Pa to laiku Nauri, ko orkāns bija atšķīris no viņas ģimenes, piedzīvoja citādas likstas. Kopā ar dēli, pie kura viņa turējās, sadauzīta, nobrāztu un skabargām piedzītu ādu viņa tika pārsviesta pāri rifam un nesta projām jūrā. šeit, milzīgu viļņu kalnu mētāta, Nauri pazaudēja savu dēli. Viņai bija jau gandrīz sešdesmit gadu, bet viņa bija dzimusi šais salās un visu mūžu nodzīvojusi pie jūras. Peldēdama tumsā, aizrīdamās, smakdama un cīnīdamās pēc elpas, viņa sajuta spēcīgu kokosrieksta triecienu sev pa plecu. Vienā mirklī viņa saprata, kas darāms, un satvēra riekstu. Stundas laikā Nauri izdevās notvert vēl septiņus riekstus. Kopā sasieti, tie izveidoja glābšanas jostu, kas noturēja viņu virs ūdens, tai pašā laikā draudēdami viņu arī sadauzīt līdz nāvei. Nauri bija resna sieviete un drīz vien pārklājās zilumiem, bet viņa jau bija pieredzējusi orkānus un, lūdzot savu haizivju dievu, lai pasarga no haizivīm, gaidīja, kad vējš aprims. Bet ap pulksten trijiem viņa bija tādā nemaņā, ka it nekā nesajuta. Viņa nepamanīja arī, ka ap sešiem vējš pilnīgi apklusa. Nauri atjēdzās tikai tad, kad viņu izskaloja smiltīs. Viņa ieķērās tajās ar ievainotām un asiņainām rokām un kājām un rāpās uz augšu, līdz viļņi viņu vairs nevarēja aizsniegt.
Viņa zināja, kur atrodas. Šī mazā saliņa nevarēja būt nekas cits kā Takokota. Te nebija lagūnas. Neviens te nedzīvoja. Hikueru no šejienes šķīra piecdesmit jūdžu. Viņa nevarēja saskatīt Hikueru, bet zināja, ka tā atrodas dienvidos. Pagāja vairākas dienas, un viņa pārtika no kokosriekstiem, kas bija noturējuši viņu virs ūdens. Viņa dzēra to sulu un ēda kodolus, bet nekad pilnīgi neremdināja izsalkumu. Nauri nevarēja būt droša, ka viņu kads izglābs. Viņa redzēja pie apvāršņa glābšanas kuģu dūmus, bet nebija ne mazāko cerību, ka kāds kuģis piestās pie vientuļās un neapdzīvotās Takokotas.
Jau no paša sākuma viņai nedeva mieru līķi. Jūra neatlaidīgi izmeta tos smiltīs, un viņa tikpat neatlaidīgi, kamēr vien pietika spēka, grūda tos atpakaļ jūrā, kur tos saplosīja un aprija haizivis. Kad viņas spēki apsīka, līķi kā baiga josta apņēma salu, un viņa atkāpās no tiem, cik tālu vien varēja, lai gan nekur tālu aiziet nebija iespējams.
Desmitajā dienā pēdējais kokosrieksts bija apēsts un Nauri bija galīgi izžuvusi aiz slāpēm. Viņa vilkās gar krastmalu, meklēdama kokosriekstus. Dīvaini, ka uzpeld tik daudz līķu, bet nav neviena rieksta. Jūrā taču vajadzēja būt ieskalotiem daudziem, daudziem riekstiem, taču bija tikai slīkoņi! Beidzot viņa atmeta cerības un apguļas smiltīs. Tas bija gals. Atlika tikai gaidīt nāvi.
Reiz, atgūdama samaņu, viņa pamazām attapās, ka rau- gas uz kāda slīkoņa galvu, karn ir gaiši sarkans matu cekuls. Vilnis pavēla ķermeni uz viņas pusi un tad atkal aiznesa atpakaļ. Slīkonis apgriezās, un viņa redzēja, ka tam nav sejas. Nauri tomēr šķita pazīstams tā gaiši sarkanais matu cekuls. Pagāja stunda. Nauri nemaz nepūlējas izdibināt, kas ir slīkonis. Viņa gaidīja nāvi, un viņai bija gluži vienalga, kas agrāk bijis šis briesmonis.
Taču pēc stundas viņa lēnām piecēlās sēdus un aplūkoja līķi. Neparasti liels vilnis bija to uzmetis tik augstu, ka mazākie vairs nevarēja aizsniegt. Jā, viņa nebija maldījusies, tāds sarkanu matu cekuls bija tikai vienam cilvēkam Paumotu salās. Tas bija vācu ebrejs Levi, kas bija nopircis Mapuhi pērli un aizvedis to projām ar «ITiru». Tagad skaidrs, ka «Hira» gājusi bojā. Zvejnieku un zagļu dievs bija novērsies no pērļu uzpircēja.
Viņa aizrāpās līdz slīkonim. Krekls tam bija norauts un ap vidu bija redzama ādas josta, kurā glabā naudu. Aizturētu elpu Nauri mēģināja atāķēt sprādzes. Tas izdevās vieglāk, nekā viņa bija domājusi, un viņa steigšus aizrāpās projām pa smiltīm, vilkdama līdzi jostu. Tad viņa attaisīja vienu kabatu pēc otras, bet visas bija tukšas. Kur viņš varēja būt to ielicis? Viņa to atrada pašā pēdējā kabatā — pirmo un vienīgo pērli, ko viņš bija nopircis šai braucienā. Nauri parāpās vēl pāris soļu tālāk, lai nebūtu jāpieskaras slīkoņa jostai, un aplūkoja pērli. Tā bija tā pati, ko Mapuhi bija atradis un ko viņam nolaupīja Toriki. Viņa to pasvārstīja rokā un tīksminādamās paviļāja šurp un turp. Bet viņa nepriecājās par tās skaistumu. Nauri tajā redzēja māju, ko Mapuhi, Tefara un viņa tik rūpīgi bija uzcēluši savās iedomās. Ik reizes, uzlūkodama pērli, viņa redzēja māju visos sīkumos, tur bija pat pulkstenis ar bumbām pie sienas. Tās dēļ bija vērts dzīvot.
Viņa norāva strēmeli no sava ahu un, cieši iesējusi tajā pērli, pakāra sev kaklā. Tad viņa elsodama un vaidēdama sāka vilkties gar krastmalu un uzmanīgi meklēja kokosriekstus. Drīz viņa atrada vienu un, paskatījusies apkārt, arī otru. Viņa pāršķēla riekstu, izdzēra tā sulu, kas garšoja pēc pelējuma, un apēda līdz pēdējai kripatiņai visu kodolu. Mazliet vēlāk viņa atrada iedragātu, no bluķa izdobtu laivu. Tai nebija duļļa, bet viņa nezaudēja cerības un pievakarē atrada arī dulli. Katrs atradums bija laba zīme. Pērle bija talismans. Pirms saulrieta viņa vēl ieraudzīja ūdenī peldam koka kasti. Velkot krastā, tās saturs grabēja, un viņa atrada tajā desmit lašu konservu kārbu. Viņa attaisīja vienu, dauzīdama pret laivas malu. Pa izsisto caurumu viņa izdzēra šķidrumu. Pēc tam viņa vairākas stundas maziem kumosiņiem makšķerēja no kārbas laukā pašu lasi.
Nauri gaidīja palīdzību vēl astoņas dienas. Pa šo laiku viņa nostiprināja laivai dulli, izlietodama visas kokosriekstu šķiedras, ko varēja atrast, un arī sava ahu paliekas. Laivai bija liela sūce, un Nauri nespēja to aizlāpīt, bet viņa izraudzījās kokosrieksta čaulu, kas noderēja par smeļamo. Viņa ilgi domāja, kā pagatavot airi. Ar skārda gabaliņu viņa nodzina sev matus līdz pašai ādai. Tad viņa savija no matiem auklu un piesēja ar to konservu kastes dēli pie trīs pēdas gara koka. Izgrauzusi ar zobiem robiņus, viņa pie tiem nostiprināja auklu.
Pēc astoņpadsmit dienām ap pusnakti viņa nolaida laivu ūdenī un devās atpakaļ uz Hikueru. Nauri bija veca sieviete. Pēc visa pārdzīvotā viņa bija zaudējusi savus taukus, palikuši bija tikai kauli un āda, un mazliet sīkstu muskuļu. Laiva bija liela, domāta trim spēcīgiem airētajiem. Bet Nauri ar paštaisīto airi tika galā viena. Bez tam laivā stipri sūcās ūdens, un trešā daļa laika pagāja, to smeļot laukā. Atausa diena, taču viņa velti lūkojās pec Hikueras. Takokota, palikusi aiz muguras, bija izzudusi pie apvāršņa. Saule tveicēja, un viņas kailais ķermenis pārplūda sviedriem. Viņai bija palikušas divas lašu kārbās, un viņa izsita tām caurumus un izdzēra šķidrumu. Viņai nebija laika izvilkt no kārbas pašu zivi. Straume nesa viņu uz rietumiem, un viņa nezinaja, vai ir pavirzījusies uz priekšu arī uz dienvidiem.
Drīz vien pēc pusdienas, pieceldamās laivā visā augumā, Nauri ieraudzīja Hikueru. Kokospalmu puduru uz salas vairs nebija. Tikai šur tur retumis rēgojās pa aplauzītam stumbram. Ieraugot salu, viņa kļuva mundrāka. Viņa taču atradās tai tuvāk nekā bija domājusi. Bet straume nesa laivu uz rietumiem. Pretodamās straumei, Nauri turpināja airēt. Aira lāpstiņas sējums kļuva vaļīgs, un viņai pagaja daudz laika, savelkot auklu ciešāk. Bez tam vienmēr bija jāsmeļ. Ik pēc pāris stundām viņai vajadzēja mest mieru airēšanai, lai izsmeltu no laivas ūdeni. Un visu laiku Viņa tika nesta uz rietumiem.
Ap saulrietu Hikuera atradās trīs jūdzes dienvidaustrumos no Nauri. Parādījās pilns mēness, un ap pulksten astoņiem sala bija divas jūdzes no viņas tieši austrumos. Nauri pamocījās vēl stundu, bet sala joprojām bija tikpat talu kā iepriekš. Viņa bija iekļuvusi ļoti stiprā straumē, laiva bija pārāk liela, airis nekur nederēja, un viņa izšķieda daudz laika un pūļu, smeļot ūdeni. Bez tam Nauri bija ļoti nogurusi un spēki viņai zuda. Lai viņa pūlējās ka pūlēdamās, laivu nesa uz rietumiem.
Nauri pielūdza savu haizivju dievu, izlēca no laivas un sāka peldēt. Ūdens viņu atsvaidzināja, un laiva drīz vien alika viņai aiz muguras. Pēc stundas zeme jau bija lietni tuvāk. Tad nāca visbriesmīgākais. Taisni viņai priekšā, ne tālāk par divdesmit pēdām, ūdeni pāršķēla milzīga spura. Nauri peldēja tai tieši virsū, un tā lēnām aizslīdēja projām, pagriezdamās pa labi un apmezdama ap viņu loku. Nauri neizlaida spuru no acīm un tikai peldēja. Kad ta nozuda, viņa iegremdēja seju ūdenī un gaidīja. Kad ta atkal parādījās, viņa sāka atkal peldēt. Nauri manīja, ka haizivs nesteidzas. Skaidrs, pēc orkāna tai nebija trūcis barības._ Ja haizivs būtu ļoti izsalkusi, Nauri nešaubījās, ka tā tūliņ mestos viņai virsū. Haizivs bija piecpadsmit pēdu gara un varētu Nauri pārgriezt uz pusēm ar vienu kodienu.
Bet Nauri nebija laika noņemties ar haizivi. Vienalga, vai viņa peldēja vai ne, straume visu laiku nesa viņu projām no zemes. Pagāja pusstunda, un haizivs kļuva drošāka. Redzēdama, ka tai nekas nedraud, tā sāka mest ap Nauri arvien šaurākus lokus un, garām slīdot, nekautrīgi zibsnīja ar acīm. Nauri ļoti labi zināja, ka agrāk vai vēlāk plēsoņa uzdrošināsies mesties viņai virsū. Nauri nolēma rīkoties pirmā. Tas bija izmisuma pilns solis. Nauri taču bija jau veca sieviete, turklāt atradās viena pati jūrā un bija kļuvusi pavisam vārga aiz bada un pārciestajām grūtībām, tomēr, sastapusies ar šo jūras plēsoņu, viņa gribēja novērst tā uzbrukumu, pati uzbrukdama pirmā. Viņa peldēja uz priekšu, gaidīdama izdevīgu brīdi. Beidzot haizivs gausi slīdēja viņai garām tikai astoņu pēdu attālumā. Nauri it kā uzbrukdama metās uz to. Haizivs nikni pasita ar asti un aizbēga, ar savu raupjo sānu nobrāzdama viņai ādu no elkoņa līdz plecam. Tā aizpeldēja airi ar lielu līkumu un beidzot pazuda.
Mapuhi un Tefara gulēja ar skārda gabaliem pārklātā smilšu bedrē un ķildojās.
— Ja tu būtu darījis, kā es teicu, — Tefara jau tūkstošo reizi pārmeta, — ja tu būtu paslēpis pērli un nebūtu nevienam neko stāstījis, tā būtu tev vēl tagad.
— Bet Huru-Huru bija kopā ar mani, kad es atvēru gliemežnīcu, es tev jau neskaitāmas reizes esmu to leicis.
— Un tagad mums vairs nebūs mājas. Rauls man šodien sacīja, ja tu nebūtu pārdevis Toriki pērli…
— Es to nepārdevu. Toriki mani apzaga …
— Ja tu nebūtu pārdevis pērli, viņš tev dotu pieci tūkstoši franču dolāru, kas ir tikpat kā desmittūkstoš Cīles dolāru.
— Viņš būs apspriedies ar savu māti, — Mapuhi paskaidroja. — Viņa gan kaut ko saprot no pērlēm.
— Bet tagad mums vairs nav peries, — Tefara žēlojās.
— Toties es samaksāju Toriki savu parādu. Tas tomēr ir tūkstoš divi simti dolāru.
— Toriki ir beigts! — Tefara iekliedzās. — Nekas nav zināms par viņa šoneri. Tas ir aizgājis bojā kopā ar «Aorai» un «Hiru». Vai Toriki tev dos trīs simti dolāru kredīta, kā solījās? Nē, jo Toriki ir beigts. Un, ja tu nebūtu atradis pērli, vai tu tagad būtu Toriki parādā tūkstoš divi simti dolāru? Nē, jo Toriki ir beigts un mirušajiem nekas nav jāmaksā.
— Bet Levi nesamaksāja Toriki, — Mapuhi sacīja. — Viņš iedeva tam papīra gabaliņu, pret kuru Papeetē varētu saņemt naudu. Taču tagad Levi ir beigts un nevar samaksāt;' un Toriki ir beigts, un papīrs pazudis kopā ar viņu, bet pērle pazudusi ar visu Levi. Tev taisnība, Tefara. Esmu paspēlējis pērli un neesmu nekā par to dabūjis. Labāk gulēsim.
Piepeši viņš pacēla roku un ieklausījās. Ārpusē bija dzirdamas tādas skaņas, it kā kāds smagi un ar mokām elpotu. Kāda roka grābstījās ap pinumu, kas aizsedza ieeju.
— Kas tur ir? — Mapuhi iesaucās.
— Nauri, — skanēja atbilde. — Vai nezināt, kur ir mans dēls Mapuhi?
Tefara iekliedzās un satvēra vīra roku.
— Spoks! — zobiem klabot, viņa čukstēja. — Spoks!
Mapuhi seja aiz šausmām kļuva dzeltena. Viņš bailīgi
piespiedās sievai.
— Labā sieviete, — viņš stomījās, cenzdamies pārvērst savu balsi. — Es labi pazīstu tavu dēlu. Viņš dzīvo lagūnas austrumu krastā.
Ārpusē atskanēja nopūta. Mapuhi kļuva mundrāks. Viņš bija pievīlis garu.
— Bet no kurienes tu nāc, labā sieviete? — viņš vaicāja.
— No jūras, — skanēja skumīga atbilde.
— Tā jau es domāju! Tā jau es domāju! — ievaimanājās Tefara, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ.
— No kura laika Tefara pārnakšņo svešās mājās? — Nauri balss jautāja.
Mapuhi uzmeta sievai baiļu un pārmetumu pilnu skatienu. Viņas balss bija nodevusi viņus abus.
— Un no kura laika mans dēls Mapuhi atsakās no savas vecās mātes? — balss turpināja.
— Nē, nē, es ne — Mapuhi nav atteicies no tevis, — viņš iesaucās. — Es neesmu Mapuhi. Es tev saku, ka viņš ir lagūnas austrumu krastā.
Ngakura uztrausās sēdus un sāka raudāt. Pinums sakustējās.
— Ko tu dari? — Mapuhi prasīja.
— Es eju iekšā, — Nauri balss atbildēja.
Pinuma gals cēlās uz augšu. Tefara gribēja palīst zem segas, bet Mapuhi viņu nelaida. Viņam vajadzēja kāda, pie kā turēties. Drebēdami pie visām miesām, klabošiem zobiem, acis iepletuši, viņi raudzījās uz pinumu. Bedrē ielīda Nauri — slapja un bez ahu.
— Tu varētu iedot savai vecajai mātei nodzerties, — spoks žēli sacīja.
— Iedod viņai nodzerties, — Tefara drebošā balsī teica.
— Iedod viņai nodzerties, — Mapuhi savukārt teica Ngakurai.
Un viņi abi izgrūda Ngakuru laukā no segas apakšas. Pēc brītiņa Mapuhi, bailīgi palūrējis, redzēja, ka spoks dzer. Kad tas izstiepa trīcošo roku un uzlika uz viņējās, viņš sajuta šīs rokas svaru un pārliecinājās, ka tas nav spoks. Tad viņš izlīda no segas apakšas un izvilka līdzi arī Tefaru. Drīz vien viņi visi klausījās Nauri stāstu. Un, kad viņa pastāstīja par Levi un ielika Tefarai rokā pērli, pat Tefara atzina, ka viņas vīramāte ir dzīvs cilvēks.