Tanī pašā laikā, kad Bentona fortā norisinājās šie notikumi, kas padarīja slavenus Sniegnesi un tēvoci Dārdošo Pērkonu, mūsu mazajā puiku pasaulītē arī bija savi neaizmirstami atgadījumi. Kamēr vien tirgotāju veikali bija neredzēts jaunums, katru dienu mēs gājām uz cietoksni, bet jau pēc pāris dienām pilsētas burzma kļuva mums pierasta un diezgan vienaldzīga. Mēs arvien vairāk ilgojāmies pēc savas neierobežotās vaļas prērijā.
Misūri krasti bija vietvietām augsti un krauji, šur tur zemi un purvaini, bet dažviet, kur upes malā plētās niedrēm aizaugušas slīkšņas, bija bezgala daudz putnu. Tur bija niras un gārņi, un ūdens vistiņas, bet visvairāk — mežapīļu. Uzmanīgi slēpjoties, varēja pienākt tām šāviena attālumā, un tādējādi te netrūka iespējas parādīt savu izveicību šaušanā ar mazajiem zēnu lokiem. Ne vienu vien pīli mēs pārnesām nometnē; mātēm bija ko priecāties, tēviem — ko lepoties.
Reiz, slaistoties cietokšņa tuvumā, iztālēm ieraudzījām pa vārtiem iznākam baltvaidzi zēnu. Es tūdaļ viņu pazinu. Tas bija mans draugs Freds. Viņš bija viens pats. Es pie- skrēju viņām klāt un sirsnīgi ar viņu sarokojos. Priecādamies par šo tikšanos, mēs čalojām vienā laidā, kaut arī viens otru nesapratām. Lēnām pienāca klāt mani biedri — pavisam astoņi — un aplenca Fredu. Pulkā bija arī lielie zēni, un, tā kā visiem bija šaujamie loki un bultas, Fredu pārņēma bailes. Viņš sāka nemierīgi raudzīties uz vārtu pusi. Gribēdams viņu iedrošināt un pārliecināt par mūsu /
miermīlīgajiem nolūkiem, piegāju pie katra un, pieskar- damies ar roku, teicu: — Frend, frend, frend…
Tā es atkārtoju šo vārdu astoņas reizes. Beigās es norādīju uz sevi, pēc tam apzīmēju gaisā loku un iesaucos skaļi un noteikti: — F-r-e-n-d!
Visi to itin labi saprata un skaļi iesmējās. Ledus bija lauzts. Freds ieinteresējās par divām meža pīlēm, kas karājās manam vecākajam brālim Skanīgajai Balsij pie sāniem. Ar zīmēm paskaidrojām viņam, ka brālis tās nomedījis ar loku, un tas Fredam ļoti patika. Negribēdams izrādīties nevarīgāks par citiem, iedūru zernē zaru, ne resnāku par savu roku, un no kādu divdesmit soļu attāluma izšāvu uz to piecas bultas. Visas trāpīja mērķī.
— Wonderful![5] — freds sasita rokas.
— Ko viņš saka? — iejautājās Kalnuguns, tas pats, kas pirms diviem mēnešiem medību laikā bija nokritis starp bizoniein un tik tikko palicis dzīvs.
Lūdzām, lai Freds vēlreiz pasaka šo vārdu, un viņš mūs saprata: — Van-der-ful!
— Vanderful, vanderful! — sākām visi reizē atkārtot, nojauzdami, ka tas nozīmē kaut ko labu.
— Fred, vanderful, — uzsaucu baltajam zēnam un pajautāju, vai arī viņš gribētu iemācīties šaut. Iedevu viņam loku un vienu bultu. Freds, atpakaļ kāpdamies, paskaidroja, ka nemāk šaut, bet beigās paņēma loku, izšāva un netrāpīja. Bulta aizlidoja trīs soļus sāņus no zara. Zēni iespurdzās un smējās kā kutināti. Redzēju, ka Freds nosarkst un ka manu biedru vienkāršā prieka izpausme liek viņam vēl vairāk apmulst.
— Aizverieties jūs… žagatas! — es viņus aprāju nikns kā āmrija.
— Ei tu, zaļknābi! — uzkliedza man viens no lielākajiem zēniem, Koka Nazis. — Ko tu aizstāvi to balto ķēmu? Viņš aizšāva garām, taisni kauns un negods!
— Un kas par to, ka aizšāva garām? — es cirtu pretī. -— Viņš māk lasīt grāmatu, bet tu nemāki.
Strīdā iejaucās vecākais brālis Skanīgā Balss, kurš bija vecākais starp mums un katrā ziņā arī visstiprākais. Viņš nostājās manā pusē un nomierināja kašķīgo Koka Nazi.
— Fred, vanderful, — es draudzīgi teicu.
Fredam vajadzēja iet mājās, un viņš atvadoties sniedza
mums katram roku. Es lūdzu, lai viņš atnāk rīt parotaļāties. Skanīgā Balss atraisīja vienu no nošautajām mežapīlēm un pasniedza to zēnam, teikdams:
— Fred, vanderful! Tā — tavai mātei, viņa priecāsies.
Zēns sākumā nesaprata, ko brālis saka, bet tad, kad atkārtojām vārdu «māte» un spiedām viņam pīli rokās, beidzot saprata. Acīmredzot gādāt pārtiku mātei viņam bija neparasts darbs, un, jāsaka, tas izraisīja mūsos nepatīkamu izbrīnu, bet beidzot viņš paņēma pīli. Viņš to nesa neprasmīgi, turēdams aiz spārna, roku stīvi izstiepis uz priekšu.
— Memmītis! — izsmējīgi teica Koka Nazis.
Kad gājām atpakaļ uz nometni un Skanīgā Balss soļoja man blakus, es viņam jautāju:
— Vai tev neliekas, ka tas Freds ir briesmīgi neaptēsts? Kāpēc viņš tik slikti šauj?
— Nezinu, — atteica brālis, arī būdams neapmierināts, — viņš ir dikti jocīgs .. .
Tagad es biežāk grozījos cietokšņa tuvumā un divas dienas vēlāk atkal satikos ar Fredu tanī pašā vietā. Šoreiz es biju viens.
— Fred, vanderful! — es viņu sveicināju, būdams lepns, ka atceros šo vārdu.
Adas tarbā, ko māte man bija sašuvusi tieši grāmatas glabāšanai, man bija līdzi Freda ābece, tādēļ devāmies uz upes pusi un apsēdāmies smilšu kraujas pašā malā. No šejienes pavērās plašs skats uz Misūri un tās ieleju. Mēs sākām kopīgi šķirstīt grāmatu. Freds bija par mani divus gadus vecāks un mācēja jau lasīt: viņš nosauca daudzu uzzīmēto priekšmetu nosaukumus. Bet es norādīju uz abām bildēm, kurās bija redzami suņi, — uz suni ar zēnu pie ābeles un uz suni, kas bija piesiets pie būdas, —• un pastāstīju Fredam, ka man ir nometnē liels draugs Pononka un ka šis suns Fredam katrā ziņā jāredz. Vai viņš to grib redzēt?
Tad mēs sadzirdējām soļu čaboņu aiz mums un ieraudzījām Freda māti. Kā jau visas mātes, arī viņa bija ļoti uztraukta par to, ka mēs sēžam vieni paši tik tālu no cietokšņa, bet, redzēdama, ka mēs apskatām ābeci, pamāja labsirdīgi ar galvu, pateica dažus laipnus vārdus un aizgāja.
— Māte, vanderful! — es iesaucos viņai nopakaļ.
Viņa iepriecināta atskatījās un pasacīja vēl dažus mīļus vārdus, bet es nopratu, ka «vanderful» — tas ir kaut kāds brīnumains vārds.
Pēc tam mūsu uzmanību saistīja kāds zīmējums, kura bija attēlots cilvēks, kas makšķerēja zivis.
— Man ir tāda pati makšķere, — Freds palielījās, izlīdzēdamies ar izteiksmīgām roku kustībām. — Man ir arī daudz āķu. Es tev tos atnesīšu. Vai tu esi redzējis mak- šķerāķus?
— Jā, — atbildēju. — Mums nometnē ir āķi, jo mēs jau sen tos pērkam no ceļojošiem tirgotājiem…
Mums tuvojās tā pati melnā sieviete, kuru reiz biju redzējis cietoksnī. Droši vien viņu bija sūtījusi Freda māte. Bija jau vēls. Viņa lika Fredam celties un atgriezties cietoksnī. Mēs atvadījāmies.
Nākamajā dienā es atkal redzēju draugu. Viņš atnesa man vairākus mazus āķīšus, bet es viņam parādīju Po- nonku. Lielais suns, kas man sniedzās gandrīz līdz pleciem un bija man ļoti. pieķēries, uzreiz iepatikās Fredam. Pononkam sākumā nepatika baltā zēna smarža, un viņš rūkdams boza spalvu, bet es savu četrkājaino draugu nomierināju, skaidrodams, ka Freds ir mans draugs un ka jābūt pret viņu rātnam. Pononka bija gudrs un attapīgs suns.
Pēc tam atnāca vairāki zēni 110 mūsu nometnes, un viņu barvedis bija tas pats skaudīgais kūdītājs Koka Nazis. Zēni nebija sevišķi labvēlīgi noskaņoti pret Fredu un sāka viņu zobot. Mums visiem bija gari mati, kas daļēji aizsedza ausis, bet Fredam tie bija īsi apgriezti, tādēļ ausis viņam jocīgi rēgojās pie galvas. Tas man dūrās acīs, jau pirmo reizi ar viņu tiekoties ciematā, acīmredzot tā bija balto zēnu atšķirīgā iezīme. Tagad Koka Nazis un viņa biedri izsmēja Fredu, ka viņam ir ļauns tēvs un droši vien viņš tik ilgi raustījis Fredu aiz ausīm, kamēr tās izstiepušās.
— Vai tev stipri sāpēja? — jautāja Koka Nazis, tēlodams līdzjūtību.
Freds acīmredzot saprata, par ko ir runa, jo noraidoši purināja galvu.
— Bet kā. jūs, baltos zēnus, tēvi per? — nelikās mierā Koka Nazis.
— Tā, — godīgais Freds iesita sev pa sēžamvietu.
Visi, izņemot mani, iesmējās. Zēni ņirgājās par balto tēvu nežēlību, bet tanī pašā laikā bija nesmalkjūtīgi pret Fredu. Mūs, indiāņu bērnus, tēvi nekad nepēra, viņi to uzskatīja par pilnīgi aplamu paņēmienu bērnu audzināšanā.
Tā kā mana stiprā brāļa Skanīgās Balss nebija klāt, bet zēni gribēja turpināt apcelšanos, paņēmu Fredu pie rokas un kopā ar Pononku aizvedu viņu līdz cietokšņa vārtiem, un atvadījos.
Nākamajā dienā notika jau pieminētās sacīkstes. Cauru dienu kopā ar vecākiem es sekoju katram skrējienam un Fredu nesatiku, bet citrīt bijām atkal savā vecajā vietā. Un tad nāca bēdīgais gadījums, kas nežēlīgā kārtā izbeidza šo skaisto dienu bezrūpību, un daudz netrūka, lai aizsāktā draudzība beigtos traģiski.
Kā tas notika, pats nezinu. Bijām trijatā — Freds, Pononka un es — pie pašas Misūri un sviedām upē sprunguļus, bet Pononka lēca ūdenī un iznesa krastā- visu, ko bijām iemetuši. Te pēkšņi Fredam paslīdēja kāja uz izskalotā krasta un viņš iekrita upē. Krasts bija stāvs, un Freds iekrita tik nelaimīgi, ka jau nākamajā mirklī iznira četrus piecus soļus no malas. Tur bija spēcīga straume, un tā vilka viņu aizvien tālāk.
Kad Freds noplunkšķēja ūdenī, es iesmējos. Tādi gadījumi mums, indiāņu puikām, vienmēr bija par iemeslu jautriem smiekliem un klaigām. Arī Freds kliedza, bet es apstulbis pēkšņi ievēroju, ka viņš kliedz aiz bailēm un izmisīgi un bezpalīdzīgi mētā rokas ūdenī. Viņš nemācēja peldēt. Mati man sacēlās stāvus, un, ne mirkli nedomājot, es metos upē. Par laimi, es biju kails, man bija tikai gurnu apsējs.
Ātri piepeldēju pie tās vietas, kur nupat biju redzējis Fredu; viņš pa to laiku jau bija nozudis zem ūdens. Tikai pēc brīža nedaudz tālāk pamanīju viņa roku. Tā parādījās virs ūdens vienu acumirkli un tūlīt atkal nozuda. Mani pārņēma šausmas, es dziļi ieniru. Fredu nekur nevarēju manīt. Pēdīgi tumšzaļajā dzelmē pavīdēja kaut kas gaišs. Fredam bija balts krekls. Ieniru vēlreiz un saķēru viņu aiz pleca. Sāku vilkt augšā. Viņš bija ļoti smags. Beidzot izķepurojos ar zēnu virspusē, Freds bija gandrīz bez samaņas. Es arī.
Tad viņš apķērās man ap kaklu un parāva zem ūdens. Atkal ap mani bija zaļa dzelme. Man sāka trūkt gaisa. Izmisīgi pūlējos atbrīvoties no Freda krampjainā tvēriena, bet nevarēju. Jutu, ka abi noiesim dibenā.
Tad pēkšņi izdzirdu it kā no liela tāluma suņa rējienus. Kaut kas man trāpījās pa rokai. Tas bija Pononka. Ieķēros viņa garajās pinkās un atkal izkļuvu virspusē. Tagad, kad man bija pieķēries Freds, es pats izmisīgi turējos pie suņa. Lielais, spēcīgais suns mūs abus vilka. Nikni kārpīdamies kājām, viņš šķēla ūdeni un peldēja lejup pa straumi, un mēs no viņa neatlaidāmies.
— Fred, nežņaudz mani! — aizsmacis gārdzu, cīnīdamies pēc elpas, bet viņš laikam nekā nesaprata.
Straume mūs bija aizrāvusi tālu upes vidū. Labais suns pagriezās uz krastu, un attālums starp mums un sauszemi lēnām samazinājās. Tas vilkās bezgala ilgi, vai veselu mūžību, un es baidījos, ka mani notirpušie pirksti palaidīs vaļā Pononkas pinkas — un tad mūs nekas vairs neglābs. Suns, it kā juzdams manas bailes, kustējās uzmanīgi, izvairīdamies 110 rāvieniem.
Tas viss notika lejpus cietokšņa, starp cietoksni un mūsu nometni. Indiāņiem ir asa redze, un viņi acumirklī pamana katru neparastu iezīmi apkārtnē, tādēļ jau iztālēm mūsu dīvainā trijotne tika pamanīta, un vairāki peldētāji metās ūdenī. Mūs laimīgi izvilka malā.
Cik tālu. bijām pērušies pa ūdeni pēdējiem spēkiem, tas atklājās krastā. Pat Pononka nespēja lēkāt kā parasti, izkāpjot no upes, bet nogūlās turpat ūdens malā. Es sāku vemt, bet Freds gulēja zemē bez samaņas. Burvis Kinasi lika lietā savu māku, un drīz vien puika atžirga. Mūs aiznesa uz mūsu telti un apguldīja uz ādām.
Ak, cik patīkami bija gulēt uz sausām, siltām bizonu ādām!
Māte mūs turpat paēdināja un padzirdīja, un mēs ilgi nelīdām laukā no tīkamajām cisām. Freds gribēja pēc iespējas ātrāk atgriezties pie savas mātes, kas droši vien bija uztraukusies, nezinādama, kur zēns tik ilgi pazudis. Bet mana māte, man par lielu izbrīnu, neļāva viņam iet laukā no telts. Viņa to maigi, bet noteikti aizturēja.
— Lai Freds iet pie savas mātes! — es iekliedzos, būdams apbēdināts par viņas izturēšanos.
— Viņš atgriezīsies, bet ne tūlīt, — atbildēja māte.
Freds sāka raudāt. Pirmo reizi mūžā mani pārņēma
dusmas uz māti, tik spēcīgas, ka man sametās tumšs gar acīm. Pielēcu kājās, paņēmu Fredu pie rokas un gribēju viņu par varēm izvest laukā no telts. Kad māte mani aizturēja, es rāvos viņai no rokām laukā.
— Bizonīt! — viņa nočukstēja izbailēs.
Man nolaidās rokas. Viņas izbailes mani atbruņoja. Sabijies paskatījos viņā. Mans naids pēkšņi izgaisa.
— Freds, — iesaucās māte, — Freds nedrīkst iziet no telts! Viņam te kādu brīdi vēl jāpaliek.
— Kāpēc, māt? — es tikko izdabūju pār lūpām, jo pēkšņi man iešāvās prātā baismīgas aizdomas.
— Viņu nedrīkst no šejienes izlaist, — teica māte, un man likās, ka viņa slēpj kādu noslēpumu.
— Kāpēc, kāpēc, māt? — neatlaidos.
— Nometnē sasaukta lielā padome, un tā izlems mazā Freda likteni. Bet līdz tam laikam Fredam jāpaliek šeit.
— Vai viņu grib nogalināt? — šausmu pārņemts, iesaucos.
Tad māte ar smaidu palūkojās manī un ar tikko jaušamu pārmetumu npteica: — Bizonīt!
Nokaunējies apklusu.
Mēs sadzirdējām steidzīgus soļus, sasaukšanos un pavēles. Padome bija beigusi apspriesties. Teltī ieskrēja tēvs.
— Pēc iespējas ātrāk dodamies ceļā! — viņš iesaucās. —> Tūlīt jāsāk nojaukt telti un saiņot mantas.
— Kas būs ar Fredu? — jautāja māte.
— Tas atkarīgs no komandanta Vistlera. Viņam nosūtīta ziņa, ka zēns ir dzīvs un vesels un atrodas pie mums. Mēs viņam izteicām savus noteikumus …
— Vai zēns dosies mums līdzi?
— Sieva, nekavē laiku! Sākam kravāties! Kuru katru mirkli var sākties balto uzbrukums.
Visā nometnē valdīja milzīga steiga. No ganībām bija atdzīti zirgi un iejūgti. Kaujinieki palīdzēja saritināt teltis un siet saiņus, bet ieročus katram gadījumam turēja gatavībā. Mūsu telts tika steidzīgi nojaukta, lielos ādas saiņus piestiprināja uz zirgu mugurām. Visiem bija darba pilnas rokas, visi steidza kravāties, tikai mēs abi ar Fredu sēdējām zemē kā pamesti bāreņi. Sēdējām bezspēcīgi un klusējām. Freds tikko dzirdami šņukstēja, un man arī gribējās raudāt. Tad pie mums uz ,brīdi pienāca māte un, noglāstīdama Fredu, mierinoši sacīja:
— Nebaidies, nekas ļauns tev netiks nodarīts.
— Es gribu atgriezties pie mātes! — viņš lūdzās tik žēli, ka man sirds aiz sāpēm sažņaudzās.
Drīz vien pie mūsu nometnes piejāja četri jātnieki: trīs karavīri un ceturtā — sieviete, Freda māte. Fortā par notikumu zināja ne tikai no mūsu sūtņa; atradās aculiecinieki, kas iztālēm bija redzējuši, kā upē divi zēni cīnījās par dzīvību, un bija pateikuši to komandantam Vistleram. Kad šie četri ieradās nometnē, karavīrus aizturēja ārpusē, bet komandanta sievu ieveda pie mums.
Tiklīdz Freds ieraudzīja māti, viņš iepriecināts metās viņai pretī. Viņa apkampa viņu, piekļāva cieši sev klāt, ilgi viņu turēja tā, nevarēdama apvaldīt raudas. Dīvaini ir baltie cilvēki — pat pieaugušie nekautrējas rādīt citiem savas asaras.
Fredam vajadzēja mātei izstāstīt, kā viss bija noticis. Viņa uzzināja, ka es ielēcu viņam pakaļ, kad viņš slīka, un ka ar Pononkas palīdzību izglābu viņu. Viņa pienāca man klāt un mani cieši piespieda pie sevis, noglāstīja arī suni. Pa to laiku ap mums sapulcējās vecajie ar virsaiti Cēlo Dvēseli. Te atradās arī tēvocis Dārdošais Pērkons, lai varētu sarunas pārtulkot.
Tā kā laiks mūs steidzināja un visa nometne bija gatava doties ceļā, Cēlā Dvēsele nekavējās uzsākt sarunu.
— Mēs zinām, — viņš teica Freda mātei, bet tēvocis tulkoja kā prazdams, — zinām, ka tu esi krietna un augstsirdīga sieviete. Dodam tev vārdu, ka tavām dēlam nekas ļauns nenotiks. Lai kādas briesmas mums uzbruktu, pat visļaunākās, tavu dēlu mēs vienmēr apsargāsim kā cienījamas sievietes bērnu.
— Ak dievs, ko tas nozīmē? — viņa satraukta iesaucās. — Kas ļauns vēl varētu notikt ar Fredu? Par kādām briesmām tu runā?
— Paklausies mierīgi! Tavs vīrs, komandants Dzelzs Dūre, bija nikns un netaisns pret mums. Tavs vīrs netaisnīgi tur ieslodzījumā četrus mūsu kaujiniekus un grib pat viņus sodīt ar nāvi…
— Es šajās lietās nejaucos un neko par to nezinu. Tās ir vīriešu darīšanas …
— Tomēr tagad tev vajadzēs tanīs iejaukties tava dēla labā. Mēs nolēmām uzvilkt loku līdz galam. Ja vajadzēs, mēs izšausim bultu. Mēs negribam ļaut iet bojā mūsu četriem nevainīgajiem kaujiniekiem …
— Vai jūs gribat viņus atriebt ar šo mazo zēnu? — viņa iekliedzās nobālēdama.
— Nedomā par mums tik ļauni, Dzelzs Dūres sieva! Mēs negribam atriebt, bet tikai panākt savu taisnību. Tāpēc liec vērā! Lai arī kas šai sakarā notiktu, zvēru tev pie Lielā Gara, ka tas, ko tev saku, ir taisnība, bet es tev to saku tāpēc, lai tu justos līdzatbildīga par sava dēla turpmāko likteni. Šie četri sagūstītie kaujinieki ir pilnīgi nevainīgi. Dzelzs Dūre savā nežēlībā vienkārši grib viņus nonāvēt. Tagad klausies, ko tev teikšu: tavs dēls Freds ir mūsu gūsteknis. Es tev viņu atdošu, ja šodien līdz saulrietam Dzelzs Dūre atbrīvos mūsu četrus kaujiniekus. Ja viņš tos negribēs atbrīvot, tu nekad vairs neredzēsi Fredu. Mēs viņu paņemsim sev līdzi, pieņemsim viņu savā ciltī un izaudzināsim par krietnu kaujinieku. Tas ir viss; Aiznes šo vēsti Dzelzs Dūrei, hauk!
Freda mātei tas bija sāpīgs trieciens. Viņa metās pie dēla un krampjaini viņu mutēja. Projām iedama, viņa bija satraukta, tomēr valdīja pār sevi.
— Es izdarīšu visu, kas manos spēkos! — viņa, sāpju pārņemta, teica.
— Pasaki Dzelzs Dūrei, — piebilda Cēlā Dvēsele, vezdams viņu pie trim karavīriem, — ka mēs esam apbruņoti un aizstāvēsimies līdz pēdējam. Lai viņš padomā labi, pirms izlemj sūtīt pret mums karaspēku. Mēs gribam miera ceļā nokārtot šo lietu un šķirties draudzīgi, pasaki viņam to …
— Pateikšu. — Viņa uzkāpa zirgā un aizjāja.
Diena sliecās uz vakaru, saule jau meta garas ēnas. Nometne bija gatava doties ceļā. Zirgi bija pilnā iejūgā, dažiem bija piestiprināti «travoisi». Kaujinieki pulcējās grupās un apsvēra aizstāvēšanās darbību, ja baltie taisītos uzbrukt. Apseglotie zirgi stāvēja tepat tuvumā. Pie mums, abiem zēniem, pienāca mana māte un, apsēdusies blakus Fredam, sacīja man, bet ta, lai teikto varētu noprast arī viņš:
— Pēc brīža jums būs jāšķiras. Būs jāšķiras uz ilgu laiku, varbūt neredzēsieties vairs nekad.
— Vai Freds tiešām varēs atgriezties pie savas mātes? — jautāju, uzplaiksnoties cerībai.
— Esmu. pārliecināta,, ka atgriezīsies. Tas atkarīgs vienīgi no viņa tēva. Tam vajadzētu būt bezsirdīgam tēvam, ja viņš negribētu, lai viņa dēls atgrieztos…
Mātes vārdi ierosināja kādu domu. Es piegāju pie sava gaišdzeltenā zirga, kam brālis Skanīgā Balss nupat uzlika seglus, un no savām mantām izņēmu Pinkainā Ērglēna loku. Šo savu visdārgāko mantu līdz šim laikam biju glabājis kā mīļu piemiņu no zaudētā drauga. Tiklīdz atgriezos pie Freda ar loku, ieradās tēvocis Dārdošais Pērkons un lika mātei, Fredam un man iet viņam līdzi,
Drūms, bet reizē svinīgs noskaņojums valdīja nometnē. Visi bija it kā saspringuši izšķirošam lēcienam. Virsaitim Cēlajai Dvēselei bija taisnība: loks — neredzams loks — bija uzvilkts līdz galam. Skaidri jutu šo saspringumu, kad mēs gājām tagad cauri nometnei. Pat bērni sēdēja, piespiedušies pie savām mātēm, un nevienam prātā nenāca dauzīties. Sievietes klusēja. Kaujinieki stāvēja ar ieročiem rokā, gatavi kaujai, ja tā pēkšņi iesāktos. Viņi vērīgi noskatījās mums pakaļ.
Izgājuši laukā no nometnes, mēs visi pieci devāmies Bentona forta virzienā, — mums līdzi nāca arī suns Pononka. Pusceļā starp nometni un ciematu, kādu sešsimt soļu attālumā no forta, apstājāmies, un tēvocis lika mums apsēsties zemē. Te mums vajadzēja gaidīt, kas notiks. Visapkārt pletās klajš, līdzens lauks, sasprindzis klusums valdīja Bentona fortā un arī mūsu nometnē. Šai klusumā brieda izšķirošais lēmums.
Ne vārda nerunādami, gaidījām, saule jau gandrīz bija aizsniegusi pamali. Es teicu tēvocim^ ka loks man ir ļoti dārgs: to man dāvinājis Pinkainais Ērglēns, bet es gribu, ja pienāks šķiršanās brīdis, šo loku tagad uzdāvināt Fredam un vēlos, lai Freds to vienmēr rūpīgi glabā. Vai tēvocis varētu to visu pateikt zēnam?
Tēvocis uzlūkoja mani domīgi.
— Tātad tu, Bizonīt, tik ļoti mīlēji Pinkaino Ērglēnu? Man arī viņš bija ļoti mīļš …
Tēvocis negaidīja manu atbildi un visu, ko es viņam biju teicis, pārtulkoja Fredam. Pa to laiku es žņaudzu loku savā delnā tik cieši, ka roka kļuva stīva. Mēs skatījāmies uz rieta pamali un uz cietokšņa vārtiem ar augošu nemieru. Beidzot pamanījām tur kaut kādu kustību. Pa vārtiem nāca laukā cilvēki. Viens, divi, trīs, četri, pieci. Tie bija četri indiāņi un viena baltā sieviete.
— Ho, ho, ho, ho! — tēvocis klusītiņām iedziedājās un pielēca kājās. Viņa balsī jautās nevaldāms prieks un pacilātība. Mums sirdīs ielija karsts prieka vilnis. Uzvara! Mums tuvojās četri atbrīvotie — Ērgļa Spalva un trīs viņa biedri. Pilnīga uzvara!
— Fred, vanderful! — es iesaucos, bet nākamajā mirklī aiz saviļņojuma vairs nespēju parunāt un manas acis aiz- miglojās.
Pasniedzu viņam loku, un kā pieaugušie mēs padevām viens otram roku.
— Es to ļoti rūpīgi glabāšu, — Freds sacīja.
Tie visi pienāca mums klāt. Šķiršanās brīdis bija īss. Uzbrukuma draudi mūs steidzināja. Freda māte nāca mums visiem klāt un spieda roku. Pienākusi pie manis, viņa iespieda man rokās divas mantas: kādu sainīti un papīra kartīti ar uzrakstu. Viņa paskaidroja tēvocim, ka uz kartītes ir uzrakstīta viņu mājas adrese Ņujorkā un, kad Mazais Bizons būšot pieaudzis, viņš varēšot tur vienmēr atbraukt pie Freda. Viņš tad tikšot laipni uzņemts. Pēc šiem vārdiem viņa ar Fredu devās projām. Abi draudzīgi māja mums ar roku.
— Uz nometni, veikli! — iesaucās tēvocis.
Mēs metāmies skriešus. Pononka, kas līdz šim bija stāvējis rāms tāpat kā visi, tagad līksmi rēja un skraidīja mums apkārt. Ērgļa Spalva saķēra mani abās rokās, uzmeta sev plecos un nesa dziedādams:
— Vedu brašu zēnu, hej, ha, Varonīgu zēnu,-hej, ho, Slava mūsu zēnam, hej, ha, Brašam peldētājam, hiiī.
Tas bija skaists gājiens, un žēl, ka līdz nometnei nebija jāiet vēl tālāk. Pa ceļam es ieskatījos sainītī, ko man bija iedevusi Freda māte. Tanī bija desmit šokolādes tā- felītes. Iedevu tūlīt pa vienai tāfelītei Ērgļa Spalvai un viņa trim biedriem, lai viņiem būtu lielāks prieks par atbrīvošanu.
Kad sasniedzām nometni, ļaudis jau gaidīja mūs zirgos — gatavi doties ceļā. Kas vēl nebija uzkāpis zirgā, nekavējās to darīt tūlīt. Kāds uzmeta mani losim mugurā. Ģimene pēc ģimenes devās projām, skubinot nastām apkrautos vilcējus. Kaujinieki turējās gar gājiena malām, citi apsargāja aizmuguri. Visi bija prieka pilni, priecīgāki nekā citkārt, dodamies ceļā: mēs bijām atguvuši savus četrus kaujiniekus, bez tam devāmies atkal uz ziemeļrietumiem — uz savām dzimtajām medību vietām.
Saule jau bija norietējusi, kad iznācām laukā no staignās Misūri ielejas un izjājām prērijā. Mūsu priekšā vakara debesis kvēloja kā ugunīs nokaitētas. Modrām acīm mēs lūkojāmies nākotnē.