Tuvojās ziema. Arvien biežāk kalnos sagriezās viesuļi un iebrāžas ielejās, laužot kokus un sagāžot mums teltis. Sākās sniegputeņi, vajadzēja meklēt vietu ziemas apmetnei. Drīz vien mēs atradām piemērotu ieleju, ko no visām pusēm ielenca kalni un kur neielauzās aukstie vēji. No šejienes mūsu mednieki pa vienam vai divatā devās medībās uz attālākām ielejām un izlika tur slazdus. Pēc vairākām dienām, reizēm tikai pēc nedēļām viņi atgriezās galvenajā apmetnē ar bagātu medījumu: sermuļu, caunu, bebru, ūdru, vilku un lūšu vai citu zvēru ādām.
So ziemu mūsu cilts kalendārā nosaucām par «Ērgļa Spalvas ziemu», jo par svarīgāko notikumu kļuva šī kaujinieka neparastais piedzīvojums. Ir vērts aprakstīt šo neaizmirstamo atgadījumu kaut vai tādēļ, ka tas interesantā veidā ļauj ielūkoties Melno Pēdu laulību attiecībās un atklāj viņu apslēpto intīmo jūtu pasauli.
Ērgļa Spalva, šis lieliskais kaujinieks, kuru kopā ar trim biedriem komandants Vistlers nepamatoti bija ieslodzījis Bentona fortā, bija viens no mūsu labākajiem medniekiem. Līdzīgi daudziem citiem izciliem medniekiem, Ērgļa Spalva mīlēja medīt vienatnē. Tā arī šajā ziemā viņš viens bieži devās Klinšu kalnu mežos un vienmēr atgriezās, apkrāvies ār ādiņām.
Šajos laikos starp prēriju indiāņiem vēl valdīja daudzsievības paradums. Ērgļa Spalvai bija tikai viena sieva. Viņš, būdams spēcīgs, izveicīgs vīrietis spēka gados, vienmēr sagādāja tik daudz pārtikas, ka uz viņa uguns nekad
netrūka ne ko cept, ne vārīt, tomēr mednieks negribēja ņemt vairākas sievas, viņam pietika ar vienu. Tā bija skaista, saimnieciska sieviete, un Ērgļa- Spalva viņu mīlēja no visas sirds. Viņa bija saprātīga un čakla, prata labi gatavot ēdienu, prasmīgi ģērēja ādiņas, kuras atnesa mednieks, — vārdu sakot, apzinīgi izpildīja visus indiānietes pienākumus. Tikai viena bēda — viņai nebija bērnu.
Indiāņi, tāpat kā visas pirmatnējās tautas, bērnus ļoti mīlēja — es pat teiktu, viņi tos mīlēja vairāk nekā daudzi no civilizētajiem ļaudīm — un uzskatīja bērnus par lielu laimi. Ja kādai sievai nebija bērnu, vīrs varēja viegli panākt šķiršanos vai — tas atgadījās visbiežāk — paņemt otru un trešo sievu, jo tradīcija to pieļāva. Ērgļa Spalva bēdājās un netika vaļā no domām par ģimenes pieaugumu.
— Ko tu lauzi galvu? — uzmudināja draugi, kuru viņam nometnē bija daudz. •— Ko tu gaidi? Ņem otru! Katra meitene mīļu prātu ies pie tevis …
— Nē! — atbildēja Ērgļa Spalva. — Nevaru to izdarīt un negribu. Es pārāk stipri esmu pieķēries savai labajai sievai.
— Tu esi muļķis! — Viņi raustīja plecus.
Ērgļa Spalva bija citāds nekā vairums mūsu cilts vīriešu: viņš gribēja dzīvot tikai ar vienu sievu.
Visa nometne zināja šī laulātā pāra rūpes, un mātes bieži sūtīja mūs, bērnus, uz Ērgļa Spalvas telti, lai mēs tur spēlētos. Visi zināja, ka viņi abi mīlēja pat svešus bērnus. Ērgļa Spalva un viņa sieva tik tiešām parādīja mums tādu sirsnību, kādu neizjūtām pat savā teltī.
Lielā spelgoņa jau bija pāri, ziema gāja uz beigām. Ērgļa Spalva atradās vienā no saviem medību gājieniem mežonīgā apvidū uz ziemeļiem no nometnes.
Kādā vakarā, sliedams no zariem sev naktsguļai būdu, tuvējā biezoknī viņš izdzirda gaudošanu. Mednieks paķēra bisi: apsnigušajā eglīšu jaunaudzē pavīdēja peļēks stāvs un apstājās. Tas bija liels meža vilks. Gudrais zvērs — vilki vispār mēdz būt gudri — vērīgi sekoja Ērgļa Spalvas kustībām, pēc tam nesteidzīgi sāka attālināties.
Pieredzējušais mednieks uz viņu neizšāva. Puskrēslā viegli varēja nopūdelēt, bet žēl bija zvēru izbiedēt un
padarīt tramīgu. «Rīts gudrāks nekā vakars,» Ērgļa Spalva pie sevis nodomāja.
Otrā rītā mazā gaismiņā Ērgļa Spalva, bruņojies ar bisi un sniega raketēm, laidās pa zvēra pēdām. Sniegā tās bija labi redzamas. Tam vajadzēja būt neparasti lielam pelēcim, kā to rādīja pēdas. Tās skaidri atšķīrās no citām — mazākām pēdām. Sākumā tās veda pa garu ieleju, pēc tam nogriezās sāņus bieziem mežiem aizaugušos, bet ne pārāk augstos kalnos.
Jau vairākas stundas Ērgļa Spalva dzina pēdas no nogāzes uz nogāzi, no ielejas ielejā. Viņš bija izturīgs un straujš skrējējs, turklāt arī neatlaidīgs. Ap dienas vidu. pēc pēdām Ērgļa Spalva noprata, ka vilks, grimdams sniegā, sācis pagurt. Viņš pamanīja tālumā zvēru, kas no kailas klinšu kraujas atskatījās uz savu vajātāju.
«Nu, pelēko brāl!» nopriecājās mednieks. «Cilvēka lu- ģes ir izturīgākas par tavām vilka ķepām.»
Diena bija neparasti skaista un rāma, kaut arī salta. Pēcpusdienā larks sagriezās. Debesīs uzpeldēja nemierīgi mākonīši. Tad Ērgļa Spalva pārsteigts pamanīju divu cilvēku pēdas. Arī viņi gājuši tanī pašā austrumu virzienā, tikai iepriekšējā dienā. Bet visvairāk viņu satrauca nepārprotamās zīmes, kas liecināja, ka cilvēki ir slimi vai arī līdz nāvei noguruši. Viņi tikko bija vilkuši kājas un ik pēc simt metriem nespēkā krituši pie zemes. Mednieks, pētīdams sniegu, viegli sazīmēja, ka tās bijušas divas sievietes. Indiānietes.
Arī vilks pamanīja šīs pēdas un tālākajā skrējienā vairs no tām nenovirzījās. Varbūt ar vilka instinktu viņš sajuta sieviešu pagurumu un perināja ļaunus nodomus?
Medniekā pēkšņi uzvilnīja naids pret plēsoņu.
«Ak tad tā?» Viņš nikni pasmīnēja. «Tev sagribējies cilvēka gaļas? Gribi pamieloties?»
Mednieks no katras nākošās augstienes sasprindzināja redzi, pārlūkodams ielejas, cerībā ieraudzīt sievietes, bet viņas bija vēl tālu priekšā. Viņš atkal pamanīja vilku.
Ērgļa Spalva steidzināja soli, neizlaizdams no acīm ne zvēra, ne cilvēku pēdas. Stundu pirms saulrieta spēji, raustīgi vēja grūdieni un mazi sniega virpulīši vēstīja tuvojošos puteni. Vējš ar katru minūti kļuva brāzmaināks.
Bija sasniegta ieleja starp klinšainām, skopi mežotām augstienēm. Vilks skrēja aizvien lielākā piepūlē, varēja redzēt, kā viņš laiku pa laikam sagrīļojās.
«Kāpēc viņš ir tik noguris?» brīnījās cilvēks. «Varbūt tikai izliekas? Varbūt grib mani ievilināt kādos slazdos?»
Pirmatnējais indiāņa saprāts visur aizdomās saskatīja draudīgus neredzamos spēkus un ļaunos garus, kuri cilvēkiem uzglūnēja. Vilka izturēšanās likās dīvaina.
Bet kuru katru mirkli vajadzēja sākties sniega vētrai. Ērgļa Spalva visiem spēkiem centās apsteigt tuvojošos negaisu. Viņš zināja, ka, uznākot sniegputenim, pazaudēs gan vilka, gan sieviešu pēdas.
Vilks skrēja dažus simtus metru viņam pa priekšu. Zvērs rikšoja taisni uz mazu eglīšu puduri, kas melnēja tālumā. Tas bija vienīgais patvērums visā apkaimē un izskatījās kā melna sala baltajos sniega laukos. Uz šo mežiņu veda arī sieviešu pēdas.
Saule pašlaik rietēja, tās sarkano ripu iekļāva divi zvērojoši apļi. Ērgļa Spalva pūlējās panākt vilku vēl pirms mežiņa, tomēr nepaguva. Zvērs ātrāk par viņu sasniedza biezokni un nozuda tanī.
Mežiņš nebija liels, varbūt simt soļu platumā. Mednieks apskrēja tam visapkārt. Vilks nebija iznācis ārā, nekur citā vietā viņa pēdas nebija redzamas. Bet nekur nemanīja arī abu indiāniešu pēdas. Viņas bija iegājušas mežiņā un tur palikušas. Abas tātad atradās kaut kur saaudzēs vidū kopā ar vilku.
Biezi, melni mākoņi nogūla pāri mežiņam kā baisi rēgi. Tie vēstīja ļaunu. Sāka snigt pūkains sniegs, ātri satumsa.
— Ho, ho! — mednieks iekliedzās no visa spēka. — Sie-vie-tes!
Viņš centās pārkliegt vētru. Viesulis aurodams brāzās egļu biežņā, locīdams kokus uz visām pusēm.
Neviens neatbildēja. Ērgļa Spalva uzvilka gaili un iegāja mežiņā. Viņš pārgāja no vienas vietas uz otru un turpināja saukt, bet veltīgi. Sievietes viņu nedzirdēja.
«Varbūt baidās atsaukties, jo…» viņam iešāvās prātā, bet viņš tūdaļ atmeta nepiedienīgo domu.
Vētra trakoja. Visapkārt brīkšķēja un šalca, kauca un gaudoja. Pat mežiņā grūti bija noturēties kājās. Ērgļa Spalva uzmeklēja nelielu ieplaku, kurā varētu pārlaist nakti, sacirta zarus un sausus žagarus. Pēkšņi mednieks pamanīja vilku, kas noskatījās viņā no tuvējās pakrūmes. Viņš piesardzīgi pastiepās pēc bises, notēmēja vidū starp
pustumsā zibošajiem redzokļiem un nospieda gaili. Atskanēja klikšķis — un nekas vairāk. Šāviens negāja vaļā.
Ērgļa Spalva nodrebēja pie visām miesām, aukstas tirpas pārskrēja pār muguru. Vai tas patiesi nebūtu parasts vilks, bet ļauno garu sūtnis?
Tomēr mednieks nezaudēja pašsavaldīšanos. Stingiem pirkstiem viņš atvēra stobru un drebošām rokām iebēra tajā sausu pulveri. Pa visu šo laiku zvērs neizkustējās no vietas, stāvēja nepilnus divdesmit soļus no viņa. Pustumsā spīguļoja zvēra acis.
Vilks stāvēja kā apburts līdz pat tam brīdim, kad Ērgļa Spalva pabeidza lādēt bisi. Tad — it kā skaidri zinātu īsto brīdi — zvērs deva kājām ziņu un nozuda biezoknī. Bēgot vilks iegaudojās. Atkal medniekam aizrāvās elpa. Vilka gaudošana izklausījās citāda nekā parasti, it kā noslēpumaina. Tā atgādināja saucošu cilvēka balsi.
«Ha,» viņš norūca pie sevis, «viņa āda nebija lemta man.»
Kad Ērgļa Spalva ar kailu delnu paberzēja sev pieri, viņš pārsteigts pamanīja, ka, par spīti salam, bija nosvīdis.
Viņš atsāka būdas celšanu. Vēja auru pārspraugā viņš sadzirdēja kādu dīvainu skaņu. Ieklausījās un, kad izdzirda savādo skaņu vēlreiz, pielēca kājās. Tas šķita tāds kā bērna brēciens.
«Spokojas!» Sirds iepukstējās straujāk. «Apburts mežs.»
Pēc tam viņu pārņēma citādas bailes.
Bet varbūt es esmu jucis? Varbūt vētra pirms nāves manu dvēseli sagriezusi vērpetē?
Ērgļa Spalvai bija vīrišķīga sirds. Pat tagad, kad viņš drebēja bailēs no ļaunajiem gariem, viņš negribēja padoties bez cīņas. Viņš stingri satvēra pielādēto bisi un devās iedomātās bērna balstiņas virzienā.
Nakts jau bija pilnīgi satumsusi, acīs cirtās sniegs. Gandrīz neko neredzēdams, mednieks taustījās uz priekšu ar rokām. Tad viņš kaut kam uzgrūdās ar kāju un tikko nepakrita. Nodomāja, ka uzkūlies celmam. Viņš piedūrās neredzamajam priekšmetam ar roku, pataustīja. Saprata. Tur gulēja nedzīvs cilvēks: indiāniete.
Šis atklājums atstāja uz viņu nomierinošu iespaidu. Līķis bija reālās pasaules konkrēta sastāvdaļa, tam nebija nekāda sakara ar spokiem.
Tad viņš atkal sarāvās: no jauna atskanēja tādas kā apspiestas bērna raudas. Vai viņš tiešām būtu apmāts? Viņš apgāja indiānietes līķim apkārt vienu reizi, otru reizi. Skaņa vētras auros aizlūza un nāca te no vienas, te no otras puses — un reizēm pat likās, ka no augšas.
Beidzot viņš atdūrās pret koka stumbru. Kunkstienus viņš izdzirda virs sevis. Paskatījās uz augšu un zaru starpā samanīja kādu tumšu apveidu. Pasniedzās ar roku. Tas bija groziņš, kādos indiānietes parasti nēsā bērnus. Groziņš bija uzkārts augstu, lai to nevarētu no zemes aizsniegt plēsīgie zvēri, un iekšā, zvērādās ievīstīts, gulēja dzīvs bērns. Dažus mēnešus vecs.
Medniekam sirds sāka sist kā ar āmuru. Nu viņš visu saprata un aizmirsa jebkādas bailes. Viņu pāršalca prieka un reizē arī jaunu izbaiļu vilnis. Tās bija cilvēciskas bailes par bērna dzīvību. Viņš sakūra lielu ugunskuru, lai gan sniega vētrā tas prasīja milzīgas pūles. Bērnu viņš satīstīja savā siltajā segā un cauru nakti sildīja pie sava ķermeņa. Pemikanu, kaltēto gaļu, viņš negribēja bērnam dot, jo baidījās, ka nepiemērota barība var zīdainim kaitēt.
Rītausmā Ērgļa Spalva piecēlās un izgāja mežiņā malā. Sniegputenis bija mitējies. No viņa izveicības un laimes tagad bija atkarīga bērna dzīvība. Nākamajā stundā visam vajadzēja izšķirties. Uzvarēja dzīvība. Ērgļa Spalva izlika cilpas un drīz vien jau bija noķēris dzīvu zaķi, otru viņš nošāva, skriešiem atgriezās zaru būdā un izspieda izsalkušā bērna mutītē visas nomedītā dzīvnieka asinis līdz pēdējai pilītei.
Pēc tam no vairākiem koku tievgaļiem sasēja vienkāršas ragavas, novietoja uz tām sievietes līķi, groziņu ar bērnu uzsēja sev mugurā un skriešus laidās atceļā. Brīdi viņš vēl pārmeklēja mežu, bet otru sievieti neatrada. Ap pusdienlaiku viņš padzirdīja bērnu ar otra zaķa asinīm, kuru bija vēl saglabājis dzīvu, bet vakarā pēc traka skrējiena sasniedza mērķi — atgriezās pie mūsu grupas ar bērnu, kas bija dzīvs un vesels.
Pasniegdams puisīti savai sievai, viņš priecīgi sacīja:
— Tas, lūk, ir mūsu bērns. Nu vairs nebūs raižu mūsu teltī. Mēs būsim laimīgi!
Tanī pašā naktī Ērgļa Spalvas teltī sapulcējās vecajie un pie gaišas pavarda uguns uzmanīgi noklausījās stāstu par viņa piedzīvojumu. Viņi uzteica nodomu pieņemt bērnu. Visi mīlēja un cienīja Ērgļa Spalvu, tādēļ arī priecājās līdz ar viņu.
— Tas ir labs jaunums! — teica virsaitis Cēlā Dvēsele. — Bet es nezinu, vai tu ievēroji kaut ko pie mirušās sievietes, kas neapšaubāmi bija puisīša māte.
— Tā vērīgi gan viņu neaplūkoju, — atbildēja Ērgļa Spalva.
— Tad apskati labi. Pēc viņas mokasīniem un kaklarotas tu pārliecināsies, ka viņa piederējusi pie Vārnu cilts, turklāt pie okotoku — mūsu lielāko ienaidnieku grupas.
— Jā! — brīnīdamies iesaucās pārējie.
Ērgļa Spalva bija gaužām pārsteigts, bet cieši noteica:
— Vienalga, no bērna es neatteikšos!…
— Neviens no tevis to neprasa, — sacīja virsaitis. — Gluži otrādi, mēs par to priecājamies. Es tikai uzsveru, ka pirmo reizi mūsu cilts satiekas ar okotoku Vārnām uz draudzības, nevis uz kara takas.
— Tas ir brīnum jauki, tas ir brīnišķīgi! — teltī atskanēja priecīgi izsaucieni.
— Tas patiešām ir apbrīnojams un zīmīgs atgadījums! — ierunājās burvis Kinasi. — Sākas jauni laiki mūsu prērijās un kalnos.
Tad mēs sadzirdējām tuvējā augstienē iekaucamies vilku. Teltī iestājās klusums.
— Vilks! — iesaucās Ērgļa Spalva. — Tas ir viņš, tas pats vilks! Tas pats, kurš aizveda mani pie bērna!
— E, ko tur, neticu tādiem māņiem! — noņurdēja Dārdošais Pērkons, kas visu uztvēra ar aukstu prātu.
Ērgļa Spalva pacēla roku virs plandošās uguns un svinīgi teica:
— Nekad nenogalināšu vilku. Vilki — tie ir mani brāļi!
Tad viņš pagriezās pret bērnu un deva viņam vārdu Vilka Brālis.
Vilka Brālis izauga par krietnu cilvēku un savu dzīvi veltīja cildenajam indiāņu cilšu savstarpējās tuvināšanās darbam. Bet, pirms viņa dzīve iegriezās plašākos ūdeņos, savā agrajā bērnībā Vilka Brālis veica tikpat skaistu uzdevumu: nostiprināja laulības saites un lika atmirdzēt saulei Ērgļa Spalvas teltī.
Kādēļ man, Mazajam Bizonam, šis notikums ar Ērgļa Spalvu likās sevišķi saistošs un saviļņojošs? Kad Vilka Brālis paaugās, viņš starp zēniem kļuva par manu sirsnīgāko draugu, un šī skaistā un tīrā draudzība saglabājās visu mūžu. Vai tas nav savāds liktenis: okotoku Vārnas nonāvēja manu bērnības draugu Pinkaino Ērglēnu, bet pēc tam no viņu dzimtas pie mums ieradās Vilka Brālis.