Tanī pavasarī mēs atgriezāmies savās dzimtajās prērijās, būdami ar dzīvi tik apmierināti kā vēl nekad. Bez zirgiem ziemas medību laikā bijām ieguvuši prāvus kažokādu krājumus. Mums nebija jāsteidzas, Klinšu kalnu ielejās pa ceļam medījām_briežus. Pieveicām arī ne vienu vien pelēko lāci grizli. Ēdamā mums bija atliku likām. Sastapām vienu otru indiāni, un vēsts par mūsu veiksmi lidoja mums pa priekšu kalnos un prērijās kā uz putna spārniem. Viena otra ieleja bija lielu, krāšņu pavasara ziedu pilna, un arī mūsu sirdis, kā teikts senā indiāņu parunā, bija saules un ziedu pilnas.
Dienvidu Albertas kalnos, netālu no mūsu dzimtajiem apvidiem, uzdūrāmies balto nodaļai. Tur bija pārdesmit cilvēku no slavenās Karaliskās Jātnieku policijas, ko pazina visā rietumu un ziemeļu Kanādā ar nosaukumu «Royal Mounted». Viņu koši sarkanie formas tērpi bija tik skaisti, ka mēs nespējām atraut no tiem acis. Nodaļas priekšgalā bija cilvēks civilā, parastā balto mednieku tērpā, bet viņam blakus, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzījām divus mūsu cilts brāļus no Melno Pēdu ziemeļu atzara siksikau. Kā vēlāk noskaidrojās, šis cilvēks civilajā tērpā bija Kanādas valdības priekšstāvis. Viņš bija ieradies šajos kalnos speciāli, lai mūs sagaidītu. Abi Melno Pēdu indiāņi, vecajie, bija viņa tulki.
— Man nepatīk šī tikšanās, — sacīja virsaitis Cēlā Dvēsele kaujiniekiem, kas viņu ielenca. — Tā vēstī ļaunu.
— Ļaunu gan, — norūpējies apstiprināja burvis Kinasi.
— Vai šaujamos turēt gatavībā? — pajautāja tēvocis Dārdošais Pērkons.
— Senāk labs kaujinieks, tiekoties ar svešiem ļaudīm, nekad nenolika malā ieroci, — atbildēja Kinasi.
— Jā, mums jābūt gataviem uz visu, — noteica virsaitis.
Jau no pirmajiem mirkļiem šī tikšanās izvērtās ļoti svinīga. Kanādas valdības priekšstāvis lika mums apstāties un uzaicināja mūsu virsaiti pie sava ugunskura, lai izsmēķētu miera pīpi un aprunātos. Cēlā Dvēsele pirms došanās pie viņa brīdi apspriedās ar mūsu vecajiem. No divu siksikau kaujinieku klātbūtnes nopratām kanādiešu nolūkus: abi vecajie bija pazīstami kā pārbēdzēji, kas pārdevušies baltajiem, tādēļ varēja gaidīt, ka tiks izteikts kārtējais priekšlikums pilnīgi pakļauties balto ienācēju varai un gribai. Patlaban, kad bijām tik bagātīgi apgādāti ar zirgiem, ādām un pārtiku, mums ne prātā nenāca atteikties no brīvības.
— Nepiekāpties ne par soli! — skanēja mūsu kaujinieku lēmums.
— Bet ja tie ar varu gribēs panākt savu? — jautāja Cēlā Dvēsele.
— Tad viņiem beigas …
Virsaitis vēlreiz piekodināja būt visiem kaujas gatavībā, bet pats burvja Kinasi un vairāku labāko kaujinieku pavadībā devās pie priekšstāvja.
Tiklīdz mūsējie bija apsēdušies pie ugunskura un izsmēķējuši ceremoniālās pīpes, viens no siksikau vecajiem savā un Kanādas valdības priekšstāvja vārdā apsveica mūs ar veiksmīgajām medībām, par kurām viņi jau bija informēti. Pēc tam viņš pajautāja, vai mēs esot dzirdējuši par lielajām pārmaiņām, kādas pēdējo mēnešu laikā notikušas un aizvien vēl notiekot prērijās.
Brīdi klusējis, Cēlā Dvēsele atbildēja ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi:
— Esam dzirdējuši par šīm pārmaiņām: saule kāpj aizvien augstāk, un dienas tai stiepjas līdzi.
— Tā ir ņirgāšanās, — noteica kanādietis mednieka tērpā. — Tā liecina par to, ka drosmīgais virsaitis neizprot, kas notiek prērijās. Prērijās apmetas arvien vairāk balto kolonistu.
—' Jau kopš cik gadiem valdības sūtņi mums neko citu necenšas iegalvot kā tikai vienu un to pašu, — atteica Cēlā Dvēsele.
— Šoreiz ir citādi, — apgalvoja priekšstāvis. — Jūs varat ticēt maniem vārdiem. Ļaudis mūsu zemes austrumu pilsētās uzzinājuši par rietumu apgabalu zemes auglību prērijās, un nu sākas lielā pārceļošana uz šiem apvidiem. Jūsu medību laiks ir pagājis.
Mūsu vecajie ar neticību uzklausīja šos vārdus.
— Visas ciltis, — turpināja kanādietis, — uz dienvidiem un austrumiem no jums. noslēgušas vienošanās līgumus ar Amerikas Savienotajām Valstīm vai Kanādu un atrodas patlaban rezervātos, kur viņiem klājas labāk. Tāpat arī daudzas jūsu Melno Pēdu cilts grupas ir jau izteikušas gatavību izbeigt klejošanu. Sekojiet viņu piemēram.
Priekšstāvis izklāja zemē daudzas dolāru banknotes, un tās atgādināja krāsainu paklāju. Uzpūta vējiņš, un kanādietim nācās uzlikt naudas zīmēm virsū akmentiņus un zemes kamus, lai tās neaizlidotu pa gaisu.
— Lūk, tā ir pirmā iemaksa dolāros, ja jūs parakstīsiet vienošanos un atdosiet valdībai savas zemes. Katru gadu jūs saņemsiet tādu pašu summu …
Mūsu kaujinieki vērīgi sekpja viņa izrīcībai un sāka savā starpā sačukstēties. Viņi par kaut ko uzjautrinājās. Kāds zobgalis izteica dzēlīgu joku. Visi ārkārtīgi uzmanīgi un ar neslēptu naidu nolūkojās naudas zīmju izrin- došanā, turpretī kanādieša vārdus vienkārši laida gar ausīm.
Beidzot priekšstāvis pārtrauca savu darbošanos un mulsi pajautāja:
— Par ko jūs tā smejaties? Vai jūs nesaprotat, ko es jums saku?
— Mēs saprotam gluži labi, — pieklājīgā tonī atbildēja Cēlā Dvēsele, — un neņem ļaunā, ja mums nāk smiekli.
— Bet par ko jūs smejaties?
— Vai tu patiešām neredzi?
— Neredzu vis. Varbūt tu pateiksi, kas noticis?
— Es tev pateikšu, šef. Tu uzliki naudai virsū zemes kamu. Kamdēļ?
— Lai tā neaizlidotu.
— Nu kā lai par to nesmejas? Par mūsu brīnišķīgajiem medību laukiem tu mums dod samaksu, kas tik viegli aiziet pa vējam.
— Šim banknotēm piemīt milzīgs, maģisks spēks, — kanādietis iekaisa.
— Var jau būt, ka jūs, baltie ļaudis, to varat uzlūkot par spēku. Bet tu jau pats mums parādīji, cik nauda ir gaisīga, cik ātri tā pazūd. Tādēļ — piedod — mums nāk smiekli.
— Sjuksi, — aizrādīja valdības priekšstāvis, — sauc šīs papīra banknotes par «masa ska» — par balto metālu, tāpēc ka katru šo naudas zīmi var apmainīt pret skanīgām sudraba monētām. Par tām viegli var iegādāties visu, kas baltajam cilvēkam pieder. Šī nauda ir liela vērtība, un tai piemīt liels spēks.
Mūsu virsaitis paņēma vienu banknoti rokā. Uz tās bija uzzīmēta skūta cilvēka galva.
— Stiķi kiki nasy! — viņš pārsteigts sacīja saviem biedriem.
Šie vārdi nozīmē — plikpauris. Un atkal mūsējie dzēlīgi iespurdzās. Drīz pēc tam Melno Pēdu ciltī kanādiešu dolārus iesauca par «plikpauriem».
— Tā ir liela vērtība, un šīm zīmēm piemīt liels spēks! — kanādietis atkārtoja jau kļūdams nepacietīgs.
Cēlā Dvēsele paņēma māla piciņu, izveidoja no tās lodīti un to iemeta ugunī. Lodīte sakarsa, bet nesabirza. Virsaitis pagriezās pret valdības priekšstāvi.
— Bet tagad iedod man sauju tavas naudas. Iemetīsim to ugunī blakus māla pikai. Tas, kas sadegs ātrāk, būs arī mazvērtīgāks.
Kanādietis papurināja galvu.
— Mana nauda sadegs ātrāk, jo tā ir no papīra. Tas taču. neko nepierāda …
— Nu tad darīsim citādi, — ierosināja Cēlā Dvēsele.
Viņš izņēma no aizjostas paslēptu ādas maisiņu, piebēra to ar smiltīm un pasniedza kanādietim.
— Ber smiltis uz savas delnas, skaiti smilšu graudus. Dod man savu naudu, es skaitīšu papīriņus. Tas, ko ātrāk varēs saskaitīt, būs mazvērtīgāks.
Priekšstāvis ielūkojās maisiņā un aši atdeva to virsaitim.
— Tu arvien vēl joko! Smilšu graudus es pa mēnesi arī nesaskaitīšu. Skaidrs, ka manu naudu tu saskaitīsi ātrāk.
Cēlā Dvēsele kļuva nopietns, smaidu viņa sejā izdzēsa skarbs vaibsts.
— Tādā gadījumā, — viņš sacīja, — mēs esam noskaidrojuši, kam ir lielāka vērtība: jūsu gaisīgajiem dolāriem vai mūsu zemei. Zeme nekad nezudīs, tā paliks mūžam, un vienmēr uz tās dzīvos cilvēki, dzīvnieki, augi un upes. No mūsu puses tā būtu nekrietnība, ja mēs tagad pārdotu jums to cilvēku un dzīvnieku dzīvības, kuri vēl dzims uz šīs zemes. Šo apvidu mēs saņēmām no Lielā Gara. Jūs gribat mūs izskaust no mūsu dzimtajām vietām. Jūs itin viegli varat izskaitīt savu naudu un pārvērst, to pelnos, bet tikai Lielais Gars var izskaitīt smilšu graudus un zāles asnus mūsu prērijās …
Priekšstāvis uzklausīja šo runu apvaldīti, neizrādot dusmas. Negribēdams priekšlaicīgi sadedzināt aiz sevis tiltus, viņš mierīgā, pat laipnā tonī sacīja:
— Mani šurp atsūtīja Lielā Baltā Māte[6], kas valda pār šo dižo zemi, kura plešas no viena sāļā ūdens līdz otram un stiepjas līdz pat Ziemeļvēju zemei, kur sniegs tundrā nekad nenokūst. Lielā Baltā Māte jūs mīl, un viņai rūp jūsu liktenis. Vai jūs to zināt?
Kanādietis, to teikdams, palūkojās visapkārt, bet visi klātesošie klusēja.
— Vai jūs to zināt? — viņš atkārtoja skaļāk un uzstājīgāk.
Cēlā Dvēsele droši viņam paskatījās acīs.
— Ha! — viņš atbildēja aukstasinīgi. — Ja tu mums to pasaki, tad tagad mēs to zinām.
— Tagad mēs to zinām! — visi klātesošie Melno Pēdu pārstāvji cieti atsaucās.
— Vai Lielā Baltā Māte mīl mūs tāpat kā savus baltos dēlus? — uzdrošinājās pavaicāt burvis Kinasi.
— Tāpat! — aģents apgalvoja bez minstināšanās. —Un viņa vēlas, lai jūs noslēgtu ar mums vienošanos un dzīvotu mierā mūsu aizgādībā. Diezin vai ar šerpajiem Garajiem Nažiem jūs kādreiz panāksiet saskaņu. Tie amerikāņi var jūs apdraudēt. Tad ziniet, ka šī ir jūsu draugu — Sarkano Mundieru zeme. Jūsu brāļi no Melno Pēdu tautas, ziemeļu grupas siksikau, mums jau pakļāvās, un viņiem dzīve ir bez bēdu.
— Bet vai viņi ir apmierināti un laimīgi? — jautāja viens no mūsējiem.
— Pajautājiet, lūk, šiem abiem virsaišiem, kuri ir kopā ar mani. Viņi jums pateiks.
Virsaitis Cēlā Dvēsele mīklaini nokremšļojās tāpat kā pārējie un pavēstīja, ka nav vajadzības jautāt, mums tāpat viss skaidrs.
Atvadoties kanādietis uzmeta mūsu vecajiem izteiksmīgu, caururbjošu skatienu un, padraudot ar pirkstu, brīdināja:
— Atcerieties, ka prērijas nav vairs tās pašas, kādas tās bija pērnruden, kad jūs devāties pārgājienā. Ieradušies daudzi fermeri no austrumiem un tur apmetušies. Nav brīv tiem darīt pāri. Viņu dzīvība un manta ir īpašā Sarkano Mundieru apsardzībā. Kurš nodarīs fermeriem pāri, tam Jātnieku policija dzīs pēdas kaut vai līdz pašai jūrai.
— Tātad baltie kolonisti apmetušies mūsu medību laukos, tu saki?
— Daļēji, jā.
— Ar kādam tiesībām? Kādreiz taču Kanādas valdība noslēdza ar mums vienošanos un atzina mūsu mūžsenās tiesības uz medību laukiem.
— Pareizi. Bet nav mūsu valdības spēkos apturēt fermeru stihisko došanos uz prērijām. Tas, kas patlaban notiek, notiek bez mūsu piekrišanas.
— Bez jūsu piekrišanas baltie fermeri atņem mums medību laukus?
— Jā, tā tas ir.
— Kādēļ tad Jātnieku policija šos likuma pārkāpējus nepadzen? Kādēļ, gluži otrādi, ņem viņus vēl savā apsardzībā un, kā var spriest no taviem vārdiem, draud- dzīties pa pēdām mums, šīs zemes likumīgajiem īpašniekiem? Par ko? Par to, ka mēs gribam savu īpašumu aizsargāt no tiem, kuri to mums nelikumīgā kārtā atņem? Vai to tu gribēji teikt?
Kanādietis nezināja, kā pieklājīgi atbildēt uz šo jautājumu.
Viņš paraustīja plecus un paskaidroja:
— Tādēļ jau tieši esmu šurp pie jums atbraucis. Ja jūs būtu ar mieru pārdot jūsu zemi…
— Par to nevar būt runas!
Nākamajā dienā pēc sarunas ar kanādieti mēs izbraucām no Klinšu kalnu grēdām. Apkārtējie mežainie pakalni iezīmēja jau mūsu medību lauku robežu, kuru bija
atzinušas citas ciltis. Pēc vēl vienas dienas gājuma gandrīz jau sasniedzām brīnišķās ielejas, kuras bija īstā mūsu dzimtenes sirds: vienā no šīm ielejām mēs jau kopš laba laika ik gadus iekārtojām savu ziemas nometni, paglābjoties visbargākajos mēnešos no skaudrā sala.
Tas bija ļoti skaists apvidus. Skaists mūsu — indiāņu izpratnē, tāpēc ka tas bija bagāts ar pārtiku. Te bija papilnam dažādu dzīvnieku un biezokņos — kažokādu zvēru, bet upēs — zivju.
Jokojot ne vienreiz vien mēdzām teikt, ka Mūžīgie Medību lauki pēc nāves nebūs skaistāki, un tas bija tiesa, jo arī te daba priecēja acis un sirdi ar neparastu krāšņumu.
Pats par sevi saprotams, ka saruna ar Kanādas valdības priekšstāvi nometni ļoti satrauca. Nolēmām steigšus doties garām ziemas nometņu vietām ūn prēriju ziemeļu daļā uzmeklēt citas Melno Pēdu grupas, lai uzzinātu no tām ko skaidrāku. Nebijām vēl attālinājušies no kalnu pakājes, kad satraucošs atklājums lika mums apstāties. Pamanījām pēdas -<- svaigas balto cilvēku pēdas; tās nebija atstājuši tie, ar kuriem nupat iepriekšējā dienā izšķīrāmies. Viņu acīmredzot bija daudz vairāk, un tie bija apmetušies kaut kur netālu. Viņi nemaz nebija centušies savas pēdas slēpt, un mūsu izlūkiem nenācās grūti uziet viņu nometni.
Trauksmainās priekšnojautas izrādījās pamatotas. Plašajā ielejā netālu no mūsu ziemošanas vietām bija apmetušies pārdesmit balto kolonistu — un, kā tas bija redzams pēc daudzām pazīmēm, uz pastāvīgu dzīvi. Viņi bija te ieradušies ar ģimenēm un iedzīvi, uzcēluši pagaidu mītnes no rupji tēstiem baļķiem, bet aplokos turēja mājlopus un zirgus.
Skaitliskā pārsvara dēļ nebaidījāmies ar viņiem tikties. Pusjūdzi no viņu apmetnes saslējām savas teltis pakalnā, no kura varēja labi aizstāvēties. Virsaitis Cēlā Dvēsele un mans tēvocis Dārdošais Pērkons tulka lomā tūdaļ devās uz balto apmetni. Tie tur, būdami jau iepriekš brīdināti, bija sacēluši trauksmi. Visi kolonisti ieročiem rokās patvērās lielākajā mājoklī, kas atgādināja mazu fortu. Tas bija celts nomaļus pašā kalngalā, tādēļ arī pacēlās pāri visai ielejai.
—' Hallo! Hallo! — uzsauca viņiem virsaitis no droša attāluma.
Tikai pēc laba brīža no mājokļa iznāca divi vīri un tuvojās virsaitim un tēvocim. Šautenes viņi nesa rokā, tādēļ manējie iztālēm viņiem parādīja, ka pašiem nav ieroču, un skaļi sauca:
— No arms! No arms! — Bez ieročiem!
Abi kolonisti, padomājuši brīdi, nolika ieročus lielās mājas priekšā un atnāca pie mūsējiem. Vienam no viņiem, vīram pusmūža gados, bija bieza, melna bārda, otrs bija daudz jaunāks. Tie bija neinteliģenti, rupji un augstprātīgi vīri, kas uz abiem indiāņiem skatījās kā uz zemākiem radījumiem.
— Ko jums vajag? — neiecietīgi jautāja bārdainis, nicinoši savilkdams lūpas.
— Ko jums šeit vajag? — atjautāja Cēlā Dvēsele tādā pašā tonī.
— Akls esi, vai, ja neredzi, un kolonists norādīja uz māju pusi.
— Redzu, — atbildēja virsaitis, — jūs te saimniekojat tā, it kā ieleja piederētu jums.
—- Šī ieleja pieder mums, sarkanādainais brāli!
— Kādas jums uz to tiesības?
— Tādas!
Bārdainis pēkšņi pielika sažņaugtu dūri Cēlajai Dvēselei pie vaiga, domādams, ka ar šo spēju kustību viņu nobiedēs. Virsaiša sejā nepakustējās ne vaibsts.
— Kur ienāk baltā cilvēka civilizācija, — augstprātīgi sacīja kolonists, — tur tās priekšā jāatkāpjas meža zvēriem, čūskām un indiāņiem. To lieciet aiz auss!
— Pret tavu dūri pacelsies cita dūre. Mēs esam labi apbruņoti.
— Bet mums ir visjaunākās divdesmitpatronu karabī- nes, un mēs esam saliedēta jauno zemju celmlaužu vienība. Es nāku no dienvidiem, no Kolorādo, un tur ne viens vien sarkanādainis vēl mani piemin viņā saulē.
— Tu esi varen mutīgs un tēlo lielu varoni, bet esi ieradies mūsu apvidū kā bailīgs laupītājs.
— Tu maldies! Tā vairs nav jūsu zeme! Šo zemi no jums atpirkuši Kanādas valdība.
— Vēl nav atpirkuši, vēl ne! Bet pirms trim. dienām Kanādas valdības priekšstāvis centās mūs pierunāt, lai mēs valdībai pārdodam savus medību laukus. Ja jau viņš griezās pie mums ar tādu lūgumu, tad tas nozīmē, ka zeme joprojām ir mūsu, saprati?
— Tas būs bijis kāds plānprātiņš.
— Šis priekšstāvis sacīja vēl vairāk. Viņš sacīja, ka jūs ielaužoties šeit prērijās nelikumīgi, bez valdības atļaujas. Ar dūres tiesībām, kā tu to nupat parādīji.
— Aģents ir melojis.
— Bet vai tu nemelo?
Ar šiem vārdiem saruna aprāvās, un mūsu sūtņi atgriezās nometnē. Nekavējoties tika sasaukta visu kaujinieku sapulce, un tā bija ļoti vētraina. Daudzi jaunie karstgalvji ierosināja nekavējoties uzbrukt, aiztriekt nekaunīgos ienācējus un izpostīt viņu apmetni. Kanādas valdībai — viņi teica — jāievēro līdzšinējie likumdošanas akti un jāaizstāv indiāņi. Pieredzējušie kaujinieki bija citādās domās un ieteica apspriesties ar citām Melno Pēdu grupām, iekams spert agresīvus soļus pret baltajiem uzmākām. Apdomīgāko bija vairākums. Viņu apsvērumi guva virsroku.
Attālinājāmies no baltajiem par vairākām jūdzēm un ierīkojām nometni mazā, apslēptā ielejā. Rūpīgi nomaskējām visas savas pēdas, lai kolonisti nezinātu, kur atrodamies. Vairāki sūtņi straujākajos zirgos aizjāja uz dienvidiem, austrumiem un ziemeļiem pie mūsu cilts grupām pēc padoma, ko darīt, un ar lūgumu sniegt atbalstu.
Izlūki nepārtraukti novēroja balto apmetni. Grūti bija savaldīt mūsu jaunos kaujiniekus. Viņi degtin dega sākt uzbrukumu. Vecajiem šajās dienās viņi sagādāja daudz raižu, tomēr paklausības gars uzvarēja. Daži tikai pa reizei aizlavījās līdz kolonijai, kāpa kalnos un, iztālēm parādoties ar ieročiem rokās, laupīja mieru baltajiem.
Bālģīmju ierašanās šajā skaistajā piekalnē bija mums sāpīgs trieciens. Šīs ielejas mēs uzlūkojām par savu neatņemamu īpašumu. Tā bija mūsu mīļā dzimtā puse. Te patvērāmies no ziemas sala un vētrām un no naidīgām ciltīm. Un, lūk, tagad varmācīgie iebrucēji bija izpostījuši mieru un bradāja mūsu brīnišķās pļavas. Viņi ne tikai atņēma mums zemi, bet turklāt vēl draudēja mūs izskaust kā meža zvērus.
Pēc vairākām dienām saņēmām pirmās ziņas no citām cilts vienībām. Tās bija nepatīkamas, pat draudīgas. Daudzos apvidos stāvoklis bija tāds pats. Tur ieradās baltie kolonisti un, nevienam atļauju neprasīdami, ierīkoja apmetnes visauglīgākajās ielejās. Uzbrukt viņiem ar ieročiem rokās pašreizējos apstākļos būtu neprāts. Visi virsaiši ieteica saglabāt aukstasinību, vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu ietekmīgākais virsaitis Niokskatoss bija jau uzsācis sarunas ar Kanādas valdību.
Tā kā fermeri bija iekundzējušies Albertas prērijā, nebija vērts doties uz ziemeļiem. Nolēmām virzīties uz dienvidiem, uz Montānu, atstājot balto koloniju mierā.
Pēdējās dienās kolonisti izrādīja vēlēšanos nodibināt ar mums draudzīgākas attiecības. Reiz sadūrušies aci pret aci ar mūsu mednieku nodaļu, viņi paziņoja, ka gribētu vēlreiz parunāt ar mūsu virsaiti. Cēlā Dvēsele tam piekrita.
Tikšanās norisēja tanī pašā vietā, kur iepriekš. Šoreiz ieradās nevis divi, bet vairāki kolonisti. Viņu vārdā runāja cits vīrs, arī bārdainis. Viņš jau pašā sākumā centās atstāt uz mums labvēlīgu iespaidu.
— Prērijas ir plašas, un tanīs pietiek vietas gan jums, gan mums. Mēs šeit esam ieradušies, pamatojoties uz valdības apgalvojumu, ka tā jums par zemi ir pienācīgi samaksājusi. Gribam ar jums dzīvot mierā un saticībā. Lai to pierādītu, esam gatavi jums dāsni samaksāt par apgabalu, ko esam sākuši iekopt.
— To nevar samaksāt, — atbildēja Cēlā Dvēsele.
— Katrai precei ir sava cena, — iebilda kolonists. — Mēs labprāt atdosim jums to, kas mums ir visdārgākais, — savu dzīvo inventāru. Dosim jums piecus savus lopus par platību, ko var rikšiem pārjāt vienas vasaras dienas laikā no saules lēkta līdz rietam.
Tā bija smieklīgi zema cena par tādu zemes gabalu. Kolonista vārdos jautās nekaunība un apslēpts izsmiekls.
— Nē! — strupi atsaucās Cēlā Dvēsele un grasījās jau celties kājās.
— Apdomā labi, virsaiti! Izmanto gadījumu, kamēr esam labā noskaņojumā. Ļauni jums klāsies, kad mums būs zudusi pacietība… Jums domātos govslopus novietosim, lūk, tur tanī aplokā ielejā atstatu no apmetnes. Jūs tos varat no turienes jebkurā brīdī paņemt, protams, atstājot attiecīgu apliecinājumu, ka likumīgā kārtā esam no jums atpirkuši šo zemi.
Kolonisti gribēja «likumīgā kārtā» bezmaz gluži par velti piesavināties milzu zemes platības, vēl lielākas nekā dažs labs apriņķis Eiropā. Acīmredzot viņi jau paredzēja, ka, pieplūstot jauniem kolonistiem, sāksies spekulācija ar zemes gabaliem.
— Nē! — virsaitis atkārtoja, un tā bija viņa pēdējā atbilde kolonistiem.
Šajā apvidū vēl palikām vairākas dienas, nemaz daudz neslēpdamies no kolonijas iedzīvotājiem. Kā jau bija teicis viņu starpnieks, tika atvesti pieci ragulopi un iesprostoti mazajā aplociņā netālu no upes.. Daži mūsējie, ziņkārības dzīti, gāja turp, lai tuvumā apskatītu «mūsu govis». Viņi atgriezās spļaudīdamies. Govis smirdēja pēc mēsliem.
Skanīgā Balss deva man slepenu mājienu. Es izgāju viņam līdzi no telts.
— Vai nāksi man līdzi? — viņš jautāja, kad bijām palikuši divatā.
— Uz kurieni?
— Apskatīt govis ielejā.
— Iešu.
Vecāki mums, zēniem, stingri bija nolieguši vieniem pašiem klaiņot apmetnes tuvumā. Baltajiem nevarēja uzticēties. Lai sajauktu pēdas, šai rītā izgājām no nometnes pavisam citā virzienā, aiz kalnu kores apmetām līkumu un nonācām pie govju aploka izdevīgā brīdī, kad neviena no Melnajām Pēdām nebija ielejā. Piegājuši pie paša aploka, atradāmies pārdesmit soļu atstatumā no govīm. Stāvējām pret vēju. Nejauka, saldena smaka šķebināja dūšu, un mēs steigšus pārskrējām vēja pusē.
Aplokā bija divas govis, divi vērši un bullis. Nīkuļi, acīmredzot ar nolūku atlasīti slimie dzīvnieki. Nopratām to no pirmā acu uzmetiena, jo tie visi bija izkāmējuši, stāvēja nokārtām galvām. Tātad arī šajā ziņā kolonisti gribēja mūs apkrāpt. Tikai bullis izskatījās kaut cik' žirgtāks un, mūs pamanījis, skumji ieīdējās vienreiz, tad otrreiz.
— Mēs viņam nepatīkam! — iesmējās Skanīgā Balss.
— Viņš mums arī ne! — Arī es rādīju drošu dūšu.
Mums bija līdzi loki, brālis bija paņēmis lielo, es mazo.
— Varbūt ielaist viņam vienu bultu smirdošajā ciskā? — Skanīgā Balss uzmeta man jautājošu skatienu.
— Vai dieniņ, nē! — Es izbijos. — Nenogalini viņu!
— Es jau nedomāju viņu galēt, bet tikai iešaut vienu bultu viņa tizlajā ciskā. Kā tu domā, vai bullis palēksies vai ne?
Es nezināju, vai viņš palēksies. Jautājums, kā bullis izturēsies, mūs nelika un nelika mierā. Kārdinājums kļuva aizvien lielāks, ilgi tam nevarējām pretoties. Nolēmām izšaut uz bulli vienu bultu, bet tikai ar mazāko — manējo loku. Mazā bulta tam neko lielu nenodarīs, bet mēs būsim izpildījuši savu pienākumu un varēsim palēkties aiz prieka, ja bullis palēksies kā no sirseņa dzēliena.
Brālis izšāva, un bulta trāpīja bullim taisni gurnā. Tā iecirtās miesā par pirksta tiesu. Bullis salēcās kā nāves bailēs un mežonīgi iebaurojās. Viņš izmisīgi centās ar lūpām satvert gurnā iešauto bultu. Šis skats mums sagādāja lielu gandarījumu, mūs pārņēma īsti zēniska sajūsma. Mēs iedomājāmies, ka esam atriebuši visus bāl- ģīmju pārinodarījumus. Bullis mūsu acīs iemiesoja nenovīdīgos kolonistus. Mēs nevarējām samierināties ar pieaugušo iecietību, un uz bulli raidītā bulta glāba mūsu godu. Ar uzvaras dziesmu atgriezāmies nometnē, bet nolēmām pagaidām nevienam neko neteikt.
Nākamās dienas rītausmā devāmies uz dienvidiem. Montānas viļņainās prērijas un klusās ielejas mums likās brīnišķīgas, salīdzinot ar Kanādas ziemeļiem, kur mums uzbruka tik daudz likstu.
Mūsu medniekiem palaimējās sadzīt antilopu baru un nomedīt kādu duci šo dzīvnieku. Sākums bija pavisam labs, un tas mūs padarīja možākus. Pavasaris gāja uz beigām, bet laiks bija lielisks. Likās, ka pasaule, siltās saules apmirdzēta, atkal vēlīgi uzsmaidītu.
Divu dienu jājiena attālumā no Misūri upes austrumu pamalē pamanījām putekļu mākoņus.
— Bizoni! — kāds, nevarēdams apvaldīt savu prieku, iesaucās pilnā kaklā.
Pēc brīža noskaidrojās, ka tie nav vis bizoni, bet gan bālģīmju vezumnieki. No austrumu štatiem šurp plūda kolonisti. Viņi brauca mūsu virzienā. Mēs apstājāmies pakalnā, lai palaistu viņus garām. Tātad arī šeit, Mon- tānā, norisinājās tas pats, kas ziemeļos, baltie varmācīgi iespiedās mūsu prērijās.
Lēnām vilkās vairāki desmiti vezumu. Katrā iejūgā bija no sešiem līdz pusotra desmita vēršu. Ap vezumiem zirgos grozījās daudzi jātnieki. Mūs pamanījuši, tie apjuka, bet tad atkal devās tālāk tanī pašā virzienā. Tikai visi tagad bija kaujas gatavībā, turēja ieročus pa tvērienam. Viņi virzījās mums garām nepilnu trīssimt soļu attālumā. Mēs stāvējām, sastinguši kā klintis. Arī kolonisti pabrauca garām klusējot, saspringti mūs vērojot. Ratu čīk
stoņa grieza ausīs. Pirmo reizi tā atskanēja te, šajā apvidū.
Kāds ducis jātnieku apsargāja pēdējos vezumus.
— Paskat! — klusināti iesaucās virsaitis Cēlā Dvēsele. — Tur tas trešais jātnieks no beigām! Vai redzat viņu?
— Rukstoņs! — pārsteigts nočukstēja mans tēvs.
— Rukstons! Rukstons! — mūsu grupu pāršalca kā vētras šalka.
Ne ar vismazāko kustību neizpaudām to trauksmi, kādu mūsos izraisīja pamanītais mums naidīgais cilvēks.
Vezumi pabrauca garām. Virsaitis gribēja pārliecināties, vai tas tiešām bija Rukstons. Viņš lika pasekot pajūgu rindai vienam no saviem acīgākajiem kaujiniekiem, kurš labi pazina amerikāni. Kaujinieks aizlēkšoja uz priekšu, pievirzījās diezgan tuvu pēdējiem kolonistiem un drīz vien atgriezās.
— Tas ir Rukstons! — viņš apstiprināja.
*