— Gan jau atgriezīsies, kad vētra būs pāri, — Toriki sacīja. — Mums vajadzētu tikt projām no šejienes.
— Barometrs būs nokrities vēl zemāk, — kapteinis Linčs piebilda.
Viņš bija sirms un bārdains, jau par vecu, lai brauktu jura, turklāt slimoja ar astmu, tāpēc bija nospriedis, ka viņš var dzīvot tikai Hikuerā. Nu viņš iegāja mājā paskatīties uz barometru.
— Ak dievs! — _ pārējie dzirdēja viņu iesaucamies un, iekšā ieskrējuši, pārsteigti redzēja, ka skala rāda jau divdesmit deviņi divdesmit.
Viņi atkal iznāca laukā, lai satraukti vērotu jūru un debesis. Vētras brāzma bija pārskrējusi, bet debesis joprojām nomākušās. Abi šoneri un vēl kāds trešais pilnās burās traucās atpakaļ uz rifu. Kad vējš pieklusa, tiem mazliet nolaida buras, bet pēc minūtēm piecām šoneriem uzpūta pēkšņa brāzma no pretējās puses. Krastā stāvētāji redzēja, ka priekšējās fokburas steigšus lika palaistas va|īgāk un tad nolaistas pavisam. Vētras balss bija skaļa, dobja un draudoša, un ūdens strauji cēlās. Spožs zibens apžilbināja acis un pāršķēla tumšās debesis, un tam sekoja bargi pērkona dārdi.
Toriki un Levi metās skriet uz laivām, pie kam Levi tuntuļoja kā pārbiedēts behemots. Kad abas viņu laivas atstāja lagūnu, pretim traucās laiva no «Aorai». Pie stūres, uzmudinādams airētājus, stāvēja Rauls. Nevarēdams aizmirst pērli, viņš atgriezās, lai pieņemtu Mapuhi noteikumus par māju.
Viņš izlēca krastā tādā negaisa uzbrāzmojumā, ka saskrējās ar Huru-Huru, iekams bija viņu ieraudzījis.
— Par vēlu, — Huru-Huru gaudoja. — Mapuhi to pārdeva Toriki par tūkstoš četri simti Cīles dolāriem, un Toriki pārdeva to Levi par divdesmit pieciem tūkstošiem franku. Bet Levi to pārdos Francijā par simttūkstoš frankiem. Vai tev ir tabaka?
Rauls atviegloti nopūtās. Viss viņa satraukums pārgāja. Par pērli vairs nevajadzēja raizēties, kaut arī viņam nebija izdevies to iegūt. Taču viņš neticēja Huru- Huru. Iespējams, ka Mapuhi bija to pārdevis par tūkstoš četri simti Cīles dolāriem, bet neticami, ka Levi, pazīdams pērles, būtu samaksājis par to divdesmit pieci tūkstoši franku. Rauls nolēma iztaujāt kapteini Linču, bet, sasniedzis vecā jūrnieka māju, atrada viņu, stāvot pilnīgā neziņā pie barometra.
— Cik, pēc tavām dpmām, rāda? — kapteinis Linčs uztraukts prasīja, noslaucīdams brilles un atkal palūkodamies barometrā.
— Divdesmit deviņi un desmit, — Rauls atbildēja. — Es vēl nekad neesmu redzējis, ka tas būtu nokrities tik zemu.
— Domāju gan, ka ne! — kaptenis iespurdzās. — Es jau piecdesmit gadu, kopš zēna dienām, esmu braukājis pa jūrām un nekad to neesmu redzējis tā nokrītamies. Vai dzirdi?
Kādu brīdi viņi ieklausījās, kā viļņi krāc un tricina māju, tad izgāja laukā. Vētra bija aprimusi. Viņi redzēja «Aorai» apmēram jūdzi no krasta. To mētāja un svaidīja milzīgi viļņi, kas cits pēc cita brāzās no ziemeļaustrumiem un nikni atsitās pret koraļļu rifu. Kāds no Raula airētājiem rādīja uz ieeju līcī un kratīja galvu. Palūkojies uz to pusi, Rauls ieraudzīja baltu putu un viļņu jūkli.
— Es labāk pārnakšņošu pie jums, kaptein, — viņš sacīja, tad lika airētājam izvilkt laivu krastā un sameklēt pajumti sev un saviem biedriem.
— Tieši divdesmit deviņi, — kapteinis Linčs ziņoja, jo bija iegājis vēlreiz paskatīties barometrā un iznesis laukā krēslu.
Viņš apsēdās un sāka raudzīties uz jūru. Starp mākoņiem parādījās saule, gaiss kļuva smacīgāks, un nejuta ne mazākās vēja pūsmas. Jūras viļņošanās pastiprinājās.
— No kā gan rodas tādi viļņi, — Rauls pukojās. — Vēja nav, bet paskatieties tikai, paskatieties uz to vilni!
Vairāku jūdžu garais vilnis nesa desmitiem tūkstošu tonnu ūdens, un tā grūdiens kā zemestrīce satricināja trauslo rifu. Kapteinis Linčs apstulba.
— Ak kungs! — viņš iesaucās, pa pusei paceldamies un atkal atslīgdams atpakaļ krēslā.
— Bet vēja nav! — Rauls atkārtoja. — Ja būtu vējš, es vēl varētu saprast.
— Neraizējies, gan tu drīz dabūsi arī vēju, — kapteinis drūmi atbildēja.
Nu viņi abi sēdēja klusēdami. Ādu viņiem norasoja neskaitāmas sīkas sviedru lāsītes, tās saplūda lielākās pilēs, kas savukārt straumēm tecēja lejup. Trūka gaisa, vecais vīrs smagi elsa. Liels vilnis uzbrāzās krastā, apskaloja kokosa palmu stumbrus un noplaka gandrīz turpat pie viņu kājām.
— Tas pārsniedz visaugstāko līmeni, — kapteinis Linčs sacīja, — un es te dzīvoju vienpadsmit gadu. — Viņš paskatījās pulkstenī. — Tieši trīs.
Viņiem garām izmisuši pagāja kāds vīrietis un sieviete, vesela suņu bara un bērnu pavadīti. Pagājuši garām mājai, viņi apstājās un, labu brīdi vilcinājušies, apsēdās smiltīs. Pēc dažām minūtēm no otras puses parādījās cita ģimene, vīrieši un sievietes bija apkrāvušies ar visādām mantām. Drīz vien ap kapteiņa mītni bija sapulcējušies vairāki simti visdažādākā vecuma vīriešu un sieviešu. Kapteinis uzrunāja kādu sievieti ar zīdaini uz rokām un dabūja zināt, ka viņas māju vilnis tikko ieskalojis lagūnā.
Šī bija salas visaugstākā vieta, bet pa labi un kreisi milzīgi viļņi jau triecās pāri šaurajam koraļļu rifam un lauzās iekšā lagūnā. Rifs ap lagūnu bija divdesmit jūdžu garš, un nevienā vietā tas nebija platāks par piecdesmit asīm. Pērļu meklēšana pašlaik gāja pilnā sparā, un te bija sapulcējušies iezemieši no visām apkārtējām salām, pat no Tahiti.
— Patlaban šeit ir vairāk nekā tūkstoš vīriešu, sieviešu un bērnu, — kaptenis Linčs sacīja. — Redzēsim, cik vēl būs palicis līdz rītam.
— Bet es gribētu zināt, kāpēc nav vēja, — Rauls neatlaidās.
— Neraizējies, draugs, neraizējies, gan drīz būs raižu diezgan!
Kapteinim Linčām vēl runājot, milzīgs vilnis pārlējās pāri rifam. Jūras ūdens jau triju collu augstumā mutuļoja ap viņu krēsliem. Daudzas sievietes bailēs sāka klusu gaudot. Bērni sažņaugtām rokām raudzījās uz milzīgajiem viļņiem un žēli raudāja. Cāļi un kaķi izmisīgi kūlās pa ūdeni, līdz beidzot it kā sarunājuši meklēja patvērumu uz kapteiņa mājas jumta. Kāds iezemietis ar veselu grozu jaunpiedzimušu kucēnu uzrāpās kokosa palmā un piestiprināja grozu divdesmit pēdu augstumā. Sunēnu māte smilkstēdama un kaukdama lēkāja ūdenī ap koku.
Bet saule spīdēja tikpat spoži, un vēl arvien nebija ne vēja pūsmas. Viņi sēdēja, raudzīdamies uz viļņiem un «Aorai» nejēdzīgo šūpošanos. Kapteinis Linčs vairs nespēja noskatīties uz milzīgajiem viļņu kalniem, kas gāzās pāri rifam. Viņš aizklāja seju rokām un iegāja mājā.
— Divdesmit astoņi sešdesmit, — atgriezies viņš mierīgi sacīja.
Rokā viņam bija virves ritulis. Viņš sagrieza to divu asu garos gabalos, vienu iedeva Raulam, otru paturēja sev, bet pārējos izdalīja sievietēm, ieteikdams viņām izraudzīties koku un rāpties augšā.
No ziemeļaustrumiem sāka pūst viegls vējiņš, un, sajuzdams tā vēsmu uz vaiga, Rauls kļuva mundrāks. Viņš redzēja «Aorai» sakārtojam buras un atstājam piekrasti un nožēloja, ka nebija uz tā klāja. Šoneris izbēgs no nelaimes, bet sala … Rifam pārbrāzās vilnis, gandrīz notriekdams viņu gar zemi, un viņš noskatīja sev koku. Tad viņš atcerējās barometru un iesteidzās mājā, durvīs sa- skriedamies ar kapteini Linču.
— Divdesmit astoņi divdesmit, — vecais jūrnieks teica. — Drīz te būs gatavā elle… Kas tad tas?
Gaiss šķita pilns trauksmainas kustības. Māja šūpojās un vibrēja, un viņi izdzirda varenu grāvienu. Logiem nodrebēja rūtis. Divas saplīsa. Istabā ietriecās tāda vēja brāzma, ka viņi tikko noturējās kājās. Pretējās durvis tā aizcirtās, ka pat slēdzene sašķīda. Baltā durvju roktura šķembas izbārstījās pa grīdu. Istabas sienas izpletās kā gaisa balons, kad to strauji piepūš. Tad viņi izdzirda jaunu skaņu, kas atgādināja ložmetēja šāvienus, — viļņa galotne atsitās pret mājas sienu. Kapteinis Linčs paskatījās pulkstenī. Tas rādīja četri. Viņš uzvilka biezus, zilus vilnas_ svārkus, noņēma barometru no sienas un iebāza dziļajā kabatā. Jauns vilnis ar dobju grūdienu atsitās pret māju, un vieglā celtne sašķiebās, noslīdēdama no pamatiem, un nosēdās, sasvērdamās ar sāniem par desmit grādiem.
Rauls pirmais izkļuva laukā. Vējš satvēra viņu un vēla projām. Viņš ievēroja, ka tagad pūš no austrumiem, Ar milzīgām pūlēm viņš pieplaka pie smiltīm. Kapteinis Linčs, ko vējš nesa kā salmu kūli, uzkrita viņam virsū. Divi «Aorai» jūrnieki nolēca no kokospalmas un steidzās viņiem palīga. Cīnoties pret vēju, tie liecās visneticamākajos līkumos un ik uz soļa ķērās ar rokām pie zemes.
Vecais virs bija tik stīvs, ka nevarēja uzrāpties kokā, tāpēc jūrnieki, sasējuši kopā vairākus īsus virves gabalus, pamazām uzvilka viņu augšā, līdz varēja piesiet galotnē, piecdesmit pēdu virs zemes. Rauls apmeta savu virvi ap kādas citas palmas stumbru un paskatījās apkārt. Vējš iedvesa šausmas. Viņš nebija varējis iedomāties, ka iespējams tāds vējš. Vilnis pārvēlās pāri rifam, samērcēja viņu līdz ceļiem un iegāzās lagūnā. Saule bija nozudusi, iestājās svina pelēks mijkrēslis. Sānos viņam iesitās dažas lietus lāses. Tās bija tik skaudras kā skrotis. Sāļas putas iešļācās sejā. Vaigi dega, it kā būtu iepļau- kāti, un sāpošajās acīs neviļus sariesās asaras. Vairāki simti iezemiešu bija uzrāpušies kokos, un citā reizē Rauls būtu pasmējies par ļaužu ķekariem, kas šūpojās galotnēs. Bet Rauls pats bija dzimis Tahiti. Viņš saliecās, aptvēra abām rokām stumbru, iespieda pazoles koka mizā un saka kāpt pa stumbru uz augšu. Palmas galotnē viņš atrada divas sievietes, divus bērnus un vīrieti. Maza meitenīte, cieši apķērusi, turēja rokās kaķi.
No savas virsotnes viņš pamāja ar roku kapteinim Linčām, un drošsirdīgais sirmgalvis pamāja viņam pretī. Raulu pārsteidza debesis. Tās bija noslīgušas daudz zemāk — patiesībā šķita karājamies tepat virs galvas, bet no svina pelēkām bija kļuvušas melnas. Daudzi vēl sēdēja pulciņos zemē un turējās pie koku stumbriem. Vairākos šādos pulciņos cilvēki lūdza dievu, un vienā sludināja misionārs mormonis. Rauls izdzirda savādu skaņu, ritmisku un vieglu, it kā tālumā čirkstinātu circenis; tas ilga tikai mirkli, bet šajā mirklī viņš paguva neskaidri iztēloties paradīzi un debesu mūziku. Apskatījies viņš ieraudzīja lejā pie kāda koka stumbra lielu ļaužu pulku, kas turējās pie virvēm un cits pie cita. Pēc sejām un vienādajām lūpu kustībām viņš saprata, ka tiek dziedāti korāļi, skaņas nebija saklausāmas.
Vējš vēl arvien pieņēmās spēkā. Rauls nevarēja aprēķināt tā stiprumu, tas jau sen pārsniedza visus viņa priekšstatus par vēja stiprumu, tomēr viņš zināja, ka tas joprojām pieņemas spēkā. Netālu izrāva ar visām saknēm koku, cilvēki, kas pie tā turējās, tika notriekti zemē. Vilnis pārbrāzās pāri šaurajai zemes strēmelei, un cilvēki pazuda. Viss norisinājās ātri. Uz lagūnas balti saputotā ūdens Rauls ieraudzīja izdalāmies melnu galvu un brūnu plecu. Nākamajā mirklī arī tie bija pazuduši. Pārējie koki liecas, lūza un sakrita cits pār citu kā sērkociņi. Raulu pārsteidza vēja spēks. Palma, kurā viņš pats atradās,_ draudoši šūpojās, viena sieviete vaimanāja, cieši apskāvusi meiteni, kas savukārt neizlaida no rokām kaķi.
Vīrietis, kas turēja otru bērnu, pieskārās Raula plecam un pamāja. Rauls paskatījās un ieraudzīja, ka apmēram simt pēdu no viņu koka, šūpodamās kā piedzērusi, aizpeld garām mormoņu baznīca. Tā bija norauta no pamatiem, un tagad vējš un'viļņi to vēla un dzina uz lagūnu. Briesmīgi spēcīgs vilnis satvēra to, sašķieba un trieca pret kokosa palmu puduri. Ļaužu ķekari bira no tām kā nobrieduši rieksti. Vilnis noplakdams atstāja viņus guļam zemē, daži palika nekustīgi, citi locījās un raustījās. Raulam viņi kaut kā atgādināja skudras. Viņš neizbijās. Viņš vairs nejuta baiļu. Gluži lietišķi viņš vēroja, kā nākamais vilnis aizskalo projām visas cilvēku paliekas. Trešais vilnis, milzīgāks par visiem iepriekšējiem, iegrūda lagūnā baznīcu, kur tā, līdz pusei iegrimusi, aizpeldēja pa vējam tumsā, stipri atgādinādama Noasa šķirstu.
Rauls apskatījās pēc kapteiņa Linča mājas un bija pārsteigts, ka tās vairs nav. Viss tiešām norisinājās ļoti ātri. Viņš ievēroja, ka vairāki cilvēki nolaidušies zemē no tiem kokiem, kas vēl bija palikuši neskarti. Vējš atkal bija pastiprinājies. Par to liecināja viņa paša palma. Tā vairs nešūpojās un nelocījās šurp un turp. Tagad tā stāvēja gandrīz nekustēdamās, vējā zemu noliekusies, un tikai drebēja. Bet no šās dreboņas kaklā kāpa nelabums. Tā atgādināja kamertoņa vai Havajas ģitāras stīgu vibrāciju. Visļaunākais bija tas, ka palma vibrēja neparasti ātri. Pat tad, ja tā netiktu izrauta ar visām saknēm, bija skaidrs, ka tādu spiedienu tā ilgi vairs neizturēs un lūzīs.
Rau! Viena jau nolūzusi. Viņš neredzēja, kā tas notika, bet tur, lūk, stāvēja vidū pārlūzuša koka stumbenis. Grūti aptvert, kas īsti bijis, ja nav redzējis pats savām acīm. Lūstošo koku krakšķi un cilvēku izmisuma kliedzieni izgaisa vētras varenajos krācienos. Kad tas notika, Rauls skatījās turp, kur atradās kapteinis Linčs. Viņš redzēja, ka palma bez trokšņa pāršķeļas vidū pušu. Tās galotne ar trim «Aorai» jūrniekiem un veco kapteini aizslīdēja pār lagūnu. Tā nenokrita, bet lidoja pa gaisu kā salmiņš. Viņš vēroju, ka la aizlido apmēram simt soļu un tad iegrimst ūdeni. Vērīgi skatoties, Raulam likās, ka kapteinis Linčs atvadoties vel pamāj viņam ar roku.
Rauls vairs negaidīja. Viņš paraustīja iezemieti aiz pleca un ar zīmēm rādīja, ka jālaižas lejā. Vīrietis gribēja to darīt, bet sievietes no bailēm bija kā pārakmeņojušas, un viņš nolēma palikt ar tām kopā. Rauls apmeta savu virvi ap palmu un laidās lejup. Sāļa ūdens šalts viņu apšļaca no_ galvas līdz kājām. Viņš aizturēja elpu un izmisis turējās pie virves. Vilnis noplaka, un, piespiedies pie koka, Rauls atvilka elpu. Pēc tam viņš sasēja virvi ciešāk, un tad viņam pārvēlās pāri jauns vilnis. Viena sieviete nolaidās lejā un pievienojās viņam, bet iezemietis un otra sieviete ar abiem bērniem un kaķi palika augšā.
Rauls jau no augšas bija novērojis, ka cilvēku pūlīši, kas turējās pie koku stumbriem, palika aizvien mazāki. Nu viņš redzēja, kā tas notika viņa tuvumā. Raulam pašam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai noturētos, bet sieviete viņam blakus kļuva arvien vārgāka. Pēc katra viļņa viņš vispirms bija pārsteigts par to, ka nebija vēl aizskalots, un pēc tam par to, ka nebija aizskalota arī sieviete. Beidzot viņš bija palicis viens. Rauls pacēla galvu. Arī palmas galotne bija nozudusi. Vidū nošķelts, drebēja nobrāztais stumbrs. Rauls bija glābts. Palma turējās ar saknēm, bet vējš tai vairs nebija bīstams. Rauls sāka rāpties uz augšu. Viņš bija tik nespēcīgs, ka kustējās ļoti lēni, un vilnis pēc viļņa apskaloja viņu, līdz viņš paceļas augstāk par tiem. Tad viņš piesēja sevi pie stumbra un sagatavojās vīrišķīgi sagaidīt nakti un visu to nezināmo, kas vēl varēja draudēt.
Tumsā viņš jutās ļoti vientuļi. Reizēm viņam likās, ka pienācis pasaules gals un viņš vienīgais vēl palicis dzīvs. Bet vējš tikai pieauga. Tas pieauga ar katru stundu. Kad pulkstenis pēc Raula aprēķina varēja būt vienpadsmit, vējš bija sasniedzis neiedomājamu spēku. Tas bija kaut kas briesmīgs un mežonīgs, kaucošs zvērs, siena, kura gāžas pāri visam un noslauka savā priekšā visu un kurai nav gala. Raulam šķita, ka viņš ir kļuvis viegls un ēterisks, ka viņš pats kustas un ka viņu neaptveramā ātrumā nes caur kādu bezgalīgu, blīvu masu. Vējš vairs nebija gaisa kustība. Tas bija materializējies kā ūdens vai dzīvsudrabs. Raulam bija tāda sajūta, ka viņš varētu izstiept roku un izraut no tā kādu gabalu tāpat kā no nokauta vērša, ka viņš varētu ieķerties tajā un piespiesties kā pie klints.
Vējš viņu smacēja. Viņš nevarēja pagriezt seju pret to un elpot, jo tas brāzās viņam mutē un nāsīs, izplezdams viņa plaušas kā pūšļus. Tādos brīžos Raulam likās, ka viņa ķermenis blīvi piebāzts ar zemi. Viņš varēja paelpot, tikai piespiedis lūpas pie koka stumbra. Vēja nebeidzamie grūdieni atņēma viņam pēdējos spēkus. Ķermenis un domas pagura. Viņš vairs neko nevēroja, neko neprātoja un bija pa pusei bez samaņas. Viņa apziņā bija tikai viena doma: «Tas ir orkāns.» Šī doma arvien atgriezās, šad tad uzliesmodama kā vāja uguntiņa. «Tas ir orkāns.» Un viņš atkal iegrima nemaņā.
Orkāns visniknāk plosījās no vienpadsmitiem naktī līdz trijiem rītā, un taisni ap vienpadsmitiem pārlūza tas koks, kurā glābās Mapuhi ar savu ģimeni. Mapuhi iznira virs lagūnas, neizlaizdams no rokām savu meitu Ngakuru. Tikai Dienvidjūras salu iemītnieks varēja palikt dzīvs tādā virpulī. Pandana koks, pie kura viņš bija sevi piesējis, kulstījās putās un bangās; tikai turoties pie tā un gaidot un atkal ātri parāpjoties uz augšu, viņam izdevās savu un Ngakuras galvu izsliet virs ūdens, lai ievilktu elpu. Bet gaiss bija sajaukts ar ūdeni, lidojošām putām un blīvu lietu, kas gāzās gandrīz horizontāli.
Līdz lagūnas viņam krastam bija desmit jūdžu. Koku stumbri, baļķi, kuteru un māju paliekas, kas te griezās trakā virpulī, nonāvēja deviņus no katriem desmit nelaimīgajiem, kuri nenoslīka. Pusdzīvi, izmocīti tie iekļuva šās velnišķīgās stihijas dzirnavās un tika samalti putrā. Bet Mapuhi laimējās. Liktenis gribēja, lai viņš iekļūtu izglābušos skaitā. Līdz asinīm sadauzīts, viņš tika izmests smiltīs. Ngakurai bija lauzta kreisā roka, labās rokas pirksti bija samalti, vaigā un pierē bija līdz kaulam dziļa brūce. Mapuhi apķērās apkārt kādam kokam, kas te vēl stāvēja, un, turēdams meiteni un vaidēdams, tvēra pēc elpas, bet lagūnas viļņi apskaloja viņus līdz ceļiem un reizēm līdz viduklim.
Ap trijiem rītā orkāns sāka norimt. Ap pieciem pūta vairs tikai spēcīgs vējš, bet sešos laiks kļuva pavisam rams un spīdēja saule. Jūra nomierinājās. Lagūnas malā, kur viļņošanās vēl nebija norimusi, Mapuhi ieraudzīja to sadragātos ķermeņus, kam nebija izdevies sasniegt cietzemi. Starp tiem droši vien bija arī Tefara un Nauri. Viņš saka iet gar krastu, aplūkodams līķus, un atrada savu sievu, kas gulēja pa pusei ūdenī. Viņš apsēdās un raudāja, izdodams skarbas, dzīvnieciskas skaņas, — tā mežoņi izpauž savas bēdas. Sieviete neveikli sakustējās un ievaidējās. Mapuhi apraudzīja viņu tuvāk. Viņa bija dzīva un nebija pat ievainota. Tefara bija tikai aizmigusi. Arī viņa bija to nedaudzo laimīgo skaitā, kuri izglābās.