Tā bija skumīga pārcelšanās. Virsaitim Cēlajai Dvēselei taisnība: bija beigušās medību un brīves dienas. Baltie kolonisti kā siseņu bari apsēda mūsu medību laukus. Savā pārceļojumā uz ziemeļiem mēs šķērsojām brīnišķas dzimtās ielejas, bet rast tajās atpūtas vietu kā senāk mums nebija lemts, jo upju krastos bija ieperinājušies augstprātīgie ienācēji. Šie ļaudis bija apžogojuši ar dzeloņstieplēm visauglīgākās zemes un, ieraugot mūs, tvēra rokās karabīnes.
Karstasinīgie jaunieši atkal negribēja to mierīgi paciest. Viņi alka cīņas. Viņi gribēja karot ar tiem. Vecie kaujinieki ar pūlēm apvaldīja viņus, būdami pārliecināti, ka nekas nespēs mainīt notikumu gaitu prērijās un ķeršanās pie ieročiem varēja nozīmēt tikai pilnīgu cilts bojā eju.
Pārceļojuma laikā vecie ik vakarus sapulcējās pie ugunskuriem, apsvēra kara un miera, brīves un rezervāta apstākļu jautājumus. Mēs, zēni, šajā pašā laikā kāpām tuvējos pakalnos un arī pārspriedām savu likteni. Naktij uznākot, drēgnums lika sevi manīt. Sēdējām, cieši saspiedušies, un .cits citu sildījām..
— Vecāki cerēja, ka mēs dienās būsim kaujinieki, ieaudzināja mūsos senču īpašības, — sprieda lielākie zēni. — Vai tagad tam visam nebūs vairs nozīmes? Vai mums jākļūst par bālģīmju gūstekņiem?
Atgriezušies no pakalniem nometnē, izvaicājām tēvus, vai būs karš.
— Nē! — viņi ērcīgi mums atbildēja. — Pārtiksim no govīm.
Tā paša gada rudenī Kanādas valdība ierādīja mums uz ziemeļiem no Piena upes rezervātu, uz kuru mums vajadzēja doties ka vajātiem zvēriem būrī: mums nebija brīv pārkāpt nospraustās robežas. Bads piespieda mūs pieņemt šos noteikumus. Mūsu vasaras medījums bija niecīgs, jo kolonisti bija iztramdījuši zvērus, bet rezervātā mums bija nodrošināta iztika: govslopu gaļa.
No citu cilšu pieredzes mūsu vecāki jau daudzmaz zināja, kāda dzīve mūs gaida rezervātā, taču viņi nespēja iedomāties, ka tik šausmīgas mocības var sagādāt piespiesta bezdarbība. Indiāņa līdzšinējā vaļa bija nebeidzamu saviļņojošu piedzīvojumu, pastāvīgu pārsteigumu pilna. Mūsu dzīve bija nemitīga, pārdrosmes pilna cīņa par iztiku, un te pēkšņi visi šie kūsājošās dzīvības avoti apsīka. Sarkanais cilvēks bija nolemts nebeidzamai dīkdienībai un nospiedošai garlaicībai. Viņa priekšstats par pasaules lietām sabirža drusku druskās, možais skatiens apdzisa, naidīga migla ietina viņa domu apvārsni.
Uzmācīgā cenšanās uzvest mūs uz «balto cilvēku takas» vēl vairāk pastiprināja mūsu mocības. Misionāri nemitējās mums klāstīt par balto cilvēku dievu, un nonievāt ne tikai mūsu ticību, bet arī visas mūsu sensenās ieražas un paradumus, kuri bija nešķirami saistīti ar mūsu dzīvi. Viņi par mums ņirgājās ik uz soļa un ar piekāpīgajiem kaujiniekiem, kurus pazinām kā gudrus, cienījamus vīrus, apgājās gluži kā ar bērniem.
Vēl pirms medību lauku atņemšanas valdības sūtņi centās mums iegalvot, cik patīkama un skaista būšot dzīve rezervātā:
— Jums būs tik daudz gaļas un vispār tik daudz pār- . tikās, ka jūs uz mūžu mūžiem aizmirsīsiet, kas ir bads.
Pasaule jums liksies kā paradīze!
Tie bija meli, nekrietni meli!
Tēvocis Dārdošais Pērkons rezervātā ne vienreiz vien apgalvoja, ka aģenti mūs pastāvīgi apzogot, paturēdami sev daļu mums domāto produktu. Un pats neģēlīgākais bija tas, ka visu mums izsniedza ar visžēlīgu sejas izteiksmi, it kā izdarītu mums lielu pretimnākšanu, un tas indiānis, kurš parādīja vismazāko iespītu, saņēma tik mazu pārtikas devu, ka viņa ģimene aiz bada sāka sirgt un bērni apmira.
Šajā laikā es briesmīgi novājēju. Bieži pie mums ieradās misionārs un aicināja ļaudis uz dievvārdiem.
Vai tam, kurš viņu neuzklausīja kā visaugstāko pravieti un neuzlūkoja viņu tikpat padevīgi kā suns savu saimnieku! Misionārs noskaidroja šī stūrgalvja vārdu, pierakstīja to grāmatiņā, un pēc tam vainīgais saņēma tikai pusi no paredzētās pārtikas devas. Visādā veidā mūsos iepotēja liekulību.
— Viņi liek mums smilkstēt kā izsalkušiem suņiem! — grieza zobus nepakļāvīgākie indiāņi.
Kādā dienā baltais misionārs teica mums svētrunu par padevību kā katra cilvēka nepieciešamu īpašību un par pašu svarīgāko kristieša pienākumu, proti — savu ienaidnieku mīlēšanu. Mēs viņā klausījāmies, pilnīgi apstulbuši.
Vakarā daudzi no mūsu grupas sapulcējās pļavā aiz pakalna, tur, kur aģents nevarēja mūs novērot pa savas mājas logiem, un draudu pilnā noskaņā pārsprieda misionāra neģēlīgos vārdus.
Starp mums bija viens. ļoti vecs, cienījams, ārkārtīgi taisnīgs kaujinieks — Lielais Ērglis. Viņš šajā brīdī nekaunējās asaru, kuras bija sariesušās viņam acīs^
— Kādā bezdibenī viņi mūs grūž? — Lielais Ērglis sacīja ar dziļu sašutumu. — Kādus gan pazemojumus viņi mums vēl izdomās? Vai jaunais dievs patiešām liek atmaksāt ļaunu ar labu? Tātad mums jāmīl cietsirdīgie baltie kolonisti par to, ka viņi mums atņem zemi un ka viņi tagad iekundzējušies mūsu medību laukos? Tas taču ir ārprāts!
Kāds cits kaujinieks iesaucās:
— Varbūt mums vēl vajadzēja aizdot kolonistiem pulveri un lodes, kad viņi pāri dzeloņžogiem šāva uz mums? Vai to grib panākt misionāri?
— Kāpēc mums jāatsakās no mūsu Lielā Gara? — tikpat asi turpināja Lielais Ērglis. — Vai jel kad Manitu ir no mums prasījis neprātu? Manitu dzīvo prērijās un mežos, un viņš ir meža zvēru, upju, kalnu un koku dvēsele. Kurš no mums gribēja tikties ar Lielo Garu, tas izgāja prērijās un tur jau bija ar viņu kopā. Vai tagad viņš būtu jāizraida no mūsu sirdīm? Vai mums jāpielūdz svešs dievs, kurš liek mums pakļauties mūsu uzvarētājiem?
— Nekad! Nemūžam! — visapkārt atskanēja saucieni.
— Kur ir šis jaunais dievs? — jautāja Lielais Ērglis. — Misionārs stāsta, ka debesīs, tātad ļoti tālu. Vai viņš no tādas tālienes redz, kādas te notiek pārestības? Misionārs mums piedraud ar mūžīgu lāstu, ja indiānis kaut ko būs nozadzis. Bet, kad baltie nozaga mums medību laukus, tad kādēļ gan šis pats dievs neuzsūtīja viņiem sodu? Taisnīgs dievs tā nedarītu…
Lielo Ērgli par šo musinājumu kāds slepus aģentam nosūdzēja, un viņš nesaņēma gaļu veselu mēnesi, bet mēs labprāt dalījāmies ar viņu savā skopajā uzturā.
Pēc tādām sanāksmēm jutāmies garā stiprināti, bet ne ilgi: ienaidnieks, kas sagandēja mūsu dzīvi, bija stiprāks par mums.
Mūs ik uz soļa pazemoja. Lika nogriezt garos matus, kas bija katra kaujinieka lepnums. Lika indiāņu tērpus nomainīt pret eiropiešu apģērbu, kurā indiānis izskatījās pēc putnubiedēkļa. Mums aizliedza izkrāsot sejas.
Gandrīz tūdaļ pēc mūsu ierašanās rezervātā tika atvērta skola. Arī tā mūsu acīs simbolizēja baltos iekarotājus, tādēļ gan pieaugušie, gan bērni pret to izturējās naidīgi. Mēs izjutām dziļu, tikai apslēptu pretsparu, jo atsevišķi mūsu cilts locekļi jau sen bija sapratuši, cik nepieciešamā ir izglītība.
Starp saviem vienaudžiem es biju izņēmums: nevarēju vien sagaidīt, kad mani laidīs uz skolu. Skola manī neizraisīja nekādu nepatiku; gluži otrādi, manī modās priecīgs satraukums. Iemeslu tam viegli var iedomāties. Ābece, kuru man bija uzdāvinājis Freds, bija pamodinājusi manī karstas zināšanu alkas. Es bieži vien aplūkoju krāsainās bildes, kurās attēlotas baltā cilvēka dzīves ainas, un aizvien spēcīgāk mani pārņēma alkas uzzināt kaut ko vairāk par šo tālo pasauli. Ilgus gadus es dzīvoju šīs saviļņojošās gramatas brīnumainajā iespaidā.
Misionāru nelielajā skoliņā man veicās itin labi. Es biju saprātīgs skolnieks, skolotāja vienmēr mani uzteica. Pēc vairāku mēnešu ilgām mācībām jau zināju daudz angļu vārdu, pratu jau daudzmaz lasīt, bet Freda ābeci zināju no galvas. Bez lasīšanas, rakstīšanas un skaitīšanas mums, zēniem, vēl mācīja apstrādāt zemi. Mūsu cilts vīrieši nemūžam nesāktu rakņāties pa zemi, ar to noņēmās tikai sievietes. Ak, kā mēs kaunējāmies tagad no savām lāpstām! Kad garām skolas dārzam gāja kāds no vecajiem kaujiniekiem un ieraudzīja mūs uzrokam dobes, mēs labprāt būtu zemē iegrimuši!
Šajā sagatavošanas skolā bijām mācījušies jau divus gadus, kad rezervāta aģents saņēma aicinājumu sūtīt divus spējīgākos skolēnus uz Kārlailu Pensilvānijas štatā, kur atradās augstāka tipa skola visu cilšu indiāņu bēr- niēm. Izvēle krita uz mani. Otrs zēns pagaidām vēl netika izraudzīts.
Kārlaila atradās Savienotajās Valstīs, bet pēc savstarpējas vienošanās uz Ameriku sūtīja skolēnus arī no Kanādas.
— Vai tu gribi braukt tālāk mācīties? — aģents man jautāja vecāku klātbūtnē.
Doties uz Kārlailu nozīmēja šķirties no tuviniekiem varbūt uz vairākiem gadiem.
— Gribu, — es atbildēju, — tikai kopā ar brāli Skanīgo Balsi…
Tas nebija iespējams kaut vai tā iemesla dēļ vien, ka viņš pats negribēja braukt projām no dzimtās puses. Brālis veidojās par brašu, spēcīgu jaunekli. Ciltī nebija daudz tik labu jātnieku un loka šāvēju kā viņš, bet mācības viņu nesaistīja.
Saruna ar aģentu notika agrā pavasarī, bet uz Kārlailu vajadzēja braukt tikai rudenī. Pavasara pēdējās dienās ziemeļu mežos Saskačevanas upes krastos norisinājās asiņaini un tik svarīgi notikumi, ka pat to tālās atbalsis, kas sasniedza rezervātu, saviļņoja mūs un pamodināja sirdīs jaunas cerības.
Kādā dienā rezervātā ieradās klejojošs tirgonis, franču metiss no Prinča Alberta ciematiņa, kas atrodas Saskačevanas provincē. Tur šīs pašas upes krastos dzīvoja daudz metisu. Tāpat kā visiem tādiem tirgoņiem, arī viņam somās bija no visa kā pa druskai, ko pārdot, — lēti audumi, diegi,/ krelles, dažādas ziedes un tamlīdzīgi sīkumi.
Lēni iedams gar mūsu mājām, — mums tagad bija nožēlojamas dēļu barakas, — viņš neviļus uzdūrās brālim Skanīgajai Balsij un, tā kā tuvumā neviena nebija, uzrunāja viņu:
— Saki man atklāti, jaunais cilvēk, — kā jums šeit klājas? Vai esat apmierināti?
— Nē! — brālis, ne mirkli neminstinādamies, atbildēja.
— Es gribētu aprunāties ar tiem, kuri te visvairāk
neapmierināti. Vai tas iespējams?
Brālis Skanīgā Balss nojauta, ka gaidāms kas neparasts. Metiss neizskatījās ne pēc nodevēja, ne pienesēja.
— Kādēļ gan nebūtu iespējams? — brālis atsaucās.
— Tad pasauc uzticamus draugus, un satiksimies pēc stundas tur aiz tā pakalna. Norunāts?
— Labi.
— Tikai pieraugi, lai tas viss notiktu vislielākā slepenībā. Neviens cits par to nedrīkst uzzināt. Skaidrs?
— Skaidrs.
Pēc stundas aiz pakalna sanācām kopā pavisam astoņi.
'Vecākais no mums bija Sarkanais Alnis, trīsdesmit gadus vecs kaujinieks, pats jaunākais — es. Metiss mūs jau gaidīja. Kad viņš ieraudzīja mani, lūpa viņam izstiepās. Viņš neslēpa savu neapmierinātību.
— Vai šis zeņķis nav par' sīku?
— Šis sīkais ir labākais skolnieks visā skolā! — Skanīgā Balss mani aizstāvēja. — Viņš ne pušplēsta vārda nebildīs, ja mute būs jātur. Es par viņu galvoju!
Visi, arī brālis uzmeta man caururbjošu skatienu, it kā gribēdami pārbaudīt, vai pratīšu turēt mēli aiz zobiem. Man gandrīz elpa aizrāvās.
— Nu ko lai dara! Reiz jau ir atnācis, lai paliek! — metiss piekrita.
Un šis cilvēks mums pastāstīja savus jaunumus. Tie mūs satrauca līdz sirds dziļumiem. Viņš runāja lauzītā angļu valodā, ko visi jau sapratām.
Ziemeļi vārījās. Draudēja uzliesmot dumpis. Plašajos mežos Saskačevanas upes vidus un lejas tecē kopš seniem laikiem dzīvoja daudz franču metisu. Tie bija pēdējos divos gadsimtos šurp atbraukušo un ar vietējiem indiāņiem sajaukto franču pēcteči.
Pēdējā laikā šajos novados bija iespiedušies daudzi baltie kolonisti no rietumiem. Tie bez žēlastības bija atņēmuši vietējiem iedzīvotājiem viņu tiesības un zemi. Metisi, būdami nopietni apdraudēti, nolēma ar uzklīde- ņiem cīnīties. Kuru katru dienu varot sākties nemieri, un visa šī Kanādas daļa — no Klinšu kalniem līdz Vinipe- gai — uzliesmošot dumpja ugunīs.
Kad tirgonis apklusa, iestājās ilgs klusuma brīdis, ko pārtrauca Sarkanais Alnis:
— Tu saki, kuru katru dienu var sākties nemieri, bet vai visur?
— Visur.
— Tu runā par metisiem.
— Es runāju arī par indiāņu ciltīm, kuras dzīvo ziemeļos. Viņu sarūgtinājums ir tik liels, ka viņi nespēj vairs ilgāk ciest.
— Tad pasaki — kas mums, Melnajām Pēdām, jādara? — izaicinoši jautāja Sarkanais Alnis, uzmetot atnācējam neuzticīgu skatienu. — Ko tu no mums gaidi? Vai tu gribi, lai mēs tūlīt pat mestos virsū šiem baltajiem uzmākām un dabūtu pa ādu?
— Sacre Dieu! — iekliedzās metiss. — Neko patlaban jūs nedrīkstat darīt! Jums tikai jāzina, no kuras puses vējš pūš. Jums jātur acis un ausis vaļā! Jums jātur ausis un acis vaļā uz Saskačevanas pusi. Un tikai tad, kad pienāks īstais brīdis; bet jūs taču gribat nomest nebrīves važas — tad esiet gatavi triecienam …
— Bet kā mēs zināsim, ka pienācis īstais brīdis?
— Pie Saskačevanas uzliesmos karš.
— Karš? īsts karš? Nevis viena otra kauja? Nevis pienapuiku plūkšanās?
— Nē. īsts karš. Bet pirms tam jūs dzirdēsiet kā kaujas saucienu tā cilvēka vārdu, kurš būs mūsu vadonis.
— Kā viņu sauc?
— Luiss Rīls. Vai esat par viņu kaut ko dzirdējuši?
— Nē, no kā tad? Varbūt viņu pazina tēvocis Dārdošais Pērkons, bet mēs — ne.
— Luiss Rīls, — tirgonis paskaidroja, — ir metiss, mūsu lielais vadonis. Viņš cīnījās vairākus gadus par metisu neatkarību pie Redriveras Manitobā, bet viņš toreiz nesaņēma pietiekošu atbalstu. Viņš devās trimdā uz Savienotajām Valstīm un dzīvo tur līdz šai dienai Mon- tānā. Viņa atgriešanās Kanādā un parādīšanās pie Saskačevanas būs visiem zīme, ka laiks sākt.
— Kā tu domā, kad tas var notikt?
— Pēc mēneša, pēc diviem, varbūt. pēc pieciem mēnešiem — nav zināms. Bet jums katrā ziņā jāseko notikumiem ziemeļos, tādēļ gatavojieties un sagatavojiet citus.
— Kā tevi sauc?
— Sauciet mani vienkārši par Džonu. Un turiet to noslēpumā no baltajiem. Vajadzīgā brīdī atvedīšu jums ziņas un instrukcijas …
Tajā pašā dienā Džons nozuda no rezervāta.
Mūsu prātus viņš bija saviļņojis pamatīgi.
Dīkā, pelēkā dzīve pašreizējos apstākļos nomāca mūs ar bezcerību un trulumu, bet te pēkšņi bija izšāvusies cerību liesma. Vēsts no ziemeļu mežiem, ko cits citam iečukstēja ausī, aizšāvās pāri rezervātam kā zibens, un līdz vakaram visi Melnās Pēdas jau zināja lielo noslēpumu. Ne par ko citu pie ugunskuriem nerunāja.
Tomēr visi jauno ziņu neuzņēma vienādi. Bija tādi, kuri izturējās pret to ar neuzticību, un daži pat neslēpa savu naidīgumu. Šaubas un bailes galvenokārt bija pārņēmušas vecajos.
— Krāpnieks! Blēdis! — noteica Cēlā Dvēsele par uz- klīdušo metisu. — Ko var zināt, kas viņam aiz ādas.
— Viņa skatiens bija atklāts un godīgs, — sacīja Sarkanais Alnis. — Es viņam ticu.
— Tu, Sarkanais Alni, sēdi labāk klusu, jo no šīm lietām vēl maz ko saproti. Lai gudrās galvas…
— Nav gudrās galvas jālauza, ja krūtīs vīrišķīga sirds un kaujiniecisks gars.
— Pieņemsim, ka tev ir tā vīrišķīgā sirds, bet tas nenozīmē, ka jābūt trakulim un jāuzticas pirmajam daudzmaz pieklājīgam klaidonim.
— Virsaiti! — nikni iesaucās kaujinieks. — Nebrīve tavu sirdi pārvērtusi!
— Nav tiesa! Tikai padarījusi asāku prātu un apdomīgāku skatienu… Tu saki, viņa skatiens bijis atklāts un godīgs? Kādēļ viņš neuzmeklēja tieši mani, bet ložņāja slepus kā bailīgs koijots?
«Tāpēc ka tu viņa nemodināji uzticību!» Sarkanais Alnis gribēja izsaukties, bet iekoda mēli zobos, negribēdams aizvainot Cēlo Dvēseli.
Jā, mūsu virsaitis vairs nebija tāds kā agrāk. Nelaime, kas bija mūs piemeklējusi, un pazemojošā atkarība no balto aģenta — rezervāta priekšnieka ļaunas vai labas (biežāk gan ļaunas) gribas drausmīgā kārtā bija sagandējusi virsaiša un daudzu citu kaujinieku dvēseles.
Mūsu grupā izveidojās divas naidīgas nometnes — viena bija gatava cīnīties, otra izteicās pret cīņu. Diemžēl piesardzīgo bija daudz vairāk, viņi galvenokārt noteica cilts likteni. Viss nonāca tiktāl, ka viņi naidīgi izsekoja un uzraudzīja Sarkano Alni un viņam līdzīgus karstgalvjus, apvainojot viņus kaitīgā vieglprātībā un aklumā.
Nedēļas aizritēja, bet no ziemeļiem nebija nekādu jaunumu. Visā Kanādā valdīja dziļš miers, nekas neliecināja par gaidāmo vētru. Arvien lielāka kļuva vecajo pašpārliecība, un viņi izsmēja karstgalvjus.
Un tad piepeši kaut kas mainījās. Paklīda klusas, nez no kurienes atnestas baumas. Paspurdza valodas, nenotveramas un mīklainas kā nakts tauriņi. Kādā dienā gaisā notrīsēja tikko dzirdams, bet ārkārtīgi nozīmīgs vārds, un atkal nevarēja saprast, kurš pirmais to bija izrunājis.
— Luiss Rīls!
Pēc tam no Melno Pēdu kaimiņu grupām slepus ieradās vairāki tuvinieki un atnesa ziņu: Luiss Rīls ir parādījies pie Saskačevanas upes un atklāti nodibinājis pats už savu iniciatīvu pagaidu valdību metisu un indiāņu tiesību aizsargāšanai. Bet arī šie kaimiņi neko noteiktāku pasacīt nevarēja.
— Vai šis Rīls ir noorganizējis sacelšanos? — vecajie jautāja.
— Laikam ne. Nekas par to nav zināms.
— Redzat nu! — dzēlīgi sacīja burvis Kinasi. — Redzat, kā jūs vazā aiz deguna! Tik daudz tika gaidīts no i šī Rīla, un še tev — nekā!
Sarkanais Alnis sasauca savus draugus uz slepenu sapulci aiz pakalna. Tā kā viņu līdz pat pēdējam laikam pieskatīja, viņam vajadzēja katru savu soli un nodomu slēpt. Turp aizgāja arī Skanīgā Balss.
— Pagaidām nekas nav zināms, — sacīja kaujinieks, — bet tas gan ir drošs: metiss Džons nebija nekāds blēdis. Luiss Rīls ir parādījies.
— Bet viņam taču vajadzēja dot kaujas signālu, turpretī viņš sēž klusu. Ko mēs tagad lai darām?
— Neko, jo neko skaidri nezinām.
— Kāpēc tad metiss Džons nebrauc, kā bija solījies? Uzkurināja mūs, un tas arī bija viss!
— Pacietību, draugi! Kaut kas jau briest, par to šaubu nav. Uzspicēsim tikai ausis un turēsim ieročus pa ķērienam …
Ai, kā mēs šajās dienās ausījāmies! Cik daudz bija pretrunīgu ziņu, cik daudz šaubu, apskaidrības mirkļu tin nemiera! Mēs maldījāmies pa tumsu; te pēkšņi kādā dienā atspīdēja gaisma, turklāt no vismazāk gaidītās puses: no paša aģenta.
Viņš saaicināja pie sevis visus rezervāta vīriešus. Viņi sapulcējās aģentūras ēkas priekšā. Skanīgā Balss, kurš vājāk saprata angļu valodu nekā es, paņēma mani sev līdzi. Mēs stāvējām aiz sapulcināto loka, bet aģents runāja skaļi, tādēļ dzirdējām katru vārdu. Tulkoju' viņa runu brālim, cik vien labi prazdams.
— Kanādā ir daudz vilku, — visiem dzirdami teica aģents, — bet nu ir ieradies pats bīstamākais: divkājainais slepkava, kas sen jau no mūsu zemes izraidīts, krāpnieks, kas runā divās mēlēs, blēdis, kurš paļaujas uz metisu un indiāņu lētticību. Sargieties no viņa kā no sērgas! Viņu sauc Luiss Rīls! Atcerieties šī nelieša vārdu!
Skanīgā Balss piegrūda man ar elkoni, un mēs ar saprotošu smaidu saskatījāmies.
— Tātad tā ir taisnība: viņš ir Kanādā! — priecīgi nočukstēja brālis. — Būs karš!
— Būs!
Aģents turpināja:
— Melno Pēdu tauta un baltie cilvēki nekad savā starpā nav karojuši. Un nekad vairs nekaros, jo par jums gādā Lielā Baltā Māte, mūsu aizjūras valdniece. Dumpinieki Saskačevanas upes krastos cenšas sajaukt visiem galvu un uzkūdīt indiāņu ciltis Kanādas valdībai. Kā maitas putni uz jums lido jau viņu sūtņi, lai jūs uzdabūtu uz slepkavības ceļa. Mēs viņus zinām. Sargieties! Jūsu pienākums ir tūliņ pat saņemt šīs odzes spīlēs un atvilkt šurp uz aģentūru. Par katru no viņiem, dzīvu vai beigtu, dabūsiet bagātīgu atlīdzību. Barvedi Luisu Rīlu un vina salašņas jau ielenkusi slavenā Karaliskā Jātnieku policija un karaspēks. Tiklīdz viņi pacels pret mums savu riebīgo roku, tā tiks, asinīm šķīstot, nocirsta.
Klausoties aģenta briesmīgajos vārdos un draudos, man aukstas tirpas skrēja pār muguru, bet, paskatījies uz Skanīgo Balsi, es nomierinājos: brālim sejā iezīmējās spītīgs, nicinošs smīns. Viņš man ar riebumu teica:
— Rej, suns tāds, jo māja briesmās!
— Sākot ar rītdienu, — paziņoja aģents, — katram vīrietim, kas ir vecāks par sešpadsmit gadiem, agri no rīta jāpiesakās aģentūrā uz kontroli. Tāpat no rītdienas jūs saņemsiet divas reizes vairāk gaļas nekā līdz šim…
Tagad mūsu vecajie vairs nevarēja noliegt Luisa Rīla esamību un darbību. Bet tādēļ vēl jo vairāk viņi nostājās pret jebkādu vardarbību. No citām Melno Pēdu grupām un no galvenā virsaiša pienāca stingri norādījumi: nekā kopēja ar franču metisiem.
— Tā ir nodevība! — sacīja Sarkanais Alnis saviem draugiem. — Tā ir gļēvulība un nodevība! Es tam nepiekrītu! Es iešu uz Saskačevanu! Kas nāks līdzi?
— Es! — pirmais atsaucās Skanīgā Balss, bet pēc viņa visi pārējie sazvērnieki.
Viņi bija kādi divdesmit.
— Bet kad mēs dosimies ceļā? — kāds jautāja. — Vai tur karš jau ir sācies?
— Rādās, ka vēl ne. Bet dosimies ceļā, tiklīdz skaidri zināsim, ka tur iet vaļā!… 1
Pavēstīju brālim, ka es arī došos viņiem līdzi, bet viņš uzlūkoja mani ieplestām acīm: es esot vēl pārāk mazs knēvelis, man neesot pat ieroču, un vispār man vajagot turēt muti.
— Man ir loks! — es iebildu.
— Ar loku par maz, Bizonīt. Tev nav bises un arī spē- ciņš par vāju, lai karotu!
— Bet es varu jums noderēt! Es jums gatavošu ēdienu.
— Ē, beidz ņerkstēt!
Pēc dažām dienām kā pērkona grāviens visus aplidoja vēsts, ka pie Saskačevanas sācies karš. Turklāt nevis kaut kāds nieka kariņš, bet pamatīgs karš. Stāstīja, ka Rīls pēc regulārās armijas parauga lieliski apbruņojis un saorganizējis divus vai pat trīs tūkstošus metisu. Stāstīja, ka Saskačevanas mežos esot kājās arī visi indiāņi.
Mūs pārņēma liels prieks, visi — pat vecie neslēpa savu apmierinājumu, tikai ļāvās priekam paslepen, lai to nemanītu aģents vai viņa rokaspuiši. Slavenā Karaliskā Jātnieku policija, kuru dēvēja par neuzvaramu un neuzveicamu, ziemeļrietumos cieta pamatīgu sakāvi: metisi iznīcināja gandrīz veselu nodaļu, ko vadīja pulkvedis Oters. Šī ziņa mūs sasniedza no vairākiem avotiem, un nebija šaubu, ka tai varēja ticēt.
Sarkanā Aļņa sazvērnieku pulks pieauga līdz trīsdesmit.
— Kad dodamies ceļā? — jautāja kaujinieki.
— Tiklīdz radīsies izdevība, — viņš atbildēja, — Turiet gatavībā zirgu, ieročus, munīciju un pēc iespējas vairāk pārtikas …
Tad pie mums atkal ieradās metiss Džons. Naktī. Viņš uzmanīgi pieklauvēja pie Sarkanā Aļņa mājas.
— Vēl viena liela uzvara! — viņš stāstīja. — Ģenerālis Midltons ar karaspēku un miliciju deva triecienu mūsu apmetnei un tika atspiests, satriekts lupatlēveros. Viņš pazaudēja simtiem vīru. Atkāpjas panikā uz austrumiem. Arī mūsējie atkāpās…
— Kāpēc? — pārsteigts iejautājās Sarkanais Alnis.
— Tāpēc, lai ieņemtu stiprākas pozīcijas, mēs atkāpāmies uz Batohu. Tur koncentrēti mūsu galvenie spēki, un tur atrodas mūsu valdības mītne. Šī vieta ir tik pamatīgi nocietināta un tur tik daudz mūsējo, ka tā nav ieņemama. Tādēļ…
— Bet indiāņu ciltis? Ko tās?
— Tieši to es gribēju pastāstīt. Visas ciltis — kri, asi- niboini, gro-ventri — sacēlušās. Viņus vada virsaiši Bigs Bīrs un Pundmakers. Baltie kolonisti panikā mūk uz dienvidiem un uz austrumiem vai arī turp, kur atrodas ■garnizoni. Cilpo kā zaķi! Meži no viņiem jau pilnīgi tīri… Bet jūs? Cik liela ir jūsu grupa?
— Trīsdesmit četri puiši.
— Maz.
— Maz. Vecie briesmīgi uzmana.
— Zinu, zinu. Tādus nodevējus pakārsim… Tur, ziemeļos, veselas ciltis iet cīņā, vecie, jaunie un pat sievietes. Neviens nepaliek malā.
— Pie mums te ir savādāk, — Sarkanais Alnis skumji atzinās.
Beidzot pienāca diena, kad bija jāsāk rīkoties. Mūsu labais tēvs kaut ko nojauta, bet, kaut arī nebija sazvērnieku vidū, paslepus tomēr atbalstīja sazvērniekus. Viņš zināja Skanīgās Balss nodomus un atviegloja viņam gatavošanos. Manas vēlēšanās neviens neņēma vērā.
Noteiktā dienā Sarkanajam Alnim un viņa draugiem, to skaitā arī Skanīgajai Balsij atļāva doties medībās uz vairākām attālām vietām mūsu rezervātā. Rītausmā katrs izjāja savā virzienā, bet pēc stundas visi sapulcējās norunātā vietā un aizauļo ja taisni uz ziemeļiem. Tā viņiem bija ieteicis Džons: jāt nevis uz ziemeļaustrumiem, kur norisa galvenās nemiernieku kaujas, bet pa apkārtceļiem doties uz ziemeļiem — lai maldinātu iespējamos ķērājus. Viņi bija tikai divdesmit trīs. Pārējie nejāja līdzi.
Apmēram stundu pēc tam, kad viņi bija izjājuši, es kājām devos apskatīt mūsu ganības. Paņēmu līdzi loku un bultas.
— Pamedīšu putniņus, — es sacīju mātei aiziedams.
Ganībās man bija noglabāta sega un zirga piederumi.
Uzlēcu savam losim mugurā. Sākumā devos uz rietumiem, pēc tam, pagriezies uz ziemeļiem, laidu zirgu auļos. Ap pusdienlaiku pamanīju tālu sev priekšā prērijā jātnieku grupu, tie bija viņi. Pazinu viņus pēc pēdām.
Pats par sevi saprotams, es viņiem nerādījos acīs. Sarkanais Alnis un brālis sūtītu mani atpakaļ uz aģentūru. Stundām ilgi es auļoju viņiem pakaļ lielā atstatumā, bieži vien izlaizdams viņus no acīm, bet nepazaudēdams pēdas.
Pievakarē biju sasniedzis Saskačevanas upes dienvidu atzaru un pārpeldēju to, turēdamies pie sava losīša krēpēm. Te, augštecē, upe nebija pārāk plata, nedz arī dziļa.
Upes otrā krastā, aizmirsis piesardzību, nokļuvu slēpņa nagos.
Tiklīdz biju izkāpis no ūdens, kāds, paslēpies aiz krūma, skaļi man uzsauca:
— Varoni, stāt!
Paliku stāvot kā zemē ierakts.
No biezokņa izlīda trīs ar bisēm bruņojušies vīri. Tā kā jau biezēja vakara krēsla, pirmajā acumirklī viņus nepazinu, lai gan viņi uzrunāja mani Melno Pēdu valodā.
— Uz kurieni tu dodies? — nikni uzkliedza viens no viņiem.
— Es … es … uz mājām, — tikko izdabūju pār lūpām.
—- Kur ir tavas mājas?
— Te … Tepat kaut kur … netālu.
Vīri tuvojās.
— Vai tik tu, Mazo Bizonīt, nedodies karā, ko?
Visi trīs sāka smieties, un tikai tagad es viņus pazinu. Viņi bija no Sarkanā Aļņa grupas. Paslēpušies upmalā, viņi vēroja, vai pa pēdām kāds neseko, un noķēra mani.
Viņi aizveda mani pie Sarkanā Aļņa, kas, mani ieraudzīdams, kļuva zils aiz dusmām un tik tikko mani nesāka kaustīt. Tomēr vairums grupas vīru bija par to, lai mani nesūta atpakaļ, ja jau reiz esmu viņus panācis, — un tā, ārkārtīgi aplaimots, es paliku pie viņiem.
— Nu ko, tev gan ir laime, Bizonīt! — sacīja man Skanīgā Balss, kad nolikos viņam blakus gulēt.
Vairākas stundas nogulējuši, atpūtušies līdz ar zirgiem, gaismai austot, turpinājām ceļu. Joprojām tas veda mūs uz ziemeļiem. Cilvēkus nekur nesastapām, tāpēc ka, zinādami šo apvidu no agrākajiem klejojumiem, metām līkumu apdzīvotām vietām.
Jājām garā virtenē — zirgs aiz zirga, lai pēc pēdām nevarētu noteikt mūsu skaitu. Pēcpusdienā, tuvojoties kādai gravai, mūsu priekšējā sardze saskrējās ar diviem jātniekiem, kuri tieši tobrīd atstāja savu paslēptuvi. Paslēpties vai pajāt tiem garām nebija iespējams. Sarkanais Alnis tūdaļ pazina, ka tie ir metisi.
— No kurienes jādami? — viņš tiem jautāja.
— No turienes, — un abi norādīja uz austrumiem. — Bet jūs no kādas cilts?
— Melnās Pēdas.
. — No kāda rezervāta?
— Kāpēc tas jums jāzina?
— Jūs jājat no dienvidiem. Tātad jūsu nometnes atrodas netālu no Piena upes.
— Kāpēc jums tas jāzina?
— Tāpēc, ka varam iedomāties, kādēļ esat aizjājuši no sava rezervāta … Mēs esam savējie … Vai pazīstat Džonu?
— Pazīstam labi.
Nu mēs bijām pārliecināti, ka tie ir sabiedrotie.
Metisi ieteica mums jāt uz ziemeļiem vēl vismaz divas dienas un tikai pēc tam nogriezties uz austrumiem, uz Ziemeļu un Dienvidu Saskačevanas sateces pusi.
— No šejienes taisnā līnijā uz austrumiem, — viņi skaidroja, — ceļš nupat ir nogriezts. Tur jūs netiksiet cauri. Tur jādelē vairākas Kanādas milicijas nodaļas. Tās visas dodas uz Batohu. Tām var viegli uzdurties… Bet, mezdami līkumu, steidzieties, cik vien ātri varēdami.
— Kādēļ?
— Tādēļ, ka tuvojas izšķirošā kauja.
— Pie Batohas?
— Jā. Ģenerālis Midltons saņēmis no visām malām palīgspēkus un tagad atkal tuvojas. Pie Batohas izšķirsies likteņi. Varbūt tur jau iet vaļā!
— Vai mums ir labas izredzes?
— Luiss Rīls ir stiprāks nekā jebkad, viņš samizos tos tāpat kā līdz šim.
— Bet uz kurieni jūs jadami? — jautāja Sarkanais Alnis.
— Mēs esam sūtņi, dodamies uz rietumiem, uz Ata- baskas upi…
Kad bijām atvadījušies no metisiem, Sarkanais Alnis sasauca visus biedrus tāpat zirgos uz īsu apspriedi.
— Vai dzirdējāt, ko viņš mums teica, — sacīja Sarkanais Alnis. — Domāju, ka viņiem var ticēt. Mums ir maz laika. Pie Batohas kļūst karsti. Mums tur jātiek pēc iespējas drīzāk, ja gribam palīdzēt. Ko jūs tādā gadījumā iesakāt?
— Jāt taisni uz austrumiem! — iesaucās viens no kaujiniekiem, un pārējie viņu atbalstīja. — Vajag jāt pa vistaisnāko ceļu!
— Bet kanādiešu nodaļas?
"— Viņu vienības un mūsu grupa dosies vienā virzienā — uz Batohu, tātad mēs cits citam ceļā nestāsimies.
— Starp citu, kādēļ tad mums ir acis un ausis, turklāt vēl arī ieroči? — ierunājās cits kaujinieks.,
— Kā liekas, vissvarīgākais patlaban ir tikai viens apsvērums.
— Kāds?
— Ātrums.
— Tātad visi tam piekrīt — jājam uz rītiem!
— Hauk! Hauk! — visi .piekrita.
Tas viss mani tā saviļņoja, ka nevaru vārdos izteikt. Kaut kur tālumā izšķīrās mūsu liktenis, ievērojami notikumi aizpildīja vēstures lappuses. Ritēja cīņa, par kuru visi sapņojām, un no turienes mums pretī brāzmoja satraucošais lielās vēstures viesulis. Šis viesulis bija iebrāzies ari man sejā. Jutu, ka vaigi kvēloja. Dvēselē sāka bangot kaujas dziesma. Cik es biju lepns un laimīgs, ka man atļāva piedalīties šajos notikumos!
Mēs jājām ātrāk. Zirgi no auļiem pārgāja rikšos, tad atkal auļoja. Pēc vairākām stundām pirms saulrieta bijām veikuši lielu ceļa daļu.
Nelielā ieplakā strauta malā, meža ielokā, iekārtojām nometni, bet zirgus ar sapītām priekškājām palaidām divu biedru uzraudzībā ganīties tuvējā pļaviņā.
Kad pār nometni sabiezēja tumsa, mēs jau gulējām cietā miegā. Es biju noguris kā suns.
Naktī nometnes tuvumā noblīkšķēja šāviens. Pamodušies visi pielēcām kājās un tvērām pēc ieročiem. Es biju nogūlies blakus Skanīgajai Balsij. Tagad viņa guļvieta bija tukša.
Akla tumsa biezēja visapkārt. Zvaigznes aizsedza' mākoņi. Apjukušie kaujinieki sasaucās pusbalsī. Sarkanais Alnis centās ievest kārtību. Visi bija uz vietas, izņemot br^āli un divus sargus.
Te pēkšņi no tuvējā krūma man- kš^ds tuvojās. Es, zemei pieplacis, sastingu.
— Bizonīt! — padzirdēju tādu kā dvesienu.
— Es esmu te! — nočukstēju.
Tas bija brālis. Viņš atgriezās no krūmāja. Sataustīja mani tumsā.
— Vai dzirdēji šāvienu? — viņš iečukstēja ausī.
— Dzirdēju. Kas šāva? Kas noticis?
— Nezinu. Droši vien kaut kas nelāgs.
No satraukuma un pārbīļa man aizrāvās elpa.
— Nav zirgu! — asi novilka brālis caur sakostiem zobiem.
— Kā tā? Nav?
— Nav. Pazuduši.
— Aizbēguši?
— Nē. Aizvesti.
— Kas viņus aizveda?
— Nezinu.
— Un kur mūsu sargi?
— Viņu arī nav.
— Vai tu biji pļavā?
— Biju, Tur kaut kas neiedomājams. Pilns ar svešiem ļaudīm.
— Kanādiešu karavīri? — tikko iedrošinājos iepīkstēties.
— Tā liekas.
Cik labi, ka valdīja necaurredzama tumsa!. Ja nebūtu šī aizsega, mūs droši vien sen jau būtu apkāvuši līdz pēdējam.
Skanīgā Balss aizlīda tālāk, lai pavēstītu Sarkanajam Alnim to, ko bija uzzinājis.
Es jutos pietiekami atpūties pēc vairāku stundu ilgās atdusas, no tā arī spriedu, ka nakts jau stiepās uz rīta pusi. Pēc brāļa aiziešanas mani apņēma klusums. Drīz vien atskārtu, ka šis klusums ir mānīgs.
Biju galīgi apjucis. Aiz mūsu nometnes sasaucās dažādas balsis. Un kas tās bija par balsīm! Tur gaudoja vilki, ūhināja pūces, kvarkstēja vardes, strikšķināja zaķi, kauca suņi un iedziedājās pat gailis.
«Kur tas gailis te gadījies? Ak debesu brīnums!» asinis man sastinga dzīslās.
Ieklausīdamies šajās dažādajās skaņās, kas nāca no visām pusēm, es jutos dīvaini satraukts. Ir taču zināms — kas jūk prātā, tam viss kas sāk rādīties.
Par laimi, drīz vien pie manis atgriezās Skanīgā Balss. Biju viņam bezgala pateicīgs par to, ka viņš mani nepameta vienu.
— Tas… tas… ga-gailis!… — es nomurmināju. — Vai tu dzi-dzirdi?
— Dzirdu! — brālis atbildēja pārsteidzoši mierīgs.
•— Bet kā ga-gailis te ga-gadījies?
— Viņu atdarina. Un tas nemaz nav slikti.
Es to nekādi nevarēju aptvert. Sapratu, ka tur kāds deva ziņu par savu klātbūtni, bet kādēļ tieši ar gaiļa dziedāšanu?
— Viņiem taču jāzina, ka … ka …
— Kas jāzina?
— Ka… mēs .-.. mēs zinām, ka… gaiļu te nav..,
— Varbūt taisni tāpēc viņi atdarina gaili.
— Skanīgā Balss! — es noelsos galīgi apjucis. — Neko nesaprotu!
— Bet tas taču pavisam vienkārši. Viņi grib mūs brīdināt, ka nometne aplenkta no visām pusēm. Tādēļ arī dzirdamas visas šīs dažādo zvēru balsis un gaiļa dziedāšana. Lai mums nebūtu nekādu šaubu …
— Ak tā! …
Brālis sapurināja mani. Lika man sakopot visus spēkus un uzmanību. Ienaidnieks mūs bija aplencis, tas bija skaidrs. Sarkanais Alnis pavēlēja, lai katrs, izmantojot tumsu, uz savu roku izlavītos cauri aplenkuma lokam. Sapulcēšanās vietu viņš noteica divas jūdzes uz rītiem no nometnes tūlīt pēc gaismas svīduma.
— Vai tev ir nazis? — pajautāja brālis.
— Ir.
— Paņem līdzi arī maisiņu ar ēdamo. Rāpo tūlīt aiz manis! Tikai bez trokšņa! No tā tagad atkarīgas mūsu dzīvības. Nu tad — aiziet!
Sākām līst četrrāpus. Zvēru balsis apklusa, un tagad visā apkaimē iestājās kapa klusums. Vajadzēja kustēties bez mazākā troksnīša, lai sevi nenodotu. Ik brīdi piedū- ros pie brāļa mokasīniem, pārliecinādamies, ka viņš ir tepat man priekšā.
Tā mēs norāpojām pārdesmit soļu pa krūmāju, kur likās vēl tumšāks nekā klajā laukā.
Pēkšņi pamanīju, ka man nav maisa ar ēdamo. Tas bija rāpojot kaut kur paputējis. Dažus mirkļus šaubījos, ko darīt. Divus trīs soļus aiz sevis iztaustīju zemi, bet maisa nebija. Sāku atkal rāpot uz priekšu, lai panāktu brāli. Neizdevās, viņš man bija krietni priekšā. Biju pazaudējis arī viņu.
Pavisam negaidīti saņēmu stipru belzienu pa galvu, un smags ķermenis uzgāzās maņ. virsū. Gribēju iekliegties, bet nevarēju. Zaudēju samaņu, raupja ķepa aizspieda man muti.
Kad atžilbu, gulēju zemē. Rokas un kājas man bija sasietas, mute aizbāzta.
«Tagad tūlīt dabūšu lodi pierē!» nodomāju.
Ausa gaisma. Tuvumā bija dzirdamas klusinātas cilvēku balsis un daudzu soļu dipoņa. Es gulēju tanī pašā mežiņā, kurā mani sagrāba, netālu no mūsu vakardienas nometnes.
Kāds gar mani pastaigājās, un man viņa stāvs likās pazīstams. Ieskatījos ciešāk un pazinu. Nu, protams! Tas taču bija mūsu virsaitis Cēlā Dvēsele!
Viņš ir šeit?
Pamēģināju pietrausties, viņš to pamanīja. Nosodošu skatienu brīdi uzlūkoja mani. Izvilka no mutes lupatu vīkšķi.
— Kur karavīri?
— Kādi karavīri?
— Kanādieši.
Viņš neko neatbildēja, tikai padraudēja man ar pirkstu un atgāja nost. Pēc brīža ieradās — mans tēvs. Viņam nebija barga sejas izteiksme, viņš pat pameta ar vienu aci. Sirds man salēcās aiz prieka.
— Nu vai tu tagad vēl gribi ar viņiem karot, tu lielais kaujiniek? — uzsauca tēvs pusnopietni, pusjokojot.
— Ar ko karot? — nesapratu, ko viņš ar to domā.
— Pats taču jautāji par viņiem: kanādiešu karavīriem.
— Vai viņi ir te? — pārbijos.
Ari tēvs uz šo jautājumu neatbildēja, maigi pavēla mani uz sāniem un izvilka man no aizjostas nazi.
— Redzi! — viņš iesmējās. — Tevi nemaz par pilnu nav ņēmuši. Pat nazi atstājuši.
Viņš pārgrieza saites un atdeva nazi.
—Celies nu augšā un nāc! — viņš teica.
— Tēt, kas tagad būs? — es izjutu kaut kādu baiļpilnu saviļņojumu.
— Nekas nebūs. Iesim!
— Uz kurieni?
— Uz mājām.
— Tēt, — es nočukstēju, pienācis viņam pavisam tuvu. — Vai tu ļoti uz mani dusmojies?
— Man taču jābūt dusmīgam, vai ne? — viņš atbildēja tādā kā dusmīgā balsī, bet viņa acis bija priecīgas.
Uz brīdi viņš piespieda mani cieši sev klāt.
— Jums neizdevās! — viņš nočukstēja gandrīz vai ar nožēlu. — Bet varbūt tā arī labāk…
Aizgājām tur, kur bija pārējie. Pārliecinājos, ka mēs, visi karotāji, bijām saķerti, izņemot trīs: pašu Sarkano Alni, Skanīgo Balsi un vēl vienu kaujinieku. Šiem trim bija izdevies nemanītiem izmukt no aplenkuma, piekļūt pie zirgiem un to mugurās aizšauties tālumā. Cēlā Dvēsele nolēma viņiem nedzīties pakaļ, uzskatot to par veltīgām pūlēm.
Kanādiešu karaspēka tuvumā nebija. Kad pirms trim dienām rezervātā pamanīja ■— tas bija diezgan drīz —, ka aizbēguši divdesmit četri kaujinieki un es, aģents izsauca Cēlo Dvēseli un lika ar visiem kaujiniekiem dzīties bēgļiem pakaļ un atvest viņus atpakaļ rezervātā. Viņš apsolīja, ka vainīgos nesodīs. Vairāk nekā simt jātnieku traucās pa mūsu grupas pēdām un pēc divām dienām mūs panāca. Ap pusnakti viņi aplenca mūsu nometni. Kad rīta pusē mēģinājām izmukt no aplenkuma, mūs visus saņēma ciet, izņemot trīs.
— Skanīgā Balss gan ir laimīgs: izbēga! — es neslēpu tēvam savu prieku.
— Izbēga, izbēga, — teica tēvs, bet nepriecājās.
Drīz vien devāmies atceļa. Notvertie kaujinieki bija saņēmuši savus zirgus un jāja brīvi, viņiem tikai atņēma visus ieročus. Vienīgi man atļāva paturēt loku un nazi.
Aģents turēja doto vārdu: pēc mūsu atgriešanās rezervātā nevienu nesodīja un neizsekoja. Viņš bija septītajās
debesīs un tūliņ pat pacentās izpaust arī sava labā garastāvokļa iemeslu. Dumpinieku galveno apmetni pie Saskačevanas Batohā bija ieņēmis kanādiešu pārspēks, turklāt metisi bija cietuši pamatīgu sakāvi, bet Luiss Rīls un viņa vadoņi bija saņemti ciet, un viņiem draudēja karātavas.
— Tāds liktenis gaida visus slepkavas un dumpinie-. kus, kas sacelsies pret likumīgo varu, to jūs lieciet aiz auss! — ar triumfējošu pacilātību aģents nobeidza savu uzrunu, nopētīdams mūs ar caururbjošu skatienu.
Tas, ko viņš runāja par Batohu un Luisu Rīlu, izrādījās diemžēl taisnība. Toties viņš izgudrēm noklusēja, ka pēc galvenās apmetnes sagrāves cīņa vēl nebija apdzi- susi. Tā turpinājās dziļajos mežos Saskačevanas baseinā, kur indiāņi ar nesalaužamu spītu izrādīja izmisīgu pretestību. Vadoņi Bigs Bīrs un Pundmakers sākumā pat guva uzvaras, bet pēc tam karaspēks, Jātnieku policija un mednieku milicija, kas bija lielā skaitliskā pārsvarā, viņus kā meža zvērus ielenca un viņiem bija jāpadodas.
Tā beidzās sacelšanās pie Saskačevanas. Kopā ar kara cirvi indiāņiem un metisiem bija jāaprok arī jebkādas cerības uz labāku rītdienu.
Melno Pēdu vecajie visur uzmanīja, lai mūsu cilts neiejauktos cīņā, un nekādi nebija iespējams pārvarēt viņu modrību. Bet neviens — ne vecajie, ne aģenti — nevarēja mums liegt savā sirdī būt cīnītāju pusē. Viņu uzvaras modināja mūsos lepnumu un cerības, viņu sakāves mēs pārdzīvojām kā savas.
Tuvojās tā diena, kad man vajadzēja braukt uz austrumiem ūz skolu. Mēs visi mājās baidījāmies, ka aģents, ņemdams ļaunā, neļaus man braukt projām no rezervāta. Mēs kļūdījāmies.
— Ak tas ir tas mazais nešpetnais dumpinieks? — sacīja aģents vecākiem, norādot uz mani. — Bet tieši tāpēc lai viņš brauc turp. Lai austrumos pieņemas prātā un pirmām kārtām — lai pārliecinās pats par to, ka baltie cilvēki ir neuzvarami…
Dažas dienas pirms manas aizbraukšanas mēs pie sava mājas pavarda piedzīvojām lielu prieku: atgriezās Skanīgā Balss. Viņš atgriezās briesmīgi novājējis, atgādināja savu ēnu. Tas bija nomērējis pusaudzis ar sāpīgu smaidu iekritušajā sejā. Viņu ieraugot, asaras man saskrēja acīs no līdzjūtības, nevis no laimes.
Vairākas nedēļas pēc tam, kad Saskačevanas krastos bija iestājies kapa klusums, brālis bija bēguļojis pa mežiem un, riskēdams ar dzīvību, gājis uz dzimto pusi.
Sarkanais Alnis un trīs viņa biedri bija krituši cīņā. Vienīgi Skanīgā Balss bija palicis dzīvs. Viņa agrākā ru- nība bija pilnīgi zudusi, viņš bija kļuvis neparasti kluss un savam vecumam nepiemēroti nopietns, it kā viņam uz sirds būtu uzvēlies smags akmens. No viņa nevarēja izspiest nevienu stāstu par pieredzēto. Pa naktīm viņš kaut ko stāstīja tēvam, bet viņam vien, nevienam citam, arī man ne.
Manā aizbraukšanas dienā Skanīgā Balss arī uzsēdās zirgā un pavadīja mani vairākas jūdzes. Visu ceļu viņš klusēja, tikai uzmeta man biežus, siltus skatienus. Vai nabaga brālis varbūt jauta savu tuvo nāvi un to, ka mēs vairs nekad neredzēsimies?
šķiroties viņš apskāva mani un teica:
— Karš vēl nav beidzies… Kara cirvis nav aprakts … Gīņa jāturpina …
Es nobijos no šiem vārdiem, bet viņš nomierināja mani ar rāmu smaidu. 1
— Nē, Bizonīt, ne vairs ar karabīnēm. Viņiem to ir vairāk un labākas … Mums jācīnās te, sirdī!
Viņš uzlika roku kreisajā pusē man uz krūtīm.
— Tur plašajā pasaulē nepazaudē indiāņa sirdi!
Dziļi ievilkdams gaisu krūtīs, atbildēju:
— Nepazaudēšu…