Ziema ātri atkāpās. Nē — tā bēga. No rietumiem arvien biežāk uzbrāza vēji, un to siltās elpas pūtiens lika plakt sniegiem. Kalnu nogāzes pirmās nometa balto villaini. Arī mēs vilkām nost savu silto ziemas ģērbu. Kur saulē parādījās pelēka zeme, tur tūdaļ to pārklājā zaļa zāle. Tās pavasarīgo zēlumu vienmēr sveicām ar smaidu, bet šajā pavasarī tas bija sevišķi košs.
Novācām nometni un devāmies uz ziemeļrietumiem. Nevilcinādamies pārcēlāmies pāri lielām upēm, — pieaugušie vienu no tām sauca par Kolumbijas upi, par otru l^eica, ka tā esot Frazera upe, — un tā straujā gaitā virzījāmies arvien dziļāk apvidū, ko baltie sauca par Britu Kolumbiju. Ik rītu, saulei lecot, parasti jau bijām ceļā un, tikai vakara krēslai uznākot, slējām teltis naktsguļai.
— Kāpēc mēs tā steidzamies? jautājam.vecākiem, bet viņi, ceļa rūpju pārņemti, par mums daudz nelikās zinis.
Sajā laikā ar mums, bērniem, nodarbojās galvenokārt mūsu pastāvīgie audzinātāji — gados vecāki kaujinieki, kam šo pienākumu bija uzlikusi cilts padome.
— Vai gribat zināt, kādēļ tā steidzamies? — viņi teica. — Paskatieties uz zāli, vai redzat?
— Redzam.
— Tā ātri aug, vai ne?
— Ļoti ātri.
— Bet vai jūs zināt, kādēļ mēs dodamies uz jauno vietu?
Tas bija ļoti smieklīgs jauta jums, tomēr atbildējām pieklājīgi
'— Tādēļ, lai saķertu mežonīgos mustangus.
— Pareizi. Un, rau, pavasaris ir vienīgais šim nolūkam piemērotais gadalaiks. Zirgi patlaban ir gurdi, vēl nav atkopušies un nav tik tramīgi. Vai jūs zināt, kādēļ?
To mēs nezinājām.
— Pēc ziemas mēnešos pārciestās badošanās mežonīgie mustangi pieēd pilnus vēderus ar zaļu zāli un dabū vēdergraizes. Sāpes ir tik stipras, ka nevaldoņas top itin rāmi. Taisni šo viņu vājuma brīdi indiānis izmanto.
— Bet vai tā ir taisnība, ka mežonīgie mustangi riņķo? — jautāja Skanīgā Balss.
— Riņķo? Kā tu to domā?
— Nu tā, ka, cilvēku iztraucēti, tie bēg projām, bet bēgot met riņķi un atgriežas atkal tanī pašā vietā.
— Jā, Skanīgā Balss, tā ir taisnība! Jādomā, mustangi grib pārbaudīt, kas viņiem laupījis mieru. Jā, tas tiesa. Viņi ir ārkārtīgi ziņkārīgi, un ziņkārība bieži vien viņus pazudina.
— Kāpēc pazudina?
— Tāpēc, ka indiānis tad viņus var vieglāk noķert. Ja tie bēgtu taisni uz priekšu — vienā virzienā, tie aiztrauk- tos projām kā lodes no bises stobra un nekad neatgrieztos…
Arī es uzdrošinājos kaut ko pajautāt:
— Bet vilki? Pretīgie vilki? Vai tie arī riņķo?
Pārvietošanās laikā ziemeļos gandrīz vienmēr mums
sekoja uzmācīgs vilku bars, kas neatkāpās ne dienu, ne nakti. Kā neatlaidīgs ienaidnieks tas visu laiku iztālēm novēroja mūs. Kaujinieki nomedīja pa kādam pelēcim, bet tas daudz nelīdzēja. Drīz mēs atkal izdzirdējām pazīstamo gaudošanu, un pa gabalu — paralēli mūsu kustības virzienam slija pelēki, draudīgi stāvi.
Mans jautājums apmulsināja audzinātājus un izraisīja pat strīdu. Daži apgalvoja, ka vilki riņķojot tāpat kā mustangi, taču vairums no vecajiem vīriem bija citādās domās: viņus pievelkot nevis ziņkārība, bet gan cerības uz laupījumu. Vilki mūs uzskatīja par dzīvnieku baru un saoda ēsmu.
Mēs, bērni, baidījāmies no vilkiem ka no ļauniem gariem.
— Neko viņi tev nenodarīs, — mierināja mani tēvs.
— Nometnes tuvumā tie reti kad uzbrūk cilvēkiem, un tas atgadās tikai ziemā, kad nav ko ēst.
— Kāpēc tad viņi no mums neatkāpjas? — jautāju.
— Pelēkos vilkus pievelk viens gardums — suņu gaļa.
Nemiera pārņemts, es iedomājos savu mīluli Pononku.
Tas gan bija spēcīgs suns, kurš sīvā cīņā pieveica pat briesmīgo tini, bet vai tas tiktu galā ar vairākiem meža vilkiem?
Ceļā uz mežonīgo mustangu ganīklām arvien biežāk pagadījās šie plēsoņas. Ar nekaunīgu uzmācību tie naktīs pielīda nometnei klāt akmens sviediena attālumā. To gaudošana atskanēja bieži vien tepat virs mūsu telts. Pa šo laiku tumsā notika vairākas asiņainas sadursmes. Mēs dzirdējām iztrūcinātu kņadu, zaru brīkšķēšanu, spalgus kaucienus un vaidus. Mednieki traucās laukā no teltīm, šāva gaisā. No rīta atradām tikai asiņainas..pēdas un trūka viena vai divu suņu.
—< Stulbie vieglprāši! — brālis Skanīgā Balss sodījās par tiem suņiem, kurus vilki bija saplosījuši.
— Ko tu runā?! — es iekaisis viņu apstrīdēju. — Viņi taču cīnījās ar vilkiem par mūsu nometni. Aizsargāja mūs…
— Aizsargāja gan, bet kā? Tā nav nekāda māksla — krist vilkiem par upuri. Māksla ir uzvarēt!
Mūsu strīdu, kā parasti, izšķīra tēvs. Viņš atzina par pareiziem mūsu abu uzskatus, tikai ieteica tos savienot. Neapdomīgs pārgalvis pelnīja tādu pašu nosodījumu kā gļēvs bailulis. Toties tas, kurš prata savienot drosmi ar saprātīgu apdomu, kļuva par dižu kaujinieku kā cilvēku ciltīs, tā arī suņu pulkā.
— Tie suņi, kuri gāja bojā, — nobeidza tēvs, — bija drosmīgi, bet acīmredzot viņiem pietrūka attapības.
— Vai tad kaujinieks krīt kaujā tikai tādēļ, ka viņam trūkst attapības? — es nelikos mierā.
Tēvs atbildēja diezgan nenoteikti, sacīdams, ka tā gluži gan neesot, ka nāve varot panākt katru kaujinieku, pat attapīgu, bet attapība esot tikai kā labs vairogs, kurš, tāpat kā visi ieroči, palaikam varot arī pievilt. Bet man no prāta neizgāja Pononka.
Vai Pononka var krist vilkiem par upuri? — šis jautājums uzpeldēja atkal un atkal.
Pononka līdz šim parasti gulēja kopā ar mani. Tagad vairs negribēja. Vilku uzmācība neļāva viņam palikt teltī, un suns katru nakti rāvās spigačiem pretī. Tikai pret rītu, pamatīgi sapluinīts, viņš atgriezās pie manis. Bieži vien viņš bija notraipīts asinīm.
— Par viņu nebaidies, — tēvs mani drošināja. — Po- nonkarn ir īsta kaujinieka īpašības. Viņš ir pietiekami apdomīgs. Viņa dzīslās plūst vilku asinis. Viņš nelīdīs tur, kur nevajag.
Un tomēr es baidījos. Labais brālis Skanīgā Balss, gribēdams mani nomierināt, vairākas naktis palika pie telts nomodā ar loku rokās. Ar šo loku viņš pērnvasar bija nogalinājis jaunu bizonmāti un tagad gribēja nomedīt vilku. Vairākkārt viņš tika redzējis aizdomīgas ēnas, bet neuzdrošinājās tomēr šaut, baidīdamies trāpīt sunim. Pa to laiku ap mums sāka risināties citi — svarīgāki notikumi, kas piesaistīja mūsu uzmanību. Vilku uzmācība atvirzījās otrā plānā.
Mūsu izlūki uzgāja svaigas mežonīgo zirgu pēdas. Mustangi virzījās tālu mums pa priekšu. Paši paliekot neredzami, tie jau drīz vien atklāja mūsu nometni: divas reizes apmezdami loku, tie bija mums pienākuši klāt no aizmugures. To visu mēs atskārtām pēc pēdām. Tikai piektajā dienā šī rotaļa beidzās un mēs pamanījām pašu zirgu pulku.
Vecāki mums, zēniem, atļāva uzkāpt kalna galā un palūkoties uz mustangiem. Pulks kādas nepilnas jūdzes attālumā mierīgi ganījās neliela kalna nogāzē. Tur bija visdažādākās krāsas mustangi, un viss pulks pa gabalu izskatījās ļoti raibs. Bet visvairāk mūs pārsteidza to lielais daudzums.
—Būs kāds simts! — aplēsa Plānais Sniegs.
— Vairāk! Daudz vairāk! — iesaucās Skanīgā Balss.
— Pēc manām domām, divi simti!
— Bet es saku — tūkstotis! — lielā uztraukumā es skaļi izšāvu.
Mūsu sarunu izdzirda viens no vecajiem kaujiniekiem un, pienākdams mums klāt, labsirdīgi pavīpsnāja.
— Ak jūs, Vanaga Acis, esat gan jūs lēsēji!
— Nu, bet cik tad viņu tur ir? — jautāja Plānais Sniegs.
— Vairāk nekā četri simti, bet mazāk par pieci simti, — pavēstīja kaujinieks.
— Pieci simti! — mēs atkārtojām ļoti pārsteigti.
— Pieci simti zirgu!
Tā bija milzīga bagātība! Skats vien jau bija iespaidīgs; to redzot, indiāņa sirds krūtīs salēcās.
Skanīgā Balss, visprātīgākais no mums, — jo viņam bija gandrīz divpadsmit gadu — uztraucās, ka mēs stāvam kalna pašā galā kā uz delnas.
— Mustangi taču mūs var pamanīt!
— Viņi jau sen mūs ir pamanījuši!
Kaujinieks uzslavēja brāli un nomierināja, teikdams, ka tas neesot nekas.
— Tas ir pat labi, ka tie redz mūs notālēm. Lai pierod pie cilvēkiem!
Kaut arī zirgi ganījās kādu jūdzi attālu, daudzus no tiem aplūkojām katru atsevišķi. Daži palaikam dīdījās un padrasēja.
— Tie nu gan ir ugunīgi! —• sajūsminājās Skanīgā Balss.
— Tur tie brūnie, — piebilda Plānais Sniegs, — tie nemaz neizskatās pēc zirgiem. Viņi palecas gluži kā brieži!
— Jā! — piekrita mans brālis. — Uņ tomēr tie ir zirgi.
Mēs tos aplūkojām kārām acīm, baidīdamies, ka kuru
katru brīdi ganāmpulks iztrūksies un kā viesulis aizjoņos projām un nozudīs aiz apvāršņa.
— Aizskriet jau nu tie var, bet no mums nekur neaizbēgs, — nomierināja mūs pieredzējušais kaujinieks.
Skanīgā Balss pirmais ievēroja zirgu, kuru mēs visi noturējām par barvedi un ganāmpulka vadoni. Tas bija tēraudzils ērzelis. Viņš turējās nomaļus, bet, plūkdams zāli, nemitīgi uzrāva galvu augšā un vērīgi palūkojās visapkārt.
— Jā, tas ir viņu barvedis, — apstiprināja kaujinieks. — Viņš mums visciešāk jāpatur acīs.
— Kādēļ?
— Viss pulks tikai viņu vien klausa un uz viņu paļaujas. Kur viņš skries, tur arī visi pārējie. Tas mums var sagādāt vislielākās raizes.
Pa to laiku ķērāji bija sākuši rīkoties pēc labi pārdomāta plāna. Viņi izmantoja savu lielo pieredzi un pirmām kārtām tiecās pēc tā, lai tramīgie dzīvnieki pierastu pie cilvēku tuvuma. Viltība tika savienota ar pacietību. Tā nometne, nemaz īpaši neslēpjoties, turpināja pārvietoties līdzšinējā virzienā, tikai pulciņš ķērāju — arī tāpat gluži atklāti — nogriezās uz ganāmpulka pusi. Daļa no viņiem bija zirgos, daļa gāja kājām. Viņi vispirmām kārtām gribēja pievērst sev mustangu uzmanību. Jau no tālienes mednieki sāka tos pielabināt.
— Hej, hej! Ho, ho! Ha, ha!
Visi zirgi kā viens paslēja galvas uz šo pārdesmit ķērāju pusi un palika nekustīgi stāvam. Viegli varējām iedomāties viņu degošās acis, kas pievērstas cilvēku pulciņam. Kas tas bija par aizgrābjošu skatu: ganāmpulks stāvēja kā sastindzis vairākas minūtes.
— Skaties, Bizonīt, stāv kā pārakmeņojušies! — izdvesa Skanīgā Balss. — Nudien kā pārakmeņojušies…
Gājām kopā ar nometni — sievietēm un pārējiem vīriešiem un, kaut arī atradāmies no zirgiem tālu, varējām pārredzēt visu šo ainu kā uz delnas.
— Varbūt zirgi tā arī paliks stāvam, kamēr mūsējie pienāks klāt? — es ierunājos.
— Phi, — brālis iesvilpās.
Un viņš vēl nebija paguvis muti aizvērt, kad ērzelis, ganāmpulka vadonis, salēcās un, skaļi sprauslodams, metās pretī ķērājiem. Iespaids bija tāds, ka viņš grib tos samīdīt zem savām kājām.
— Grib aizbiedēt uzmācīgos svešiniekus, — kaujinieks mums paskaidroja.
Cits audzinātājs iesaucās ar sajūsmas pieskaņu balsī:
— Palūk, zēni! Tas nu gan ir pārdrošnieks! Nemaz nebaidās no cilvēkiem!
— Bet vai viņš mūsējos nesabradās? — kāds iejautājās.
— Redzēsim.
Zirgu pulks acumirklī brāzās pakaļ savam barvedim. Var teikt — šis skats atgādināja mežonīgas ordas uzbrukumu. Apdullinošo kāju dimdoņu pārskanēja saniknota zirgu sprauslošana.
Skats bija tik draudīgs, ka dažas sievietes bailēs izdvesa apspiestus kliedzienus, bet vairāki mazie sāka raudāt. Arī es satrūkos, bet izbīli pārvarēju un noraudzījos šajā skatā ar audzinātāja acīm: redzēju tikai dzīvnieku aizraujošo drosmi un apbrīnoju to.
Taču brāzmainais uzbrukums aprāvās pusceļā. Nesa- snieguši ķērājus, mustangi spēji apcirtās un palika putekļu mākonī stāvam. No vairāk nekā simt metru attāluma tie brīdi noraudzījās cilvēkos. Tad tie pagriezās un nesteidzīgi attālinājās.
Tēraudzilais ērzelis palika uz vietas. Varēja redzēt, ka viņa dusmas vēl nebija rimušas. Vajadzēja ienaidnieka priekšā savu niknumu izlādēt pilnīgi. Viņš sprausloja, pagriezies pret ķērājiem, saniknoti grudzināja un skaļi zviedza. Viņš izaicinoši svaidīja galvu, slējās pakaļkājās. Te palēcās ar visām četrām spēji gaisā, te sagriezās riņķī. Tad, asti kā kaujas karogu pacēlis, nicinoši pastiepa purnu pret ķērājiem un iezviedzās, iezviedzās mežonīgi spalgi un nikni. Viņš meta cilvēkiem sejā savu nicinājumu un izaicinājumu. Tikai pēc tam viņš arī pagriezās un vieglā riksī sekoja mustangu pulkam.
— O, tas nu gan ir barvedis! — pusdziedošā balsī audzinātājs sajūsminājās. — Tas, kurš tevi saņems rokās, pats kļūs vadonis. Tas tik ir drosminieks, tas tik ir varonis! Vai redzējāt, kā viņš tiem uzdzina šermuļus un parādīja garu asti! Ak tu bezbailīgais sātans!
Piecas dienas ķērāji neatlaidīgi sekoja mustangiem. Mēs nesteidzāmies, cerēdami, ka dzīvnieki aiz ziņkāres pie mums atgriezīsies. Un tik tiešām tie vairākkārt atgriezās. Bet, kad tie izrādīja nodomu attālināties uz ilgāku laiku, mūsu jātnieki panāca mustangus un uzsāka savu viltīgo spēli. Un viņiem bija acīm redzami panākumi. Zirgi dienu no dienas kļuva pielaidīgāki. Pēdīgi mednieki jau varēja skaļi sakliegties un jādelēt mustangu tuvumā, bet tie mierīgi plūca zāli. Tomēr, kad attālums samazinājās līdz simt soļiem, tie lēnām virzījās projām. Mustangi pārliecinājās, ka šie divkāji nav bīstami — tie gan ir ļoti trokšņaini, bet nekādu ļaunumu nenodara.
Tās man bija rosīgas mācību dienas. Es vairāk nekā jebkad mācījos pazīt dzīvnieku slēptākās īpašības. Mūsu grupa nedomāja ne par ko citu kā tikai par mustangiem, un pieaugušo sarunas vakaros pie ugunskuriem man deva ļoti daudz. Man atklājās to dzīvnieku daba, bez kuriem mūsu dzīve būtu nepanesami grūta.
Mustangiem piemita savāda īpatnība. No klusiem, neredzamiem ienaidniekiem tie baidījās kā no pekles gariem. Gadsimtiem ilgi briesmas un nāve tiem bija uzglūnējušas paslepšus: krūmos paslēpušos vilku, lāču, jaguāru vai pumu izskatā. Nejauša čaboņa zālē varēja tā pārbiedēt tramīgos zirgus, ka tie pa kaklu pa galvu metās bēgt. Turpretī mustangi neņēma vērā pat apdullinošu troksni vai kņadu, ja vien zināja to cēloni. Tādēļ tie drīz vien aprada ar mūsu trokšņainajiem ķērājiem. Pēc mustangu pieredzes, būtnēm, kuras uzvedās tik atklāti, nevarēja būt ļaunu nodomu. Cilvēku viltību ganāmpulks nepazina.
— Reiz es redzēju, — atminējās tēvocis Dārdošais Pērkons, — mustangu baru Kolorādo. Tas ganījās turpat dzelzceļa malā. Saceldams elles dārdoņu, garām aiztrau- cās vilciens. Sirds man bija papēžos. Bet mustangi necēla ne ausu! Tie noskatījās uz šo kaucošo pūķi pavisam vienaldzīgi, bez mazākā satraukuma. Viņi pie dzelzceļa jau bija pieraduši…
Visa mūsu grupa nepacietīgi gatavojās pēdējam aplenkumam un atgādināja īstu armijas nometni. Daudzi mednieki kopā ar sievietēm bija atstājuši mūs vairākas dienas iepriekš un kaut kur tālu projām ierīkoja aplokus un lamatas. Pārējie ķērāji palēnām dzina ganāmpulku šajā virzienā. Bija vajadzīga liela izmaņa un piesardzība, lai tramīgie dzīvnieki pašā pēdējā brīdī neizjauktu mūsu nodomus. Par dabisku slazdu bija izraudzīta ne visai plata aiza ar stāvām klinšu sienām. Visšaurākajā vietā to nožogoja ar nocirstu koku un akmens bluķu krautni, izveidojot platu, brīvu eju. Pa to bija paredzēts iedzīt ganāmpulku aizā. Bet, lai mustangi pirms laika nepamanītu slazdus, visi nožogojumi tika aizmaskoti ar egļu zariem.
Beidzot viss bija sagatavots. Ganāmpulks laimīgi tika aizvadīts līdz slazda mutei. Neviens tovakar nelikās gulēt. Drīz vien pēc saulrieta daļa mūsu kaujinieku aizskrēja no nometnes, lai jau priekšlaikus nostātos sarg- vietās un izveidotu tādu kā gaiteni uz ieeju slazdā. Aplenkšanai vajadzēja būt precīzi organizētai un nekļūdīgi saskaņotai, un vissīkākā neuzmanība varēja izjaukt visu pasākumu. Tanī bija iesaistīta visa grupa. Pēc pusnakts arī mūs, bērnus, izveda no nometnes,
Brālis Skanīgā Balss piebikstīja man pie sāniem un lika sasprindzināt dzirdi. Pēc brīža viņš pajautāja:
— Vai dzirdi?
Es dzirdēju tikai parastas nakts skaņas, nesamanīdams neko sevišķu: gari iekaucās kāds vilks, pēc tam vienu brīdi ūjināja pūce. To varēja dzirdēt katru nakti.
— Vai tu dzirdi? — brālis atkārtoja.
— Neko nedzirdu, — atbildēju. — Nekā sevišķa.
— Neguli uz ausīm, Mazo Bizonīt! — viņš aizrādīja pārmetošā balsī. — Izaugsi par lampausi, nevis par kaujinieku!
Skanīgā Balss bija gan vairākus gadus par mani vecāks un mēs viens otru ļoti mīlējām, bet reizēm viņš atļāvās tomēr par daudz. Man tas nepatika.
— Bet tu, lielais karotāj, kaut ko dzirdi? — saskaities atcirtu. —• Tev varbūt pa sapņiem zirgi pie pašas auss zviedz?
— Pielūko, tikai neaizsapņojies pats, — viņš atcirta. — Es dzirdu mūsējos.
Brīdi paklausījies, es paliku pie sava:
— Es viņus nedzirdu.
— Bet es viņus dzirdu pavisam skaidri, — brālis kaitināja mani mierīgā balsī, — pie tam dzirdu pat vairākās vietās.
Tagad man sāka ataust gaisma.
— Vai viņi ir tie vilki? — aši pajautāju.
— Mhm, — brālis nevērīgi atrūca. — Vilki un pūces …
Ai, nu es beidzot attapos. Patiešām! Kā es varēju visu to neievērot? Ausainis, vairāk nekas! Kaut kur tālu nakts melnumā atskanēja zirgu zviedzieni, un nu es zināju, ka tie atkal ir mūsējo signāli. Tā kaujinieki sazinājās arī pirms katras kaujas.
Skanīgā Balss negribēja iet kopā ar mums, mazajiem. Viņš ietiepās, ka ies ar lielajiem un atradīsies tur, kur risināsies paši svarīgākie notikumi. Pēdējās dienās viņš bija piedalījies atbildīga uzdevuma veikšanā, pieradinot zirgus pie cilvēku klātienes, un bija izpelnījies atzinību, tāpēc viņam tagad atļāva doties kopā ar tēvu un dzinējiem, kuriem vajadzēja ievirzīt ganāmpulku sprostā.
Mēs, mazie zēni, devāmies kopā ar sievietēm uz ieeju slazdā. Mūs izvietoja pie nomaskētā aizsprosta un lika būt pavisam klusiem. Aizliedza pat sačukstēties. Visapkārt valdīja dziļš klusums. Priekšā rēgojās aizas melnās klinšu sienas, starp kurām bija ierīkots slazds, aizmugurē tumsā pletās stepe, kurā kaut kur tepat netālu nakšņoja mustangu bars, kas vēl nenojauta savu likteni. Vilku un pūču balsis, kuras atdarināja izlūki, sen jau bija apklusušas, ķērāji bija ieņēmuši norādītās vietas un gaidīja gaismas svīdumu. Nakts — kā jau priekšpavasarī — bija spalgi dzestra. Pie zemes sakņupuši, mēs trīcējām no aukstuma un droši vien vēl vairāk no uztraukuma.
Palsa svītra austrumu pamalē saasināja mūsu modrību. Ausa izšķirošās dienas rīts. Mēs saausījāmies. Kaut kur tuvumā iečiepstējās kāds pamodies stepes putns — vienreiz, otrreiz — un apklusa. Pēc tam — kas tas? Vai tas būtu cits putns?
— Ho, hoo! — no tālienes atplūda tāda kā klusa un liega vēja pūsma.
— Ho, hoo! — pēc brīža noskanēja atkal — klusināti, tomēr jau skaļāk.
Mēs pazinām tālās balsis. Mūsu dzinēji piesardzīgi modināja mustangus. Tur bija arī tēvs un brālis Skanīgā Balss. Austrumu pamale sāka bālēt, pamazām tumsā iezīmējās tuvējie krūmi.
Pēkšņi mēs izdzirdām citu skaņu. Sākumā saklausījām tikai tādu kā čaboņu. Tā strauji tuvojās, kļuva dzirdama neskaidra soļu dipoņa. Mustangi auļoja taisni šurp, kur mēs stāvējām. Vienlaikus no visām pusēm atskanēja vilku kaucieni; tie bija mednieki, kas savās paslēptuvēs atdarināja plēsoņas, lai noturētu zirgus vajadzīgajā virzienā.
Arvien spēcīgāk dimēja zeme zem zirgu soļiem. Ganāmpulks, baiļu pārņemts, brāzās uz priekšu. Zirgi pārbīlī zviedza. Šajā skaņu jūklī mēs izšķīrām skaļus, dobjus īdienus, tādus kā pumas rūcienus, tādu kā satracināta vērša baurošanu. Tā pauda savu niknumu milzīgais, zilpelēkais ērzelis, ganāmpulka barvedis.
Viņš auļoja mustangu priekšgalā, labu gabalu visiem pa priekšu. Mēs viņu pamanījām. Tas bija niknuma un spēka iemiesojums. Viņš mētāja galvu te pa labi, te pa kreisi, it kā meklēdams ienaidnieku; līdzko ērzelis bija paskrējis mums garām, uzlēcām uz nogāzto koku stumbriem, kliedzām pilnā balsī un mājām ar rokām.
— Hu, hū! — es kliedzu tā, ka rīkle sāka sāpēt. — Uz priekšu, barvedi, uz priekšu, aizā, aizā!
— Tur garda zāle, hā!
— Tu būsi Cēlās Dvēseles rumaks!
— Hu, hū!
Dzinēji, kas trenca baru uz priekšu, arī kliedza vai aiz- smakdami. Mustangi, no aizmugures un no abām pusēm dzīti, zaudēja skaidru apjēgu un kā akli gāzās sava likteņa atplestajā rīklē. Zirgu gludie skausti aizbrāzās mums garām kā sabangoti jūras viļņi.
Te pēkšņi šķimelis netālu no manas atrašanās vietas sacirtās un apstājās. Viņš nekļūdīgi bija pamanījis priekšā kaut ko aizdomīgu un gribēja apturēt arī visu zirgu baru, bet tas vairs nebija valdāms. Pirmo reizi milzīgais mustangu pulks viņu nepaklausīja. Neapturamā lavīna dzina viņu uz priekšu.
Mustangs mežonīgi palēcās un šaušalīgi iezviedzās. Nekad līdz šim vēl barvedis nebija piedzīvojis tādu neveiksmi un pazemojumu. Likās, ka viņš pārsprāgs aiz dusmām. Viņš nevis zviedza, bet nolādēja. Viņš nolādēja savu baru, zemi, visu pasauli. Gribēja mesties visiem virsū. Koda tuvējiem, kur pagadījās. Spalgi sāpju kvīksti plosīja gaisu. Tomēr baru neizdevās apturēt. Panika bija spēcīgāka par barvedi. Neviens viņu neklausīja. Pakļau- damies pārspēkam, viņš saslējās stāvus un cirtās uz priekšu taisni lamatās.
Nekad līdz šim nebiju redzējis tik daudz zirgu. Tie skrēja un skrēja, uzvandīdami veselus putekļu mākoņus un palaikam izzuzdami mums no acīm. Pašās beigās tecēja kumeliņi, kas visā šai jūklī bija noklīduši no savām mātēm. Līdzko pēdējie mustangi bija ieskrējuši aizā, visi metāmies tiem pakaļ un steigšus noslēdzām eju no vienas aizas malas līdz otrai. Zirgi bija slazdā. Mūsu priekam nebija gala. Patlaban lēca saule.
Jau iztālēm pamanīju nākam tēvu un Skanīgo Balsi. Kā vējš laidos abiem pretī. Viņi gan bija nosvīduši, bet smaidīja pār visu seju.
— Tēti! — es iekliedzos, apmezdams kūleni. — Mums nu ir zirgi! Vesels pulks!
— Jā, dēliņ, j.ā! Esam ieguvuši lielu bagātību!
— Es zinu! — palepojos. — Zinu, cik viņu ir — to zirgu!
— Nu, cik tad?
— Vairāk nekā četri simti, bet mazāk par pieciem simtiem.
— Lieliski! — tēvs uzslavēja. — Mazais Bizonēns jau apguvis labu acumēru.
Diemžēl Skanīgā Balss bija dzirdējis mūsu sarunu un gribēja kaut ko dzēlīgi piebilst, tomēr aizskrēja tālāk citiem pakaļ, neko neteicis.
Vairāki mednieki nolēma tūlīt noķert tēraudzilo šķi- meli ar laso, bet dabūja izjust viņa niknumu. Zirgs ne tikai izmanīgi izvairījās, bet pats arī uzbruka. Viņš smagi ievainoja un samīcīja četrus medniekus. Būtu viņus pavisam saminis, ja biedri aši nepiesteigtos palīgā.
— Sātans! — kliedza ļaudis. — Neviens ar viņu netiks galā!
^Mustangu barvedis bija pavisam savāds: viņš nogalināja zirgus. Vienlīdz veikls uz speršanu un košanu — viņš tā apstrādāja savus pretiniekus, ka tie cits pēc cita saļima bez dzīvības pie zemes. Atkratījies no ķērājiem, viņš nevaldāmā niknumā uzklupa diviem jauniem ērzeļiem no sava pulka un nonāvēja tos, pārkozdams abiem rīkli.
«Pat gūstā viņš nav notverams.» Cilvēkus pārņēma māņticīgas bailes. «Tas ir īsts nelabais!»
Bet no jaunajiem kaujiniekiem vairāki izveicīgi laso metēji atkal jau bija atguvuši drosmi.
— Neviens ar viņu netiks galā? — viņi sauca. — Pamēģināsim!
— Viņš jūs samals lupatlanckās!
— Nu, to mēs vēl redzēsim!
Ņemot vērā gūto mācību, ķērāji tagad bija piesardzīgāki. Stāvot uz nožogojuma, viņi centās no augšas uzmest cilpu ērzelim galvā. Tie bija labākie laso metēji, tomēr arī viņi neko nepanāca. Nešķīstenis bija apbrīnodami izmanīgs, un visas ķērāju pūles izrādījās veltīgas. Ērzelis neizlaida no acīm gaisā lidojošo laso. Kad tas jau nupat, nupat draudēja apvīties ap viņa kaklu, pēdējā brīdī viņš ar caunas veiklību parāvās sāņus, un siksna aizsvilpa garām. Negantnieku nekādi nevarēja dabūt rokā.
— Viņš par jums ņirgājas, — skatītāji sauca. — Nekas jums neiznāks!
— Tādu zvēru savu mūžu neesmu redzējis! — pārsteigts sacīja Lielais Ērglis, vecākais mūsu grupas kaujinieks, kuram tolaik bija vairāk nekā astoņdesmit gadu.
Pēc neskaitāmiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ķērāji pārstāja laso mešanu.
— Sitam netiek klāt… — viņi bija spiesti atzīt.
Bet līdzeklis atradās — uguns.
Lai tiktu klāt pārējiem zirgiem, vajadzēja nošķirt ērzeli no bara. To izdevās panākt tikai ar neskaitāmu lāpu palīdzību. Viņu iedzina stūrī un tur iesprostoja šaurā, uz ātru roku uzbūvētā aplokā.
Pēc tam kad nešķīstenis bija padarīts nekaitīgs, vīr? sāka ķert labākos zirgus. Līdz vakaram bija atlasīti kādi divi simti, pārējos palaida brīvībā. Pēc manām domām, tā bija aplama rīcība, un es ar asarām acīs aizskrēju pie tēva un lūdzu, lai patur visus zirgus.
— Nevar, Bizonīt! — paskaidroja tēvs. — Tie jālaiž vaļā, jo paturēt tos nav vērts. Ziemu mēs visus — gan labos, gan klibiķus — neizmitināsim.
— 2ēl, tēti, — es vēl gremžos.
— Mēs jau tāpat ieguvām labākos auļotājus prērijās, ar to mums pilnīgi pietiek! — tēvs apgalvoja. — Mēs esam kļuvuši par visbagātāko grupu visā Melno Pēdu ciltī
Nākamajā dienā sākās grūtais zirgu pieradināšanas darbs. Četri vīri turēja mustangu, kam laso bija uzmests kaklā, piektais uzlika viņam iemauktus. Bet pirms tam vajadzēja zirgu nomierināt «zirgu valodā» — ar bubinā- šanu vai ar dobju grudzināšanu, kas atstāja uz dzīvnieku dīvainu nomierinošu iespaidu. Pēc tam dienām ilgi viņa galvas priekšā plivināja segu, aizskāra ar pirkstiem nāsis un aptaustīja purnu. Kad iemaukti bija uzlikti un zirgs bija pieradis pie pirmajiem pieskārieniem, pamazām uzsākām pārējā ķermeņa aptaustīšanu, tad uzlikām viņam seglus, un beigās — nereti pēc vairāku nedēļu ilgām pūlēm — varēja jau kāpt mugurā. Tad sākās rūpīga zirgu iejāde, uņ pēc kāda laika agrākais mežonis sāka lēnām pārvērsties par lēnīgu un lielisku prēriju indiāņu palīgu.
Taču tēraudzilais šķimelis, kas atradās mazajā aplokā, pat tur neļāva sev uzmest laso, tādēļ tika nolemts to sākt pieradināt gluži vienkārši ar cilvēku tuvumu.
Bet tanī pašā naktī atgadījās kas neiedomājams. Šķimelis aizbēga. Viņš uzkārpījās uz pirmā apžogojuma malas un pārkļuva tam pāri, bet otro aizsprostu, kas bija sakrauts no smagiem baļķiem, izārdīja ar savām krūtīm, ar sparu triekdamies tam virsū. Viņš aizbēga austrumu virzienā. Kad pēc zināma laika mēs novācām nometni šajā laimīgajā plakankalnē un devāmies uz prērijām, pirmajās dienās redzējām trakulīgā bēgļa pēdas. Ceļā uzgājām septiņus beigtus zirgus — briesmoņa upurus, gan ērzeļus, gan ķēves. Pieredzējušie kaujinieki sprieda, ka šķimelis tanī brīdī, kad zaudēja varu pār mustangu pulku, esot kļuvis traks. Savā barveža lepnumā viņš nespēja panest šo neveiksmi un pārvērtās par briesmīgu savu ciltsbrāļu slepkavotāju.
Vairākus gadus viņš klaiņāja, uzturoties Montānas un Albertas prērijās. Neviens dienas laikā nikno ērzeli netika redzējis. Tikai naktīs viņš veica lielus pārskrējienus un negaidīti parādījās te vienā, te otrā vietā — allaž ar kādu ļaundarīgu nodomu. Mēness naktīs viņu varēja redzēt pakalnos nometņu un kolonistu fermu tuvumā. Viņš tur stāvēja virs ielejas ar plandošām krēpēm kā piemineklis, kā stalts, nežēlīgs prēriju valdnieks. Indiāņi zināja stāstīt par neganto tēraudzilo mustangu daudz baismu leģendu.