Šajā nometnē mēs uzkavējāmies diemžēl tikai divas dienas, bet tās bija ļoti saulainas, dažādu rotaļu, dziļu pārdzīvojumu un jauku piedzīvojumu pilnas. Pēc tam mēs atvadījāmies no asiniboiniem un gro-ventriem, cits citam apsolīdami, ka saglabāsim draudzību. Protams, mēs bijām virsaiša Lielā Katla stāstījuma iespaidā, jo viņš bija mūsu sirdīs pamodinājis cildenas jūtas.
Mūsu ceļš veda uz ziemeļiem, kur varēja būt bizoni. Šķīrāmies arī no Niokskatosa un viņa grupas un devāmies tālāk.
Trešajā vai ceturtajā naktī pēc šķiršanās mūsu nometnē atgadījās kaut kas satraucošs. Nekad neaizmirsīšu šīs nakts skumjos brīžus.
Mūs uzmodināja neparastas skaņas. Uztrūkāmies no savām guļvietām un vērīgi ieklausījāmies. Ak, mēs ļoti labi pazinām šo gari stiepto, žēlabaino melodiju, kas pārskanēja visu nometni. Tā bija nāves dziesma. Kāds mirējs, ievērojot paražu, pirms nāves dziedāja pats savu nāves dziesmu. Bet kurš tas bija?
— Neviens taču nav slimojis! — tēvs teica mātei.
— Kas tas varētu būt? Kas? — teltī atskanēja satrauktas balsis.
— Vai tā nav Baltā Vilka balss? — māte nedroši ieminējās. Tēvs brīdi klausījās, tad pēkšņi iesaucās:
— Jā, tas ir mūsu burvis!
Viņš spēji pielēca kājās un, apmetis sev ap pleciem segu, izskrēja no telts.
Visā nometnē bija jūtama satraukta rosība. Mēs dzirdējām neparastu kņadu, aprautus čukstus un daudzu mokasīnu dimdoņu. Mani pārņēma tāds satraukums, ka es atsviedu ādas un piespiedos pie mātes.
— Piesvied malku ugunskuram! — māte lika brālim Skanīgajai Balsij.
Drīz vien tēvs atgriezās. Pat skopajā ugunskura blāzmā ievēroju satraukumu, ko viņš ar pūlēm centās slēpt.
— Vai tas patiešām ir Baltais Vilks? — māte jautājoši uzlūkoja tēvu, kas, sakrustojis rokas uz krūtīm, palika nekustīgi stāvam. Cik daudz sāpju bija viņa sejas izteiksmē!
— Baltais Vilks ir miris! — dobjā balsī viņš pavēstīja.
— Kā tas iespējams? — mate plati pavēra muti un aizsedza to ar plaukstu — tik liels bija viņas izbrīns.
— Nejautā, sieva! Nezinu, kā tas noticis. Bet tas ir noticis: mūsu burvja vairs nav starp dzīvajiem!
— Vai viņš nomira dabiskā nāvē?
— Kā lai es zinu?
— Bet vai viņa sieva bija tur klāt?
— Jā. Arī viņa neko nezina. Viņa pamodusies, kad Baltais Vilks jau dziedājis nāves dziesmu. Asinis plūdušas viņam pa muti… Viņš dziedājis līdz pēdējam brīdim …
Teltī ienāca tēvabrālis Dārdošais Pērkons, lai ar mums kopīgi dalītos bēdās. Acis viņam bija asaru pilnas un elpa nelabi dvakoja.
— Vai tu esi dzēris? — tēvs nepatikā jautāja.
— Dzēru, — atbildēja tēvocis un dziļi nopūtās.
— Kur ņēmi degvīnu?
— Vēl no Rukstona bija saglabājies.
— Nedzer, brāl, — tēvs lūdza cietā balsī, sapurinādams tēvoci pie pleciem. — Tas mūsu posts.
Tad tēvs atcerējās neseno atgadījumu un iesita sev pa pieri.
— Droši vien vainīgs Rukstons un Vārnas …
Un viņam bija taisnība. Baltais Vilks nomira no lodes, kas pirms laba laika, kad mēs uzbrukām ienaidnieka nometnei, bija ietriekusies tam krūtīs. Lode bija sašķīdusi pret bruņurupuča plāksni un izraisījusi asiņošanu, kas kļuva par nāves cēloni.
Atskanēja gari stiepts kliedziens, kas atgādināja zvēra
gaudas. Tur burvja atraitne vaimanāja žēlabās. Viņai pievienojās citas sievietes, un drīz visa nometne skanēja žēlabu balsīs līdz gaismas svīdumam.
Otrā rītā visas sievietes sērās nokrāsoja sejas melnas. Daži nelaiķa tuvinieki pēc senas paražas gribēja nocirst sev katrai rokai vienu pirkstu, bet vecajie aizliedza šo mežonīgo izrīcību.
Dienā notika bēres. Tās, kā jau pienācās tik izcilam cilts vīram, bija ļoti svinīgas. Nelaiķi ietērpa visgreznākajās drānās un noguldīja uz bizonu ādām. Baltā Vilka šauteni salauza gabalos, lai arī tā būtu «mirusi» un pavadītu aizgājēju Mūžīgo Medību valstī. Uz apvidus visaugstākā pakalna no kārtīm tika uzbūvēts statīvs. Uz tā — augstu virs zemes — noguldīja ādās ietītas burvja mirstīgās atliekas. Tām vajadzēja pacelties pāri visai apkārtnei.
Mēs bijām zaudējuši burvi, kas bija iemantojis diža vadoņa godu. Viņa slava sniedzās tālu pāri Melno Pēdu cilts robežām. Mēs jutāmies pamesti kā bāreņi, kaut arī viņa vietā stājās meistara cienīgs pēcnieks— Kinasi.
Nebija laika ilgi sērot. Tūlīt pēc bērēm turpinājām ceļu. Arvien jūtamāks kļuva pārtikas trūkums.
Pagāja diena pēc dienas, mēs nesastapām nevienu zvēru, prērijas bija kā izslaucītas. Pavasaris zaļoja jau pilnā plaukumā, ielejās paloja košs ziedu klājs; visapkārt, ar savu spirgto zaļumu priecēdama acis, zēla kupla zāle. Tikai nebija zvēru, un vira katlos kļuva aizvien plānāka. Es jutos pastāvīgi izsalcis.
Kaut arī indiāņi bija raduši savilkt jostu ciešāk un pārlaiduši ne vienu vien bada reizi, tomēr grūti nācās noslēpt īgnumu un nomāktību.
— Kur bizoni? Kāpēc nav bizonu? — bez mitas jautāja ļaudis, skatīdamies saules pielietā un krāšņā, bet tik pretīgi tukšā prērijā.
— Izkauti! Iznīdēti! — skanēja drūma atbilde, kā atgādinot nepielūdzamu likteņbalsi.
Kad vakaros ap ugunskuriem sēdēja stingi stāvi, bads nemitīgi lika domāt par šīm rūpēm. No šīm domām nevarēja tikt vaļā, bet ļaunais gars kairināja mūsu iztēli, uzburdams ainas ar milzīgiem bizonu bariem un citu dzīvnieku pārbagātību.
— Tie nav murgi! — vecāki mums, puikām, teica. — Tās nav iedomu ainas! Tā kādreiz bija.
— Vai agrāk bija tik lieli bizonu bari?
— Jā, milzīgi. Reizēm, ak, Lielais Gars, bizonu bari bija tik lieli, ka visu apvārsni no ziemeļiem līdz dienvidiem, cik vien tālu sniedzās acs, aizsedza melna ķermeņu lavīna. Kad bizoni mums gāja garām, bara priekšpulku redzējām no rīta, bet pēdējos lampastus sagaidījām tikai vakarā.
— Vai, vai! — dziļā izbrīnā es nopūtos. — Tas laikam bija ļoti sen?
— Nē, dārgo puisīt, tas nebija nemaz tik sen.
— Kad?
— Vairākas lielās saules pirms tavas piedzimšanas. Un, kad tu piedzimi, gaļas vēl bija atliku likām mūsu cilts krājumos…
— Kāpēc tagad vairs nav bizonu? — pār lūpām lauzās jautājums, un iekšas aiz sāpēm sarāvās.
Uz šo jautājumu vispārliecinošāk prata atbildēt tikai tēvocis Dārdošais Pērkons, kas zināja vairāk nekā visi citi. Tēvocis neslēpa savas zināšanas un pie ugunskura labprāt stāstīja:
— Jā, vēl nesenā pagātnē mūsu cilts varēja vērot tūkstošiem bizonu, kas pārvietojās pa mūsu prērijām. Bet tad baltie cilvēki uzbūvēja garas braucošas mājas, ceļus no dzelzs. Un baltie mednieki — tie nebija mednieki, bet dzīvnieku bendētāji! — tūkstošiem pasāka braukt šurp uz dienvidu prērijām un kā apmāti sāka trenkāt bizonu barus. Viņi izkāva bizonus līdz pēdējam. Šodien ne tikai dienvidos — Arkanzasā, Kolorādo, Oklahomā pavisam vairs nav bizonu — tos mežonīgā kārtā izkāvuši baltie laupītāji —, bet arī te, ziemeļos, Montānā un Kanādas Albertā, tie gauži reti sastopami. Dzīvi palikušie bizoni nelielos, tramīgos bariņos, visbiežāk pa divi, pa trīs slēpjas nomaļās, neapdzīvotās ielejās.
Pagāja vairākas dienas, kopš bijām aizgājuši no Lielā Katla nometnes, bet vēl nemanījām nevienu bizonu.
Melno Pēdu pacilts piganu vadonis Apianistans ieteica mums doties tālu uz ziemeļiem un turēties Klinšu kalnu pakājē, kur vēl rodamas baltā cilvēka neskartas ielejas, un apgalvoja, ka tur varot cerēt uz veiksmi. Paklausījām viņa padomam.
Kaujiniekam Kiciponistam redze bija asa kā vanagam. Kādā rītā viņš attālinājās no mūsu kolonnas pa kreisi. Pēc stundas izlūks atauļoja atpakaļ. Zirgs bija putās.
— Bizoni ir! — viņš kliedza.
Visa nometne acumirklī bija kājās.
Kiciponista aizauļoja pie Cēlās Dvēseles un izstāstīja, ko bija izlūkojis: iztālēm viņš esot pamanījis putnus — stepes strazdu baru, kas riņķojis ap vienu vietu, te nolaizdamies lejā, te uzšaudamies gaisā. Kas tur bija lejā, to viņš nebija varējis saskatīt, jo prērijas te veidoja dziļas ieplakas, taču mēs visi it labi to varējām paši iedomāties. Šie putni vienmēr laidelējās bizonu tuvumā, uzmetās tiem uz skausta un izknābāja ērces.
Virsaitis Cēlā Dvēsele nekavējoties ar diviem kaujiniekiem devās izlūkos. Drīz vien viņi pilnos auļos atgriezās atpakaļ ar priecīgu vēsti. Tur ganoties liels pulks — ap simt bizonu. Tik daudz šo dzīvnieku nebijām redzējuši jau trīs gadus. Bizoni bija tramīgi. Pamanījuši jātniekus, tie traucās projām.
— Bizoni ir! — visu vienību pārskrēja sajūsmas vilnis.
— Nu mēs būsim paēduši! — man pie auss izgrūda brālis Skanīgā Balss.
Nekavējoties ne mirkli, sākām gatavoties bizonu lenkšanai. Visiem bērniem, izņemot pašus mazākos, vajadzēja kāpt zirgos, lielāko tiesu pa diviem uz viena seglu maisa. Tajos laikos indiāņi nelietoja īstos seglus. To vietā izmantoja ar sienu vai bizonu vilnu piebāztus ādas maisus. Nebija arī piešu; parasti ap zirga vēderu sasēja divas ādas siksnas ūn, atsperoties pret tām, kāpa mugurā. Par apaušiem noderēja ādas pavada, kuru piestiprinājām zir- - gam tieši pie purna; to lietoja vienīgi zirgu apturēšanai, jo vadījām tos tikai ar kājām. Mūsu kaujinieki jāja pavisam bez segliem, turējās tāpat zirgiem mugurā. Segli — viņi teica — vajadzīgi sievietēm.
Pēc tam kad bijām ieguvuši zirgus no Vārnām, tēvi uzdeva mums, zēniem, uzraudzīt daļu no visa pulka; mums vajadzēja iejādīt katram savu zirgu. Nevarēja teikt, ka visa garā, nepārtrauktā pārgājiena laikā mēs būtu pildījuši šo pienākumu pēc labākās sirdsapziņas. Kad nu tagad vajadzēja steigšus kāpt savu šķimeļu mugurās, tie sāka dīžāties, kost un slieties pakaļkājās. Zirgi svieda bez žēlastības mūs zemē, un, kaut arī mēs visu to uztvērām kā joku, pašu spēkiem nespējām savaldīt mežonīgos mustangus. Ap mums sapulcējās meitenes un, kā jau to varēja sagaidīt, ņēmās mūs ķircināt:
— Ai, kipitakiks, kipitakiks! Ai, vecās sievas, vecās sievas!
Zirgi jau bija mūs izveduši no pacietības, tādēļ meiteņu zobgalības mūs galīgi satracināja. Mēs arī centāmies viņām iedzelt.
— Ek jūs, mazās, niknās kuces! — mēs saucām nešpetnajām smējējām pretī, par ko tēvi mūs sabāra.
— Meitenēm taisnība, — viņi teica, — sen jau bija laiks pieradināt zirgus.
Mums nebija ko teikt. Visas savas dusmas izgāzām uz zirgiem, un tas līdzēja. Negantnieki sāka pakļauties. Beidzot mēs varējām tos valdīt, un, kaut arī sejas mums vēl bija sarauktas dusmās, acīs jau_zibēja priecīgas dzirkstis. Visbēdīgāk gāja Jaunajam Ērglim. Viņš pārlidoja pāri sava bēra galvai, bet tas vēl nebija viss: mežonīgais zirgs saķēra viņu aiz gurnu jostas un norāva to nost. Nelaimīgais puika veltīgi pūlējās apslēpt savu plikumu meiteņu priekšā.
Tēvi noraudzījās uz mums no malas ar labsirdīgu vīp- snu, bet, kad beidzot visi bijām zirgos, virsaitis Cēlā Dvēsele uzsauca mums tā, lai meitenes dzirdētu:
— Heijā, jaunie kaujinieki, uz priekšu! Parādīsim sievietēm, kā bizonus gāž gar zemi!
Šie vārdi, kaut arī teikti jokojot, pildīja mūsu sirdis ar tādu lepnumu, ka, neraugoties uz mustangu trako dī- dīšanos, turējāmies krēpēs un, cik vien stalti varēdami, jājām aiz tēviem, neskatīdamies pat uz to pusi, kur stāvēja mazās niekkalbes.
Tepat man priekšā auļoja vecākais brālis Skanīgā Balss. Tā viņam bija svinīga diena. Brālim bija jau divpadsmit gadu, un tēvs pirmo reizi viņam bija atļāvis pa īstam piedalīties bizonu medībās līdz ar citiem pieaugušajiem kaujiniekiem. Skanīgajai Balsij bija loks, nedaudz mazāks par lielo kaujinieku šaujamiem lokiem.
Arī man tā bija svarīga diena, man atļāva jāt līdzi medniekiem un iztālēm noskatīties medību norisē. Nolēmu turēties visu laiku blakus brālim. Katram gadījumam biju paņēmis līdzi savu mazo loku. Man bija lielisks zirgs, losis. To man bija izraudzījis tēvs. 2ēl tikai, ka neatļāva ņemt. līdzi Pononku.
Traukdamies ziemeļaustrumu virzienā pa viļņaino prēriju, platā ielejā pārbridām seklu upi. Drīz vien sasniedzām kalngrēdu pretējā krastā, un mums pavērās skats, kas visvairāk priecē indiāņu acis un visvairāk saviļņo viņu sirdis. Kā melna, plata josla spilgtzaļajā prēriju klajotnē iezīmējās milzīgs bizonu pulks. Vienkopu turoties, blīvā masa plūda uz ziemeļiem; tikai atsevišķi dzīvnieki skrēja atstatu — nomaļus no visa pulka. Tur mēs varējām iegūt milzīgus pārtikas krājumus, ar kuriem pietiktu — ja vien medniekiem veiktos — visai nākamajai ziemai.
Bizoni mūs pamanīja un uzsāka, lēkšot. Nebija ne laika, ne iespējas domāt par bara aplenkšanu. Jātnieki dzina zirgus pilnos auļos, mežonīgi kliegdami, lai pārbiedētos dzīvniekus sadalītu sīkās grupās.
Skanēja bizonu baurošana, nagu klaboņa un pakavu dima. Sacēlās tik biezi putekļi, ka es tikko spēju saskatīt Skanīgo Balsi savā priekšā. Mednieki strauji izvērsās šķērsām garā ielokā, cenzdamies pulku aplenkt no kreisās puses. Pēc brīža putekļu mākoņi palika aiz mums. Bizoni jau atradās tepat blakus. Vareno dzīvnieku spalvainie kumbri te cēlās, te grima trakajos auļos. Katrs mednieks izvēlējās par mērķi iespējami treknāku bizon- māti un centās piekļūt tai iespējami tuvu klāt. Jau no- spindza pirmās bultas. Nogranda arī pirmie šāvieni, bet vispārējā pakaļdzīšanās kņadā tie skanēja klusināti, it kā no liela attāluma. Jau redzēju krītam pirmos dzīvniekus. Bizoniem bija sīksta dzīvība. Tos varēja nogāzt tikai trāpījums sirdī, bet arī tad tie vēl ilgi valstījās pa zemi. Atzīšos,- ka, redzot tuvumā šos milzeņus, kas iztālēm izskatījās tik draudīgi ar savām lielajām pierēm, — nodrebēju un asinis stinga manās dzīslās.
Aizvien vēl no acīm neizlaidu brāli, tāpat cieši ar skatienu sekoju tēvam, kas laiku pa laikam iznira no putekļu vērpetēm mūsu priekšā, bet, kad es uz mirkli pagriezu galvu atpakaļ un paskatījos uz citiem medniekiem, kājas man kļuva aukstas.
— Kalnuguns! — izbīlī iekliedzos, kaut gan trakajā jūklī neviens manu balsi nevarēja dzirdēt.
Kalnuguns — zēns, mazliet vecāks par mani, bija jājis pārāk tuvu aiz sava tēva un nokļuvis ļoti bīstamā stāvoklī. Viņa tēvs bija izšāvis uz bizonmāti, kas skrēja vidū starp diviem bizoniem. Viens no tiem, vecs, paguris dzīvnieks, negaidot bija apstājies un izslējis ragus pret jātnieku. To ieraugot, zirgs bija zibenīgi cirties sāņus un ar savu spējo kustību tā izbiedējis bizonu, ka tas acumirklī apsviedās apkārt un no visa spēka uzgrūdās diviem bizoniem. Visi trīs klupa, kūleņodami cits citam pāri. Kalnuguns, kas bija jājis cieši tēvam pa pēdām, nepaguva pagriezt zirgu sāņus un ietriecās bizonu kamolā. Visi pieci — trīs bizoni, zirgs un zēns — kūleņoja pa zemi.
Taisni šajā mirklī man paspruka izbaiļu pilnais kliedziens.
Kalnuguns drudžaini ieķērās viena bizona skaustā. Dzīvnieks tanī pašā mirklī uzlēca kājās un kā ārprātā auļoja tālāk, aiznesot sev līdzi uz muguras pārbiedēto zēnu. Mednieki metās tam pakaļ. Uz bizonu bīstami bija šaut, jo varēja trāpīt zēnam. Tikai tad, kad vienam no jātniekiem izdevās pielikt stobru bizonam pie pieres, atskanēja šāviens. Bizons klupa un sabruka pie zemes. Kalnuguns apmeta gaisā kūleni un noripoja bez samaņas zemē. Laimīgā kārtā nekas nopietns viņam nebija noticis.
Pa to laiku Skanīgā Balss un es dzināmies pakaļ citiem bizoniem. Brālim vēl nebija izdevies ieņemt stāvokli, kas būtu izdevīgs šāvienam. Viņš mēģināja vairākkārt, bet vai nu bizoni bija pārāk tālu, vai arī pa šāvienam gadījās nepiemērots, pārāk vecs bizons. Drīz lielais pulks ķ tomēr pajuka un sāka strauji sadalīties mazās grupās.
Mūsu priekšā no pārējiem dzīvniekiem nošķīrās jauna tele un metās sāņus. Mēs tai pakaļ. Pēc brīža jau bijām vieni paši prērijā — savrup no visa lielā pūļa. Brālis strauji pievirzījās klāt medījumam, uzvilka loku un izšāva. Bulta ietriecās krūtīs, bet dzīvnieks turpināja skrējienu. Skanīgā Balss panāca to no jauna un iešāva otru bultu zem kreisās lāpstiņas. Bizons sagriezās un mainīja virzienu, bet neskrēja vairs tik ātri kā pirmīt. Es sekoju, aiz satraukuma tikko elpodams.
Brālis no visa spēka atkal uzvilka loku un izšāva trešo bultu. Diemžēl tā ietriecās kumbrā. Dzīvnieks tikai papurināja galvu un lēkšoja tālāk. Ceturtā bulta bija jau precīzāka; tā droši vien ieurbās kaut kur tuvu pie sirds. Bizons, acīmredzot paguris, palēnināja gaitu. Piektā bulta laikam bija vēl trāpīgāka. Dzīvnieks aizvien vēl skrēja, bet mēs pamanījām, ka pa nāsīm tam plūda asinis. Gaviļu sauciens izlauzās no mūsu lūpām. Tagad bija skaidrs, ka medījums mums neizspruks. Vēl viena bulta. Dzīvnieks sagrīļojās un raustīdamies saļima. Tad es nolēcu
no zirga un no sava loka iešāvu bultu bizonam sānā. Konvulsijas norima.
Saķērāmies rokās un svētlaimē lēkājām ap zemē gulošo dzīvnieku. Kad pirmais sajūsmas vilnis bija pārgājis, sākām aplūkot un aptaustīt medījumu. Bizonā bija iešautas sešas bultas, neskaitot manējo.
Skanīgā Balss satrūkās:
— Sešas bultas! Vai tas nav par daudz vienai telei? Kā tu domā? Teiks vēl, ka nemākulīgi esmu šāvis. Sāks smieties par mani…
— Un kas par to … Šāvi, šāvi, kamēr sašāvi.
—Citi, — brālis turpināja savu domu, — citi izšauj vienu, divas, trīs reizes. Un bizons ir beigts.
— Tas tiesa. Bet tie ir pieauguši kaujinieki…
Aizvien šaudīgāks kļuva mūsu skatiens, pārskaitot bultas, un, jo ilgāk mēs tanīs lūkojāmies, jo nedrošāki kļuvām savā uzvaras priekā. Kauns un negods nevajadzīgi izšaut tik daudz bultu! Tad pēkšņi brālis kaut ko iedomājās. Viņš cieši palūkojās manī.
— Vai uz tevi var paļauties?
— Var.
— Vai tu būsi kluss kā kaps?
— Jā.
— Bizonīt, tikai tu mani nenodod, citādi būs slikti!
Brālis man pastāstīja savu plānu.
—« Mēs vienkārši izvilksim liekās bultas. Atstāsim tikai divas. Pārējās paslēpsim. Brūces apbērsim ar zemi. Visi domās, ka tie ir tikai nobrāzumi — skaidrs… Vai tu mani nenodosi?
—1 Nē! — svēti apsolīju.
Viņš jau grasījās izpildīt savu nodomu. Tad manī pamodās šaubas. Iedomājos, kas notiks, kad atnāks tēvs…
— Pagaidi! — aizturēju Skanīgo Balsi. — Atnāks tēvs. Droši vien viņš jautās, kā mēs viņu nogāzām. Ko teiksim tēvam?
— Teiksim, ka …
— Nu ko tad? Ko īsti?
— Ka …
Mēs atdūrāmies kā pret sienu. Tēvs mums bija tikpat kā dievība, un mēs abi viņu vienādi dievinājām. Tanī pašā laikā man atausa atmiņā nesenie notikumi. Kādas bailes es pārdzīvoju pirms divām dienām, kad noslēpu to, ka.biju iešāvis bultas kritušo kaujinieku krūtīs! Kas tās bija par mocībām!
— Nē! — es iekliedzos tā, ka brālis pat sarāvās. — Nedari to!
— Kāpēc ne? — viņš jautāja, bet varēja redzēt, ka arī viņu bija pārņēmušas šaubas.
— Mēs nedrīkstam melot!
Brālis neteica nevienu vārdu. Arī es klusēju. Tad man ienāca prātā mātes vārdi, kurus viņa bija teikusi pirms vairākām dienām, un es atkārtoju tos ar īstu prātnieka nopietnību:
— Kas grib kļūt par lielu kaujinieku, tas nedrīkst melot!
— Pareizi! — brālis nočukstēja.
Mēs kaut cik atguvāmies un samierinājāmies ar likteni. Daudzās bultas bizonā mūs vairs neuztrauca. Tad tālumā atskanēja sauciens un pievērsa mūsu uzmanību jātniekam, kas strauji tuvojās.
—< Tēvs! — iekliedzāmies un sākām māt ar rokām.
Tēvs, satraukts par mūsu nozušanu, bija sācis meklēt mūs prērijā. Kad viņš mums tuvojās, stāvējām kā zemē iemieti; pretrunīgas jūtas plosījās mūsu krūtīs, un mēs neveikli mīņājāmies no vienas kājas uz otru. Manī, tāpat kā brālī, lepnums jaucās ar nemieru. Ko teiks tēvs, ieraugot tik daudz bultu?
Tēvs uz mums nemaz neskatījās, viņa skatiens bija pievērsts bizonam.
— Ho, ho! — viņš tikai izsaucās, un tas skanēja kā uzslava.
Viņš piegāja pie nomedītā dzīvnieka. Viņa acis zibēja, tanīs nemanīja ne mazāko neapmierinātības ēnu. Ar tiesneša cienību viņš novērtēja katras bultas trāpījumu, pusbalsī tās pie sevis skaitīdams:
— Pirmā, otrā, trešā … ceturtā …
Brālis savā vainas apziņā sāka šņūkāt degunu. Gribēdams izpaust līdzjūtību, slepus paspiedu viņam roku.
— Piektā, — tēvs turpināja skaitīt, — sestā. Bet kas tas? — Un iepriecināts norādīja uz manu bultu.
— Tā ir mana… Tā ir mana… — pusčukstus izspiedu.
— Tad tu arī pieliki savu roku, mazais? — tēvs līksmi iesaucās.
Tikai tagad viņš pamanīja mūsu nomāktās sejas un paraudzījās uz mums ar izbrīnu.
— Ko jūs stāvat, galvas nokāruši?
— Sešas bultas,., r— tikko dzirdami ierunājās Skanīgā Balss.
— Ak tu mīļo dumiķīt! —Tēvs sāka jautri smieties. — Vai tu zini, cik man vajadzēja bultu, lai nogāztu savu pirmo bizonu? Vienpadsmit. Sešas bultas — tas ir lieliski! Tā ir uzvara!
Saķēris mūs aiz rokām, tēvs sāka diet ap bizonu uzvaras deju. Mums kļuva silti, sirdis vai kusa aiz laimes. Un mēs atplaukām. Lēcām līdz ar tēvu. Bet tēvs dziedoši izkliedza vārdus:
— Sešas bultas, ho, ho, sešas bultas! Labs mednieks no tā puikas būs! Ho, ho, tikai sešas bultas izšāvis ir viņš! Kaujinieks no viņa būs, ho, ho! …
Skanīgajai Balsij vēl kaut kas nospieda sirdsapziņu.
— Tēt! — viņš sacīja. — Man tev jāatzīstas. Es gribēju samelot.
Un viņš pastāstīja, ka bija gribējis izvilkt bultas no bizona un apbērt brūces ar zemi, bet es esot pretojies, teikdams, ka vajagot ienīst melus …
Tēvs uzmanīgi klausījās, pēc tam pievilka mani sev klāt un tik stipri piespieda pie savām krūtīm, ka elpa man aizrāvās. Palaidis mani vaļā, tēvs lika paraudzīties uz loso zirgu, ar kuru biju te atjājis. Zirgi stāvēja tepat netālu un plūca zāli.
— Vai tev patīk šis losis? — smaidot viņš jautāja.
Nesapratu, kas viņam padomā.
— Patīk.
— Tad tas ir tavs. Dāvinu tev to.
Atkal man aizrāvās elpa. Zēniem manā vecumā vēl nebija savu zirgu.
— Tas mans? —< nomurmināju; — Mans? Pa īstam mans?
— Pa īstam tavs.
Aiz prieka man sāka dūkt galva. Metos pie zirga un sāku lēkāt ap to un dziedāt, un kliegt bezgalīgā sajūsmā. Tas vēl bija pusmežonīgs mustangs, vajadzēja uzmanīties, ka neiesper.
Droši varu apgalvot, ka šajā pēcpusdienā visās prērijās nebija neviena priecīgāka par mūsu trijotni: tēvu, brāli un mani.
Atgriezāmies tanī vietā, kur bija sākušās medības. Sievietes jau dīrāja ādas un sadalīja gaļu. Nomedīto bizonu bija ap sešdesmit, tas bija pamatīgs ķēriens. Nomedītie dzīvnieki gulēja prērijā kur kurais vairāku jūdžu platībā. Katram medniekam uz bultām bija savas īpašas zīmes, lai atšķirtu tās no citu mednieku šautrām, un pēc tām sievietes tagad atrada dzīvniekus, kurus bija nomedījuši viņu vīri vai tuvinieki. Kaujinieki, kas medīja ar šautenēm, uzmeta medījumam savas bultas, tādējādi atstājot sievām zīmes.
Nomirušā burvja Baltā Vilka mazais dēls drasēja uz sava zirga kopā ar citiem zēniem. Māte bija iedevusi vi- j ņam tēva bultu maku, ko zēns pārsvieda sev pār plecu; viņš tomēr vēl bija par mazu, lai medītu un apgādātu ģimeni ar pārtiku. Ieraudzījusi Baltā Vilka dēlēnu, mūsu māte izņēma no viņa bultu maka vienu Baltā Vilka šautru, pasauca Skanīgo Balsi un mani un aizveda sev līdzi pie brāļa nomedītās telēs. Viņa izrāva visas Skanīgās Balss bultas, tāpat manējo un vienā no brūcēm iesprauda Baltā Vilka bultu, it kā burvis vēl būtu bijis dzīvs un to nomedījis savai ģimenei.
—i Vai tu piekrīti, Skanīgā Balss? — māte jautāja.
— Ar lielāko prieku, māt! — brālis atbildēja.
Viņš saprata, cik tas liels gods — būt ģimenes aizgādnim pēc burvja nāves.
— Bet tu, Bizonīt?
— Jā, māmiņ, — atbildēju apmulsis, jo medījums nebija mans.
Māte apmierināta pamāja ar galvu. Mēs atgriezāmies atpakaļ pie citām sievietēm.
Vēlāk mēs redzējām, kā Baltā Vilka atraitne rīkojās ap bizonu. Viņa saprata iespraustās bultas mēmo zīmi. Asaras rīdama, viņa dīrāja nomedītā bizona ādu.