CETURTĀ NODAĻA
PILNA SOMA GUDRĪBAS
Tikko bijām paguvuši cik necik iekārtoties Zemeņsārtajā mājiņā, māte nosprieda, ka es esot pamests pilnīgā savvaļā un katrā ziņā kaut kas jādarot manas izglītības labā. Bet kā to panākt nomaļā Grieķijas salā? Kā vienmēr, kad radās kāda problēma, visa ģimene aizrautīgi metās to atrisināt. Katram ģimenes loceklim bija savas domas par to, kas man būtu visnepieciešamākais, un katrs tās aizstāvēja tik dedzīgi, ka ikviena diskusija par manu nākotni beigās izvērtas trakā ķīviņā.
— Viņam laika mācīties vēl tiku tikām, — sacīja Leslijs. — Lasīt taču viņš galu galā prot. Es viņam varu iemācīt šaut, un, ja mēs nopirktu laivu, iemācītu arī būrāt.
— Bet, mīļais, tas taču viņam nākotnē nekā nedos, — māte šaubījās, nedroši piebilzdama: — Varbūt vienīgi tad, ja viņš dienās aizietu uz tirdzniecības floti vai tamlīdzīgi.
— Man šķiet, viņam būtu ļoti svarīgi iemācīties dejot,— iejaucās Margo, — lai neizaugtu par neveiklu lamzu, kas minstinās un neprot izteikt ne vārda.
— Tiesa, mīļā, bet to viņš var iemācīties vēlāk. Viņam nepieciešamas pamatzināšanas, piemēram, matemātika un franču valoda… arī pareizrakstība viņam vēl lāgā nevedas.
— Literatūra, — dziļā pārliecībā noteica Larijs, — krietns pamats literatūrā viņam ir visnepieciešamākais. Pārējais viss nāks pats no sevis. Es viņu vienmēr mudinu lasīt labas grāmatas.
— Bet vai tev nešķiet, ka lasīt Rablē viņam tomēr vēl par agru? — māte šaubīdamās apvaicājās.
— Ko niekus! — Larijs dedzīgi attrauca. — Ir ļoti svarīgi, lai viņš jau bērnībā iegūst pareizu skatījumu dzimuma jautājumā.
— Tu esi gluži ķerts ar dzimuma jautājumu, — Margo stingri noteica. — Lai runājam par ko runādami, tu vienmēr nonāc tikai pie tā.
— Viņam vajadzīga veselīga dzīve svaigā gaisā. Un, ja viņš iemācītos labi šaut un rīkoties ar burām… — Leslijs vēlreiz atsāka savu.
— Ak, beidz jel sprediķot… tūliņ tu ieteiksi vēl aukstu dušu.
— Ar tevi gan ir tīrais posts, tu savā sasodītajā augstprātībā iedomājies, ka visu zini labāk, un negribi pat paklausīties, ko otrs domā.
— Tik aprobežotās domās kā tavējās tiešām nav vērts klausīties.
— Nu, nu, norimstiet, nav nekādas jēgas tā strīdēties, — māte centās abus nomierināt.
— Bet Larijs taču ir tik sasodīti nesaprātīgs.
— Jauki gan! — Larijs sadusmots iesaucās. — Es, šķiet, esmu vienīgais saprātīgais cilvēks mūsu ģimenē.
— Protams, mīļais, bet ar šādiem strīdiem mēs jautājumu neatrisināsim. Mums nepieciešams cilvēks, kas varētu Džeriju mācīt un palīdzēt viņa interešu izkopšanā.
— Man gan liekas, ka viņu interesē tikai viens, — Larijs indīgi noteica, — un tas ir piebāzt malu malas ar dažādiem kukaiņiem. Man šķiet, tur vairs nekāda izkopšana nav vajadzīga. Mums jau tagad draud briesmas no visām pusēm… Šorīt pat — gribēju uzraut sērkociņu, bet no kastītes izlaidās milzīga kamene.
— Man tas pats gadījās ar sienāzi, — Leslijs drūmi piebilda.
— Tiešām, man arī liekas, ka tam reiz vajadzētu darīt galu, — sacīja Margo. — Es atradu uz tualetes galdiņa šausmīgu burku ar dažādiem tārpiem, un tā ir visur, kur vien paskaties.
— Zēns taču nedomā nekā ļauna, — māte, izlīdzināt gribēdama, iebilda. — Viņu tas viss ļoti interesē.
— Es būtu ar mieru pieciest kameņu uzbrukumus, — Larijs prātoja, — ja tam būtu kāda jēga. Bet tas viņam pašreiz ir tikai tāds periods, kas pāries līdz četrpadsmit gadu vecumam.
— Šis periods sākās jau tad, kad viņam bija divi gadi, — atteica māte, — un nav manāms, ka tas taisītos pāriet.
— Ja nu tu pastāvi uz to, ka viņam jāpiebāž galva ar nevajadzīgām zinībām, tad, man šķiet, Džordžs būs ar mieru viņu mācīt, — sacīja Larijs.
— Tas būtu brīnišķīgi! — māte sajūsmā iesaucās. — Vai tu aiziesi parunāt ar viņu? Jo drīzāk viņš sāktu, jo labāk.
Apskāvis Rodžera pinkaino kaklu, es vakara krēslā sēdēju zem vaļējā loga un ar interesi, kurā jaucās arī zināms sašutums, klausījos, kā ģimene spriež par manu likteni. Kad beidzot tas bija izlemts, sāku gudrot, kas šis Džordžs ir un kāpēc man tik nepieciešami būtu mācīties. Bet vakars bija puķu smaržu piesātināts, un olīvju birzis melnoja noslēpumainas un brīnumu pilnas. Draudošās izglītības briesmas aizmirsās, un mēs kopā ar Rodžeru devāmies medīt jāņtārpiņus tuvējos mežrožu krūmos.
Uzzināju, ka Džordžs ir Larijam sens draugs, kas apmeties Korfu, lai rakstītu. Tas nebija nekas neparasts, jo visi Larija tālaika paziņas bija rakstnieki, dzejnieki vai gleznotāji. Turklāt Džordžs bija īstais vainīgais mūsu atbraukšanā uz Korfu, jo bija rakstījis par salu tik cildinošas vēstules, ka, pēc Larija ciešākās pārliecības, tā kļuva par vienīgo vietu, kur mums iespējams dzīvot. Nu Džordžam pienāca brīdis par savu pārsteidzību samaksāt. Viņš ieradās mūsu mājā pārrunāt ar māti manu audzināšanu, un mūs iepazīstināja. Aizdomīgi vērojām viens otru. Džordžs bija ļoti garš un ārkārtīgi kalsns vīrietis, kas kustējās ar marionetes ērmīgo, izmežģīto grāciju. Viņa kārno, miroņa galvaskausam līdzīgo seju daļēji noslēpa brūna ķīļbārdiņa un lielas brilles raga ietvaros. Viņam bija dobja, melanholiska balss un sauss, sarkastisks humors. Izteicis asprātību, viņš viltīgā priekā pasmīnēja bārdā, nelikdamies ne zinis, kā citi to uztvers.
Pie manis mācīšanas Džordžs ķērās dziļā nopietnībā. Viņu nebiedēja apstāklis, ka salā nevarēja dabūt mācību grāmatas; pārbaudījis savu bibliotēku, viņš norunātajā dienā ieradās, apbruņojies ar gluži neiedomājamu grāmatu komplektu. Svinīgi un pacietīgi viņš ņēmās man mācīt ģeogrāfijas pamatus no kartēm, kas atradās Pīra Enciklopēdijas sensena izdevuma pielikumā, angļu valodu no dažādām grāmatām, sākot ar Vaildu un beidzot ar Gibonu, franču valodu no baismīgi biezas grāmatas Le Petit Larousse, matemātiku — pēc atmiņas. Man tomēr šai skolas būšanā vissvarīgākais šķita tas, ka zināmu laiku veltījām arī dabaszinātnēm un Džordžs sīki un pamatīgi man iemācīja, kā novērot parādības un kā novērojumus pēc tam pierakstīt dienasgrāmatā. Ar šo brīdi mana aizrautīgā, taču nemākulīgā interese par dabu tika ievadīta noteiktā gultnē, un es sapratu, ka pierakstot varu daudz vairāk iegaumēt un atcerēties. Vienīgie rīti, kad es ierados uz stundām laikā, bija tie, kad mācījāmies dabaszinātnes.
Ik rītu pulksten deviņos Džordžs, enerģiski vicinādams spieķi, slāja pa olīvju birzi uz mūsu māju, tērpies šortos, sandalēs, galvā milzīgu salmu platmali ar atspurušu malu, grāmatu saini padusē.
— Labrīt, — viņš ar zobgalīgu smīnu mani sveicināja. — Ceru, ka skolnieks nepacietīgi gaida skolotāju.
Mazajā ēdamistabā aizvērtie slēģi sargāja mūs no saules; Džordžs zaļajā puskrēslā nolīka pār galdu, metodiski sakārtodams grāmatas. Saules nogurdinātās mušas lēnām rāpoja pa sienām vai, miegaini sīkdamas, laidelējās pa istabu. Arā cikādes skaļā jūsmā sveica jauno dienu.
— Paskatīsimies, paskatīsimies, — purpināja Džordžs, vilkdams garo rādītājpirkstu pa mūsu rūpīgi sastādīto stundu sarakstu. — Pareizi, matemātika. Ja atmiņa mani neviļ, mēs palikām pie ārkārtīgi grūtā uzdevuma, cik ilgi sešiem strādniekiem jāmūrē siena, ja trīs strādnieki to uzmūrē vienā nedēļā. Man prātā, ka mēs ap šo problēmu esam noņēmušies gandrīz tikpat ilgi, cik strādnieki, mūrēdami sienu. Nu, tad apjozīsim savus gurnus un dosimies vēlreiz kaujā. Varbūt tev nepatīk uzdevuma formulējums? Palūkosimies, vai nevaram padarīt to interesantāku.
Viņš, domīgi bārdu plūkādams, nolīka pār burtnīcu. Tad lieliem, skaidriem burtiem uzrakstīja uzdevumam citu tekstu.
«Ja divi kāpuri noēd astoņas lapas vienā nedēļā, cik ilgā laikā četri kāpuri noēdīs tikpat daudz lapu?»
— Pamēģini izrēķināt šo uzdevumu.
Kamēr es nomocījos ap kāpuru šķietami neatrisināmo apetītes problēmu, Džordžs nodarbojās uz savu roku. Viņš bija izcils paukotājs un bez tam patlaban aizrāvies ar grieķu tautas deju mācīšanos. Gaidīdams, līdz es būšu izrēķinājis uzdoto, viņš krēslainajā istabā vingrinājās paukošanas paņēmienos vai izmēģināja sarežģītus dejas soļus; mani šīs nodarbības, maigi izsakoties, vienmēr izsita no sliedēm, un vēlāk es savu neapdāvinātību matemātikā piedēvēju tieši šim apstāklim. Vēl tagad, saskāries ar visvienkāršāko aritmētikas uzdevumu, acu priekšā redzu Džordža garo, lamzīgo augumu lokāmies un šūpojamies krēslainajā ēdamistabā. Dejas soļus viņš pavadīja, dūkdams dobji un bez melodijas kā iztramdīts bišu bars.
— Tum-ti-tum-ti-tum … tidli tidli tumti-di… kreiso pāri.. . trīs pa labi, atpakaļ, uz priekšu . . . reiz … tum-ti- tum-ti-tum-ti-dum . .. atpakaļ un apkārt vēl… šurp un turp… tidli didli tumpti-di… — viņš dūca, kājas cilādams un griezdamies, kā mīlas ilgu pārņemts gārnis.
Tad dūkšana piepeši aprāvās, acīs viņam iezalgojās tēraudzils mirdzums, viņš ieņēma aizsardzības pozīcijas, pavērsdams neredzamu rapieri pret tādu pašu neredzamu pretinieku. Piemiegtām acīm, brillēm zibot, viņš trenkāja pretinieku pa visu istabu, veikli izvairīdamies, lai neuz- grūstos virsū mēbelēm. Kad pretinieks bija iedzīts kaktā, Džordžs lēkāja un locījās tam apkārt lapsenes lokanumā uzbrukdams, durdams, aizsargādamies. Man pat likās, ka redzu tēraudu zibam. Un tad pienāca izšķirošais mirklis: ar veiklu cirtienu uz augšu un sānis pa pretinieka rapieri tas tiek padarīts nekaitīgs, ašs palēciens atpakaļ un tad garš, taisns dūriens ar ieroča aso smaili tieši pretinieka sirdī. Es visu laiku bezgalīgā apbrīnā vēroju Džor- džu, pilnīgi aizmirsis burtnīcu, kas atradās man priekšā uz galda. Matemātika patiesi nebija no mūsu veiksmīgākajiem priekšmetiem.
Ģeogrāfijā mums vedās labāk, jo Džordžs prata piešķirt mācību vielai zooloģisku nokrāsu. Mēs zīmējām milzu kartes ar kalnu grēdām un pēc tam ievilkām vajadzīgajās vietās nosacītos apzīmējumus, vienlaikus atveidodami tur mītošo interesantāko dzīvnieku attēlus. Manā uztverē Ceilonas galvenā produkcija bija tapiri un tēja, Indijas — tīģeri un rīss, Austrālijas — ķenguri un aitas; okeānu straumju zilās līknes, ko zīmējām kartēs, nesa līdzi ne tikai orkānus, pasātus, jauku un sliktu laiku, bet arī vaļus, albatrosus, pingvīnus un jūras lauvas. Mūsu kartes bija īsti mākslas darbi. Lielākie vulkāni spļāva tādu uguni un zēveli, ka varēja domāt, papīra kontinenti tūliņ aizdegsies,, bet pasaules augstākās kalnu grēdas vizuļoja tik zilas un spoži baltas ledū un sniegā, ka skatītājam neviļus pārskrēja saltuma trīsas. Mūsu brūnie, saulē izdegušie tuksneši bija bāztin piebāzti ar kuprainiem kamieļiem un piramīdām, bet tropu meži saauguši tik krāšņos biezokņos, ka tur tikai ar mokām varēja izspraukties cauri lempīgie jaguāri, vijīgās čūskas un drūmie gorillas; džungļu mežu malās izkāmējuši iezemieši vārgi cirta uzgleznotos kokus, izveidojot nelielus klajumiņus — droši vien tikai tādēļ, lai tajos ar grīļīgiem iespiedburtiem varētu ievilkt «kafija» vai «labība». Mūsu upes bija platas un zilas kā neaizmirstulītes; pa tām peldēja kanoe un krokodili. Mūsu okeānos nebija nevienas tukšas vietiņas: kur netrakoja negantas vētras vai pāri nomaļai, palmām apaugušai saliņai nepacēlās drausmīgs devītais vilnis, tur visur čumēja un mudžēja dzīva radība. Labsirdīgie vaļi pieļāva, ka viņus neatlaidīgi vajā ar veselu harpūnu mežu apbruņojušies nožēlojami galeoni; piemīlīgi un nevainīgi astoņkāji maigi žņaudza savos skāvienos mazas laiviņas; ķīniešu džonkām un to koši dzeltenādainajām komandām dzinās pakaļ neskaitāmas haizivis ar varen skaidri iezīmētiem zobiem, bet zvērādās tērpušies eskimosi ledus laukos, kurus biezi jo biezi apdzīvoja ledus lāči un pingvīni, medīja tuklu jūras lauvu barus. Tās bija dzīvas kartes, ko varēja pētīt, mūžam no jauna pārskatīt, šo to piezīmēt klāt; īsi sakot, tās bija kartes, kas patiesi kaut ko nozīmēja.
Mūsu vēstures stundas sākumā nevarēja nosaukt par sevišķi veiksmīgām, līdz Džordžs atklāja, ka, pievienojot garlaicīgajiem faktiem mazdrusciņ zooloģijas un pieminot dažus it kā gluži nenozīmīgus sīkumus, viņš viegli piesaista manu interesi. Tā es uzzināju dažus vēstures datus, kas, ciktāl mana atmiņa sniedz, pirms tam nekur nebija fiksēti. Stundu pēc stundas es, elpu aizturējis, sekoju Hannibala gājienam pāri Alpiem. Kādēļ viņš tik grūtu gājienu bija uzsācis un ko domāja darīt, nonācis otrā pusē, tas mani neinteresēja. Manu uzmanību šajā ekspedīcijā, kas man šķita gaužām slikti noorganizēta, saistīja tas, ka zināju līdz pēdējam nosaukt vārdā katru ziloni. Zināju arī, ka Hannibals turēja speciālu cilvēku, kura pienākumos ietilpa ne tikai pabarot ziloņus, bet aukstā laikā apgādāt tos arī ar karsta ūdens pudelēm. Šķiet, šis interesantais fakts palicis nepamanīts pat ļoti nopietniem vēsturniekiem. Gandrīz nevienā vēstures grāmatā nav arī pieminēts, ka Kolumba pirmie vārdi, izkāpjot Amerikas krastā, bijuši: «Žēlīgā debess.,. paskat, jaguārs!» Skaidrs, ka pēc šāda ievada ikvienam radīsies interese par kontinenta turpmāko vēsturi. Tā Džordžs, mocīdamies ar nepiemērotām grāmatām un slinku skolnieku, visiem spēkiem centās padarīt mācības pēc iespējas interesantākas un cik necik piešķirt stundām dzīvīgumu.
Rodžers, protams, domāja, ka es gluži vienkārši izniekoju jaukos rītus. Viņš tomēr mani nepameta, bet mierīgi snauda zem galda, kamēr es cīnījos ar mācībām. Reizumis, kad man vajadzēja aiziet pēc kādas grāmatas, arī viņš piecēlās, noskurinājās, skaļi nožāvājās un palunci- nāja asti. Taču, redzēdams mani atgriežamies pie galda, nolaida ausis, smagiem soļiem aizčāpoja atpakaļ savā vietā un, grūši un sērīgi nopūties, apgūlās. Džordžs neiebilda pret Rodžera uzturēšanos istabā, jo suns uzvedās pieklājīgi un nenovērsa manu uzmanību.
Lāgiem gan Rodžers, pamozdamies no kāda ciema suņa rejām, pēkšņi trūkās kājās un pats sāka neganti riet, nemaz vēl neaptvēris, kur atrodas. Atjēdzies viņš samulsis pavērās mūsu sašutuma pilnajās sejās, paluncināja asti un kaunīgi nolaida acis.
īsu laiciņu mūsu stundās piedalījās arī Kvazimodo un uzvedās nevainojami, kamēr tam ļāva tupēt man klēpī. Tur viņš visu rīta cēlienu snauduļoja, klusītēm savā nodabā dūdodams. Taču drīz vien es pats viņu izdzinu ārā, jo vienā jaukā dienā viņš apgāza zaļās tintes pudeli tieši uz lielas un ļoti skaistas kartes, ko tikko bijām pabeiguši. Es, zināms, sapratu, ka šis vandālisms nav tīšs darbs, tomēr stipri apskaitos. Kvazimodo veselu nedēļu centās atgūt manu labvēlību, tupēja aiz durvīm un pa durvju apakšu lūdzoši dūdoja, bet ikreiz, kad man jau kļuva viņa žēl, pametu acis uz spoži zaļajām astes spalvām un atkal nocietināju savu sirdi.
Vienā stundā bija klāt arī Ahils, taču viņam nepatika uzturēties telpās. Visu rītu viņš čāpoja pa istabu, skrāpēdamies gar sienu līstīm un durvīm. Viņam patika arī palīst zem dažādām istablietām, tad viņš neganti skrāpējās, līdz mēs viņu izvilkām ārā. Tā kā istabiņa bija maza, tad praktiski vajadzēja pārcilāt visas mēbeles. Pēc trešās cilāšanas Džordžs noteica, ka nekad neesot strādājis pie Kārtera Petersona [1] , tādēļ nevarot pierast pie šādiem vingrinājumiem, un, pēc viņa domām, labāk būtu izlaist Ahilu dārzā.
Tā pie manis palika vienīgi Rodžers. Bija gaužām patīkami atspiest kājas pret viņa pinkainajiem sāniem, kamēr mocījos ap kādu uzdevumu, bet arī tad bija grūti koncentrēties, jo saules gaisma spiedās cauri aizvirtņiem un gaišās svītras uz galda un grīdas man atgādināja visu, ko šajā brīdī būtu iespējams uzsākt.
Visapkārt pletās plašas olīvju birzis, kas skanēt skanēja cikādu dziesmās; mani gaidīja ar sūnu apaugušie mūri, kas atdalīja vīna dārzu terases, tur šaudījās raibi izrakstītas ķirzakas; miršu biezokņos bija pilnum pilns visādu kukaiņu, bet tuksnesīgajos kalnos krāšņi cigļi, satraukti čivinādami, bariem laidelējās pa baltdadžiem.
To izpratis, Džordžs ar gudru ziņu iedibināja progresīvu pasākumu — mācību stundas brīvā dabā. Dažurīt viņš ieradās ar lielu, pūkainu dvieli uz rokas un mēs kopā devāmies cauri olīvju birzīm prom pa ceļu, kas zem smalko putekļu kārtas šķita kā balts samta paklājs. Pēc brīža nogriezāmies pa kazu taku, kura vijās gar miniatūru klinšu virsotnēm, līdz nonācām vientuļā, mazā līcītī ar baltas smilts liedagu pusmēness veidā. Ap to no visām pusēm pletās zemu olīvju birztala, kas deva tīkamu ēnu. No nelielās klints virsotnes ūdens līcī izskatījās tik kluss un dzidrs, ka neviļus likās — diez, vai tas maz tur ir. Zivis šķita šaudāmies pa gaisu virs viļņotās smilts; cauri skaidrajam sešas pēdas dziļajam ūdenim varēja redzēt klinšu radzes, kur aktīnijas snaikstīja slaidos, košos taustekļus un vēži vientuļnieki stiepa uz mugurās savus konusveida mājokļus.
Zem kokiem noģērbāmies un bridām siltajā, mirdzošajā ūdenī, ielaidāmies tajā ar seju uz leju virs radzēm un jūraszāļu kumšķiem, lāgiem ienirdami dziļāk, lai izceltu no dzelmes kaut ko, kas mūs sevišķi ieinteresēja: kādu par citiem spilgtāku gliemežvāku vai izcilus lielu vēzi vientuļnieku, kam uz mājiņas bija aktīnija kā ar sārtu ziedu rotāta micīte. Šur tur līcīša smilšainajā dibenā kā tumšas vagas stiepās aļģes — melnās laminārijas, un starp tām dzīvoja holotūrijas jeb jūras gurķi. Atspērušies ar kājām pret līča dibenu un vērīgi raudzīdamies lejup, centāmies ar skatienu izurbties cauri zaļo un mēlnīgo jūraszāļu mirdzošajām, šaurajām lapiņām, kas bija savijušās īstā biezoknī, un virs tā mēs planējām kā vanagi virs dīvaina meža. Mazos klajumiņos starp jūraszālēm gulēja holotūrijas, droši vien visneglītākie jūras dzīvnieki. Apmēram sešas collas gari, tie izskatās it kā biezā, brūnā, raupjā ādā iestūķēti, pārlieku piepūtušies cīsiņi; šie neattīstītie, primitīvie dzīvnieki gulēja nekustēdamies, tikai viegli zvalstoties līdzi ūdens viļņojumam, iesūkdami ūdeni pa vienu galu iekšā un izlaizdami pa otru galu atkal ārā. Ūdenī dzīvojošās sīkbūtnes kaut kur cīsiņa iekšās tiek izfiltrētas un nonāk holotūrijas primitīvajā vēderā. Neviens gan neņemsies apgalvot, ka holotūriju dzīve ir interesanta. Tās vienmuļi valstījās pa līča dibena smiltīm un regulāri iesūca ūdeni. Grūti būtu ticēt, ka šīs pirmatnējās būtnes spēj sevi aizstāvēt, nedz arī, ka viņām tas nepieciešams; taču īstenībā tām ir visai neparasta metode, kā izpaust savu nepatiku. Pietiek izcelt holotūriju no ūdens, un tā, neizrādot pat niecīgāko muskuļu piepūli, no abiem ķermeņa galiem izšļāc veselu šalti ūdens. Tieši šī īpašība deva mums ierosmi rotaļai ar ūdens pistolēm. Apbruņojušies katrs ar vienu holotūriju, piespiedām savus ieročus izšļākt ūdens strūklu un vērojām, kurā vietā izšļāktais ūdens atsitas pret līča virsmu. Aši devāmies turp. Tas, kurš šajā vietā atrada bagātāku ūdens faunu, ieguva vienu punktu. Kā jau katrā sacensības spēlē, arī mēs lāgiem aizsvilāmies, apvainojām viens otru šmaukšanā un pamatīgi sastrīdējāmies. Šādos brīžos holotūrijas bija gaužam parocīgs ierocis, lai uzšļāktu ūdens strūklu pretiniekam. Taču vienmēr, izmantojuši holotūriju pakalpojumus, aizpeldējām, kur bijām tās paņēmuši, un nolikām atpakaļ jūraszāļu biezoknī. Kad nākamreiz atkal uzmeklējām šo vietu, holotūrijas gulēja turpat, parasti tieši tādā stāvoklī, kā bijām tās nolikuši, un rāmi zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem.
Izmantojuši visas iespējas ar holotūrijām, devāmies meklēt gliemežnīcas manai kolekcijai vai iegrimām plašās diskusijās par jūras dzīvniekiem, kurus bijām uzgājuši; bet tad Džordžs pēkšņi attapās, ka šīs nodarbības, kaut arī tik aizraujošas, tomēr vārda tiešākajā nozīmē par skološanu nosaukt nevar, tādēļ devāmies atpakaļ uz seklumu un apgūlāmies. Mācību stunda turpinājās, bet visapkārt bariem vien mudžēja sīkas zivtiņas un liegi skru- binājās mums ap kājām.
— Tā nu franču un angļu flotiles lēnām tuvojās viena otrai, lai sastaptos izšķirošajā jūras kaujā. Kad ienaidnieks parādījās, Nelsons patlaban atradās uz komandtiltiņa un raudzījās tālskatī… Par franču tuvošanos viņu jau iepriekš bija brīdinājusi kāda draudzīga kaija… Ko? … Man šķiet, tā bija no lielajām kaijām, no tām ar melnajām mugurām… Tātad kuģi izvērsās cits pret citu… protams, tajos laikos tas negāja tik ātri kā tagad, jo toreiz bija tikai burinieki… motoru vēl nebija … nē, piekaramo arī ne … Angļu jūrnieki mazliet iztrūkās, jo franču flote šķita ļoti spēcīga, bet, redzēdami, ka Nel- sonu tas viss nepavisam neuztrauc un viņš sēž uz tiltiņa un noņemas ap jūras putnu olu kolekciju, viņi nosprieda, ka bailēm nav nekāda pamata.
Jūra liegi aijāja manu augumu kā silta, zīdaina sega. Viļņu nebija, mani viegli šūpoja tikai ūdens apakšējo slāņu kustība, jūras pulss. Ap kājām zibsnīgi šaudījās krāsainas zivtiņas, nostādamās uz galvas, kad iedomājās ar bezzobu mutēm mani paskrubināt. Olīvkoku nolīku- šajos zaros savā nodabā maigi sanēja cikādes.
— … viņi steidzās Nelsonu nonest no klāja cik iespējams ātri, lai no komandas neviens nepamanītu, ka viņš ievainots . . . Viņš bija nāvīgi ievainots un gulēja kajītē, kamēr uz klāja vēl plosījās kauja. Izdvesis pēdējos vārdus: «Hārdij, noskūpsti mani,» viņš nomira… Ko? Jā, protams. Viņš jau priekšlaikus bija pateicis Hārdijam — ja ar viņu kaut kas notiekot, Hārdijs varot paturēt putnu olu kolekciju… un tā Anglija gan zaudēja savu labāko jūrnieku, bet kaujā uzvarēja, un tam bija liela nozīme Eiropas liktenī…
Līcim garām aizslīdēja saulē izbalējusi laiva, ko airēja zvejnieks noskrandušās biksēs, stāvēdams laivas pakaļgalā un kustinādams airi ūdenī kā zivs asti. Viņš pacēla roku laiskam sveicienam, un pāri klusajam, zilajam ūdens spogulim varēja dzirdēt aira žēlo iečīkstēšanos un kluso šļakstu, kad tas iegrima ūdenī.