Līksmais svētku noskaņojums neizgaisa līdz vēlai naktij, taču otrā rītā, jau saulei lecot, bijām kājās. Pelde upē, steidzīgas brokastis telts priekšā, un — aidā! — mēs abi ar brāli traucāmies jau uz Vārnu nometni, kur mūs gaidīja Melnais Mokasīns. Draugs izvadāja mūs pa nometni, pēc tam aizveda uz savu vecāku telti un parādīja neredzētas lietas. Vārnas bija bagātāki par mums, Melnajām Pēdām. Pie viņiem biežāk ieradās baltie tirgoņi un apgādāja viņus ar precēm no tālām pilsētām. Melnā Mokasīna tēvs bija vienkāršs kaujinieks, bet viņam bija dārga desmitšāviņu karabīne un mirdzošs sešu šāviņu revolveris. Šo skaisto ieroci ņēmām rokās un mēģinājām ar to tēmēt.
Bet arī mums izdevās ar kaut ko palepoties. Pačukstēju brālim:
— Pāradīsim viņiem Freda dāvāto grāmatu.
Skanīgā Balss tūdaļ uzaicināja okotoku zēnus uz mūsu nometni, apsolīdams parādīt kaut ko tādu, ko viņi droši vien vēl nebūšot redzējuši. Kad bijām atnākuši savā teltī, izņēmu no ādas somas ābeci un atšķīru pirmo bilžaino lapu. Gaidītais iespaids bija sasniegts: ciemiņiem acis iemirdzējās aiz pārsteiguma. Abi ar brāli, viens otru papildinādami, sākām viņiem rādīt un paskaidrot dažādas ainas no amerikāņu dzīves, tāpat kā tās bija izskaidrojis mums tēvocis Dārdošais Pērkons. Vārnām tas viss ļoti patika. Es viņiem pastāstīju arī par savu draudzību ar Fredu un to, ka braukšu kādreiz pie viņa un redzēšu
balto cilvēku pilsētas un ka mans suns Pononka ir liels varonis, jo viņš izglāba Fredu un mani Misūri upē. Visi glaudīja Pononkam galvu,un uzticīgais suns ne mirkli nezaudēja cienīgu stāju, jo viņš saprata, par ko mēs runājām..
Jau labu laiku bijām sēdējuši, nu vajadzēja padraiskot. Okotoku zēni gribēja palielīties, cik viņi labi prot šaut ar loku. Viņi aizskrēja uz savu nometni un atnesa lokus un bultas. Tad mēs izteicām priekšlikumu doties kopīgās medībās uz gravu, kas vagoja prēriju trīs ceturtdaļas jūdzes no nometnes. Grava bija aizaugusi ar kokiem un bieziem krūmiem, kuros varēja patverties dzeloņcūka vai kāds cits mazāks zvērs. Vārnas labprāt piekrita šim priekšlikumam.
Devāmies medību gājienā ar Pononku un vēl < diviem suņiem- kurus izdevās uz ātru roku sasaukt. Ceļš uz gravu vijās pāri pļavai, kurā ganījās mūsu zirgi. Okotoku zēni brīnījās, ka to ir tik daudz.
— Mums gan tik daudz nav, — viņi atzinās bez skaudības.
— Kopš šī pavasara esam tik bagāti, — sacīja Skanīgā Balss. — Tās bija skaistas medības Klinšu kalnos. Katram no mums ir vairāki zirgi.
— Man arī ir savs losis, — es pavēstīju.
Medības sākām no upes, kurā iesniedzās grava. Grava, iespiesta starp divām diezgan stāvām klinšu un māla sienām, platāka par simt soļiem, bija pamatīgi aizaugusi. Spraukdamies cauri biezoknim, suņi ošņādami skrēja mums pa priekšu. Kad bijām aizgājuši no upes prāvu gabalu, atskanēja nikna suņu riešana.
— Nu būs kaut ko izcēluši! — es priecīgs izsaucos.
Metāmies, cik ātri varēdami, uz priekšu, es skrēju pa
vidu brālim un Melnajam Mokasīnam. Suņi nemitējās riet. Pēkšņi Skanīgā Balss skrējienā mūs apstādināja un lika ieklausīties.
— Pononka rej ļoti savādi, — viņš aizrādīja. — Viņš atradis kaut ko neparastu, varbūt lāci? …
Pononka tik tiešām rēja, vai aizrīdamies no dusmām, pārdesmit soļu mums priekšā. Abi pārējie suņi viņam piebalsoja. Cauri biezoknim neko nevarēja redzēt, varēja tikai dzirdēt zaru brikšķēšanu.
— Mums jābūt piesardzīgiem! — brīdināja brālis.
Zagšus pārskrējām no krūma uz krūmu. Pēkšņi palikām stāvot kā zemē ierakti. Tuvumā atskanēja cilvēka uzsauciens. Pēc brīža tas atkārtojās, un cauri suņu rej ai mēs nopratām, ka tur kāds klaigā angļu valodā.
— Rukstons! — uzminēja Melnais Mokasīns.
— Laižamies! — iekliedzās brālis.
Pa galvu pa kaklu metāmies atpakaļ uz upes pusi. Jau pēc dažiem soļiem aiz mums norībējav šāviens, pēc tam vēl vairāki šāvieni. Gravā tie atbalsojās ar pērkonīgu dārdu. Pēkšņi Melnais Mokasīns ievaidējās un pakrita zemē.
— Viņam trāpīja, — nostenēja brālis.
Viņš pielēca pie Melnā Mokasīna. Pacēla viņu un ar lielu piepūli uzvēla zēna ļengano ķermeni plecos. Brālis vairs nevarēja ātri paskriet, grīļojās vien.
Pametis skatienu atpakaļ, ieraudzīju mums dzenamies pakaļ kādu balto ar karabīni rokā. Zēni bēga pa gravu lejā uz upi. Es mainīju bēgšanas virzienu, metos sāņus. Slēpdamies aiz krūmiem, sasniedzu gravas malu un sāku rāpties pa krauju augšup. Krauja bija stāva, bet, rokām piepalīdzot, žigli tiku augšā.
Krūmu aizsegs te bija niecīgs. No lejas atkal atskanēja šāvieni. Tepat manā priekšā lode iecirtās māla plienā, uzsizdama putekļu mākonīti. Vēl daži soļi, un biju jau augšā.
No šejienes saskatīju mūsu nometni. Sāku kliegt pilnā balsī, saukdams palīgā. Dzirdētie šāvieni bija jau sacēluši nometnē trauksmi. Starp teltīm sākās rosība. Tādēļ tālāk vairs neskrēju, tikai kliedzu, cik skaļi vien jaudāju.
— Go back! — no lejas skanēja saucieni. — Go back! — Atpakaļ! Atpakaļ!
Pazinu Rukstona balsi. Pēc tam lejā iestājās dziļš klusums.
Iedimējās pakavi. No mūsu nometnes puses šurp auļoja kaujinieki. Es uzskrēju pakalnā, lai viņi mani labāk saredzētu, un sāku viņiem māt ar roku.
— Tur, tur! — kliedzu, rādīdams uz to pusi, kur bija nozuduši neģēlīgie uzbrucēji.
— Kas tur ir? — jautāja piejājušais kaujinieks, nenokāpdams no zirga.
— Viņš, viņš!
— Kas?
— Rukstons!
Kur citi zēni?
— Viņi aizbēga uz upi. Melnais Mokasīns beigts…
Kaujinieki nolaidās jāšus gravā, vieni nogriezās uz upes pusi, citi, dzīdamies pakaļ Rukstonam, pretējā virzienā. Viņu pulks arvien vairāk pieauga. Nu jau arī no Vārnu nometnes, kas atradās mazliet tālāk, auļoja jātnieki. Pļavā un tālāk prērijā to grupas brāzās kā melns mākonis. Daži nemaz netuvojās gravai, bet auļoja taisni uz prēriju, lai nogrieztu Rukstonam atkāpšanās ceļu.
Es atkal noskrēju gravas dibenā. Kādi divdesmit jātnieki tur pārmeklēja biezokni. Viens no viņiem, mani ieraudzījis, piesauca sev klāt.
—- Skaties! — viņš norādīja ar roku uz kaut ko zemē gulošu un aizjāja pie citiem.
Tur gulēja Pononka ar pāršautu galvu. Bez dzīvības. Man satumsa acis. Es sakņupu zemē. Apņēmu rokām asiņaino Pononkas galvu un raudāju, raudāju. Stiklainās suņa acis bija plati atplestas. Kad Pononka bija dzīvs, es viņa acīs redzēju dziļu uzticību un draudzību pret mani. Tagad kā mazs mierinājums uzpeldēja doma, ka suns mira varoņa nāvē, aizstāvot mūs, zēnus. Pēc drauga Pinkainā Ērglēna tagad biju zaudējis otru draugu, kas gājis bojā no to pašu cilvēku rokām.
Pēc tam es devos pa gravas dibenu uz upi. Upmalā sastapu Skanīgo Balsi, vecākus un daudz ļaužu no abām nometnēm. Zemē nekustēdamies gulēja Melnais Mokasīns, bet viņa acīs jautās dzīvība. Lode bija ievainojusi viņu sānā. Burvis Kinasi apmazgāja brūci ar dziedinošām zālēm. Kad ievainojums bija pārsiets, zēnu novietoja uz nestuvēm un aiznesa uz nometni; Ļaudis runāja, ka viņš izdzīvošot.
Pēc vairākām stundām kaujinieki atgriezās. Tikai ārkārtējs gadījums būtu varējis ļaut Rukstonam un viņa vīriem aizbēgt. Viņiem zirgi gan bija labi, bet nometnēs atradās vēl straujāki. Tas arī visu izšķīra. Prērijā itin viegli viņus panāca. Aplenkti tie vēl atšaudījās, slēpjoties aiz savu kritušo zirgu skaustiem. Kaismes pārņemtie kaujinieki nepievērsa uzmanību ienaidnieka raidītajām lodēm un devās tiešā uzbrukumā. Vairāki tika ievainoti, bet, par laimi, trāpījumi nebija nāvējoši. Rukstons un viņa rokaspuiši, ložu sakapāti, saņēma pelnīto sodu.
Četri jātnieki atvilka ar laso nošauto līķus un atstāja
tos pļavā starp abām nometnēm tanī vietā, kur iepriekšējā dienā bija svinēti miera svētki. Mēs ar brāli tūlīt aizskrējām turp. Velkot pa zemi, ļaundariem bija saplosītas drēbes, nobrāztas un dubļiem nošķiestas sejas un rokas. Riebumā uzlūkoju Rukstona vaigu, kas bija apaudzis ar biezu bārdu. Viņš izskatījās tāpat kā tanī tālajā, neaizmirstamajā naktī, kad sadzēries tēmēja ar revolveri uz manu tēvu. Bija pagājuši gadi, bet es aizvien vēl nebiju pārvarējis pretīgumu un bailes, kādas izjutu, ieraugot šo melno, mežonīgo bārdu.
Sanāksmē, ko sasauca abu cilšu vecajie, tika noskaidrots, ka Rukstons un viņa vīri bija te uzklīduši ļaunā nolūkā. Acīmredzot viņi bija gribējuši nozagt mums zirgus, bet, negaidītā kārtā atklāti gravā, sāka šaut uz mums, puikām. Izrēķināšanās ar zirgu zagļiem bija taisnīga, viņi bija saņēmuši to, ko pelnījuši, tādēļ vajadzēja to atzīmēt ar uzvaras deju. Abas ciltis nolēma sarīkot uzvaras deju šajā pašā vakarā, tikai katra cilts atsevišķi, lai karstgalvīgie jaunieši neuzsāktu savstarpēju cīņu.
Mūsu grupas dzīvē tā bija pēdējā lielā uzvaras deja. Daudzi ugunskuri apspīdēja pļavu, un ap tiem šaudījās kaujinieku puskailie stāvi, izrotāti ugunīgām krāsām. Bungu rīboņa atbalsojās tālu ielejā un lika straujāk pukstēt ne tikai dejotāju, bet arī pārējo sirdīm.
Daži dzēra degvīnu. Bet arī tie, kuri nedzēra, bija ap- skurbuši. Kāds ducis puišu uzkāpa tuvējā pakalnā un apsēdās zālē. Viņi kāri noraudzījās iztālēm uz šo krāšņo skatu. Jautri sprēgājošos ugunskurus, satraucošo bungu rīboņu, dejojošo kaujinieku lunkanos stāvus un uzvaras dziesmu apņēma klusais, šķietami draudīgais, bet patiesībā mums draudzīgais prēriju plašums, kur vairs neslap- stījās ienaidnieks, no kurienes patlaban mums neuzglūnēja nekādas briesmas, — lūk, tik pievilcīga manām un draugu acīm tēlojās pasaule, kurā mitām mēs, indiāņi. Pat es izjutu tās skaistumu, kaut gan sirdī skaudri sūrstēja sāpes par Pononkas nāvi.
Nākamajā dienā atjāja vairāki sūtņi no brālīgās Melno Pēdu cilts ziemeļu grupas ar ārkārtīgi svarīgām ziņām no Niokskatosa, kuru pēdējā laikā uzskatījām par mūsu virsvadoni. Niokskatoss visas cilts vārdā bija parakstījis vienošanos ar Kanādas valdību par atkāpšanos no mūsu līdzšinējiem novadiem. Vienlaikus-bija izteikta piekrišana doties uz rezervātiem. Virsvadonis prasīja, lai mēs
ierastos ziemeļos un stātos Kanādas varas iestāžu pakļautībā. Iepriekšējā vakara deja un uzvaras dziesma aizvien vēl bangoja mūsu asinīs. Pirmajā mirklī uzņēmām šo negaidīto vēsti ar dziļu sašutumu un gribējām dumpoties, tāpēc ka galu galā Niokskatosam nebija tiesību izrīkoties ar mūsu medību laukiem bez mūsu piekrišanas.
— Mēs nepaklausīsim! — nometnē skanēja dusmu saucieni.
— Mēs nepametīsim brīvo dzīvi prērijās! — sauca citi.
— Prērijas vēl ir mūsu!
— Kamēr vēl mums ir ieroči, mēs varam cīnīties!
Pienācu pie brāļa un, neko neteikdams, jautājoši ielūkojos viņam acīs.
— Būs karš! — viņš iekaisis atbildēja. — Mēs esam karotāju tauta!
— Es arī tāpat domāju.
Karš, svēts karš par mūsu medību laukiem un mūsu neatkarību likās tik pašsaprotams un neizbēgams, ka, izdzirdot vecajo un kaujinieku vairākuma samierinošo lēmumu, neticējām savām ausīm. Tas bija'tikpat kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Mūsu grupa atteicās karot ar baltajiem jātniekiem un pakļāvās kaunpilnai Niokskatosa pavēlei.
Taču , daži kaujinieki nebija mierā ar šādu lēmumu. Viņi, izkliegdami aizskarošus vārdus, barā devās pie vecajiem. Skanīgā Balss un es noslēdzām šo dumpīgo gājienu.
— Mēs gribam cīnīties! — viņi nikni kliedza. — Mēs savus medību laukus neatdosim!
Virsaitis Cēlā Dvēsele nostājās satracināto kaujinieku priekšā un lika nomierināties.
Atļaujiet! — viņš skaļi iekliedzās. — Es jums gribu uzdot vairākus jautājumus, atbildiet man uz tiem. Bet, pirms jūs atbildat, apdomājiet labi, apsveriet atbildi sirdī un prātā!
— Jautā, jautā! — izaicinoši kliedza dumpinieki.
— Mēs izvēlēsim citu virsaiti! — sauca visnesavaldīgākie.
Cēlā Dvēsele nepievērsa uzmanību viņu liesmojošajām ~ acīm un draudīgajām dūrēm.
— Pirmais jautājums: kad mēs nomedījām pēdējo bizonu?
— Pirms gada, — atskanēja vairākas balsis, pārējie pierima.
— Otrais jautājums: vai no tā laika esam vēl redzējuši bizonus vai svaigas to pēdas?
Klusums.
— Kāpēc jūs neatbildat? — tincināja virsaitis.
— Es atbildēšu viņu vietā, — sacīja Kinasi. — Mēs neesam redzējuši nekādas bizonu pēdas.
— No kā mēs pārtiksim? Kā mēs atradīsim sev citu iztiku, — virsaitis jautāja tālāk, — tik daudz ēdamā, lai mūsu sievas un bērni nemirtu badu?
— Medīsim briežus! — kāds klusētāju pulkā izsaucās.
— Bet kur jūs tos atradīsiet prērijās pietiekamā daudzumā?
— Atradīsim! — sauca tas pats kaujinieks.
— Vai tu par to esi tik drošs, saki atklāti! Ari briežu pēdējā laikā kļūst arvien mazāk.
Visu to mednieki labi zināja, neviens šo skaudro patiesību nevarēja atspēkot. Cēlā Dvēsele gribēja vēl atgādināt balto cilvēku milzīgo skaitlisko pārsvaru un pārspēku bruņojuma ziņā, bet tas vairs nebija vajadzīgs.
Vētra, kas tik spēji bija uzbangojusi, pamazām atslāba, kaislības norima, nesavaldīgie karstgalvji atvēsa, liesmas viņu acīs apdzisa, ļaudis vēl tikai apsvēra nākamo medību iespējas. Doma par karu ar baltajiem atkrita.
Mūsu vecajie paaicināja Vārnu vecajos pie kopēja ugunskura uz pārrunām. Kad vīri bija sapulcējušies, viņi klusēdami izsmēķēja pīpes, pēc tam mūsu virsaitis Cēlā Dvēsele pastāstīja par Niokskatosa rīkojumu un pajautāja Vārnām, kādas ir viņu domas.
Vārnu virsaitis.nevilcinājās ar atbildi:
— Mūsu cilts jau kopš vairākām lielajām saulēm ir pakļāvusies amerikāņu varas iestādēm un dzīvo rezervātā. Tikai mūsu nepaklausīgā okotoku grupa līdz šim vēl brīvi klaiņoja pa prērijām. Vēl nesen varēja uziet bizonus. Bet tagad — kur ir bizoni? No viņiem palikuši tikai izbalējuši galvaskausi un satrupējuši kauli. Mēs domājām, ka pie jums te ziemeļos ir medījums.
— Nu jau būs gads, kopš neesam redzējuši nevienu bizonu.
— Rudenī, —- pavēstīja Vārna, — mēs dosimies uz rezervātu. Mums nav citas izejas. Bērnus jau sāk mocīt
bads. Baltie atnākuši mūsu medību laukos. Bet vai jūsu apvidū tie nerādās?
— Kā nu nerādās!
— Mani mednieki šorīt agri no rīta atgriezās no medībām. Pusdienas gājumā no šejienes viņi redzējuši daudz balto. Prērijās atkal ierodas liela kolonistu karavāna.
— Vai patiesi būtu beigušās mūsu medību un brīves dienas?
Uz šo sāpīgo Cēlās Dvēseles izsaucienu neviens neatbildēja.
Visi klusēdami stingi raudzījās ugunskurā. Ugunskurs, indiāņu uzticamais draugs, viņu prieku un bēdu liecinieks, — ugunskurs nevarēja pateikt, kāda būs nākotne.
Nākamajā dienā, paklausot Niokskatosa pavēlei, lēnām devāmies uz ziemeļiem.