Mūsu klejojumi nezinātājam varēja likties pilnīgi nejauši, bet patiesībā tie vienmēr bija saistīti ar stingri nospraustu mērķi: pirmām kārtām tika domāts par pārtikas sagādi. Mēs klīdām tur, kur varējām cerēt uz labu medījumu.
Pemikana — kaltētās bizonu gaļas mums bija diezgan, krājumu pietiktu ziemai, ne velti Bentona fortā mēs pārdevām visas kažokādas, pat daļu no bizonu ādām. Vasara gāja uz beigām. Nolēmām šoziem apmesties un izlikt slazdus Klinšu kalnos, kur bija daudz kažokādu zvēru.
Klīda baumas, ka ziemeļos, Britu Kolumbijas plakankalnēs, vēl klejojot mežonīgo mustangu bari. Tā kā mums trūka zirgu, nolēmām doties uz turieni nākamajā pavasarī vai varbūt pat šoruden, ja vien laiks atļautu.
Dodoties uz rietumiem, pēc vairākām dienām sasniedzām Klinšu kalnu pakāji. Asiniboinu cilts sjuksu-sjoke- tuku atzars uzlūkoja šo zemes nostūri par savu medību novadu. Viņus pašus vēl nebijām sastapuši, bet daudzās vietās manījām zīmes, kas liecināja par viņu klātieni: gan aizlauzti krūmu zari, gan nesen sakrautas akmeņu kaudzītes, gan ceļā nomesta salauzta bulta.
Virsaitis Cēlā Dvēsele ievēroja piesardzību un bieži izsauca uz kolonnas priekšgalu gudrākos kaujiniekus, lai uzklausītu viņu padomu. Viņu tuvumā aizvien atradās modrais burvis Kinasi.
— Man nepatīk šīs zīmes, — paceldams salauztās bultas abus galus un vērīgi tos aplūkodams, sacīja virsaitis Cēlā Dvēsele.
— Vai tā no tiesas būtu asiniboinu bulta? — Kinasi jautāja, lai gan pats to it labi zināja.
— Paskaties uz spalvu kārtojumu un krāsu bultas galā! Tie ir sjuksi-sjoketuki, nav nekādu šaubu.
— Viņi izturas visai izaicinoši, it kā gribētu ar mums karot.
— Citādi viņu izturēšanās nav iztulkojama.
Tēvocis Dārdošais Pērkons panācās uz priekšu un vaicāja:
— Viņi grib ar mums karot? Kādēļ? Prātīgs kaujinieks bez iemesla neķeras pie ieročiem. Kāds viņiem varētu būt iemesls?
— Viņiem ir iemesls.
— Mēs neko ļaunu viņiem neesam nodarījuši un negribam nodarīt.
— Neesam nodarījuši? Bet vai mēs neesam ienākuši viņu medību vietās? Vai viņi zina mūsu nolūkus?
— Vajadzētu jau nu gan pašiem iedomāties. Ja mums būtu ļauni nolūki, tad mēs citādi liktu mūsu pēdas…
Cēlā Dvēsele pavēlēja virzīties tālāk, piekodinādams:
— Lai visi tur ieročus pa ķērienam, tikai tā, lai tie nerēgotos! Un lai izlūki ir vēl acīgāki nekā līdz šim! …
Nākamajā dienā gājiens pēkšņi apstājās. Priekšā pakalnā parādījās svešs kaujinieks un rādīja mums zīmes, lai apstājamies. Tas notika tādā ieplakā, ko no visām pusēm apjoza pakalni, vietā, kas bija ļoti piemērota slēpnim. Par laimi, te bija ļoti daudz milzīgu akmens bluķu, aiz kuriem varētu paglābties no uzbrucēju bultām.
— Kurp jūs dodaties? — ar zīmēm jautāja mums cilvēks pakalnā.
— Uz Klinšu kalniem, — bija mūsu atbilde.
•— Vai nezināt, ka esat ienākuši medību vietās, kuras pieder asiniboiniem?
— Zinām.
— Tad kādēļ ielaužaties šeit bez mūsu atvēlēs?
— Kā var saņemt atvēli no ļaudīm, kuri slēpjas un neļauj bilst ne vārda?
Pa sarunas laiku lielākā daļa no mūsu grupas bija ieņēmusi aizstāvēšanās pozīcijas starp akmens bluķiem. Skanīgā Balss iespieda mani spraugā zem kāda akmens, bet pats nostājās man priekšā ar loku rokās. Zem akmens zeme bija mitra un nevarēja pagrozīties. Es izlīdu laukā. Tuvumā uz ceļiem bija nometies tēvs ar šaušanai sagatavotu bisi.
— Ak tu blusa, vai es tev neliku paslēpties, ko? — brālis uz mani dusmīgi nošņācās.
— Nāvīgi gudrais! — spēru viņam pretī nikns ka lūsis.
— Tur no apakšas es nevaru! — Ko tu nevari?
— Šaut ar loku! Nav vietas, kur atvilkt. Saprati? Skanīgā Balss uzmeta man un manam lokam piktu skatienu un tikai paraustīja plecus. Pēc tam lika mani mierā.
Pa to laiku starp vīru pakalnā un mūsu vecāko turpinājās draudu pilnas sarunas.
— No kādas cilts jūs esat? — mums jautāja.
— Mēs esam siha-sapa, Melnās Pēdas, par ko jūs droši vien pārliecinājāties jau pirms vairākām dienām.
— Kādēļ jūs nevarat tupēt savās prērijās?
— Mēs pārceļojam uz Klinšu kalniem, lai tur ķertu kažokādu zvērus.
— Tātad jūs gribat tos meklēt mūsu medību laukos? . — Nē. Mēs tikai gribam ieiet dziļāk Klinšu kalnos, kā jau teicām.
Tad tie tur uzdeva kutelīgu jautājumu: -— Kas patlaban ir jūsu ienaidnieki? Droši varēja teikt, ka ar asiniboiniem visas mūsu cilts grupas jau ilgāku laiku bija labās attiecībās. Turpretī diezin vai varēja viņiem izpaust, ka nesen mums bijušas sadursmes ar okotoku Vārnām. Un ja nu šie asiniboini bija mūsu ienaidnieku tuvi draugi?
— Mēs cenšamies dzīvot ar visiem mierā un saticībā un nevienam neuzbrūkam, — devām izvairīgu atbildi.
— Cik sen atpakaļ redzējāt okotoku Vārnas?
— Pirms vairākām lielajām saulēm. Tas mūs nomierināja.
— Mūsu vienīgais ienaidnieks ir tikai okotoku grupa, — paskaidrojām. — Visus pārējos mēs uzskatām par draugiem.
Pakalnā blakus sarunu vedējam parādījās vairāki ar šautenēm bruņoti kaujinieki.* Vēl vairāk ļaužu pamanījām uz malējiem pakalniem un aizmugurē. Mūsu nodaļa no visām pusēm bija ielenkta. Bet asiniboini neizrādīja vēlēšanos sākt kauju.
Viņu virsaitis Vēja Vīrs — vīrietis spēka gados, atlētisku stāvu — panācās uz mūsu pusi, bet palika balss atstatumā un bez zīmju palīdzības sarunājās ar mums.
— Mēs nenākam no kalniem prērijās medīt jūsu bizonus, — viņš sauca. — Kādēļ tad jūs nākat uz mūsu kalniem, lai atņemtu mūsu dzīvniekus?
Atbildot Cēlā Dvēsele arī pagājās asiniboinu virzienā un atsaucās:
— Tu maldies, virsaiti! Mēs nenākam uz kalniem pēc jūsu gaļas.
Un viņš lika iznākt no paslēptuves sievietēm un jaunajiem kaujiniekiem, nastu vedējiem. Viņš norādīja asini- boinam uz lielajiem stūķiem un daudzajiem maisiem zirgu mugurā.
— Paskaties uz šiem maisiem! — viņš iesaucās. — Tajos ir lieli pemikana krājumi. Mums pietiks visai ziemai. Līdz pavasarim būsim labi nodrošināti ar pārtiku. Mums nav vajadzības nodarboties ar malu medniecību svešos medību laukos. Neuztraucieties par savām stirnām un kalnu kazām. Vai tu labi redzi mūsu maisus?
— Redzu.
— Mēs meklējam kalnos tādus nostūrus, kuri nevienam nepieder. Gribam tikai iziet cauri jūsu īpašumiem pēc iespējas ātrāk, neesam domājuši šeit medīt.
Redzēdami mūsu pārtikas krājumus, asiniboini pilnīgi noticēja šiem vārdiem. Viņu virsaitis pienāca klāt un, sniegdams mūsējam roku, draudzīgi teica: — O, tas ir brīnišķīgi, ļoti labi! Jūtieties kā mājās, Melnās Pēdas!
Un viņš lūdza, lai mēs būtu viņu cilts viesi. īznācām no paslēptuvēm, priecādamies, ka viss beidzies bez sadursmes.
Devāmies uz viņu netālo apmetni un tur saslējām teltis. Pa to laiku, kamēr asiniboinu sievietes, mūsu sievietēm piepalīdzot, gatavoja ēdienu, abu grupu vecajie apsēdās pie kopēja ugunskura un kūpināja miera pīpi.
— Nelabi laiki pienākuši, — ierunājās Vēja Vīrs. — Garie Naži esot izkāvuši tikpat kā visus bizonus dienvidu prērijās. Vai tas tiesa?
— Tiesa gan, — atbildēja Cēlā Dvēsele. — Dzīvnieki no dienvidiem vairs neparādās mūsu apkaimē kā pirms vairākām saulēm. Tos bizonus, kurus šovasar nomedījām, uzgājām pavisam nejauši tālu ziemeļos. Tur viņu aizvien bijis maz, bet nu ir vēl mazāk.
— Kā tad tā var būt, ka bizoni no dienvidiem vairs neuzrodas? Viņi taču līdz šim nāca katru vasaru.
Cēlā Dvēsele paraustīja plecus.
— Nezinu. Ļaudis visādi mēļo. Acīmredzot Lielais Ma- nitu novirzījis viņus kur citur.
— Lielais Manītu nekur viņus nav novirzījis! — iejaucās sarunā tēvocis Dārdošais Pērkons, jo šis temats bija viņa jājamais zirdziņš, turklāt tēvocis bija, kā zināms, gudrāks un zinošāks par citiem cilts locekļiem.
— Bet kas tad viņus novirzīja? — pajautāja asiniboinu virsaitis.
— Tas ir Garo Nažu darbs. Bālģīmji izbūvēja cauri dienvidu prērijām divas šausmīgas dzelzceļa līnijas, stāsta, ka pat trīs …
— Tad tu gribi teikt, ka dzelzceļi aizbaidījuši jūsu bizonus? — iesaucās Vēja Vīrs neticīgi un puszobgalīgi.
— Nē, virsaiti.
— Tu varbūt gribi teikt, ka šīs briesmīgās dzelzceļa līnijas aprijušas jūsu dzīvniekus?
— Nē, tās jau nu bizonus nav aprijušas, bet pa šīm līnijām atnāca viņu pēdējā stundiņa.
— Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.
— Pa šīm līnijām baltie cilvēki ripina garas mājas, kuras sauc par vilcieniem. •
— Prērijas ir neizmērojamas. Bizoni varēja aiziet tālāk projām no šīm, kā tu saki, briesmīgajām dzelzceļa līnijām.
— Varēja, bet tas viņus neglāba. No bālģīmju zemes vidiem šurp pa dzelzceļu uz prērijām atbrauca tūkstošiem nežēlīgu mednieku, un nepagāja necik ilgs laiks, kad visi bizoni bija iznīdēti…
— Kādēļ tad viņiem tā vajadzēja iznīdēt bizonus?
— To es nezinu.
— Vai viņiem vajadzēja tik daudz gaļas?
— Nē. Viņi beigtos dzīvniekus pameta zemē, un to viscaur bija tik daudz, ka viss prēriju plašums smirdēja pēc sprāgoņām. Cilvēki, kas to redzējuši paši savām acīm, stāstīja man, ka no smirdoņas neesot bijis glābiņa, elpu nav varējuši ievilkt.
— Es aizvien vēl nekādi nevaru saprast, kādēļ baltajiem cilvēkiem vajadzēja tik daudz nobeigt šo derīgo dzīvnieku.
— Es arī nesaprotu, — grūtsirdīgi (pievienojās Dārdošais Pērkons.
Burvis Kinasi izslējās, skaļi ievilka gaisu nāsīs gluži kā spējās dusmās un sacīja:
— Bet es saprotu. Tu, Vēja Vīrs, pats taču devi pareizu izskaidrojumu.
— Es?
— Tu. Tu taču teici: šo derīgo dzīvnieku.
— Teicu.
— Derīgi viņi ir, bet derīgi tikai mums, indiāņiem, jo tie baroja visas ciltis prērijās. Kamēr bija ko ēst, tikmēr kaujinieki varēja cīnīties ar baltajiem ļaudīm. Tādēļ baltie iznīdēja mūsu bizonus. Kad bizonu aptrūka, prēriju ciltīm vajadzēja padoties.
— O, o, tiesa gan, hauk, hauk!
Šo patiesību apjautām visi, pat mēs, mazie zēni.
Bads bija mūsu lielākais ienaidnieks.
Vēja Vīrs pēc īgna klusuma brīža pārmetoši uzrunāja mūsu vecajos:
— Jūs, prēriju ciltis, bijāt slavenas ar kareivīgumu. Pie saviem ugunskuriem mēs joprojām vēl pārrunājām neseno sakāvi, kādu sjuksi ar Sēdošo Vērsi sagādāja ģenerālim Kasteram un viņa karavīriem. Vai pēc šīs uzvaras kaujinieku sirdis prērijās būtu kļuvušas mīkstas? Kādēļ jūs nepacēlāt ieročus pret šiem bizonu kāvējiem un neiznīdējāt viņus, bet ļāvāt tiem iznīdēt jūsu bizonus?
— Tas notika dienvidos, nevis pie mums, ziemeļos, — paskaidroja Dārdošais Pērkons.
— Tomēr tas taču notika prērijās, kur jūs dzīvojat un kur dzīvo vēl bez jums tik daudz indiāņu! — piebilda Vēja Vīrs.
Mūsu vecajie parādīja lielu pacietību un savaldību, laizdami gar ausīm asiniboina dzēlīgās piezīmes, un Cēlā Dvēsele izgudrēm novirzīja sarunu uz citu tematu:
— Bet vai pie jums, kalnos, ir labāk ar pārtiku?
— Kalnos nav tik slikti, Te mums ir daudz stirnu, va- piti briežu, tāpat lāču, kalnu kazu, aitu. O jā, te mums pietiks medījuma ilgiem gadiem.
Vēja Vīrs norādīja ar roku uz tuvējām sniegotajām kalnu augstienēm un mundri teica:
— Rau, tie ir mūsu grupas dzimtie kalni, te ir svaigs, spirgts gaiss. Mēs neilgojamies pēc ielejām. Šo kalnu aizsegā dzīvojam ka gudrie meža zvēri, kuri jūtas droši savos biezokņos.
— Mūsu strauti un upes ir caurspīdīgas kā debesis, — palielījās cits asiniboins, — tajās daudz foreļu.
— Jā! — apliecināja mūsu virsaitis bez mazākās skaudības. — Jūs esat laimīgi. Baltie cilvēki nenāk jūsu kalnu tuvumā…
Dzirdot šos vārdus, asiniboini saskatījās, un varēja redzēt, ka viņu sejas apmācās. Vēja Vīrs lēni novilka:
— Par nožēlošanu arī mūsu laime nav bez ēnām.
— Kādēļ?
— Trīs dienu jājiena attālumā tanī virzienā, — Vēja Vīrs norādīja ar roku uz dienvidrietumiem, — kalnos ieperinājies liels Garo Nažu midzenis. Pirms divām lielajām saulēm viņus varēja uz pirkstiem saskaitīt, bet šodien to jau ir vairāki simti.
— Vairāki simti? Ko viņi tur dara?
— Daudzās auglīgās ielejās viņi izrakņā zemi. Viņi tur atrod zeltu un citus metālus, kas viņiem liekas vērtīgi. Tie ir ļauni, nesavaldīgi cilvēki. Visā apkaimē viņi jau iznīdējuši zvērus, bet katru indiāni, kas patrāpās stobra galā, nogalina bez žēlastības. Viņi neprasa, vai tu esi draugs vai ienaidnieks.
— Un jūs pieļaujat tādu pārestību?
-— Mums, sjuksiem-sjoketukiem, ar viņiem vēl nav bijis nekādu sadursmju. Neviens tomēr nevar galvot, ka rīt šie briesmīgie cilvēki neatnāk šurp, lai mūs apšautu.
— Bet vai jūs nevarat aizsteigties priekšā un izsvēpēt viņu ligzdu? — asi jautāja Cēlā Dvēsele.
— Vairs nevaram. Viņu ir pārāk daudz.
— Ak tad ne tikai kaujiniekiem prērijās sirdis kļuvušas mīkstas? Arī kalni vairs neaizsargājas? — rūgti secināja mūsu virsaitis.
— Negribas par to domāt.
Nē, mūsu starpā neizraisījās nekādi asumi, nedz domstarpības. Saprāts pievaldīja mēles. Visur — gan prērijās, gan kalnos — indiāņus nomāca vienas un tās pašas rūpes.
Visi apklusa drūmās pārdomās par to, cik strauji sašaurinās mūsu skaistie medību lauki.
Tikai tad, kad sievietes atnesa ēdienu, garastāvoklis kļuva možāks. Asiniboini centās būt laipni un uzjautrināt viesus.
— Ho, — iesaucās viens no viņiem, — mēs, kalnu indiāņi, ne vienreiz vien esam uzdzinuši bailes prēriju ciltīm, bet mēs nemaz neesam tik gudri, kā citiem liekas. Mēs neesam tik piesardzīgi kā prēriju indiāņi. Kad uzgājām uz kara takas, tad mūsu gaita atgādināja vieglprātīga cilvēka soļus, lūk, tā mēs gājām!
Un viņš atdarināja neveiklas kustības, kas atgādināja lāča čāpošanu un pīles gāzelēšanos. — Toties jūs, Melnās Pēdas, —• viņš turpināja, — virzāties uz priekšu aši kā vilki un viltīgi kā lapsas. Jūs pamanāt visu, bet paši paliekat nemanīti.
Viņš parādīja, cik izveicīga ir Melno Pēdu gaita — pavisam citāda nekā asiniboiniem. Visi skaļi smējās, un jautra noskaņa valdīja līdz pašām cienasta beigām;
Pie šiem asiniboiniem mēs pārnakšņojām, bet nākamajā dienā viņu virsaitis sīki paskaidroja, gar kādām upēm un pāri kādām kalnu pārkāpēm jāiet, īai nokļūtu mūsu izraudzītajos apvidos. Bija jādodas uz rietumiem, nedaudz novirzoties uz ziemeļiem.
Jau nākamajā dienā pēc iziešanas no asiniboinu apmetnes mēs sasniedzām varenus kalnus, kuru kailās klinšu nogāzes un dižās smailes slējās augstu virs mūsu galvām, bieži vien stāvus debesīs. Tādos kalnos es atrados pirmo reizi un tāpēc brīnījos nenobrīnīdamies. Sniegs te klāja ne tikai kalnu galotnes, bet arī dažas pārkāpes, un mūsu zirgi nereti līdz pavēderēm pērās pa balto mīkņu. Pūta dzestrs, griezīgi auksts vējš. Sals koda kaulā. Tikai kad pārkļuvām pāri šo kalnu grēdām un iznācām plakankalnē, gaisā kļuva jūtamas pēkšņas pārmaiņas. Te valdīja silta un sausa vasara. Zirgiem netrūka sulīgas zāles, un tas mūs visvairāk iepriecināja.
Reiz pavakarē, pārgājuši pāri kādai upei, uzdūrāmies mums pilnīgi svešai indiāņu ciltij. Melno Pēdu vīrieši bija pagara auguma, bet šie viņiem tikko vien sniedzās līdz pleciem, turklāt kalniešiem bija lielas galvas un strupas kājas. Viņi nenēsāja nekādas rotājošas spalvas, un viņu teltis bija darinātas no sausas zāles. Sejas krāsa viņiem bija gaišāka nekā mums.
Mūs pamanījuši, kalnieši pretēji citu indiāņu, paražām neizrādīja nekādu neuzticību. Viņi lūkojās uz mums draudzīgi. Viņu bērni nebēga izbīlī kur kurais, bet droši nāca mums klāt un līksmi kaut ko vervelēja. Mūsu virsaitis diemžēl nevarēja pat ar zīmju palīdzību saprasties ar šiem
indiāņiem. Viņi nepazina šo sazināšanās veidu, bet pasauca kādu klibiķi, un ar viņu vienīgo varēja kaut kā sarunāties. Šis klibiķis bija no kutenaju cilts, toties pārējie indiāņi no nelielās šusvapu ciltiņas.
Kutenaji bieži ar mums karoja, tādēļ arī klibiķis tūdaļ mūs pazina pēc mokasīniem, kas katrai ciltij ir savādāki. Viņš bija ievērojis arī mūsu īpatnējo matu sasukā jumu. Mēs tos sukājām taisni atpakaļ un abās pusēs pinām bizes. Ar to mēs atšķīrāmies no asiniboiniem un citām sjuksu nodaļām, kuriem galvvidū bija šķirtne gluži kā mūsu sievietēm.
— Pēc jūsu matiem un mokasīniem redzu, — sacīja kutenajs, — jūs neesat asiniboini. Ja jūs tie būtu, jūsu palikšana šajā šusvapu apmetnē būtu neiespējama. Sus-, vāpi ar šiem nav draugos.
— Bet tu, kutenaj, ko tu te dari šusvapu apmetnē?
— Dzīvoju ar viņiem kopā, viena viņējo sieviete ir mana sieva… Ko jūs meklējat mūsu apvidū?
Kad Cēlā Dvēsele viņam paskaidroja, ka gribam rudeni, un ziemu kalnos medīt, kutenajs pēc aprunāšanās ar šusvapu virsaiti teica:
— Šusvapu virsaitis dara jums zināmu, ka viņš ir kutenaju sabiedrotais. Abas ciltis kopīgi apdzīvo šo apvidu, kas stiepjas no šejienes uz dienvidiem tik tālu, cik tālu cilvēks var noskriet piecpadsmit dienās. Mēs jūs lūdzam, lai jūs šajās medību vietās nemedītu. Pasakiet mums, kādus zvērus jūs meklējat, un mēs jums parādīsim citas vietas, kur atradīsiet to papilnam.
Negribējām ar kalniešiem ķildoties, tādēļ labprāt viņus uzklausījām. Viņi mums izstāstīja ceļu uz. ziemeļu apvidiem, kuri atbildīšot visām mūsu vēlmēm. Tā kā mums nebija līdzi sniega rakešu, viņi ieteica, lai mēs tās noteikti iegādātos nepieciešamā daudzumā: ziemeļos būšot pieputinātas ielejas, un tur bez luģēm netikšot ne soli uz priekšu. Apmaiņas kārtā par vairākiem zirgiem no šus- vapiem ieguvām visas sniega raketes, cik vien to bija viņu apmetnē.
Pēc vienas dienas atpūtas devāmies tālāk ziemeļu virzienā uz nezināmajiem, bet tik vēlīgi ieteiktajiem apvidiem. Trešajā dienā izbeidzās siltā plakankalne, un atkal 'vajadzēja virzīties pa aizām pāri augsto kalnu grēdām. Te bija netik vien auksts, bet arī aizputināts. Cik labi,
ka bijām pie šusvapiem apgādājušies ar nepieciešamajiem rīkiem! Tiklīdz apstājāmies, mātes steigšus sameklēja raketes arī mums, bērniem.
Ceļojums pāri šiem grūti pārvaramajiem kalniem ilga septiņas dienas. Daļu nastu nācās noņemt no zirgu mugurām un pārvietot uz suņu mugurām. Tie bija spēcīgi suņi, vairums vilku sugas, tādēļ arī piemēroti šim grūtajam darbam. Diemžēl pēc trim četrām dienām suņi savārga — tiem sāka sāpēt kājas. Cietais sniegs un sasalušās zemes kami tiem savainoja ķepas. Sievietes pašuva no ādas kaut ko līdzīgu mokasīniem vai boksa cimdiem. Tas dzīvniekiem bija liels atvieglojums, tomēr dažiem aizvien vēl tūka kājas.
Visi suņi, arī mans Pononka nesa nastas, izņemot vienu — vismazāko no visa bara. Tas bija sīks šunelis, un, ja viņa dzīslās ritēja vilku sugas asinis, tad tās droši vien bija mazā stepju vilka — koijota asinis. Viņam dzīve nebija rožaina. Vai nu sīkā auguma, vai citu iemeslu dēļ — suņi to neieredzēja un nelika ne brīdi mierā. Mēs, zēni, bieži vien gājām kveksim palīgā, centāmies to aizstāvēt, apmētādami uzbrucējus ar akmeņiem vai sprunguļiem, bet tas daudz nelīdzēja. Zīmīgi, ka šunelis nevienam no mums nepiederēja un bija bez vārda.
Viņam bija tikai viens draugs, mans Pononka. Acīmredzot šis spēcīgais, nosvērtais suns juta pret mazo īpašas simpātijas, jo vienmēr atļāva tam plosīties, un, ja abi bija kopā, Pononka aizstāvēja viņu no uzbrucējiem. Šī neaizmirstamā pārgājuma laikā, kad ceļš vijās pāri kalniem, kuslais suņuks, ko uzskatīja par vārguli, netika apkrauts ar nastām un varēja skraidīt apkārt bez bēdas. Turpretī Pononka stiepa tik smagu nastu, ka tikko varēja pakustēt. Un tomēr, par spīti tam, viņš soļoja cienīgi, neskatīdamies ne pa labi,, ne pa kreisi, kā to darīja citi — vieglprātīgāki sugas brāļi. Ne vienreiz vien man iešāvās prātā, ka Pononka, ja vien viņš būtu cilvēks, noteikti izvirzītos par diženu virsaiti. Viņš apzinīgi izpildīja savu pienākumu, tikai aizvien biežāk sāka klupt. Apsaldētās kājas nabagam sāka asiņot, atstājot sniegā - sarkanas pēdas.
— Māmuk, — es teicu. — Pononkam grūti. Varbūt viņu atbrīvot no mantām?
— Nevar, Bizonīt! Visiem suņiem jānes. Rīt, parīt būsim galā…
Bet kalnu taka kļuva aizvien grūtāka. Kalni slējās visapkārt vareni un mežonīgi. Katrā ziņā tie bija lieliski un aizgrābjoši, kā mēdz teikt, majestātiski, bet cilvēks grūtos brīžos neredz majestātiskumu.
Pa to laiku mazais šunelis baudīja vaļu un pinās mums, zēniem, pa kājām. Pēkšņi viņš apstājās manā priekšā tik strauji, ka es tik tikko neuzvēlos viņam virsū. Suņuks ostīja sarkanās pēdas, pēc tam žēlabaini ievaukšķējās un metās pa galvu pa kaklu pie Pononkas. Tas, kas nākamajā mirklī notika, mani saviļņoja līdz sirds dziļumiem.
Mazais bija sapratis, ka viņa lielais draugs virzās uz priekšu ar pēdējiem spēkiem. Pieskrējis klāt, viņš gribēja tam palīdzēt nest smago nastu. Viņš piespiedās ar savu sīko augumiņu pie Pononkas sāniem un gāja līdzās, viņu balstīdams. Viena no mūsu sievietēm piegāja Un paspēra ar kāju sīkuli projām. Tas nogaidīja, kamēr viņa aizgriežas, un atkal pieklupa Pononkam klāt. Sieva atgriezās ar nūju rokās, bet tagad šunelis iespītējās un negribēja atiet nost. Viņš skatījās baiļu pilnām acīm uz augšu un, joprojām balstīdams savu draugu, gaidīja sitienu.
— Nesitiet! — es iekliedzos. — Viņš palīdz Pononkam!
Brīdi domīgi palūkojusies uz suņiem, sieva abus noglaudīja:
— Nudien viņš lielajam palīdz …
Tad es visiem pavēstīju, ka man ir divi suņi, un mazo pundurīti nosaucu par Sirsniņu. Tā man ieteica brālis Skanīgā Balss.
Pēc septiņu dienu ilgas mokpilnas virzīšanās pa aizputinātajiem kalniem sasniedzām jaukākus apvidus. Sniega te bija mazāk un nebija tik auksts. Kalnu kumpās muguras un stāvās virsotnes kļuva piemīlīgākas, ielejas kļuva plašākas. Biezi skujkoki, galvenokārt egles auga visur, kur vien bija kaut cik zemes, nogāzēs slējās kalnu priedes. Un kas pats svarīgākais — te bija daudz zvēru. Šusvapi nebija mūs mānījuši.
Augstajās kraujās, klinšainajās kalnu korēs ganījās visgrūtāk medījamie dzīvnieki — kalnu kazas. Nedaudz zemāk, tur, kur jau pavīdēja pļavas, klaiņoja ragaino aitu bari. Ielejās, it īpaši purvainos meža nostūros uzturējās daudz briežu, arī stirnu, bet šur un tur — gan ielejās, gan arī kalnu nogāzēs pastaigājās milzīgie sirmpelēkie lāči grizli. Klinšu starpās varēja uziet arī lūšus un pumas.
Nebūs daudz pārspīlēts, ja šo apvidu nosaukšu par mednieku paradīzi.
Šajā neapdzīvotajā apvidū mēs lieliski iekārtojāmies un nolēmām pārziemot, lai gan īstā ziema vēl bija tālu. Mums bija atliku likām svaigas gaļas, tāpat daudz ezeros un upēs sazvejotu zivju. Reizēm laimējās nomedīt arī kādu lāci. Mūsu sievietes jau apstrādāja svaigos ādu krājumus. Parasti uzkavējāmies vairākas dienas kādā bagātā ielejā, un pa to laiku, kamēr mednieki izklīda uz visām debess pusēm, dažu labu reizi diezgan tālu, sievietes palika nometnē, kur bija pilnas rokas darba, dīrājot un žāvējot ādas. Kad zvēri šajā apkārtnē bija izmedīti, nojaucām teltis un devāmies uz citu ieleju.
Arī mēs, zēni, nesēdējām rokas klēpī salikuši. Apmetņu tuvumā mita murkšķi un sīki dzīvnieciņi, kurus mēs saucām par zemē dzīvojošām kalnu vāverēm, tādēļ aizrautīgi nodevāmies šo dzīvnieciņu medīšanai. Neveiklo, tūļīgo murkšķi reizēm varēja panākt un noķert, turpretī veiklās kalnu vāveres vienmēr bija modras. Izlienot no savām zemes alām, tās vispirms piesardzīgi pabāza galviņu, paglūnēja uz visām pusēm, tikai pēc tam lēca laukā. Mēs vāveres tvarstījām ar cilpām, kas bija darinātas no tievām ādas siksniņām; pacietīgi turējām tās virs alas ieejas, un izmanīgākie jau tukšā nepalika.
Reiz es tā noķēru kalnu vāveres mazuli. Es to nenogalināju, bet pārnesu dzīvu savā teltī. Jau pēc dažām dienām dzīvnieciņš nemaz negribēja bēgt no mums projām un ar maniem abiem suņiem, Pononku un Sirsniņu, drīz vien iedraudzējās un dzīvoja kā dieva ausī. Šis pirmais veiksmīgais meža zvēra pieradināšanas mēģinājums atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Manī, mazā me- žonēnā, kurš līdz šim bija dzīries nogalināt katru par sevi vājāku radījumu, dzima it kā jauns — gudrāks un labāks cilvēks. Manuprāt, katram reiz jāpārdzīvo tāds lūzums, tikai dažiem tas nāk ātrāk, citiem vēlāk, bet varbūt ir arī tādi, kuri to nemaz nepiedzīvo.
Šajās dienās, kas bija neparastiem notikumiem bagātas, dažiem no mums atgadījās bīstams piedzīvojums, kurš satrauca mūs līdz sirds dziļumiem un kurš vienmēr mūsu atmiņā saistīsies ar šo kalnos aizvadīto laiku.
Kādā rītā, apbruņojušies ar lokiem un ādas siksniņām, uzrāpāmies kalnā, kurš slējās virs mūsu apmetnes. Mums līdzi bija Pononka, Sirsniņa un vēl divi spēcīgi suņi. Jāpiebilst, ka Pononka jau bija sadziedējis savas kājas un pilnīgi atkopies.- Kad bijām sasnieguši virsotni un pametām acis uz kalna otru pusi, ieraudzījām neparastu, brīnišķu ainavu. Tur vairākus simtus metru zemāk plētās brīnišķa ieleja, par kuru līdz šim neko nebijām zinājuši. Egļu ielokā zālainu, mazliet jau apdzeltējušu pļavu vidū spulgoja ezeriņš, bet tā līmenis bija gluds un nekustīgs kā spogulis. Koku un pretējā krasta kalnu virsotņu atēna tanī bija tik asa, ka tos varēja noturēt par īstiem kokiem un īstām klinšu smailēm.
Krāšņās ainavas aizgrābti, sēdējām, klinšu kraujā un skatījāmies lejup kā apburti. Pēc neilga laika pamanījām ielejā divas stirnas mierīgi nākam uz ezeru. Tādās reizēs parasti mēdzām sacelt milzīgu brēku, bet šoreiz visi palikām klusi kā svētku ceremonijas laikā.
— Piegāja pie ezera un dzer, — nočukstēja brālis Skanīgā Balss un nopūtās.
— Ek, būtu mums šautene —! un ja varētu piezagties! — pusbalsī sapņoja kāds no biedriem.
— Cik šeit klusi un silti! — piebilda brālis. — Cik jauki!
— Bet dažas dienas atpakaļ — atceries, kā mēs kūlāmies pāri šiem kalniem, brrr! Bija tik auksti, un vējš tik negants! U! — nodrebinājās cits zēns.
— Un vai Bentona fortu atminaties? — atgādināja Skanīgā Balss. — To šausmīgo cilvēku biezumu ūn nekrietnos bodniekus? Bet te ir miers un klusums. Man patīk tādas aizvēja ielejas. Nekas netraucē klusumu …
Tomēr iztraucēja. Mūsu suņi, kas tepat vien slaistījās, bija uzošņājuši neparastu alu. Tā atgādināja lapsas alu, tikai bija mazliet lielāka. Uz to veda svaigas pēdas, tāpēc izkārām virs ieejas cilpas un paslēpušies sākām gaidīt. Pēc brīža alas mutē parādījās liela, brūna, pinkaina zvēra galva un acumirklī pazuda.
— Lācēns! — nobijies iesaucās viens no zēniem.
— Phē, atradies zinātājs! — Skanīgā Balss izsmejoši pameta acis uz runātāju. — Tādā caurumā lācēns?
— Kas tad tur varētu būt?
— Jenots, āpsis!
Es arī biju paguvis pamanīt zvēra galvu, un, kaut gan vienmēr nostājos vecākā brāļa pusē, šoreiz man likās, ka viņam nav taisnība.
— Vai jenotiem, — nedroši ieminējos, — nav mazāka galva un krietni garāks purns?
— Tā tas ir ieleju jenotiem. — Skanīgā Balss saviebās. — Bet šis taču ir kalnu jenots.
— Tiem tik liela atšķirība?
Bet brālis šoreiz par savu atbildi nebija vairs tik drošs.
— Vispār… viņš tik ātri nozuda. Varbūt vēlreiz parādīsies, un tad mēs varēsim pārliecināties …
— Bet es jums saku, —• brīdināja kāds no biedriem, — ka tas ir kāds nepazīstams plēsoņa. Labāk laižamies!
— Gudri gan! Vai tāpēc, ka tas ir nepazīstams plēsoņa, mums no tā jābaidās?
— Ko vēl ne! — noskaldīja Skanīgā Balss. —Mēs esam kaujinieku dēli un neatkāpsimies, lai tur vai kas!
—- Neatkāpsimies! — visi viņu atbalstījām.
—- Tikai «nepazīstamais plēsoņa», — kāds no mums iesmējās, — būs no mums nobijies, un mēs viņu tik viegli nemaz neizdabūsim ārā …
Izrādījās, ka viņš nebija vis nobijies.
Mēs izlikām virs alas cilpas no sevišķi stiprām siksniņām un paslēpušies gaidījām. Ilgi gaidīt nenācās.
Pinkainā galva parādījās atkal, tagad tā pabāzās vairāk laukā nekā iepriekš. Mēs savilkām cilpas un pierāvām no visa spēka.
Atskanēja baismīgs zvēra rēciens, apbrīnojami līdzīgs satracināta cilvēka mežonīgam kliedzienam.
Dūša mums bija papēžos.
Ieraudzījuši briesmoni, ko vieglprātīgi taisījāmies izvilināt no alas ārā, izbīlī gandrīz palikām bez valodas. Tādu izrādījumu līdz šim nebijām redzējuši. Tam bija pretīgi ilkņi, milzīgi nagi, niknumā izvalbīti redzokļi. Tas zibenīgi izšāvās no alas un metās mums virsū.
— Pononka! Sirsniņ! — ne dzīvs, ne miris instinktīvi iekliedzos.
Par laimi, turpat blakus atradās visi četri suņi, un tie acumirklī tam uzklupa. Nezvērs metās virsū suņiem. Tas nebija nemaz tik liels, drīzāk jau mazs, apmēram tāds kā mans šunelis Sirsniņa, bet pārdabiski spēcīgs un sātaniski veikls. Krietnais mazulis Sirsniņa pirmais gadījās tam pa, tvērienam. Acumirklī zvērs iecirtās šunelim kaklā tik neganti, ka tikko nenokoda galvu no rumpja.
Pārējie suņi vienlaikus bruka virsū ienaidniekam. Mēs tikai redzējām savā priekšā ķermeņu kamolu, kas svaidījās no vienas puses uz otru. Kalna zvērs, būdams uz pusi mazāks par katru no suņiem, aizstāvējās ar desmit briesmoņu niknumu. īstenībā nevis aizstāvējās, bet uzbruka. Turklāt viņš nepārtraukti izgrūda puscilvēciskus, kareivīgus kaucienus, kuri mūs satrauca tāpat kā šī niknā cīņa. Asinis šķīda uz visām pusēm.
Pēc Sirsniņas nāves mēs mazliet attapāmies un uzrāpāmies tuvējā klintī gatavi kuru katru mirkli bēgt. Cīņas iznākums izšķīrās zibenīgā ātrumā. Nezvēra tuvumā vairs nebija trīs suņi. Viens bija kaut kur nozudis. Cīnījās tikai divi. Piepeši viens no tiem spalgi iekaucās un ar uzšķērstu vēderu pakrita zemē beigts. Palika pēdējais suns. Pononka.
— Mūkam! — brīdinoši iekliedzās kāds no biedriem.
— Bēgam! — tūlīt dēva pavēli Skanīgā Balss.
Mums aizstāvībai nebija nekāda piemērota ieroča.
Bet tad atskanēja it kā mirstoša cilvēka vaids. Pononka
bija iecirties ar ilkņiem zvēra kaklā un svaidīja to uz visām pusēm. Pats grīļodamies, viņš spīvo negantnieku kulstīja pret zemi tik ilgi, kamēr tas bija pagalam. Tad Pononka nosvieda pretinieku zemē un modri vēroja, vai tas vēl neizrādīs kādas dzīvības zīmes. Zvērs nekustējās. Pononka kā uzvarētājs uzšķērda tam vēderu visā garumā.
Pononka bija savainots un kliboja. Viņš pievilkās pie abiem saviem nedzīvajiem draugiem, pie Sirsniņas un tā otrā suņa, apostīja viņus, žēlabaini iekaucās, pēc tam sāka laizīt savas brūces un nepārstāja kaukt. Tad mēs sadzirdējām apspiestus gārdzienus. Pononka pielēca kājās tik strauji, cik vien spēja, un metās trokšņa virzienā. Mēs viņam sekojām.
Nelielas iegrobes dibenā gulēja ceturtais savainotais suns. Tie bija viņa pēdējie dzīvības mirkļi. Nabagam bija drausmīgi sakropļota un gandrīz nokosta galva. Suns vēl bija dzīvs. Kad Pononka pieskrēja klāt, tas, noturēdams Pononku par ienaidnieku, atšiepa zobus. Pēc mirkļa nabags izlaida garu.
Nezvērs, kas mūs tā bija nobiedējis un sagādājis tādus zaudējumus, bija beigts, tomēr neviens tam neuzdrošinājās piedurties. Mums izlīdzēja Pononka. Viņš to sakampa ar zobiem aiz skausta un, kaut ar pūlēm, tomēr aizvilka to kā uzvarētājs līdz nometnei.
Nometnē mēs dabūjām pamatīgu brāzienu. Tas bija brūnais tinis jeb āmrija, baismais Klinšu kalnu «valdnieks», vismežonīgākais zvērs no tiem, kādus pazinām; tas — kaut arī augumā neliels — iedvesa šausmas kalnu āžiemjLin stirnām, un pat pumām un lāčiem.
— Amrija, — sacīja mednieki, — ar savu spēku un izveicību spēj pieveikt lāci.
Tēvi mums, zēniem, uzlika neiedomājami bargu sodu: piedraudēja nopērt, ja mēs medīšot pārāk tālu no apmetnes. Šis piedraudējums tad arī beidzot mums lika apjaust, ka Klinšu kalni ir ne vien skaisti, bet arī briesmu pilni.