Kā jau sacīju, biju tolaik pārāk mazs, lai saprastu šo svarīgo notikumu jēgu un nozīmi, bet vēlāk, kad paaugos un pratu jau rakstīt, tuvinieki man sīki visu to atstāstīja un es to varēju aprakstīt.
Saruna ar Bentona forta komandantu izraisīja nospiedošu noskaņojumu visā nometnē, un cilvēki staigāja nomākti. Tomēr nāves briesmas, kas apdraudēja četrus mūsu. kaujiniekus, nelika aizmirst rūpes par iztiku jeb — kā amerikāņi saka — cīņu par maizi.
Mēs tolaik jau bijām tik atkarīgi no balto ienācēju civilizācijas, ka šīs civilizācijas augļi bija mums nepieciešami. Robežapsardzes punktiem, tādiem kā Bentona forts, mūsu dzīvē bija svarīga loma kā maiņas tirdzniecības centriem. Mēs piegādājām galvenokārt ādas, kuras mūsu sievietes prata lieliski apstrādāt. Tās bija kažokādu zvēru ādas, kuri nomedīti ziemas laikā Klinšu kalnu pakājē vai pašos kalnos, ļoti dārgas ādas, galvenokārt bebrādas, kā arī bizonu, briežu, antilopu, lāču ādas. Apmaiņā pret tām ieguvām pirmkārt pulveri un skrotis, kā arī bises, cirvjus, segas — daudz vieglākas nekā mūsu bizonu ādas, kaut arī tās tik labi nesildīja, — un dažādas mantas, kā, piemēram, darba rīkus, naglas, sāli un arī — konfektes. Konfektes — ak vai! — tas bija paradīzes — pat vēl vairāk — dievišķs gardums mums, bērniem, un arī pieaugušajiem.
Negribu, lai, lasot manas piezīmes, rastos maldīgs priekšstats, ka mūsu mazajā indiāņu pasaulītē viss bija
priekšzīmīgi, labi, lietišķi un pārdomāti. Gluži otrādi. Mēs aizvien vēl bijām primitīvi mežoņi, kuru toreizējā bezpalīdzība jaunajos dzīves apstākļos šodien man liek tvīkt aiz kauna. Tā, piemēram, šaujamie ieroči jau kopš divām paaudzēm bija kļuvuši par svarīgu faktoru mūsu cīņā par iztiku, un tomēr visā ciltī nebija cilvēka, kas būtu iemācījies izgatavot vienkāršas biszāles, un nebija meistara, kas prastu savest kārtībā sabojājušos bisi. Tādos gadījumos bijām bezpalīdzīgi kā bērni, atkarīgi no citu palīdzības, un par šo nevarību mums nācās desmitkārtīgi maksāt ik uz soļa.
Reizē ar tehnisko iemaņu trūkumu tāpat izpaudās arī garīgā atpalicība. īt sevišķi jāatzīmē mūsu gribas neno- turība pret alkoholu. Līdzīgi melnajām bakām, holerai un citām senāk pie mums vēl nepazīstamām sērgām, kuras bija ievazājuši prērijās bālģīmji, dzeršana nodarīja mums lielu postu. Indiāņu organisms nebija pie alkohola pieradis, un tā lietošanai bija ļaunas sekas. Pēdējos piecdesmit gados mūsu cilts bija pārcietusi vairākas alkohola sērgas, kas bija to gandrīz iznīcinājušas. Vainīgi bija baltie tirgoņi, tie, kas apdzirdīja vīriešus un sievietes, lai par pusvelti piesavinātos visus vērtīgos priekšmetus, kādus ražojām. Līdz ar materiālajiem zaudējumiem vēl lielāks ļaunums tika nodarīts veselībai: alkohola reibumā indiāņi ļoti viegli zaudēja paškontroli, pārvērtās par mežoņiem, turklāt apmira kā mušas no dažādām kaitēm.
Vecajie cik vien spēdami cīnījās pret šo sodību, un, lai gan kaut cik paglāba cilti, tomēr dziņa pēc pudeles ļaudīs neapsīka. Tagad, kad mūsu nometne atradās pie paša Bentona forta, izdevības ieņemt kādu malku bija vairāk, nekā vajag, un daudzi nespēja pretoties šim kārdinājumam.
Atceros nepatīkamu atgadījumu nometnē otrajā vakarā pēc mūsu ierašanās pie Misūri. Sēdējām pie ugunskura. Tēvs nupat bija atgriezies no ciemata, kurp viņš bija devies pēc kaut kādiem pirkumiem. Viņš apsēdās man blakus. Viņa acis izskatījās stiklainas.
— Rīt visi iesim uz ciematu! — viņš jautri sacīja. — Tad tik tu redzēsi, Bizonīt, kādas tur visādas mantas! Ja labi pārdošu ādiņas, tad nopirkšu tev …
Tēvs, noliecies pār mani, pievirzīja savu vaigu pie manējā. Un pēkšņi no viņa mutes es sajutu tik pretīgu dvaku, ka man pēkšņi kļuva nelabi. Nepaguvu pat izskriet ārā, pa ceļam jau sāku vemt.
— Ko tu lien klāt bērnam, šņabdeguni! — māte asi uzsauca tēvam. — Redzi, ko izdarīji! Cilvēka sirdsapziņu esi pazaudējis.
Tēvs ļoti sabijās un nezināja, ko iesākt. Kad atgriezos, ieraudzīju viņa sejā tādu mulsumu un satraukumu, ka man kļuva viņa stipri žēl. Nelabums vēl nebija pārgājis, bet es tēvam uzsmaidīju, cik vien mīļi varēdams.
— Vai tev vēl ir nelaba dūša? — viņš man pajautāja ar bezpalīdzīgu satraukumu.
— Nemaz nē, tēt! — es centos notēlot brašu zēnu. — Man ir pavisam labi.
— Atgulies drusku uz ādām!
— Nevajag, man ir pavisam labi…
Tēvs vainas apziņā it kā uzreiz atžirga. Nekā neēdis, nolikās gulēt. Es aizvien vēl jutos nelāgi, un man bija durna galva. Māte to uzminēja un nolika mani cisās. Gandrīz tanī pašā acumirklī aizmigu.
No tās dienas jutu nepārvaramu riebumu pat pret degvīna smaržu. »
Nākamās dienas rītā māte mani ietērpa svētku drānās; bija nolemts mani ņemt līdzi uz ciematu; turp devās visa ģimene: tēvs, māte, brālis Skanīgā Balss un arī es. Māte paņēma līdzi pārdošanai nesen pašūtu un skaisti izrakstītu indiāņu tērpu no briežādas, tēvs — kādas divdesmit zvērādas no pēdējā ziemas medījuma, bet es paņēmu mazu kanoe laivu, brīnišķīgu, no koka izgrieztu rotaļlietu, ko bija darinājis tēvs un izkrāsojis košās krāsās.
Kad ieradāmies ciematā, es apstulbu. Savā mūžā vēl nebiju redzējis tik daudz ļaužu un tik daudz brīnumainu lietu. Lielās koka mājas stāvēja nelielā attālumā cita no citas divās rindās un veidoja ielu. Visur bija cilvēku burzma, tādēļ drošības labad, lai nepazustu tādā svešu ļaužu pūlī, turējos cieši pie mātes brunčiem un ar acīm kāri aplūkoju jauno trokšņaino pasauli, kas pavērās man visapkārt. Visvairāk te bija indiāņu — vīriešu un sieviešu no dažādām ciltīm, kuras mēs atšķīrām pēc galvas rotas vai zīmēm uz mokasīniem.
Piepeši atskanēja tāda kā bizonu iebaurošanās un daudzu kāju dipoņa. Tīdamies putekļu mākoņos, lieliski balto jātnieki milzīgos zirgos dzina lopu baru. Pirmo reizi redzēju slavenos kovbojus, baltos ganus, kam galvā bija cepures ar platām malām, bet pie segliem laso rituļi zirgu ķeršanai; apbrīnoju amerikāņu zirgus ar īso spalvu — tie bija daudz lielāki par mūsu mustangiem. Tāpat pirmo reizi sastapos ar baltā cilvēka mājlopiem — «raibajiem bizoniem». Tas viss mani sajūsmināja, tikai lopu smaka bija nepanesama. Spiedāmies uz priekšu gar pašu ielas malu.
Bet visvairāk mani pārsteidza preču bagātība veikalos. Te veselām grēdām līdz griestiem bija sakrautas visdažādākās mantas. Nezināju, ko aplūkot vispirms. «Ir nu gan bagāti tie amerikāņi!» kā apburts nodomāju pie sevis un atcerējos, ko bija stāstījis tēvocis Dārdošais Pērkons, kas pabijis viņu tālajās-austrumu pilsētās. Taisnību sakot, nebija jau šo mantu nemaz tik daudz, bet man, naivam zēnam, tā jau likās esam visa pasaules bagātība.
Mēs sastapām arī savus draugus sjuksus. Iepriecināti par šo tikšanos, viņi aizveda mūs ārpus ciemata. Tur pļavā viņi sakūra ugunskuru un uz ātru roku uzvārīja mums tēju, ko mēs vēl nepazinām. Viens no sjuksiem daudzus gadus bija pavadījis gūstā pie Melnajām Pēdām, viņš prata mūsu valodu un bija ļoti sirsnīgs pret mums.
— Tas ir «brūnais ūdens», ko dzer Garie Naži, — sjukss paskaidroja.
Viņš vēl piebilda, ka tēja esot ļoti dārga un ka baltie to tik ļoti iecienījuši, ka bez tās nemaz nevarot iztikt.
Nezinu, kā maniem vecākiem, bet man šis «brūnais ūdens» nemaz negaršoja. Tas bija pārāk rūgts. Pajautāju tēvam, kādēļ baltie cilvēki tik ļoti to iecienījuši un maksā par to lielu naudu. Tēvs nezināja, ko atbildēt, tādēļ pajautāja sjuksam.
— Tā ir pavisam vienkārša lieta, — mūsu paziņa atbildēja. — No tējas baltsejainie top gudri.
— Top gudri no tējas?
— Jā, top gudri!
Bet, kad tēvs rādīja šaubu pilnu seju, sjukss jutās ārkārtīgi aizvainots.
— Vai tu gribi apstrīdēt? — viņš jautāja. — Garie Naži taču ir gudrāki par mums.
— Nē, negribu apstrīdēt.
— Šī gudrība viņiem nāk taisni no tējas. No tās viņi top tik gudri un neģēlīgi.
— Bet tu droši vien arī daudz dzer šīs tējas?—kautri piebilda tēvs ar uzsvērtu apbrīnu.
Visi klātesošie saprata apslēpto zobgalību un ar lūpu kaktiņiem smīnēja.
Runīgais sjukss, nejuzdamies nemaz aizskarts, stāstīja mums par baltajiem, ar kuru paražām bija saskāries jau daudzus gadus indiāņu rezervātā. Viņš žēlojās, ka dzīve kļuvusi briesmīgi garlaicīga, tai esot atņemta agrākā burvība. Vairs nevarot doties medībās un jūtoties saistīts un nomākts kā gūstā.
— Jūs, — viņš teica, —- jūs vēl esat laimīgi, jo varat klejot, kur vien acis rāda, un dzīvot, kā jums tīk. Bet cik ilgi vēl jums atlicis baudīt šo brīvību?
Pēc tam viņš brīdināja mūs, lai nepieņemot bālģīmju ēdienu:
— Neēdiet to, ko viņi ēd. No viņu ēdiena izkrīt zobi.
Viņš stāstīja par maizes un saldumu kaitīgo iedarbību.
Rādīdams uz saviem zobiem, runīgais sjukss piekodināja:
— Skatieties! Visi veseli, un tikpat veseli zobi ir visiem vecajiem ļaudīm. Bet paskatieties, kādi zobi šim puikam, kurš ēd balto cilvēku miltu ēdienus.
Viņš pieaicināja vienu no jaunajiem sjuksiem, kuram zobi tiešām bija cauri.
— Vēl nesen, — viņš gaudās, — daudzi no mums nodzīvoja līdz simt gadu vecumam, bet, kopš esam pakļāvušies baltajiem uzmākām un sākam saieties ar viņiem, mūs iznīdē visādas nāves sērgas. Mēs izmirstam, un drīz no mūsu cilts neviens vairs nepaliks dzīvajos.
Viņš saņēma rokā savu garo matu šķipsnu un sacīja:
— Tādu matu baltajiem nav. Pazinu tikai vienu balto, kam bija gari mati; tas bija ģenerālis Kasters. Pirms vairākām ziemām viņš krita kaujā ar mums pie Lielā Raga kalniem. Baltajiem cilvēkiem galva bieži vien ir riebīgi kaila un gluda kā putna ola. Bet vai jūs zināt, kādēļ?
— Nē.
— Mēs pēc ēšanas noslaukām taukainos pirkstus matos, tādēļ mati mums aug. Baltie nekad to nedara.
— Vai tad visiem baltajiem mati izkrīt? — pajautāja tēvs.
— Visiem, jo baltajiem ir nelāgas paražas un viņi ir ļauni. Matus viņi mazgā nevis ar dabiskajiem taukiem, bet ar kaut kādu draņķi, ko sauc par ziepēm. Un mati viņiem izkrīt.
— Tad nu gan viņi ir muļķi.
— Muļķi jā, bet briesmīgi viltīgi. Kurš normāls cilvēks uzminēs viņu māņus, viņu riebīgo izlikšanos? Tāpēc mainiet savas nomedītās ādas tikai pret pulveri un segām, tās lieti noderēs. Pieraugiet, lai tirgoņi jums ne- iesmērē savus produktus, un kā no uguns sargieties no tā glumā draņķa, ar ko viņi mazgā matus…
Apsolījāmies būt uzmanīgi un, pateikušies par tēju un labajiem padomiem, atgriezāmies ciemata ielā.
Pēkšņi es apstājos kā zibens ķerts. Paraustīju māti aiz brunčiem un aiz brīnumiem tikko spēju nomurmināt:
— Mamm, skaties!
Pāri ielai gāja trīs būtnes, kādas nekad vēl nebiju redzējis: balta sieviete — tik brīnumaini daiļa, ka atgādināja kaut ko pārdabisku; otra sieviete ar tik melnu ādas krāsu, it kā viņa būtu lielās sērās, un — balts puisēns, varbūt mazliet vecāks par mani, bet apģērbts kā pieaugušie, tikai īsās bikšelēs. Nevarēju no šīs trijotnes acis atraut. Viņi pa to laiku jau bija iegājuši veikalā, acīmredzot pēc iepirkumiem.
— Mamm, kas tie tādi bija? — jautāju. — Vai viņai vīrs nomiris, ka viņa tik melna?
— Droši vien, — māte atbildēja, bet tēvs iesmējās, tam nepiekrizdams.
— Ak tu!… Vai tad tu, sieva, nezini, ka tās nemaz nav sēras? Tā ir viņas dabiskā āda.
— Ak vai, un to melnumu nemaz nevar nomazgāt?
— Nē. Tādi viņi piedzimst un tādi nomirst.
— Taisni neticami! Kur viņi dabūjuši tādu krāsu?
— Ko melsies, sieva, tas nav nekas neticams. Tie ir tādi paši cilvēki kā mēs, un viņiem tāpat kā mums ir savi prieki un bēdas. Kopš paaudžu paaudzēm viņi mituši karstā saulē un tā iedeguši…
— Kā sauc šo cilti?
— Nēģeri. Tā bija nēģeriete. Tūlīt mēs viņu atkal ieraudzīsim, kad iznāks laukā …
Tēva plašās zināšanas vienmēr izraisīja manī visdziļāko bijību, arī tagad es silti paskatījos uz viņu, bet tikai īsu brīdi. Ar lielu nepacietību ieurbos ar acīm veikala durvīs, lai ieraudzītu to, kas mani visvairāk parsteidza; balto zēnu.
Beidzot viņi iznāca laukā. Zēnam seja bija ļoti gaiša, un — ak, nabaga zēns! — mati viņam bija tik īsi apgriezti, ka bija redzamas ausis, kas jocīgi atkārās no galvas. Viņš bija nejauki izķēmots, un tas izraisīja manu līdzjūtību, bet zēns, kā likās, ļoti mierīgi un vīrišķīgi pacieta šo pārestību un turējās braši.
Grūti tagad pateikt, ko es toreiz izjutu, ieraugot pirmo balto zēnu. Likās, ka mana sirds apmet kūleni un ka mani pēkšņi kaut kas apžilbina. Tā bija it kā kāda neparasta, pavisam jauna parādība no citas pasaules, kura beidzot tomēr zaudējusi savu naidīgo svešatnību, nostājoties manā priekšā šī zēna izskatā.
Nolēmu pārvarēt savu neveiklību, un maņā galvā dzima pārdroša doma.
— Mamm! — es steidzīgi čukstēju. — Ļauj, es viņam atdošu savu laivu.
— Kam, Bizonīt?
— Tam baltajam zēnam.
— Nu atdod!
Pārskrēju pāri ielai. Palēninādams soļus, pastiepu uz priekšu laivu un tā tuvojos zēnam. Pamanīju viņa izbrīnu un pārsteigumu baltās sievietes acīs. Tā laikam bija viņa māte. Iespiedu viņam laivu rokās un apmulsis aizšāvos kā bulta atpakaļ pie vecākiem. Biju tik nokaunējies par savu rīcību, ka paslēpos aiz mātes brunčiem.
Baltā sieviete izbrīnījusies raudzījās manos vecākos, it kā jautājot, ko lai dara ar laivu. Māte ar zīmēm parādīja, ka tā ir dāvana viņas bērnam. Tad sieviete kļuva priecīga un, laipni paklanīdamās, pateicās un lika baltajam zēnam arī tāpat paklanīties. Mana māte uzstāja, lai arī es paklanītos, bet es negribēju un vēl vairāk slēpos aiz mātes, kamēr tie trīs ielas otrā pusē nebija vēl aizgājuši.
Vecāki bija ar mani apmierināti. Svarīgākās rakstura īpašības, kādas prēriju indiāņi centās sevī izkopt, bija dāsnums un viesmīlība; tās — līdz ar drošsirdību — uzskatīja par pirmajām īsta kaujinieka un vispār laba, krietna cilvēka pazīmēm. Indiāņi droši vien bija visdāsnākie cilvēki pasaulē, un šīs īpašības dēļ diži kaujinieki un virsaiši bieži vien bija paši trūcīgākie cilts locekļi,
jo it visu, kas viņiem bija pats labākais, tie atdāvinaja citiem. Vecāki priecājās, redzot, ka manī agri jau attīstās šīs īpašības.
Iegājām kādā veikalā, lai iemainītu ādas pret mums vajadzīgām precēm. Grūti bija sarunāties ar veikalnieku, bet, par laimi, viņš drusku prata zīmju valodu, ar ko sazinājās ciltis prērijā. Plauktos bija brīnišķas debeszilas un sarkanas segas, segli, bises, pulveris, renkuļi, cirvji, āmuri un desmitiem citu priekšmetu, kas lika straujāk iepukstēties katra indiāņa sirdij. Tur bija arī milti, maize un dažādi konservi, pat kondensēts piens, un veikalnieks mums neatlaidīgi ieteica to visu. Atcerēdamies pazīstamā sjuksa brīdinājumus, palaidām visus šos uzmācīgos ieteikumus gar ausīm. Par miltiem, kas atgādināja sniegu, un par maizi, kura līdzinājās kaut kādam sūklim, mums ne prātā nenāca atdot savas ādiņas.
Veikalnieks pastiepa tēvam atvērtu kārbu ar kādu brūnu smāķi un teica:
— Tas ir sīrups. Palūko mazdrusciņ!
Tēvs paņēma drusku sīrupa uz pirksta gala un, domādams, ka tie tauki, ietriepa sev matos. ) — Ne jau tā, — veikalnieks purināja galvu, — tas jāēd!
Tēvs piesardzīgi paņēma uz mēles brūno ķepi un pēc tam deva arī mums visiem nogaršot. Šis gardums mums ļoti iepatikās.
— Ko tu par to gribi?
— Trīs dolāri par bundžu.
— Dod trīs bundžas.
— Vai tev ir nauda?
— Nav gan. — Un tēvs paskatījās uz savu ādu saini.
Starp citām tur bija divas sermuļādas. Veikalnieks uzmeta nievīgu skatienu sainim un, norādot uz tām, izmeta:
— Ar tām divām pietiks.
Tās bija skaistas ādiņas, tolaik — kā es šodien saprotu — reizes divdesmit vai pat vēl vairāk vērtīgākas par trim sīrupa kārbām. Bet sīrups mums bija tik ļoti iegaršojies, ka tēvs nešaubījās ne mirkli, lai atdotu par to vērtīgās ādiņas.
— Vai pulveri tev nevajag? — jautāja veikalnieks.
— Vajag gan.
— Cik mārciņu?
Tēvs, būdams apmierināts par trīs sīrupa kārbu pirkumu, vairs nesteidzās ar pārējo ādiņu iemaiņu. Viņš zināja, ka būsim Bentona fortā vēl ne vienu vien dienu un ka pietiks laika preču iepirkšanai. Tirgotājs piekrita tēvam, tikai aizrādīja, ka nav vērts nest ādiņas atkal at-. pakaļ uz nometni. Viņš labi samaksāšot par tām ar dolāriem, bet par tiem varot nopirkt, kādas preces vien vajadzīgas pie jebkura tirgotāja. Vai mēs to zinot?
— Zinu, zinu, — tēvs atbildēja. — Cik tu dosi par šīm ādiņām? sv
— Astoņdesmit dolāru.
— Bet par šo indiāņu tērpu?
— Divdesmit dolāru.
Vecāki brīdi apspriedās savā starpā, tad piekrita.
— Lai mums būtu ko nest uz nometni, iedod mums pulveri par divdesmit dolāriem, — palūdza tēvs.
— Ar lielāko prieku, — atbildēja laipnais veikalnieks.
Viņš nosvēra prāvu maišeli ar pulveri, labi to iesaiņoja
un pasniedza tēvam. Pēc tam viņš izņēma no atvilktnes dolāru banknotes un sāka tās skaļi skaitīt. Viņš nolika uz letes četrdesmit viendolāra naudas zīmes un divdesmit divdolāru naudas zīmes un visas pastūma tēvam:
— Te būs astoņdesmit dolāru.
Tēvs nebija redzējis divdolāru naudas zīmes un neticīgi tās aplūkoja. Veikalā vēl atradās arī kāds amerikāņu karavīrs. Tēvs palūdza, lai viņš apliecinātu, vai tie ir īsti dolāri.
— Visīstākie, ser! — apgalvoja karavīrs stingrā balsī.
Ar sīrupu, pulveri un dolāriem lieliskā noskaņojumā
atgriezāmies nometnē. Pēcpusdienā pie mums atnāca tēvocis Dārdošais Pērkons patērzēt, un mēs viņam izstāstījām par saviem piedzīvojumiem ciematā. Tēvocis palūdza parādīt viņam dolārus. Uzmetis acis divdolāru naudas zīmēm, viņš sašutis iekliedzās:
— Tie taču nav dolāri! Tie ir izkrāsoti papīra gabaliņi, kam nav nekādas vērtības.
Tūlīt pat tēvocis, tēvs un māte devās uz ciematu. Veikalnieku viņi atrada sēžam aiz letes.
— Tu šodien iedevi manam brālim naudu, — tēvocis uzrunāja viņu savā lauzītajā angļu valodā, — bet tā nepavisam nav nauda. Tie nemaz nav dolāri.
Tirgonis apskatīja uz. letes izliktās «banknotes» un nesatricināmā mierā piekrita:
— Pilnīgi pareizi, tie nav dolāri.
— Tad, lūdzu, apmaini tos pret īstiem dolāriem.
— Kā tā? Kādēļ man šī viltotā nauda jāmaina? Es taču viņam iedevu pareizu naudu.
— Tu melo! — caur zobiem izgrūda tēvocis. —1 Tu viņam iesmērēji šos te papīriņus.
— Oho, oho! Jūs gribat celt skandālu? — iekliedzās tirgonis un pieskrēja pie durvīm, aicinādams iekšā vīrieti, kas šai brīdī tieši gāja garām. — Hallo, šerif, ienāciet uz brīdi!
Policists, apbruņots ar divām pistolēm aiz jostas, ienāca veikalā:
— Kas lēcies, Dik?
— Šie džentelmeņi ceļ traci. Viņi pieprasa, lai es apmainītu šīs te viltotās naudas zīmes pret īstu naudu. Vai nav veikli izdomāts, ko? Sīks pakalpojums, vai ne?
Tēvocis piegāja pie šerifa.
— Mans brālis šodien te pārdeva ādiņas un saņēma par tām naudu, bet daļa no tās bija īsta, daļa viltota.
— Tā nav taisnība! — iesaucās veikalnieks. — Veikalā taisni tai brīdī atradās karavīrs, kas redzēja, kādu naudu es iedevu šim sarkanādainajam džentelmenim. Šis džen- telmenis vēl pats rādīja karavīram naudu un jautāja, vai tā ir īsta. Vai jūs to gribat noliegt?
— Nē, tā bija, — sacīja tēvs.
— Un ko teica karavīrs? — šerifs vēl pajautāja tēvam. . '
— Viņš teica, ka tie esot dolāri…
— Tad ko jūs vēl gribat? — ierēcās šerifs,
— Karavīrs meloja, — sacīja tēvs.
Šerifs un veikalnieks laida vaļā lielos smieklus. Kad viņi pārstāja smieties, šerifs bargā balsī piedraudēja tēvocim un tēvam:
— Iesaku jums iet mājās, kamēr neesat arestēti, citādi dabūsiet iepazīties ar mūsu cietumu …
Vecāki redzēja, ka te nekas nelīdzēs, un nokārtām galvām devās projām. Nometnē valdīja liels uztraukums. Daudzi šodien bija iepirkušies, gandrīz visi bija iegādājušies pulveri. Tie tagad ņēmās pārbaudīt, kāds tas ir, un izrādījās, ka lielākā daļa bija piekrāpti — pulveris
neuzliesmoja. Tēvs pārbaudīja savu pulveri. Arī tas bija slikts, viltots. Vajadzēja iebērt bisē trīskārtīgu lādiņu, tikai tad šāviens bija pietiekami spēcīgs. Pēc tam kad tēvs jau bija pārliecinājies, ko līdz taisnības meklēšana, neviens nedomāja vairs gausties par krāpšanu. Atlika tikai viens: visi nolēma izdarīt iepirkumus tikai tēvoča klātbūtnē, viņš prata sarunāt un zināja arī veikalnieku viltības.
Satraucošie šodienas piedzīvojumi rādījās man sapņos visu nakti. Baltie tirgotāji man briesmīgi spiedās uz krūtīm un nežēlīgi mocīja. Tikai parādoties baltajam zēnam, murgi pagaisa. Baltais zēns man rādījās-sapņos vairākas naktis.
/