Pirms pašas aiziešanas no tās vietas, kur bijām apmetušies, es izdarīju kaut ko tādu, kas pēc tam izvērtās par manu vislielāko bērnu dienu pārdzīvojumu. Pat vēl šodien, kad pagājis jau tik daudz gadu, mani pārņem kauna svelme, atceroties šo tālo atgadījumu.
Neviens no mūsu nometnes ļaudīm šajā naktī negulēja, izņemot zīdaiņus; visi kā sastinguši sēdēja lielās grupās un, ne vārda nerunājot, gaidīja atgriežamies Nakts Ērgli. Šajā kopējā klusēšanā bija jaušams apvaldīts naidīgums. Visi domāja par vienu un to pašu. Pat mani, mazuli, bija pārņēmis vispārējais noskaņojums, un pa bērna galvu jaucās visfantastiskākās un vispārdrošākās domas. Atkal uzmācās sāpes par drauga Pinkainā Ērglēna zaudējumu, pie tam vēl skaudrāk nekā jebkad agrāk.
Četri ienaidnieku līķi gulēja turpat tuvējos krūmos. •Tie bija pilnīgi kaili, bet nesakropļoti. Vēl pavisam nesen pēc vecvecās paražas mēs skalpējām ienaidniekus — novilkām viņiem galvas ādu ar visiem matiem un to paturējām kā kara trofeju. Bet tagad vecajo padome pēc īsas, bet vētrainas apspriedes nolēma atkāpties no šīs mežonīgās paražas. Tā kļuva arvien jaušamākas jauno laiku vēsmas.
Klusi_ sēdēju ģimenes lokā, iegrimis domās par Pinkaino Ērglēnu. Manas domas apstājās pie mazā šaujamā loka, ko draugs man bija uzdāvājis atvadoties. Ja Ērglēns neatgrieztos, loks kļūtu par manu īpašumu.
Šajā naktī gaidas pārvērtās veselā mūžībā. Aiz gara laika es pameklējos sava nastu maisā, kas bija piestiprināts pie zirga sāniem. Izņēmu Pinkainā Ērglēna loku un arī vairākas bultas. Tās bija Pinkainā Ērglēna bultas, kuras viņš bija darinājis no cietas niedru koksnes un kuru gals bija nosmailināts. Jauns sāpju un naida vilnis sagrāba manu sirdi. Man vajadzēja rīkoties. Jutu, ka vajag kaut kā atriebt drauga nāvi. Tur gulēja četri ienaidnieku līķi, varbūt — tas nebija izslēgts — tieši tie bija Ērglēna slepkavas. Man ienāca prātā doma ar Ērglēna loku ietriekt viņu sirdīs viņa paša bultas.
Lai neviens neko nepamanītu, pa zemi aizlīdu līdz krūmājam un uzmeklēju līķus. Uzvilku loku, sasprindzis notēmēju; bulta ieurbās ienaidnieka sirdī. To pašu izdarīju ar pārējiem trim līķiem.
Kuru katru brīdi mums vajadzēja doties ceļā, un es domāju, ka neviens nepamanīs, ko esmu izdarījis. Par nožēlošanu kāds tomēr vēlreiz pienāca pie ienaidnieku līķiem un sacēla nometnē trauksmi, sākās liels sajukums. Saskrēja visi vecajie vienkop un skalu gaismā uzmanīgi aplūkoja bultas. Viņi skaļi izteica sašutumu — bija apkaunota visa cilts. Es neko nesapratu. Visiem bija skaidrs, ka tās bija bērna bultas. Bet kas tās bija šāvis, neviens nevarēja uzminēt. Dzirdēju saucienus, kas aicināja vainīgo atzīties. Visi bija sadusmoti, tādēļ man pat prātā nenāca bilst kaut pušplēstu vārdu.
Pēkšņi tika nosaukts Plānais Sniegs, jo nebija aizmirsts, ka šis desmitgadīgais ķipars pirms vairākām stundām, kad sākās uzbrukums ienaidnieka nometnei, esot draudējis nošaut Vārnu zīdaini. Par to viņš jau bija dabūjis brāzienu no tēva. Šis sīkais un muļķīgais atgadījums tagad ieguva ārkārtēju nozīmi un novirzīja aizdomas uz Plāno Sniegu.
— Atzīsties! — uzstāja virsaitis Cēlā Dvēsele. — Tu to izdarīji?
— Nē, es to neesmu darījis! Man nemaz nav loka. Man nav bultu.
— Varbūt tu no kāda paņēmi?
— Nē, neņēmu!
— Plānais Sniegs, ja tu melo ….
— Nemeloju, nemeloju…
Šīs tirdīšanas laikā es jutos tik nelāgi, ka sakodu zobus, lai nenodotu sevi. Biju nobijies. Man bija bail no dusmām, kuras virda nometnē un kuru iemeslu es nekādi nespēju saprast. Slēpos aiz vecāku mugurām un klusēju. Tikai krietni vēlāk man paskaidroja: ienaidnieks — kā mūsu nometnē visi pilnīgi pareizi to paredzēja — meklēs līķus un, bez šaubām, tos atradīs. Bet mūsu virsaitis uzskatīja par ārkārtīgi svarīgu, lai visi prērijās zinātu, ka mēs, Melnās Pēdas, esam atteikušies no mežonīgajām paražām un izturamies ar cieņu pret kritušo ienaidnieku mirstīgajām atliekām.
Man bija ļoti smagi. Sapratu, ka biju sagandējis vecajo labo nodomu, tomēr nez kāpēc nenožēloju savu rīcību. Es biju Pinkainā Ērglēna draugs un rīkojos tā, kā man vēlēja indiāņa sirds. Lai citi domā, ko grib!
Pa to laiku austrumi jau sāka blāzmot, un tuvojās mirklis, kad vajadzēja atstāt šo liktenīgo vietu. Mūsu virsaitis un Baltais Vilks, kas aizvien vēl bija ļoti vārgs, tomēr vērīgs pret katru notikumu grupas dzīvē, izsūtīja četrus izlūkus ar kādu svarīgu uzdevumu. Viņus vadīja pieredzējis kaujinieks Ērgļa Spalva, kas prata angļu va- - lodu. Ērgļa Spalvai un trīs viņa biedriem vajadzēja turpināt izsekot ienaidnieku un tūdaļ ziņot, ja tas gatavotos mums dzīties pakaļ. Turpretī, ja ienaidnieks dotos uz Bentona forta pusi (tas bija visticamāk), viņiem vajadzēja to apsteigt un paziņot forta komandantam par Ruk- stona zādzību. Bijām pārliecināti, ka tādējādi dabūsim atpakaļ nolaupītos zirgus.
Saulei austot, mēs jau bijām tālu. Atgriezāmies steigšus ziemeļrietumu apvidos, dodamies pretējā virzienā tam, kādā aizjāja Rukstons un Vārnas.
Man vēl nebija pašam sava zirga, un es jāju kopā ar vecāko brāli viņa bērī. Pa dienu māte piejāja mums klāt , un izstāstīja jocīgu pasaku par viltīgo zaķi, kurš pastāvīgi mānījis visus zvērus, gūdams no tā sev kādu niecīgu labumu, bet beigās gājis bojā kaunpilnā nāvē pats savu melu dēļ.
Vecāki un citi veci ļaudis bieži vien stāstīja mums tādus nostāstus un tā iepazīstināja mūs ar cilts tradīcijām un pagātnes notikumiem. Tās bija mācības, ko vajadzēja apgūt ikvienam jaunam indiānim. Bet parasti tas tika darīts stāvvietās pie ugunskura, tādēļ es drusku nobrīnījos, ka māte mums stāsta tik garu pasaku steidzīgas pārvietošanās laikā, kad no grūtā ceļa jau tā bijām noguruši. Vai tas tika darīts ar kādu slepenu nodomu?
— Meli un apslēpta patiesība, — sacīja māte, —* tas ir pats lielākais negods. Tā ir pati nejaukakā gļēvulība! …
Saulei rietot, tika izraudzīta vieta naktsguļai un saceltas teltis. Nodrošināti ar spēcīgu apsardzi, beidzot varējām pēc tik daudzām negulētām naktīm pienācīgi atpūsties. Līdzko nokāpām no zirgiem, tēvs pienāca pie manis un maigā balsī pajautāja:
— Kur tavs šaujamais loks un bultas, Bizonīt?
— Maisā, — es atņurdēju.
— Atnes!
— Tēt, visiem puikām ir loki un bultas! — es iesaucos ar vāji slēptām izbailēm. *
— Es taču to zinu, zinu, — pasmaidīja tēvs. — Iesim drusku pamedīt prērijā zemes sunīšus …
Atnesu loku un bultas, Pinkainā Ērglēna loku, bet bultas manis paša vecās, nevis Ērglēna bultas: zināju, ka tās ir līdzīgas tām četrām, kuras tika atrastas kritušo ienaidnieku līķos, un tādējādi varēja mani nodot.
— Cik bultu tu atnesi, Bizonīt? — jautāja tēvs.
— Trīs.
— Vai nebūs par maz?
— Pietiks, tēt.
— Vai tad vairāk tev nav?
— Nnn … mm … man ir, bet dziļi noglabātas …
— Labi, pietiks ar trim! Iesim, lai tās citas paliek!
Aizgājām. Zemes sunīšu tuvumā nebija, tādēļ es šāvu uz citiem mērķiem. Tāda vingrināšanās pieredzējušu kaujinieku klātbūtnē bija parasta un piederēja pie jauniešu audzināšanas elementārajām nodarbībām, taču atkal es brīnījos par to, kādēļ tēvs izvēlējās tieši šo vakaru, kad mēs bijām tik noguruši.
Atceļā uz nometni tēvs pastāstīja man par savu tēvu, manu vectētiņu Modro Lāci. Modrais Lācis bijis lielisks karotājs, bez tam bijis tik godprātīgs, ka noderējis par paraugu visiem. Šīs īpašības dēļ visi viņu cienījuši un loti mīlējuši.
— Būt tikpat patiesiem un godprātīgiem, kāds bija mūsu vectēvs, — teica tēvs,. — tas mūsu svētais pienākums.
Ilgāk to vairs nevarēju izturēt. Vainas apziņa mani neizturami mocīja, tā spieda sirdi kā smags akmens. Tēvs vienmēr pret mani bija labs un tikpat draudzīgs kā kritušais Pinkainais Ērglēns, tikai viņš bija pieaudzis. Mani dedzināja kauns par to, ka slēpu viņam patiesību. Gribēju jau atzīties.
— Tēt…
— Klusu! — tēvs pārtrauca un noglāstīja manu galvu. — Klusu, Bizonīt! Nevajag. Es zinu…
Ar to mūsu saruna tika pārtraukta, un mēs vairs to neatsākām.
Nākamajā dienā pēc strauja pārgājuma mēs apstājāmies uz nakti jau ilgi pirms saulrieta. Sašutums par noslēpumainajām bultām nometnē vēl nebija norimis. Gluži otrādi. Plānais Sniegs aizvien vēl tika turēts aizdomās, un šodien bija paredzēts viņu sodīt. Pareizāk sakot, nevis sodīt, bet uzklausīt viņa zvērestu. Tas bija svinīgais zvērests «Lielajam Ragam», vissvinīgākais zvērests mūsu ciltī. Kas šo zvērestu bija nodevis, to vairs nedrīkstēja turēt aizdomās. Nepatiesam zvērestam drīzumā sekoja bezgoža nāve.
«Lielā Raga» brālībā ietilpa divdesmit pieci redzamākie kaujinieki, kuri tika izvēlēti uz mūžu no visām Melno Pēdu cilts grupām. Tā bija pati augstākā padome jeb tiesa, kas izšķīra svarīgākos morālos jautājumus. Jau atsaukšanās vien uz «Lielo Ragu» piešķīra vārdiem ārkārtēju nozīmi.
Parasti zvēresta nodošana notika lielajā sapulču teltī. Bet, tā kā mēs bijām ceļā un telts nebija uzcelta, tad no senās paražas atkāpās un svinīgais rituāls notika zem klajas debess. Diena bija ļoti silta un klusa. Saulrietā visa nometne sapulcējās vienkop lielā lokā ap zvēresta vietu. Vidū nostājās «Lielā Raga» pārstāvis, bet viņam blakus Plānais Sniegs ar nokārtu galvu. Mūs, bērnus, nostādīja pieaugušajiem priekšā, lai mēs dzirdētu katru zvēresta vārdu. Nekad vēl līdz šim nebiju izjutis tādas bailes. Es degu kā ugunīs. Stāvēju pirmajā rindā un redzēju, ka Plānais Sniegs tikko valdīja asaras.
Iestājās dziļš klusums. Brālības priesteris svinīgi piepildīja ar tabaku svēto rituāla pīpi. Vienlaikus viņš teica zvēresta vārdus, vairākkārt pieminēdams Plāno Sniegu un atgādinādams, ka viņam tūlīt jānodod zvērests «Lielajam Ragam», bet ka vispirms viņam dziļi jāielūkojas savā sirdī, lai kļūmā mēle neteiktu aplamus vārdus un nepiesauktu sev priekšlaicīgu nāvi.
Piepildījis pīpi, kaujinieks to četras reizes aizkūpināja. Katru reizi viņš cieši caur uguni skatījās zēnā un murmināja kaut kādus nesaprotamus vārdus. Pēc tam viņš pacēla pīpi pret visām četrām debess pusēm, tad pagriezās pret Plāno Sniegu. Turēdams zēna priekšā pīpi, viņš teica skarbā, draudīgā balsī:
— Še, velc pīpes dūmus, ja tu runā taisnību! Ja melo, nepieskaries pīpei! Vai tas biji tu, Plānais Sniegs, kas tik zvēriskā kārtā apgānīji līķus ar bultām? Jā vai nē?
— Nē, — zēns atbildēja klusi, bet visi to dzirdēja, un izbrīnās šalka pārskrēja ļaužu pulkam.
Plānais Sniegs satvēra pīpi un dziļi ievilka no tās. Viņš bija izpildījis rituālu.
— Ja tu sameloji, — bargi sacīja vecais kaujinieks, — tad pusgada laikā tu būsi miris.
Iestājās kapa klusums un nogula pār mūsu galvām kā svina smagi padebeši. Man acis satumsa. Es sakustējos. Kājas man bija kā zemē ieaugušas. Ar pūlēm varēju tās pakustināt. Gāju uz priekšu. Neviens nekā nerunāja, bet galvā man šalca un dunēja, it kā būtu sākusies vētra. Visi platām acīm skatījās manī. Kā viņi skatījās! Gājiens man likās bezgalīgs. Beidzot es pienācu pie Plānā Sniega, nostājos viņam blakus ar seju pret veco kaujinieku. Gribēju izslieties, bet nevarēju. Gribēju kaut ko teikt, arī nevarēju. Beidzot izdabūju pār lūpām:
— Plānais Sniegs …
Un vārdi man iestrēga kaklā.
Vecais kaujinieks, kas līdz šim visu laiku bija bijis tik bargs, pasmaidīja, un šis acumirklīgais smaids mani iedrošināja.
— Plānais Sniegs … nemirs! — nomurmināju.
Kaujinieks atkal kļuva nopietns, bet es jutu, ka viņš
vairs nebija tik bargs.
— Tad tu, Mazais Bizon, biji tas, kas iešāva bultas ienaidnieku krūtīs? — viņš jautāja.
— Jā, es, — atbildēju jau pavisam skaļi. Manas līdzšinējās bailes sāka atkāpties.
Pēdējās divās dienās visa nometne bija sašutusi par kaunpilnā nodarījuma vaininieku. Man likās — ja es atzīšos, visi metīsies man virsū un saraustīs mani gabalos. Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Visi palika savās vietās. Vēl vairāk: kamēr vieni izrādīja dziļu izbrīnu, citu sejās izpaudās nepārprotams prieks. Prieks par to, ka es atzinos. Dīvaini ļaudis.
Vecais kaujinieks arī likās apmierināts.
—> Labi, ka tu atzinies. Bet sods tev būs jāizcieš.
Paskatījos uz viņu ar bailēm. Vai tikai viņš neliks mani tūlīt nogalināt?
— Ar ko tu iešāvi tās bultas? — viņš jautāja.
— Ar loku.
— Labi. Tūlīt atnes loku! Visu aculiecinieku klātbūtnē salauzīsim to gabalu gabalos…
Izbailes, kādas mani pārņēma, atspoguļojās manās acīs. Vecais kaujinieks to pamanīja un neizpratnē apklusa. Ko viņi varēja zināt par jūtām, kas saistījās man ar šo loku un manu draudzību ar Pinkaino Ērglēnu? Nekustējos no vietas, stāvēju kā zemē ierakts.
— Nu, nes tūliņ šurp! — viņš mudināja.
Manī auga protests:
— Nenesīšu!
Vecais kaujinieks apjuka atkal, bet tūlīt saņēmies nodrebēja dusmās un iekliedzās:
— Ko tas nozīmē, knauķi?
Atkal man acu priekšā viss satumsa.
— Pinkainais Ērglēns… — es iesāku un aprāvos. Nevarēju tālāk parunāt. Kakls man aizžņaudzās.
Par laimi, tēvs man nāca palīgā. Tēvs, bez šaubām, zināja manu draudzību ar Pinkaino Ērglēnu un varēja iedomāties iemeslu, kādēļ es ietriecu bultas ienaidnieku krūtīs. Dažos vārdos viņš visiem pastāstīja par manu draudzību ar Pinkaino Ērglēnu. Viņa stāstījums mainīja ļaužu noskaņu, un viņu sejas kļuva laipnākas. Stāvēju tēvam blakus un jutos kā tārps, kurš grib paglābties, lai viņu nesamītu. Biju vēl mazs, bet manī auga liela, dziļa mīlestība pret tēvu, kurš mani tik dedzīgi aizstāvēja.
Man nesodīja. Vecais kaujinieks tikai padraudēja ar pirkstu un apmierināts nogāja malā.
Tovakar māte, mani sasegdama, sacīja maigi un sirsnīgi:
— Tagad es tev vairs nestāstīšu pasaku par viltīgo zaķi, kas sapinās melos. Man ir daudz jaukāka pasaka par puisīti, kurš nekad nemeloja. Vai gribi dzirdēt, Bizonīt?
Gribēju ļoti, bet nespēju atbildēt. Es jau biju aizmidzis.