Bizonu ādu ģērēšana un gaļas kaltēšana pemikanam ilga vairāk nekā mēnesi. Bizonu labākie gabali tika izdalīti vecītēm un sirmgalvjiem, kurus cilts pēc svētas paražas turēja pastāvīgā apgādībā. Gaļu mēs ēdām galvenokārt jēlu, bet, ja gribējām to uzcept, uzdūrām uz iesma un turējām virs uguns.
Pēc tam kad bagātīgie ziemas krājumi bija iesaiņoti īpašos ādas maisos, laiks bija doties ceļā uz ziemeļaustrumiem. Tur, Kanādā, vasaras vidū vienreiz gadā sapulcējās visas Melno Pēdu grupas, lai kopīgi svinētu mūsu svētkus — dejotu Saules deju.
Domājot par Saules dejas milzīgo iespaidu uz mūsu un citām prēriju ciltīm, tagad nonāku pie atziņas, ka šai ieražai pirmām kārtām bija liela nozīme cilts kopības nostiprināšanā. Pats svarīgākais bija tas, ka klejojošās grupas, kas cauru gadu bija šķirtas, sapulcējās vienā vietā, stiprinādamas kopības sajūtu, un, kad atkal šķīrās uz veselu gadu, aiznesa sev līdzi to dvēseles spēku, ko stiprināja cilts vienības apziņa.
Pēc daudzu dienu gājuma sasniedzām Narnakas upi, kuras krastos kopš neatminamiem laikiem tika svinēti Saules dejas svētki. Tur mēs atradām priekšā jau lielu, brīnišķīgu nometni, kurā bija sapulcējušās gandrīz visas Melno Pēdu cilts grupas. Tā stiepās triju kilometru garumā gar upes krastu. Dejas, laukumu ieskāva skaistas teltis, kuru krāsainie rotājumi bija atsvaidzināti. Laukumā
mietu žoga ielokā ar stabiem parasti iezīmēja ceremoniālo apli. Mietu žogs vēl nebija gatavs, bet mēs jau manījām tā aprises, un sirds mums kutēja priekā.
Kolīdz nometnē ievēroja mūsu tuvošanos, vesels jātnieku pulks zirgos izauļoja mums pretī, lai jau prērijā saņemtu mūs ar skaļām gavilēm. Viņi aizveda mūs uz vietu, kas bija paredzēta mūsu grupai. Lielākajiem zēniem vajadzēja palīdzēt vecākiem celt teltis, bet mēs, mazie, bijām brīvi, tādēļ tūlīt iejukām nometnes raibajā jūklī.
Mes visi bijām pacilatā garastavoklī.
— Cik es esmu laimīgs! — Skanīgā Balss man sacīja pirms došanās pie vecākiem.
— Es arī! — atzinos. — Skaties, cik te daudz zēnu!
— Nu tik ies vaļā rotaļas! — brālis izsaucās, vērtējoši lūkodamies apkārt, un svinīgi kā pieaudzis kaujinieks beigās noteica: — Hauk! Es esmu runājis!
— Hauk! — atsaucos tai pašā tonī.
Visapkārt bija daudz vienaudžu, kurus pazinām jau no iepriekšējiem gadiem, tāpēc mūsu grupas zēni viegli ar viņiem sadraudzējās. Vispirms viņiem vajadzēja mums pastāstīt, vai pēdējā laikā viņi bija piedzīvojuši interesantus notikumus.
— O, jā! — steigšus izsaucās kāds sīkais.
— Nu tad stāsti! Kādus? — prasījām.,
— Mūsu vecajai ķēvei atskrēja bērītis …
Iezviedzārnies kā zirgi, mazo pagalam izbiedēdami.
— Tad tā nu gan ir vienreizēja ķēve! — nekautrējāmies viņu pazobot. — Par tādu varoņdarbu jūs viņai ērgļa spalvu piespraudāt pie galvas, ko? …
Mazais jau savilka lūpu uz raudāšanu, bet mēs steidzām iztaujāt citus — lielākos zēnus:
— Nu, un ko jūs varat pastāstīt?
— Mans tēvs nošāva lāci…
— Bet vai kauju, īstu kauju nebija?
— Daudz ne, — nedroši tie atzinās, —1 tikai viena sadursme…
— Ar ko?
— Ar asiniboiniem, bet…
Taču, kad sākām viņus iztaujāt un lūgt, lai pastāsta visu sīkāk, viņi mums nevarēja īsti pateikt, kā viss bijis, kur tas atgadījies, un beigu beigās kaunīgi atzinās, ka vispār kauja nemaz neesot notikusi, viss bijis par mata
tiesu 110 sadursmes, gandrīz, gandrīz jau sākušas šķīst asinis, bet virsaiši esot izlīguši un noslēguši starp ciltīm mier u — diemžēl…
— Diemžēl! — mēdījām viņus. — Gandrīz, gandrīz…
— Un jums? — tie aizkaitināti jautāja. — Vai jums bija kaut kas tāds? Droši vien arī nekā nopietna? …
Nu tad beidzot saruna bija ievirzījusies īstajās sliedēs un bija pienākusi mūsu kārta palepoties ar saviem varoņdarbiem.
— Ehei, bija, bija šis tas! — atteicām nevērīgi, ar noslēpumainu sejas izteiksmi.'
— Vai varat pastāstīt, kas tur īsti bija?
Lai izbaudītu visu stāstījuma saldmi, mums nenāca ne prātā uzreiz atklāt viņiem savus jaunumus..
— Bija kaujas, — mēs atbildējām mierīgi un nesteidzīgi. — Vienai mūsu vienībai uzbruka, bija kritušie, pēc tam mēs briesmīgi atriebām …
Mēs savu klausītāju uzmanību bijām sakāpinājuši līdz visaugstākajai pakāpei, arī paši vairs nevarējām valdīt pār sevi. Satrūka mūsu pacietības valgi, un mēs beidzām tēlot vienaldzīgos. Vārdi sāka plūst kā ūdenskritums Klinšu kalnos: ,
— Mēs piedzīvojām vienreizējus notikumus. Vārnas un amerikāņi nozaga mums zirgus un nonāvēja sešus cilvēkus, starp tiem Pinkaino Ērglēnu, bet par to mēs viņiem sadevām tādu sutu, ko tie atcerēsies vēl līdz medībām viņā saulē. Mēs viņus satriecām putekļos un pīšļos, kritušos nemaz nevarēja saskaitīt, to bija vesels lēvenis, un tēvi mums, puikām, atļāva piezagties pie pašas ienaidnieka nometnes, bet, kad sākās apšaudīšanās, sacēlām milzīgas klaigas, ienaidnieks domāja, ka ejam uzbrukumā, tāpēc plāja mums virsū dzīvu uguni, bet neviens no mums nenobijās, tikai vecais kaujinieks, kas mūs pieskatīja, satrūkās un lika mums doties atpakaļ pie mātēm. Pa to laiku ložu lietus nemitējās, tomēr nevienu no mums neievainoja, hauk …
Draugi * atzinās, ka šo virsaiši neparko nebūtu, ļāvuši viņiem piedalīties kaujā. Viņi mūs ārkārtīgi apskauda par to, ko mēs bijām pārdzīvojuši. Daži apgalvoja, ka aizbēgšot no savējiem, lai meklētu īstus piedzīvojumus. Vai tikai mēs pieņemšot viņus savā vidū? Atbildējām, ka pieņemsim katru, kam dūša neskrien papēžos, hauk …
Stāsti drīz vien izsīka, un mēs pārgājām uz rotaļām un čīkstēšanos. Gribējām pa jokam nospēlēt mūsu pēdējo sadursmi, bet lomu sadalē radās grūtības: visi gribēja būt Melnās Pēdas, pavisam nedaudzi bija ar mieru tēlot Vārnas, bet neviens neparko negribēja būt amerikānis. Gribot negribat vajadzēja atteikties no šīs spēles. Uzsākām dažādas sacensības, kuras nemitējās no rīta līdz vēlam vakaram. Ikviens zēns gribēja parādīt savu izveicību kaut kādā jomā: vai nu lēkšanā, vai skriešanā, akmens sviešanā, šaušanā ar loku, laušanās cīņā. ,
Svētku laiks ilga desmit dienas. Bungas rībēja dienu un nakti vienlaikus vairākās nometnes malās, un kaujinieki visu laiku dejoja, izpildot rituālu, kas ievadīja galveno svinību daļu par godu saulei. Parasti vairāk nekā desmit dejotāju no vienas un tās pašas brālības izpildīja rituālu, kas apliecināja kaujinieku vienotību.
Dziesmas skanēja arī naktīs, un neapklusa arī indiāņu apavu — mokasīnu dipoņa. Ziņkārības dzīti, atrotījām telts apmali, lai redzētu, kas ārā notiek. Kaujinieki, seģenēs sapinušies, salīkuši virzījās cauri nometnei, nesdami kaut kādus mīklainus priekšmetus, kas bija paredzēti svinīgajām ceremonijām. Nakts dziesmās un jautrībā jautās kaut kas noslēpumains un mīklains. Žigli atkal līdām savās guļvietās. Skatījāmies pa dūmu atveri debesīs, it kā neskaitāmās zvaigznes varētu klusināt mūsu nemieru un satraukumu. No daudzajiem noslēpumiem tirpas gāja pa kauliem.
— Cik tas viss ir noslēpumaini un skaisti! — pie auss man čukstēja sajūsminātais brālis Skanīgā Balss, apsedzies ar bizona ādu.
Pēdējā pirmssvētku naktī neviens no pieaugušajiem negulēja. Mūs, bērnus, aizlika gulēt, bet mēs nevarējām cieši aizmigt. Vieglajā snaudā man visu laiku rādījās kaut kādi sapņi. Ai, kas tie bija par sapņiem! Redzēju zālainas pļavas, kurās ganījās bizoni, gar inanām acīm traucās milzīgi bizonu bari, medniekiem galvā bija pasakainas spalvu cepures, citi dejoja un priecīgi smējās. Šie redzējumi bija apbrīnojami skaidri, bet, kad es pavēru acu plakstus, sapņu rēgi saplūda ar īstenību; simtiem ugunskuru nometnē dega tik spoži, ka to atblāzma iespiedās teltī. Arī īstenība atgādināja fantastisku teiksmu un pasakainu gaismas rotaļu. Visās teltīs skanēja balsis, un bija jūtama daudzu cilvēku rosība.
Māte maigā balsī lūdza mani gulēt, tādēļ pievēru plakstus un iegrimu atkal pusmiegā. Tūlīt man sapnī parādījās mirdzošs kaujinieks — varbūt tas bija pats Lielais Gars? — tērpies briežādā un ar tik žilbinošu spalvu cepuri galvā, ka klusībā jau sāku viņu pielūgt. Greznais kaujinieks plati smaidīja un lūkojās uz mani. Atkal pavēru plakstus un ieraudzīju tēvu, kas noliecies skatījās manī un teica siltus, sirsnīgus vārdus mātei un man. Maigās balsis nāca no augšas, it kā no debesīm,
— Bet varbūt tomēr pamodināt mūsu mazo miegamici? — tēvs teica klusinātā balsī.
Viņa balsī bija skaidri jaušams smaids.
— Lai nu vēl paguļas, būs mundrāks, — māte žēlodama atbildēja.,
— Bet vai tu arī zini, sieva, ka tā varbūt ir pēdējā Saules deja?
— Kādēļ pēdējā?
Tēvs neko neatbildēja, un, ja arī atbildēja, tad to vairs nedzirdēju.
Par varēm gribēju neaizmigt un būt nomodā līdz ar viņiem, tomēr miegs mani pievārēja. Mierīgi turpināju gulēt zem ādām. Tad manu dzirdi aizsniedza dārgas, saldas skaņas, visjaukākās no tām, kādas tolaik pazinu. Tas bija tēva svinīgais dziedājums. Katram kaujiniekam vajadzēja šai dienai sagatavot dziesmu, kurai vārdus un melodiju viņš pats sacerējis, — dziesmu, kurai indiāņi piešķīra sevišķu nozīmi cilvēka dzīvē. Tēvs, vilkdams melodiju, sēdēja pie pavarda. Tērpies svētku rotā, ar milzīgo spalvu cepuri galvā viņš izskatījās lielāks nekā parasti.
Ausa rīts. Es vairs negulēju. Saodu uz uguns ceptas briežu gaļas smaržu. Laiku pa laikam māte dziedoši uzrunāja tēvu un tēvs viņai atbildēja mīkstā, liegā balsī. Abi bija ļoti laimīgi un maigi viens pret otru. Ja pēc daudziem gadiem atceros agros mūža gadus, tad kā vismīļākā aina no pagātnes atspulgojas šīs dienas rīts un mani vecāki svinīgos svētku tērpos.
Pamazām nokratīju miegu. Laukā bija dzirdama augoša balsu dūkoņa un rosība. Visapkārt skanēja dziesmas, tikai tagad jau stiprāk un ātrākos ritmos nekā iepriekš; aizvien sparīgāka kļuva bungu rīboņa. Bija dzirdami ceremonijas vadītāju saucieni, viņu pēdējie rīkojumi. Tomēr līdz pusdienām nekas īpašs vēl nenotika, tikai aizvien vairāk nometnē pieauga gaidu satraukums.
Pirms paša pusdienlaika skaļi saucieni pievērsa mūsu uzmanību divpadsmit jauniem jātniekiem, kuri vēja ātrumā iedrāzās nometnē, vilkdami aiz sevis nupat sacirstus egļu zarus. Divi no viņiem svinīgi atveda nez kur sameklētu ērgļa ligzdu.
Iestājās dienas vidus. Vecākais burvis deva zīmi, Kaujinieki sāka ar skujām izrotāt milzīgo aploku, kas bija domāts dejas laukuma norobežošanai. Tanī pašā laikā laukumā atskanēja neaprakstāmas gaviles. Neko tādu es vēl nebiju piedzīvojis. Kaujinieki putās notriektos zirgos traucās apkārt laukumam, šaudami gaisā un kliegdami pilnā balsī. Visi — sievietes, sirmgalvji, bērni — kliedza kā negudri, mežonīgā bungu dārdoņa sajaucās ar svilpieniem, zvārguļu skaņām un zirgu zviedzieniem. Bērni lodāja bezmaz vai pa auļojošo zirgu apakšu, sprukdami kur kurais, lai nepakļūtu zem kājām; vecāki viņus bija aizmirsuši un nelikās zinis vairs arī par kārtību. Putekļu mākoņi biezēja gaisā, oda pēc pulvera un zirgu sviedriem.
Tā sākās brāzmainais saules suminājums. Tas ilga gandrīz vai stundas ceturksni. Pēc tam klaigas norima. Vecākais burvis piecēlās, un visi ar saspringtu uzmanību sekoja katrai viņa kustībai. Turēdams rokā ērgļa ligzdu, viņš piegāja pie milzīga pāļa, kas gulēja pie izraktas bedres. Uztupies uz tievgaļa, burvis paslēpās zem segas. Pieskrēja kaujinieki un pacēla pāli līdz ar burvi. Kad pālis bija uzsliets taisni, tā apakšgalu ielaida bedrē un steigšus apbēra. Burvis turējās pie tievgaļa augstu gaisā — vairākas asis no zemes, bet virs viņa, jau piestiprināta pāļa galā, bija redzama ērgļa ligzda. Visi klātesošie —• to bija vairāki tūkstoši — aizturēja elpu. Ja burvis nokristu no pāļa, tā būtu ļauna neredzamo spēku zīme. Bet burvis nenokrita, viņš veikli noslīdēja pa pāli zemē. Augstu gaisā pāļa galā palika tikai ērgļa ligzda. .
Klāt bija ilgi gaidītais brīdis. Apžogotajā aplī ieskrēja jaunekļi, kas gribēja iegūt kaujinieku vārdu. Viņi nostājās rindā un liesmojošām acīm raudzījās uz svēto pāli un ērgļa ligzdu — kaujinieku varonības simbolu. Burvis jau sagatavoja rīkus — smailu nazi un vairākus metrus garu siksnu, tad piesauca sev klāt pirmo jaunekli. Vispirms viņš jauneklim uz krūtīm kreisajā pusē izdarīja divās vietās iegriezumus — mazā pirkstiņa attālumā vienu no otra. Zem ādas no viena iegriezuma uz otru viņš izdarīja vēl vienu cirtienu, izveidodams eju, caur kuru izvēra siksnu. Pēc tam viņš siksnu sasēja mezglā un tās abus galus piesēja pie svētā pāļa. Burvja prasmīgajās rokās nazis kustējās zibenīgi. Tādu pašu operāciju viņš izdarīja arī krūšu labajā pusē. Un, lūk, jaunais drosminieks jau bija piesiets pie staba ar divām siksnām, kas bija izvērtas caur viņa miesu.
Visas šīs procedūras laikā mēs vērīgi sekojām, vai jauneklis vīrišķīgi pacieta sāpes. Skatījāmies uz viņa pirkstiem, tie pat neietrīsējās. Es vēl biju pavisam mazs knēvelis, un jāatzīstas — visu to redzot, man kļuva mazliet nelabi, bet līdz ar citiem es biju lepns par jauno varoni, par viņa stingro stāju. Taču tas vēl bija tikai sākums, īsto sāpju izturību tikai tagad vajadzēja pierādīt.
Pārējos jaunekļus gaidīja tā pati operācija — arī viņus tādā pašā veidā piesaistīja pie svētā staba. Pa to laiku pirmais jauneklis jau bija uzsācis savu deju. Ar sajūsmas pilnu skatienu raudzīdamies saulē, viņš sasparoja sevi un dziedāja savu dziesmu, lūgdams, lai dzīvības devēja — saule iedvestu viņā spēku un darītu vīrišķīgu viņa sirdi. Mežonīga bungu dārdoņa pavadīja jaunekļa dziesmu, un visi dziedāja jauneklim līdzi, kamēr viņš dejoja apkārt stabam. Sākumā viņa kustības bija lēnas,-bet tad tās kļuva aizvien straujākas, un drīz vien jauneklis jau sāka lēkāt, sviezdamies un raudamies uz visām pusēm. Tad pēkšņi viņš bezspēkā pakrita un palika zemē guļam.
— Zaudēja samaņu! — iesmējās nešpetnais, dzēlīgais puika Plānais Sniegs. — Būs par vienu mazāk!
Mums smiekli nenāca. Asiem skatieniem mēs dzēlām Plāno Sniegu.
— Dumjais, viņš tūlīt piecelsies! — uzkliedza brālis Skanīgā Balss.
— Kur šis tev celsies! Tas jau ir atkritis!
— Nav atkritis, tu, spigaci!
— Iesim viņam palīgā! — iesaucos un gribēju skriet, lai palīdzētu jauneklim piecelties.
Skanīgā Balss sagrāba mani aiz pleCa un apturēja.
— Stāvi! Bez burvja atļaujas nedrīkst!
Pa to laiku dejotājs sakustējās un mēģināja piecelties. Viņam gāja grūti, spēki bija izsīkuši. Sākām visi korī saukt viņa vārdu, un tas līdzēja. Jauneklis pielēca kājās, skaļi iekliedzās un atsāka drudžaino deju.
Tuvojās pats svarīgākais svinību brīdis.. Varonis mēģināja atbrīvoties no saitēm, pārraudams miesas audus. Saites viņu turēja stingri, tādēļ jauneklis rāvās no staba nost aizvien nevaldāmāk. Viņa uzdevums bija atbrīvoties — tas gan bija mežonīgs, bet ārkārtīgi spilgts cilvēka kaujinieciskās drosmes simbols, kas apliecināja spēju pārvarēt miesas vājību. Spēju, ko iedvesa saule.
Brūces izskatījās briesmīgas, bet burvis tās vēlāk aplēja ar>kaut kādu zāļu virumu, un tās drīz sadzija. Nebija neviena asins saindēšanās gadījuma. No šī brīža jauneklis ieguva kaujinieka vārdu. Lepnums par savu drošsirdību un visas ģimenes prieks palīdzēja viņam drīz vien atgūt sevi.
— Vēl sešas ziemas! — sacīja Skanīgā Balss ar nepacietības pieskaņu balsī, saviļņots tāpat kā visi citi. — Vēl sešas ziemas, un tad es arī būšu kaujinieks!
«Man jāgaida vēl ilgāk,» noskumis iedomājos.
Nākamajā dienā Saules svētku noslēgumā notika vēl viens rituāls — spēle, kas ļoti atgādināja deju «Ko es pieredzēju». Diviem kaujiniekiem, kuri katrs piederēja pie kādreiz naidīgām ciltīm, vajadzēja mūsu acu priekšā nospēlēt visinteresantāko cīņu, kas viņu starpā kādreiz tikusi izcīnīta.
No paša rīta pa visu nometni mudinoši skanēja bungu dārdi un saucēju balsis:
— Visslavenākie kaujinieki, piesakieties!
— Kas izcīnījis visskaistāko kauju, lai piesakās! — visā plašajā nometnē nemitīgi skanēja aicinājums.
Starp svešajām ciltīm, kas ciemojās mūsu nometnē, atradās kri indiāņu grupa. Viens no viņu virsaišiem bija Skaistais Jauneklis, ar kuru Melno Pēdu virsaitis Atsis- tamokons pirms desmit gadiem bija izcīnījis neaizmirstamu kauju. Abi atradās nometnē, bet nesteidzās pieteikties.
— Atsistamokon! — A-tsi-sta-mo-kon! — skanēja aizvien nepacietīgāki ļaužu saucieni.
— Skais-tais Jau-nek-li!
—^ Atsistamokon un Skaistais Jaunekli! Uz cīņu! — pēc brīža jau visa nometne saviļņojās kā vētras brāzmā.
Uz tik vienprātīgu aicinājumu abi virsaiši nevarēja neatsaukties.
Toreiz, pirms desmit gadiem, Atsistamokons bija vadījis Montānā kaujinieku vienību cīņā pret kri cilti. Skaistajam Jauneklim, kas stāvēja kri grupas priekšgalā, izdevās atsist Melnās Pēdas, bet viņu virsaiti, nošķirtu no pārējiem kaujiniekiem, iedzīt tādā slazdā, ka, likās, nebija vairs nekāda glābiņa, — viņš atradās pilnīgā ienaidnieka ielenkumā. Aplenktam un nošķirtam no cīņas biedriem — viņam nebija izejas. Taču Atsistamokons, nezaudēdams drosmi un apdomu, pieņēma neprātīgu lēmumu izlauzties cauri ienaidnieka pūlim. Viņš spēji izau]oja no savas paslēptuves un ar uzvaras saucieniem kā vējš iebrāzās ienaidnieka nometnē. Pamanījuši viņu, visi salēca zirgos. Bultu un ložu krusa sekoja bēglim. Bet viņš palika neskarts un bija jau laukā no nometnes. Skaistais Jauneklis, kam bija visstraujākais zirgs, uzsāka pakaļdzīšanos. Viņš drīz vien panāca pārgalvi un no tuva atstatuma izšāva uz viņu. Tomēr netrāpīja, jo Atsistamokons zibenīgi noliecās. Nākamajā mirklī ar tomahauku viņš deva uzbrucējam tik spēcīgu belzienu pa pieri, ka tas novēlās no zirga. Pa to laiku arī pārējie kri kaujinieki jau bija uzsākuši pakaļdzīšanos. Daudz nedomādams, Atsistamokons paķēra Skaistā Jaunekļa zirgu un uzlēca tam mugurā. Tas bija vislabākais rumaks visā kri vienībā. Turpināt pakaļdzīšanos nebija nozīmes. Atsistamokons atgriezās pie savējiem kā varonis, pie tam ar lielisku trofeju. Lūk, tāda bija tā cīņa, kuru abiem galvenajiem tās dalībniekiem vajadzēja tagad attēlot.
Ļaudis satraukti gaidīja izrādi un jau blīvā lokā pulcējās ap spēļu apli. Bez mums, Melnajām Pēdām, un kri cilts indiāņiem te atradās arī pārstāvji no eitām ciltīm. Skaistais Jauneklis aizgāja uz savu telti, lai pārģērbtos.
Tur viņš sastapa savu sievu. Brīdi viņa vēroja tā seju, tad ierunājās:
— Vai tu nepriecājies?
— Nē, — viņš nikni izgrūda.
— Kādēļ tu esi tik drūms? Kas tev kaiš?
— Es esmu nikns.
— Uz ko?
— Uz viņu.
— Uz Atsistamokonu?
Skaistais Jauneklis, pielādēdams savu šauteni izrādei, ielika stobrā svinu, nevis bizonu vilnas prapi, ko sieva bija sagatavojusi.
— Tu lādē pa īstam? — viņa bailēs jautāja.
— Lādēju pa īstam, pati redzi!
Viņa aizlika roku mutei priekšā, apjukusi skatīdamās vīrā.
— Tad tu šausi garām?
— Nē. Šaušu virsū. Nošaušu viņu. Viņš toreiz mani pazemoja. Negribu šodien vēlreiz piedzīvot kaunu. Nošaušu viņu!
— Bet mūsu ciltis tagad ir izlīgušas!
— Tas neko nenozīmē. Manā sirdī nav izlīguma…
Tiklīdz vīrs izgāja no telts, pārbiedētā sieva aizskrēja pie visvecākā kri cilts virsaiša un brīdināja viņu par ļauno nodomu. Virsaitis atnāca uz telti un, kamēr Skaistais Jauneklis vēl nebija atgriezies, izņēma no stobra svina lādiņu un tā vietā ielika bizona vilnas kumšķi, kā tas pieklājas. Tas viss tika paturēts noslēpumā.
Mūs, mazos zēnus, nosēdināja pašā priekšā, lai mēs varētu izsekot visai cīņas gaitai.
Atsistamokons jau gaidīja zirgā un runājās ar kri cilts kaujiniekiem. Skaistais Jauneklis, sagatavojies kaujas spēlei, izjāja apbrīnojami skaistā, dābolainā kumeļā, mats matā tādā pašā, kādu toreiz bija ieguvis Atsistamokons.
Mūsu vecie kaujinieki, ieraugot šo skaistuli, kas bija tik ārkārtīgi līdzīgs toreizējam zirgam, skaļi izpauda savu apbrīnu. Saliekot rādāmos pirkstus krusteniski un pavēršot tos pret kri cilts kaujiniekiem, viņi sauca tiem kri valodā:
— Peguin tapiskuo mist atim! — Tas ir taisni tas pats zirgs!
Kri atbildēja ar tādu. pašu zīmi, kas nozīmēja: tas pats, — un skatījās uz Melnajām Pēdām, labsirdīgi mādami ar galvu.
Izrāde sākās, un viss noritēja, kā klājas, līdz tam brīdim, kad Skaistais Jauneklis sāka dzīties pakaļ Atsista- mokonam, kurš bija izlauzies cauri ienaidnieka nometnei. Tad notika kaut kas tāds, kas mums sastindzināja asinis dzīslās.
Skaistais Jauneklis panāca bēgošo Atsistamokonu. Pacēlis šauteni, viņš no tuva atstatuma iešāva pretiniekam
sejā. Atsistamokons sagrīļojās, asinis apšļāca viņa seju. Izrāvis no aizjostas tomahauku, viņš ar tā pietu iebelza pretiniekam pa galvu. Skaistais Jauneklis nogāzās zemē un gulēja bez samaņas kā īstajā kaujā pirms clesmit gadiem.
Visi sašutuši pielēca kājās, saceļot milzīgu jucekli, jo kaujinieki, kam nebija līdzi ieroču, skrēja pēc tiem uz savām teltīm.
— Viņš iešāva tieši sejā! — atskanēja neganti saucieni.
— Atsistamokons ir beigts!
— Nē!
— Beigts!
— Skaistais Jauneklis ir beigts!
— Atsistamokons viņam iegāza, kā nākas!
— Atsistamokons ir tikai ievainots!
— Skaistais Jauneklis beigts!
Bijām pārliecināti, ka sāksies naida izvirdums un ka no sadursmes, šoreiz jau īstas, starp abām ciltīm neizbēgt.
— Uz telti! — pie auss man uzsauca Skanīgā Balss un parāva mani aiz rokas. — Laižam uz telti!
— Vai būs kauja? — jautāju gan bailēs, gan cerībās.
— Būs! Bēdz, bēdz!
Viņš rāva mani projām, sagrābis manu roku dzelžainā tvērienā kā kaut kādu priekšmetu; bet es vēl biju pārāk mazs, lai tiktu viņam līdzi. Sāku pretoties.
— Kur tavs loks? — viņš kliedza man pie auss.
— Loks? — aizelsies iepīkstējos.
— Šaujamais loks, vai tu nesaproti?
— Šaujamais loks?
— Nu kā tad!
— Uz ko mēs šausim?
— Neesi tāds nesapraša: uz viņiem — uz kri!
O, nu viņam vairs nevajadzēja mani vilkt: pats drāzos uz priekšu kā spārnos. Nu tik būs šaušana! Varbūt ari man izdosies ietriekt bultu kādam ienaidniekam krūtīs, vienam no šiem nodevējiem …
Nē, tas bija neprāts, acumirklīgs neprāts! Ienaidnieku šajā nometnē nebija. Nometne bija iešalkusies taisnīgā
naida uzplūdā, bet gandrīz tūdaļ tas arī aprima. Kri kaujinieki pirmie atguvās un, apvaldīdami samulsumu, draudzīgi sauca mūsējiem:
— Tas ir labi! Tas ir labi!
— Kas ir labi?
— Labi, ka Skaistais Jauneklis dabūja drāzienu! Viņš to bija pelnījis.
Atskrēja kri galvenais virsaitis pie Atsistamokona un, ^ uzmetis viņam vērīgu skatienu, iepriecināts iesaucās ar neslēptu prieku:
— Acis veselas! Būs labi.
Atsistamokonam vaigs asiņoja, bet viņš, vīrišķīgi panesdams sāpes, labsirdīgi smaidīja un nevērīgi atmeta ar roku.
— Nekas, — viņš mierīgi sacīja un neatteicās paspiest kri virsaitim roku, ko tas pastiepa izlīgumam, teikdams:
— Tu labi izdarīji, Atsistamokon! Atzīstu tavu zvēlienu ar tomahauku par pareizu un nosodu Skaistā Jaunekļa izlēcienu. No tevis tagad atkarīgs, vai mūsu ciltij viņš jāsoda, ja vēl vispār ir dzīvs.
— Nav vajadzīgs! Es pats viņu esmu sodījis!
— Tā ir īsta kaujinieka valoda!
Tad viņi paskatījās uz Skaisto Jaunekli, kas aizvien vēl, kaujinieku ielenkts, gulēja nepakustēdamies zālē.
— Vai beigts? — mierīgi jautāja kri virsaitis.
— Kāpēc tad beigts? Dzīvs! -— atteica Atsistamokons. — Iebelzu viņam tikai ar pietu.
Gribēdams pilnīgi izlīdzināt nelāgo atgadījumu, kri virsaitis pavēstīja Melnajām Pēdām, ka par godu viņu ciltij un atzīmējot mūsu draudzību viņš šovakar rīkos savā nometnē svētkus ar dejām un kopēju mielastu.
— Vai jūs atnāksiet? — viņš jautāja.
— Atnāksim, — mūsu kaujinieki labprāt piekrita, un līdz ar to ķilda tika uzskatīta par izbeigtu.
Skaistais Jauneklis drīz vien nāca pie samaņas, nekas nopietns viņam nebija noticis. Tāpat arī Atsistamokons drīz atžirga, tikai līdz mūža beigām viņam sejā zem ādas palika zilie pulvera graudiņi.
Šajā vakarā mielasta laikā kri nometnē Skaistais Jauneklis pievirzījās klāt Atsistamokonam. Stāvēdams viņa priekšā, apvaldītais karstgalvis sacīja:
— Liktenis to negrib. Mums nav jāķildojas. Domāju, ka mums jānoslēdz draudzība.
— Arī man ta liekas, — atbildēja Atsistamokons un paspieda pasniegto roku.
Pēc tam, apskatīdams jaunekļa uztūkušo galvu, ar smaidu piebilda:
— Nu tu vairs neesi smuks, izķēmoju tevi, Skaistais Jaunekli!
Abi jautri iesmējās. Skaistais Jauneklis sacīja:
— Tas pāries!
— Vienīgais labums. Viss pāriet, kas nav labs.
Tā norima naids un izklīda mākoņi.
No Dienvidmontānas uz svētkiem atjāja mums draudzīgā Vārnu grupa. Mūsu virsaitis Cēlā Dvēsele apmeklēja viņu teltis un pajautāja viņu virsaitim, vai pēdējā laikā tie nav sastapuši savas cilts okotoku grupu, kurā atradās kaujinieki, kas kopā ar Rukstonu bija uzbrukuši mūsu nometnei un nozaguši mums zirgus.
— Tiku par to dzirdējis, — atteica Vārnu virsaitis. —< Šī vienība aizgājusi reizē ar Rukstonu uz austrumiem.
— Uz Bentona fortu?
— Gluži pareizi. Kāds saslimis šīs vienības kaujinieks atjāja pie mums. Viņš mums visu sīki izstāstīj^. Jūs esot viņiem atņēmuši daļu zirgu, nodarījuši nelielus zaudējumus …
— Bet vai slimais kaujinieks neko neteica par kādu mūsu vīru, kas būtu saņemts viņu gūstā?
— Nē, kaut ko tādu viņš gan nestāstīja.
— Žēl. Šī lieta joprojām paliek neskaidra …
— Kas īsti?
— Tas, vai mūsu kaujinieks nokļuvis viņu gūstā vai ne.
— Kāpēc lai tas nebūtu skaidrs? Viss ir skaidrs.
— Tu pats taču saki, ka viņš neko par to nav teicis.
— Viss skaidrs: jūsu kaujinieks nav kritis gūstā.
— Pēc kā tu to spried?
— Ja mūsējie būtu kādu saņēmuši gūstā, tad slimais to būtu teicis. Bet viņš neko tādu mums neteica. Tātad droši, ka neviens gūstā nav saņemts.
Tā bija neticama vēsts. Iznāca, ka Nakts Ērglis bija kritis, kad mēs uzbrukām Vārnu un Rukstona nometnei. Virsaitis Cēlā Dvēsele pasludināja viņa nāvi par neapšaubāmu, un nākamajā dienā mūsu grupa sarīkoja bēres,
ievērojot visu ceremoniālu, it kā Nakts Hrgļa mirstīgās atliekas atrastos šeit.
Skumjā ceremonija šoreiz pildīja mūsu sirdis ar īpašu rūgtumu, jo Nakts Ērgļa nāve meta ēnu uz Baltā Vilka labo vārdu: mūsu mirušais burvis taču bija apgalvojis, ka Nakts Ērglis esot dzīvs. Tātad Baltais Vilks nebija nemaldīgs.
Kad pēc senas ieražas tika salauztas bultas, sadragāts bultu maks un šautene, upurējot šos nelaiķa piederumus gariem, visi klātesošie juta, ka viņos pašos salūst kaut kas dārgāks un nozīmīgāks: ticība Baltā Vilka nemaldībai.