Mēs jājām nakti, dienu un vēl vienu nakti un šajā otrajā" naktī atpūtāmies tikai divas stundas. Trešās dienas rītā tika ievērota vislielākā piesardzība. Ienaidnieks bija tuvu. Nedrīkstēja kurt uguni, turējāmies ieleju aizsegā, kalnaugšās uzkāpa tikai izlūki. Pārgājienā viņi visu laiku gāja mums pa priekšu un atgriezās ar jaunām ziņām. Vārnas bija centušies atstāt aiz sevis cik iespējams maz pēdu, un tomēr pat es vietumis tās pamanīju zemē un tad iedomājos sevi par acīgu kaujinieku.
Apkārtējā ainava mainījās. Bija aizvien mazāk pakalnu, .un viļņveidīgā prērija vērtās aizvien līdzenāka, toties strauti un upītes te bija izgrauzušas dziļas gravas. Vienā no šādām krastu iegrobēm izlūki pamanīja ienaidnieku, kas šeit acīmredzot bija nolēmis ganīt zirgus ilgāk nekā vienu dienu: no koka kārtīm blakus nometnei bija ierīkots zirgu aploks, lai mierīgi varētu naktī gulēt.
Mēs apstājāmies nelielā ieplakā. Nepilnu sešu jūdžu attālumā no Vārnām nogaidījām savā slēpnī nakti. Kaut gan stāvējām te gandrīz veselu dienu, nevienu nesūtīja medībās, nekūra arī ugunskurus. Vakariņām tika nokauts vecs ādenis, un tā gaļu, kas bija sagriezta plānās sloksnītēs, ēdām tāpat jēlu.
Diena bija saulaina, nakts solījās būt zvaigžņota. Tumsai iestājoties, visa nometne turpināja ceļu, lai pienāktu tuvāk Vārnām. Kaujinieku grupa jau bija pilnā gatavībā.
Tad divi mūsu vienaudži — Koka Nazis un Plānais Sniegs —* piejāja pie Skanīgās Balss. Viņi bija sašutuši.
— Mums grib nodarīt pāri! — Koka Nazis dusmīgi . caur zobiem novilka brālim pie auss. — Vai tu to zini?
— Nekā nezinu.
— Kaujinieki ies uzbrukumā Vārnu apmetnei, bet mums vajadzēs palikt aizmugurē …
— Mums vajadzēs gaidīt kopā ar sievietēm, bet viņi cīnīsies!
— Bet ko tad jūs gribat darīt?
-— Viņiem jāņem mūs līdzi, lai mēs redzētu, kā to dara!
— Nu zināms! Patiešām! — iedegās brālis. — Viņiem jāņem mūs līdzi!
— Mani arī! — es iesaucos.
Mani satrauca lielā notikuma norise. Gribēju tur būt klāt un visu redzēt.
— Tu, tārpiņ! — Koka Nazis nomērīja mani ar nievājošu skatienu — es to ievēroju, kaut gan bija tumšs. — Tu, gnīda, sēdi mājās ar meitenēm!
—- Ko tu mani apvaino, tu, nagadauzi! —< es saskaities cirtu pretī.
— Mazais Bizons nāks kopā ar mums! —: brālis noteica mierīgā un stingrā balsī.
Aizjozām pie tēviem un izteicām savu lūgumu.
— Bet ja nu iedegsies kauja! — šaubījās vecāki.—Jūs var nošaut…
•— Mums jābūt tur klāt!!!
— Nekliedziet tik skaļi, knišļi!… Lai virsaitis izšķir!
Devāmies x pie virsaiša, pa ceļam paņemdami vēl līdzi
vairākus zēnus. Cēlajai Dvēselei pirms paša uzbrukuma galva bija pilna ar svarīgākām lietām, un viņš negribēja mūs uzklausīt, bet mūs ņēma savā ziņā viens no vecākajiem kaujiniekiem.
— Lai jau paosta pulvera smaku! Ļauj, es viņus paņemšu savā uzraudzībā. Lai paskatās pa gabalu…
— Tad uz tavu atbildību! — sacīja virsaitis.
— Uz manu atbildību, hauk!
Mēs bijām tik priecīgi, ka, apkampdami veco vīru, tikko viņu nenožņaudzām. Arī tēvi piekrita un ļāva mums sekot drošā attālumā. Saņēmām stingrus norādījumus, kā izturēties kaujas laikā. Šajā zēnu pulciņā es biju pats jaunākais
Pēc vakariņām virsaitis lika kaujiniekiem un mums, mazajiem, upē izpeldēties. Mazgājoties mēs ņēmām smiltis un rīvējām ar tām ādu, cik vien bija spēka, lai tiktu vaļā no apēstās zirgu gaļas smakas. Zirgi necieš zirgu gaļas smaku, it īpaši zirgu tauku smaku: sajuzdami to, viņi sāk trakot un ir grūti novaldāmi. Bet laupījumu vajadzēja atgūt klusi un nemanīti.
Es vēl biju pārāk mazs, lai izprastu visu kaujas darbības plānu. Zinu tikai, ka ienaidnieks bija novietojis zirgus aplokā netālu no upītes, kuras nosaukumu vairs neatceros. Turpat pie šī aploka ielejā bija saceltas kādas divdesmit teltis. Divās no tām, kas atradās gandrīz pie paša aploka, bija apmetušies Rukstons un citi baltie, pārējās teltīs — Vārnas ar savām ģimenēm. Pēc mūsu plāna vajadzēja no upes puses atcelt aploka kārtis un izlaist gan ienaidnieka, gan mūsu zirgus. Sadursme ar Vārnām nebija paredzēta, tomēr pusei kaujinieku, kuriem bija šautenes, vajadzēja paslēpties pakalnu korēs virs nometnes un, ja ienaidnieks pamostos un saceltu, trauksmi, apbērt abas Rukstona teltis ar ložu krusu. Pirmām kārtām vajadzēja uzmanīt amerikāņus, jo viņi bija vislabāk apbruņotie un līdz ar to visbīstamākie pretinieki.
Mēs, zēni, sekojām tai vienībai, kuras uzdevums bija aizvest zirgus. Jau operācijas sākumā radās neparedzēti sarežģījumi ar suņiem. Juzdami kaut ko neparastu, tie negribēja palikt apmetnē un rāvās mums līdzi. Katram zēnam bija. viens, palaikam divi mīluļi. Mātēm nācās tos piesiet un turēt teltīs. Mans Pononka, atvadoties no manis, sāka pēc vilku paražas gaudot.
Ap pusnakti vecais kaujinieks, mūsu komandieris, izveda mūs upes krastā — tiešā ienaidnieka tuvumā un lika mums paslēpties krasta krūmos. Sadzirdot norunāto signālu — divus pelēkā vilka kaucienus, mums vajadzēja atstāt slēpni un skriet uz savu apmetni. Starp zēniem bija arī mans večākais brālis Skanīgā Balss. Viņš visu laiku mani turēja pie rokas, lai es tumsā nepazustu. Tas mani iedrošināja.
Nogūlāmies zemē tieši iepretī zirgu aplokam, kādus simts soļus no tā. Palss zvaigžņu mirdzums ļāva mums saskatīt aploka tumšo apveidu, bet mazliet tālāk pavisam skaidri iezīmējās ienaidnieka telšu blāvie trīsstūri. Laiku pa laikam dzirdējām klusu zirgu grudzināšanu aplokā.
— Vai tad Vārnas nav izlikuši nevienu sargposteni? —- tikko dzirdami Skanīgā Balss jautāja vecajam kaujiniekam, kas mūs uzraudzīja.
Cik es tobrīd biju lepns par savu brāli!. Tik saspringtā brīdī viņš domāja gluži kā pieaudzis cilvēks.
— Acīmredzot upes pusē Vārnas nav izlikuši nevienu sargu, — paskaidroja mūsu aizbildnis.
Kaut arī bija tumšs, mēs tomēr pamanījām mūsu tēvus, kuru ēnas līda arvien tuvāk aplokam. Ik pa brīdim viņi pavēdīja krūmu zarus, lai zirgi dzirdētu šalkoņu un ne- izbītos no svešajiem ļaudīm. Te viens, te otrs no vīriem paslējās kājās un parādījās dzīvniekiem. Mēs redzējām, kā viņi atcēla aploka kārtis.
Nometnē starp teltīm kvankstēja suņi. Ierējās diezgan . bieži, bet bez īsta niknuma. Tad mūsu izlūki netālajos pakalnos sāka atdarināt koijotu kaucienus, lai Vārnas domātu, ka stepes vilku tuvums dara nemierīgus viņu suņus.
Kādā teltī ieraudājās bērns. Ielejā bija tik kluss, ka mēs dzirdējām, kā māte ieaijā bērnu. Šajā brīdī viens no mūsu puikām, desmitgadīgais Plānais Sniegs, pusbalsī nikni noteica:
— Zēl, ka man nav šautenes līdzi.
— Runā klusāk! — ar skarbu čukstu viņu brīdināja mūsu aizbildnis. — Ko tu ar šauteni darītu?
— Uzbliestu tam kverpim, lai apklust, un par vienu Vārnēnu pasaulē būtu mazāk!
— Glupiķis tu esi, vairāk nekas! — apsauca viņu kaujinieks.
Bet Plānais Sniegs ierunājās vēl skaļāk:
— Jūs domājat, es netrāpītu viņa riebīgajā pierē?
Kaujinieks noliecās pār zēnu un, ar roku aizsegdams
viņa muti, nikni viņu sapurināja, tad nošņāca caur zobiem:
— Apklusti, smurguli, citādi es tev sasiešu rokas un kājas! Un, ja tu man vēl pīkstēsi, atstāšu Vārnām, ko paknābāt!
Tas līdzēja. Plānā Sniega kaujas spars noplaka. Iestājās klusums.
Tad mēs pamanījām pirmos zirgus, kas nāca laukā pa aplokā atvērto eju. Tie piegāja pie upes un mierīgi sāka dzert. Nemaz nelikās izbiedēti. Tos ieraugot, sirdis mums sāka dauzīties. Mēs gribējām rīkoties, grūti bija palikt uz vietas.
Pirmajiem zirgiem sekoja citi. Tie vairs nebija tik rāmi, skrēja uz upi rikšiem un satraukti zviedza. Desmit, divdesmit… pie upes spiedās vesels pūlis kustīgu ķermeņu. Soļu duna un zviedzieni arvien vairāk pieauga. Zirgi sāka skriet arvien straujāk.
Un tad tika sacelta trauksme. Kādā no Vārnu teltīm atskanēja mežonīgi skaļš kliedziens. Tam" atsaucās citas spalgas balsis, un vienā acumirklī atdzīvojās visa ienaidnieka nometne.
Līdz šim brīdim tuvējos pakalnos bija valdījis pilnīgs miers. Pēkšņi spožs uzliesmojums pāršķēla nakts tumsu un gaisu satricināja vienota šauteņu zalve. Tur mūsējie šāva uz Rukstona teltīm, lai nosegtu tos, kuri atradās ielejā un dzina projām zirgus. Sacēlās neiedomājama jezga. No teltīm amerikāņi un Vārnas sāka atšaudīties. Pa to laiku zirgi, mūsu kaujinieku trenkti, jau bija tikuši pāri upei.
Arī mēs, zēni, gribējām kaut kādā veidā palīdzēt kaujiniekiem, tāpēc, cik vien bija spēka, izkliedzām lāstus ienaidniekam. Lodes tūdaļ sāka kapāt mūsu krūmus. Tas mūs vēl vairāk sadūšoja. Tad iejaucās mūsu aizbildnis.
— Stulbeņi! — pusbalsī viņš iesaucās. — Pēc jūsu čiepstēšanas viņi uzzināja, ka te slēpjas zīdaiņi! Dumiķi! Bēdziet!
Bez kādām ceremonijām viņš grāba mūs aiz skausta un ar varu izgrūda no apdraudētās vietas. Šauteņu blīvā uguns nemitējās. Mēsv jau bijām krietnā gabalā, bet vēl arvien dzirdējām kaujas troksni.
Nometnē mātes mūs sagaidīja nopietni noraizējušās. Viņu pārliekās rūpes mēs uztvērām kā nevajadzīgas — tās aizvainoja mūsu pašlepnumu, mēs negribējām būt nekādi memmīši. Bet mūsu aizvainojumu apklusināja un mūsu sirdis ar īstām gandarījuma jūtām pildīja tikai mūsu aizbildnis — vecais kaujinieks. Viņš pastāstīja satrauktajām sievietēm,. kā ienaidnieks bija paņēmis mūs uz grauda. Mana māte uzlūkoja mani ar maigu skatienu un sacīja:
— Tās bija tavas ugunskristības, Bizonīt, tu piedalījies īstā kaujā. Un vai lodes svilpa ap tevi?
— Jā, māmucīt! — es atbildēju, un sirds man pielija ar lielu lepnumu.
—- Žēl tikai, ka tev nebija ar ko karot.
— Kā tad nē, māmucīt? Es karoju!
— Tu karoji?
— No visa spēka uz viņiem kliedzu: nožēlojamie gļēvuļi, es jūs miltos samalšu!
— Ak vai, un vai tu kaut ko panāci arī?
— Nu zināms!
— Ko tad?
— Aiz bailēm viņi pūdelēja un nevarēja nevienam no mums trāpīt. Nu zināms, ka tāpēc.
Māte kaut kā dīvaini un noslēpumaini pasmaidīja.
— Zināms ir viens, — viņa sacīja, — tu būsi tikpat liels runātājs kā karotājs.
Viņas vārdos skanēja kaut kāda neskaidra šaubu stīga. Paskatījos viņai acīs.
— Vai tu man netici?
Atbildot māte apkampa mani un ilgi turēja piekļautu pie sevis. Pēc divām negulētām naktīm man uznāca neatvairāms miegs. Man bija tik labi pie viņas krūtīm, es jau laidos snaudā, tomēr pārvarēju sevi. Spēji izrāvos no viņas rokām un vīrišķīgi nostājos uz kājām.
Reizē ar mums tika atvesti atgūtie zirgi. Tie jau bija sapīti un nekur nevarēja aizbēgt. Saskaitījām kādus četrdesmit. Izrādījās — tie nebija mūsējie, bez tam tikai niecīga daļa no visa Vārnu ganāmpulka. Piesardzīgais ienaidnieks aiz pirmā aploka acīmredzot bija iekārtojis otru, kurā turēja nolaupītos zirgus. Mūsējie diemžēl to nezināja un viņu rokās krita tikai šie četrdesmit, kas atradās pirmajā — nomaļajā aplokā. Bet labs bija arī šis ķēriens. Tie bija lieliski zirgi.
Vēl bija tumšs un līdz rītausmai tālu. Atgriezās kaujinieki, kas bija šāvuši no pakalniem. Ar lielām grūtībām viņi bija tikuši pāri upei. Pārcelšanās pāri upei viņiem bija bijusi ļoti smaga; viņi bija gribējuši pretinieku nometnei pielaist uguni, bet tie sīksti turējušies pretī un nav ļāvuši to izdarīt. Kā trofejas mūsējie bija atvilkuši divus kritušos amerikāņus un vienu Vārnu, pēc tam vēl vienu Vārnu, smagi ievainotu, kas pēc stundas nomira. Viens no mūsu vīriem, Divlēcis, prata Vārnu valodu un, kamēr gūsteknis vēl bija pie samaņas, centās izvilkt no viņa pēc iespējas vairāk ziņu. Tas, ko viņš uzzināja, sacēla vispārēju sašutumu. Izrādījās, Vārnas sākumā nemaz nav gribējuši mums uzbrukt. Rukstons tik ilgi viņus pierunājis, tik ilgi kūdījis un uzkurinājis, gan draudējis, gan dzirdījis, līdz beidzot šie piekāpušies. Piekrituši nozagt mūsu zirgus, lai viņš tos varētu pārdot — kā mēs pareizi bijām nopratuši — Bentona fortā. Vārnas bija tikai ierocis viņa rokās, viņš pats — ļaunais gars un visu daudzo nelaimju cēlonis.
No mūsu kaujiniekiem neviens nebija kritis, bet vairāki bija viegli ievainoti. Mūsu burvis Baltais Vilks tika ievainots pavisam neparastā veidā. Lode bija ietriekusies viņam taisni krūtīs, bet nebija viņu skārusi. Tā bija atsitusies pret bruņurupuča raga bruņu plati, ko burvis nēsāja uz krūtīm, un svins pret to bija sašķīdis. Tomēr spēcīgais trieciens bija izraisījis asiņošanu, vairākas stundas Baltais Vilks spļāva asinis.
Mūsu pašreizējā nometne atradās tikai kādus piecus kilometrus no kaujas lauka, un, kaut arī mēs negaidījām ienaidnieka parādīšanos, ierastā piesardzība lika mums doties projām, cik vien ātrix iespējams. Visi jau bija gatavi ceļam, kad atklājās, ka trūkst viena no mūsu labākajiem kaujiniekiem — Nakts Ērgļa. Viņš bija tajā grupā, kas no pakalniem apšaudīja ienaidnieku, pēc tam kopā ar pārējiem bija mēģinājis aizdedzināt teltis un pēdējo reizi bija redzēts pie upes. Un pēc tam viņu neviens vairs nebija manījis.
Tā kā līdz rītausmai bija atlikusi vēl .kāda stunda, virsaitis Cēlā Dvēsele nolēma gaidīt. Nakts Ērglis vēl varēja atgriezties. Tomēr viņš neatgriezās. Visa nometne gaidīja viņu drūmā noskaņā. Ar katru brīdi stiprāka kļuva mūsu pārliecība, ka Nakts Ērglis gājis bojā un ka viņa līķis guļ kaut kur ienaidnieka nometnes tuvumā. Sākās dažādas runas un apsvērumi.
Vecākie kaujinieki sapulcējās un par kaut ko apspriedās. Tad ciešā, saērcinātā un naidīgi noskaņotā pulkā viņi pienāca pie Baltā Vilka.
Burvis aizvien vēl sēdēja uz zemes. Asinis bez apstājas sūcās viņam pa muti. Visi sastājās viņam apkārt, bet viens no kaujiniekiem pārmetoši iesaucās:
— Baltais Vilks, tu līdz šim biji liels burvis. Tu mums pareģoji, ka kritīs astoņi ienaidnieka kaujinieki. Bet krita tikai četri.
Baltajam Vilkam vispirms vajadzēja izspļaut asinis, tad tikai viņš varēja atbildēt gārdzošā balsī:
— Kā tu zini, ka viņiem krita tikai četri?
— Vari aiziet aiz šiem krūmiem un paskatīties. Tur viņi guļ. Vairāk par četriem tu nesaskaitīsi.
— Bet kā tu zini, ka ienaidnieka nometnē nav kritušo?
Uz to bija grūti atbildēt. Kaujinieks ierunājās jau pielaidīgāk:
—- To es nezinu.
Bet pūlis joprojām stāvēja drūms un nekustīgs. Tumsā tas atgādināja draudošu, melnu sienu. Pēc īsa klusuma brīža kāds cits kaujinieks turpināja pārmest:
—< Tu pareģoji mums, ka šajā karagājienā neviens no mūsējiem netiks nogalināts. Tu kļūdījies.
— Neredzamie spēki nekļūdās.
— Vienu mēs esam zaudējuši. Kritis Nakts Ērglis.
— Viņš nav kritis!
— Tad kur viņš ir?
— Atnāks.
— Kāpēc līdz šim vēl viņš nav atnācis? Viņš ir kritis, Baltais Vilk, kritis!
Pārējie kaujinieki viņam pievienojās, daudzi sauca tos pašus vārdus, pat sievietes sāka vaimanāt.
— Ērglis ir beigts!
— Viņš ir noteikti pagalam!
— Mēs esam pievilti!
Baltais Vilks lēnām piecēlās, un, kad viņš izslējās visā augumā, mums likās, ka viņš paceļas pāri visiem kaujiniekiem.
— Melno Pēdu cilts ļaudis! — viņš ierunājās skaļā balsī, nu jau pavisam skaidrā un metāliski spalgā.— Atminieties vienu: neredzamie spēki nekad nekļūdās! Neredzamie spēki nekad neviļ!
Šo vārdu iespaidā visi apklusa. Tikai pēc laba brīža kāds no aizmugures iedrošinājās iebilst:
— Tas tiesa, neredzamie spēki nekļūdās. Bet kļūdīties var burvis, ja viņam notrulinās dzirde un ja viņš nesadzird neredzamo spēku balsi.
— Jā, pareizi! … Burvis vainīgs! — skarbi piebalsoja daudzi no apkārtstāvošajiem.
— Baltais Vilks, —' turpināja iepriekšējais runātājs, — mēs esam tavi draugi. Mēs tev no visas sirds iesakām: aizej uz vairākām nedēļām vientuļā atpūtā. Stiprini savu burvja varu! To mēs tev iesakām visas cilts labā.
— Nē! — iekliedzās Baltais Vilks. — Varu es vēl neesmu zaudējis.
Pēc tam viņš piebilda vēl skaļākā balsī:
— Es jums galvoju — Nakts Ērglis ir dzīvs! Viņš atgriezīsies! …
Viņa balsī skanēja nesalaužams spēks. Neviens vairs neiebilda. Kaujinieku dumpis bija salauzts un apslāpēts. Ļaudis, domīgi galvas šūpodami, izklīda. Visi vēl gaidīja, bet veltīgi. Bālgana gaismas svītra austrumu pamalē vēstīja rīta tuvumu. Laiks bija doties ceļā.