Pēc dažām dienām mums pievienojās kāda cita mūsu cilts grupa, ko vadīja Niokskatoss. Mēs atkal tuvojāmies Klinšu kalnu pakājei; tālu rietumos slējās mūžīgos sniegos tītās virsotnes, kuras mēs pazinām jau no iepriekšējiem klejojumiem pa šiem apvidiem. Kādā dienvidū Baltais Vilks, kas jāja visiem pa priekšu, deva ar roku zīmi, lai mēs apstātos. Viņš bija priekšā pamanījis lielu indiāņu nometni.
Steidzīgi sasauktā virsaišu un vecajo padome nolēma ievērot piesardzību, jo tie varēja būt Vārnas, no kuriem vajadzēja uzmanīties, it īpaši pēc pēdējās sadursmes, kurā bijām viņus krietni paplucinājuši. Pēc telšu zīmējumiem tādā attālumā nebija iespējams noteikt šīs grupas cilts piederību.
Baltais Vilks, mūsu burvis, pēc asiņošanas, ko izraisīja lodes trieciens uzbrukuma laikā, tagad bija kaut cik atlabis. Viņš uzjāja pakalnā, un atkal sākās nogurdinošā sarunāšanās zīmju valodā. Uz viņa jautājumu tie tur atbildēja: gro-ventri un asiniboini.
— Kuri asiniboini?
— Ziemeļnieki.
Iesauka gro-ventri, ko kādreiz bija devuši šai ciltij franči, burtiskā tulkojumā nozīmē «Lielie Vēderi». Tur tātad bija divu draudzīgu cilšu grupu kopēja nometne. Uz viņu jautājumu, kas mēs tādi, Baltais Vilks atbildēja: «Melnās Pēdas», — bet viņiem ar to nepietika. Viņi vēl
jautāja, kādas grupas ļaužu mēs esam un no kurienes nākam.
Tas bija pats galvenais. Melno Pēdu cilts dalījās četrās paciltīs, bet tās savukārt — atsevišķās grupās. Viena no tām ar savu virsaiti Cēlo Dvēseli bijām mēs. Dažas mūsu paciltis un grupas jau no paaudzes paaudzē karoja ar asiniboiniem un gro-ventriem. Neraugoties uz to, ka visi prērijās tiecās pēc miera, naids starp ciltīm joprojām vēl pastāvēja. Baltajam Vilkam bija grūts uzdevums. Mūsu abās grupās ietilpa visu četru pacilšu locekļi.
Bet ne velti Baltajam Vilkam bija galva uz pleciem. Viņš atbildēja kā īsts diplomāts: nokāpa no zirga un atveidoja kri cilts zīmi, pēc tam atgāja vairākus soļus sānis un atveidoja Kutenaja cilts zīmi, beigās nostājās vidū starp šīm zīmēm, norādīdams uz to, ka mēs atrodamies kaut kur starp šīm abām ciltīm. Bet tie tur atbildēja:
— Ar tādiem Melnajām Pēdām līdz šim neesam tikušies.
— Mēs ar jums arī ne! — pasteidzās piebilst mūsu virsaiši Cēlā Dvēsele un Niokskatoss.
— Tātad mēs nekad neesam savā starpā karojuši? — vēl taujāja tie.
— Jādomā gan, ka ne, — skanēja mūsu piesardzīgā atbilde.
— Tad viss kārtībā. Starp mums ir miers.
— Miērs.
— Esiet mūsu viesi!
Devāmies ielejā. Pirms mūsu kaujinieki nokāpa no zirgiem, viens no vecākajiem asiniboinu virsaišiem strauji pienāca klāt, pētīdams zīmes uz vairogiem, kas bija piestiprināti pie zirgiem. Pēc tam viņš piegāja pie mūsu virsaišiem un, sniegdams viņiem roku, sacīja:
— Man liekas, mēs neesam ienaidnieki. Apskatīju zīmes uz jūsu vairogiem un nevaru atminēties, ka mēs būtu jel kādreiz tikušies uz kara takas.
—1 Senāk indiāņi karoja savā starpā par niekiem vai vispār bez jebkāda iemesla, — izvairīgi atbildēja Cēlā Dvēsele. — Bet tie laiki pagājuši…
— Pagājuši, jā! — apstiprināja asiniboins.
Varēja redzēt, ka arī viņi, gro-ventri un asiniboini, gribēja ar mums atrast kopēju valodu. Ja šis vecais virsaitis ciešāk būtu ieskatījies mūsu kaujinieku sejās, viņš droši vien būtu pamanījis ne vienu vien ienaidnieku no seniem un varbūt pat pavisam neseniem laikiem. Bet viņam labpatika pievērt acis, to neredzēt un nolemt aizmirstībai visu, kas bijis nejauks pagātnē.
Pēc tam kad šajā pašā ielejā bija saceltas mūsu teltis, sanāca kopā visu triju cilšu virsaiši, burvji un izcilākie kaujinieki uz kopēju apspriedi, kurā tika izkūpināta miera pīpe. Lai atzīmētu šo priecīgo dienu, tika nolemts sarīkot lielas dzīres, kuras noslēgtu deju spēle «Ko esmu ^pieredzējis». Tā īstenībā nebija deja, bet kaujinieku stāstījums par saviem visinteresantākajiem piedzīvojumiem ar notikuma dzīvu attēlojumu.
Visizcilākā persona šajā kopējā nometnē bija slavenais asiniboinu galvenais virsaitis Lielais Katls. Viņš pirmais piesaistīja mūsu umanību un modināja dziļu cieņu. Viņš bija jau vecs, bet joprojām kustīgs un spēka pilns. Pēc šīs mūsu tikšanās viņš vēl nodzīvoja ilgus gadus un nomira simt septiņu gadu vecumā.
Pats par sevi saprotams, ka mēs, bērni, visvairāk priecājāmies par šiem gaidāmajiem kara stāstiem, jo kaujinieku vidū bija ļoti slaveni, bezbailīgi vīri, lieli kauju varoņi.
Taču pirmajās kopstundās vislielāko interesi izraisīja sieviete Labā Lūse. Viņa piederēja pie asiniboinu cilts, un prērijās tālu bija izplatījušās vēstis par viņas daiļumu un valdzinošo pievilcību. Pirms vairākiem gadiem Melno Pēdu kaujinieki bija uzbrukuši nometnei, kurā viņa mita. Sadursmes laikā viņa tika ievainota ar vairākiem naža dūrieniem un pamesta kaujas laukā. Brūces tagad bija sadzijušas. Un viņa bija tikpat skaista kā agrāk.
Tagad Labā Lūse pirmo reizi sastapās ar mūsu kaujiniekiem, kuri toreiz bija piedalījušies uzbrukumā. Viņi tūdaļ skaistuli pazina, patiesi nožēloja savu rīcību un kaunējās par toreizējo mežonību. Pamanījuši Labo Lūsi, mūsu kaujinieki pienāca klāt un sveica viņu, paceldami labo roku un teikdami vārdus, kādus saka, tiekoties ar sirsnīgiem draugiem..
Labā Lūse skatījās uz kaujiniekiem bez aizvainojuma.
— Vai starp jums ir tas, kurš mani toreiz tik pamatīgi sadūra, — viņa pajautāja, ielūkodamās kaujiniekos.
— Vai tu viņu pazītu? — taujāja virsaitis Niokskatoss.
Droši vien.
— Kāds viņš izskatījās?
— Tas bija stalts, spēcīgs kaujinieks, — līksmi skanēja viņas atbilde.
— Vai tu viņu stipri ienīsti?
— Nemaz. Toreiz taču mēs karojām, — šodien ir pavisam citi apstākļi.
— Vai tu viņam pārmestu?
— Kamdēļ gan? Gluži otrādi…
— Ko nozīmē — gluži otrādi?
Skaistā indiāniete atbildēja, draudzīgi iesmiedamās:
— Ja viņš būtu tikpat vīrišķīgs kā toreiz, varbūt apķertos viņam ap kaklu un piekļautu sev klāt…
Neviens no mūsu kaujiniekiem tomēr neatzinās. Ja viņš atradās tepat, tad acīmredzot kaunējās. Labā Lūse meklēja viņu starp mūsu ļaudīm, bet nevarēja atrast.
Pavisam citādi —- klaji naidīgi pret murns izturējās Labās Lūses vecākā māsa. Viņa aizdrāzās uz savu telti un, kā prātu zaudējusi, sāka trīt garu dunci, nemitēdamās izkliegt lāstus. Vairāki asiniboini dzirdēja to un pūlējās viņu nomierināt, bet veltīgi. Kad Labā Lūse iegāja teltī, māsa viņai pasniedza dunci, piekodinādama:
— Ņem to un atrieb saviem ienaidniekiem!
Labā Lūse piesēja nazi pie jostas un atgriezās mūsu kaujinieku pulkā. Nazi viņa pavisam aizmirsa un sirsnīgi turpināja pārtraukto sarunu.
Kaut kas viņai pie Melnajām Pēdām īpaši patika.
Drīz vien viņa apprecējās ar vienu no mūsu virsaišiem. Vēl tagad[4] viņa dzīvo Saskačevanā pie Sintalutas un joprojām ir skaista, kaut arī viņai ir jau astoņdesmit gadu.
Mēs, zēni, jutāmies kā paradīzē. Triju cilšu kopējā nometne atgādināja pilsētu. Bija sacelti vairāki simti telšu, un tās aizņēma milzīgu platību. Katru telti rotāja brīnum skaistas dzimtas' pazīšanas zīmes, tik košas un ērmīgas, ka nenobrīnīties. Mēs labprāt klaiņājām gar teltīm, rotaļājāmies ar svešajiem zēniem, un, kaut arī vajadzēja sazināties ar zīmēm, tas nemazināja mūsu prieku un nebija par šķērsli kopīgām rotaļām.
Protams, vislabprātāk mēs rīkotu ar šiem jaunajiem draugiem kara spēles, jo bijām tik daudz dzirdējuši par īstām kaujām, kādas tēvi savā starpā kādreiz izcīnījuši. Taču vecāki šādas spēles stingri aizliedza, baidīdamies, ka tādas rotaļas varētu viegli izraisīt cilšu starpā nopietnas sadursmes. Mātes sēdēja telšu priekšā un uzraudzīja mūs, bet tas nebija vajadzīgs. Ar svešajiem zēniem mēs jau tūdaļ cieši iedraudzējāmies, un starp mums valdīja vislabākā saskaņa.
Prēriju ļaužu dzīvē tā bija vēsturiska tikšanās, kurā spilgtāk nekā jebkad izpaudās vienprātība un draudzība. Kaujinieki uzcēla milzīgu telti, kurā varēja sapulcēties gandrīz visi nometnes ļaudis, lai noskatītos deju «Ko esmu pieredzējis». Visi līksmā pacilātībā gaidīja šo izrādi.
Palaunadzī ēdām indiāņu gardumu pemikanu — bizona gaļas ēdienu, ko asiniboini prata lieliski gatavot. Pemi- kans ir galvenais indiāņu ziemas ēdiens — kaltēta un miltos saberzta bizona gaļa; ja vēl pieliek klāt saskatūnas augu ogas, tad tas ir pats lielākais gardums pasaulē. Pēc agrajām vakariņām visi devās uz lielo telti.
Tā bija lieliska slavenāko kaujinieku kopa. Mēs redzējām blakus daudzajiem virsaišiem un burvjiem vīrus, kas bija rotāti ar «trim spalvām», ar «četrām spalvām», un varoņus, kas bija iemantojuši veselu «spalvu cepuri». Trīs spalvas nēsāja kaujinieks, kas bija nonāvējis trīs ienaidniekus, bet tam, kurš bija uzveicis vairāk nekā četrus, bija tiesības iegūt slaveno ērgļa spalvu cepuri.
Spēlēm «Ko es pieredzēju» katra cilts izdalīja piecus labākos kaujiniekus. Tas bija lielisks skats, kad šie piecpadsmit varoņi iesoļoja teltī. Viņi ienāca kaili, apņemti tikai gurnu jostām, ar spalvu rotām galvā. Senās rētas katram bija iezīmētas košām krāsām. Dažas izskatījās, it kā nupat būtu kaujā iegūtas.
Mēs, zēni, sēdējām vistuvāk izlases kaujiniekiem un, acīm viņus vai aprīdami, čukstus spriedām, kurš no viņiem ir pats lielākais varonis. Indiāņi vienmēr pulcēja bērnus uz tamlīdzīgām izrādēm, lai ieaudzinātu viņos tēvu vīrišķību.
Virsaitim Lielajam Katlam, kas bija visslavenākais goda pulkā, vajadzēja pirmajam pastāstīt vienu no saviem piedzīvojumiem. Bezgala dziļi iespiedās manā atmiņā šis cildenais, lieliskais varonis, kas bija guvis tik daudz uzvaru. Kaut arī viņš savā laikā ir bijis viens no visbīstamākajiem pretiniekiem, viņa seja pauda neparastu apgarotību un labsirdību, tādēļ manās acīs Lielais Katls izcēlās starp visiem pārējiem. Bez tam viņš bija ārkārtīgi kautrs; par savām kauju gaitām viņš stāstīja ļoti atturīgi.
Dižais asiniboinu vadonis prērijās bija izslavēts kā nepārspējams skrējējs. Daudzkārt jau bijām dzirdējuši par viņa neticamo ātrumu. Pateicoties savām žiglajām kājām, viņš bija atstājis ar garu degunu veselu mūsu kaujinieku vienību, Tagad pašam varonim vajadzēja mums pastāstīt šo gadījumu.
Viņš piecēlās un iecirta zemē savu šķēpu, pie kura karājās pirms daudziem gadiem iegūtie ienaidnieku skalpi. Droši vien starp tiem bija ne viens vien mūsu cilts kaujinieka skalps. Ar labo roku atspiedies pret šķēpu, virsaitis pagriezās pret Melnajām Pēdām, bet viens no asiniboinu kaujiniekiem, veikls valodu pratējs, pārtulkoja mums viņa vārdus.
— Pastāstīšu jums, kā es jūs reiz kaujas laukā pievārēju, pateicoties savām žiglajām kājām. Vai gribat, Melnās Pēdas?
— Gribam, gribam! — mūsu kaujinieki vienā balsī apstiprināja.
— Tolaik — kur tie gadi! — biju jauns virsaitis, divdesmit divas ziemas vecs. Vedu cīņā pret jums, Melnās Pēdas, nelielu biedru grupu. Mūs iekvēlināja, kā jau tas toreiz bija parasts, atriebības alkas. Gribējām atriebties par jūsu iepriekšējo uzbrukumu mūsu nometnei. Pārgājuši pāri Piena upei Montānā, pamanījām prērijā nesaprotamu kustību. Tie nebija bizoni, nedz arī antilopes, domājām — varbūt tā ir rīta saulē kūpoša migliņa. Liku biedriem apstāties. Pats piezagos tuvāk. Paglūnēju pāri kalna kauprei un tūliņ atrāvos. Devu zīmi aizmugurei, ka esmu pamanījis ienaidniekus. Viņi dejoja ap nomedītiem bizoniem. Mani biedri vai nu nebija manu signālu sapratuši, vai negribēja paklausīt — izturējās vieglprātīgi kā bērni, sarunājās skaļā balsī. Uzmanīgi līdu pie viņiem atpakaļ, jau iztālēm dzirdēju, ko viņi savā starpā runāja. Viens no viņiem bija gudrs puisis. Viņš teica, ka es, viņu virsaitis, droši vien neuzsākšot kauju, jo mūsu ir maz. «Muļķības!» iesaucās cits, nevaldāms kauslis. «Ja tā, tad ejam paši uzbrukumā, gan jau Lielais Katls mums nāks pakaļ!» Biju pienācis viņiem gandrīz klāt, kad pļāpas beidzot mani pamanīja. Pavēlēju aizvērt mutes un sacīju: «Mēs esam tikai astoņi, viņu ir kāds simts. Uzbrukt — tas nozīmē tīšuprāt skriet nāvē. Negribu uzņemties atbildību par jūsu galu.» To dzirdot, karstulis aizsvilās. «Tad kāpēc tev vajadzēja mūs vest šurp? Mēs taču nācām cīnīties! Bet nu tev dūša papēžos, ko?» Aizkaitināts atbildēju: «Nē, dūšas man pietiek! Labi, lai tad mums sadod arī! Katram gadījumam sagatavojieties kaujai. Bet galveno es izdarīšu pats. Hauk!» Kauslis apklusa. Liku biedriem paslēpties un gaidīt manu zīmi. Man bija radies viltīgs plāns. Nolēmu likt lietā savas ātrās kājas. Vai atminaties?
Lielais Katls pagriezās pret diviem saviem asiniboinu kaujiniekiem, un tie apstiprināja:
— Atminamies, jā!
— Nometu visas drānas. Metos skriet, — turpināja virsaitis. — Skrēju kādu kilometru slapstīdamies, gribēju no otras puses pārsteigt pretinieku. Bet kas notika pa to laiku? Jūs pamanījāt mūsu grupiņu, sākāt gatavoties uzbrukumam. Vai atminaties, Melnās Pēdas?
— Atminamies, hauk, hauk! — atsaucās vairāki mūsu kaujinieki.
— Jūs uzlēcāt zirgos un pagriezāt tos pret mūsu grupu. Nodomāju: ir nu gan man līdzi īsti pienapuikas. Viņi pat nebija vēl pamanījuši, ka jūs dodaties šiem virsū. Jums bija liels pārspēks. Bija skaidrs, ka samaisiet pīšļos manus biedrus. Izskrēju pakalnā. Iekliedzos pilnā balsī. Jūs apstājāties kā zemē ierakti, apjukāt: tātad arī aizmugurē ienaidnieks? Nozudu no jūsu acīm, zibenīgi uzskrēju otrā pakalnā, nedaudz mainīju savu apģērbu un atkal parādījos. Pamanīju jūsu augošo nemieru. Aizvien vēl jūs stāvējāt uz vietas. Jūs nezinājāt, ko darīt, kādā virzienā uzbrukt. Es. atkal nozudu, manas kājas nestāvēja uz vietas. Mirkli vēlāk es jau parādījos uz trešā pakalna. Ikvienam zināms, kas iznāk, ja divi uzbrūk vienam. Jūs bijāt pārliecināti, ka atrodaties lielu ienaidnieka spēku ielenkumā. Griezāt zirgus apkārt un laidāties lapās. Tā manas kājas guva uzvaru pār jums. Mums pašiem nebija nemaz jāmedī, tāpat ieguvām vairāku bizonu gaļu. Un savu ādu arī paglābām. Atskrēju atpakaļ pie biedriem. Viņi mani apsveica un pateicās par glābiņu. «Nesakiet paldies man, bet šim!» es atbildēju, norādīdams uz kausli. Redzēdams biedru izbrīnu, piebildu: «Viņa lielā mute jūs izglāba. Ja viņš nebūtu sācis plātīties, es būtu palicis pie jums un mēs visi būtu pagalam.» Jaunais kaujinieks no tās reizes izārstējās no savas plātības. Lūk, tāds ir mans stāsts. Es, Lielais Katls, dodu jums savu vārdu, Melnās Pēdas, ka mēs tagad esam draugi. Mūsu draudzība ir kā saules gaisma, kā Misūri ūdens — nekad tā neizsīks. Atcerieties: Lielais Katls nekad vēl savu vārdu nav lauzis. Hauk!
—< Hauk, hauk, hauk! — sauca mūsu kaujinieki, un mēs, mazie, arī kliedzām, cik skaļi vien varējām.
Bungas, kas ar klusu dunoņu bija pavadījušas visu stāstījumu, tagad sāka rībēt mežonīgā dejas ritmā.,
Lielais Katls ar vairākiem biedriem dejā attēloja visu notikumu. Aizrautīgi sekojām katrai viņu kustībai. Kad deja bija beigusies, viņš nostājās Melno Pēdu virsaiša priekšā, pieaicināja vēlreiz tulku un sacīja:
— Topu jau vecs. Nezinu, vai mūsu ceļi vēl kādreiz satiksies. Kas zin, varbūt būs jāšķiras uz visiem laikiem; pirms tam gribu jums pastāstīt, kā viens no jūsu virsaišiem izglāba man dzīvību. Nebūtu bijis viņa, es neatrastos šodien starp jums. Neredzu viņu šeit. Tādēļ lūdzu, jūs, Melnās Pēdas, kad atgriezīsieties savās medību vietās, atstāstiet viņam, ko teikšu. Tolaik man bija divdesmit sešas ziemas. Nebiju vēl pietiekami apdomīgs. Ar savu brāli Nompa Vinčesta — Divvīru un vēl dažiem biedriem sarīkoju uzbrukumu jums, Melnās Pēdas. Jums bija ļoti daudz zirgu, gribējām jums tos atņemt. Netālu no Piena upes uzdūrāmies vienai jūsu nometnei. Iestājās nakts, devos ar brāli izlūkos. Līdām abi uz vēdera. Centāmies noskaidrot vietu, kur atrodas jūsu zirgu aploks. Pēkšņi viens no jūsu rumakiem satrūkās un sāka auļot taisni uz mums. Mirkli vēlāk aiz zirga parādījās kaujinieks — īsts milzis. Tumsā viņš mūs nevarēja pamanīt. Zirgu viņš nenoķēra, toties notvēra brāli, kas gulēja kādus divdesmit soļus no manis. Milzim bija milža spēks. Jau pēc brīža brālis bija atbruņots. Nepaguvu pat atskriet palīgā. Viņš aizstiepa šo uz nometni. Žagos pakaļ. Redzēju, kā viņš iestiepj brāli lielajā teltī. Es biju izmisis. Man bija tikai viena doma prātā: izpestīt brāli. Bet kā? Pie ieejas teltī, atspiedies pret šķēpu, stāvēja šis milzis. Asinis man iesitās galvā. Mani pārņēma trakums. Piegāju milzim klāt. Jautāju, kur brālis. Viņš, ne vārda neteicis, sagrāba mani un iesvieda teltī. Iekšā kurējās uguns.
Ieraudzīju savu brāli un sievieti — tā droši vien bija milža sieva. Kaujinieks lika viņai uzcept mums abiem gaļu. Septiņas dienas nebijām kārtīgi ēduši. Rijām gaļu kā izsalkuši vilki. Kaujinieks labsirdīgi noskatījās manī. Pēc tam ienāca divi un aizveda mani un brāli uz citu telti. Tur bija sapulcējušies vecajie. Tie bija ārkārtīgi sašutuši par šo atgadījumu. Man pienāca klāt jauns cilvēks, kas prata asiniboinu valodu, un teica: pēdējā laikā bijis daudz zirgu zagšanas mēģinājumu, mūs gaidot nāves sods; visām cilts grupām esot aizlaista ziņa, ka noķerti divi ^agļi. Drīz visi atstāja telti, kurā atradāmies. Aizveda līdzi arī brāli. Paliku viens. Arā pulcējās visa nometne. Ļaudis bija satraukti un sadusmoti; nebija šaubu — bija situsi mūsu pēdējā stundiņa. Pie pavarda gulēja šautene — acīmredzot vecajie bija to aizmirsuši. Pielēcu klāt. Tā nebija pielādēta. Mazliet tālāk atradu pulvera ragu un kulīti ar lodēm. Nolēmu bez cīņas nepadoties un likt dārgi samaksāt par savu dzīvību. Izmetos pagalmā. Pēkšņi mani satvēra kā spīlēs divas rokas un atbruņoja. Satracinātais pūlis gribēja uz vietas mani nogalināt. Divi kaujinieki, kas aizvien vēl turēja mani pie rokām, tikko spēja atvairīt pūli un skriešus aizstiepa mani ārpus nometnes. Tur mūs sagaidīja tas pats milzis. Viņam blakus sasietām rokām stāvēja brālis. Milzim vajadzēja būt lielam Melno Pēdu virsaitim. Ko viņš man teica, diemžēl nesapratu. Tad viņš pārgrieza brāļa saites. Lika mums kāpt divos zirgos, kas apsegloti stāvēja turpat tuvumā, un cik vien ātri iespējams pazust. Mēs bijām brīvi. Es vēl dzirdēju, kā virsaitis — milzis savā varenajā balsī centās apklusināt ļaudis, kas dzīrās mums dzīties pakaļ. Bija tumšs, nakts vēl nebija pagājusi. Neticējām savai laimei. Pa kaklu pa galvu traucāmies pretī brīvībai. Vēlāk šīs nakts neparastie piedzīvojumi man šķita kā slima cilvēka murgi. Tie tomēr nebija murgi. Vislabāk par to liecināja divi zirgi, kurus mums bija iedevis Melno Pēdu virsaitis. Vēl tagad nespēju saprast, kādēļ mūs toreiz atstāja dzīvus. Lūk, tāds ir mans stāsts.
Lielais Katls draudzīgi paskatījās uz Melno Pēdu virsaiti un piebilda:
— Esmu jau vecs. Ja šis virsaitis vēl dzīvs, lūdzu, atstāstiet viņam, ko teicu. Pasakiet vēl to: mēs bijām ienaidnieki, un tomēr katrreiz, kad dejojām Lielās Saules deju, lūdzu neredzamos spēkus būt labvēlīgiem pret viņu.
Tas ir viss, Melnās Pēdas. Lūk, to es gribēju jums pastāstīt. Hauk!
Kad Lielais Katls bija apsēdies, piecēlās viens no mūsu virsaišiem — Niokskatoss un sacīja:
— Notikums, par kuru tu pastāstīji, nav man svešs. Tas virsaitis, kurš paglāba tevi no nāves, bija mans tēvs. Tolaik mēs vēl bijām bērni, bet labi zinājām šo atgadījumu, jo tēvs mums par to stāstīja. Skaidri atceros to nakti. Varu tev šodien paskaidrot, kam tev jāpateicas par savu dzīvību. Savai drosmei un cīņas gribai. Tu nepameti brāli nelaimē, pēc tam gribēji cīnīties, kaut arī tev draudēja neizbēgama nāve. Tēvs gribēja pārbaudīt tavu vīrišķību. Viņš pārliecinājās par to, ka žēl būtu tevi tik jaunu nonāvēt. Melnajām Pēdām ir viens svēts likums: katram visiem spēkiem jācenšas glābt savu draugu briesmās. Arī tu to darīji, drošais kaujiniek, visu asiniboinu galvenais virsaiti, tādēļ tēvs dāvāja tev dzīvību.
Niokskatoss brīdi sačukstējās ar citiem Melno Pēdu virsaišiem un tad atkal sacīja:
— Ja mans tēvs būtu dzīvs, zinu, ka viņš dāvātu tev savu vārdu; tas ir lielākais gods mūsu ciltī. Tev ir dēls. Atļauj dot viņam manu vārdu Niokskatoss.
— Hauk, hauk, hauk!!!… — visi klātesošie asiniboini skaļi izteica savu prieku. Visi izjuta šā mirkļa svarīgumu. Lielā virsaiša vārda nodošana citas cilts loceklim liecināja par vispatiesākajām draudzības jūtām. Kaujinieki bija līdz sirds dziļumiem aizkustināti.
Savas brīvās prēriju dzīves norietā indiāņi sāka sajust dzīves norišu svarīgumu un tiekties pēc saprātīga notikumu atrisinājuma.