PIEKTĀ NODAĻA
ZIRNEKĻU SLĒPTUVE
Kādā karstā, snauduļainā pēcpusdienā, kad viss, izņemot cikādes, šķita aizmidzis, mēs ar Rodžeru devāmies ceļā, lai redzētu, cik tālu kalnos varam uzkāpt, pirms sāk krēslot. Gājām cauri olīvju birzīm, kur gaišās strēlēs un plankumos rotājās saules gaisma un gaiss trizu- ļoja klusumā un svelmē; tad koki mums palika aiz muguras un mēs nonācām kailā, klinšainā smailē, kur apsēdāmies atpūsties. Lejā snauda sala, kas bula dūmakā izskatījās kā akvarelis: pelēkzaļi olīvkoki; melnas cipreses; daudzkrāsainas klintis piekrastē; jūra — spoguļgluda un vizmojoša, vietām zila kā zivju dzenīša spārns, citur neirīta zaļumā, šur tur uz līdzenā spoguļa pa viļņu ielocei, kur ūdens skalojās gar olīvkokiem apaugušām klintīm. Tieši mums pie kājām spīguļoja neliels līcītis ar pusmē- nesveida baltas smilts liedagu, tik sekls, ar žilbinošu smilts dibenu, ka ūdens mirguļoja pavisam blāvi zils, gandrīz balts. Es, kalnā kāpjot, biju pamatīgi nosvīdis, un Rodžers sēdēja, mēli izkāris, ar putu šļakatām bārdā. Nolēmām, ka tālāk nav vērts kāpt, labāk iesim izpeldēties. Steigšus vien norausāmies pa nogāzi lejup mazajā, klusajā, vientuļajā līcītī, kas gozējās mirdzošajā saules gaismā. Tīkamā gurdumā sēdējām siltajā, seklajā ūdenī, es rakņājos smiltīs. Sad tad atradu kādu oli vai pudeles stikla gabaliņu, ko ūdens bija tā noberzis un nogludinājis, ka tas zaigoja kā zaļš, caurspīdīgs dārgakmens. Šos atradumus sniedzu Rodžeram, kas vēroja manu darbošanos. Viņš lāgā nesaprata, kādu atbildi no viņa gaidu, tomēr, negribēdams mani apvainot, liegi saņēma dāvanu zobos. Pēc brītiņa, domādams, ka es neskatos uz viņa pusi, iemeta to atpakaļ ūdenī un dziļi nopūtās.
Vēlāk es atgūlos uz klints nožāvāties, bet Rodžers nošķaudījās un metās atpakaļ seklajā ūdenī, tvarstīdams zilspurainos jūras sunīšus ār uzpūstajiem, muļķīgajiem purniņiem. Tie šaudījās no akmens uz akmeni tik ātri kā bezdelīgas. Smagi elsdams un acu no dzidrā ūdens nenovērsdams, Rodžers ar ārkārtīgi saspringtu sejas izteiksmi lēkāja tiem pakaļ. Kad biju nožuvis, uzvilku bikšeles un kreklu un pasaucu Rodžeru. Viņš negribīgi skrēja pie manis, visu laiku griezdams galvu atpakaļ un ar acīm sekodams jūras sunīšiem, kas joprojām šaudījās pa līča smilšaino, saules apspīdēto dibenu. Pieskrējis man pavisam klāt, viņš krietni nopurinājās, tā ka es saņēmu īstu dušu no viņa pinkainā kažoka.
Pēc peldes biju kļuvis miegains un laisks, ādu klāja smalka, zīdaina sāls kārtiņa. Nesteidzīgi un snaudulīgi gājām atpakaļ uz ceļa pusi. Jutu, ka esmu krietni izsalcis, un sāku prātot, kurā no tuvākajām mājām varētu dabūt kaut ko ieēst. Brītiņu stāvēju uz ceļa un, apcerēdams ēšanas problēmu, spārdīju ceļa putekļus, saceldams mazus, baltus mākonīšus. Ja aizietu ciemos pie Leonoras, kas neapšaubāmi dzīvoja vistuvāk, viņa mani pacienātu ar vīģēm un maizi, bet katrā ziņā gribētu, lai es noklausos jaunāko ziņojumu par viņas meitas veselību. Viņas meita bija sievišķis ar čērkstošu balsi, turklāt ar vienu aci šķielēja, un man pagalam'nepatika, tādēļ nebūt neinteresējos par viņas veselības stāvokli. Nolēmu pie Leonoras neiet; žēl gan, viņai ir vīģu koki ar gardākajām vīģēm visā apkārtnē, taču neiešu jau melno vīģu dēļ paciest to, ko nespēju paciest. Ja es tagad apmeklētu zvejnieku Taki, tad uzkultos tieši diendusas laikā un viņš no cieši aizslēģotās mājas dziļumiem tikai uzsauktu:
— Vācies prom, mazais rezgali!
Kristāki ģimene droši vien ir mājās, bet viņi samaksai par cienastu uzmāktos man ar nebeidzamiem apnicīgiem jautājumiem: vai Anglija ir lielāka par Korfu? Cik cilvēku tur dzīvo? Vai visi angļi tiešām ir lordi? Kāds izskatās vilciens? Vai Anglijā koki arī aug? — un tā joprojām bez gala un malas. Ja būtu rīta cēliens, es varētu iet cauri vīna dārziem un līdz mājām būtu pa ceļam pielasījis pilnu vēderu ar draugu veltēm: olīvēm, maizi, vīnogām, vīģēm, un, ja pašās beigās pamestu vēl līkumu gar Filomenas lauku, tad uzēdām droši vien saņemtu kraukšķošu, sārtu arbūza šķēli, aukstu kā ledus. Taču pašreiz bija diendusas laiks, vairums zemnieku noslēguši durvis, aizvēruši slēģus un nolikušies atpūsties.
Jautājums šķita grūti atrisināms, un, kamēr es prātoju, izsalkums auga augumā; sāku aizvien sirdīgāk spārdīt ceļa putekļus, līdz Rodžers protestēdams nošķaudījās un uzmeta man apvainotu skatienu.
Piepeši man iešāvās prātā vērtīga doma. Tepat otrpus kalnam mazā, spoži baltā mājiņā dzīvoja vecais kazu gans Jani ar savu sievu. Zināju, ka Jani pusdienlaikā noliekas pasnaust mājas priekšā vīnogulāju pakrēslī, un, ja pratīšu tuvodamies sacelt pietiekami lielu troksni, viņš droši vien pamodīsies. Reiz pamodies, viņš katrā ziņā uzņems mani kā daždien ciemiņu. Apkārtnē nebija nevienas zemnieku mājas, kur atnācēju aizvadītu nepacie- nājuši. Iepriecināts par šo domu, sāku iet pa akmeņaino taku, ko bija izdangājuši Jani kazu nagi, devos pāri pakalnam un otrā pusē pa ieleju uz priekšu, kur starp milzīgajiem olīvkoku stumbriem spīdēja kazu gana mājiņas sarkanais jumts. Kad man šķita, ka esmu piegājis pietiekami tuvu mājai, apstājos un aizlingoju akmeni. Skriešana pakaļ akmenim bija viena no Rodžera tīkamākajām izpriecām; bet, ja sāka mētāt akmeņus, tad vajadzēja to atkārtot daudz reižu, citādi viņš nostājās jums priekšā un sāka tik neganti riet, ka tīrā glābiņa dēļ bija jāmet atkal. Viņš aizskrēja pakaļ akmenim, atnesa to, nolika man pie kājām un saslietām ausīm, mirdzošām acīm, skrējienam saspringtiem muskuļiem gaidot atkāpās. Es nelikos zinis ne gar viņu, ne gar akmeni. Suns jutās pārsteigts; rūpīgi pārbaudījis akmeni, viņš atkal sāka skatīties man acīs. Es sāku svilpot un blenzu debesīs. Rodžers izmēģinājuma labad ievaukšķējās; tad, redzēdams, ka es vēl joprojām neprotos, viņš sāka skaļi un dobji riet, tā ka atbalss notrīcēja visā birzī. Ļāvu viņam tā riet minūtes piecas. Biju pārliecināts, ka pa šo laiku Jani būs dzirdējis mūsu ierašanos. Tad aizsviedu Rodžeram akmeni, kuram viņš līksmi aizdrāzās pakaļ, bet pats nogriezos pa celiņu uz mājas pusi.
Kā jau domāju, vecais kazu gans bija atlicies paēnā, ko radīja ap dzelzs stieplēm savijušos vīnogulāju robainās lapas, taču, man par lielu nepatikšanu, viņš gulēja ciešā miegā, atlaidies uz vienkārša priedes koka krēsla, kas bīstamā leņķī bija atsliets pret sienu. Rokas ļengani noslīgušas, kājas plati ieplestas, bet varenās, nikotīna iekrāsotās, vecuma izbalinātās, dzeltenbrūnās ūsas cilājās un drebēja spēcīgajos krācienos; tās izskatījās kā dīvainas ūdenszāles, ko cilā liegs vējiņš. Plato plaukstu resnie pirksti, viņam guļot, lāgiem noraustījās, un es varēju saskatīt rievotos, dzeltenīgos nagus, kas atgādināja tauku svecei nodrāztas skaidas. Grumbu izvagotā, priedes mizai līdzīgā brūnā seja miegā bija zaudējusi izteiksmi, acis cieši aizvērtas. Es neatlaidīgi raudzījos viņam virsū, it kā ar gribasspēku cenzdamies viņu pamodināt, taču velti. Iet klāt un viņu modināt neklājās, un es sāku prātot, vai būtu vērts gaidīt, kamēr viņš pats atmostas, vai tomēr labāk iet pie Leonoras un klausīties viņas apnicīgajā valodā, bet no tā mani paglāba Rodžers, kas, skriedams man pakaļ, saslietām ausīm un mēli izkāris, metās ap mājas stūri. Viņš ieraudzīja mani, paluncināja asti un kā gaidīts pameta skatienu visapkārt. Piepeši viņš sastinga, saslēja ūsas un sāka lēni, stīvām kājām, satraukumā trīcēdams, virzīties uz priekšu. Viņš bija ieraudzījis kaut ko, kas manai acij bija paslīdējis garām nepamanīts: kūkumu uzmetusi, zem Jani krēsla tupēja liela, kārna, pelēka kaķene un vēroja mūs zaļām, ļaunīgām acīm. Pirms es paguvu pastiept roku un sagrābt Rodžeru aiz čupra, viņš metās kaķenei virsū. Ierastā, zibenīgā kustībā kaķis, kā no lingas izšauts, uzlidoja vīnogulājos un, ar asajiem nagiem turēdamies, balansēja režģos, pie kuriem miegaini šūpojās vīnogu ķekari. Paslēpusies starp balto ogu ķekariem, kaķene, klusi šņākdama, raudzījās lejup. Piemuļķotais, sadusmotais Rodžers, atmetis galvu, sāka draudīgi un sirdīgi riet. Jani spēji atvēra acis, krēsls sagrīļojās, un viņš, rokas mētādams, centās noturēt līdzsvaru. Krēsls pašūpojās, bet tad nobūkšķēdams atkrita ar visām četrām kājām pie zemes.
— Svētais Spiridion, glāb! — Jani skaļi un žēlabaini iesaucās. — Dievs, apžēlojies!
Viņš iztrūcies raudzījās visapkārt, meklēdams trača cēloni, ūsas drebēja; tad viņš ieraudzīja mani pazemīgi sēžam uz mūra. Es mīļi un pieklājīgi viņu pasveicināju, it kā nekas nebūtu noticis, un apvaicājos, vai viņš labi gulējis. Jani smiedamies uzslējās kājās un enerģiski pakasīja vēderu.
— Ak tad tu sacēli tādu troksni, ka man bezmaz galva pārplīsa. Vesels, vesels! Sēdi nost, mazo lord, — viņš aicināja, notraukdams putekļus no sava krēsla un pastumdams to uz manu pusi. — Jauki, ka atnāci. Tu taču ieturēsi azaidu kopā ar mani un varbūt kādu lāsi arī iedzersi? Traki karsta pēcpusdiena, traki karsta — tādā jau pat pudele var izkust.
Viņš izstaipījās un nožāvājās, atklādams smaganas, kur nebija neviena zoba. Tad, pagriezies pret durvīm, varenā balsī uzsauca:
— Afrodīt! … Afrodīt!… Celies, siev, augšā … ārzemnieki sanākuši! … Te pie manis sēž mazais lords … Atnes ēdienu .. . Vai tu dzirdi?
— Dzirdu jau, dzirdu! — aiz slēģotajiem logiem atsaucās miegaina balss.
Jani atraugājās, nobraucīja ūsas, tad smalkjūtīgi nozuda aiz tuvākā olīvkoka. No turienes viņš atgriezās, gari žāvādamies, un apsēdās uz mūra man blakus.
— Man šodien vajadzēja dzīt kazas uz Gasturi. Bet bija pārāk karsts, par traku karsts. Kalnos klintis tā sakaltušas, ka pie tām var aizdedzināt smēķi. Tad nu es labāk aizgāju nogaršot Taki jauno baltvīnu. Svētais Spiri- dion, kas tas par vīniņu! … Ugunīgs kā pūķa asinis un maigs kā piens … Kas par vīnu! Kad nācu atpakaļ, visa pasaule bija miega pilna, un tā nu es arī likos nosnausties.
Viņš nopūtās dziļi, taču bez nožēlas, un izķeksēja no kabatas apbružātu skārda tabakas kastīti un plānus, pelēcīgus zīdpapīriņus. Iebēris šķipsniņu zeltainās tabakas brūnajā, červeļainajā plaukstā, viņš ar otras rokas pirkstiem to maigi un saudzīgi saspaidīja. Uztinis smēķi, viņš norausa tabakas plūksniņas no smēķa galiem, sabēra atpakaļ kastītē, tad aizdedzināja cigareti ar lielu metāla šķiltavu, kuras deglis izvijās kā saniknota čūska. īsu brītiņu viņš apcerīgi sūca smēķi, aiztrauca no ūsām tabakas krislīti, tad atkal iebāza roku kabatā.
— Raugi, tev jau patīk visāda sīka dieva radība. Paskaties uz šo te — to es noķēru no rīta —, šis kā tāds nelabais gribēja pabēgt zem akmens, — viņš sacīja, izvilkdams no kabatas mazu, cieši aizkorķētu pudelīti, pildītu ar zeltainu olīveļļu. — Tas ir pamatīgs negantnieks, karotājs. Vienīgais karotājs, kurš, cik man zināms, var nodarīt postu ar dibengalu.
Līdz augšai ar biezu eļļu pildītā pudelītē izskatījās kā no palsa dzintara darināta, un tās vidū kā šķirstā gulēja mazs šokolādes krāsas skorpions, atliecis asti kā līku turku zobenu uz muguras. Skorpions, protams, bija beigts, noslāpis savā dzidrajā kapā. Ap beigto ķermenīti zeltotajā eļļā veidojās mazs, blāvs mākonītis.
— Vai tu redzi? — Jani jautāja. — Tā ir inde. Viņš bijis pilns ar indi.
Es ziņkārīgi apvaicājos, kādēļ skorpionu vajadzēja bāzt eļļā.
Jani apmierināts pairgoja un nobraucīja ūsas.
— Vai tad tu, mazo lord, to nezini, kaut arī visu dienu noguli uz vēdera, tvarstīdams daždažādus kukaiņus? — viņš jautri noprasīja. — Nu labi, tad es tev pastāstīšu. Cilvēks nekad nezina, kas viņam mūžā var noderēt. Vispirms noķer skorpionu, dzīvu skorpionu, bet ķer to tik maigi kā lidojošu lapu. Pēc tam dzīvu, iegaumē, katrā ziņā dzīvu iebāz eļļas pudelītē. Sakarsē eļļu, lai viņš tur nobeidzas, pagaidi, kamēr svaigā eļļa uzsūc indi. Ja tevi jel kad sadzeltu kāds no viņa brāļiem (lai svētais Spiri- dions to novērš!), tad ieberzē koduma vietu ar tādu eļļu. Tā sadziedēs kodumu, un tas nesāpēs stiprāk par ērkšķa dūrienu.
Kamēr es sagremoju interesanto informāciju, no mājiņas iznāca Afrodīte — grumbainu vaigu, sārta kā granāt- ābola sēkliņa —, nesdama skārda paplāti, uz kuras atradās vīna pudele, ūdens krūze, šķīvis ar maizi, olīvām un vīģēm. Mēs ar Jani dzērām vīnu, atšķaidījuši ar ūdeni, līdz tas kļuva tikko iesārts, un klusēdami ēdām. Kaut arī Jani nebija mutē neviena zoba, viņš noplēsa maizi ar smaganām, izvalstīja to kārīgi pa muti un rija nost lieliem kumosiem, tā ka grumbainais kakls pietūka. Kad bijām paēduši, viņš atlaidās krēslā, rūpīgi izslaucīja ūsas un turpināja iesākto sarunu, it kā mēs to nemaz nebūtu pārtraukuši.
— Reiz es pazinu kādu puisi — tādu pašu kazu ganu kā es —, kurš bija aizgājis uz dzīrēm tālā ciemā. Krietni iereibis mājup nākdams, viņš, jādomā, nolēma kādu brīdi nosnausties un atrada jauku vietiņu zem mirtēm. Bet, kamēr viņš gulēja, no miršu lapu apakšas izrāpās skorpions un ielīda nabagam ausī; kad šis modās, skorpions viņam iedzēla.
Šai stāsta dramatiskajā vietā Jani apklusa, nospļāvās pāri mūrim un uztina otru smēķi.
— Jā, — viņš beidzot nopūtās, — traki bēdīga būšana .. . Tas cilvēks bija vēl pavisam jauns. Sīkais skorpions iedzēla viņam ausī — čik! … jā, taisni tā. Nabaga puisis nezināja, kur aiz sāpēm dēties. Brēkdams viņš skrēja pa olīvju birzi, nagiem galvu plēsdams… Ak vai! Briesmīgi! Neviens nedzirdēja viņa kliedzienus un ne- piesteidzās palīgā…. neviena dzīva dvēsele. Negantās sāpēs viņš skrēja uz ciemu, taču necik tālu netika. Beigts un pagalam viņš bija nokritis zemē ielejā netālu no ceļa. Nākamajā rītā, iedami uz tīrumiem, mēs viņu atradām. Kāds šaušalīgs skats! Kāds skats! No sīkā kodiena galva viņam bija piepampusi kā ķirbis, un viņš bija pagalam, beigts un pagalam.
Jani dziļi un sērīgi nopūtās, grozīdams pirkstos mazo eļļas pudelīti.
— Tāpēc, — viņš turpināja, — es kalnos nekad neliekos gulēt. Bet, ja nu varbūt gadītos kopā ar kādu draugu iedzert lieku vīna malku un aizmirst draudošās briesmas, es drošības pēc allažītiņ nēsāju līdzi skorpiona pudelīti.
Tad valodas novirzījās uz citiem, ne mazāk interesantiem tematiem; apmēram pēc stundas es piecēlos, nopurināju no klēpja drupačas, pateicos vecajam ganam un viņa sievai par viesmīlību, saņēmu atvadu dāvanai vīnogu ķekaru un devos uz māju pusi. Rodžers tecēja man cieši blakus, nenovērsdams acu no manas kabatas, jo bija pamanījis vīnogas. Beidzot, nonākuši olīvju birzī, kur jau stiepās pievakares garās ēnas un tādēļ bija krēslaini un vēsi, mēs apsēdāmies uz sūnām apauguša pauguriņa un brālīgi sadalījām vīnogas. Rodžers savējās notiesāja ar visām sēklām. Es sēkliņas spļāvu lokā sev visapkārt un savā prātā iztēlojos krāšņo vīna dārzu, kas izaugs šai vietā. Apēdis vīnogas, apvēlos uz vēdera un, zodu plaukstās atbalstījis, sāku pētīt pauguriņu.
Netālu bija piemeties mazs, zaļš sienāzītis ar melanholisku fizionomiju un nervozi trina pakaļkājiņas vienu gar otru. Trausls gliemezītis, pārdomās iegrimis un vakara rasu gaidīdams, tupēja uz sūnu kumšķīša. Koši sarkana, resna ērce sērkociņa galviņas lielumā kā mednieks lauzās caur sūnu biezokņiem. Tā bija mikroskopiska, aizraujoša, dzīvu būtņu pilna pasaulīte. Vērodams, kā ērce lēnām cīnās uz priekšu, pamanīju kaut ko interesantu. Vietvietām sūnu zaļajā samtā bija redzami mazi, apaļi plankumiņi apmēram šiliņa lielumā. Tie bija tik vāri, ka saskatīt tos varēja tikai zināmā leņķī. Man plankumiņi atgādināja pilnu mēnesi, kas tikko jaužams cauri bieziem mākoņiem, vāri aplīši, kas it kā kustējās un mainījās. Es skatījos un prātoju, kā tie varētu būt radušies. Plankumiņi bija pārāk nevienādi un pārāk izklaidu, lai tos noturētu par dzīvnieka pēdu iespiedumiem, un kurš dzīvnieks gan rāpsies gandrīz vertikālā paugurā? Turklāt tie arī nepavisam neizskatījās pēc pēdu iespiedumiem. Pieskāros vienam aplītim ar zāles stiebru. Tas palika, kāds bijis. Sāku jau domāt, ka tā ir pašu sūnu īpatnība. Pamēģināju vēlreiz, šoreiz spēcīgāk, un piepeši man aiz satraukuma sažņaudzās pakrūte. Likās, mans zāles stiebriņš piespiedis neredzamu atsperi, jo aplītis pacēlās kā lūka. Ciešāk ieskatoties, sev par lielu brīnumu, konstatēju, ka tā patiesi ir lūka; ar zīdu izoderētās, noapaļotās maliņas precīzi piekļāvās ar tādu pašu zīdu izklāta tunelīša ieejai, ko vāciņš noslēpa. Lūkas mala bija piestiprināta pie tuneļa ieejas ar zīda vārstulīti, kas noderēja par virām. Raudzījos uz šo lielisko meistardarbu un nespēju iedomāties, kādas dzīvas būtnes varējušas tādu izgatavot. Centos ielūkoties zīda tunelītī, taču nekā neredzēju. Iestūmu tur zāles stiebru — nekādas reakcijas. Ilgi sēdēju, vērodams fantastisko mājoklīti un prātodams, kas gan to darinājis. Apsvēru, vai tā nevarētu būt kāda lapseņu suga, tomēr nekad nebiju dzirdējis, ka lapsenes noslēgtu savu pūzni ar slepenām durvīm. Skaidrs, ka šo problēmu man nekavējoties vajadzēja noskaidrot. Nolēmu aiziet pie Džordža un pavaicāt, vai viņš nezina, kas ir šis noslēpumainais dzīvnieks. Pasaucis Rodžeru, kurš nopūlējās, atrakdams kāda olīvkoka saknes, es rikšiem devos uz priekšu.
Pie Džordža nonācu gluži bez elpas, aiz apvaldīta satraukuma vai pušu plīsdams, aši pieklauvēju pie durvīm un tūliņ arī brāžos iekšā. Tikai tad pamanīju, ka viņš nav viens. Viņam pretī krēslā sēdēja cilvēks, kuru es pirmajā acu uzmetienā noturēju par Džordža brāli, jo arī tas bija bārdainis. Tomēr atšķirībā no Džordža viņš bija nevainojami ģērbies — pelēkā vilnas uzvalkā ar vesti, spoži baltā kreklā ar gaumīgu, kaut gan svinīgi tumšu kaklasaiti; kājās viņam bija lielas, pamatīgas, ārkārtīgi labi nospodrinātas kurpes. Es mulsi saminstinājos uz sliekšņa. Džordžs nomērīja mani ar zobgalīgu skatienu.
— Labvakar! — viņš uzsauca. — Spriežot pēc tā, cik jautrā omā tu ienāci, jādomā, ka neesi ieradies uz papild- stundu.
Es atvainojos par ielaušanos un tad pastāstīju Džor- džam par interesantajām ligzdiņām, ko biju atradis.
— Paldies dievam, ka jūs esat šeit, Teodor, — Džordžs sacīja savam bārdainajam viesim. — Tagad varu nodot šo problēmu speciālista rokās.
— Kas nu es par speciālistu … —- par Teodoru nosauktais pazemīgi nomurmināja.
— Džerij, tas ir doktors Teodors Stefanidis, — paskaidroja Džordžs. — Viņš ir liels speciālists praktiski visos jautājumos, kādus vien zināsi viņam uzdot. Un, ko nezināsi, par to viņš pats tev pastāstīs. Viņš, tāpat ka tu, ir traks dabas mīļotājs. Teodor, šis ir Džerijs Darels.
Es pieklājīgi palocījos, bet, man par lielu pārsteigumu, bārdainis piecēlās, pārslāja pāri istabai un pastiepa lielu, baltu roku.
— Ļoti priecājos iepazīties, — viņš nopurpināja bārdā un, zilās acis mirkšķinādams, uzmeta man kautru skatienu.
Es paspiedu viņam roku un atbildēju, ka arī es ļoti priecājos iepazīties. Pēc tam abi mulsi apklusām, bet Džordžs smiedamies mūs vēroja.
— Nu, Teodor, — viņš beidzot ierunājās, — kas tad, pēc jūsu domām, izveidojis šos dīvainos slēpņus?
Teodors salika rokas uz muguras, pāris reižu pašūpojās pirkstgalos, tā ka kurpes protestējot nočīkstēja vien, un stingi urbās ar skatienu grīdā.
— M-jā… ē… — viņš iesāka, neveikli meklēdams vārdus, — man šķiet, tās varētu būt zemes zirnekļa alas … ē … tas ir Korfu visai bieži sastopams zirneklis, es pats esmu atradis kādus trīsdesmit… ē . .. vai četrdesmit eksemplārus, kamēr dzīvoju šeit.
— Tātad jūs sakāt — zemes zirneklis, ko? — pārvaicāja Džordžs.
— Jā, — Teodors apstiprināja. — Domāju, ka to varu diezgan droši apgalvot. Bet var jau būt, ka es kļūdos.
Kurpes klusu čīkstinādams, viņš šūpojās pirkstgalos un tad uzmeta man pētījošu mirkli.
— Ja tas nav pārāk tālu, mēs varbūt aizietu un pārbaudītu, — viņš nedroši ierosināja. — Es gribēju teikt, ja tev nav nekas labāks padomā un tā vieta nav ļoti tālu…
Viņa balss aprāvās it kā klusā jautājumā. Es pasteidzos atbildēt, ka tas patiesi nav tālu, ka jāpakāpjas tikai tepat kalnā.
— Mm … — noteica Teodors.
— Neļaujiet viņam vadāt jūs pa visu salu, Teodor, — Džordžs sacīja. — Tā tikai vēl trūka, ka jūs auļosiet pār kalniem un lejām.
— Nu nē, tas nekas, — Teodors attrauca. — Es jau tikpat dzīros uz mājām un labprāt paietos to gabaliņu. Man iznāk gluži labi… ē … cauri olīvju birzij nokļūt līdz Kanoni.
Viņš pacēla eleganto, pelēko platmali un uzlika to galvā. Pie durvīm viņš atkal pastiepa roku un atvadījās no Džordža.
— Paldies par burvīgo tēju, — viņš noteica un smagu soli sāka nākt man līdzās pa celiņu.
Pa ceļam es viņu slepus vēroju. Viņam bija taisns, glīti veidots deguns, gaišajā bārdā paslēptas zobgalīgas lūpas, bet zem taisnajām, visai kuplajām uzacīm pasaulē raudzījās caururbjošas acis, ko atmaidzināja jautras dzirk- stelītes un smieklu krunciņas acu kaktiņos. Savā nodabā klusu dungodams, viņš žirgti soļoja uz priekšu. Kad nonācām pie grāvja ar sastāvējušos ūdeni, viņš brīdi apstājās un, bārdu uz priekšu izslējis, uzmanīgi raudzījās ūdenī.
— Hm, — viņš, man pievērsies, sacīja. — Daphnia magna.
Noglaudis ar īkšķi bārdu, viņš devās pa taku tālāk.
— Diemžēl, — viņš man stāstīja, — nācu sastapt dažus cilvēkus… ē… dažus draugus, tādēļ nepaņēmu līdzi kolekcionāra somu. Zēl gan, tajā grāvī varētu šo to atrast.
Kad nogriezāmies no gludā celiņa, pa kuru bijām gājuši, un sākām kāpt augšup pa akmeņiem nosēto kazu taku, sagatavojos dzirdēt iebildumus, taču Teodors, vēl joprojām dungodams, nāca līdzi tikpat enerģiski. Beidzot sasniedzām tumšo olīvju birzi, es aizvedu Teodoru līdz sūnu pauguram un parādīju noslēpumainās lūciņas.
Acis piemiedzis, viņš tās uzmanīgi apskatīja.
— Kā tad, — viņš noteica, — protams … mm… kā tad.
Izvilcis no vestes kabatas mazītiņu nazīti, viņš to atvāza, piesardzīgi pabāza asmeņa smailīti zem mazajām durtiņām un tās atvēra.
— Mm, kā tad, — viņš atkārtoja. — Cteniza.
Ielūkojies aliņā, viņš tur iepūta dvašu un pēc tam ļāva
lūciņai atkal aizkrist.
— Jā, tā ir zemes zirnekļa ala, — viņš apstiprināja, — taču šī šķiet neapdzīvota. Parasti zirneklis pieķeras pie … ē … lūkas … ar kājām, pareizāk sakot, ar nagiem, un tur tās ciet ar tādu spēku, ka tev jābūt ļoti piesardzīgam, lai nesabojātu durtiņas, ja centīsies tās atvērt ar varu. Mm… jā… šīs, protams, ir mātīšu alas. Tēviņiem ir līdzīgas alas, tikai apmēram uz pusi mazākas.
Ieteicos, ka šī ir dīvainākā konstrukcija, kādu jebkad esmu redzējis.
— Kā tadl Skaidrs! — Teodors iesaucās. — Konstrukcija patiesi ļoti interesanta. Es tikai nekādi nevaru izpētīt, kā mātīte uzzina par tēviņa tuvošanos.
Es laikam izskatījos gaužām muļķīgs, jo viņš, pirkstgalos šūpodamies un man ašu skatienu uzmetis, turpināja:
— Zirneklis, protams, tup alā un gaida, līdz kāds kukainis — muša vai sienāzis, vai kaut kas tamlīdzīgs — parādīsies tuvumā. Šķiet, zirneklis prot noteikt īsto attālumu, kad kukaini var notvert. Tiklīdz tas pienācis pietiekami tuvu, zirneklis… ē… izšaujas no alas un sagrābj laupījumu. Taču, kad tēviņš dodas meklēt mātīti, viņam jāiet pa sūnām līdz lūkai, un es bieži esmu brīnījies, kā
; viņš … ē … aiz pārskatīšanās nekrīt mātītei par upuri. Iespējams, ka viņa soļi skan citādi. Bet varbūt viņš izdod ' kādu troksni… saproti… kaut kādu troksni, ko mātīte pazīst.
Klusēdami kāpām pa nogāzi lejup. Kad sasniedzām krustceles, es teicu, ka man jāiet uz mājām.
— Labi, labi, tad atvadīsimies, — viņš sacīja, blenzdams uz savām kurpēm. — Bija ļoti jauki ar tevi iepazīties.
Brītiņu stāvējām klusēdami. Teodoram acīmredzot atkal bija uzbrucis kārtējais apjukums, kas viņu, šķiet, pārņēma ikreiz, kad vajadzēja sasveicināties vai atvadīties. Viņš vēl mirkli pastāvēja, nepaceldams acu no kurpju purngaliem, tad pastiepa roku un svinīgi paspieda manējo.
— Uz redzēšanos, — viņš sacīja. — Ceru… ē… ka mēs drīz atkal tiksimies.
Pagriezies viņš devās pa nogāzi lejup, vicinādams spieķi un vērīgām acīm raudzīdamies visapkārt. Es paliku uz vietas, līdz viņš izgaisa manam skatienam, un pēc tam sāku iet uz māju pusi. Teodors mani mulsināja un reizē arī sajūsmināja. Pirmkārt, viņš neapšaubāmi ir ievērojams zinātnieks (to jau pēc bārdas vien varēja redzēt) un tādēļ man gaužām nozīmīga persona. īstenībā viņa personā sastapu pirmo cilvēku, kas šķita tikpat stipri aizrāvies ar zooloģiju kā es. Otrkārt, es jutos ārkārtīgi glaimots, jo viņš izturējās pret mani gluži kā pret sava vecuma biedru. Man tas ļoti patika, tāpēc ka arī ģimenē neviens nesarunājās ar mani kā ar maziņo, un es nevarēju ciest, ja to darīja svešinieki. Taču Teodors ne tikai runāja ar mani kā ar pieaugušo, bet arī izturējās, it kā es būtu viņam zināšanās līdzīgs.
Visu ceļu uz mājām es domāju par to, ko viņš man bija pastāstījis par zemes zirnekli: nevarēju vien diezgan izprātoties, kā šis kukainis tup savā zīda alā, turēdams ar līkajiem nagiem durvju lūku ciet un ieklausīdamies katrā troksnītī, kas dzirdams sūnās virs viņa. Diezin, ko tāds zirneklis dzird? Iedomājos, ka ķirzakas pārslīdēšana pār lūku izklausās tā, it kā lēnām tiktu plēsta nost pie ādas pielipināta leikoplasta strēmele. Bet simtkāja dipē- šana droši vien zirneklim šķiet kā jātnieku eskadrona auļi. Mušas tipināšana pēkšņi uz brītiņu pārtrūkst, kamēr tā paberž kājiņas vienu pret otru, un zirneklim tas skan kā tecilas griešanās. Iztēlojos, ka lielākās vaboles izraisa tvaika veltņa radītu troksni, bet sīkākās — dievgosniņas un tamlīdzīga radība — zum kā uzvelkamie rotaļu auto- mobilīši. To visu prātodams, steidzos pa tumstošajiem laukiem mājup, lai pastāstītu savējiem par jauno atklājumu un iepazīšanos ar Teodoru. Cerēju, ka sastapšu viņu vēl kādreiz, jo gribēju uzdot bezgala daudz jautājumu, taču nespēju ticēt, ka viņam būs vēlēšanās veltīt man tik daudz laika. Tomēr izrādījās, ka esmu kļūdījies, jo divas dienas vēlāk Leslijs, atgriezies no pilsētas, sniedza man nelielu sainīti.
— Es satiku to bārdaino tipu, — viņš lakoniski paskaidroja, — nu, tu jau zini, to zinātnieku. Viņš teica, ka tas esot tev.
Neticīgi blenzu uz sainīti. Kā gan tas varētu būt man? Droši vien tas būs pārpratums, nedomāju vis, ka pazīstams zinātnieks iedomāsies man kaut ko sūtīt. Pagrozīju sainīti rokā, un tur smalkā, glītā rokrakstā patiesi bija lasāms mans vārds. Aši atplēsu papīru. Sainītī bija kastīte un vēstule.
«Mīļais Džerij Darel, pēc mūsu sarunas viņdien man ienāca prātā, ka Tev, pētījot šejienes dabu, lieti varētu noderēt kāds palielināmais instruments. Tādēļ nosūtu Tev šo kabatas mikroskopu, cerēdams, ka varēsi to izmantot. Tas, protams, nav sevišķi spēcīgs instruments, tomēr Tev derēs āra pētījumiem.
Ar labākajiem novēlējumiem Tavs Teo Stefanidis P. S. Ja Tev ceturtdien nekas prātīgāks nav darāms, varbūt Tu atnāktu pie manis uz tēju, tad es Tev varētu parādīt savus preparātus.»