Godprātīgais tēvocis Dārdošais Pērkons ļoti daudz šajās dienās pastrādāja un lieliski izlīdzēja mūsu nometnei. Arvien grūtāk kļuva Bentona forta veikalniekiem apkrāpt mūsu ļaudis. Visi zināja, ka tas ir tēvoča nopelns. To zināja arī nekrietnie tirgoņi un raidīja viņam pakaļ ne vienu vien lāstu. Tēvocis neapvainojās un neņēma to ļaunā; gluži otrādi — viņš izturējās pret šiem blēžiem pilnīgi brīvi un, kur vien varēja, ņēma viņus uz zoba. Jo vairāk veikalnieki dusmojās, jo vairāk viņš priecājās. Viņi mēģināja tēvoci uzpirkt, dodami preces par velti; bet viņš neuzķērās uz šīs makšķeres, nepieņēma kukuļus. Tad veikalnieki uzoda tēvoča vājību — viņa kāri uz degvīnu un, cienādami gudro indiāni, mēģināja iemidzināt viņa modrību. Tēvocis neatteicās, bet dzēra paslepšus, aiz savējo mugurām, un katrreiz viņam ar veikalnieku bija nopietna saruna.
— Saki man, baltais brāli, — kādēļ tu mani cienā? — tēvocis jautāja.
— Tādēļ, ka tu esi liels špicbuks, — parasti atbildēja veikalnieks, — bet, neraugoties uz to, es tevi mīlu.
— Tātad tu mani cienā aiz draudzības?
— Bet kā gan citādi? Tikai aiz draudzības.
— Un tu nejauksi tam visam klāt savu netīro biznesu?
— Goddam you, kur nu… Es nekrāpju. Draudzība ir draudzība, un bizness ir bizness.
— Tikai ar tādu norunu es varu iedzert.
— Rauj iekšā!
Tēvocis ierāva vienu glāzīti, tad vēl vienu, bet no trešās kategoriski atteicās un pēc tam vēl dedzīgāk centās pasargāt savus ciltsbrāļus no veikalnieku blēdībām. Tā bezgoži no tēvoča cienāšanas neguva nekādu labumu un tādēļ turpināja lauzīt galvas, kā viņu ievilkt savos tīklos un iegrožot.
Tad nāca gadījums, par kuru stāstīja visās ziemeļrietumu prērijās. Tas aiznesa tēvoča slavu līdz vistālākajām Melno Pēdu cilts un daudzu citu cilšu teltīm, un uz kādu laiku viņš iemantoja iesauku «Dubultlādiņš». Šis gadījums visus pamatīgi izsmīdināja.
Džons Smits bija viens no bagātākajiem tirgoņiem un bija pazīstams kā visnegantākais plēsējs. Viņš visvairāk ieēdās uz tēvoci un gudroja, kā šo dabūt pie malas. Tēvocis to zināja, bet, it kā par spīti briesmām, bieži apgrozījās Smita veikalā un tīšprāt. tur ilgi uzturējās. Te bija ērti soli pircējiem, un te varēja dzirdēt daudz interesanta no veikala pastāvīgajiem apmeklētājiem. Aiz labsirdīgiem jociņiem, kādos ielaidās Smits ar tēvoci, jautās sīva cīņa, un tēvocis ar savu indiāņa piesardzību ik mirkli turēja ausis un acis vaļā.
Kā zināms, mūsu nometne atradās pašā Misūri upes' krastā, kādu pusjūdzi lejpus Bentona forta, bet taka uz ciematu veda tieši gar upes malu. Ceļā pagadījās meža pīles un citi ūdens putni. Tāpēc tēvocis ņēma vienmēr līdzi bisi ar rupjām skrotīm. Tā bija vecā izlaiduma bise, ko lādēja pa stobra galu, bet, par spīti savam garajam mūžam, šāva tomēr vēl itin ciešami.
Kādu dienu tēvocis paņēma līdzi pārdesmit ādiņu, taču nesteidzās tās pārdot. Viņš kaulējās vienā, otrā vietā, beidzot iegāja pie «drauga» Smita. Ādiņu saini viņš uzsvieda uz letes, bisi pieslēja kā parasti sienmalē un apsēdās uz sola.
— Hallo, Dārdošais Pērkon! — jautri uzsauca viņam veikalnieks. — Ak tu, nolāpītais okšķeri, atnāci atkal mūs izspiegot?
— Well, domā, kā gribi, brāli viltniek, — tēvocis lab- • sirdīgi atsaucās.
— Atnesi ādas? Rādi šurp, kas tev tā ir par mantu!
— Atnesu gan, bet tikai godīgam pircējam.
•— Cik tu gribi par visām?
Es jau teicu, ka tās domātas tikai godīgam pircējam.
Smits palaida gar ausīm šo dzēlību, aplūkoja ādiņas un pavēstīja:
— Došu tev četrdesmit dolāru.
— īstus vai viltotus? — tēvocis nerimās.
— Labi, lai tad arī esmu zaudētājs, došu tev piecdesmit dolāru. Iet tā lieta?
Neraugoties uz agro rīta stundu, veikalā bija jau sanākuši vairāki pircēji, kuri ar augošu interesi sekoja abu sarunai. Viņi gribēja redzēt, vai indiānis ļausies kārdinājumam, bet tēvocis, pamanījis amerikāņu smīnus, ietiepās, kaut arī piecdesmit dolāru nemaz nebija zema maksa par ādiņām.
— Nepārdošu, — viņš atbildēja. — Man nav kur steigties.
— Kā gribi… Saņēmu nupat jaunu pirmšķirīga ruma pievedumu, vai nenobaudīsi mazdrusciņ?
— Dod, bet tikai mazdrusciņ.
Veikalnieks ielēja viņam glāzīti, bet tēvocis, cenzdamies turēties viscaur kā godavīrs, nosvieda uz letes sudraba pusdolāru.
— Tas par daudz, — sacīja Smits ar godīga pārdevēja sejas izteiksmi.
— Pārpalikumu paturi uz citu reizi.
— AI right!
Smita veikals, šķiet, bija pats lielākais Bentona fortā, un tanī varēja uz soliem brīvi sasēsties pārdesmit pircēju un tikpat daudz vēl varēja drūzmēties kājās stāvētāju. Vairums parasti bija kovboji un baltie traperi, kažokādu zvēru ķērāji.
Smitam bija palīgs. Darba bija tik daudz, ka abiem, lai tiktu ar darbu galā, vajadzēja kustēties kā ūdenszālēm. Smitam bija labsirdīgi sejas vaibsti un tikai acis plēsonīgas un viltīgas, taču viņa palīga — divdesmit gadus veca amerikāņa sejā skaidri un nepārprotami bija lasāma visneslēptākā alkatība. Tēvocis Dārdošais Pērkons ar tīksmi noskatījās, kā viņi abi, atklājot savu īsto dabu, nereti bija gatavi izskrāpēt viens otram acis. Šī aizraujošā izrāde sagādāja viņam īstu baudu.
Kolīdz viņš bija izdzēris glāzīti ruma, Smits pienāca pie viņa ar pudeli un jautāja:
— Ieliet vēl?
Tēvocis pamāja ar galvu.
— Vai tik nebūs par daudz? —< norūpējies vaicāja veikalnieks. — Tas ir no stiprajiem.
— Nebaidies, ielej!
Tēvocis iemeta otru glāzīti, un kņada, kas auga veikalā, viņu arvien vairāk ielīksmoja.
Smita mājā bija divējas platas durvis, vienas otrām pretī. Vienas veda uz ielu, otras — uz pagalmu. Tur, pagalmā, īpašā nožogojumā gāgināja pārdesmit mājas zosu. Sēdēdams veikalā uz sola, tēvocis varēja tās labi aplūkot, un arī šī glūnēšana uz zosīm darīja viņam prieku. Viņš bija lieliskā omā.
Pienāca laiks doties atpakaļ uz nometni. Tēvocis piecēlās, paņēma savas ādas, bisi, kas joprojām stāvēja pieslieta aiz viņa muguras pie sienas, uzkāra to plecā un gribēja jau iet laukā no veikala.
— Hallo, olā boy, esi tikai uzmanīgs! — uzsauca Smits, bet, kad tēvocis uzmeta viņam jautājošu skatienu, piebilda: — Tas bija stiprs rums. Tu neturies stingri uz kājām … Neiekrīti pa ceļam upē …
— Skaties pats uz savu degunu, ka neiebāz to, kur nevajag!
—1 Par mani neuztraucies, es neesmu pilnā, bez tam man ugunsdzira nav tik kaitīga. Turpretī tev acis jau pavisam stiklainas… Ja ieraudzīsi meža pīles, nešauj uz tām, es tevi ļoti lūdzu.
— Kāpēc ne?
— Žēl lādiņa: tu noteikti nopūdelēsi.
Abu saruna piesaistīja apkārtstāvošo uzmanību. Visi sāka lūkoties uz indiāni tā, it kā viņš tiešām būtu piedzēries. Bet viņš pats juta, ka ir tikai labā, pacilātā noskaņā, nevis apskurbis, un šo cilvēku skatieni viņu padarīja tramīgu.
— Nekad vēl līdz šim neesmu nopūdelējis! — viņš pašpārliecināti atsaucās.
— Nu tad šodien tu nopūdelēsi, lieku galvu ķīlā! — Smits sacīja noteiktā balsī, kas necieta ierunas, un vēlreiz ieurbās tēvocī ar savu skatienu. — Sarkanādainais brāli, nav nekādu šaubu: tev acis ir tik miglainas, ka tu pīles neieraudzīsi pat divdesmit soļu atstatu. Dodu tev padomu, šodien nešauj!
— Nerunā muļķības! Tu gribi mani sakaitināt, bet tev tas neizdosies.
Smits pievērsās klātesošajiem traperiem, it kā piesauktu viņus par lieciniekiem, un teica:
— Gatavs esmu saderēt, ka viņš dzērumā nevarēs saredzēt pat manas zosis.
Ļaudis iesmējās, bet tēvocis paskatījās uz Smitu ar ciešu skatienu; viņš saprata, ka veikalnieks, atriebdamies par to, ka tēvocis neļauj apkrāpt Melnās Pēdas, ir ieēdies un tagad viņu nerro.
— Es redzu tavas zosis, dārgais Smit, — tēvocis mierīgi sacīja. — Un ko tu vēl teiksi?
— Kas tad tev ticēs? Bet, ja tu uz viņām izšautu, tad tu pats redzētu, ka nopūdelēsi.
-— Varu arī izšaut, ja tu atļausi.
— Tu nespēsi trāpīt pat šīm zosīm. Esmu par to tik pārliecināts, ka varu pat saderēt.
— Labi, saderam! — tēvocis neatlaidās un, zobus sakodis, noņēma bisi no pleca.
Smita acīs iedzalkstījās triumfa uguntiņas, un visi nodomāja, ka tas no azarta. Daži pārmeta, ka viņš aizgājis par tālu un vieglprātīgi pazaudēs zosis.
— Bet uz ko mēs saderēsim? — iesaucās Smits. — Man ir šāds priekšlikums: tu liec savas ādiņas, es likšu piecdesmit dolārus. Ja tu netrāpīsi, ādiņas būs manas; ja trāpīsi kaut vienai zosij tā, ka tā nokritīs gar zemi, tad piecdesmit dolāri būs tavi un bez tam visas zosis, kuras tu nošausi. Skaidrs?
— Skaidrs, — tēvocis piekrita.
Zosis atradās ne vairāk kā trīsdesmit soļu atstatumā. Bise bija pielādēta ar skrotīm, trāpīgs šāviens noplātu gar zemi gandrīz visu baru. Tēvocis uzvilka gaili un lēnām apsvēra. Brīdi tēmēja. Acs skaidri redzēja, rokas nedrebēja, zosis bija kā uz delnas, — ko tas duilais Smits uzplijās ar derībām? Viņam taču vajadzēja zināt, ka viņš zaudēs.
Pēkšņi radās aizdomas: tēvocis nolaida ieroci un sacīja Smitam.
— Noliec blakus ādiņām savus piecdesmit dolārus.
— Alļ light, all right! — Tirgotājs paraustīja plecus un noskaitīja banknotes uz letes.
Tēvocis vēl arvien nebija apmierināts. Viņš griezās pie klātesošajiem:
— Vai visi dzirdēja, uz ko mēs saderējām, un var to apstiprināt?
— Varam! Bez šaubām! Varam! — sauca no visām pusēm.
Tikai tad tēvocis izšāva. Viņš ātri notēmēja pašā zosu bara vidū. Zosis, šāvienam nodārdot, sviedās pārbīlī katra uz savu pusi un skaļi gāgināja. Dūmi lēnām izklīda. Pusotra desmita acu pāru ieurbās mērķī. Neviens nekustēja no vietas, stāvēja, kā sastinguši pēc pērkona grāviena. Zosis bija iztrenkātas, bet neskartas — neviena nebija sašauta, pat viena skrots nevienai nebija trāpījusi.
— Tu zaudēji derības, — iesmējās Smits un ar pašapzinīgu žestu pievāca naudu un ādiņas.
Tēvocis dzirdēja viņa balsi kā caur sienu. Ar nolaistu bisi, no kuras joprojām vēl kūpēja dūmi, galvu nokāris, viņš stāvēja kā zemē ierakts. Viņš bij-a pilnīgā apjukumā. Likās, ka acis viņam izlēks no dobumiem. ~
Veikalā atskanēja, zobgalīgas un izsmejošas piezīmes. Visi priecājās par viņa neveiksmi.
—1 Dzērājs! Šņabdegunis! Sarkanādainais plencis! — no visām pusēm skanēja dzēlīgi izsaucieni.
Viņš attapās tikai tad, kad pie viņa pienāca Smits ar līdzjūtības pilnu sejas izteiksmi un ar ruma glāzi rokās.
— Ņem iedzer un nepinkšķi! — sacīja veikalnieks ar neslēptu ironiju.
Tēvocis apjucis pagrozīja galvu un novērsās. Galīgi satriekts, ne vārda neteicis, viņš izgāja no veikala, viņam pakaļ vēlās palicēju rēkoņa.
Tēvocis pat neatcerējās, kā atnāca mājās. Teltī viņš nokrita, guļvietā un gulēja ar atvērtām acīm, urbdamies vienā punktā. Tajā dienā viņš ne ar vienu nerunāja, neviens pie viņa arī nenāca runāties. Drīz vien pēc viņa pārnākšanas visa nometne jau zināja par nelaimīgajām derībām un par to, ka viņš bija zaudējis. Daži līdzjūtīgi šūpoja galvas, citi paklusām smējās par tēvoci. Cieņa, kādu tēvocis bija iemantojis pēdējās dienās, bija izkūpējusi kā dūmi.
Pievakarē Dārdošais Pērkons izgāja tālu ārpus nometnes un, aiz sāpēm sagnūbis, apsēdās augstajā Misūri upes krastā. Vairākas stundas viņš tur, skatīdamies vienā punktā, domāja.
Tēvocis pārnāca teltī vēlu, slepšus, neviena nemanīts.
Otrā rītā viņš pamodās labā noskaņā. Acīs varēja saskatīt stingru apņemšanos. Viņš saveda kārtībā bisi un pieteica, lai sieva saliek kaudzi ādiņu pārdošanai.
— Vai atkal iesi uz cietoksni? — nobijās sieva.
— Iešu, — viņš atņurdēja. — Nebaidies par mani! Nekas ļauns man nenotiks.
— Neej pie tā nolādētā Smita.
— Iešu taisni pie viņa!
— Nedzer šodien.
— Dzeršu! Bet tu neuztraucies!
Viņš aizgāja. Viss ritēja gandrīz tieši tāpat kā iepriekšējā dienā. Tēvocis ielūkojās vienā, otrā bodē, mazliet pakaulējās par savu preci, bet to nepārdeva un beigās ieradās pie Smita. Tāpat kā vakar, viņš nolika ādu saini uz letes, bet bisi atslēja sienmalī.
— Hallo, dārgais plikadīda! — priecīgi iesaucās Smits, viņu ieraugot. — Vai atkal saderēsim uz kaut ko?
— Goddam you, tu mani nekaitini, — tēvocis atcirta un smagi atkrita uz sola.
— Tu esi noguris, Dārdošais Pērkon! — līdzjūtīgi sacīja veikalnieks.
— Jā, tev taisnība.
— Laikam sieva sadeva pa sprandu? Vislabākās zāles tādā gadījumā ir glāzīte ruma. Bet es tev kā draugam gribu ieteikt — šodien gan vairs nedzer.
— Nu tad es tev taisni par spīti iedzeršu. Ielej! — tēvocis sacīja.
Smits liekulīgi pacēla acis uz debesīm un iesaucās:
— Dievs un jūs, džentelmeņi, esat man liecinieki, ka es viņu atrunāju no dzeršanas! Bet viņš grib dzert…
Veikalā jau bija sanākuši vairāki baltie traperi. Veikalnieks nolika pilnu glāzīti uz letes. Šoreiz tēvocis pasniedza viņam dolāra zīmi un tūlīt teica:
— Pārpalikumu nedod. Paturi nākamai reizei.
— Kā vēlies.
Norādīdams uz ādiņām, Smits jautāja:
— Cik tu par tām gribi?
— Es tās nepārdošu.
— Došu piecdesmit.
— Nē.
— All right, all right! — un Smits pagāja nost ar vienaldzīgu sejas izteiksmi, kādu rāda gražīgiem bērniem.
Veikals arvien vairāk pildījās ļaudīm, kas nāca iepirkties vai lai iemestu kādu mēriņu degvīna, bet vairums — lai papļāpātu. Daži te bija bijuši iepriekšējā dienā un, pazinuši tēvoci, sveicināja viņu ar izsmējīgu «hallo!». Tēvocis, kā parasti, aizrautīgi vēroja veikala dzīvo kņadu. Pēc otrās ruma glāzītes viņš atspiedās ar elkoni pret leti ērtā pusguļus stāvoklī un ar vientiesīgu smaidu sejā klausījās pircēju čalā un vēroja ļaužu burzmu. Likās, ka viņš savas ādiņas un bisi pavisam aizmirsis.
— Nu, vai jau kļuva labāk? — Smits viņu uzrunāja.
— Krietni labāk, — atzinās tēvocis, tik dziļi uzelpodams, ka visi tuvākstāvošie iesmējās.
— Vai gribi vēl vienu? Es jau neuzspiežu, bet viens dolārs jau vēl nav nodzerts …
— Nu tad ielej! — tēvocis nevarēja atvairīt kārdinājumu.
Veikalā ienāca vairāki indiāņi no mūsu nometnes, un viņi centās atrunāt tēvoci no dzeršanas. Likās, ka tēvocis jau bija iesviķojies, jo viņš stīvu mēli mierināja viņus un, slepus piemiegdams aci, palūdza, lai tie paliktu veikalā līdz beigām. Viņi nolēma tēvoci pieskatīt.
Tēvocis iekampa trešo glāzīti. Smits uzsāka sarunu ar traperiem par indiāņu kāri uz stiprajiem dzērieniem. Katrs no klātesošajiem stāstīja kādu paša pieredzētu gadījumu par indiāņiem, kuri dzērumā pastrādā visādas neiedomājamas lietas. Šajos nostāstos izskanēja līdzjūtība un nožēla, bet patiesībā aiz visa tā skaidri jautās pārākuma apziņa. Smits ar kaitinošām piezīmēm uzkurināja balto pašlepnuma jūtas un brīdi pa brīdim raidīja uz tēvoci daudznozīmīgus skatienus, kas visiem bija gluži labi saprotami, arī tēvocim. Tirgotājs nepārprotami centās viņu aizvainot vai aizkaitināt.
Tēvocis trausās augšā promiešanai. Smits piegāja pie viņa un iedzēla:
— Sargies no upes, brāl, tā ir dziļa! Un nudien liec mierā šodien meža pīles!
— Es nemaz neesmu pilnā, ko tu te muldi! — tēvocis ar ieskurbušā cilvēka ietiepību atcirta. — Paskaties man acīs, ko tu tur redzi?
— Miglu, Dārdošais Pērkon, tik biezu miglu, kādu līdz šim vēl netiku redzējis …
— Nē, man acis ir skaidras.
— Tā liekas katram dzērājam, tas jau ir zināms…
Ja man nebutu tevis žel, es būtu gatavs ar tevi atkal saderēt.
— Man nav vajadzīga tava žēlsirdība. Es varu saderēt.
— Un atkal pazaudēt derības, ek, tu nabaga sarkan- ādaini!
— Šoreiz es mērķēšu labāk. Kur man jātrāpa?
— Turpat, kur vakar, šauj uz zosīm. Bliez baram virsū!
— Bet uz ko tad mēs derēsim?
— Tu liksi šīs ādiņas, kuras atnesi šodien, bet es likšu tās ādiņas, kuras tu vakar pazaudēji, un vēl piecdesmit dolārus klāt, lai tev pierādītu, ka esmu pilnīgi drošs par to, ka es uzvarēšu. Bet, cik zosis nošausi, tik būs tavas.
Smits atnesa ādiņas un nolika tās uz letes, bet blakus tām noskaitīja piecdesmit dolāru. Visus klātesošos viņš piesauca par lieciniekiem, sniedza tēvocim roku un teica viņam:
— Šauj nu un parādi, ko tu proti!
Tēvocis paņēma savu bisi, kas stāvēja pieslieta pie sienas, atvilka gaili un notēmēja. Viņa seja bija nekustīga kā maska, tanī nevarēja saskatīt nekādas jūtu izpausmes. Norībēja šāviens — un zosu nožogojumā spalvas vien pajuka un sagriezās baltā virpulī. Postaža bija drausmīga. Vairākas zosis bija beigtas, kāds ducis ievainotu svaidījās pa zemi, tikai dažas, kā par brīnumu, bija tikušas cauri tikai ar izbailēm.
Ļaudis stāvēja kā zemē ierakti, vēl vairāk pārsteigti un satricināti nekā iepriekšējā dienā. . Pirmais atguvās Smits. Aiz pārsteiguma viņš kļuva bāls kā ģindeņa kauli prērijā. Dusmas viņam žņaudza kaklu, tur iekšā kaut kas guldza un burbuļoja. Tikai pēc brīža viņš izdabūja pār lūpām apjukuma izsaucienu:
— Tas ir ne-ie-spē-ja-mi!
— Tu esi zaudējis derības, — tēvocis teica mierīgā balsī, kamēr viņa ļaudis jau pievāca no letes ādiņas un dolārus.
— Nolādētie indiāņi! — veikalnieks izgrūda lāstu un sāka mētāties ar rokām kā ārprātā.
— Tas ir ne-ie-spē-ja-mi! — tagad jau viņš teica klātesošajiem skvoteriem, it kā gaidītu no viņiem palīdzību. Bet neviens no viņiem pat nepakustējās.
— Tas ir neiespējami! — galvu saķēris, kliedza Smits.
Kad ādiņas bija jau iznestas no veikala, tēvocis izslējās un cienīgā gaitā pienāca pie Smita. Iedurdams viņam ar pirkstu krūtīs, viņš skaļi — tā, lai visi dzirdētu, teica:
— Tas ir pilnīgi iespējams, tu pieķertais blēdi! Vakar tu aiz manas muguras izņēmi lādiņu, tāpēc tev viegli -izdevās vinnēt derības. Šodien tu izdarīji to pašu. Un tomēr tu zaudēji. Citreiz neaizmirsti, baltais brāli, izņemt arī otru lādiņu. Šodien stobrā bija dubultlādiņš — un redzi nu, kas iznāca par bliezienu! Ir kāds vēl gudrāks par tevi, tu baltais neģēli, hauk!
Tēvocis ar plašu žestu ietinās segā un gāja projām. Durvīs viņš vēl atskatījās un piebilda:
— Bet tās zosis tu vari rīt pats! Ilgāk mani atcerēsies!
Lūk, kāds bija šis jautrais atgadījums Bentona fortā ar
tēvoci. Pateicoties tam, viņš kļuva slavens visās prērijās un iemantoja iesauku Dubultlādiņš. Smita blēdību viņš bija atklājis pēc vairāku stundu ilgām pārdomām Misūri upes krastā. Tur viņš atkal atguva — kā vēlāk pats bieži mums stāstīja — savu dvēseles mieru un apņēmību cīnīties ar nekaunīgo viltnieku.
Šim gadījumam bija vēl kādas labas sekas: tas atradināja tēvoci no dzeršanas.