OTRĀ NODAĻA
ZEMEŅSĀRTĀ MĀJIŅA
Neliela kvadrātveida mājiņa stāvēja dārziņa vidū tāda kā enerģiski atspērusies, ar savu sārto fasādi vērdamās pretī pienācējiem. Zaļie slēģi bija saulē izbalējuši gluži palsi, krāsa vietām atlobījusies vai sacēlusies pūslīšos. Ar fuksiju dzīvžogu apvītajā dārziņā izveidotajām sarežģītu ģeometrisku rakstu dobēm gar malām bija aplikti gludi, balti oļi. Gaišie, grantētie celiņi, šauri kā lentes, vijās ap dobītēm krietnu salmu platmaļu lielumā — ap dobēm, kas bija izveidotas kā zvaigznes, pusmēneši, trīsstūri, apļi. Dobēs auga puķes mežonīgā krāšņumā. Rozēm bija atrisušas ziedlapiņas, lielas un gludas kā apakštasītes, — liesmaini sarkanas, sidrabaini baltas, mirdzošas, nesaburzītas; kliņģerītes kā sīki saules bērniņi, galviņas uz augšu pastiepušas, vēroja savas varenās mātes ceļu debess velvē. Krūmu pakājē kautrīgi raudzījās atraitnīšu samtainās, vientiesīgās sejiņas, bet vijolītes skumji līka zem sirdsveida lapām. Bugenvili, kas krāšņi kuploja ap mazo balkoniņu, šķita kā karnevālam izkārti ar saviem aveņsārtajiem lākturveida ziediem. Fuksiju dzīvžoga tumšzaļajā pakrēslī līgani kā balerīnas šūpojās tūkstošiem pusplaukušu pumpuru. Siltajā, smaržu piesātinātajā gaisā klusi un nomierinoši sanēja un zumēja kukaiņi. Ieraudzījuši šo māju, mēs tūdaļ vēlējāmies dzīvot tikai šeit, it kā šī vieta būtu visu laiku mūs gaidīt gaidījusi. Jutām, ka esam savās mājās.
Ar to pašu brīdi, kad Spiro tik negaidot ielauzās mūsu dzīvē, viņš pārņēma visas mūsu darīšanas savā pārziņā. Būšot labāk, viņš sacīja, ja visu kārtošot pats, jo viņu te katrs pazīstot un mēs varēšot būt droši, ka netiekam ap- šmaukti.
— Jūs nebēdā ne par ko, misis Darels, — viņš, uzacis saraucis, sacīja. — Atstāj tik visu manā ziņā.
Viņš veda mūs iepirkties un vai veselu stundu pērkona balsī rēca nosvīdis, līdz izdevās kādu preci nokaulēt par pāris drahmām. Tas būtu apmēram viena penija vērtībā; taču viņš necīnoties naudas, bet gan principa dēļ, — tā viņš mums paskaidroja. Otrs iemesls, protams, bija tas, ka grieķiem ārkārtīgi patīk kaulēties. Uzzinājis, ka mēs vēl neesam saņēmuši no Anglijas naudu, Spiro mums aizdeva, cik vajadzēja, un pats uz savu roku aizgāja pie bankas direktora, lai nopietni parunātu par organizācijas trūkumu šai iestādē. Viņu nebūt neinteresēja fakts, ka nabaga direktors nepavisam nav vainīgs. Spiro samaksāja rēķinu viesnīcā un sarunāja pajūgu mūsu mantu nogādāšanai uz jauno māju, viņš pats aizveda mūs turp, pirms tam piekrāvis mašīnu pilnu ar produktiem, ko bija sapir- cis mūsu vajadzībām.
Drīz vien uzzinājām — Spiro nepavisam nav tukšā lielībā apgalvojis, ka pazīst visus saliniekus un tie savukārt viņu. Kur vien mašīna piestāja, vismaz pusducis cilvēku uzrunāja viņu vārdā un daudzi aicināja apsēsties pie kāda no mazajiem galdiņiem koku paēnā un padzert kafiju. Policisti, zemnieki un priesteri māja ar roku un uzsmaidīja, kad viņš gāja garām; zvejnieki, bodnieki un kafejnīcu īpašnieki sasveicinājās ar viņu kā ar brāli. «Ei, Spiro!» viņi uzsauca, sirsnīgi smaidīdami, it kā viņš būtu palaidnīgs, bet mīlams bērns. Visi cienīja viņa godīgumu un kareivīgumu, bet vēl jo vairāk viņa īsti grieķisko nicināšanu un bezbailību, ja gadījās saskarties ar valdības birokrātismu. Kad iebraucām Korfu, muita konfiscēja divus mūsu koferus ar gultas veļu un citām mantām, dīvainā kārtā apgalvojot, ka šīs mantas vestas pārdošanai. Pārceļoties uz zemeņkrāsas māju, radās zināmi sarežģījumi ar gultas veļu; māte pastāstīja Spiro par muitnīcā aizturētajiem koferiem un lūdza padomu.
— Velna milti, misis Darels! — viņš ierēcās, un platais ģīmis viņam pietvīka dusmās. — Kālab jūs man to neteic jau pašā sākumā? Tie muitā ir gatavie nelieši. Es ar jums rīt pat aizbrauks turp un tos pamācīs: es tos visus pazīst, un tie pazīst mani. Atstāj tik visu manā ziņā, es viņus pamācīs.
Nākamajā rītā viņš kopā ar māti brauca uz muitnīcu. Mēs, protams, visi līdzi, jo negribējām šo izdevību palaist garām. Spiro ielauzās muitnīcā kā saniknots lācis.
— Kur ir šito cilvēku mantas? — viņš noprasīja mazajam, tuklajam muitniekam.
— Jūs domājat lādes ar pārdodamajām precēm? — muitnieks jautāja, cik nu labi angliski prazdams.
— Nezin ko gan citu?
— Tās ir šeit, — muitnieks piesardzīgi sacīja.
— Mēs ir atnākuši tām pakaļ, — Spiro nikni paziņoja. — Atnes tās šurp.
Viņš pagriezās un cēli izgāja no muitnīcas sameklēt palīgus bagāžas nešanai; atnācis atpakaļ, viņš redzēja, ka muitnieks, kas bija paņēmis no mātes atslēgas, patlaban atvēris vienu koferi. Spiro, nikni ieņurdējies, metās uz priekšu un aizcirta vāku, trāpīdams nelaimīgajam muitniekam pa pirkstiem.
— Kā jūs drīkst taisīt vaļā, suņabērns? — viņš, dusmās zvērojot, uzkliedza.
Muitas ierēdnis, sasisto roku šūpodams, aizrautīgi protestēja, apgalvojot, ka pārbaudīt saturu esot viņa pienākums.
— Pienākums? — Spiro nicinoši pārprasīja. — Ko jūs sauc par pienākums? Vai jūsu pienākums ir uzbrukt nevainīgiem ārzemniekiem, ko? Apieties kā ar kontrabandistiem, ko? To jūs sauc par pienākums?
Spiro uz mirkli apklusa, dziļi ievilka elpu, tad paņēma varenajās ķetnās pa koferim un sāka iet uz durvju pusi. Pie durvīm viņš apstājās un pagriezās atpakaļ, lai izšautu atvadu zalvi.
— Es jūs pazīst, Kristāki, tāpēc jūs nerunā man par pienākumiem. Es atceros, kā jūs bij nosodīts ar divpadsmit tūkstoš drahmām par to, ka jūs spridzināj zivis ar dinamits. Man nepatīk, kad noziedznieks runā ar mani par pienākumiem.
Triumfa braucienā devāmies projām no muitas, vezdami līdzi bagāžu, kurā netrūka nenieka.
— Tie nelgas domā, ka sala pieder viņiems, — Spiro komentēja notikušo. Viņam ne prātā neienāca, ka pats nemaz neizturas citādi.
Reiz uzņēmies mūsu aizsardzību, Spiro mums pielipa kā dadzis. Pāris stundās viņš no taksometra šofera pārvērtās par mūsu aizstāvi un pēc nedēļas jau bija mūsu pastāvīgs pavadonis, padomdevējs un draugs. Viņš kļuva it kā par mūsu ģimenes locekli un drīz vien tika kaut kādā veidā iesaistīts katrā pasākumā un katrā iecerē. Vienmēr viņš gadījās pie rokas, sarauktām uzacīm un pērkondimdošu balsi, nokārtoja visu, kas mums bija kārtojams, pamācīdams, cik jāmaksā par pirkumiem, būdams allaž nomodā par katru no mums un pavēstīdams mātei visu, ko tai, pēc viņa domām, vajadzēja zināt. Kā liels, brūns, neglīts eņģelis viņš maigā modrībā mūs sargāja, it kā mēs visi būtu mazliet debili bērni. Māti Spiro no sirds dievināja un, viņai pašai par lielu nepatikšanu, dziedāja tai slavas dziesmas, kur vien soli spēra.
— Jums vajags padomāt, ko darāt, — viņš mūs bargu vaigu brīdināja, — mātei nedrīkst darīt pāri.
— Kādēļ, Spiro? — Larijs tēlotā izbrīnā jautāja. — Viņa taču nekad nav mūsu labā nekā darījusi, kāpēc lai mēs viņu tā saudzējam?
— Vai, vai, māster Larijs, tā jūs nedrīkst ļokot\ — Spiro sāpināts iesaucās.
— Viņam taisnība, Spiro, — Leslijs dziļā nopietnībā piebalsoja. — Viņa, zināt, mums nemaz nav tik laba māte.
— Nerunā tā, nerunā tādus vārdus! — Spiro ierēcās. — Dieva vārds, ja man būtu tāda māte kā jums, es katru rītu mestos ceļos un skūpstītu viņai kājas.
Pamazām iekārtojāmies jaunajā mājā, un katrs sāka piemēroties turienes dzīves apstākļiem pēc sava prāta un patikšanas. Margo, tērpusies vienīgi mikroskopiskā peldkostīmā un sauļodamās olīvju birzīs, sapulcēja ap sevi veselu baru glītu zemnieku jaunekļu, kas parādījās kā uz burvja mājienu, tiklīdz vajadzēja atgaiņāt kādu biti vai pārvietot atpūtas krēslu. Māte uzskatīja par savu pienākumu viņai atgādināt, ka šāda sauļošanās esot nesaprātīgs pasākums.
— Tavs peldkostīms, bērniņ, apsedz tevi visai nepilnīgi, — viņa paskaidroja.
— Ak, māt, neesi jel tik vecmodīga! — Margo nepacietīgi attrauca. — Galu galā cilvēks taču var nomirt tikai reizi.
Uz šo piezīmi, kas bija tikpat negaidīta, cik patiesa, māte ātrumā neprata atrast atbildi.
Trīs plecīgi zemnieku zēni pusstundu nopūlējās svīzdami un stenēdami, lai iedabūtu mājā Larija lādes, bet Larijs pats rosījās tiem apkārt un deva norādījumus. Viena bija tik liela, ka to vajadzēja iestumt pa logu. Kad lādes bija novietotas, Larijs pavadīja laimīgu dienu, tās izsaiņodams, līdz istaba bija tā piekrauta ar grāmatām, ka gandrīz nevarēja nedz ieiet, nedz iziet. Uzcēlis īstus grāmatu torņus gar sienām, Larijs visu dienu nosēdēja istabā pie rakstāmmašīnas un, gluži sasapņojies, parādījās tikai maltīšu reizēs. Nākamajā rītā viņš ienāca pie mums ārkārtīgi uzbudināts, jo kāds zemnieks esot piesējis savu ēzeli pašā mūsu dārza malā. Ik pa br.īdim ēzelis izstiepjot kaklu un skaļi nobrēcoties.
•— Lai nu viens cilvēks saka! Vai nav smieklīgi, ka nakamajām paaudzēm tiks nolaupīti mani darbi tādēļ vien, ka te kādam nejēgam ienācis prātā piesiet smirdošu lopu pie mana loga? — Larijs gremzās.
— Pareizi, mīļais, — māte atteica. — Kādēļ tu neaiz- vāc to projām, ja tas tevi traucē?
— Mīļo māt, tu taču neprasīsi, lai es tērēju savu laiku, trenkādams ēzeļus pa olīvju birzīm. Es metu tam ar kristīgās zinātnes brošūru. Ko gan citu lai būtu darījis?
— Nabadziņš taču ir piesiets. Vai domā, ka viņš pats var atbrīvoties no virves? — iebilda Margo.
— Vajadzētu izdot likumu, kas aizliedz novietot šos pretīgos lopus māju tuvumā. Vai tad kāds nevar iziet ārā un aizvest viņu prom?
— Kāpēc? — ieteicās Leslijs. — Mūs viņš netraucē.
— Ir gan ģimene, — Larijs sarūgtināts sacīja, — nekādas savstarpējas palīdzības, ne mazākās iejūtības pret otru.
— Tev jau nu gan ir liela iejūtība pret citiem, — izmeta Margo.
— Tā ir tava vaina, māt, — Larijs drūmi sacīja. — Kādēļ tu mūs esi izaudzinājusi par tādiem egoistiem?
— Tas tikai ir jauki! — māte iesaucās. — Es viņus esot izaudzinājusi par egoistiem!
— Protams, paši no sevis mēs nebūtu varējuši par tādiem izaugt, — atteica Larijs.
Galu galā mēs abi ar māti atraisījām ēzeli un aizvedām gabaliņu tālāk lejup pa nogāzi.
Leslijs pa to laiku bija izsaiņojis savus revolverus un biedēja mūs ar nebeidzamām šāvienu zalvēm, tēmēdams no savas guļamistabas loga uz tukšu konservu kārbu. Kad visu rītu bija dārdējuši šāvieni, ka vai ausis krita ciet, Lariļs izdrāzās no savas istabas un šķendējās — neesot taču iespējams strādāt, ja māja ik pa piecām minūtēm nodrebot līdz pamatiem. Leslijs aizvainots atcirta, ka viņam jātrenējoties. Tas izklausoties nevis pēc treniņa, Larijs atbildēja, bet gan pēc iezemiešu dumpja Indijā. Māte, kuras nervi arī lāgā nepanesa šaudīšanos, ieteica Leslijam trenēties ar nepielādētu revolveri. Leslijs pusstundu centās mātei ieskaidrot, kādēļ tas neesot iespējams. Beidzot viņš negribīgi aiznesa konservu kārbu gabalu nostāk no mājas, un šāvieni tagad skanēja gan mazliet klusāk, bet tomēr ikreiz lika mums sarauties.
Visu laiku paturēdama mūs acīs, māte sāka arī pati iekārtoties dzīvei. Mājā iesmaržojās dažādas zālītes, nāsīs iecirta ķiploku un sīpolu smaka, virtuvē burbuļoja dažāda lieluma katli un kastroļi, turpat rosījās māte, brilles viņai bija nošļukušas uz degungala, un viņa nemitīgi kaut ko savā nodabā purpināja. Uz galda kaudžu kaudzēm gulēja apdriskātas grāmatas, kurās viņa brīdi pa brīdim ielūkojās. Tiklīdz mātei izdevās atbrīvoties no virtuves, viņa ar lielu patiku strādāja dārziņā, negribīgi šo to retinādama un apgriezdama, bet jūsmīgi sēdama un dēstīdama.
Arī mani dārzs ļoti interesēja; mēs abi ar Rodžeru tur atklājām daudz interesanta. Rodžers, piemēram, uzzināja, ka nav ieteicams bāzt degunu klāt sirseņiem, ka apkārtnes kranči riedami laižas lapās, tiklīdz viņš pa vārtiņu spraugu uz tiem ciešāk paskatās, un ka cāļi, kas reizēm pēkšņi nolēca no fuksiju dzīvžoga un, čiepstēdami kā negudri, tūliņ cēlās spārnos, ir gan ļoti tīkams, bet stingri aizliegts medījums.
Šās leļļu mājiņas dārzs bija īsta burvju valstība, vesels puķu mežs, kurā kūņojās tādas dzīvas radības, kādu es vēl nekad nebiju redzējis. Starp katra rozes zieda biezajām, zīdainajām lapiņām dzīvoja sīki, krabjiem līdzīgi zir- neklīši, kas sāniski metās prom, ja tos iztramdīja. Mazie, caurspīdīgie ķermenīši krāsā pieskaņojās puķēm, uz kurām zirneklīši mitinājās: tie bija sārti, ziloņkaula krāsā, tumšsarkani vai sviesta dzeltenumā. Pa rožu stublājiem, kas bija kā nosēti ar laputīm, kā tikko nolakotas rotaļlietiņas kustēja mārītes: nespodri sarkanas mārītes ar lieliem, melniem raibumiem; gaišsarkanas mārītes ar brūniem raibumiem; oranžkrāsas mārītes ar pelēkiem un brūniem traipiņiem. Mīlīgās, apaļās mārītes rāpaļāja pa rožu stublājiem un barojās ar anēmiskajām laputīm. Namdaru bites kā mazi, pūkaini, zili lācēniņi, darbīgi dūkdamas, lidinājās līkločiem starp puķēm. Slaidie, glītie sfingi jocīgā rosībā plivinājās virs celiņiem, šad tad izplestiem, trīsošiem spārniņiem sastingdami uz vietas, lai iebāztu garo, kustīgo snuķīti kādā ziedā. Starp celiņu baltajiem oļiem ložņāja lielas, melnas skudras, sapulcēdamās bariņos ap visdīvainākajām trofejām: beigtu kāpuru, rozes ziedlapas plēksnīti vai sakaltušu zāles stiebriņu ar sēklu čemuru galā. Šās darbīgās dzīves mūzikas pavadījums bija nekad neapklustošā cikādu sanēšana apkārtējās olīvju birzīs aiz fuksiju dzīvžoga. Ja dienasvidus trīsošā tveice piepeši sāktu skanēt, tie varētu būt vienīgi cikādu savdabīgie zvani.
Sākumā šī ņudzošā dzīvība pašā mājas durvju priekšā mani tā apstulboja, ka es samulsis staigāju apkārt pa dārziņu, pavērodams te vienu, te otru sīko būtni, taču ik mirkli novērsdamies, lai ar acīm izsekotu košajiem tauriņiem, kas pārlidoja pār dzīvžogu. Pamazām, kad drusku jau biju pieradis pie kukaiņu rosības puķēs, varēju sākt koncentrēties. Es stundām ilgi mēdzu notupēt vai nogulēt uz vēdera, vērodams, kā dzīvo kukainīši man visapkārt, bet Rodžers ar rezignētu fizionomiju sēdēja man blakus. Šādā veidā iepazinu daudzas apbrīnojamas norises.
Konstatēju, ka mazie krabju zirneklīši spēj mainīt krāsu tikpat veiksmīgi kā hameleoni. Vajadzēja tikai nocelt zirneklīti no vīnsarkana rozes zieda, kur tas tupēja kā koraļļu zīlīte, un ielikt to vēsi baltas rozes ziedā. Ja kukainītis palika jaunajā vietā — un parasti tā notika —, skaidri varēja vērot, kā košā krāsa pamazām izzūd, it kā zirneklītis no pārmaiņas būtu saslimis ar mazasinību; un pāris dienu vēlāk tas rāpoja starp ziedlapiņām balts kā pērlīte.
Atklāju, ka sausajās lapās zem fuksiju žoga mīt cita veida zirnekļi — mazi, neganti mednieki, veikli un plēsīgi kā tīģeri. Zirneklis, acīm saulē zalgojot, čāpoja pa sauso lapu valstību, šad tad apstādamies un izsliedamies uz spalvainajām kājām, lai pavērtos visapkārt. Ieraudzījis kādu mušu sauļojamies, zirneklis sastinga; tad lēnām, lēnām, gandrīz tik nemanāmi, kā pumpurs atver ziedlapiņas, sāka virzīties uz priekšu, aizvien tuvāk un tuvāk upurim, tikai šad tad apstādamies, lai uz lapu virsmas piestiprinātu savu zīda stīgu, ja rastos vajadzība glābties. Pielīdis pavisam tuvu, mednieks apstājās, mirkli pamīņājās, meklējot stingrāku pamatu, un tad, spalvainās kājas izpletis, lēcienā metās snaudošajai mušai virsū. Nekad man negadījās novērot, ka no šiem mazajiem uzbrucējiem kāds nebūtu notvēris laupījumu, ja vien bija pareizi sagatavojies.
Visi šie atklājumi mani ārkārtīgi sajūsmināja, un man gribējās ar kādu dalīties, tādēļ es bieži vien pārbiedēju ģimeni, iebrāzdamies mājā ar graujošu vēsti, ka dīvainie, ērkšķainie kāpuriņi uz rozēm īstenībā nemaz nav kāpuri, bet gan ir mārīšu mazuļi, vai arī ar tikpat pārsteidzošu jaunumu, ka zeltactiņas dēj oliņas «koka kājām». So brīnumu man laimējās noskatīties pašam savām acīm. Atradu uz rozēm zeltactiņu un raudzījos, kā tā rāpo pa lapām, apbrīnoju tās skaistos, trauslos it kā zaļa stikla spārniņus, un milzīgās, zeltaini mirdzošās acis. Pēc brītiņa tā apstājās uz rozes lapas, pietupās. Tādā stāvoklī zeltactiņa palika apmēram minūti, tad pacēla asti, un no tās, man par lieliem brīnumiem, sāka stīdzēt bezkrāsains diedziņš, ne resnāks'par matu. Pašā matiņa galā parādījās oliņa. Zeltactiņa mazliet atpūtās, tad atkārtoja procedūru, līdz lapas virsma izskatījās kā no vienas vietas ar sīksīciņu staipek- nīšu kārtu apaugusi. Izdējusi oliņas, zeltactiņa pakustināja ūsas un, zaļos, caurspīdīgos spārniņus plivinādama, aizlaidās.
Taču visbrīnumainākais atklājums, ko piedzīvoju šajā daudzkrāsainajā Liliputijā, laikam tomēr bija spīļastu perēklis. Ilgi biju nomeklējies, kārodams tādu uziet, bet visu laiku man neveicās, tādēļ prieks par atradumu bija tik liels, it kā es negaidot būtu saņēmis brīnišķīgu dāvanu. Pacēlis paprāvu mizas gabalu, ieraudzīju bērnistabu — mazu aliņu zemē; to kukainis droši vien pats bija izracis. Dobītes vidū mātīte perēja dažas baltas oliņas. Viņa tupēja uz tām kā vista un. pat nepakustējās, kad es pacēlu mizu un dobumiņā ielija spilgtā saules gaisma. Oliņas saskaitīt man neizdevās, taču to nebija daudz, un es nospriedu, ka mātīte visas vēl nav izdējusi. Uzmanīgi noliku mizu atpakaļ.
Kopš šā brīža aizrautīgi sargāju perēkli. Uzcēlu no akmeņiem tam apkārt valni un drošības dēļ piedevām uzrakstīju ar sarkanu tinti brīdinājumu mājiniekiem un piestiprināju to pie kociņa turpat blakus. Brīdinājuma uzraksts skanēja: «UZMNIGI — SPĪĻASTES PEREKLIS — LUDZU NESABRADAT.» Zīmīgi, ka vienīgie divi pareizi uzrakstītie vārdi attiecās uz bioloģiju. Apmēram ik stundu aizgāju pie spīļastu mātes un uzmanīgi to vēroju minūtes desmit. Biežāk pārbaudīt perēkli neuzdrošinājos, bīdamies, ka mātīte varētu to pamest. Pamazām olu kaudzīte zem viņas pieauga lielāka, un man likās — viņa vairs nebrīnās par to, ka es laiku pa laikam paceļu mizu. Es pat nospriedu, ka viņa jau sāk mani pazīt, jo laipni kustināja ūsas.
Jutos gaužām vīlies, kad, par spīti maniem pūliņiem un modrībai, mazuļi izšķīlās naktī. Man šķita, ka pēc visa, ko biju darījis, spīļastu māte gan būtu varējusi aizkavēt izšķilšanos, kamēr es atnāku. Taču mazuļi vēl bija ligzdiņā — burvīgs mazu spīļastīšu perējums, sīciņi, kusli mazulīši, kā no ziloņkaula izdrāzti. Tie liegi kustējās zem mātes ķermeņa, čāpoja tai starp kājām, daži pārdrošnieki pat riskēja uzrāpties mātei uz spīlēm. Sirds sila, viņos noskatoties. Nākamajā dienā bērnistaba bija tukša: mana brīnišķīgā ģimene bija izklīdusi pa visu dārzu. Mazliet vēlāk es vienu no mazuļiem atkal dabūju redzēt: tas, protams, bija paaudzies, kļuvis brūnāks un pieņēmies spēkā, bet es to tūliņ pazinu. Viņš bija saritinājies rozes ziedlapu biezoknī un cieši aizmidzis; kad es viņu iztramdīju, viņš tikai mazliet paslēja augšup spīles. Man būtu gribējies domāt, ka tas ir laipns, draudzīgs sveiciens, taču, godīgi sakot, sapratu, ka īstenībā tā ir vienīgi kustība, ar kādu katra spīļaste brīdinot vēršas pret potenciālu ienaidnieku. Es viņam to neņēmu ļaunā. Galu galā viņš vēl bija tik jauniņš, kad pēdējo reizi tikāmies.
Drīz vien iepazinos ar apaļīgajām zemnieku meičām, kas ik rītu un vakaru jāja garām dārzam. Sāniski sēdēdamas uz saviem lempīgajiem lutaušu ēzelīšiem, viņas ar spilgtajiem tērpiem un skaļo tērgāšanu atgādināja papagaiļus, un viņu smiekli skaņi atbalsojās olīvju birzīs. No rītiem, kad ēzelīši sīkiem teciņiem tipināja garām mūsu villai, viņas man uzsmaidīja un māja sveicienus, bet vakaros, riskēdamas novelties pelēčiem no muguras, pārliecās pār fuksiju dzīvžogu un smaidot sniedza man dāvanas — dzintarainu vīnogu ķekaru, kas vēl glabāja saules siltumu, vīģes darvas melnumā ar sārtām rievām tur, kur augļi no brieduma bija pārsprāguši, vai milzīgu arbūzu, kas likās pildīts ar rožainu ledu. Pamazām sāku saprast, ko viņas saka. Sākotnēji šķietami bezjēdzīgajā skaņu juceklī sāka izdalīties atsevišķi vārdi, ko es uztvēru. Un tad piepeši vārdiem radās nozīme, un es citu pēc cita sāku tos piesardzīgi izrunāt pats; savācu visus jaunapgūtos vārdus un, nedomādams par gramatiku, mēģināju izveidot no tiem neveiklus, stostīgus teikumus. Manas kaimiņienes to uzņēma ar sajūsmu, it kā, cenzdamies iemācīties viņu valodu, es būtu izteicis viņām visbrīnišķīgākos komplimentus. Kad es lauzījos, mēģinot atbildēt sveicienam vai izteikt kādu vienkāršu teikumu, viņas, uzmanīgi ieklausīdamās, pārliecās pār žogu un, tikko biju savu sakāmo veiksmīgi norunājis, starojot smaidīja un
plaukšķināja. Pakāpeniski iegaumēju viņu vārdus, uzzināju, kura ar ko ir rados, kura jau precējusies un kura cer iziet pie vīra, un daudz citu svarīgu sīkumu. Man parādīja, kur starp olīvkokiem ir viņu nelielās mājiņas, un, ja mums ar Rodžeru gadījās tur iet garām, visa ģimene skaļi un līksmi metās pretī, apsveica mūs, iznesa ārā krēslu un aicināja, lai kopā ar viņiem pasēžu zem vīnstīgām un iebaudu pasniegtos augļus.
Pamazītēm salas burvība ietina mūs it kā ziedputekšņu mākonī. Katrai dienai piemita tik dziļš miers, ka laiks slita i/gaistam un gribējās, lai diena nekad nebeigtos. Bet tad n.ikts atkal pašķīra savus tumsas plīvurus un mūs gaidīj.i jauna diena — mirdzoša un koša kā novelkamā bildilc, ar tādu pašu nerealitāti apdvesta.