Nākamajā dienā visnepieciešamākais cilvēks nometnē bija tēvocis Dārdošais Pērkons. No paša rīta viņš staigāja no veikala uz veikalu, veikdams starpnieka vai uzrauga lomu. Pateicoties viņa pieredzei, tirgoņi mūs tik viegli nevarēja apmuļķot; kam bija vajadzīgs pulveris, tas turpat veikalā paņēma šķipsnu un uz vietas pārbaudīja ar uguni, vai tas uzliesmo, kā nākas. ,
Bentona fortā bija garīdznieks—misionārs. Viņš izteica vēlēšanos apmeklēt mūs pēcpusdienā nometnē, un mēs, protams, viņu laipni ielūdzām. Mūsu cilts bija apkārtnē vienīgā neatkarīgā, kas vēl nebija iedzīta rezervātā, tādēļ arī garīdznieks droši vien gribēja redzēt, kādi tad izskatās «mežonīgie pagāni», kā mūs dēvēja fortā. Viņš paziņoja, ka gribot mums pastāstīt par balto cilvēku Lielo Garu.
Vēlēdamies parādīt augstajam viesim pienācīgu godu, visi pieaugušie nometnes ļaudis kā uz lieliem svētkiem izkrāsoja sejas un uzvilka labākās drānas, bet burvis Kmasi sameklēja savas svētku bungas. Tiklīdz garīdznieks parādījās tālumā, burvis lika ieskanēties «tamtamam» un sāka dziedāt ceremoniālu dziesmu: viņš centās piešķirt cienījamā viesa atnākšanai lielāku svinīgumu. Virsaitis Cēlā Dvēsele un vecajie izgāja misionāram pretī, sarokojās ar viņu un atveda pie mūsu burvja. Mūs nepatīkami pārsteidza tas, ka garīdznieku pavadīja tas
pats metiss, kas bija par tulku komandanta Vistlera štābā.
Bijām domājuši, ka sirsnīgā sagaidīšana viesim sagādās prieku, bet alojāmies. Mācītājam bija lēnprātīgs skatiens, piemīlīga seja, ko rotāja ķīļbārda, un pirmajā acumirklī viņš atstāja godprātīga un iejūtīga cilvēka iespaidu. Bet viņš tūdaļ sāka mums pārmest un gānīties.
— Rimstieties, jel rimstieties! — viņš teica skaļi, kaut arī ar dziļu mieru un savaldību, norādīdams uz mūsu burvi un viņa bungām. — Šis cilvēks apvaino mani un zaimo dievu!
Negaidītais pārmetums mūs ārkārtīgi samulsināja, bet visvairāk pašu Kinasi. Viņš pārstāja rībināt bungas, piecēlās un pienāca klāt, zemu paklanīdamies.
— Es negribēju tevi apvainot, — viņš pieklājīgi iebilda. — Gluži otrādi…
— Šī drausmīgā dārdoņa, kādu tu sacēli ar savu elles katlu.. — turpināja misionārs ar uzsvaru, — tas bija velnišķīgs troksnis. Tu izsmēji debesis un mani…
— Man nenāca ne prātā izsmiet! Tu esi balto cilvēku burvis, — paskaidroja Kinasi, — es esmu indiāņu burvis. Sveicu tevi ar cieņu un no sirds kā godājamu kolēģi…
Dzirdot šos vārdus, mācītājs aizsedza acis ar plaukstām, un mums šķita — tūlīt sāks raudāt. Bet viņš tikai skaitīja lūgsnu. Pēc tam misionārs paskatījās uz Kinasi tik draudīgi, ka mēs nobrīnījāmies, kā viņa laipnās acis var iezibēties tādā naidā.
— Es tev neesmu nekāds kolēģis, nedz arī kāds burvis, to tu liec vērā! — viņš noteica asi.
Pēc tam augstprātīgais viesis noturēja mums tādu kā sprediķi par to, ka mēs maldāmies neīstas ticības tumsībā un ka tie spēki, kurus acīmredzot pārstāv mūsu burvis, ir tikai samaitātas fantāzijas augļi.
— Es nobijos, ieraugot jūsu ģīmjus! — viņš turpināja. — Kas tā par elles maskarādi? Es jums neiesaku tā izķēmot sevi. īzbeidziet šo krāsošanos, jo jūs izskatāties pēc tumsas valdnieka Lucifera bērniem. Un iznīciniet tās savas pesteļu bungas!
— Tāda ir mūsu senču paraža, — kautri ierunājās Cēlā Dvēsele. — Mēs gribējām parādīt pienācīgu godu tev, balto cilvēku dieva kapelānam.
.— Tu maldies! Mans dievs ir ne tikai balto cilvēku dievs! — misionārs viņu pārlaboja. — Mans dievs valda pār visiem cilvēkiem un visu pasauli! Bet, kas attiecas uz jūsu cieņas parādīšanu, tad arī šajā ziņā tev nav taisnība. Kas tad tā par cieņas parādīšanu, ja jūs izķēmojaties kā velni un mošķi?
Viņš iebāza roku savā ādas somā un izņēma no tās mazu bildīti. Parādīja to virsaitim Cēlajai Dvēselei. Tas bija brīnišķīgs, krāsains attēls, kurā redzams kāds baltais vīrs ar ķīļbārdu, tik skaists un ar tik labsirdīgām acīm, ka grūti bija atraut skatienu. Misionārs izņēma kādus desmit tādus attēlus un izdalīja tos visapkārt. Tos saņēma vecie kaujinieki, saņēma arī divas sievietes, nesaņēma tikai burvis Kinasi.
Skatījāmies brīnišķajā attēlā kā apburti, sievietes nevarēja atturēt nopūtas un sajūsmas izsaucienus.
Misionārs, būdams apmierināts par radīto iespaidu, teica:
— Tas ir kungs Kristus. Vai esat par to dzirdējuši?
— Jā, esam, esam! — palielījās tēvocis Dārdošais Pērkons.
Attēli ceļoja no rokas rokā, visi tos apbrīnoja. Tad sākās zināms apjukums. Kāds no kaujiniekiem, salīdzinādams attēlu ar mācītāja izskatu, atrada pārsteidzošu līdzību: tā pati bārda, tie paši sejas vaibsti, tās pašas labsirdīgās acis.
Kaujinieks piegāja pie mācītāja un, rādīdams viņam attēlu, jautāja ar dziļu izbrīnu:
— Vai tas esi tu?
— Nē, ko tu! — sašutis atsaucās misionārs. — Tas ir Kristus!
— Bet tad nu gan tu esi viņam stipri līdzīgs, — sacīja kaujinieks.
Misionārs to uztvēra kā pelnītu uzslavu. Indiāņi, kas ielenca viņu, smīkņāja, bet viesis arī to uztvēra kā atzinības zīmi.
Pēc tam viņš gari un plaši mums stāstīja par balto cilvēku Lielo Garu, apgalvoja, ka pastāvot vienīgi tas, bet citi Lielie Gari esot tikai sīki blēži, kas neesot pat koijota saplēstas ādas vērts. Tālāk viņš atgādināja, ka indiāņiem vajagot nolikt ieročus, šķīstīties, dzīvot saticībā un mīlestībā ar baltajiem, kas drīz vien ieradīšoties šajā novadā. Pazemība, paklausība un grēku nožēlošana — tās esot īpašības, kuras mums vajagot iemantot.
Misionārs runāja un runāja, bet mēs ar indiāņiem raksturīgo pacietību klausījāmies viņa sprediķus. Kad viņš pēdīgi apklusa, kāds no mūsu ļaudīm ievaicājās:
— Tu saki: pazemība un paklausība, bet — kam?
— īstajam dievam.
— Bet vai arī tiem baltajiem, kuri, kā tu teici, drīz vien ieradīsies šajā novadā, — vai arī viņiem mums būs jāzemojas un jāpakļaujas?
— Arī viņiem.
— Bet tie taču ir cilvēki, nevis dievi.
— Pilnīgi pareizi, tie ir cilvēki, bet viņi te ieradīsies īstā dieva vārdā, lai civilizētu šo novadu un liktu zemei zelt un plaukt viņam par godu.
— Bet šī zeme taču pieder mums …
Misionārs negribēja to atzīt un pateica, ka mēs neesot sapratuši viņa vārdus.
Pēc tam runāja mūsu virsaitis:
— Tu piesauc, lai mēs kļūtu labāki. Kādēļ tu mūs piesauc? Mēs nemaz nejūtamies vainīgi, neesam nekādi ļaundari. Mēs nezogam zemi un nevienu nekrāpjam. Ja laupītāji nozog mums zirgus, mēs tos cenšamies atgūt. Vai tā ir ļaundarība, ja ieminamies par savu īpašumu? Mums pretīgi meli. Mūs nevajag pierunāt, lai tiecamies pēc krietnām īpašībām — mēs tās labi pazīstam un cienām.
— Bet vajag, — iesaucās misionārs, — lai jūs ticētu vienam īstajam dievam tāpat kā mēs!
— Mēs to arī darām. Kopš pirmbūtības mums ir bijis mūsu Lielais Gars, mēs to esam pielūguši pēc sava prāta, un viņš mums ir devis bizonus, briežus un zirgus. Pateicoties viņam, esam bijuši ļoti laimīgi.
— Tas ir bijis māņu dieviņš, kas nevarēja atnest, īstu laimi. Tikai tagad jūs uzzinājāt, kas ir īstais dievs, un viņš vien var atnest jums laimi.
— Pat bez bizoniem un briežiem?
— Pat bez tiem. Ticība mūsu dievam darīs jūs mūžam laimīgus debesīs …
— Bet kā tad mēs iztiksim virs zemes bez bizoniem?
— Tam, kas tic mūsu dievam, netrūkst dienišķās maizes.
— No jūsu maizes mums sāp kuņģi…
— Mūsu dievs jeb Lielais Gars, — turpināja Cēlā Dvēsele, — nometināja mūs šajās prērijās, deva mums teltis
un bizonus, no kuriem mēs pārtiekam. Jūsu dievs nometinājis jūs tālajā austrumu zemē, devis jums mājas un mitekļus, un zemi lauku iekopšanai. Bet jūs, baltie, nemīlat savu zemi un nākat šurp, lai atņemtu mums mūsu īpašumus. Ja jūs tā rīkojaties, tad kā mēs varam zināt, kas būs pēc mūsu nāves, ja sekosim jūsu dievam? Varbūt viņš Mūžīgo Medību laukos atņems it visu, kas mums pieder?
— Bet indiānim jāiemācās pareizās lūgsnas un jātop par kristieti! — neatlaidās misionārs.
Tad iznāca priekšā viens no vecajiem kaujiniekiem un jautāja viņam:
— Vai visi baltie ir kristieši?
— Jā, gandrīz visi, — atbildēja mācītājs.
— Un šie tirgotāji Bentona fortā — vai tie arī ir kristieši?
— Jā, visi.
— Un šerifs?
— Bez šaubām, arī viņš.
—Paldies, — un vecais kaujinieks, neteikdams vairāk ne vārda, atkāpās savā vietā.
Visi iesmējās. Mācītājs jautāja virsaitim, ko tas nozīmējot, un viņš pastāstīja, cik nekrietni iepriekšējā dienā tirgotāji bija apkrāpuši mūsu ļaudis. Mācītājs liekulīgi pacēla acis pret debesīm un sāka lauzīt rokas.
— Diemžēl mūsu vidū ir daudz grēcinieku, — viņš gaudulīgi sacīja, — tie ir atkāpušies no dieva un staigā maldu ceļus. Viņus gaida mūžīgās ciešanas, ja viņi nelabosies un neatgriesīsies uz taisna ceļa. Bet mūsu dievs ir žēlsirdīgs, un pat grēciniekam ir lemta piedošana, ja vien viņš nožēlos savus grēkus.
— Vai komandants Dzelzs Dūre ir uz taisna ceļa? — kāds no pūļa iejautājās.
— Mūsu dievs vadoņiem parāda sevišķu mīlestību., un žēlsirdību, — sabozies teica misionārs.
Ar to arī saruna beidzās. Mācītājs atvadoties paspieda visiem vecajiem roku, mums, bērniem, pameta sauju konfekšu. Virsaitis Cēlā Dvēsele pateicās viņam par apmeklējumu un par sarunu.
Kad nākamajā dienā, kā parasti, ar vecākiem ierados ciematā, tik tikko nesaskrējos pie kāda nama stūra ar balto zēnu, kuram pirms divām dienām biju uzdāvinājis laivu. Zēns gāja kopā ar savu māti un tūlīt mani pazina.
Mēs tagad jau zinājām, ka tas bija Bentona forta bargā komandanta majora Vistlera dēls, tādēļ skatījāmies uz zēnu un viņa māti ar apvaldītu naidīgumu. Bet viņš kļuva priecīgs,ieraugot mani, pienāca klāt, sniedza man roku un iedeva grāmatu, teikdams: .— Tā tev.
Kaut gan viņš runāja angliski, uzminēju vārdu jēgu. Pēc tam viņš, norādot uz sevi, piebilda:
— Freds.
Tātad viņu sauca par Fredu. Es iedūru pirkstu sev krūtīs un arī stādījos priekšā:
— Little Buiialo.
Tēvocis Dārdošais Pērkons man bija iemācījis šos vārdus, kuri nozīmēja — Mazais Bizons. Gribēdams vēl vairāk palepoties ar angļu valodas zināšanām, piepildu:
— Blackfoot — Melnās Pēdas.
Bet viņš, man atbildot, par sevi noteica:
— American.
Kādu brīdi mēs klusējām, jo mums vairāk nebija ko teikt. Bet tad Freds teica:
— Little Buffalo — my friend!
Pēdējo vārdu nesapratu, bet, pamādams ar galvu, izteicu savu piekrišanu. Vēlāk tēvocis man paskaidroja, ka friend — tas nozīmē draugs.
Baltā pievilcīgā sieviete, Freda māte, pasniedza man krāsainā papīrā ietītu, iegarenu, plānu priekšmetu, un tad mēs visi trīs atvadījāmies. Nevarēju vien nobrīnīties par to, kā šī skaistā sieviete bija kļuvusi par sievu Dzelzs Dūrei. Acīmredzot tādas dīvainas laulības bija parastas balto ļaužu sabiedrībā. Turēdams vienā rokā mazo sainīti, otrā grāmatu, ko man bija dāvājis Freds, atgriezos pie saviem vecākiem lepns kā sūtnis, kas atgriežas no svešas valsts ar slavu un dāvanām.
Domas izteikšana ar zīmējumu palīdzību mums nebija sveša. Uz mūsu teltīm bija uzzīmētas dažādas figūras, un katrai no tām bija sava nozīme. Vajadzēja tikai prast tās izlasīt. Daži slaveni kaujinieki aprakstīja savus izcilākos varoņdarbus uz bērza tāss vai pašu apstrādātām, balti iz- miecētām ādām, uz kurām tad veidojās izteiksmīgi jātnieku, bizonu, balto cilvēku, pieveikto ienaidnieku, sauļu un mēnešu silueti.
Grāmata, ko man uzdāvināja Freds, bija angļu ābece. Neviens no mūsu ļaudīm — pat tēvocis Dārdošais Pērkons nemācēja lasīt, toties mēs varējām aplūkot tanī ievietotās daudzās krāsainās bildes. Dažādas amerikāņu dzīves ainas, kas līdz šim mums bija tītas dziļā, draudīgā noslēpumā, pēkšņi pavērās mūsu acu priekšā visā savā krāšņumā. Un cik saviļņojoši patiesa mums likās katra ābeces bilde; lūk, meitene stāv dārzā mājas priekšā, lūk, zēns, kas purina ābeli, un sunītis, tam blakus kaķītis pie piena tases, tālāk ķēdē piesiets suns, mājas iekšpuse, istabas ar neredzētām mēbelēm, dīvaina fabrika ar milzīgi augstu dūmeni, kaut kādas briesmīgi lielas mašīnas, kas slejas vairāk nekā desmit cilvēku augstumā, dzelzs tilti, braucoši vilcieni, drausmīgi augsti nami, kas slejas cilvēku pārpilnas ielas malās, pa šo ielu brauc zirgu tramvajs, kam pa priekšu ielu grib pārskriet kāds zēns. Šis zēns, kas bēga no zirgiem, padarīja mums tālās ainas tuvas un lika atdzīvoties visām pārējām bildēm. Visvairāk šajā brīnišķīgajā grāmatā mūs sajūsmināja indiāņi, kas spalvu cepurēm galvā auļoja zirgos.
Grāmata atklāja mums lielus brīnumus, un katru reizi, kad mēs to pāršķīrām, tā lika mums ieraudzīt kaut ko jaunu, vēl neredzētu.
Tikpat neparastas un noslēpumainas lietas slēpa sevī plānais, iegarenais sainītis, ko man bija iedevusi Freda māte. Vecāki sakrāva telts vidū ādu kaudzi, kas sniedzās man līdz padusēm, pārklāja to ar gludu segu un uz tās nolika sainīti.
Pēc tam viņi apspriedās, kas to atvērs. Kaut arī sainītis bija iedots man, es drīkstēju uz to tikai skatīties. Tēvam bija vislielākās tiesības, bet viņš šaubījās, tādēļ šis gods krita tēvocim Dārdošajam Pērkonam, kā jau. cilvēkam, kurš redzējis pasauli.
Māte paaicināja no kaimiņu teltīm vairākas ģimenes, un tēvocis ķērās pie darba. Ar pienācīgu rūpību viņš attina papīru, kurā bija ietīts sainītis. Izrādījās, ka iekšā atkal bija papīrs, bet uz tā skaista, krāsaina bilde, kurā attēloti bērni, kas rotaļājas.
— Te ir kaut kas rakstīts, — sacīja tēvs.
— Zelta burtiem! — māte priecīgi iesaucās.
Visi klātesošie paskatījās uz tēvoci, cerēdami, ka. viņš atminēs mīklu, bet tēvocis bija bezspēcīgs: viņš neprata izlasīt rakstu.
Tāpēc viņš turpināja tīt savādo sainīti vaļā. Nav iespējams izteikt mūsu izbrīnu, kad apakšā atkal parādījās papīrs, pie tam sudrabots, spīdīgs, un tikai zem šī papīra parādījās īstais sainīša saturs: tumšbrūna, diezgan cieta, maza tāfelīte, tomēr ne tik cieta kā koks.
— Pie joda, kas tas varētu būt?! — nespēdams valdīt ziņkāri, iesaucās tēvs.
— Varbūt tas ir presētais pulveris? — kāds ieteicās. Nu visi ņēmās apostīt.
— Muļķības, kas par pulveri! Pulveris ož, bet šitas te smaržo! Pie tam smaržo ļoti patīkami!
Tēvocis uzmanīgi nolika tāfelīti uz segas un apskatīja to 110 visām pusēm pavisam tuvu, tad atkal pa gabalu. Pēdīgi viņš paskatījās uz mums galīgi apjucis un paraustīja plecus:
— Nekā nesaprotu, esmu tam par dumju.
— Bet varbūt tās ir ziepes? —* iesaucās kāds cits. Kopš mūsu sarunas ar sjuksu mēs bieži savās sarunās
pieminējām ziepes.
— Ziepes kūst ūdenī, to nu es zinu, — teica tēvocis. Ja šitās te kusīs, tad būs skaidrs, ka tās ir ziepes.
— Bet vai tad ziepes ir tik tumši brūnas?
— Ziepes!
Tēvocis paslapināja pirkstu, pielika to pie tāfelītes un parīvēja: pirksts kļuva brūns.
— Kūst! — teltī atskanēja daudzas balsis.
— Tātad tās ir ziepes! , Kāds drošgalvis ieminējās:
— Bet tu pamēģini, kā garšo!
— Ziepes ir sīvas, tas nu ir skaidrs!
Tēvocis ar mēles galu uzmanīgi, uzmanīgi piedūrās pie pirksta. Un tad uzreiz viņa seja noskaidrojās. Viņš bija ticis skaidrībā un atklāja visiem noslēpumu.
— Tagad es zinu, kas tas ir! — viņš priecīgi iesaucās. — Tas ir lielākais gardums pasaulē! Biju dzirdējis par to. To sauc par šokolādi!
. Viņš nolauza mazu gabaliņu no brūnās tāfeles, mazāku vēl par ceturto daļu no naga, un iedeva man pagaršot.
— Vai tu nedod viņam par daudz lielu gabalu? — māte iebilda. — Varbūt tā ir inde?
Pagaršoju un, jāatzīstas, tikko mēli nenoriju, jo sajutu tik brīnumaini saldu garšu, kādu nekad vēl nebiju baudījis. Nevarēju ne iedomāties, ka vienkāršā, brūnā tāfe- līte varēja būt tik brīnišķi salda!
Tagad, kad lietas būtība bija noskaidrota, radās vēl viens sarežģīts jautājums: kurš drīkstētu notiesāt šokolādes tāfelīti. Protams, šokolāde bija mana, bet visi to gribēja nogaršot, un kārumnieku bija bezgala daudz. Beidzot mātes un tēvi nosprieda, ka man pašam jāizšķir.
— Vai tu gribi pats apēst visu? — svinīgi man tika uzdots jautājums, un piecdesmit personu, lielu un mazu, kas bija sapulcējušās teltī, pavērsa pret mani jautājošu, gaidpilnu skatienu.
Es pratu būt cēlsirdīgs.
— Nē! — atsaucos bez stomīšanās kā īsts vīrs. — Lai visiem tiek!
Tāfelīte tika sadalīta tūkstoš sīkos gabaliņos (tūkstoš — tas gan varbūt ir pārspīlēts, bet gabaliņu tiešām bija ārkārtīgi daudz), un tie tika salikti uz segas. Man kā šokolādes īpašniekam bija tas gods uzmanīt, lai visa šī bagātība tiktu kārtīgi un taisnīgi sadalīta. Tad nu es apsēdos pie segas un skatījos, kā ļaudis nāca teltī, ņēma savu daļu, lika mutē un gāja laukā. Nāca ne tikai bērni, bet arī kaujinieki. Vecāki atkal bija lepni par mani, un es pats biju vēl lepnāks, bet to neizrādīju.
Nekad vēl mūsu teltī nebija redzēts tik daudz ļaužu. Man taču bija arī otra dāvana, vēl pievilcīgāka — ābece. To aplūkot saskrēja bērni un kopā ar mani skatījās bildes. Sanāca vecāki ļaudis un ar manu tēvu un māti pārrunāja katru zīmējumu. Tēvocis ne vienu vien ilustrāciju varēja paskaidrot un atkal noderēja mums par labu palīgu. Atnāca virsaitis Cēlā Dvēsele un uzmanīgi šķīra lapu pēc lapas, bet vēl uzmanīgāk to darīja burvis Kinasi. Visi runāja par grāmatu un par mani kā par īstu dienas varoni.
Saprātīgākos grāmatas aplūkošana ierosināja uz pārrunām par amerikāņiem — par jautājumu, kas kļuva arvien aktuālāks. Mēs zinājām, ka amerikāņi kādreiz tik un tā kļūs noteicēji pār mums, tādēļ visus tirdīja doma, kāda ir šī tauta. Nevar taču būt, ka visi ir tādi kā tas tirgonis Bentona fortā vai arī kā komandants Vistlers. Kādi tad viņi izrādīsies īstenībā, un vai mēs kādreiz vispār sastapsim labākus, taisnīgākus amerikāņus?
Vakarā mūsu teltī sanāca vairāki vecākie kaujinieki un ļoti nopietni sarunājās par šo tematu. Tie varbūt bija visskaistākie mirkļi manā mūžā, kad, telts kaktā maigi apguldīts un apsegts ar siltu bizona ādu, varēju klausīties tik pieredzējušu cilvēku pārspriedumos. Mani māca miegs, bet es centos nepalaist gar ausīm nevienu pašu vārdu.
Saruna ieilga līdz pusnaktij. Kad ciemiņi gāja projām, biju jau aizmidzis. Tikai pa miegam jutu, ka māte uzmanīgi palika man pagalvī grāmatu. Uz tās es nogulēju līdz rīta gaismai.