Rukstona — šī indiāņu zirgu zagļa parādīšanās prērijās neko labu nevēstīja un lika mums atkal kļūt piesardzīgākiem. Lielais mustangu skaits bija pavairojis mūsu turību, diemžēl arī sagādājis jaunas rūpes: zirgi bija jāuzrauga. Drošības labad Cēlā Dvēsele diviem izlūkiem lika izsekot kolonistus. Viņu interesēja, uz kurieni dodas šie ienācēji un kādus plānus perina Rukstons.
Jau nākamās dienas pievakarē atgriezās viens no izlūkiem ar ziņu, ka iepriekšējā naktī Rukstons un vēl trīs baltie atšķīrušies no kolonnas un jāšus griezušies atpakaļ, kā licies, uz to vietu, kur bijām viņus sastapuši. Kolonna virzoties tālāk uz rietumiem. Izlūks sākumā redzējis zālē Rukstona pēdas, pēc tam nolijis spēcīgs lietus un tās aizskalojis.
Cēlā Dvēsele nekavējoties vairākos virzienos izsūtīja kaujinieku grupas, lai rūpīgi pārbaudītu visu mūsu nometnes apkaimi. Priekšpusdienas lietus bija gan izdzēsis visas agrākās pēdas, toties vēl skaidrāk bija redzamas tās, kuras bija iemītas pēcpusdienā, pēc lietus. Izlūki viegli noskaidroja, kas pa šo laiku bija noticis: Rukstons tik tiešām bija piezadzies mūsu nometnei, kādu. laiku to iztālēm novērojis, pēc tam ar saviem biedriem aizjājis dienvidu virzienā. Dienvidos plētās Vārnām piederošais apvidus. Vai viņš būtu devies pie tiem?
Mums vajadzēja turēties pēc iespējas tālāk no baltajiem uzmākām un no Rukstona, tāpēc devāmies uz austrumiem. Vairākas nedēļas klejojām starp Misūri un
Piena upēm un Klinšu kalniem. Bizonu tur nebija nemaz, citu zvēru mazāk nekā iepriekšējos gados. Savus zirgus sargājām kā acuraugu un naktīs izvietojām ap ganāmpulku lielu apsardzi.
Šajā laikā mūs, zēnus, pārņēma nevaldāma dziņa klaiņot vieniem pašiem bez pieaugušajiem. Klejojumi reizēm ilga vairākas dienas. Medījām prērijās ar lokiem un ar bisi, ko viens no biedriem bija slepus paņēmis no sava tēva. Pārtikām no sīko nomedīto zvēriņu gaļas un sapņojām par'aizraujošiem piedzīvojumiem.
Reiz piecatā atradāmies vairāku jūdžu attālumā no nometnes. Nošāvām azaidam vairākas stepju paipalas un cepām tās uz uguns krūmu aizsegā netālu no kādas upes krasta.
Pēkšņi otrā krastā atskanēja zēnu balsis, viņi runāja svešas cilts mēlē. Paķēruši ieročus, aizskrējām uz braslu. Nebijām kļūdījušies. Svešie nāca uz mūsu pusi. Līksmi čalodami, viņi pa ceļam ādas spaiņos ielasīja saskatūnas ogas, kuras indiāņi lietoja ēdiena gatavošanai. Viņi bija četri. Visi mūsu vecumā.
Tiklīdz viņi bija pārbriduši pāri upei, izlēcām no paslēptuves un, piedraudēdami ar ieročiem, bargi uzsaucām:
— Ne soli tālāk, kucēni! Mēs esam Melnās Pēdas, nogalināsim, ka nedabūsiet iepīkstēties!
Iespaids bija graujošs. Pārsteigtie nācēji bailēs iebļāvās un, nebūdami apbruņoti, apbēra mūs ar saskatūnas ogām. Negaidītā krusa savukārt samulsināja mūs, un mēs atlēcām pāris soļu sāņus. Nezinājām, ko darīt tālāk. Skanīgā Balss, draudīgi vaikstīdamies, rādīja viņiem bisi, ko turēja rokās, lai viņus, kā nākas, iebiedētu un ietekmētu, bet viņi stāvēja kā telēni. Skatījās uz mums pavērtām mutēm tā, it kā mēs būtu no mākoņiem nokrituši. Tad pēkšņi mēs visi reizē sākām jautri smieties. Ar zīmēm jautājām, kas viņi ir, no kādas cilts.
— Vārnas, — viņi tāpat ar zīmēm atbildēja.
— Okotoku Vārnas?
Kā ļaunā garā ēna man acu priekšā uzpeldēja atmiņas par pērnā gada notikumiem: okotoku Vārnu uzbrukums tēvoča Dārdošā Pērkona nometnei un mana drauga Pinkainā Ērglēna nāve.
— Tad jūs esat mūsu ienaidnieki! — iesaucāmies.
— Tā iznāk, — viņi nedroši atzinās.
Brālis Skanīgā Balss uzsāka ar viņiem izlīguma sarunas:
— Bet vai jūs protat kādas rotaļas?
— Par piemēru?
— Nu, teiksim, skriešanos.
— Par mums nav ātrāku skrējēju, — viņi palielījās.
— Bet vai jūs rīkojat zirgu jāšanas sacīkstes?
— Katrā apstāšanās vietā.
— Un sacīkstes šaušanā ar loku?
— Katru dienu.
— Bet vai jums patīk peldēt?
— Un kā vēl!
Ar to bija diezgan. Mēs atzinām viņus par brašiem zēniem un uzaicinājām pie mūsu ugunskura uz paipalu cepeti. Paipalas pa to laiku bija apgruzdušas, bet garšoja arī tāpat. Drīz vien bijām aizmirsuši nesaskaņas mūsu tēvu starpā. Mums ar viņiem bija labi. Nolēmām kopā pārnakšņot. Cik daudz mums bija ko stāstīt! Ar izbrīnu nācām pie atziņas, ka mūsu uztvere un uzskati ir visumā vienādi.
— Vai tas nav dīvaini? — Skanīgā Balss jautāja, pasaucis mūs sāņus.
-— Ļoti dīvaini, — mēs atbildējām.
— Kā tevi sauc? — brālis pajautāja vecākajam no okotoku zēniem.
— Melnais Mokasīns. Un tevi?
— Skanīgā Balss.
Mēs gribējām apskatīt viņu lokus. Viņiem bija tikai viens.
— Ko —• tikai viens loks? Un jūs uzdrošināties iziet no nometnes ar vienu loku?
— Mēs izgājām lasīt ogas.
Pārbaudījām viņu loku. Tas nebija peļams. Viens no mūsējiem sacīja:
— Mēs neviens bez ieročiem nekur neejam. Re, mums ir pat bise.
— Kurš no jums māk ar to šaut?
— Visi, —• samelojām, bet tūliņ pat izlabojām, — gandrīz visi. Mēs esam mednieki. Saskatūnas mūsu grupā lasa tikai sievietes un meitenes.
— Es arī lasīju, — man paspruka, par ko vecākie zēni mani apveltīja ar nosodošiem skatieniem.
— Jā, bērni gan pie mums lasa! —- mani galīgi sagrāva nievājošs tonis.
Vajadzēja atgūt cieņu jauno paziņu acīs. Gribēju pastāstīt kādu diezgan neparastu atgadījumu, lai ieinteresētu Vārnas. Pajautāju viņiem:
— Kurš no jums ir pieveicis bizonu?
Izrādījās, ka neviens.
— Bet mans brālis Skanīgā Balss pagājušajā gadā pieveica bizonu ar loku.
— Ej nu? — Vārnas brīnījās.
— Kas nu tas par bizonu! — brālis kautri atmeta ar roku, tomēr varēja redzēt, ka viņš aiz prieka vai plīsa.
— Bizons bija tik milzīgs kā lācis grizli! — es apgalvoju.
— Neparspīle! Nebija nemaz lielāks par melno lāci, — pārlaboja brālis. — Ar sešām bultām viņam pietika. Šis, — brālis norādīja uz mani, — ielaida vviņam septīto bultu, un tad bizons beidza spirināties. Viņam bija milzīgi sīksta dzīvība.
— Ei, ei! — Vārnas nevarēja vien beigt brīnīties.
Viņi uzlūkoja mūs ar lielu bijību. Melnais Mokasīns
izteica nožēlu:
— Zēl, ka mums nav pīpes. Tad mēs uzvilktu dūmu par mūžīgu draudzību.
— Mēs jau varam tāpat vien arī bez pīpes noslēgt draudzību, — apgalvoja Skanīgā Balss.
Viens no Vārnām, gribēdams palepoties, pavēstīja: — Bet mūsu nometnē tagad ir četri amerikāņi.
— Mēs to zinām, — palielījās Skanīgā Balss, piepūz- dams vaigus. — Tas ir Rukstons un vēl trīs bālģīmji.
Vārnu sejas pauda patiesu izbrīnu.
— No jums jau neko nevar noslēpt!
—< Neko, — brālis kautri atbildēja. — Rukstons ir ļoti ļauns cilvēks. Bet jums, Vārnām, viņš patīk.
— Ne jau visiem! — iebilda viens no Vārnām. — Mans tēvs ir uz viņu dusmīgs.
— Mans arī, — atzinās vēl kāds cits.
Saruna novirzījās uz mūsu pērnā gada uzbrukumu Ruk- stona un Vārnu nometnei, kad viņiem atņēmām četrdesmit zirgus. Zēni tad esot atradušies ielejā teltīs, apšaudes joslā. Tagad viņi ar neticību uzņēma ziņu, ka mēs, Melno Pēdu puikas, ņēmām dzīvu dalību uzbrukumā.
— Vai atminaties savu zirgu aploku? — jautājām.
— Jā, atminamies, — Vārnas atbildēja.
— Zirgi atradās pašā upes krastā, bet mēs bijām paslēpušies viņpus upes.
— Tik tuvu? Un jums nebija bail?
— Nebija laika bīties, — cienīgi atbildēja Skanīgā Balss. — Kaujas mutulī, ložu krusā rūdījās mūsu sirdis.
Pēc šiem brāļa pacilātajiem vārdiem iestājās klusuma brīdis. Es ierunājos:
— Bet vai jums, Vārnām, toreiz bija bail? Tikai sakiet taisnību.
— Mazdrusciņ.
Šī vaļsirdīgā atzīšanās mūs dziļi iepriecināja. Nosolījāmies, ka Melnās Pēdas un okotoku Vārnas būs labākie draugi. Ar šo sajūtu laidāmies miegā un gulējām cieši blakus, cits citu sildīdami. Otrā rītā atvadījāmies. Katra grupa devās uz savu nometni.
Jo tuvāk nācām mājām, jo vairāk mūs sāka mocīt šaubas un netīra sirdsapziņa. Jau vairākas nedēļas mūsu tēvi ne par ko citu pie ugunskuriem nerunāja kā par jaunām briesmām no okotoku Vārnu puses. Vai tagad vajadzētu atzīties, ka bijām satikušies ar viņu zēniem un ka mums ar viņiem bija tik labi? Nē un vēlreiz nē! Zēnu gods lika mums par katru cenu paturēt noslēpumā draudzību ar okotoku zēniem.
Kad jau atradāmies kādu tūkstoš soļu attālumā no mūsu nometnes, pēkšņi Skanīgā Balss, vecākais no mums pieciem, pavēlošā tonī iesaucās:
— Apstājieties!
Viņš lika mums nostāties aplī plecu pie pleca, ar sejām pret apļa vidu, lai mēs cits citam skatītos cieši acīs. Viņa seja bija ļoti nopietna, uzacis savilktas.
— Saņemieties visi rokās! — viņš deva nākamo pavēli.
Izdarījām, kā viņš lika. Es trīcēju aiz satraukuma.
— Mēs zinām lielu noslēpumu, — viņš ierunājās aiz- kapa balsī. — Esam iedraudzējušies ar mūsu lielākajiem ienaidniekiem. Neviens, izņemot mūs piecus, nedrīkst uzzināt, ka tikāmies ar okotoku zēniem. Skaidrs? 1
— Skaidrs! Skaidrs! — apstiprinājām steidzīgi un drūmi, kā jau klājas zvēresta brīdī.
— Tikpat stingri, kā turam kopā delnas, zvēram, ka neizlaidīsim pār lūpām ne skaņu, ka klusēsim, pat ja arī nāktos mirt!
-— Zvēram! — svētā apņēmībā atsaucāmies.
—< Tagad lai katrs atsevišķi zvēr pie tā, ko viņš vairāk par visu mīl. Sāc tu!
— Es, — stostīdamies aiz uztraukuma, atsaucās pirmais zēns, — es … zvēru pie … pie Lielā Manitu!
— Brīnišķīgi! — uzslavēja viņu Skanīgā Balss. — Nākamais!
— Es zvēru pie tā, ka gribu kļūt liels kaujinieks!
—< Ļoti labi! Tu, — Skanīgā Balss caururba mani ar bargu skatienu.
— Es, — tikko dzirdami izdvesu, — es mīlu Pononku.
Skanīgā Balss mazliet saviebās.
— Tu gribi zvērēt pie suņa? Nu labi, lai tā arī būtu! Nākamais!
— Es zvēru pie tā, ka mīlu māti.
Skanīgā -Balss saviebās vēl vairāk — tā, ka zobi no- skraukšķēja, un nomurmināja pie sevis kādu nicīgu vārdu, bet nevienu nenorāja, tikai atmeta ar roku.
— Tā, nu jūs esat devuši zvērestu! — viņš nobeidza. — Tagad jūs zināt, kā jums jāizturas. Klusēt vai — mirt!
— Klusēt vai mirt! — apstiprinājām.
— Hauk!
Nometnē viss bija kārtībā. Neviens mūsu pārnākšanai nepievērsa īpašu uzmanību. Ne jau pirmo reizi bijām šādā prombūtnē. Māte, kā parasti, mani ieraugot, jautāja:
— Nu, ka jums gāja? Vai labi?
— Labi, māmiņ.
— Vai pieredzējāt ko interesantu?
— Jā gan … Nē, nē, neko sevišķu!
Māte paskatījās manī vērīgāk, bet es no viņas aizgriežos. Neko neteikdama, viņa mani sātīgi pabaroja. No tādiem patstāvīgiem klaiņojumiem parasti atgriezāmies izsalkuši kā vilki. Es apēdu pamatīgu brieža aknu gabalu un kļuvu pavisam sapņains. Dzimtā telts bija tik mājīga, mātes tuvums tik mīļš.
— Māmiņ! — es iesaucos. — Vai tas ir slikti, ja ir daudz draugu?
— Gluži otrādi, Bizonīt! Jo vairāk draugu, jo cilvēkam labāk.
— Arī es tāpat domāju… Tas nav nekas ļauns.
Man šausmīgi niezēja mēle. Māte bija tik laba, viņai
varēja visu, visu uzticēt. Bet es ne uz mirkli neaizmiršu biedru rokas spiedienu un zvērestu klusēt. Nē, es viņus nenodošu! Ar māti, neko neizpaužot, varēja risināt viltīgu, apslēptu sarunu, iekšēji smejoties, ka māte neko nezina.
— Vai visi okotoku Vārnas ir ļauni cilvēki? — es nevainīgā tonī jautāju.
— Mēs esam karojuši ar viņiem paaudzēm ilgi, — atbildēja māte. — Viņi nogalināja Melnās Pēdas, mēs nonāvējām Vārnas. Viņi apgalvo, ka mēs esot ļauni cilvēki, mēs sakām, ka viņi ir ļauni cilvēki. Kā lai zina, kam taisnība?
— Varbūt nevienam? — es žigli izsaucos. — Varbūt viņi ir tikpat labi kā mēs?
— Tas ļoti iespējams …
Māte rosījās pa telti, šo to kārtodama un manī nemaz neskatīdamās. Kāds mani tā kā pavilka aiz mēles.
— Māmiņ, — es ierunājos, — bet, ja nu pavisam negaidot, pavisam nejauši es iedraudzētos^ ar dažiem okotoku zēniem, vai tu ļoti dusmotos?
Māte pārtrauca telts kārtošanu un, pētoši skatīdamās manī, pienāca klāt.
— Es jautāju, māmiņ, tāpat vien. Es tikai jautāju! — sabijies centos runāt pavisam nevainīgā tonī.
Māte nostājās tieši man pretī un cieši ielūkojās man acīs.
— Bizonīt, — viņa lēni iemāka, — ar ko jūs satikāties šajās dienās?
— Ne ar ko, māmiņ, ne ar ko! Mēs medījām paipalas, lasījām saskatūnas ogas, stāstījām dažādus stāstus pie ugunskura, runājāmies.
— Bizonīt, kur jūs tikāties ar okotoku zēniem?
Es biju galīgi pārsteigts.
— Māmiņ, vai tad es kaut ko teicu par okotoku zēniem? Es taču neko …
Māte pielēca kājās un izskrēja no telts. Viņa aizskrēja tepat netālu, kur sēdēja tēvs ar vairākiem kaujiniekiem. Viņa kaut ko steidzīgi tiem stāstīja, rādot uz manu pusi. Tie pielēca kājās kā dzelti. Man smadzenēs atplaiksnīja viena doma: jābēg! Izšāvos no telts un kā antilope aizjoņoju nometnes dziļumā. Kāda telts bija vaļā. Ieskrēju tanī. Par laimi, iekšā neviena nebija. Pie sienas gulēja vairākas bizonu ādas. Palīdu zem tām un gulēju tur kluss kā pelīte. Dzirdēju, ka mani ārā sauca. Tomēr paliku savā paslēptuvē.
Es tur nogulēju labu laiku. Tad iekšā sanāca ļaudis. Sāka izmētāt ādas un atrada mani. v — Nāc! — viņi īsi pavēlēja.
Mani veda uz galveno telti. Jau iztālēm pamanīju, ka tur bija milzums ļaužu: saskrējusi vai visa nometne. To ieraugot, mēģināju atkal mukt, bet mani drīz vien noķēra un tālāk veda pie rokas.
— Ko jūs gribat ar mani darīt? — raudulīgi iekunkstējos.
— Nebaidies! Galvu jau nenorausim …
Kad pienācām pie galvenās telts, ļaudis mūsu priekšā pašķīrās. Iegājām iekšā. Es tur ieraudzīju zemē sēžam vecajo padomi ar virsaiti Cēlo Dvēseli un burvi Kinasi priekšgalā. Tur bija arī tēvs un tēvocis Dārdošais Pērkons, bet viņu priekšā stāvēja četri mani biedri, ar kuriem kopā biju pēdējā klejojumā. Man lika nostāties viņiem līdzās. Sejas mums bija drūmas, it kā mūs gaidītu nāves sods. Patlaban izprašņāja vecāko brāli.
— Mēs devām zvērestu, — drūmi atzinās Skanīgā Balss, — un neko neteiksim. Es nedrīkstu pārkāpt zvērestu.
— Kam jūs devāt zvērestu? — tincināja Cēlā Dvēsele.
— Cits citam.
— Būdams jūsu virsaitis, es atbrīvoju jūs no dotā zvēresta.
Skanīgā Balss mirkli svārstījās, pēc tam cieti noteica:
— Nē, es savus biedrus nenodošu!
Burvis Kinasi uzrunāja mūs visus piecus reizē:
— Pienapuikas! Kamēr jūs rotaļājaties zvērestu došanā, tikmēr pār mūsu galvām savilkušies negaisa mākoņi! Apdraudēta ir visa nometne. Puņķu tapas Tūliņ, šajā pašā brīdī izbeidziet tielēšanos, citādi dabūsiet zvērēt pie «Lielā Raga»! Ko tas nozīmē, tas man jums nav jāstāsta.
Ai, es to zināju! Kādas bailes es pārdzīvoju tajā reizē, kad manas vainas dēļ Plānajam Sniegam vajadzēja zvērēt pie «Lielā Raga»! Nešaubīgi ticējām, ka par nepareizi dotu zvērestu draud neizbēgama un drīza nāve.
Visi pieci aši saskatījāmies, ne vārda nerunādami. Kad mans skatiens sastapās ar brāļa acīm, lūdzoši noliecu galvu. Viņš man atbildēja ar tādu pašu piekrītošu mājienu.
— Mēs satikāmies, — sacīja vecajiem Skanīgā Balss, — ar … ar okotoku zēniem.
Visi klātesošie kaut ko tādu jau nojauta paši, tomēr brāļa vārdi uz viņiem atstāja milzīgu iespaidu. Tikai tagad sāku noprast, cik liela nozīme tika piešķirta šai ziņai.
— Vai tālu no šejienes? — virsaitis jautāja.
— Divu stundu jājiena attālumā.
Atkal visi nošalca, pārsteigti, ka okotoku grupa atradās tik tuvu.
— Ko jūs ar viņiem darījāt? Cik viņu bija?
— Četri… Mēs neko nedarījām. Runājāmies, kopā pārnakšņojām, nosolījāmies, ka …
Skanīgā Balss saminstījās. Viņš šaubījās,, teikt vai neteikt.
— Ko jūs nosolījāties? — virsaitis bargi uzstāja.
— Ka… būsim tagad… draugi, — drebošā balsī atzinās brālis.
Vecajie uzņēma šo ziņu ar dīvainu mieru, bez gaidītā dusmu izvirdumu. Tēvocis Dārdošais Pērkons pieliecās pie tēva un kaut ko viņam pačukstēja pie auss, pēc tam es skaidri redzēju, ka abi — tēvs un tēvocis — pasmaidīja. Ko tas varēja nozīmēt?
— Vai tu redzēji, Skanīgā Balss, kādā virzienā okotoku zēni aizgāja no jums? — jautāja virsaitis.
— Redzēju. Uz dienvidiem, bet mēs — uz ziemeļiem.
— Vai tu atceries ceļu uz to vietu, kur viņus sa- tikāt?
— Atceros …
— Sagatavojies! Tūliņ tev būs jādodas turp ar izlūkiem.
Vēl mūs iztaujāja par Rukstonu, bet mēs neko vairāk nevarējām pateikt, izņemot to, ka amerikānis atrodas Vārnu nometnē. Virsaitis deva pavēles, un visi izklīda pa savām teltīm. Skanīgā Balss ar izlūkiem aizjāja no nometnes, pārējie kaujinieki pastiprināja sardzi pie zirgu ganībām. Citādi dzīve nometnē ritēja parastās sliedēs. Neviens man neko nepārmeta. Gluži otrādi, mana vecuma puikas ielenca mani un nelikās mierā, lai es pastāstot par okotoku zēniem. Pašam negribot, nokļuvu uzmanības centrā.
Izlūki apstiprināja to, ka Vārnu nometne ir ļoti tuvu. Pirms nakts iestāšanās sadzinām zirgus mazajā aplokā, kas bija ierīkots nometnes tuvumā, bet labākos auļotā- jus katrs piesēja turpat pie savas telts. Mūsu telts priekšā stāvēja trīs zirgi: tēva, brāļa un mans losis. Skanīgajai Balsij un man vajadzēja tos pa nakti apsargāt, tāpēc ka tēvs aizgāja ar kaujiniekiem apsargāt nometni.
Bijām nomodā uz maiņām) līdz pusnaktij sargāju es, pēc pusnakts — brālis Skanīgā Balss. Turēdams loku šaušanas gatavībā, stāvēju telts priekšā. Zirgu purni man gandrīz dūrās klāt, un es tos varēju aizskart. Ar mani kopā sargāja suns Pononka, izstiepies turpat man pie kājām. Nekas sevišķs neatgadījās. Kad nakts jau bija pusē — es to ievēroju pēc zvaigznēm —, pamodināju brāli un pats likos gulēt.
Miegs bija salds. Mani uzmodināja pieskāriens rokai. Uzreiz biju pamodies.
— Celies ātrāk! — nočukstēja brālis.
— Kas noticis?
— Neaizmirsti paņemt loku un bultas! — viņš vēl piebilda un nozuda.
Klusītiņām pasaucu Pononku un izgāju no telts. Zvaigznes bija mainījūšas savu stāvokli. Nakts bija krietni patecējusi. Bija vēl tumšs, bet jau tuvojās rīts.
— Uzspicē ausis! — brālis tikko dzirdami nočukstēja.
Nometnē, kā. jau parasti, bija dzirdamas dažādas skaņas. Palaikam ierējās kāds suns, lai gan bija pavēlēts visus piesiet teltīs, palaikam nogrudzinājās kāds zirgs. Pēc brīža kaut kur tālu pakalnos klusināti, gari stiepti iegaudojās koijots.
— Mēness nav, bet viņš gaudo tik stiepti, — pievērsa manu uzmanību Skanīgā Balss. — Tas ir savādi.
Līdzīga gaudošana atskanēja pakalnā nometnes pretējā pusē.
— Tā nemēdz būt, — nomurmināja brālis.
Mūsējiem bija citi sazināšanās signāli. Tātad koijotu gaudas raidīja kāds cits. Es sāku drebēt aiz satraukuma.
— Varbūt aizskriet uz zirgu aploku un brīdināt sardzi? — ieteicos.
— Kādēļ? — iebilda brālis. — Viņi dzirdēja to tikpat labi kā mēs. Uzraudzīsim telti, jo tie var ielavīties pašā nometnē.
Nebiju nobijies, bet sirds gan man bija nemierīga. Noglaudīju Pononkam galvu. Suns nekļūdīgi pirmais justu kāda sveša cilvēka tuvošanos un riedams saceltu trauksmi. Aptaustījām zirgus, centāmies ar acīm izurbties cauri tumsai. Pa to laiku koijotu gaudas mitējās un iestājās dziļš klusums. Varbūt tie tik tiešām būs bijuši īsti zvēri?
Pēkšņi tanī pusē, kur atradās zirgu aploks, norībēja šāviens. Sarāvos tā, it kā šāviens būtu bijis domāts man. Visi suņi nometnē piepeši sāka riet. Atbalss vēl nebija ielejā norimusi, kad jau turpat nodārdēja vēl viens un vēl vairāki rībieni. Kanonāde nebija ilga. Pēc pārdesmit šāvieniem, atbalsis aizvēlās pakalnos un iestājās atkal tāds klusums, ka ausīs džinkstēja.
— Kas tur bija? — jautāju brālim.
— Tur šāva mūsējie. Acīmredzot okotoki gribēja piekļūt zirgiem. Būsim uzmanīgi, jo viņi var atnākt šeit.
Šāvieni bija uzmodinājuši visu nometni. Teltīs sākās rosība. Māte satraukta iznāca laukā un nostājās mums līdzās. Austrumu pamale jau sāka bālēt. Tuvojās rīts. Nekas vairs neiztraucēja mieru un klusumu.
Tiklīdz atausa gaisma, virsaitis izsūtīja labākos izlūkus, lai tie apskatītu nometnes apkārtni, bet visiem pārējiem aizliedza pagaidām iziet. Drīz vien jau no pēdām bijām uzzinājuši, kas naktī bija noticis. Tie patiešām bija bijuši okotoku Vārnas. Prāva viņu vienība bija piezagusies pie 'zirgu aplokiem, bet mūsu sarga uguns viņus pārsteidza un lika bēgt. Tanī pašā laikā otra — mazāka Vārnu grupa pielavījās nometnei no otras puses, šaudīšanās pie zirgu aploka brīdināja viņus par mūsu modrību. Tāpat kā lielā uzbrucēju vienība, arī viņi atteicās no sava nodoma un laidās prom.
Agri tās dienas rītā novācām nometni un devāmies uz ziemeļiem. Apvidus bija pārāk nedrošs, kaimiņi pārlieku bīstami.
Es pārdzīvoju skaudras dvēseles mokas. Divas pēdējās naktis manā bērnišķīgajā izpratnē bija pilnīgi nesaderīgas. Pirmajā naktī dzima neviltotā draudzība ar okotoku zēniem, bet nākamajā naktī viņu tēvi bija gribējuši mūs aplaupīt un nogalināt — tas rupjā kārtā sagrāva visus manus līdzšinējos priekšstatus par cilvēkiem. Tas ap vērsa pilnīgi otrādi manu jūtu pasauli.
Pagriezu zirgu uz brāļa pusi un jāju viņam blakus.
— Skanīgā Balss! — pavisam sagrauzts nomurmināju.
— Kas tagad notiks?
Arī viņa sejā jautās izmisums.
— Nezinu, kas notiks.
— Vai atkal sāksies karš ar viņiem?
— Ja viņi mums sekos, tad būs karš.
Divas asaras, divas karstas asaras gribēja sarietēt man acīs, tomēr savaldījos.
— Turies! — uzmundrināja mani brālis, aizsmakušā balsī čukstēdams. — Turies kā vīrs!
— Es negribu karu, — drebēdams atbildēju. — Negribu, lai mums uz viņiem vajadzētu šaut… Šis Melnais Mokasīns…
Kaut kas man iespriedās kaklā, nevarēju vairs parunāt.
— Melnais Mokasīns ir lāga zēns, — apstiprināja Skanīgā Balss. — Viņš varētu būt īsts mūsu sirdsdraugs —1 Melnais Mokasīns, mūsu brālis.
— Viņš man tik mīļš, — vārdi man spriedās kaklā.
— Viņš man tik mīļš … tik mīļš …
Skanīgā Balss spēji izslējās seglos, it kā gribētu atbrīvoties no mīkstsirdības, un sašuta.
— Nekrīti izmisumā, Bizonīt! — viņš sacīja bargi. —• Nenolaidīsim spārnus! Ja būs karš, tad būš jākaro, tāds ir mūsu liktenis. Nesāksim pinkšķēt kā bērni! Hauk!
Asaru aizmiglotām acīm paskatījos uz viņu un biju pārsteigts, ka viņā jau bija tik daudz no īsta kaujinieka rūdījuma, īsta sīkstuma. Es nevarētu parādīt tādu drosmi, tādu izturību, neparko nevarētu.
— Skanīgā Balss! — izdvesu. —* Man ir smagi, ļoti smagi!
Bet arī viņa iekšējā apņēmība nebija ilga, tā drīz vien atslāba.
— Man arī ir smagi, — viņš nedroši un klusi atzinās.
Vienīgā laime, ka šajā mulsuma brīdī varēju patverties pie dārgajām būtnēm, kuras bija man līdzās, un stiprināt savu sirdi ar viņu tuvību: tie bija mans losais zirgs un uzticamais suns Pononka, tie bija tēvs un māte, tas bija tēvocis Dārdošais Pērkons, kurš atkal bija salabis ar vecākiem; tas bija sirsnīgais brālis Skanīgā Balss, kas dalījās ar mani manās bēdās, — visa mūsu dzimta, kas taisnā ceļā devās uz ziemeļu prērijām.