Mums nebija nekā svarīgāka par zirgiem. Zirgs mums bija viss. Cik ierobežota un pelēka bija indiāņu dzīve prērijās, kamēr vēl nebija zirgu, bet zirgi indiāņu dzīvē ienāca ne visai senā pagātnē: XVI gadsimtā, kad viņus prērijās ieveda spāņi. Zirgs izdarīja apvērsumu mūsu dzīvē, pavēra pasaules robežas bezgalīgos plašumos, ļāva pārvarēt attālumus, kļuva par neiztrūkstošu palīgu medībās, par mūsu visuzticamāko biedru un draugu. Tas bija mūsu prieku un bēdu biedrs, ziemas laikā to mocīja neciešams bads, bet tas- joprojām palika mums uzticams. Prēriju indiāņi tā saauga ar zirgiem, ka pat amerikāņu ģenerāļiem nācās atzīt viņus par vislabākajiem kavalēristiem pasaulē, jo viņi ne vienreiz vien lika tiem trūkties.
Indiāņu mustangs augumā nebija sevišķi liels. Tas bija vidējs, drīzāk pat mazs, pinkainu spalvu, garām, biezām krēpēm. Tam bija dūšīgas kājas un prāva galva, un tāpēc tas izskatījās diezgan nepievilcīgs un lācīgs. Bet šis ārējais iespaids bija mānīgs. Neizskatīgās kājas bija skrējienā zibenīgi ātras, un pārspēt izturībā mūsu mustangu nevarēja pat visaugstākās rases zirgi. Indiāņu mustangs bija tāds pats kā tā jātnieks: nenogurdināms. Kas attiecas uz straujumu un sapratīgumu, tad pietika mustangu pavērot bizonu medībās. Slavenajai Sēdošā Vērša trupai, kas uzstājās cirkā dažādās lielās austrumu pilsētās, nevajadzēja speciāli dresēt savus zirgus: tie prata un acumirklī apguva dažnedažādus trikus.
Bez šaubām, vislielākais zirgu speciālists un labākais jātnieks Melno Pēdu ciltī bija mūsu grupas loceklis Va- suk-Kiena, kas nozīmē — Sniega Devējs jeb Sniegnesis. Šis druknais, sīkstais kaujinieks sēdēja zirgā tā, it kā būtu pieaudzis pie zirga muguras, un, būdams vēl samērā jauns, bija iemantojis iesauku «Mustangu Burvis». Ļaudis runāja, ka viņš protot tos apburt, jo tie patiešām paklausīja viņam kā bērni un darīja brīnumus. Pašam. Vasukam piederēja vairāki zirgi, kas bija vislabākie prērijās. Diemžēl viņš tos visus pazaudēja tanī ļaunajā naktī, kad Rukstons un viņa banda uzbruka tēvoča Dārdošā Pērkona teltij.
Starp šiem nozagtajiem zirgiem bija viens īsts brīnum- zirgs — gaiši bērs, ar baltu zvaigznīti pierē un baltu asti. Viņš izskatījās pēc pēdējā kropļa. Neviens par to nedotu ne trīs grašus, ja ieraudzītu viņa stampīgās kājas un nokārto lielo galvu. Viņš izskatījās bezgala kūtrs un vienaldzīgs. Bet šis ārēji tik nepievilcīgais kraķis pārspēja veiklībā visus pārējos cilts zirgus. To jokojot iesauca par Trako Bruņurupuci.
Kādā dienā kaujinieks Sniegnesis, klīzdams gar Bentona fortu, pēkšņi ielas galā pamanīja kaut ko pazīstamu., Jau iztālēm viņš bija ieraudzījis mustangu, kas bija ārkārtīgi līdzīgs Trakajam Bruņurupucim. To veda pavadā kāds karavīrs reizē ar trim citiem zirgiem. Attālums samazinājās, un Vasuks vairs nešaubījās, ka tas ir viņa Trakais Bruņurupucis. Drošības labad viņš klusi iesvilpās. Atbilde sekoja acumirklī: zirgs saslēja ausis un pacēla galvu. Karavīrs neko nemanīja. Vasuks slepus viņam sekoja un drīz vien zināja, kur tika ievests viņa zirgs — aplokā pašā upes krastā, mazliet augšpus nocietinājuma. Tur nožogojumā stāvēja kādi divdesmit zirgi. Izņemot Trako Bruņurupuci, visi pārējie bija, sveši. Tie bija garnizona zirgi. Aploku apsargāja sargkareivis.
Vasuks skriešus atgriezās nometnē un pavēstīja virsaitim Cēlajai Dvēselei par savu atklājumu. Tūlīt tika sasaukta padome. Tika nolemts izmantot izdevīgo apstākli Ērgļa Spalvas un trīs viņa biedru atsvabināšanai, jo komandants Vistlers viņus turēja ieslodzījumā, neticēdams" Melno Pēdu apgalvojumiem, ka Rukstons un viņa banda pirmā uzbruka mums un nozaga mūsu zirgus. Bet tagad mums bija pārliecinošs viņu izdarītās zādzības pierādījums: Trakais Bruņurupucis.
Pirmām kārtām mēs sākām rūpīgi novērot vietu, kur atradās zirgs, lai neizlaistu to no acīm. Trīs mūsu izlūki nepārtraukti uzraudzīja aploku. Mūsu virsaitis devās pie komandanta Vistlera ar lūgumu vēlreiz viņu uzklausīt.
— Nav vajadzības runāt! — nicīgi atkliedza komandants. — Neko jaunu tu man nevarēsi pateikt.
— Varēšu gan, komandant! — sacīja Cēlā Dvēsele.
— Gūstekņi joprojām spītīgi neatzīstas slepkavībā. Tātad nav nekādas izmaiņas.
— Nav tiesa, komandant! Mums ir jaunums, un tas ir tik svarīgs, ka …
— Tagad man nav laika! — majors atkliedza.
— Noliec dienu, es tevi ļoti lūdzu! Tas ir ļoti svarīgi.
Vistlers uzmeta virsaitim sadusmotu skatienu un pēc
brīža atcirta:
— Rīt. Dienas' vidū. Bet piesargies, ja tu man tīšu prātu gribi jaukt galvu!
Delegācija ieradās noteiktajā laikā tādā pašā sastāvā kā pirmo reizi, tikai šoreiz bija klāt arī Vasuks. Vairākas stundas bija jāgaida, iekams komandants viņus pieņēma. Komandants uzlūkoja delegāciju ar stingu skatienu, sēdēdams tādā pašā pozā, dūres savilcis uz galda, kā iepriekšējā reizē.
— Ko jūs atkal gribat? — viņš uzbrēca. — Kas noticis?
— Mēs lūdzam, — sacīja Cēlā Dvēsele, — atbrīvot mūsu četrus kaujiniekus …
— Tas nav nekas jauns! — komandants viņu pārtrauca. — Tie četri sēž, bet drīz karāsies cilpā.
Cēlā Dvēsele runāja tālāk:
— Dzelzs Dūre, tu mūs apvainoji, it kā tieši mēs esot uzbrukuši Rukstona nometnei un aizdzinuši viņam zirgus. Tu neticēji, ka Rukstons pirms tam nodarīja mums to pašu. ..
— Neticēju un neticu! — iesaucās komandants.
— Bet ja mēs tev sniegsim pierādījumu, ka tā bija, kā mēs tev sakām?
— Kādu pierādījumu?
— Viens' no mūsu zirgiem, ko nozadzis Rukstons, ir šeit, Bentona fortā.
— Kur?
— Aplokā pie upes, tepat aiz forta nocietinājumiem.
— Tie ir garnizona zirgi. Tā ir mūsu rezerve.
-— Pilnīgi pareizi.
Komandants uzmeta delegācijai nepiekāpīgu skatienu un pēc brīža izsmējīgi teica:
— Kā tad jūs domājat pierādīt, ka tas ir jūsu zirgs? Jūs tikai norādīsiet uz pirmo labāko zirgu, ka tas ir tas, un es jau jums tā arī uz vārda ticēšu? Tā jūs iedomājaties šo jauno komēdiju?
— Te ir Vasuk-Kiena, kam pieder šis zirgs. Vasuks var apzvērēt.
— Tas ir maz, tas ir pārāk maz!
Vasuks bija lielisks jātnieks, bet ne diplomāts, viņš nemaz nebija bijis ļaudīs. Šajā lielajā zālē bargā majora priekšā viņš jutās tik apjucis, ka smadzenes viņam tikpat kā nemaz nedarbojās. Kad vajadzēja apstiprināt teikto, viņš kaut ko noņurdēja zem deguna, bet komandants viņa nedrošību saprata tā, ka viņš ir samācīts un tagad melo. Pacietību zaudējis, majors noskaldīja:
— Tātad tu saki, ka tas ir tavs zirgs?
— Mans … jā, jā …
— Brīnišķīgi. Es tūlīt likšu atvest tavu zirgu, un tad mēs paskatīsimies, vai viņš tevi pazīs. Ja izrādīsies, ka tas nav tavs zirgs, tad par melošanu ielikšu tevi aiz restēm, un tu man sēdēsi vairākus gadus. Vari uzskatīt sevi jau par arestētu.
Majors lika iesaukt sardzes priekšnieku, nodeva Va- suku viņa apsardzē un lika abiem atvest zirgu. Tas ne- prasīja daudz-laika, jo aploks, kurā atradās Trakais Bruņurupucis, atradās tepat aiz cietokšņa un uz to veda vārti palisādē. /
— Trakais Suns! — nočukstēja Cēlā Dvēsele saviem biedriem.
Mūsu delegācija pārdzīvoja satraukuma brīdi. Zirgs, kurš vairākus mēnešus nebija redzējis savu īpašnieku, varēja būt aizmirsis viņu un neklausīt. Bez tam Vasuks bija tik apjucis, ka varēja ar kādu muļķību visu izjaukt.
Zirgu atveda, un visi izgāja pagalmā. Bez mūsu ļaudīm, komandanta, tulka un sardzes priekšnieka bija klāt vēl divi virsnieki un vairāki ierindnieki.
— Tā taču ir īsta kaza! — iesmējās Vistlers, pamādams saviem virsniekiem uz Trako Bruņurupuci.
— Nē, ser! Tā nav kaza.
— Pareizi. Pagaidām tas vēl ir zirgs.
Visi klātesošie amerikāņi nevarēja vien beigt izsmiet Trako Bruņurupuci.
— Vai tu māki to kleperi piesaukt sev klāt? — pajautāja Vistlers.
— Zirgs mani nav dzirdējis kopš tik daudzām saulēm, — atbildēja Vasuks.
Par «saulēm», kā zināms, mēs saucām dienas, bet par «lielo sauli» — gadu.
— Ak tā, nu jau izvairās, melis tāds! — komandants lika aizvest zirgu uz laukuma otru malu, kādu simt piecdesmit soļu attālumā.
— Tagad sauc viņu! — viņš pavēlēja.
Tiklīdz Vasuks pasvilpa, zirgs paklausīgi aulekšiem metās šurp un — par lielu izbrīnu amerikāņiem, ka tāds ādenis spēj lēkšot, — pieskrēja pie grupas. Bez šaubīšanās viņš bija pazinis Vasuku. Trakais Bruņurupucis pienāca klāt un, priecīgi bubinādams, uzlika galvu viņam uz pleca.
Amerikāņu karavīri atzina to par neapšaubāmu pierādījumu, ka zirgs atradis savu saimnieku.
— Mierā! — komandants asi viņus sauca pie kārtības un atkal pievērsās Vasukam. — Tas vēl nav pietiekošs pierādījums. Visi zirgi atsaucas uz svilpienu.
Virsaitis Cēlā Dvēsele atviegloti uzelpoja, jo redzēja, ka Vasuks joprojām vēl nebija zaudējis varu pār zirgu. Būdams pilnīgi drošs par pārbaudes iznākumu, viņš Vis- tleram ieteica:
— Liec viņam kaut ko izdarīt, un viņš izdarīs.
— Lai zirgs nometas uz ceļiem! — šautin izšāva majors.
Vasuks uzsauca «hau» — un Trakais Bruņurupucis nometās viņa priekšā uz priekškājām ceļos. Komandants lika noguldīt zirgu zemē. Atskanēja vēl viens «hau», mazliet citā intonācijā, ko uztvēra tikai Trakais Bruņurupucis, un zirgs izstiepās zemē kā beigts. Saradās arvien lielāks ziņkārīgo karavīru pūlis, kuri, uzzinājuši, kāds ir šī eksāmena mērķis, neslēpa savas simpātijas pret zirgu un jātnieku.
Pierādījumi bija tik tiešām neapšaubāmi. Majors piegāja pie abiem saviem virsniekiem un kaut ko viņiem pačukstēja, pēc tam teica Melno Pēdu virsaitim:
—Dažas pazīmes tiešām ir ticamas, bet šī lieta prasa rūpīgu izmeklēšanu. Tādēļ kā zirgu, tā arī šo indiāni, — viņš norādīja uz Sniegnesi, — es nododu arestā. Zirgs paliks stallī, bet indiānis atradīsies cietumā līdz tam laikam, kamēr viss būs noskaidrots.
Tik netaisnīgs lēmums pārsteidza ne vien delegātus, bet arī vienkāršos karavīrus. Iespējams, ka cietsirdīgais komandants tomēr rēķinājās ar savu pakļauto noskaņojumu, jo tad, kad Vasuks ar tulka palīdzību palūdza, ka gribot ar zirgu parādīt vēl vienu triku, majors viņam to atļāva.
Vasuks uzlēca Trakajam Bruņurupucim mugurā un, laizdams to rikšos apkārt pagalmam, par lielu prieku skatītājiem, meta uz viņa muguras galvu reibinošus kūleņus. Viņš divas reizes apriņķoja ap pagalmu. Trešo reizi, piejādams pie vārtiem, kas veda uz ielu, Vasuks pēkšņi izslējās un laidās auļiem pa vārtiem ārā. Tie bija līdz galam vaļā, bet tajos stāvēja sargkareivis, kas, tāpat kā citi, noskatījās brīnumstiķos, kādus pagalmā rādījai indiānis uz sava zirga. Kareivis nepaguva ne attapties, kad zirgs to jau bija notriecis gar zemi. Kaut arī viņš ātri pielēca kājās un izšāva no karabīnes, Vasuks jau bija tālu ārpus cietokšņa. Neviena lode viņu vairs nevarēja panākt.
Pagalmā esošie karavīri neslēpa savu sajūsmu par indiāņa pēdējo numuru. Turpretī komandants kļuva vai traks aiz dusmām. Atbildot uz šādu soli, viņš gribēja apcietināt visu Melno Pēdu delegāciju, bet virsnieki acīmredzot pārliecināja viņu, ka tas nebūtu prātīgi. Diemžēl nodoms atbrīvot mūsu četrus biedrus atkal izkūpēja, un visa šī lieta tagad bija vēl nelādzīgāka, tā kļuva vienkārši bezcerīga.
Sniegnesis bēgdams neapstājās mūsu nometnē, jo baidījās no pakaļdzīšanās, un aizjāja tālu prērijā. Tomēr viņam pakaļ neviens nedzinās. Nakts tumsā jātnieks ar savu .atgūto mīluli laimīgs atgriezās nometnē.
Kā zināms, indiāņi jau kopš agrām bērnu dienām ļoti iemīlējuši zirgu sacīkstes. Un, tā kā Bentona forta apkaimē bija apmetušās dažādu cilšu grupas, sacīkšu rīkošana bija ļoti izdevīga, pie tam indiāņi šo patīkamo laika kavēkli savienoja ar kādu citu aizraušanos — derībām.
Svētdien, divas dienas pēc notikuma ar Sniegneša zirgu, no paša rīta norisinājās zirgu sacīkstes. Sacīkšu trase te jau pirms daudziem gadiem bija kļuvusi tradicionāla: tā sākās pie forta vārtiem, veda līdz kuplai priedei, kas viena pati auga prērijā, un beidzās izejas punkta pie vārtiem — trases kopējais garums bija apmēram pusotras jūdzes.
Līdz dienas vidum notika indiāņu sacīkstes. Mēs, Melnās Pēdas, piedalījāmies tanīs ar vairāk nekā desmit zirgiem, un trīs no tiem sasniedza mērķi pirmie, pārējie ieņēma otro, trešo un ceturto vietu. Tas bija liels sasniegums, it īpaši jāņem vērā, ka mēs sacentāmies ar tādu slavenu prēriju cilšu kā sjuksu, šaijenu, arapaho un Vārnu labākajiem jātniekiem. Mēs nožēlojām tikai, ka Vasuks, baidīdamies no garnizona vadības, nepiedalījās sacīkstēs ar savu Trako Bruņurupuci.
Pēc pusdienas sacentās tikai amerikāņi. Vispirms — kovboji un ierindnieki, bet beigās — kā pats svarīgākais dienas notikums — bija paredzētas seržantu un virsnieku sacīkstes uz staltākajiem armijas skrējējiem. Tie bija tā sauktie amerikāņu sugas zirgi, kurus diendienā baroja ar auzām, ļoti skaisti un augumā krietni vien lielāki par mūsu mustangiem.
Vasuks bija niķu un stiķu pilns, ārkārtīgi nadzīgs uz visādām ēverģēlībām. Uzzinājis par šīm sacīkstēm, viņš nolēma, par spīti amerikāņiem, piedalīties, neprasot nekādu atļauju. Lai viņu un viņa zirgu nepazītu, Sniegnesis izkrāsoja seju dažādām krāsām pēc indiāņu paražas, bet Trakā Bruņurupuča balto asti nokrāsoja brūnu. Visa nometne gaidīja, kas būs: vai Vasukam izdosies amerikāņus pārspēt vai ne. Mēs visi ieradāmies sacīkšu vietā, sasēdāmies gar visu trasi un pacietīgi gaidījām sacīkšu sākumu.
Vasuks jau iepriekš atveda savu zirgu un izaicinoši turēja to cietokšņa vārtu tuvumā, kur bija jāsākas sacīkstēm. Soļu divdesmit no viņa grozījās amerikāņi, tur atradās komandants Vistlers ar savu štābu, bet neviens nepazina Trako Bruņurupuci. Visur drūzmējās daudz indiāņu ar saviem zirgiem: kam bija laiks pievērst uzmanību pinkainajam zirģelim, kas stāvēja pļavā, galvu nokāris, ar grūtsirdīgu izteiksmi blāvajās acīs.
Taures signāls vēstīja, ka tūlīt sāksies pēdējais — pats svarīgākais skrējiens. Uz starta līnijas nostājās vienpadsmit jātnieku, tikai virsnieki un seržanti. Sniegnesis pie- virzīja savu zirgu pie paša skrejceļa un kaut ko čukstēja dzīvniekam ausī. Trakais Bruņurupucis pacēla galvu un izaicinoši sāka sprauslot.
' Atskanēja pistoles šāviens. Vienpadsmit jātnieki laidās auļos. Viņiem bija lieliski, spēcīgi sacīkšu zirgi garām kājām un milzīgi platu soli. Tikai tad mēs sapratām, cik pārdrošs ir Vasuka nodoms sacensties ar tiem. Starpība starp šiem milžiem un mūsu pundurīti bija tik liela, ka mēs zaudējām jebkādas cerības uz labu iznākumu. Sirds mums sažņaudzās, bet pret pašu gribu nāca arī smiekli.
— Ko viņš iedrošinās? — cits citam čukstēja kaujinieki. — Tā taču ir pēdējā ģeķība!
— Par pusjūdzi viņš atpaliks!
— Paskat, kas tiem tur par auļotājiem!
— Nu viņam, nabagam, būs jānobāl!
— Vajadzētu atsaukt atpakaļ. Vasuk, trakais, ko tu dari?!
Vasuks gaidīja virsniekus kādus simts soļus viņiem priekšā. Kad tie nonāca pie šīs vietas, viņš uzlēca zirgā un skaļi iekliedzās. Acīmredzot viņš nokavējās par kādu sekundi, jo, kaut arī spēji uzņēma ātrumu, tie jau bija sen garām. Sākumā viņš auļoja kā pēdējais.
— Viņš zaudē! — sauca vieni ar dusmām, citi smiedamies.
Mēs zinājām, cik sīksts ir Trakais Bruņurupucis, bet cerības uz uzvaru bija vājas. Es sēdēju ar vecākiem pašā trases sākumā. Pēc brīža nekā cita vairs neredzēju kā putekļu vērpetes, ko sacēla jātnieki. Visā trases garumā skrejceļa malā atradās daudz indiāņu, ne tikai Melno Pēdu cilts vien. Tie sākumā bija mierīgi, bet, kad skrējiena dalībnieki tuvojās priedei, skatītāju izturēšanās spēji mainījās. Neraugoties .uz lielo attālumu, mēs dzirdējām saucienus; tie kļuva arvien skaļāki un jūsmīgāki.
—• Tur kaut kas noticis! — sauca cits citam.
— Kaut kas neredzēts! — tēvs teica mātei.
Vai šo troksni sacēlis Vasuks?
— Acīmredzot!
Jātnieki apmeta loku ap priedi un traucās atpakaļ. Tagad viņus pavadīja īsta sajūsmas vētra. Indiāņus, kas stāvēja pie priedes, pārņēma gaviļu neprāts. Tāpat ari mūs pārņēma sajūsma.
Tad pēkšņi Skanīgā Balss iekliedzās:
— Vasuks priekšā! Vasuks — pirmais!
Skanīgā Balss nebija kļūdījies. Viņš iekliedzās vēlreiz:
— Vasuks — pirmais!
Pagriezienā pie priedes Vasuks apsteidza visus amerikāņus un izvirzījās skrējiena priekšgalā. Jātnieki strauji tuvojās mērķim. Līdz ar viņiem arvien tuvāk vēlās indiāņu sajūsmas vilnis. Pusceļā starp priedi un vārtiem Vasuks tiktāl izvirzījās priekšā, ka viņa uzvara bija neapšaubāma.
Un tad jokupēteris atļāvās vienreizēju, ļoti komisku numuru. Viņš ar palēcienu apsēdās zirgā otrādi. Virsnieki tagad atradās viņam priekšā, un viņš tos aicināja sev klāt, mādams ar roku. Ar žestiem viņš skubināja viņus, slavēja, aicināja piespiest… Tas izskatījās ārkārtīgi smieklīgi.
Visi mēs locījāmies aiz smiekliem, kritām vai gar zemi.
— Vasuk! Vasuk! — es kliedzu pilnā kaklā.
— Vasuk! Va-suk! — atbalsojās visā prērijā.
Amerikāņi pielika izmisīgas pūles, lai noķertu pārdrošo
indiāni. Veltīgi. Kaut arī jātnieks sēdēja otrādi, iedresētais zirgs auļoja pilnā gaitā uz priekšu un nebija panākams. Komiskais notikums noslēdzās gandrīz pie pašiem vārtiem: Vasuks apsēdās atkal normāli un, nesamazinot ātrumu, aizauļoja sānis. Izzuda visu mūsu acīm. Drīz pēc tam komandants izsūtīja starp indiāņiem vairākus ziņnešus uz zirgiem un tulkus ar aicinājumu, lai indiāņu jātnieks nekavējoties ierastos pie viņa. Tā bija saucēja balss tuksnesī, bet Vasuks-Kiena, _mūsu Sniegnesis, kopš šī laika ieguva iesauku Virsnieku Azētājs.