mierināja, — varbūt slimība nemaz nav lipīga.
— Nesaprotu, kā var runāt par epidēmiju, ja slimība nav lipīga, — Leslijs visai loģiski iebilda.
— Lai nu būtu kā būdams, — sacīja māte, atteikdamās tālāk ielaisties medicīniskos strīdos, — man šķiet, to vajadzētu noskaidrot. Vai tu nevarētu piezvanīt kādai veselības aizsardzības iestādei, Larij?
— Te droši vien vispār nav nekādu veselības aizsardzības iestāžu, — Larijs paskaidroja, — un, pat ja būtu, šaubos, vai tās man sniegtu informāciju.
•— Labi, — māte enerģiski noteica, — ir tikai viena izeja. Mums jāvācas no šejienes projām. Jātiek ārā no pilsētas. Mums tūliņ jāatrod māja uz laukiem.
Nākamajā rītā mēs viesnīcas gida mistera Bīlera pavadībā posāmies meklēt māju. Misters Bīlers bija neliela auguma resnītis ar pazemīgu skatienu un sviedros spīdošu ģīmi. Kad devāmies ceļā, viņš izskatījās diezgan sprigans, bet nezināja, kāds liktenis viņu gaida. Neviens, kas nav bijis kopā ar manu māti meklēt māju, nespēj iedomāties, ko tas nozīmē. Putekļu mākonī tinušies, mēs braukājām pa salu, un misters Bīlers rādīja mums māju pēc mājas — dažāda lieluma, dažādu krāsu un dažāda izvietojuma, bet māte tikai purināja galvu un palika nelokāma. Kad bijām apskatījuši pēdējo villu mistera Bīlera sarakstā, desmito pēc skaita, māte atkal papurināja galvu. Misters Bīlers satriekts apsēdās uz mājas kāpnēm un slaucīja nosvīdušo sejUļ
— Darela kundzē, — viņš beidzot sacīja, — esmu jums izrādījis visas mājas, kas vien man bija zināmas. Kundze, ko jūs īsti vēlaties? Kas vainas šīm villām?
Māte izbrīnījusies paskatījās uz viņu.
— Vai tad jūs to nepamanījāt? — viņa jautāja. — Nevienai no tām nav vannas istabas.
Misteram Bīleram aiz pārsteiguma vai acis no pieres izsprāga.
— Kundze! — viņš patiesā izmisumā ievaidējās. — Kam jums vannas istaba? … Vai tad jums nepietiek ar jūru?
Klusēdami atgriezāmies viesnīcā.
Otrā rītā māte izlēma, ka mums jānoīrē taksometrs un jādodas meklēt māju pašiem uz savu roku. Viņa bija pārliecināta, ka šai salā kaut kur paslēpusies māja ar vannas istabu. Mēs gan tam neticējām un tāpēc runājām pretī un strīdējāmies visu laiku, kamēr viņa mūs veda uz taksometru stāvvietu galvenajā ielā. Taksometru šoferi, pamanījuši mūsu nevainīgo vientiesību, iznira no mašīnām un apstāja mūs kā liju bars, cenzdamies cits citu pārkliegt. Šoferu balsis kļuva aizvien skaļākas, acis meta zibšņus, viņi grāba cits citu aiz rokas, grieza zobus un pēc tam sāka raut mūs katrs uz savu pusi ar tādu spēku, it kā gribētu mūs saplosīt gabalos. īstenībā tie bija viņu vismaigākie paņēmieni, mēs tikai nebijām pieraduši pie grieķu temperamenta, tādēļ mums šķita, ka esam nokļuvuši dzīvības briesmās.
— Vai tu nevarētu kaut ko darīt, Larij? — māte spalgi iesaucās, ar grūtībām atbrīvojusies no milzīga šofera skavām.
— Saki, ka nosūdzēsi viņus angļu konsulam, — Leslijs, cenzdamies pārkliegt troksni, pamācīja.
— Nerunā blēņas, mīļais! — māte aizelsusies atsaucās. — Paskaidro tikai viņiem, ka mēs nekā nesaprotam!
Tad, muļķīgi smaidīdama, talkā metās Margo.
—, Mēs angļi, — viņa spalgā balsī centās ieskaidrot šoferu baram.
— Ja tas subjekts vēl grūstīsies, es viņam nozilināšu aci, — Leslijs, dusmās piesarcis, sauca.
— Nomierinies, mīļais! — māte elsa, vēl joprojām cīnīdamās ar šoferi, kas viņu stūma uz savas mašīnas pusi. — Nedomāju, ka viņi grib nodarīt mums ko ļaunu.
Un tad pēkšņi iestājās klusums, jo kā pērkona grāviens pāri jezgai atskanēja varena, dobja balss, kāda varētu būt vulkānam, ja tas sāktu runāt.
— Hei! — dimdēja varenā balss. — Ko jūs nepameklē cilvēku, kas saprot jūsu valodu?
Pagriezušies ieraudzījām ielas malā piestājušu mūžvecu dodžu un pie stūres varen druknu neliela auguma vīru ar milzu rokām, platu, vēja appūstu seju un bezrūpīgi pakausī atstumtu cepuri. Viņš atgrūda mašīnas durtiņas, izrausās ārā un zvalstīdamies nāca mums klāt. Tad viņš apstājās, kļuva vēl drūmāks un nopētīja klusējošo šoferu pulciņu.
— Vai viņi jūs apgrūtinājuši? — viņš apjautājās mātei.
— Nē, nepavisam, — māte samierinot liedzās, — mums tikai bija pagrūtāk viņus saprast.
—• Jums vajags cilvēks, kas runā jūsu valodu, — pienācējs atkārtoja. — Šitie nelieši. .. piedošanu par izteicienu … ir ar mieru apšmaukt paši savu māti. Atvainojiet vienu mirklīti, es tūliņ tiks ar viņiem galā.
Viņš grieķiski nobrāza šoferiem tādu vārdu krusu, ka šie tikko noturējās kājās. Dīvainais vīrs aizvadīja sašutumā nikni žestikulējošos šoferus atpakaļ pie mašīnām. Vēl pēdējo reizi tos, kā likās, iznīcinoši grieķiski nosvētījis, viņš no jauna pievērsās mums.
— Uz kurieni jūs grib braukt? — viņš itin dusmīgi noprasīja.
— Mēs meklējam māju. Vai jūs varētu mūs pavadāt? — jautāja Larijs.
— Skaidrs. Es jus aizvedīs visur, pasakiet tikai, kur vajags.
— Mēs, — māte stingrā balsī noteica, — meklējam māju ar vannas istabu. Vai jums tāda ir zināma?
Šoferis izskatījās kā saulē nobrūnējis pasaku briesmonis; melnās uzacis saraucās, kamēr viņš Saspringti domāja.
— Vannas istaba? — viņš pārprasīja. — Jums vajags vannas istaba?
— Nevienā mājā, ko apskatījām, tādas nebija, — māte paskaidroja.
— O, es zinu māju ar vannas istabu! — šoferis iesaucās. — Es tik prāto, vai tas jums būs liels diezgan.
— Vai jūs, lūdzu, neaizvestu mūs uz turieni? — māte jautāja.
— Skaidrs, es aizvedīs. Sakāp tik iekšā!
Mēs iekāpām lielajā mašīnā, šoferis iesprieda savu masīvo augumu sēdeklī pie stūres un ar briesmīgu troksni iedarbināja motoru. Joņojām pa līkajām ieliņām uz pilsētas nomali, signāltaure plēsa vai ausis pušu, kamēr mašīna lauzās cauri nastām apkrautu ēzeļu, pajūgu, laucinieču un neskaitāmu suņu bariem. Pa to laiku šoferis izmantoja izdevību iesaistīt mūs sarunās. Ikreiz, mūs uzrunādams, viņš pagrieza smagnējo galvu atpakaļ, lai redzētu mūsu sejas, un automobilis ģeņģerēja pa ceļu kā piedzērusi bezdelīga.
— Jūs ir angļi? Tā jau domāju. Angļi allažīn grib vannas istabas … Man mājās ir vannas istaba … Spiro .,. mani sauc Spiro Hakiaopuls … bet visi sauc mani par Spiro Amerikāni, jo es ir dzīvojis Amerikā… Jā, astoņus gadus nodzīvojis Čikāgā… Tāpēc es tik labi prot angliski … Es tur aizbraucu sapelnīt naudas… Bet, kad astoņi gadi cauri, es saku: «Spiro,» saku, «nu tev naudas diezgan .. .» Un tad es braucu atpakaļs uz Grieķiju … atvedu līdzi šito mašīnu … labākais auto visās salās… nevienam tāds nav … Visi angļu tūristi mani pazīst… visi meklē mani, kad atbrauc … viņi zina, ka es nešmau- cos . .. Man angļi patīks … labākie cilvēks … Dieva vārds, ja es nebūtu grieķis, es gribētu būt anglis.
Traucāmies pa baltu lielceļu, ko klāja bieza zīdainu putekļu kārta; tie milzu mākuļos sacēlās mums aiz muguras; gar ceļa malām auga dzeloņbumbieres, veidojot zaļu dzīvžogu — koku lapotnes piekļāvās cita citai kā šķīvji, kuru ārējās malas balstījās uz kaimiņkoka malējiem zariem, bet zaļumā mirgoja sarkani augļi. Braucam garām vīna dārziem, kuru nīkulīgajiem, sīkajiem vīnogulājiem bija saplaukušas zaļas, červeļainas lapiņas, garām olīvju birzīm, kur rievainie koku stumbri kā simtiem izbrīnījušos seju vērās mums pretī paši no savas ēnas pakrēšļa; garām aizslīdēja lieli svītroti niedru puduri ar vējā plīvojošiem lapu karogiem. Beidzot mašīna rēkdama uzjoņoja kalnā, Spiro nospieda bremzes, un auto apstājās putekļu dūmakā.
— Te nu mēs ir klāt, — Spiro sacīja un pastiepa uz priekšu resno rādītājpirkstu. — Te ir māja ar vannas istabu, kā jums vajags.
Māte, kas visu brauciena laiku bija cieši aizmiegusi plakstus, tagad piesardzīgi pavēra acis un palūkojās norādītajā virzienā. Spiro bija pastiepis pirkstu pret nolaidenu kalna nogāzi, kura kāpa augšup tieši no zaigojošās jūras. Visu pakalnu un ieleju sedza maigi zaļas olīvju birzis, kas iezalgojās zivju zvīņu zaļganumā, kad lapās iežūžoja vējš. Nogāzes vidū slaidu, augstu ciprešu aizsegā gozējās neliela zemeņsārta mājiņa kā eksotisks auglis zaļu lapu ietvarā; ciprešu galotnes vējpūsmā liegi šūpojās, it kā gribētu par godu mūsu atbraukšanai nokrāsot debesis vēl spožākā zilumā.