TREŠĀ NODAĻA
VĪRS AR R02U VABOLĒM
Rītos, kad pamodos, pa manas guļamistabas logu caur "aizvirtņu spraugām spraucās iekšā uzlecošās sauļos zelts. Rīta gaisu pildīja virtuves pavarda dūmu smarža, gaiļu skaņā dziedāšana, tālīnas suņu rejas un kazu zvārgulīšu skumjā melodija, kad ganāmpulkus dzina ganos.
ļftrokastis mēs ēdām dārzā zem mazajiem mandarīnu kociņiem. Rīta spirgtumā mirdzošajām debesīm vēl nebija pusdienlaika skaudrā ziluma, tās zalgoja pienaini blāvas kā opāls. Puķes vēl nemodās — rožu ziedi mirka rasas pilmnos, kliņģerītes nevēra vaļā ziedlapiņas. Brokastis paiasti noritēja mierīgi un klusējot, tik agrā rīta stundā mūsu ģimenes locekļi nebija runīgi. Tikai uz maltītes bei- g<im kafija, grauzdētās maizītes un olas mūs uzmundrināja, visi pamazām atdzīvojās, stāstīja cits citam, ko nodomājuši uzsākt un kādēļ vēlas nodarboties tieši ar to, un tad sākās nopietni strīdi par to, vai iecerētais pasākums ir ko vērts. Es šajās diskusijās nekad nepiedalījos, jo gaužām labi zināju, ko esmu nolēmis darīt, un pēc iespējas ātrāk centos pabeigt maltīti.
— Vai tev tiešām tā jārij un jāstrebj? — Larijs allaž apjautājās dziļi sāpinātā tonī, klīrīgi ar sērkociņu bakstīdams zobus.
— Ed lēnām, bērns, — māte klusi pamācīja, — nav taču nekur jāsteidzas.
Neesot jāsteidzas? Ja Rodžers, spraigi izslējis melno augumu, jau sēž pie vārtiņiem un ar savām brūnajām acīm saspringti vēro, ko es daru? Neesot jāsteidzas, ja pirmās miegainās cikādes olīvju birzīs jau sāk skaņot vijoles? Neesot jāsteidzas, ja visa sala, rīta svaigumā mirdzoša kā zvaigzne, gaida, kad došos to izpētīt? Nebija nekādu cerību, ka manējie to sapratīs, tādēļ sāku ēst lēnāk, līdz viņu uzmanība pievērsās kaut kam citam, pēc tam atkal stūķēju barību mutē ko spēdams.
Ticis beidzot ar brokastīm galā, es aizslīdēju prom no galda un devos uz vārtu pusi, kur Rodžers mani saņēma ar jautājošu skatienu. Abi kopā brītiņu vērāmies caur vārtiņu čuguna režģiem uz olīvju birzīm nogāzē. Ieminējos Rodžeram, ka šodien varbūt nemaz nav vērts kaut kur iet. Viņš tūliņ protestēdams sāka strauji kustināt astes struņķīti un grūda purnu man pie rokas. Nē, nē, es turpināju, man tiešām liekas, ka šodien nebūtu nekur jāiet. Nez, vai pat nesāks līt… un es norūpējies cītīgi blenzu dzidrajās, mirdzošajās debesīs. Rodžers, ausis saslējis, arī palūkojās debesīs, bet pēc tam uzmeta man lūdzošu skatienu. Taču es tikai runāju savu: ja nu nelīs vēl tūliņ, šo pašu brīdi, lietus var uznākt vēlāk, tādēļ būtu daudz drošāk paņemt grāmatu un pasēdēt tepat dārzā. Rodžers izmisumā uzlika lielo, melno ķepu uz vārtiņu režģa un tad pagriezās pret mani, pacēlis augšējo lūpu, tā ka baltie zobi atsedzās glaimīgā vīpsnā, un kulstīja ašteli, cik spēka. Tas bija viņa lielais trumpis, viņš skaidri zināja, ka tik apburošam smaidam es nespēšu noturēties pretī. Tad nu es arī beidzu ķircināties, sameklēju savas sērkociņu kastītes un tauriņu ķeramo tīklu, vārtiņi nočīkstēja un aizcirtās, un Rodžers aizdrāza kā viesulis pa olīvju birzīm, sveikdams jauno dienu ar dobjiem rējieniem.
Šajā pētnieka gaitu agrīnajā posmā Rodžers bija mans pastāvīgais pavadonis. Abi kopā iedrošinājāmies aiziet aizvien tālāk projām no mājām, atklājām klusas, nomaļas olīvju birzis, ko vajadzēja izpētīt un paturēt prātā, lauzāmies cauri miršu labirintiem — melno strazdu iemīļotām apmešanās vietām —, izstaigājām šauras ielejas, ko tumšas ēnas ietina dziļā mijkrēslī kā tumšzaļā seģenē. Rodžers bija brīnišķīgs ceļabiedrs dēkās — aizrautīgs, bet piir/.iiMcigs, drosmīgs, tomēr nekad nekļuva par kausli, ftiik 1.11 labsirdīgi piecieta visas manas dīvainības. Ja es, rA|)(l<iinies pa stāvu, rasas piemirkušu nogāzi, paslīdēja ||ii piiklupu, Rodžers tūliņ bija klāt, nosprauslājās, it kā smieklus valdīdams, uzmeta man ašu skatienu, līdzjūtīgi ļie^i uda mēli man pie vaiga, noskurinājās, nošķaudījās un atžņieba lūpu zobgalīgā smīnā. Ja atradu kaut ko Interesantu — skudru pūzni, kāpuru uz lapas, zirnekli, kurš pašreiz tina mušu garā zīda tīmeklī —, Rodžers apsēdās un gaidīja, līdz būšu beidzis savus novērojumus. Ja viņam šķita, ka tas pārāk ieilgst, viņš pienāca tuvāk, klusi iin /cli iesmilkstējās, tad smagi nopūtās un sāka luncināt asti Ja atradums nebija nozīmīgs, devāmies tālāk, bet, ja gadījās kaut kas tāds, ko vajadzēja pamatīgāk izpētīt, man pietika uzmest Rodžeram stingru skatienu, un viņš tūliņ saprata, ka būs ilgāka palikšana. Ausis nolaidis un asti iežmiedzis, viņš gausi aizvilkās līdz tuvākajam krūmam un īsta mocekļa izskatā apgūlās ēnā.
Šajos pārgājienos mēs ar Rodžeru kļuvām pazīstami plašā apkārtnē un arī paši iepazināmies ar daudziem cilvēkiem. Viņu vidū, piemēram, bija plānprātīgs puisis ar īpaļu, pilnīgi neizteiksmīgu seju. Viņš vienmēr bija ģērbies noskrandušā kreklā un zilās, līdz ceļiem uzrotītās sarža biksēs, bet galvā valkāja katliņcepures paliekas bez malām. Ikreiz, sastapis mūs steidzamies savās gaitās pa olīvju birzīm, viņš pieklājīgi pacēla ērmīgo cepuri un bērnišķīgā balstiņā, kas skanēja dzidri kā stabulīte, novēlēja mums labudienu. Tad, pamājis ar galvu, ja es kaut ko sacīju, palika un noraudzījās mums pakaļ minūtes desmit. Pēc tam, vēlreiz pieklājīgi pacēlis cepuri, pazuda birzī. Iepazināmies arī ar milzīgi resno, jautro Agati, kas dzīvoja mazā, laika zoba sagrauztā mājelē gandrīz pašā kalna galā. Viņa pastāvīgi sēdēja pie savas mājiņas, plucināja vilnu un vērpa no tās rupju dziju. Viņai droši vien bija krietni pāri septiņdesmitiem, taču mati melni un spīdīgi, rūpīgi sapīti bizēs, kas bija aptītas ap nopulētiem govs ragiem — vecīgās zemnieku sievas mēdza tā rotāties. Agati sēdēja saulē kā milzu rupucis, galvā koši sarkans lakats, kas pārmests pār govs ragiem. Vārpstiņa viņai rokās griezās kā vilciņš, pirksti veikli līdzināja un virpināja pavedienu, bet grumbainā mute ar apdrupušo,
nomelnējušo zobu paliekām allaž plati vaļā, jo viņa mūžam dziedāja — skaļā, piesmakušā, varenā balsī.
Tieši no Agati es iemācījos vairākas skaistākās, populārākās tautasdziesmas. Sēdēdams uz lielas, vecas konservu kārbas un ēzdams vīnogas un granātābolus no viņas dārza, es dziedāju kopā ar viņu, un viņa ik pa brīdim pārtrauca dziesmu, lai palabotu manu izrunu. Pantu pēc panta izdziedājām līksmo, jauko dziesmu par upi — Vangelid: kā upe traucas lejup no kalniem, veldzēdama dārzus un tīrumus, briedinādama augļus. Pārspīlētā koķetērijā viens pret otru acis pārgriezdami, dziedājām jocīgo mīlas dziesmiņu «Viltus».
«Meli, viss meli,» mēs vilkām, galvu purinādami. «Viss meli vien, bet pats jau tevi samācīju melst visai pasaulei, ka tevi mīlu.»
Citreiz uzņēmām skumīgāku meldiju un dziedājām, piemēram, lēno, ritmisko dziesmu «Kādēļ tu pamet mani?». Tā mūs tik dziļi aizkustināja, ka stiepām garo gaudu ziņģi, nežēlīgi balsi drebinādami. Kad nonācām pie pašām beigām, pie pašas bēdīgākās vietas, Agati piespieda rokas pie varenajām krūtīm, melnajās acīs sariesās asaras un iemirdzējās dziļas skumjas, pazodes saviļņojumā trīcēja. Kad izgaisa mūsu dueta ne pārāk saskanīgie pēdējie toņi, viņa, degunu galvas lakata stūrī slaucīdama, palūkojās uz mani.
— Nu paskat vie', kādi muļķi mēs esam, te cepināda- mies saulē un vādžodami. Un vēl par mīlestību! Es esmu tai par vecu, tu par jaunu, bet tomēr šķiežam laiku un dziedam. Lai nu, nāc labāk, iedzersim lāsi vīna, ko?
Otrs cilvēks, kas man patika tikpat labi kā Agati, bija vecais gans Jani — garš, uzkumpis večuks ar lielu ērgļa degunu un neiedomājamām ūsām. Pirmoreiz sastapos ar viņu karstā pēcpusdienā, kad mēs abi ar Rodžeru bijām veselu stundu nomocījušies, pūlēdamies izkārpīt mūra sienā caurumu līdz ķirzakas alai, kur tā bija paslēpusies. Beidzot, nekā nepanākuši, nosvīduši un piekusuši atlai- dāmies zem piecām mazām cipresītēm, kas meta jauku ēnas četrstūri saules izdedzinātajā zālē. Tur gulēdams, gandrīz pusmiegā izdzirdu klusu zvārgulīša tinkšķēšanu, un tūliņ parādījās arī pats ganāmpulks — kazas uz mirkli apstājās, pablenza uz mums stulbām, dzeltenām acīm, no- blējās un devās tālāk. Zvārgulīša klusā dziesma un skaņas, kas radās, kazām graužot krūmu zarus, mani aijāja snaudienā, un, kad ganāmpulks bija garām un pienāca gans, es jau laidos miegā. Atspiedies uz garā, brūnā olīvkoka spieķa, ar lielajiem zābakiem stingri atspēries viršos, viņš noraudzījās uz mani ar niknu skatienu mazajās, melnajās acīs zem izpūrušajām uzacīm.
— Labdien, — viņš sapīcis sacīja. — Tu esi ārzemnieks .. . mazais angļu lords?
Es ap šo laiku jau biju apradis ar šejienes zemnieku dīvaino iedomu, ka visi angļi ir lordi, un apstiprināju, ka tas pats esmu. Večuks pagriezās, uzbrēca kādai kazai, kas, pakaļkājās pacēlusies, plucināja jauna olīvkoka lapas, un tad atkal pievērsās man.
— Tad paklausies, ko tev teikšu, mazo lord, — viņš sacīja, — zem šiem kokiem gulēt ir bīstami.
Pametu skatienu uz cipresēm, bet nekā bīstama nemanīju, tādēļ apvaicājos, kādēļ tās, pēc viņa domām, ir bīstamas.
— Sēdēt zem tām tu vari droši. Tām ir branga ēna, vēsa kā akas ūdens; bet posts ir tas, ka šie koki cilvēku iemidzina. Ievēro, ko saku, nekad un neparko neaizmiedz zem cipreses.
Viņš apklusa, pagaidīja, kamēr es pajautāju — kādēļ, un turpināja:
— Kādēļ? Kādēļ? Tādēļ, ka tu pamodīsies pavisam citāds. Jā, melnās cipreses ir negantas. Kamēr tu gulēsi,. saknes ieaugs tev galvā un nozags smadzenes, un, kad pamodīsies, tu būsi jucis, galva tev būs tukša kā svilpe.
Pavaicāju, vai to var izdarīt tikai cipreses, vai arī tas attiecas uz visiem kokiem.
— Nē, tikai cipreses, — noteica vecais vīrs, niknu skatienu nomērodams kokus virs manas galvas, it kā gribēdams izdibināt, vai tie nenoklausās. — Vienīgi cipreses nozog cilvēkam prātu. Tad nu neguli vairs zem cipresēm, lordiņ, atceries manus vārdus!
Viņš īsi pamāja man ar galvu, vēlreiz sirdīgi paskatījās uz ciprešu tumšo lapotni, it kā gaidīdams no tām paskaidrojumu, un tad, ceļu caur mirtēm šķirdams, aizslāj a pakal kazām, kas, tesmeņus šūpodamas, ganījās izklaidu pa visu piekalni.
Ar Jani vēlāk sadraudzējos jo cieši; savās izlūka gaitās allaž viņu sastapu un šad tad iegriezos arī pie viņa mājās, kur viņš mani cienāja ar augļiem, deva padomus un brīdināja, lai man klaiņojumos neatgadītos nekas ļauns.
Taču viens no neparastākajiem un valdzinošākajiem cilvēkiem, ko satiku, klīzdams apkārt, šķiet, bija Vīrs ar rožu vabolēm. Ap viņu dvesmoja neatvairāms pasakas burvīgums, un es gaidīt gaidīju, kad atkal viņu ieraudzīšu. Pirmo reizi man gadījās ar viņu sastapties uz lielceļa, kas veda uz nomaļu ciematu kalnos. Vēl nebiju pašu ieraudzījis, kad jau izdzirdu viņa tuvošanos, jo viņš uz gana stabulītes spēlēja melodisku dziesmiņu, brīžiem pārtraukdams melodiju un dīvainā balsī caur degunu nodzie- dādams pāris nesaprotamu vārdu. Kad viņš iegriezās ceļa līkumā, mēs ar Rodžeru apstājāmies un, pagalam pārsteigti, blenzām uz viņu.
Viņam bija asa, lapsas purnam līdzīga seja, slīpas acis tumši brūnā, bezmaz melnā krāsā. Skatienam dīvainu tukšumu piešķīra pērļaini palss rasojums, ar kādu mēdz būt klātas plūmes, gandrīz kaut kas līdzīgs kataraktas plēvei. Viņš bija neliela auguma, kalsns, ar tik tievām rokas locītavām un kaklu, ka izskatījās pēc bada cietēja. Ģērbies viņš bija gluži fantastiski — galvā apveidus zaudējusi cepure ar ļoti platām, nokarenām malām. Sākotnēji tā laikam bijusi tumši zaļa, bet tagad izbalējusi, apputējusi, izraibināta ar vīna plankumiem un cigarešu izdedzinātiem caurumiem. Aiz cepures lentes bija aizbāzts plīvojošs spalvu pušķis: gaiļa, bada dzeguzes un pūces spalvas, zivju dzenīša spārns, vanaga knābis un kāja ar visiem nagiem un vēl gara, netīra, balta spalva, kas varbūt kādreiz piederējusi gulbim. Krekls noplīsis un skrandains, sviedros samircis gluži melns, bet ap kaklu milzīga, žilbinoši zila atlasa kravate. Tumšos, nodilušos svārkus rotāja dažādas drānas ielāpi: uz piedurknes balta lupatiņa ar rozīšu rakstu; uz pleca vīnsarkans trīsstūris ar baltiem raibumiem. Šā goda svārka kabatas bija bāztin piebāztas, un lāgiem bira ārā saturs: ķemmes un baloniņi, mazi svēto attēliņi košās krāsās, no olīvkoka izgrieztas čūskas, kamieļi, suņi un zirgi, lēti spogulīši, vesels žūksnis mutautu un pītas, ar ķimenēm nokaisītas maizītes. Bikses, tāpat nolāpītas kā svārki, krita pār sarkanām kurpēm, kam bija uz augšu uzliekti purngali un uz katras vēl pa melnbaltam pušķim. Šis dīvainais cilvēks stiepa uz muguras bambusa būrus ar baložiem un cāļiem, vairākus noslēpumainus maisus un milzīgu bunti puravu loku. Ar vienu roku viņš turēja pie mutes stabulīti, bet otrā — daudz garu diegu pavedienu; katram diegam galā bija piesieta rožu vabole mandeles lielumā; tās saulē mirguļoja zaļganzeltainas, lidinājās viņam ap cepuri un, izmisīgi, dobji dūkdamas, pūlējās norauties no diega, kas cieši bija apsiets tām ap vidu. Brīžiem, piekusušas no nemitīgās riņķošanas, vaboles mirkli piemetās uz platmales, lai tūliņ atkal atsāktu nebeidzamo karuseli.
Ieraudzījis mūs, Vīrs ar rožu vabolēm apstājās, tēlodams pārspīlētu izbrīnu, pacēla savu smieklīgo platmali un dziļi paklanījās. Rodžeru tā pārsteidza šī negaidītā uzmanības izrādīšana, ka viņš sāka skaļi riet. Svešais mums uzsmaidīja, uzlika platmali atpakaļ galvā, pacēla rokas un māja man ar garajiem, kaulainajiem pirkstiem. Priecīgā izbīlī par tik dīvainu parādību es viņam pieklājīgi padevu labdienu. Viņš vēlreiz ceremoniāli paklanījās. Jautāju, vai viņš atgriežas no kādiem svētkiem. Vīrs apstiprinādams pamāja ar galvu, pacēla stabulīti pie lūpām, nospēlēja dažas taktis no kādas jautras melodijas, turpat uz putekļainā ceļa pāris soļu nodejoja, tad apstājās un ar īkšķi norādīja pār plecu tajā virzienā, no kura bija nācis. Smaidīdams viņš uzsita sev pa kabatām un paberzēja rādītājpirkstu pret īkšķi, kā grieķi bez vārdiem mēdz apzīmēt naudu. Nu es sapratu, ka viņš ir mēms. Tā mēs, ceļa vidū stāvēdami, turpinājām sarunāties — viņš man atbildēja ar ļoti daudzveidīgu un atjautīgu pantomīmu. Apvaicājos, kam viņam vajadzīgas rožu vaboles un kāpēc viņš tās piesējis diegos. Viņš izstiepa roku un centās ar to parādīt dažāda auguma mazus zēnus, atšķīra vienu diegu, pie kura karājās vabole, un strauji sagrieza to sev ap galvu. Kukainis tūliņ kļuva mundrs, uzņēma orbītu viņam ap galvu, un svešais uzmeta man starojošu skatienu. Norādīdams uz debesīm, viņš paplēta rokas un sāka caur degunu dobji dūkt, pats šūpodamies un pietup- damies. Katrs muļķis būtu sapratis, ka domāta lidmašīna. Tad viņš vēlreiz norādīja uz vabolēm, vēlreiz attēloja ar roku mazus bērnus un savirpināja vaboles ap galvu, līdz visas sāka, nikni dūkdamas, riņķot.
Noguris no skaidrošanas, viņš apsēdās ceļmalā un sāka pūst uz stabulītes vienkāršu melodiju, brīžiem to pārtraukdams un iedziedādamies ērmotā balsī, kas plūda it kā caur degunu. Tie nebija nekādi īstie vārdi, bet dīvainas, nazālas skaņas, kas veidojās rīklē un spiedzīgi plūda ārā pa degunu. Taču viņš dziedāja tik dzīvīgi un ar tādu apbrīnojamu mīmiku, ka klausoties radās pārliecība —• šīm skaņām tiešām ir sava nozīme. Beidzot viņš iebāza stabuli jau tā pārblīvētajā kabatā, mirkli domīgi paraudzījās uz mani, tad nocēla no pleca nelielu maišeli, atsēja tam galu un, man par lielu sajūsmu, izbēra uz putekļainā ceļa pusduci bruņurupuču. Bruņurupuču mājiņas bija ar eļļu spoži nopulētas, turklāt svešais nezin kāpēc bija iedomājies apsiet dzīvniekiem ap priekškājiņām sārtas lentītes. Bruņurupuči nesteidzīgi izbāza galvu un kājas no mirdzošā mājokļa un kūtri sāka čāpot pa ceļu. Es viņus vēroju, gluži mēms aiz brīnumiem; vislabāk man iepatikās neliels bruņurupucītis, kura mājiņa nebija lielāka par tējas tasi. Tas šķita spriganāks nekā pārējie, un bruņas tam bija gaišākas — kastaņu, dedzināta cukura un dzintara krāsā. Acis mirdzošas un gaita tik naska, cik nu naska bruņurupucim vispār var būt. Domās apsvērdams iespējas, ilgi vēros viņā. Centos sevi pārliecināt, ka mājinieki bruņurupucīti saņems ar gavilēm un varbūt vēl slavēs mani, ka esmu mācējis atrast tik skaistu eksemplāru. Par to, ka man nebija klāt naudas, es nepavisam neraizējos, jo varēju gluži vienkārši pateikt svešajam, lai otrā dienā atnāk uz mūsu māju saņemt maksu. Man pat prātā neienāca, ka viņš varētu man neuzticēties. Pietika ar to, ka esmu anglis, salinieki mīlēja un cienīja visus angļus daudz vairāk, nekā mani tautieši to pelnījuši. Pavaicāju Vīram ar rožu vabolēm, cik bruņurupucītis maksā. Viņš pacēla abas rokas ar izplestiem pirkstiem. Es nebiju velti vērojis, kā kaulējas zemnieki. Tādēļ enerģiski papurināju galvu un, neviļus atdarinādams svešo, pacēlu divus pirkstus. Viņš, tādu piedāvājumu šausmās noraidīdams, aizvēra acis un pacēla deviņus pirkstus; es — trīs; viņš papurināja galvu un, mazliet padomājis, pacēla sešus pirkstus; arī es papurināju galvu un papletu piecus. Vīrs ar rožu vabolēm vēlreiz papurināja galvu, turklāt dziļi un sērīgi nopūzdamies; labu brīdi sēdējām, klusēdami un noskatīdamies bruņurupučos,' kas neveikli, ar mazu bērneļu tūļīgo apņēmību bez mērķa kūņojās pa ceļa putekļiem. Beidzot Vīrs ar rožu vabolēm norādīja uz mazo bruņurupucīti un atkal pacēla sešus pirkstus. Es purināju galvu un rādīju piecus pirkstus. Rodžers skaļi nožāvājās; viņam šī bezvārdu kaulēšanās laikam bija pagalam apnikusi. Svešais pacēla rāpulīti un ar mīmikas palīdzību centās man ieskaidrot, cik tam skaistas bruņas, cik taisna galviņa un asi nagi. Es paliku nepielūdzams. Vīrs ar rožu vabolēm paraustīja plecus un, pacēlis piecus pirkstus, sniedza man bruņurupuci.
Nu es viņam atzinos, ka man nav naudas un ka viņam nākamajā dienā vajadzēs atnākt uz mūsu māju; viņš pamāja ar galvu, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Sajūsmā par savu ieguvumu gribēju tūliņ doties mājup, lai parādītu to savējiem, tādēļ atvadījos, pateicu svešajam paldies un steidzos prom. Sasniedzis vietu, kur man vajadzēja nogriezties olīvju birzī, es mazliet apstājos, lai pamatīgāk apskatītu pirkumu. Tas patiesi bija skaistākais bruņurupucis, kādu jebkad biju redzējis, un, pēc manām domām, vērts vismaz divtik, cik par to biju samaksājis. Ar pirkstu paglāstījis zvīņaino galviņu, uzmanīgi iebāzu dzīvnieciņu kabatā. Pirms devos pa nogāzi lejup, paraudzījos atpakaļ. Vīrs ar rožu vabolēm joprojām bija turpat uz ceļa, taču tagad viņš, pats sevi uz stabulītes pavadīdams, dejoja, ritmā šūpodamies un palēkdamies, bet viņam pie kājām uz ceļa smagnēji un neveikli šurp turp pastaigājās bruņurupuči.
Jaunpienācēju mūsu mājā nokristīja par Ahilu; izrādījās, ka viņš ir ļoti saprātīgs un piemīlīgs radījums ar izcilu humora izjūtu. Sākumā mēs viņu turējām dārzā, piesietu aiz vienas kājas, bet, kad viņš aprada, ļāvām klaiņot, kurp vien pats vēlējās. Ahils ļoti drīz iegaumēja savu vārdu, vajadzēja tikai viņu pāris reižu pasaukt un pēc tam brīdi pacietīgi pagaidīt, līdz viņš, kaklu satraukti izstiepis, kaut kur parādījās un uz pirkstu galiem čāpoja šurp pa šauro, grantēto celiņu. Viņš ļoti labprāt ēda no rokas — majestātiski aptupās saulē un ļāva, lai sniedzam viņam salātu lapiņu, pieneni vai vīnogu. Vīnogas viņam garšoja tikpat ļoti kā Rodžeram, tā ka visu laiku valdīja spēcīga konkurence. Ahils tupēja, gremodams vīnogas, sula viņam tecēja gar zodu, bet Rodžers gulēja turpat līdzās un, siekalām pilot, mokpilnu skatienu vēroja bruņurupuci. Rodžers vienmēr dabūja savu godīgu tiesu vīnogu, taču pat tad viņam šķita, ka neesot gan vērts tādus gardumus izniekot bruņurupucim. Kad ēšanas procedūra bija beigusies un es negadījos klāt, Rodžers mēdza piezagties pie Ahila un sāka viņu kārīgi laizīt, negribēdams aizlaist nelietā vismaz to mazumiņu sulas, kas rāpulim notecējusi, ogas gremojot. Ahils, sašutis par tādu nekaut- rību, mēģināja iekampt Rodžeram purnā, bet, kad suņa slapjā mēle kļuva pārāk apgrūtinoša, nikni iešņākdamies, ierāvās bruņās un nebija pierunājams bāzt galvu ārā, iekams neaizvācām Rodžeru projām.
Taču vislabāk Ahilam garšoja meža zemenes. Jau tās ieraugot vien, viņš kļuva bezprātīgs, svaidījās no vienas puses uz otru un, kaklu izstiepis, vēroja, vai viņu pacienās, ne mirkli nenolaizdams no devēja mazās, melnām podziņām līdzīgās ačeles. Sīkās zemenītes, kas nebija lielākas par zirni, viņš norija vienā paņēmienā. Bet, ja iedeva prāvāku ogu, teiksim, rieksta lielumā, viņš izdarījās tik dīvaini, kā neesmu redzējis rīkojamies nevienu bruņurupuci. Viņš sagrāba ogu mutē un ar visu steidzās, cik nu ātri kājas nesa, uz drošu, klusu vietiņu starp puķu dobēm, kur izlaida ogu no mutes un ar baudu lēnītēm notiesāja, tad tūliņ čāpoja pēc nākamās.
Reizē ar kaislību uz zemenēm Ahilam radās kaislība uz cilvēku sabiedrību. Tiklīdz kāds izgāja dārzā un apsēdās pasauļoties vai palasīt, drīz vien iečabējās neļķu pu- duriņi un parādījās Ahila rievainā, nopietnā fizionomija. Ja jūs sēdējāt krēslā, viņš novietojās iespējami tuvu pie jūsu kājām un iegrima dziļā, mierīgā miegā, ļaudams galvai karāties ārā no bruņām, degunu atspiedis pret zemi. Taču, ja atgūlāties uz segas, lai sauļotos, Ahils bija pārliecināts, ka esat nolicies zemē tikai viņam par patikšanu. Viņš steigšus vien ar priecīgu satraukumu sejā tuntuļoja pa celiņu uz jūsu segu. Pienācis viņš apstājās un brītiņu domīgi vēroja, kuru jūsu ķermeņa daļu izraudzīties alpīnisma mēģinājumiem. Pēkšņi sajust, kā bruņurupucis stingrā apņēmībā iecērt nagus jums gurnā, lai uzrāptos jums uz vēdera, nav nekāds patīkamais pārdzīvojums. Ja nopurinājāt Ahilu nost un pārvietojāt segu citur, atelpa nebija ilga, jo Ahils neatlaidīgi pārmeklēja visu dārzu, līdz jūs atkal atrada. Šis paradums kļuva tik apgrūtinošs, ka, noklausījies savu tuvinieku daudzkārtīgos pārmetumus un draudus, biju spiests viņu ikreiz ieslodzīt, kad gulējām dārzā. Tad kādu dienu dārza vārtiņi bija pamesti vaļā un Ahils pazudis. Tūliņ tika organizētas meklēšanas ekspedīcijas, un manējie, kas pirms tam gandrīz bez mitas bija draudējuši nabaga rāpuli nomaitāt, tagad klīda pa olīvju birzīm, saukdami:
— Ahil.. . zemenītes, Ahil… Ahil… zemenītes …
Beidzot mēs viņu atradām. Pa savam paradumam nevērīgi čāpodams, viņš bija iekritis vecā akā, kuras grodi sen bija sabrukuši, bet akas caurums puslīdz aizaudzis ar smilgām. Mums par lielām bēdām, Ahils bija beigts. Pat Leslija mākslīgās elpināšanas mēģinājumi un Margo pūliņi bāzt viņam mutē zemenes- (lai radītu, kā viņa izteicās, bruņurupucītim stimulu dzīvošanai) nekādus panākumus nedeva. Dziļās sērās mēs svinīgi apbedījām viņa mirstīgās atliekas dārzā zem zemeņu cera (māmuļas ideja). Larija sacerētā un drebošā balsī nolasītā īsā bēru runa kuplināja skumjās svinības. Noskaņu bojāja vienīgi Rodžers, kurš, par spīti maniem aizrādījumiem, visu sēru ceremonijas laiku luncināja asti.
Drīz pēc skumjās šķiršanās no Ahila es no Vīra ar rožu vabolēm iemantoju citu lutekli. Šoreiz tas bija balodis. Tas bija vēl gluži maziņš, un mums vajadzēja to barot ar pienā izmiekšķētu maizi un mērcētiem graudiem. Putnēns izskatījās kā mazs briesmeklītis — pirmās spalvas tikko spraucās caur sarkano, červeļaino ādu, kas bija klāta ar jauniem balodēniem raksturīgo dzelteno pūku, kura neviļus liek domāt, ka tā izkodināta ūdeņraža pār- skābē. Drausmīgā izskata dēļ Larijs ierosināja balodi nosaukt par Kvazimodo; man vārds patika, tā izcelsmi es nezināju un tādēļ piekritu. Kad Kvazimodo jau prata pats ēst un viņam bija uzaugušas spalvas, uz galvas joprojām palika dzeltenu pūku pušķis, piešķirdams viņam līdzību ar uzpūtīgu tiesnesi, kas uzmaucis galvā pārāk mazu parūku.
Tā kā Kvazimodo auga neparastos apstākļos un viņam nebija vecāku, kas iemāca baloža dzīves gudrības, viņš laikam nodomāja, ka vispār nav putns, un pat nemēģināja lidot. Ja viņš gribēja tikt uz krēsla vai galda, tad nostājās pie tā, ierāva galvu plecos un dobjā kontraltā dūdoja, līdz kāds viņu uzcēla. Viņš allaž gribēja būt kopā ar mums un centās pat piebiedroties pastaigās. To mēs nevarējām pieļaut, jo tad vajadzēja balodi nest uz pleca, kas bija visai riskanti mūsu drēbēm, vai arī ļaut, lai tas soļo nopakaļ. Šajā gadījumā mums pašiem vajadzēja iet gliemeža gaitā, lai viņš spētu tikt līdzi, jo, tiklīdz aizgājām pārāk tālu uz priekšu, aiz muguras atskanēja sirdi plosoši, lūdzoši brēcieni, un atgriezušies ieraudzījām, kā Kvazimodo, pēdējos spēkus saņēmis, rikšo mums pakaļ, asti izmisīgi izpletis, krūtis piepūtis, dziļā sašutumā par mūsu cietsirdību.
Kvazimodo par visu vari- gribēja nakti gulēt mājā; ne pierunāšana, ne bārieni nespēja viņu iedabūt baložu būdā, ko biju sameistarojis. Vislabāk viņam patika gulēt Margo gultas kājgalī. Taču vēlāk mēs viņu izsūtījām trimdā uz dzīvojamās istabas dīvānu, jo, tikko Margo miegā pagriezās uz otriem sāniem, Kvazimodo tūliņ pamodās, pa segu aizsoļoja līdz galvgalim un, skaļi un mīlīgi dūdodams, aptupās viņai uz sejas.
Larijs pirmais atklāja, ka Kvazimodo ir muzikāls putns. Viņam mūzika ne tikai patika, bet viņš prata arī atšķirt divus dažādus ritmus — valsi un militāro maršu. Ja klausījāmies citu mūziku, viņš piegāja, cik tuvu varēdams, gramofonam, piepūta krūtis, pievēra acis un savā nodabā klusi dūdoja. Bet, tikko ieskanējās valsis, viņš sāka riņķot ap gramofonu, pietupdamies, palēkdamies un tremolējošā balsī dūdodams. Izdzirdis marša taktis, viņš izslējās visā augumā, izrieza krūtis un maršēja pa istabu šurp un turp, turklāt tik skaļā un aizsmakušā balsī ķērca, ka likās, tūliņ nosmaks. Nekad, dzirdēdams citu mūziku, viņš tā nedarīja. Reizēm gadījās, ka, ilgāku laiku mūzikas nedzirdējis, viņš (sajūsmā, ka tā atskanējusi) sākumā sajauca valsi ar maršu vai otrādi, bet drīz vien, atskārtis savu kļūdīšanos, apstājās un uzņēma pareizo soli.
Kādā jaukā dienā, iedami modināt Kvazimodo, mēs konstatējām, ka viņš mūs visus pamatīgi piemuļķojis: starp spilveniem gulēja spoži balta ola. Šis notikums viņu pašu satrieca līdz sirds dziļumiem. Viņš kļuva sarūgtināts, īgns un, nikni knābādams, metās virsū katram, kas gribēja viņu paņemt rokā. Tad viņš izdēja otru olu, un viņa raksturs pārvērtās pilnīgi. Viņš — īstenībā viņa — kļuva aizvien mežonīgāka un izturējās pret mums tā, it kā mēs būtu viņas niknākie ienaidnieki; it kā baidoties par savu dzīvību, viņa virtuvē pēc barības centās ielavīties zagšus. Pat gramofons vairs nespēja viņu ievilināt mājā. Pēdējo reizi mēs viņu redzējām sēžam olīvkokā un dūdojam varen liekulīgā kautrībā, bet gabaliņu tālāk uz zara tupēja ļoti liels vīrišķīga izskata piepūties balodis, kas aizrautīgi un jūsmīgi atsaucās.
Kādu laiku Vīrs ar rožu vabolēm apmeklēja mūs visai regulāri, allaž atnesdams papildinājumu manai menažē- rijai, piemēram, vardi vai zvirbuli ar salauztu kājiņu.
Reiz mēs abi ar māti labsirdības uzplūdā atpirkām visas rožu vaboles un, kad viņš bija aizgājis, palaidām dārzā. Vairākas dienas mūsu mājā nebija glābiņa no rožu vabolēm — tās rāpoja pa gultām, līda vannas istabā, vakaros sitās pret lampām un krita mums klēpī kā smaragdi.
Pēdējo reizi Vīru ar rožu vabolēm redzēju kādu vakaru, kad sēdēju pakalnā un raudzījos uz ceļu. Viņš bija atkal laikam bijis kādās godībās un krietni sadzēries vīnu, jo streipuļoja no vienas ceļa malas uz otru, pūzdams uz sta- bulītes skumju melodiju. Es uzsaucu viņam labvakaru, un viņš, atpakaļ nepagriezies, nevērīgi pamāja man ar roku. Ceļa līkumā viņa siluets uz mirkli iezīmējās pret palsajām lavandas krāsas vakara debesīm. Es skaidri saredzēju viņa cepuri ar atlupušajām malām un plīvojošajām spalvām, briesmīgi piestūķētās svārku kabatas, bambusa būrus ar snaudošajiem baložiem viņam uz muguras un ap galvu tikko manāmu, nemitīgi riņķojošu mākonīti — rožu vaboles. Tad viņš iegriezās ceļa līkumā, un palika vairs tikai palsās debesis, kurās kā sudrabota putna spalva peldēja jaunā mēness sirpis, un stabulītes klusais trellis, kas pamazām izdzisa vakara krēslā.