Pēc strauja gājuma tās pašas dienas vakarā sasniedzām Piena upi un, pārbriduši pāri, ierīkojām nometni tās kreisajā — ziemeļu krastā. Pa to laiku, kamēr visi iekārtoja nometni un cēla aploku zirgiem, kādi divdesmit mednieki gan jāšus, gan kājām izklīda pa apkārtni, lai upes briksnājā pamedītu. Te pēkšņi tālumā nogranda šāvieni.
Saulrietā nometnē sacēlās liela kņada. Es tieši tanī brīdī makšķerēju zivis upes līkumā. No prērijas puses atskanēja sauciens. Tur pakalnā rietošās saules staros pamanīju tikko velkamies divus cilvēkus. Viens no mūsu ļaudīm balstīja kādu. svešu nācēju, kurš kliboja. Klibais indiānis bija ļoti novārdzis, tas jau iztālēm dūrās acīs.
Nesadzirdēju, ko mūsu mednieks kliedza nometnes ļaudīm, bet tas bija kaut kas ļoti svarīgs. Pametu makšķeri un aizjozu uz mūsu telti. Pie ieejas sastapu māti, kas vērīgi ieklausījās neskaidrā, tālā dunoņā.
— Kas noticis? — satraukts jautāju.
—• Nezinu, nezinu, — atbildēja māte klusinātā balsī. Viņa bija ļoti satraukta.
Tanī brīdī skaļi iedārdējās bungas nometnē. Tā bija trauksme. Pēc dobjās dārdoņas mēs uzreiz pazinām, ka tās ir burvja Kinasi bungas. Tās atskanēja tikai svarīgos gadījumos un lielos svētkos. Un vienlaikus nometnes dziļumā sadzirdējām pavēļu saucienus:
— Visi uz virsaiša telti! Visi uz virsaiša telti! Visi!
Atskrēja pie mums tēvs un pavēstīja jaunumu:
— Nakts Ērglis atgriezies!
— Nakts Ērglis… atgriezies? — atkārtoja māte, ar roku aizsegdama izbrīnā pavērto muti.
— Vai dzīvs? — viņa uztraukti jautāja.
— Bet kā tad viņš citādi varētu atgriezties, sieva?! Dzīvs! Nu žigli uz virsaiša nometni!
Nakts Ērgļa atgriešanās mani uzbudināja tikpat stipri kā pieaugušos. Spilgti manu acu priekšā atplauka notikumiem bagātā pērnā gada nakts: pēc veiksmīgā uzbrukuma Rukstona un okotoku Vārnu nometnei gaidījām atgriežamies visus kaujiniekus un vienu nesagaidījām — Nakts Ērgli. Tad man iešāvās prātā kļūmā doma sašaut bultas četru kritušo ienaidnieku līķos. Sakarā ar Nakts Ērgļa nozušanu kaujinieki pārmeta burvim Baltajam Vilkam.
Virsaiša telts priekšā kurējās liels ugunskurs. Mēs tur ieraudzījām lielu ļaužu pūli — gandrīz visus nometnes ļaudis. Nakts Ērglis nekur nebija redzams. Toties mednieks, kurš Viņu bija atvedis, stāvēja pie ugunskura un stāstīja, kā un kur viņš viņu bija atradis. Viņš to bija saticis pie upes stundas gājiena attālumā no nometnes. Pirms vairākām nedēļām Nakts Ērglis bija atklibojis līdz Piena upei, zinādams, ka mēs šeit visbiežāk uzturamies. Pateicoties laimīgam gadījumam, šodien bijām ieradušies taisni šajā apvidū un mūsu mednieks uzdūries viņa slēptuvei. Viņš atrada Nakts Ērgli galīgi aiz bada novārgušu un atvilka viņu līdz mūsu nometnei.
Stāstījums bija galā. Divi kaujinieki izveda no telts Nakts Ērgli, kas bija izģindis kā skelets. Tas bija rēgs, ne cilvēks. Uzmanīgi viņš tika nosēdināts netālu no ugunskura uz bizonu ādu kaudzes. Piegrūdu mātei pie sāniem.
— Māt, — iejautājos, — vai tas ir Nakts Ērglis?
— Jā, tas ir viņš.
— Vai tas nav viņa gars?
— Nē, tas ir viņš pats. Esi mierīgs!
Viņam atnesa vieglu barību no brieža aknām. Visi, svinīgi klusējot, nolūkojās, kā Nakts Ērglis ēda.
—i Redzi? — māte man pačukstēja. — Gars jau neēstu.
Pēc tam viņam pasniedza pīpi, un Nakts Ērglis ilgi smēķēja klusēdams. Beidzot, viņš mazliet atguvās un mēģināja izslieties.
— Hau ni tuki — kā tu jūties? — pajautāja viņam virsaitis Cēlā Dvēsele.
— Nit achkse — ļoti labi, — atbildēja Nakts Ērglis.
Viņš palūkojās visapkārt un gribēja pasmaidīt, bet iznāca tikai vāra grimase.
— Brāļi, — viņš uzrunāja klātesošos. — Skatos uz jums, esmu atkal tuvinieku vidū, sirds man silst… Jūs gribat zināt, ko esmu piedzīvojis. Tas bija kaut kas neparasts. Klausieties!
Un viņš sāka savu stāstu, bieži to pārtraukdams, lai atpūstos. Tanī naktī, kad notika uzbrukums Rukstonam un Vārnām, Nakts Ērglis bija iedalīts kaujiniekos, kuri šāva no pakalna lejup uz ienaidnieka nometni. Pēc tam ar vairākiem biedriem viņš pieteicās iet aizdedzināt teltis, bet ienaidnieks bija modrsL viņi tika padzīti. Bija jābēg uz upes pusi. Tad Nakts Ērglis ar lodi tika ievainots kājā. Krizdams viņš tumsā pazaudēja bisi. Viņu pa- krītam neviens no biedriem nepamanīja, bet saukt viņš neuzdrošinājās, jo turpat tuvumā snaikstījās Vārnas. Viņš aizvilkās līdz upei. Kauja jau bija rimusi. Ienaidnieka nepamanīts, viņš ieslīdēja ūdenī, straume laimīgā kārtā viņu sāka nest projām. Tā viņš nopeldēja labu gabalu, tad izrāpās krastā un gribēja aizvilkties līdz mums, līdz nometnei. Upē viņš bija pamatīgi noasiņojis, sāpes celī bija neciešamas. Izrāpies krastā, viņš zaudēja samaņu. Kad viņš nāca pie samaņas, saule jau bija augstu pie debesīm. Vajadzēja atmest domas sasniegt savējos. Viņš baidījās no Vārnu pakaļdzīšanās, tādēļ nogulēja visu dienu upmalas krūmos. Vakara krēslā, atspiezdamies uz nūjas, uzsāka atceļu. Ievainotā kāja lika sevi manīt arvien vairāk, vairākkārt viņš krita bezsamaņā. Trešajā dienā viņš tikko vairs spēja pavilkties uz priekšu, acu priekšā viss dubultojās. Pēkšņi viņš sadzirdēja balsis. Viņu uzgāja divi tirgoņi. Metisi. Viņi uzsēdināja Nakts Ērgli zirgā un aizveda uz savu nometni. Labie ļaudis aprūpēja viņu cik vien spēdami. Kad. viņi devās uz austrumiem, tad paņēma viņu līdzi. Brūce tikai pēc vairākiem mēnešiem daudzmaz sadzija. Kāja bija stīva, celī saliekta. Šā gada agrā pavasarī daudzi amerikāņu kalnieši devās uz rietumu Montānas kalniem, kur raka zeltu. Nakts Ērglis viņiem pievienojās, jo starp kalniešiem sastapa labus ļaudis, kuri neliedza viņam brālīgu atbalstu…
Vai tas var būt?! — stāstījumu pārtrauca kāds no klausītājiem. — Amerikāņi — un tomēr labi cilvēki? Tas nu gan izklausās neticami! Un pat neliedza brālīgu atbalstu tev, indiānim?
— Jā, tā bija. Viņi man palīdzēja.
— Tie nebūs bijuši amerikāņi!
— Bija! Bet tev taisnība, tie bija mazliet citādi amerikāņi. Tiesa gan, kalnieši ne ar ko īpaši neatšķīrās, tikai acīmredzot bija ļoti trūcīgi, salīgti pie bosa, bagāta uzņēmēja, kalpoja tam un strādāja viņa labā. Šie nabaga kalnieši pret mani bija ļoti sirsnīgi…
— Savādi gan! Savādi gan! — no visām pusēm atskanēja saucieni, un mūsu kaujinieki pirmo reizi sāka aptvert, ka bez viņiem zināmajiem «ļaunajiem amerikāņiem» bija vēl arī labi amerikāņi.
Nakts Ērglis turpināja savu stāstījumu.
Ceļojums ar šiem uz rietumiem bijis patīkams, bet tajā pašā karavānā atradies arī viens ārsts. Šis jaunais dziednieks par visu vari gribējis viņam amputēt kāju. Bet Nakts Ērglis neparko nav gribējis to pieļaut. Viņš aizbēdzis no kalniešiem un pēc ilgas, mokpilnas klaiņošanas sasniedzis Piena upi. Brūce ceļgalā atkal sākusi strutot, grūti bijis medīt, nācies badoties. Šovakar viņš sadzirdējis upmalā mūsu mednieka piesardzīgos soļus. Un tas esot bijis viņa glābiņš.
Nakts Ērglis bija beidzis savu stāstu. Viņš nostājās uz savas veselās kājas un saviļņots sacīja:
— Lai Labais Gars pret jums ir tikpat labs, cik labs viņš bija pret mani!
Pēc šiem vārdiem piecēlās virsaitis Cēlā Dvēsele un atbildēja:
— Jūs visi atminaties, kas notika pagājušajā pavasarī. Mūsu lielais burvis Baltais Vilks nebija kļūdījies. Apslēptie spēki viņam bija devuši pareizu padomu. Mēs bijām vainīgi, mēs bijām kurli un akli, nesaprazdami vie- dīgoš vārdus. Baltais Vilks apgalvoja mums, ka tu, Nakts Ērgli, esot dzīvs. Mēs, negudrie, viņam neticējām. Baltais Vilks aizgāja no mums uz Mūžīgajiem Medību laukiem, bet viņa gars lidinās mūsu vidū. Tas priecājas tāpat kā mēs par tavu pārnākšanu. Atnesiet man viņa bungas!
Tūdaļ tika izsaiņotas lielā burvja bungas, kuras kāclīeiz bija piederējušas Baltajam Vilkam un kuras viņš pats bija nolicis nost un paslēpis. Pirmo reizi pēc gadu ilgas klusēšanas bungas atkal ieskanējās, pats virsaitis rībināja tās. Visi klausījāmies klusuciešot, tikai Baltā Vilka atraitne pusbalsī uzsāka dziesmu, kuru burvis bija dziedājis pirms nāves.
Nakts jau sen bija sabiezējusi, vējš, traukdamies pāri prērijām, plandīja mūsu ugunskura liesmas, žēlabaini gaudoja mūsu suņi.
Pēc brīža šīm skaņām pievienojās otras bungas, ko rībināja burvis Kinasi. Tādā veidā Kinasi parādīja pienācīgo godu savam priekštecim un varbūt vienlaikus gribēja pievērst uzmanību tam, ka viņš tagad ir mūsu grupas burvis.
Kad bungu rīboņa apklusa, virsaitis sacīja:
— Jūtu, ka Baltais Vilks šodien ir te, starp mums. Viņš pieskata mūs.
Visi klātesošie juta to pašu. Es tobrīd varēju apzvērēt, ka dzirdu Balto Vilku.
Nakts Ērgļa parādīšanās mūsu vidū bija ārkārtējs notikums. Būdami pavisam vienkārši cilvēki, dabas bērni kā visi indiāņi, mēs akli ticējām neredzamajiem spēkiem un to visvarenajam iespaidam uz mūsu dzīvi. Pērnā gada notikums, šķietami kļūmais Baltā Vilka pareģojums bija ne tikai sašķobījis mūsu paļāvību uz burvja viedīgumu, bet bija licis sākt šaubīties, vai neredzamie spēki vēl ir palikuši mums labvēlīgi. Un te, lūk, Nakts Ērglis tomēr atgriezās, un tas bija neapšaubāms pierādījums tam, ka Baltā Vilka pareģojums bija bijis pareizs un ka gari bija labvēlīgi pret Balto Vilku un mums. (Tikai daudzus gadus vēlāk sapratu, ka tā bija acīm redzama apstākļu sagadīšanās, kas nāca par labu Baltajam Vilkam.)
Vispārējā pacilātība, ko nometnē izraisīja Nakts Ērgļa atgriešanās, ierosināja cildenu domu. Pēc virsaiša Cēlās Dvēseles un burvja Kinasi nelielas apspriedes tanī pašā naktī visi vīrieši tika sasaukti uz lielo sapulci. Loka vidū tika sakurts milzīgs ugunskurs. Tie kaujinieki, kuri notupās mazliet tālāk no gaismas, pilnīgi saplūda ar nakts tumsu, tikai viņu acīs plaiksnījās uguns atspīdums.
— Šī lielā diena, — iesāka virsaitis, — liek mums izdarīt attiecīgus secinājumus. Okotoku Vārnas nenogalināja Nakts Ērgli. Tādā dienā sirds nav jānocietina. Kādā veidā mēs vislabāk godināsim Baltā Vilka piemiņu? Pasniegdami okotoku Vārnām draugu roku …
— Pagājušajā naktī viņi gribēja mums uzbrukt, — kāds no malas piesardzīgi izmeta.
— Tādā dienā mums jāizklīdina naids. Viņi mums nodarīja pārestību, bet par to mēs vēl smagāk viņiem atmaksājām.
— Un Rukstons? Tas tup pie viņiem.
— Ja divas ciltis pa īstam grib izlīgt mieru, nav tāda spēka, kas varētu stāties tām ceļā. Miers padarīs Rukstonu nekaitīgu … Vai kādam ir iebildumi?
Neviens neatsaucās.
— Vai visi ir par mieru?
— Jā, jā, visi, — visi vienā balsī atbildēja.
Rītausmā Cēlā Dvēsele izsūtīja jātnieku uz dienvidiem, uzdodams uzmeklēt okotoku Vārnu nometni un paziņot viņu virsaitim mūsu vēlēšanos noslēgt mieru un pasniegt viņam simbolisku velti — kinikinika tabaku. Par goda sūtni gribēja būt mans tēvs, pieteicās arī tēvocis Dārdošais Pērkons, bet, paklausot vairākumam, tika nosūtīts Ērgļa Spalva.
Mūsu nometne, pastiprinot apsardzi, palika tanī pašā vietā, Piena upes krastā. Grūti bija paredzēt, kāda būs Vārnu atbilde.
Labāku atbildi vairs . nevarēja gaidīt. Piektajā dienā atgriezās sūtnis un atveda no viņu virsaiša kā samierināšanās zīmi rožainā papīrā ietītu bālģīmju tabakas paciņu. Tā bija dārga velte. Sūtnis, sīki attēlojot mūsu vecajiem sava apmeklējuma norisi, pastāstīja, ko viņš bija atradis Vārnu nometnē.
— Es mazlietiņ saprotu Vārnu valodu, — viņš sacīja. — Pats savām ausīm dzirdēju, ka daudzi grib dzīvot ar mums mierā.
— Vai pie viņiem bija Rukstons?
— Bija. Bet Vārnas viņu neieredz. Rukstons viņus apdzirda un musina uz zirgu zagšanu tāpat kā pērn. Sola milzīgu ķērienu.
— Tad jau Vārnas varbūt arī paklausīs viņam?
— Vairs ne. Zirgus zagt kļūst arvien grūtāk. Pirms piecām dienām viņi pārliecinājās par mūsu modrību. Tā bija laba mācība. Viņi tika nopietni brīdināti.
— Ko tad viņi darīs ar Rukstonu?
— Viņi grib to patriekt. Droši vien padzīs arī. Ar mums viņi grib sastapties pusceļā, Gliemežupes lielajā līcī, un tur izsmēķēt miera pīpi.
— Vai tu biji pietiekami uzmanīgs? — Virsaitis caururba sūtni ar ciešu skatienu. — Vai tu vērīgi sekoji visam, vai uzmanīji viņu acu izteiksmi un uztvēri katru čukstu, un neļāvi sevi apmuļķot? Vai tu vari galvot, ka Vārnas negatavo mums lamatas un tik tiešām no sirds grib līgt mieru?
— Es biju uzmanīgs. Turēju acis un ausis vaļā. Vārnas grib līgt mieru.
— Hauk, hauk! — mūsu kaujinieki pauda savu apmierinātību.
Līdz Gliemežupes lielajam līcim bija jāiet pusi dienas. Ieradāmies tur nākamās dienas pievakarē. Vārnu vēl nebija. Izmeklējām upes krastā paprāvu pļaviņu, kurā divas lielas nometnes varētu izvietoties pietiekamā atstatumā viena no otras.
Šoreiz mazāku uzmanību pievērsām piesardzībai, bet vairāk raudzījāmies uz to, lai atrastos tuvāk ūdenim, iekuriem un ganībām.
Otrā rītā mūsu sargpostenis no dienvidu pakalna ziņoja, ka tuvojas liels cilvēku pulks. Okotoku Vārnas tuvojās parastā kārtībā un bez mazākās tramības, tā, it kā mūs — viņu neseno ienaidnieku nemaz nebūtu tuvumā. Bet dūrās acīs tas, ka visi Vārnas — kā vīrieši, tā sievietes un pat bērni bija svinīgi saposušies. Vīriešiem sejas bija spilgti krāsotas, viņu galvas bija lieliski izrotātas ērgļu spalvām., un dažiem kaujiniekiem bija krāšņas spalvu cepures. Ar šo svinīgo izskatu Vārnas gribēja uzsvērt mirkļa svarīgumu, parādīt mums cieņu; tik klaja goddevība no mūsu neseno ienaidnieku puses mūs ļoti iepriecināja un darīja mūs lepnus.
Skanīgā Balss aiz vecāku muguras slepus, tā, lai neviens neredzētu, pamāja man lm, kad es nostājos viņam līdzās, pačukstēja man ausī:
— Nāc, iesim pie viņiem!
— Pie Vārnām? — es satrūkos.
Bija stingri noliegts viņiem tuvoties, iekams nebija notikusi svinīgā tuvināšanās ceremonija un kamēr nebija izsmēķēta draudzības pīpe.
— Ne jau tieši pie viņiem pašiem, — brālis man paskaidroja, — bet kaut kur viņu tuvumā. Vai tu nāksi?
— Eju.
Vai bija starp Melnajam Pedam kopš vakardienas vēl kāds laimīgāks par mums abiem — Skanīgo Balsi un mani? Lūk, tas, ko tik karsti bijām vēlējušies, tagad piepildījās: nebūs vairs mūsu starpā asiņainu sadursmju, neviens mums vairs neliegs draudzēties ar Melno Mokasīnu.
Tas mums abiem bija brīnišķīgs rīts. Paipalas upmalas krūmos pulpināja tik skaņi un priecīgi kā vēl nekad. Vējš likās maigāks un siltāks kā jebkad. Kopš vakardienas mūs pārsteidza tas, ka prērijās auga tik daudz bezgala košu puķu. Vesels smaržu mākonis cēlās no tām.
Aizlavījāmies no nometnes, neviena nepamanīti, jo visi vērīgi sekoja tam, kā tuvojas Vārnas. Virsaitis Cēlā Dvēsele izsūtīja pretī apsveicējus, kaujiniekus, kuriem vajadzēja parādīt viņiem apmetnes vietu pļavas otrā galā. Drīz vien viesi jau bija uzslējuši tur teltis un netālajā upē veda dzirdināt zirgus. ,
Jozām gar Gliemežupes stāvo pakrasti. Kraujas un pakalnu aizsegā neviens mūs nevarēja pamanīt. Mezdami līkumu aiz pakalniem, mēs jau varējām soļot lēnāk un brīvāk, tomēr Skanīgā Balss turēja mani pie rokas un piepalīdzēja, lai es tiktu līdzi.
— Pieaugušajiem, — ierunājās brālis, — pieaugušajiem reizēm iešaujas labas domas prātā. Nudien! Viņi izdara daudz muļķību, tas pats par sevi saprotams, bet vēlāk tās izlabo. Tāpat kā šoreiz.
— Bet ir vēl tādi pieaugušie, kuri nekad nekļūdās, — arī es izteicu savu viedokli.
— Tādu nu gan nav! — Brālis noliedzoši papurināja galvu.
— Ir gan, kad es tev saku. .
— Nav. Varbūt vienīgi Cēlā Dvēsele.
— Ē, netrāpīji! — atsaucos.
— Nu tad varbūt burvis Kinasi?
— Arī ne, — es saucu, pamezdams skatienu visapkārt.
— Nu kas tad, saki un netielējies!
— Mūsu vecāki. Tēvs un māte. Viņi nekļūdās.
Skanīgā Balss mīlēja viņus tāpat kā es un, kaut arī
tas nesakrita ar viņa ieskatu, atzina, ka man taisnība — tik tiešām mūsu vecāki reti kad kļūdījušies.
Tā pārcilājot dzīves atziņas, sasniedzām pakalnu, kura pakājē Vārnu grupa iekārtoja savu nometni. Gandrīz vai pašā pakalna korē pieplakām pie zemes un līdām uz priekšu pa zāli, kas sniedzās pāri mūsu galvām. Augšā apstājāmies un palikām guļot zemē. Pirmās Vārnu teltis atradās no mums ne tālāk par divsimt soļiem.
Man vienmēr ļoti patika no augšas nolūkoties uz nometni, it īpaši tad, kad to iekārtoja. Acu priekšā kā uz delnas norisēja tik daudz brīnumaina. Parasti/ielejā tika uzslieti vairāki desmiti telšu, kurās rosījās ap trīssimt cilvēku.
Mūs interesēja mūsu četri draugi. Saspringti pūlējāmies viņus ieraudzīt starp bērniem. Bet grūti bija viņus pamanīt raibajā kustīgajā pūlī.
— Kur viņi nolīduši? — murmināja pie sevis Skanīgā Balss.
Bet drīz vien pamanījām vairākus zēnus, kuri parādījās ejā starp tuvākajām teltīm. Viņi nāca taisni šurp — mūsu pakalna virzienā.
— Tie ir viņi! — brālis priecīgi iesaucās.
Jā, tie bija tie paši zēni. Mēs pazinām Melno Mokasīnu un pēc tam vēl vienu no mūsu draugiem.
Mūs pārņēma nevaldāms prieks un pārgalvīga noskaņa.
— Pagaidi! — nočukstēja Skanīgā Balss. — Padzīsim jokus! Kad viņi pienāks vēl mazdrusciņ tuvāk, iebļausi- mies un pārbiedēsim viņus!
Okotoku zēni tuvojās pakalna pakājei.
— Kāpēc viņi nāk šurp? — iejautājos.
— Droši, vien čurāt.
Brālim bija taisnība. Kad zēni nonāca pie pašas pakalna pakājes, viņi apstājās kādu piecdesmit soļu atstatumā no mums, lai nokārtotu savu vajadzību.
Redzēdams, ka brālis jau gatavojas iekliegties, es viņu spēji parāvu aiz pleca.
— Nevajag! — es viņu apturēju. — Tagad nfe! Māmiņa man teica, ka tas var ļauni atsaukties. Pagaidi, kamēr beigs!
Skanīgā Balss man paklausīja un neiekliedzās. Toties mēs abi sākām atdarināt pūču ūjināšanu. Tās bija savādas, gluži kā apskurbušas, pustrakas pūces. Okotoku zēni acumirklī izdzirda šos saucienus un tramīgi palūkojās uz augšu.
Skanīgā Balss izslēja galvu no zāļu čemura. Melnais Mokasīns uzreiz viņu pazina. Viņš gribēja drāzties pie mums, bet atcerējās, ka nav brīv. Tikai jautri klaigādams, viņš sāka ar savu draugu lēkt prieka deju. Mēs atkal paslēpāmies zālē.
— Diezgan! — iesaucās brālis. — Laižamies projām!
Kad atgriezāmies nometnē, taisni tanī brīdī virsaitis
Cēlā Dvēsele uzklausīja izlūkus, kuri nupat bija pārnākuši no slepenā gājiena: viņiem bija uzdots izsekot, vai atnācēju vidū nav Rukstona un viņa bandas. Izlūki apgalvoja, ka Rukstona šeit neesot, un tas vēl vairāk nomierināja mūsu vecajos.
— Pamanījām vēl kaut ko interesantu, — beigās sacīja viens no izlūkiem, pamezdams ašu skatienu uz Skanīgo Balsi un mani. — Likās, ka esam uzgājuši divus slapstīgus kaujiniekus.
— Kādus kaujiniekus? — Virsaitis kļuva nemierīgs.
— Bet tā bija alošanās. Tie bija tikai divi jauni koijoti …
Pļaviņā starp teltīm pēcpusdienā tika sakurti vairāki ugunskuri. Te visu kaujinieku lokā salasījās abu cilšu vecajie. Arī mūsējie ieradās savos labākajos tērpos, un, kad vieni un otri bija apsēdušies zemē cits citam pretī, pavērās tik skaists, tik krāšņs skats, ko vēl pēc daudziem gadiem ar saviļņojumu un jūsmu atcerējās ikviens šīs sapulcēšanās dalībnieks.
Mums, zēniem, bija atļauts būt klāt un sekot sarunām. Manī plosījās pretrunīgas jūtas. Okotoku Vārnas, precīzāk izsakoties, viņu kaujiniekus, mūsu senos- un nīstos ienaidniekus, līdz šim nebijām varējuši citādi iztēloties kā vispretīgākos radījumus briesmoņu izskatā, bez jebkādām cilvēciskām jūtām. Ar viņiem mums saistījās priekšstati par pastāvīgām briesmām, pēkšņu nāvi, skalpiem, kuri nodīrāti no mūsu vai viņu galvām. Bet tagad es redzēju viņus savā priekšā pavisam tuvu un gluži citādus: pieklājīgus, saposušos, draudzīgus, tādus pašus kā mēs. Patiešām grūti bija noticēt, ka tie bija bīstamie okotoku kaujinieki.
Sarunas nevilkās ilgi, un tās norisēja pēc senas, ierastas kārtības. Uzrunas teica abi virsaiši. Vispirms — mūsu viesis Vārnu virsaitis. Pēc tam Cēlā Dvēsele teica šādus vārdus:
— Gan mēs, Melnās Pēdas, gan jūs, Vārnas, bijām ne- - saprātīgi. Karojām no paaudzes paaudzē visu mūžu. Kādēļ? Vai tādēļ, ka mums ir viena un tā pati ādas krāsa? Šodien zvīņas mums nokritušas no acīm, karš mūsu starpā beidzies, beidzies uz visiem laikiem. Mums ir tikai viens ienaidnieks — baltie. Kamēr vien saule lēks pie debesīm un kamēr zemē augs zāle, kamēr dienai sekos nakts, tik ilgi nekas nespēs sagandēt mūsu miermīlīgās attiecības pret okotoku Vārnām. Mēs cienām jūs tāpat kā savus kaujiniekus. Lai aizkūpinām miera pīpi!
Burvis Kinasi sagatavoja lielu, ceremoniālu pīpi, kas bija izdedzināta no sarkanā māla, un, aizkūpinājis to, pasniedza Cēlajai Dvēselei, un no šīs pīpes pēc kārtas pa dūmam ievilka visi Melno Pēdu un Vārnu kaujinieki.
Šīs ilgās beigu ceremonijas laikā mums, zēniem, kļuva šausmīgi garlaicīgi. Iztālēm pļavā aiz okotoku kaujinieku rindām redzējām Melno Mokasīnu un citus zēnus. Skanīgā Balss parāva mani aiz piedurknes, un mēs aizlīdām uz viņu pusi. Sasveicināšanās bija sirsnīga, tomēr atbilstoši indiāņu paražai atturīga, bez pacilātiem vārdiem.
Melnais Mokasīns tūdaļ sāka stāstīt par mums tuviniekiem. Viņš droši vien mūs cildināja, jo okotoku Vārnas ar cieņu sniedza brālim un man roku un cieši pakratīja.
— Ko viņi par mums domā? — pajautāju maliņā brālim.
— Droši vien Melnais Mokasīns pateica viņiem, ka pērn es nogāzu zemē bizonu, — lepni paskaidroja brālis.
— Aā, pareizi, — pilnībā viņam piekritu.
Skanīgā Balss jau grasījās, kaujiniekiem zīmju valodā izstāstīt visu šo atgadījumu, bet viņus aizsauca pie ugunskuriem. Tagad bijām brīvāki un pavaicājām Melnajam Mokasīnam, kāds iemesls bija šiem sirsnīgajiem rokas spiedieniem.
— Tu laikam pastāstīji viņiem par manu bizonu? — brālis laipnīgi pavaicāja.
— Nē, — iebilda Melnais Mokasīns. — Viņi tādēļ tik sirsnīgi spieda jums rokas, ka mēs nedēļu atpakaļ sastapām jūs prērijās. Ar to sākās mūsu cilšu draudzība.
— Ak tādēļ vien?! — novilka Skanīgā Balss, un viņa sejā skaidri bija redzama vilšanās.
Bet šī ēna drīz vien pagaisa. Jautri smiedamies, ar Melno Mokasīnu un pārējiem zēniem devāmies pie mūsu mātes. Sievietes jau bija sagatavojušas daudz ēdienu. Pēc miera pīpes bija paredzēts liels mielasts ar kaujinieku dejām. Iedami uz mūsu telti, pajautājām zēniem, ko Vārnas izdarījuši ar Rukstonu un viņa trim biedriem.
— Mūsu virsaitis aizdzina viņu un viņa ļaudis, — paskaidroja Melnais Mokasīns. — Pateica Rukstonam, ka mūsu kaujinieki nošaus viņu kā suni, ja tikai vēl parādīsies mūsu nometnē.
— Tas bija labi teikts, — apstiprinājām.
Līdz vēlai naktij ļāvām vaļu priekam, mielojāmies, klausījāmies interesantos stāstos, noskatījāmies dejas. Līdz sirds dziļumiem izbaudījām, cik skaista ir brīvā dzīve prērijās.