Saules deja bija beigusies. Plašā nometne kļuva aizvien tukšāka, aizvien klusāka. Sajūsmas uguns, kas bija apņēmusi cilti, pamazām noplaka. Grupas cita pēc citas saritināja teltis un aižbrauca uz saviem apvidiem pretī jauniem notikumiem. Visi aiznesa sev līdzi mundrumu un sirdī klusu smaidu, kas bija gūts kopējos svētkos. Mēs, zēni, bijām laikam paši laimīgākie. Mūsu sirdis pildīja lepnums par to, ka vairāki mūsu brāļi un tuvinieki vīrišķīgi bija izturējuši kaujinieku pārbaudi.
Mūsu grupa devās taisni uz dienvidiem, uz Misūri upi. Pēc sarunām ar draudzīgajiem Vārnu cilts locekļiem nebija šaubu, ka Rukstons aizvedis mūsu nozagtos zirgus uz Bentona fortu, kas atradās pie Misūri upes. Nolēmām doties uz turieni un tos atgūt. Bijām pārliecināti, ka savu panāksim, jo ticējām, ka mūsu kaujinieks Ērgļa Spalva un trīs izlūki, kurus tūlīt pēc kaujas bijām nosūtījuši izsekot Rukstonu, būs brīdinājuši Bentona forta komandantu par zādzību un ar viņa palīdzību atgūs zirgus.
Pēc vairāku dienu gājuma sasniedzām vietu, ko sauca par Četriem pakalniem. Mums bija norunāts ar izlūkiem, ka šeit satiksimies un viņi mūs informēs par situāciju Bentona fortā. Diemžēl mums nācās rūgti vilties, jo nevienu no izlūkiem tur nesastapām. Vajadzēja turpināt ceļu uz Bentona fortu, nezinot, kas tur notiek. Virsaitis un vecajie bija mazliet satraukti.
Trešās dienas vakarā tālumā pamanījām ciematu. Blakus raksturīgam amerikāņu robežapsardzes cietoksnim, kurā bija vairākas ēkas un kazarmas, apjoztas ar pāļu stāvžogu, varēja samanīt pārdesmit koka māju, kas piederēja veikalniekiem. Bentona forts tolaik bija svarīgs tirdzniecības- centrs, kura ietekme sniedzās vairākus simtus kilometru uz rietumiem no Montānas.
Nezinādami, kas mūs gaida — varbūt pat naidīgie Vārnas, ar kuriem mums nesen bija notikusi sadursme, — tuvojāmies fortam ļoti piesardzīgi un iekārtojām nometni trīs kilometrus lejpus ciemata, gravā uz paša Misūri upes krasta. «Misūri» sjuksu valodā nozīmē duļķains ūdens, un patiešām straujā upe bija dzeltenīgā krāsā. Bet mani visvairāk sajūsmināja šīs upes plašais plūdums un gleznainās stāvo krastu kraujas, starp kurām brāzmainā upe meta lieliskas cilpas un veidoja dzelmainas krāces.
Redzēju Misūri pirmo reizi mūžā. Kādreiz agrāk rnēs gan bijām pienākuši pie tās, bet tad es vēl biju pārāk mazs, lai kaut ko atcerētos. Atzīšos, ka tāds ūdens plašums mani tagad ārkārtīgi pārsteidza un mazliet pat biedēja. Bet, kad tās pašas dienas vakarā pēc saulrieta mūsu lielākie zēni upmalā uzsāka jautras (tanī pašā laikā — klusas) rotaļas, — arī es neizturēju un ieskrēju ūdenī. Mēs visi peldējām un nirām kā ūdri, jo bijām to iemācījušies kopš pašas mazotnes, tādēļ drošākie no mums peldēja pat pāri krācēm, kas izskatījās no krasta ļoti draudīgas. Ūdens bija mūsu stihija, un pieradināšana pie tā piederēja pie indiāņu audzināšanas pamatlikumiem.
Sajā naktī mūsu nometnē valdīja liela rosība, Kaujinieki lielā skaitā devās izlūkos, lai noskaidrotu, kādi indiāņi apmetušies forta apkaimē. Vakarā, piezagdamies ciematam, bijām novērojuši, ka ēku tuvumā saceltas daudzas indiāņu teltis. Rīta pusē mēs jau zinājām, ka pie forta apmetušies gandrīz vai visu pie Misūri upes dzīvojošo cilšu pārstāvji, arī Vārnas, bet tur nebija mūsu ienaidnieku okotoku. Noskaidrojuši to, pievilkām savu nometni tuvāk ciematam un sacēlām teltis pus jūdzes attālumā no cietokšņa, atkal pašā upes krastā. Te mēs atradāmies diezgan lielā drošībā un uzbrukuma gadījumā laikus varējām atkāpties prērijā.
Starp indiāņiem Bentonā bija sjuksu grupas, ar kurām topavasar bijām noslēguši draudzību. No viņiem mūsu virsaitis Cēlā Dvēsele ieguva daudz vērtīgu ziņu. Viss apstiprinājās: Rukstons un okotoku Vārnas bija atdzinuši šurp svešus zirgus, pēc tam Vārnas aizgājuši uz rietumiem, bet Rukstons un viņa ļaudis palikuši Bentonā un vēlāk devušies uz austrumiem. Neesot zināms, kas noticis ar zirgiem. Ieradušies arī četri no Melno Pēdu cilts — pēc pazīmēm spriežot, tas bijis Ērgļa Spalva un viņa biedri —, bet jau nākamajā vai aiznākamajā dienā viņi esot noslēpumainā kārtā nez kur pazuduši.
— Vai viņi aizjāja prērijā? — jautāja Cēlā Dvēsele.
— Nezinu. Klīda valodas, ka viņi aizturēti fortā.
— Kā tā — aizturēti?
— Karavīri viņus arestējuši.
Tā nebija laba vēsts. Mūsu nometnē notika vairākas ilgas apspriedes, kurās piedalījās visi kaujinieki. Tika apsvērts, vai iet atklāti pie garnizona komandanta un prasīt paskaidrojumus vai arī lūgt palīgā sjuksus būt par starpniekiem šai lietā. Otrs priekšlikums likās saprātīgāks, un vairums to atbalstīja. Sjuksu virsaitis labprāt piekrita un aizgāja pie komandanta. Drīz vien viņš atgriezās: komandants nebija atzinis starpniecību un pieprasījis, lai Melnās Pēdas ierastos paši. Atbildot mūsu virsaitis Cēlā Dvēsele lika viņam paziņot par Melno Pēdu gatavību ierasties fortā, tikai prasīja solījumu garantēt drošību un ļaut brīvi atgriezties pie savējiem. Komandants, kaut arī nelabprāt, deva šādu solījumu. Viņš tikai brīdināja — ja kādam no mūsējiem būšot līdzi ieroči, visi tikšot aizturēti. Šajā priekšnosacījumā varēja slēpties kāds komandanta nodoms, bet beigu beigās mēs piekritām.
Delegācijā ietilpa seši sūtņi — virsaitis Cēlā Dvēsele, burvis Kinasi, kas aizstāja Balto Vilku, mans tēvs, vēl arī tēvocis Dārdošais Pērkons, kas prata angļu valodu, un divi veci.kaujinieki.
Visi ietērpās svētku drānās, pēc tam cits citu pārbaudīja, vai nevienam nav ieroču, un aizgāja. Pie ieejas cietoksnī karavīri gribēja viņus pārmeklēt. Mūsējie tam nepiekrita, pieprasīdami, lai viņiem tic uz vārda. Strīdu nācās izšķirt komandantam, kas beidzot atļāva ielaist sūtņus bez pārbaudes.
Kad viņi iegāja lielajā mājā, komandants sēdēja aiz augsta galda un ar drūmu skatienu nopētīja ienācējus. Melnā, kuplā bārda, kas klāja vaigus un zodu, un izvalbītās acis piešķīra viņa sejai atbaidošu, naidīgu izteiksmi. Tas bija slavenais majors Viljams Vistlers, indiāņu bieds, ārkārtīgi nežēlīgs cilvēks, kurš cietsirdības dēļ bija iesaukts par «Dzelzs Dūri». Arī šajā brīdī viņš žņaudza rokas dūrēs, turēdams tās uz galda, it kā grasītos sist. Viņam blakus sēdēja trīs jauni virsnieki, no kuriem viens dzīrās pierakstīt visu, kas tiks runāts. Pie sienas stāvēja divi karavīri ar uzspraustiem durkļiem. Bez šiem sešiem baltajiem te bija vēl metiss, kas izpildīja tulka lomu.
Šodien — pēc daudziem gadiem — saprotu, ka tā bija divu laikmetu un divu pasauļu tikšanās.
Ar asu skatienu urbdamies ienācējos, komandants sēdēja kā klintī kalts, nekustīgs un mēms. Neviens no viņa apsardzes arī nepakustējās. Brīvu krēslu nebija. Melnās Pēdas pēc indiāņu paražas apsēdās pulciņā uz grīdas.
Pēc ilga klusuma brīža komandants pēkšņi pērkonīgā balsī iebrēcās:
— Kas jūs tādi esat?
Metiss pārtulkoja jautājumu. Cēlā Dvēsele mierīgi atbildēja:
— Melnās Pēdas.
— Es jums prasu: kas jūs tādi esat? — majors iekliedzās vēl skaļāk, un viņa dūres uz galda nepacietīgi sakustējās. — Amerikas vai Kanādas pavalstnieki?
Virsaitis čukstus apspriedās ar biedriem, pēc tam atbildēja:
— Mes piederam pie Melno Pedu dienvidu atzara, esam brīvi indiāņi, pakļauti tikai Lielā Gara gribai.
— Kur jūs dzīvojat — Savienotajās Valstīs vai Kanādā?
— Mēs dzīvojam paši savos medību laukos, kurus Lielais Gars mums piešķīris un caur kuriem baltie cilvēki novilkuši savu robežu starp Savienotajām Valstīm un Kanādu.
— Kur jūs mitināties pa ziemu? — komandants centās nonākt pie jautājuma saknes.
— Ziemojam reizēm uz dienvidiem no Piena upes, apvidos, kurus Garie Naži (amerikāņi) sauc par saviem, citkārt mitināmies uz ziemeļiem no Piena upes, Kanādā …
Varēja redzēt, ka atbildes komandantu neapmierināja, un beigās viņš atmeta ar roku un strupi jautāja:
— Ko jums vajag?
— Pirms vairākiem mēnešiem četri mūsu kaujinieki devās uz Bentona fortu, lai prasītu no Dzelzs Dūres palīdzību. Kopš tā laika kaujinieki pazuduši.
Komandants gari iesvilpās, apmainījās ar saviem virsniekiem daudznozīmīgiem skatieniem un sacīja viņiem klusinātā balsī, tomēr pietiekami skaļi, lai tēvocis Dārdošais Pērkons teikto saprastu:
— Weīlr es jau uzreiz tā nodomāju. Putniņi paši ieskries mūsu tīklos …
Pēc tam, griezdamies pie mūsu virsaiša, ar ironisku smaidu sacīja:
— Neuztraucies par tiem četriem. Tie atrodas drošās rokās un stingrā ieslodzījumā. Drīz viņiem nebūs vairs tik garlaicīgi… Bet tevi sauc par Cēlo Dvēseli, vai ne?
— Jā.
— Un tu esi Baltais Vilks, vai ne? — viņš noradīja uz mūsu burvi.
— Dzelzs Dūre, — atsaucās burvis, — tu esi ciets kā dzelzs, ātrs kā dūre un pašpārliecināts kā tītars, tomēr visu tu nezini un viegli kļūdies. Mani sauc Kinasi…
— Bet kur tad Baltais Vilks? — mazliet apjucis, jautāja majors.
— Pārgāja uz Mūžīgo Medību laukiem.
Pēc brīža Cēlā Dvēsele, neņemdams vērā komandanta rupjo toni, sacīja drošā un noteiktā balsī:
— Mēs ieradāmies Bentona fortā pie Dzelzs Dūres ar trim lūgumiem. Mēs lūdzam atbrīvot mūsu četrus kaujiniekus, ja viņi apcietināti bez vainas. Mēs lūdzam palīdzēt mums atgūt vairāk nekā simt zirgus, kurus Rukstons ar okotoku Vārnām mums nolaupīja un atdzina uz šejieni. Mēs prasām sodīt Rukstonu un vairākus viņa baltos biedrus par to, ka miera laikā viņi uzbruka mums, nolaupīja zirgus un nogalināja sešus nevainīgus mūsu brāļus.
— Tas viss? — ņirdzīgi jautāja Vistlers. — Neko vairāk?
— Neko vairāk.
Komandants atkal daudznozīmīgi saskatījās ar saviem virsniekiem, it kā būtu ārkārtīgi pārsteigts par dzirdēto. Pauzdams neizpratni, viņš pacēla rokas un pusbalsī teica saviem biedriem:
— Vai jūs dzirdējāt,- kungi? Tas ir pāri cilvēka saprātam! … Tāda nekaunība!… Sagriezt visu ar kājām gaisā?…
Pēc tam, uzlūkodams indiāņus, viņš pilnā balsī ierēcās:
— Bandīti! Slepkavas! Laupītāji!…
Balss viņam aizrāvās, un viņš apklusa. Cēlā Dvēsele nejāva sevi samulsināt un nezaudēja savaldību. Mierīgi viņš sacīja:
— Komandant Dzelzs Dūre! Pa maldu ceļu tu ej uz briesmīgu pārpratumu …
Komandants trieca dūri galdā.
— Tā tikai vēl trūka, lai jūs mani mācītu, nekaunīgie sarkanādaiņi!
— Tu esi uz maldu ceļa, komandant! — ar uzsvaru atkārtoja mūsu virsaitis.
— Kur ir viņu papīri? — majors pēkšņi griezās pie sava adjutanta. Saņēmis mapi ar ziņojumiem, pārlūkoja tos steidzīgi un reizē arī uzmanīgi, aši pāršķirdams lapu pēc lapas.
— Ziņojumi ir nepārprotami, un tie nerada nekādas šaubas… Vai tu vari iebilst pret to, ka jūs uzbrukāt Rukstona un Vārnu nometnei un atņēmāt viņiem četrdesmit zirgus?
— Nē, pret to es neiebilstu, — atbildēja virsaitis. — Bet…
— Vai tu vari iebilst pret to, ka jūs nogalinājāt trīs amerikāņu pilsoņus?
— Es zinu, ka divi Garie Naži krita no lodēm kaujas laikā…
— Krita trīs. Vai tu iebilsti pret to?
— Nē, bet…
— Klusēt! … Bet te ir Rukstona, Tvista, Makgrata un Stjuarta rakstiskās liecības. Viņi skaidri redzēja, ka šie četri jūsu asinsbrāļi, kurus mums izdevās apcietināt, ņēma aktīvu, tiešu līdzdalību amerikāņu pilsoņu slepkavošanā. Uz zvērinātu liecību pamata šos četrus gaida cilpa. Es nebūtu Dzelzs Dūre, kā jūs mani saucat, ja es viņus neuzvilktu pie kāķa!
— Rukstons un viņa ļaudis meloja! — bargi iesaucās Cēlā Dvēsele, varēja just, ka viņā kaut kas aizlūza.
— Es nožēloju tikai vienu! — gari vilka Vistlers, neņemdams virsaiša vārdus vērā. — Es nožēloju, ka devu solījumu izlaist jūs dzīvus no šī forta. Jūs tāpat esat pelnījuši karātavu valgu. Ar lielāko prieku paņemtu pie dziesmas arī jūs reizē ar tiem četriem.
Tad Cēlā Dvēsele lēni piecēlās, izstiepās taisns kā stīga — viņš bija viens no staltākajiem mūsu cilts vīriem — un sacīja, skaidri noskaldīdams katru vārdu:
—- Diezgan maldu un šo nepatieso apvainojumu! Mēs gribam runāt ar tevi kā brīvi vīri ar vīru. Vai tu gribi mūs uzklausīt, Dzelzs Dūre!
— Nu, bet tikai esiet vīri bez izlocīšanās un mānīšanās! Klausos, klausos! — uzjautrinādamies izsmējīgi mudināja majors.
— Daudzas ziemas atpakaļ mūsu virsaiši apmeklēja Lielo Balto Tēvu, kuru jūs, Garie Naži, saucat par prezidentu. Tad šis cienījamais cilvēks apsolīja mums, ka tad, ja mēs griezīsimies pie viņa pārstāvjiem prērijās taisnīgā lietā, mēs vienmēr atradīsim iejutību un atbalstu…
— Vai tu amerikāņu pilsoņu slepkavošanu sauc par taisnīgu lietu? — dzēlīgi pārtrauca majors.
— Lūdzu mani uzklausīt līdz galam un pienācīgi apsvērt katru vārdu… Nekas nenotiek bez iemesla. Ja Misūri plūst, tad tādēļ, ka tai kaut kur kalnos ir savs avots. Ja vasarā ir karsts, tad tādēļ, ka saule ir stipra. Par iemeslu mūsu nelaimīgajām sadursmēm bija nodevīgais Rukstona, viņa biedru un mums naidīgās Vārnu grupas uzbrukums vienai 110 mūsu nometnēm ar nolūku nolaupīt mums zirgus. Tā kā uzbrukums bija pilnīgi negaidīts, viņiem izdevās nozagt mums vairāk nekā simt zirgu, pie tam tika nogalināti seši mūsu cilvēki. Tas, ko mēs vēlāk izdarījām, bija tikai mēģinājums atgūt laupījumu, tātad par sekām neesam vainojami mēs.
— Skaista pasaciņa! Jauki izdomāta! — Majors Vis- tlers vēlreiz pārlūkoja ziņojumus. — Bet šajos papīros nav neviena vārda par to, ko tu mums te gvelz.
— Vai gan Rukstons sāktu klāstīt to, kas liecinātu pret viņu?
— Kā tu vari pierādīt, ka tas, ko tu stāsti, ir taisnība, Cēlā Dvēsele?
— Es varu to pierādīt. Neraugoties uz mūsu pūlēm, mums neizdevās atgūt nozagtos zirgus, mēs tikai aizdzi- nām nedaudz mustangu, kas piederēja Vārnām, bet mūsu zirgus Rukstons atdzina uz Bentona fortu, lai tos acīmredzot pārdotu. Mums stāstīja sjuksu cilts indiāņi, ka viņi te ir redzējuši šos zirgus.
— Iekriti, Cēlā Dvēsele, sapinies savos melos. Jā, bija zirgi, bet tie piederēja Vārnām, un viņi likumīgi pārdeva tos Rukstonam… Ziņojumi šajā lietā skaidri apliecina to, tie apstiprināti ar Rukstona parakstu un Vārnu cilts zīmēm … Vai tev vēl ir kādi pierādījumi?
— Te sēž Dārdošais Pērkons, kam nogalināja viņa mazgadīgo dēlu. Rukstons un viņa banda uzbruka šī cilvēka nometnei… — virsaitis runāja ar aizvien vairāk pieaugošu satraukumu.
— Jā, tā ir taisnība! — apstiprināja tēvocis.
— Ha, un kas vēl? — uzstāja komandants.
Tad Cēlā Dvēsele aizsvilās.
— Kāpēc tu netici mūsu vārdiem, bet akli tici tikai Rukstonam?
— A-ā-ā! — ļauni priecājās Vistlers. — Beidzot, tad nu beidzot esam nonākuši līdz saknei! … Tad zini jel tu, Cēlā Dvēsele, un jūs visi: Rukstons ir amerikānis, bet amerikāņa vārds nozīmē simtkārt vairāk par visu sarkanādaino muldēšanu! Jūs daudz šeit sagvelzāt, bet… kā viņu sauc? … Ak jā, Ērgļa Spalva un trīs viņa draugi tiks pakārti! Par brīdinājumu jums pašiem viņi tiks pakārti, pamatojoties uz neapšaubāmo Rukstona ziņojumu!
— Bet, Dzelzs Dūre, — ierunājās mans tēvs, — vai tu neņem vērā to, ka mūsu uzbrukums Rukstonam notika naktī? Rukstons tumsā nevarēja redzēt, ko dara Ērgļa Spalva, kā tad viņš varēja apzvērēt, ka Ērgļa Spalva vainīgs amerikāņu nogalināšanā? Viņš apzvērēja to tādēļ, ka Ērgļa Spalva ieradās Bentona fortā, lai brīdinātu varas iestādes par Rukstona noziegumu. Komandant, tu pārlieku paļāvīgi esi uzticējies laupītājam.
— Kas ir Rukstons? — turpināja Cēlā Dvēsele. — Tas ir pierobežas klaidonis, kas Lielajam Baltajam Tēvam Vašingtonā visvairāk sagādā nepatikšanu. Rukstons atnāca pie mums un centās mūs apdzirdīt. Rukstons aizgāja pie Vārnām un pierunāja viņus nolaupīt mums zirgus. Tas ir ļaundaris, kas met ēnu uz tiem Garajiem Nažiem, kuru krūtīs sit godīga sirds. Un viņam tu tici?
— Viņam es ticu, — atsaucās komandants. — Ticu amerikāņiem!
Tad piecēlās Kinasi, mūsu burvis, kas līdz šim bija klusējis, un teica šādus vārdus:
— Lielā un drosmīgā Melno Pēdu cilts ilgi karojusi ar visām kaimiņu ciltīm, bet nekad tā nav karojusi ar jums, Garajiem Nažiem. Pirms daudzām ziemām jūsu karavīru vienība ieradās vienā no mūsu nometnēm un bez iemesla nogalināja vīriešus, sievietes un bērnus. Pat šo ļaundarību Melnās Pēdas centās neievērot: izvairījās no sadursmēm ar Garajiem Nažiem. Mums pietiek drosmes, to pierāda mūsu varoņdarbi, mums ir bezbailīgas sirdis, bet mēs gribam ar jums dzīvot mierā. Ja komandants Dzelzs Dūre runā ar Melnajām Pēdām un tiesā mūsu cilvēkus, tad lūdzu vienmēr paturēt prātā, ka nekad mūsu starpā nav bijis karš… Šodien Dzelzs Dūres sirds ir naidā sasalusi… Mēs atnāksim šurp pēc vairākām dienām. Varbūt tad komandants vēlreiz pameklēs taisnību un atbrīvos mūsu četrus kaujiniekus, un palīdzēs mums atgūt nozagtos zirgus, hauk.
Komandants nolūkojās uz mūsu sūtņiem ar dzedru, nepielūdzamu skatienu. Viņa seja viebās greizā smīnā. Draudzīgajiem un saprātīgajiem burvja vārdiem viņam bija tikai naidpilna atbilde. Tas bija akla naida pārņemta, pašapziņā aizvainota cilvēka dusmu izvirdums:
— Ja rokās nokļuvusi sasieta indīga čūska, tad tikai muļķis var pārgriezt saites un to atbrīvot. Tāda ir mana atbilde šodien, un tāda tā būs arī pēc vairākām dienām …
Ar to sarunas beidzās — bez panākumiem. Mūsu delegācija neskarta atstāja Bentona fortu. Ne vārda nerunādami, sūtņi gāja uz nometni. Pusceļā Cēlā Dvēsele apstājās un teica biedriem:
— Nav pareizi, ka viņu sauc par Dzelzs Dūri, viņš ir Trakais Suns.
— Tā mēs viņu turpmāk arī sauksim — par Trako Suni! — apstiprināja Kinasi.