SESTĀ NODAĻA
BURVĪGAIS PAVASARIS
Tajā vasaras nogalē un visu silto, miklo ziemu tējas dzeršana pie Teodora man kļuva par pastāvīgu ciemošanos. Ik ceturtdienu es piebāzu pilnas kabatas ar sērkociņu kastītēm un mēģenēm, kas bija piepildītas ar dažādām dzīvām būtnēm, uņ Spiro mani aizveda uz pilsētu. Tās bija tikšanās, no kurām es neparko pasaulē nebūtu spējis atteikties.
Teodors mani sagaidīja savā darbistabā, kas pilnīgi atbilda manai gaumei. Pēc manām domām, tieši tādai bija jāizskatās zinātnieka istabai. Gar visām sienām slējās augsti grāmatplaukti, piebāzti ar grāmatām par saldūdens dzīvniekiem, botāniku, astronomiju, medicīnu, folkloru un tamlīdzīgiem interesantiem un svarīgiem priekšmetiem. Šīm grāmatām pa vidu bija salikti spoku stāsti un detektīvromāni. Šerloks Holmss tur stāvēja blakus Darvinam, LeFanjū plecu pie pleca ar Fabru, un man šķita, ka tieši tādai bibliotēkai ir jābūt. Pie viena loga bija novietots Teodora teleskops, degunu gaisā izslējis kā suns, kas gaudo pret mēnesi, bet visas palodzes nokrautas ar burkām un pudelēm, kur starp zaļajām ūdenszālēm ņirbēja sīki saldūdens dzīvnieciņi. Pie vienas sienas uz masīva rakstāmgalda lielām kaudzēm bija sakrauti izgriezumi no laikrakstiem, mikrouzņēmumi, rentgena plates, dienasgrāmatas un piezīmju bloki. Istabas otrā pusē bija
mikroskopam paredzēts galds ar spēcīgu spuldzi posmainā kātā, kura kā lilijas zieds liecās pār plakanajām kastēm, kur glabājās Teodora preparātu kolekcija. Pats mikroskops, kas mirguļoja kā žagata, bija paslēpts zem apaļiem, bišu stropiem līdzīgiem stikla kupoliem.
— Sveicināts! — Teodors apsveica mani kā cilvēku, ko redz pirmo reizi, un savā parastajā manierē paspieda man roku — straujā rāvienā uz leju, it kā pārbaudītu mezglā sasietas virves stiprumu. Pēc šīm formalitātēm varējām pievērsties svarīgākiem tematiem.
— Nupat pirms tavas atnākšanas, es … ē … pārskatīju savus preparātus un atradu vienu, kas varētu interesēt arī tevi. Tas, proti, ir preparāts ar žurku blusas mutes daļu. .. Ceratophyllus fasciatus, saproti? Pagaidi, tūliņ iestādīšu mikroskopu… Nu, skaties! … Vai redzi? Ļoti interesanti. Man gribētos teikt — gandrīz var iedomāties, ka tā ir cilvēka seja, vai nav tiesa? Un tad man… ē … te bija vēl viens preparāts… Dīvaini. A! Tepat jau ir. Tas ir dārza zirnekļa jeb krusta zirnekļa… Epeiia ias- ciata aužamorgāns …
Un mēs, visu pārējo pasaulē aizmirsuši, nolīkām pār mikroskopu. Aizrautīgi apspriedām tematu pēc temata, un, ja Teodors pats nemācēja atbildēt uz maniem nebeidzamajiem jautājumiem, tad viņam bija grāmatas, kur rast atbildi. Plauktos palika tukšas vietas, kad viņš vilka laukā sējumu pēc sējuma, bet grāmatu kaudze mums blakus auga augumā.
— Un šis ir ciklops … Cydops viridis… es to noķēru viendien pie Govino. Tā ir mātīte ar olu somiņām … Pagaidi, noregulēšu… tūliņ tu varēsi skaidri saredzēt oliņas … ielikšu tikai viņu mēģenē … Šeit Korfu … ē .. . sastopamas vairākas ciklopu sugas.
Baltās gaismas spožajā aplī parādījās sīka būtne ar bumbierveida ķermeni; garās ūsas nikni kustas, aste kā virša zariņš, un ķermenim abās pusēs (gluži kā ēzelim, kam uz muguras uzkrauti sīpolu maisi) pa divām somām, pilnām sīku, iesārtu zīlīšu.
— … Par ciklopu to sauc tādēļ, ka tam, kā pats redzi, ir tikai viena acs pieres vidū. Patiesību sakot, tur, kur būtu pieres vidus, ja ciklopiem būtu piere. Seno grieķu mitoloģijā, kā tev zināms, par ciklopiem dēvēja milžus .
ē … kam bija tikai viena acs. Viņu darbs bija kalt Hē- fēstam dzelzi.
Arā siltais vējš čīkstināja logu slēģus, bet pa rūtīm cita aiz citas kā caurspīdīgi kurkulēni lejup ritēja lietus lāses.
— Aha! Interesanti, ka tev tas ienāca prātā. Salonilcu zemniekiem ir tāda māņticība. Nē, nē, tikai māņticība. Man te vienā grāmatā ir ļoti interesanti nostāsti par… ē… Bosnijas vampīriem. Šķiet, ka turienes iedzīvotāji …
Tika atnesta tēja; kūciņas ar bagatīgu krēma rotu, kūstošā sviestā mirkstošas grauzdētas maizītes; mirdzošas tases; sīki tvaika garainīši, kas cēlās no tējkannas.
— … taču, no otras puses, nekādā ziņā nedrīkst apgalvot, ka uz Marsa nav dzīvības. Manuprāt, ir ļoti iespējams, ka mēs atrastu, tas ir, atklātu, kaut kāda veida dzīvas būtnes, ja vien mums izdotos turp nokļūt. Bet nav nekāda pamata domāt, ka turienes dzīvās būtnes ir identiskas …
Teodors sēdēja pie galda, tērpies glītā, spodrā tvīda uzvalkā, un lēni, metodiski sakošļāja grauzdēto maizīti; tiklīdz aizsākām jaunu tematu, bārda viņam saspurojās un acis jūsmīgi iedzirkstījās. Man viņa zināšanas šķita neizsmeļamas. Viņš bija kā bagāta zināšanu atradne, un es viņu izmantoju nepaguris. Par jebkuru tematu Teodors prata pastāstīt kaut ko interesantu. Beidzot izdzirdu lejā uz ielas Spiro mašīnas skaļo signāltauri un negribīgi cēlos, lai dotos mājup.
— Uz redzēšanos, — teica Teodors, kratīdams man roku. — Bija gaužām jauki, ka tu atnāci… ē … Nē, nē, nepavisam. Atnāc nākamo ceturtdien atkal. Un, kad laiks kļūs labāks … ē … kad nebūs vairs tik mitrs … pavasarī … mēs varēsim kopīgi pastaigāt pa lauku… varbūt kaut ko atrodam. Valderopā ir daži ļoti interesanti dīķi. .. mm, jā … Nu, tad uz redzīti… Nē, nepavisam!
Braucu atpakaļ pa tumšajām, lietus noskalotajām ielām, Spiro, pie stūres sēdēdams, dobji dungoja dziesmiņu, un es sapņoju par pavasari, par visām tām brīnišķīgajām būtnēm, ko mēs ar Teodoru savāksim.
Beidzot siltais vējš un ziemas lietus šķita nospodrinājis debesis, tā ka, janvārim atnākot, tās bija dzidras un maigi zilas… tikpat zilas kā sīkās liesmiņas, kas cēlās no kokogļu dedzināšanas bedrēm, kur gruzdēja olīvkoku stumbri. Naktis bija klusas un dzestras un mēness tik nespodrs, ka vienīgi jūrā no tā atspoguļojās sudraba vizma.
Pēc palsās, caurspīdīgās rītausmas debesīs, dūmakā tinusies kā milzīgs zīda kokons, iznira saule un nobārstīja salu ar zelta putekšņiem.
Līdz ar martu pēdīgi atnāca pavasaris un piepildīja salu ar puķēm, smaržām un jauno lapu vizmu.- Cipreses, kas čīkstēdamas bija locījušās ziemas vējos, tagad smuidras un slaidas, bālzaļu ciekuriņu mantiju apmetušas, slējās pret debesīm. Lielos puduros uzziedēja vaskaini dzelteni krokusi, stiepās pāri koku saknēm un tiecās uz strautu krastiem. Zem mirtēm no zemes kā milzīgas krāsainas ledenes izlīda hiacinšu pumpuri, un ozolu ēnainajā biezoknī tūkstošiem violeto īrisu saplūda bezgalīgā zilgā dūmakā. Smalkās anemones šūpoja vēj pūtā savas ziloņkaula krāsas, ziedlapas, kuru maliņas šķita iemērktas vīnā. Gundegas, purenes, asfodeli un simtiem citu puķu viļņoja pļavās un mežos. Pat sirmvecie olīvkoki, ko bija saliekuši simtiem pavasaru, pārklājās sīku krēma krāsas ziedu čemuriem — gaužām skaistiem savā pieticībā, kā daždien pieklājas tik cienījamam vecumam. Tas nu bija īsts pavasaris: sala trīsēja un skanēja, it kā neredzama roka būtu pieskārusies lielai stīgai. Un visa daba to dzirdēja un līksmi atsaucās. Pavasaris atspulgoja puķu ziedlapu vizmā, putnu spārnu vēdās, zemnieku meiteņu acu tumšajā mirdzumā. Pārplūdušu dīķu niedrājā jūsmīgā korī kurkstēja vardes, kas izskatījās kā tikko no jauna pārkrāsotas. Ciema krodziņos vīns šķita sarkanāks un reibinošāks nekā citkārt. Raupji, darba saliekti pirksti apbrīnojamā maigumā pieskārās ģitāras stīgām, un pilnskanīgas balsis uzņēma jautru, mūndru dziesmu.
Mūsu ģimenē pavasaris katru ietekmēja citādi. Larijs nopirka ģitāru un krietnu mučeli stipra sarkanvīna. Tagad viņš lāgiem pārtrauca darbu, kā nu prazdams raustīja stīgas un maigā tenorā dziedāja Elizabetes laika mīlas dziesmas, neaizmirstot ik pa brīdim iestiprināties. Tas drīz vien padarīja viņu melanholisku, mīlas dziesmas kļuva aizvien skumīgākas, un Larijs pēc katras nodziedātas dziesmas ņēmās skaidrot tam ģimenes loceklim, kurš pagadījās tuvāk, ka viņam pavasara tuvošanās nenozīmējot jauna gada sākumu, bet gan vecā gada aiziešanu mūžībā. Ar katru jaunu pavasari, viņš sacīja, izvilinādams no ģitāras drausmīgas skaņas, kaps rēgojoties par soli tuvāk.
Kādu vakaru mēs bijām izgājuši, mājās palika tikai māte ar Lariju. Larijs visu vakaru bija dziedājis — vienu dziesmu skumjāku par otru, līdz abi ar māti kļuvuši pavisam grūtsirdīgi. Viņi bija gribējuši aizdzīt skumjas ar vīnu, taču iznāca pavisam otrādi, jo ne viens, nedz otrs nebija pieraduši pie stiprajiem grieķu vīniem. Atgriezušies mājās, jutāmies visai pārsteigti, kad māte ar vējlukturi rokā sagaidīja mūs pie namdurvīm. Svinīgā nopietnībā un ļoti cienīgi viņa mums paziņoja, ka vēloties, lai viņu apbedī zem rožu krūmiem. Jauns šajā paziņojumā bija vienīgi tas, ka šoreiz viņa izvēlējusies tik ērti sasniedzamu vietu savu mirstīgo atlieku apglabāšanai. Māmuļa milzum daudz laika patērēja, izraugoties vietas, kur viņu varētu apbedīt, taču parasti tās visas atradās ļoti tālu, un mēs neviļus iztēlojāmies ainu, kā bērinieki bez elpas saļimst ceļmalā, nesasnieguši izraudzīto kapa vietu.
Taču tajos brīžos, kad Larijs nejauca mātei galvu, viņai pavasaris nozīmēja milzīgu daudzumu svaigu dārzeņu, ar kuriem viņa eksperimentēja, un bezgala daudz puķu, kas viņai sagādāja neizsakāmu prieku dārzā. No virtuves nebeidzamā straumē plūda dažādi jauni ēdieni — zupas, sautējumi, mērces un uzkodas —, cits par citu gardāki, smaržīgāki, eksotiskāki. Larijam sākās nedienas ar vēderu. Noniecinādams visvienkāršāko ārstniecības līdzekli — gausīgāk ēst, viņš iegādājās lielu kārbu dzeramās sodas un pēc katras maltītes svinīgi norija sodas porciju.
— Kādēļ tu ēd tik daudz, mīļais, ja tev kļūst nelabi? — apvaicājās māte.
— Tādēļ, ka mazāk ēst nozīmētu izrādīt necieņu tavai pavāra mākslai, — Larijs glaimīgi atbildēja.
— Tu kļūsti šausmīgi resns, — valodā iekrita Margo,
— tas taču ir ļoti kaitīgi.
— Blēņas! — Larijs uztraucās. — Es taču neesmu nobarojies. Saki, māt, vai esmu resns?
— Izskatās gan, it kā tu mazliet būtu pieņēmies svarā, — māte, kritiski viņu aplūkojusi, atzina.
— Tā ir tava vaina! — Larijs gluži neloģiski iesaucās.
— Tu mani kārdini ar šiem eksotiskajiem gardumiem. Tevis dēļ man vēl piemetīsies čūla. Man vajadzīga diēta. Vai tu zini kādu labu diētu, Margo?
— Protams, — atsaucās Margo, ar sajūsmu pievērsda- mās savam iemīļotajam tematam. — Tu varētu izmēģināt diētu ar apelsīnu sulu un salātiem. Tā ir ļoti laba. Bez tam vēl ir piena un nevārītu dārzeņu diēta… ari laba, bet tai nepieciešams ilgāks laiks. Un vārītu zivju un rupjmaizes diēta. To es vēl pati neesmu izmēģinājusi, tāpēc nemāku ieteikt.
— Žēlīgā debess! — pagalam satriekts, ievaidējās Larijs. — Vai tad tās ir diētas?
— Jā gan, — Margo nopietni atbildēja, — turklāt teicamas. Es izmēģināju apelsīnu sulas diētu, tā man brīnum labi palīdzēja pret pinnēm.
— Nē, — Larijs stingri noteica. — To nu gan es nedarīšu, neiešu jau kā tāds jūga lops ēst buntēm zaļu dārzeņu un nezin ko vēl. Jums būs vien jāsamierinās ar to, ka šķiršos no jums ziedošā jaunībā, ka mani aizraus kapā sirds aptaukošanās.
Nākamajā maltītē viņš piesardzības labad ieņēma pamatīgu soil.is devu pirms ēšanas un pēc tam sūdzējās, ka edienam esot ērmota piegarša.
Uz M.iiļŅ) pavasaris aizvien atstājis graujošu iespaidu. Rūpes p.n savu izskatu viņai nekad nedeva miera, bet pavasarī tas izvērtās gandrīz par īstu māniju. Guļamistabā krājās kaudzēm izmazgātu un izgludinātu drānu, bet veļas aukla ielīka zem tikko izmazgāto tērpu svara. Spalgi dziedādama aplamā meldiņā, viņa šaudījās pa māju ar caurspīdīgas veļas klēpjiem un smaržu pudelēm rokās. Viņa izmantoja katru iespēju baltu dvieļu virpulī pazust vannas istabā, no kuras viņu nekāds spēks nespēja dabūt ara. Visi ģimenes locekli pēc kārtas dauzīja un raustīja durvis, bet vienīgais rezultāts bija Margo apgalvojums, k.i viņa tūliņ būšot gala, taču rūgta pieredze mums bija iemācījusi šim solījumam neticēt. Beidzot viņa iznira, nevainojami spodra, un dungodama aizgāja uz olīvju birzīm sauļoties vai uz jūru peldēties. Vienā no šīm pastaigām uz pludmali viņa bija sastapusi ārkārtīgi izskatīgu jaunu turku. Neparastā pieticībā viņa nevienam nebilda ne vārda par to, cik bieži sastopas ar jauno skaistuli, jo viņai licies — tā viņa vēlāk izteicās —, ka tas mūs neinteresēšot. Visu, protams, atklāja Spiro. Viņš uzmanīja Margo labklājību ar bernardīniešu suņa nopietno gādību, un viņa nevarēja lāgā paspert ne soli, lai Spiro to nezinātu. Kadu rītu viņš notvēra māti vienu pašu virtuvē, drošības labad vēl pameta visapkārt piesardzīgu skatienu, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās, smagi nopūtās un atklāja mātei noslēpumu.
— Man trakot žēl jums to teikt, misis Darels, — viņš nopurpināja, — bet es domā, ka jums tas jāzin.
Māte jau sen bija pieradusi pie Spiro noslēpumainības, kad viņam bija kas stāstāms par mūsu ģimenes locekļiem, un viņa par to vairs neuztraucās.
— Kas tad šoreiz lēcies? — viņa jautāja.
— Mis Margo, — Spiro bēdīgi atteica.
— Kas viņai vainas?
Spiro mulsi paraudzījās visapkārt.
— Vai jūs zin, ka viņa satiekas ar vienu vīrietis? — viņš trīcošā balsī čukstus jautāja.
— Ar vīrieti? O … jā … jā, es to zinu, — māte drosmīgi samelojās.
Spiro saraustīja bikses un paliecās uz priekšu.
— Bet vai jūs zin, ka tas ir turks? — viņš varen nikni noprasīja.
— Turks? — māte apmulsusi atjautāja. — Nē, to es nezināju. Bet kas tur ļauns?
Spiro šausmās paskatījās uz māti.
— Tētīt mīļais, misis Darels, jūs jautā — kas tur ļauns? Viņš taču ir turks. Tiem neliešiem nekad nedrīkst uzticēt jaunu meiteni. Viņi pārgriež tām rīkles, tādi viņi ir. Dieva vārds, misis Darels, nav labi, ka mis Margo iet kopā ar viņu peldēties.
— Labi, Spiro, — māte viņu nomierināja, — es parunāšu ar Margo.
— Es tikai domāju, ka jums to vajags zināt, misis Darels, vairāk nekā. Bet jūs tik nebēdā nenieks… ja tas nelietis kaut ko nodarīs mis Margo, tad es viņam rādīs, — Spiro nopietni nosolījās.
Saņēmusi šādu informāciju, māte par to ierunājās Margo, gan ne tik šabšalīgā veidā kā Spiro, un ierosināja, ka vajadzētu turku jaunekli uzaicināt uz tēju. Margo sajūsmā tūliņ devās meklēt savu pielūdzēju,- bet māte uz ātru roku izcepa rausi un maizītes un nobrīdināja mūs pārējos uzvesties pieklājīgi. Kad turks ieradās, redzējām, ka tas ir gara auguma jauns cilvēks cirtainiem matiem un tādu smaida viepli, kurš pauda ļoti maz humora, toties jo lielu iedomību. Viņš izskatījās tik glums un pašapmierināts, ka neviļus atgādināja marta runci. Mātei viņš noskūpstīja roku tā, it kā ar to parādītu viņai sevišķu godu, bet pārējos izšķērdīgi apveltīja ar smaidiem. Māte, juzdama, ka viņas ģimenes locekļi klusībā sāk bozties, izmisīgi metās glābt situāciju.
— Cik jauki, ka atnācāt… es jau sen gribēju … bet, zināt, vienmēr jau pietrūkst laika… dienas aizlido kā putni… Margo mums ir tik daudz par jums stāstījusi… lūdzu, ņemiet maizīti… — māte bēra vienā laidā un, apburoši smaidīdama, sniedza viesim rauša gabalu.
— Ļoti laipni, — turks nomurmināja, pamezdams mūs neziņā, vai tas attiecas uz mums vai viņu pašu. Iestājās klusuma brīdis.
— Viņš te ieradies brīvdienās, — Margo pēkšņi paziņoja, it kā tas būtu kaut kas ārkārtīgi neparasts.
— Tiešām? — Larijs dzēlīgi pārprasīja. — Brīvdienās? Žilbinoši!
— Man arī reiz bija brīvdienas, — ierunājās Leslijs, piebāzis pilnu muti ar rausi. — Es to vēl ļoti labi atceros.
Māmuļa nervozi pārbīdīja tējas traukus un vēroja savus dēlus.
— Cukuru? — viņa pārspīlētā laipnībā vaicāja, — Vai vēlaties cukuru pie tējas?
— Pateicos, labprāt.
Atkal īss klusuma brīdis; mēs visi sēdējām, vērodami māti, kas lēja tasēs tēju un izmisusi meklēja tematu sarunai. Beidzot viesis pievērsās Larijam.
— Man šķiet, jūs rakstāt? — viņš bez mazākās intereses apjautājās.
Larijam iezibējās acis. Juzdama tuvojamies briesmas, māte pasteidzās ar atbildi, iekams Larijs paguva atvērt muti.
— Jā, jā, — viņa smaidīdama apstiprināja, — viņš raksta augām dienām. Klaudzina mašīnu vienā klaudzināšanā.
— Man vienmēr licies, ka es spētu lieliski rakstīt, ja vien ķertos klāt, — turks noteica.
— Tiešam? — māte atjautāja. — Jā, tā, manuprāt, ir dabas dāvana, tāpat kā daudz kas cits.
— Viņš labi peld, — piebilda Margo, — iepeld drausmīgi tālu jūrā.
— Es nepazīstu baiļu, — turks pieticīgi paskaidroja. — Esmu lielisks peldētājs, tādēļ nebaidos. Kad sēžu zirga mugurā, arī nebaidos, jo esmu lielisks jātnieks. Un jahtu spēju bez bailēm novaldīt pat taifūnā.
Viņš maziem malciņiem dzēra tēju un apmierināts vēroja godbijības pilnās sejas.
— Jā, kā redzat, — viņš vēlreiz atkārtoja gadījumam, ja mēs nebūtu sapratuši, — es neesmu no bailīgajiem.
Tējas dzeršanai bija tādas sekas, ka nākamajā dienā Margo saņēma no turka vēstuli, kurā tas viņu uzaicināja vakarā uz kino.
— Vai tev šķiet, ka man vajadzētu iet? — Margo jautāja mātei.
— Lūdzu, ja tu vēlies, mījā, — atbildēja māte, stingrā balsī piemetinādama: — Tikai pasaki viņam, ka es iešu līdzi.
— Nu gan tev būs jautrs vakars! — noteica Larijs.
— Nē, mamm, lūdzu, nenāc, — Margo protestēja, — viņam tas liksies ļoti ērmoti.
— Nieki, bērniņ, — māte nedroši atteica, — turki ir pieraduši, ka meitenes tiek apsargātas… Kā tad viņiem pašiem harēmos …
Tajā vakarā māte un Margo saposušās devās lejup pa nogāzi satikties ar turku. Vienīgais kino pilsētā bija brīvā dabā, un mēs aprēķinājām, ka filma beigsies vēlākais pulksten desmitos. Larijs, Leslijs un es nepacietīgi gaidījām viņas atgriežamies. Pusdivos naktī Margo un māte, nogurušas līdz nāvei, iestreipuļoja mājā un atkrita krēslos.
— Tad jūs tomēr pārnācāt? — Larijs viņas saņēma.
— Mēs nodomājām, ka esat kopā ar viņu aizbēgušas. Redzējām jau jūs auļojam pa Konstantinopoli kamieļu mugurās, tā ka sejas aizsegi vējā plīvo vien.
— Tas bija drausmīgs vakars, — izdvesa māte, audama nost kurpes, — neiedomājami drausmīgs.
— Kas tad notika? — apjautājās Leslijs.
— Pietika jau ar to vien, ka viņš bija salējies ar šausmīgām smaržām, — stāstīja Margo, — trakā smaka mani bezmaz nogāza gar zemi.
— Mūs apsēdināja vislētākajās vietās, tik tuvu ekrānam, ka man sāka sāpēt galva, — papildināja māmuļa,
— un tur mēs sēdējām saspiestas kā sardīnes bundžā. Bija tik smacīgi, ka trūka elpas. Un tad vēl piedevām man uzgadījās blusa. Tur nav ko smieties, Larij, es patiesi nezināju, ko iesākt. Sasodītā blusa ielīda man aiz korsetes un tur visu laiku tekalēja. Nevarēju taču sākt kasīties, tas būtu izskatījies nepieklājīgi. Centos ciešāk piespiesties pie sola atzveltnes. Man šķiet, viņš to pamanīja, jo visu laiku mani aizdomīgi vēroja. Starpbrīdī viņš aizgāja un atnesa kaut kādus pretīgus, šķebinošus austrumnieku saldumus; pēc īsa brīža mēs visi bijām apbiruši ar pūdercukuru, un man turklāt uzmācās drausmīgas slāpes. Otrajā starpbrīdī viņš pazuda vēlreiz un atgriezās ar puķēm. Iedomājieties, mīļie, puķes kinoseansa vidū! Tā tur uz galda ir Margo buķete.
Māte pamāja uz galdu, kur gulēja liels pavasara puķu pušķis, izrotāts ar krāsainām lentēm. Parakņājusies somiņā, viņa izvilka no tās sīku vijolīšu pušķīti, kas izskatījās, it kā tas būtu atradies satrakotam zirgam zem pakaviem.
— Sis, — viņa paskaidroja, — tika man.
•— Taču ļaunākais vēl bija priekšā, — ierunājās Margo.
— Jā, baismīgais brauciens, — māte apstiprināja. •— Kad iznācām no kinoteātra, cerēju — sēdīsimies mašīnā, bet nekā, viņš iestūma mūs nejauki smirdošos ormaņa ratos. Man šķiet, viņš patiesi ir jucis, ja domāja, ka visu šo ceļa gabalu iespējams nobraukt ormaņa ratos. Mēs braucām bezgalīgi ilgi, jo nabaga kleperis bija pagalam piekusis; es sēdēju, cenzdamās būt pieklājīga, miru vai nost aiz vēlēšanās pakasīties un aiz slāpēm. Bet tas muļķis smaidīdams blenza uz Margo un dziedāja turku mīlas dziesmas. Es ar lielāko prieku būtu viņam iebelzusi. Man šķita, mēs nemūžam nenokļūsim līdz mājām. Pat kalna pakājē netikām no viņa vaļā. Viņš uzstāja, ka nākšot mūs pavadīt, un apbruņojās ar pamatīgu rungu, apgalvodams, ka šajā gadalaikā meži esot čūsku pilni. Kā es uzelpoju, kad viņš beidzot aizvācās! Man gan šķiet, Margo, ka turpmāk tev vajadzētu būt piesardzīgākai pielūdzēju izvēlē. Tādas mokas es otrreiz vairs nespētu pārdzīvot. Baidījos jau, ka viņš pavadīs mūs līdz pašām mājām un mums vajadzēs viņu aicināt iekšā. Man likās, mēs nekad vairs nespēsim no viņa atbrīvoties.
— Tu droši vien neizturējies pret viņu pietiekami bargi, — noteica Larijs.
Leslijam pavasaris nozīmēja ūbeļu un meža baložu spārnu klusās vēdas vai zaķa pazibēšanu miršu biezoknī. Apstaigājis vairākus ieroču veikalus, ilgi un plaši apspriedies ar speciālistiem, viņš vienu dienu lepni pārnesa mājās divstobreni. Pirmais darbs viņam bija uznest bisi savā istabā, izjaukt un iztīrīt, bet es stāvēju līdzās, mirdzošo stobru un laides gluži apburts, un kārīgi vilku nāsīs ieroču eļļas stipro smaržu.
— Vai nav īsta skaistule? — viņš aizrāvies murmināja, vairāk runādams pats ar sevi nekā ar mani, zilās acis viņam dzirkstīja vien. — Vai nav burvīga?
Viņš maigi noglauda gludo, spožo bisi. Tad, strauji pacēlis to pie pleca, tēmēja pret istabas griestiem iedomātam putnu baram.
— Paf… paf! — Leslijs iesaucās, piespiedis bisi pie pleca. — Pa kreisi, pa labi, un medījums krīt.
Vēlreiz noberzis bisi ar eļļaino lupatu, viņš to rūpīgi ieslēja istabas kaktā pie gultas.
— Pamēģināsim rīt uz ūbelēm, ko? — viņš sacīja, atplēsdams papīra sainīti un izbērdams uz gultas sarkanas patronas. — Ūbeles lido pāri apmēram pulksten sešos. Uzkalniņš aiz ielejas būtu gaužām piemērota vieta.
Rītausmā mēs abi cauri krēslainajām, miglā tītajām olīvju birzīm un ielejai, kur mirtes vēl mirka rasā, steidzāmies uz nelielo pakalnu. Līdz jostas vietai iebriduši vīnogulājos, gaidījām, kad atausīs lielāka gaisma un putni sāks lidot. Piepeši palsajās rīta debesīs iezīmējās tumši plankumi, kas traucās uz priekšu kā bultas, un mums ausīs iesitās spārnu švīkstoņa. Leslijs stāvēja ieplestām kājām, kā zemē ieaudzis, šautenes laidi pret gurnu atspiedis, vienīgi zibošās acis vērīgi sekoja putniem. Tie aizvien vairāk tuvojās, līdz šķita — tūliņ tie būs aizlidojuši garām un pazudīs olīvkoku sidrabainajās, trīsošajās galotnēs. Pašā pēdējā mirklī šautene nemanot pacēlās pie pleca, zilganzaigojošie stobri pavēra muti pret debesīm, bise ierējās, un nodimdēja īsa atbalss, it kā klusajā mežā pēkšņi būtu nolūzis liels, sauss zars. Ūbele, kas vēl pirms mirkļa bija zibējusi ašā lidojumā, nevarīgi vēlās lejup, un pakaļ tai novirpuļoja vieglu, brūnganu spalvu mākonītis. Kad Leslijam pie jostas karājās piecas ļenganas, asinīm notašķītas ūbeles ar aizvērtām acīm, viņš iededza cigareti, pavilka cepuri dziļāk uz pieres un pasita bisi padusē.
— Ejam! — viņš sacīja. — Pietiek. Metīsim mieru.
Atgriezāmies pa olīvju birzīm, kur rotājās gaismas
strēles un dzirdēja žubīšu treļļus, kas skanēja, it kā tiktu bārstītas sīkas monētiņas. Kazu gans Jani dzina savus lopiņus ganos. Viņa brūnā seja ar nikotīna iekrāsotajām varenajām ūsām savilkās smaidā; repuļaina roka iznira no aitādu apmetņa smagajām krokām un pacēlās sveicienam.
— Chaiiete! — viņš savā dobjajā balsī uzsauca grieķu skaisto sveicienu. — Chairete, kyrioi… esi laimīgs!
Kazas sablēdamās izklīda starp olīvkokiem, ritmiski skanēja bara vadones pulkstentiņš. Jautri zvanīja žubītes. Sarkankrūtītis tupēja mirtes zarā, krūtis kā sārtu mandarīnu izriezis, un palaida līksmu trelli. Sala mirka rasā, zaigoja pirmajos saulstaros, virmoja dzīvībā. Esi laimīgs! Vai gan šādā gadalaikā var izjust ko citu kā vienīgi laimi?
SARUNAS
Tiklīdz bijām jaunajā dzīvē iekārtojušies un sākām baudīt tās jaukumus, Larijs viņam zīmīgajā cēl- sirdībā ņēmās rakstīt visiem saviem draugiem un aicināt tos ciemos. Viņš, šķiet, nebija pat pamanījis, ka mājiņā tikko pietiek vietas mūsu ģimenei.
— Esmu uzaicinājis pāris cilvēku atbraukt uz kādu nedēļu, — viņš vienu rītu it kā nejauši ieminējās mātei.
— Tas būtu ļoti jauki, mīļais, — māte, nekā ļauna nedomādama, atteica.
— Man šķiet, būs gluži patīkami, ja apkārt būs inteliģenti, ierosmes pilni cilvēki. Neesam jau atbraukuši te apsūbēt.
— Ceru, ka tie nav nekādi pārgudrie, mīļais, — bilda māte.
— 2ēlīgā debess, tad nē jel, māt! Tie visi ir ārkārtīgi jauki, parasti 'cilvēki. Nesaprotu, kādēļ tu tik traki baidies no inteliģentiem cilvēkiem.
— Man pārgudrie nepatīk, — māte žēlabaini atteica. — Es pati neesmu nekāda gudrā, neprotu sarunāties par dzeju un citām augstām lietām. Bet viņi pastāvīgi grib ar mani gari un plaši spriedelēt par literatūru tādēļ vien, ka esmu tava māte. Un mūžam nāk pie manis un uzdod muļķīgus jautājumus tieši tad, kad ņemos pa virtuvi.
— Es nepavisam neprasu, lai tu ar viņiem diskutētu par mākslu, — Larijs sāka skaisties, — tomēr domāju, ka tu varētu neklāstīt savu neiespējamo gaumi literatūrā.
Esmu savācis pilnu māju labu grāmatu, bet tavs naktsgaldiņš vai lūst no milzīgās pavārgrāmatu, dārzniecības rokasgrāmatu un muļķīgu detektīvromānu svara.
— Tie ir ļoti labi detektīvromāni, — māte paskaidroja, — es tos aizņēmos no Teodora.
Larijs īsi, nikni nopūtās un sāka atkal lasīt.
— Neaizmirsti tikai pieteikt «Pension Suisse» saimniekam, ka tev brauks viesi, — māte piebilda.
— Kādēļ? — Larijs pārsteigts jautāja.
— Nu, lai viņiem rezervē istabas, — māte tikpat pārsteigta atbildēja.
— Es taču esmu ielūdzis viņus ciemos pie mums, —• Larijs sacīja.
— Larij! Tas nav iespējams! Kā tu varēji būt tik neapdomīgs! Kur lai viņi te apmetas?
— Nesaprotu, kādēļ par to jāceļ tāda brēka, — Larijs dzedri noteica,
— Kur viņi gulēs? — satraukta vaicāja māte. — Mums pašiem te tikko pietiek vietas.
— Nieki, māt, vietas ir diezgan, ja tikai visu pareizi iekārto. Ja Margo un Less gulēs uz verandas, atbrīvosies divas istabas, jūs ar Džeriju varat pārvākties uz dzīvojamo istabu, tad arī šīs istabas būs brīvas.
— Nerunā aplamības, mīļais! Mēs taču nevaram te ierīkot čigānu nometni. Turklāt naktis ir vēsas un es gan nedomāju, ka Margo un Lesam būtu ieteicams gulēt ārā. Sajā mājā viesus uzņemt nav iespējams. Tev jāraksta šiem cilvēkiem un jāatsauc ielūgums.
— Es nevaru nekā atsaukt, — sacīja Larijs, — viņi jau ir ceļā.
— Vai zini, Larij, tu esi neciešams cilvēks. Kādēļ tu mani nebrīdināji priekšlaikus? Tu nogaidi, kamēr ciemiņi jau tikpat kā klāi; un tikai tad man to paziņo.
— Neiedomājos, ka tu pāris draugu ierašanos uzņemsi kā milzīgu katastrofu, — Larijs paskaidroja.
— Bet, mīļais, vai tev neienāca prātā, cik negudri ir ielūgt viesus, ja tu zini, ka mājā nav vietas.
— Lūdzu, māt, liecies jel beidzot mierā! — dusmīgi iesaucās Larijs. — To taču var atrisināt gaužām vienkārši.
— Kā? — māte aizdomīgi saausījās.
— Ja māja nav pietiekami liela, pārcelsimies uz lielāku.
— Nekļūsti smieklīgs! Kur gan ir dzirdēts, ka cilvēki pārceļas uz lielāku māju viesu dēļ?
— Un kādēļ ne? Man tas šķiet ļoti saprātīgs atrisinājums. Ja jau tu apgalvo, ka šeit nav vietas, tad visvienkāršākā izeja ir pārvākties.
— Visvienkāršākā izeja ir neielūgt ciemiņus, — māte bargi atcirta.
— Es gan nedomāju, ka ir labi, ja dzīvojam kā ere- mīti, — sacīja Larijs. — Es viņus galvenokārt aicināju tevis dēļ. Tie ir apburoši ļaudis. Man likās, tev viņi patiks. Gribējās, lai tev būtu mazliet jautrāka dzīve.
— Pateicos, man tā ir pietiekami jautra, — māte atturīgi, ar cieņu atteica.
— Tad nu es nesaprotu, ko lai iesākam.
— Es patiesi nezinu, mīļais, kādēļ viņi nevarētu apmesties «Pension Suisse»?
— Nav iespējams ielūgt cilvēkus ciemos un tad likt viņiem dzīvot trešās šķiras viesnīcā.
— Cik viesu tu īsti esi uzaicinājis? — māte jautāja.
— O, tikai dažus . .. divus trīs … Visi jau nesabrauks uzreiz. Domāju, viņi ieradīsies grupiņās.
— Ceru, tu tomēr man vismaz pateiksi, cik cilvēku esi ielūdzis, — māte uzstāja.
— Es lāgā neatceros. Daži vispār nav atbildējuši, bet tas neko nenozīmē … viņi droši vien ir ceļā un domā, ka nav vērts īpaši par to paziņot. Lai nu būtu kā būdams, ja tu savu budžetu aprēķinātu septiņiem astoņiem cilvēkiem, man šķiet, ar to pietiktu.
— Tu gribēji teikt — kopā ar mums?
— Nē, nē, es gribēju sacīt — septiņi astoņi viesi un mēs paši.
— Tas ir absurds, Larij. Šajā mājā pie labākās gribas nav iespējams izmitināt trīspadsmit cilvēku.
— Nu, tad pārvāksimies uz citu māju. Es tev piedāvāju ļoti saprātīgu atrisinājumu. Nesaprotu, par ko tu strīdies.
— Nerunā aplamības, mīļais! Pat ja mēs pārceltos uz māju, kur var apmesties trīspadsmit cilvēku, ko tad mēs darīsim ar liekajām istabām, kad viesi būs aizbraukuši?
— Ielūgsim citus, — Larijs atbildēja, brīnīdamies, ka mātei pašai nav iešāvies prātā tik vienkāršs izskaidrojums.
Mātei aiz pārsteiguma brilles nošļuka uz degungala.
— Klausies, Larij, nekaitini mani! — viņa beidzot sacīja.
— Nav godīgi vainot mani, ja dažu viesu ierašanās var pilnīgi dezorganizēt tavu saimniecību, — Larijs augstprātīgi noteica.
— Daži viesi! — māte salēcās. — Ļoti priecājos dzirdēt, ka tu astoņus cilvēkus uzskati par dažiem viesiem.
— Nezinu, kādēļ tu ieņem tik nesaprātīgu nostāju?
— Ielūgt viesus, man par to nekā nesakot, tev varbūt šķiet ļoti saprātīgi?
Larijs uzmeta mātei aizvainotu skatienu un atkal ķērās pie grāmatas.
— Esmu darījis visu, kas manos spēkos, — viņš noteica, — vairāk neko darīt nespēju.
Sekoja ilgs klusums. Larijs mierīgi lasīja, bet māte kārtoja vāzēs rožu pušķus un, klusu purpinādama, lika vāzes, kur pagadījās.
— Nebūtu vismaz pats valstījies bez darba, — viņa beidzot ierunājās. — Galu galā tie tomēr ir tavi draugi. Tavs pienākums ir kaut ko darīt.
Larijs īsta cietēja izskatā nolika grāmatu pie malas.
— Tiešām nezinu, ko tu no manis gribi, — viņš sacīja. — Tu nepiekriti nevienam manam priekšlikumam.
— Ja tu būtu ieteicis kaut ko jēdzīgu, es nepretotos.
-— Neredzu nekā nepieņemama savos ierosinājumos.
•— Larij, mīļais, pieņemies jel prātā. Mēs nevaram
skriet uz citu māju tādēļ, ka atbrauks daži viesi. Šaubos, vai mēs tik īsā laikā varētu kaut ko sameklēt. Un bez tam — Džerij a mācības.
— Ja vien tu gribētu, to visu varētu nokārtot.
— Mēs nepār celsimies uz citu māju, — māte stingri noteica. — To esmu izlēmusi.
Viņa pastūma brilles atpakaļ uz iedeguni, izaicinoši palūkojās uz Lariju un devās uz virtuvi, ar katru kustību paužot savu ciešo apņēmību.