Atrazdamies gandrīz divi tūkstoši jūdžu attālumā no savas cilts, es izjutu dziļas skumjas, jo uz ilgu laiku biju atšķirts no savējiem. Manas prombūtnes laikā mūsu grupa pārdzīvoja smagus likteņa triecienus, un tikai krietni vēlāk no ļaudīm es uzzināju par notikumiem, kuri traģiski beidzās manam brālim Skanīgajai Balsij. Pa šo laiku es sekmīgi biju beidzis vairākas klases un man bija jau vienpadsmit gadu.
Nav šaubu, ka rezervāta aģentam, indiāņu priekšniekam, uz Skanīgo Balsi bija zobs jau kopš viņa atgriešanās no Saskačevanas mežiem. Viņš gaidīja izdevību, lai uzdotu puisim piparus un atriebtos. Viņš uzkūdīja viņam arī Jātnieku policiju. Jau pieminētās «Royal Mounted» kalpotāji vienu vai divas reizes izdarīja kratīšanu mūsu mājā un paņēma līdzi brāli, lai viņu nopratinātu. Neko viņi nevarēja panākt, neko nevarēja pierādīt.
Bet tad viņiem radās gaidītā izdevība. Viņi apvainoja brāli Skanīgo Balsi par vērša nozagšanu. Skanīgā Balss, pārliecināts, ka dzīvnieks pieder pie ģimenei atvēlētajiem medījuma vēršiem, bija tam pielavījies un to nošāvis. Aģents un viņa palīgi sacēla milzīgu brēku par zādzību skaidrā dienas, laikā, apgalvojot, ka tas bijis «valsts vērsis». Nekavējoties ieradās policija, apcietināja brāli un dzelžos aizveda uz posteni Djūkleikā.
Kad posteņa komandants kaprālis Diksons ieraudzīja apcietināto, viņš gārdzoši iesmējās un ļauna prieka vaibsts iezīmējās viņa sejā.
— Tas ir labs ķēriens! Nu beidzot viņš mums ir rokā!
Uzklausījis ziņojumu, viņš uzrunāja Skanīgo Balsi:
— Par šī vērša zādzību un nošaušanu tu tiksi pakārts!
— Es negribēju zagt! Es domāju, ka tas ir..,
— Tas nav svarīgi, ko tu gribēji vai negribēji. Tu tomēr nozagi. Un par to tiksi pakārts!
— Par zādzību jūs gribat mani pakārt? — izaicinoši iesmējās Skanīgā Balss. — Es zinu, ka nav tādu tiesību!
Tad kaprālis Diksons pienāca brālim cieši jo cieši klāt un niknuma pilns iešņāca viņam ausī:
— Es tev varu pačukstēt, brālīt: zādzība — tas ir tikai iegansts. Tevi uzraus pie kāķa par ko citu…
Un ar roku viņš norādīja uz ziemeļaustrumiem, Saska- čevanas upes virzienā.
Kaut arī Skanīgā Balss bija vīrišķīgs, viņa sirds nodrebēja. Viņš pats savām acīm bija redzējis, kas notika pēc sacelšanās apspiešanas pie Saskačevanas un cik nežēlīgi uzvarētāji apgājās ar dumpja vadītājiem. Kaprālis nedraudēja tāpat vien, par to Skanīgā Balss bija pārliecināts. Brālis nolēma aizstāvēties, līdz pēdējam.
Pa nakti viņu piekala pie smagas dzelzs bumbas un ievietoja dežūrtelpā. Cietumnieks apgūlās uz grīdas un, pilnīgi apsedzies ar savu segu, izlikās, ka guļ. Tajā pašā istabā līdz pusnaktij dežurēja kaprālis Diksons, pēc tam viņu nomainīja vietnieks. Policists bija miegains un par sargāšanu daudz nelikās zinis. Jau pēc minūtēm piecpadsmit miegs viņu pievārēja. Skanīgā Balss uzmanīja viņu no segas apakšas, un, kad sargs noslīga uz galda, zēns klusītēm piecēlās, pacēla dzelzs bumbu, piegāja pie galda un ar atrasto atslēgu atslēdza vaļā savas važas. Tad viņš izslīdēja no sardzes telpas, pārlīda pāri žogam — un ķer nu vēju!
Noskrējis bez apstājas vairāk nekā divdesmit kilometru, pirms ausmas viņš sasniedza rezervātu un nemanīts iegāja vecāku mājā.
— Viņi grib mani pakārt! — viņš sacīja tēvam un mātei. — Es neparko neļaušos!
— Par ko grib pakārt? — neticīgi iesaucās tēvs. — Par vērša nozagšanu?
— Nē. Par Saskačevanu.
— Vai! — pār vecāku lūpām izlauzās kluss vaids.
Labais tēvs iedeva viņam divus zirgus un karabīni ar
lielu patronu krājumu, kā arī maisu ar pārtiku. Skanīgā
Balss paņēma sev līdzi jauniņo sievu, kuru bija apprecējis pirms vairākām nedēļām, un viņi abi steigšus aiz- auļoja uz ziemeļiem.
Nepilnu stundu pēc abu aizjāšanas ieradās ķērāji. Kanādas Jātnieku policijai pirmām kārtām raksturīga neatlaidība, ar kādu tā tvarsta savus upurus, kuri atzīti par noziedzniekiem. Seržants Kolbruks un kāds metiss — izlūks, kurš dienēja policijā, uztaustīja bēgļa pēdas un pielipa tām kā dēles.
Bija pagājušas vairākas dienas ceļā, kad Skanīgā Balss ieraudzīja mežvidu pļavā ganāmies briežus. Viņš nolēca no zirga un, pamezdams pavadas sievai, pieteica, lai viņa pēc šāviena piejāj klāt.
Veiklais mednieks piezagās šāviena attālumā, un viņa trāpījums bija nekļūdīgs. Nesteigdamies viņš piegāja pie medījuma un ar labpatiku to aplūkoja. Viņš jau grasījās nolikt karabīni malā, lai ķertos pie dzīvnieka uzšķēršanas un sadalīšanas, kad noras malā pamanīja kaut ko aizdomīgu. Sirds viņam sāka dobji dunēt: divi jātnieki — policists un indiānis izlūks — izjāja no meža un devās taisni uz viņa pusi. Tie bija ķērāji.
Bēgt nebija nozīmes. Iekams Skanīgā Balss pagūtu nozust biezoknī, viņš dabūtu lodi pakausī. Seržants Kolbruks — tas bija viņš! — un viņa pavadonis pašpārliecināti, neslēpdamies jāja arvien tuvāk. Viņu sejās staroja uzvaras prieks: medījums pats bija ieskrējis slazdā.
Skanīgā Balss sagaidīja viņus ar karabīni rokās. Kad viņi atradās trīsdesmit soļu attālumā, viņš tos brīdināja:
— Stāviet, citādi šaušu!
Arī viņi turēja ieročus šaušanas gatavībā.
— Paskatīsimies, mazulīt! — atsaucās Kolbruks un droši turpināja jāt uz priekšu.
Kaprālis nespēja iedomāties, ka tāds indiānis varētu šaut uz viņu.
— Ne soli tuvāk! — iesaucās Skanīgā Balss.
Viņi nepaklausīja. Jauneklis zibenīgi piespieda ieroci pie pleca un bez tēmēšanas izšāva. Seržants ar sašautu galvu novēlās no zirga.
— Bet tev es atstāšu tikai piemiņas zīmi! — Skanīgā Balss uzsauca metisam, un, iekams pretinieks paguva pagriezt zirgu, lode tam sadragāja plecu.
— Ja tu, nodevēj, vēlreiz man trāpīsies ceļā, es tev ietriekšu lodi pierē! — brālis nokliedza pakaļ izlūkam, kurš, turēdamies zirgā, bēga pilnos auļos.
Skanīgā Balss tika uzlūkots par labāko šāvēju mūsu grupā, un viņam bija piecu patronu karabīne. Seržanta Kolbruka nāve satrauca visus rietumus. Jātnieku policija trakā steigā sarīkoja nabaga jaunekļa aplenkšanu. Taču jauneklis izrādījās viltīgāks par visiem seržantiem un viņu izlūkiem. Kaut arī par viņa notveršanu bija izsolīta augsta atlīdzība, medībām nebija nekādu rezultātu. Skanīgās Balss pēdas nozuda mežos kā akmens ūdenī.
Mūsu tēvs tika apcietināts un tikai pēc laba laika palaists brīvībā. Kad tvarstīšana izrādījās veltīga, vecāku māju slepeni sāka uzraudzīt, cerot, ka Skanīgā Balss, paklausot dēla jūtām, kādreiz gribēs apmeklēt savus vecākus. Aprēķins izrādījās pareizs. Kad bija apritējuši jau divi nesekmīgu meklējumu gadi, Jātnieku policija saņēma gaidīto ziņu par bēgļa parādīšanos vecāku mājas apkārtnē. Tas notika tad, kad brālis atveda pie vecākiem savu sievu ar bērniņu, kas bija piedzimis biežņā.
Kad to uzzināja komandants Djūkleikā, viņš tūdaļ izsūtīja divus policistus un jmetisu izlūku, uzvārdā Venne, uz Melno Pēdu rezervātu, lai izķemmētu visu indiāņu apdzīvotās vietas apkārtni.
Skanīgo Balsi pavadīja divi uzticami draugi, kuri bija nolēmuši kļūt par viņa likteņa biedriem līdz pēdējam sirdspukstam. Šos ārkārtīgi drosmīgos un uzticamos puišus sauca Topians un Apmākusies Debess, un viņi bija vēl jaunāki par Skanīgo Balsi.
Brīdināti par gaidāmajām briesmām, jaunieši aši atstāja apmetni un paslēpās biežņā.
Nākamajā dienā ap pusdienas laiku viņi atpūzdamies gulēja krūmājā netālu no takas. Pēkšņi atskanēja pakavu klinda. Viņi piesardzīgi paglūnēja un tūlīt pieplaka pie zemes. Pa taku tuvojās divi policisti un metiss izlūks.
— Nodevējs un neģēlis! — nomurkšķēja Skanīgā Balss, ieraugot izlūku. — Vaļā savējos.
Kad trijotne bija piejājusi pārdesmit soļu atstatumā no slēpņa, zirgi sajuta svešu cilvēku smaku un sāka dīdī- ties. Viņi spicēja ausis, negribēja iet tālāk, bet Vennes zirgs, ieplezdams nāsis, cēlās pakaļkājās.
Krūmos paslēpušies jaunieši pamanīja, ka Venne savus biedrus čukstus brīdināja. Policisti grasījās kāpt zemē no zirgiem. Vēl daži mirkļi, un viņi būtu atklājuši bēgļus.
— Man viņš jānošauj! — nočukstēja Skanīgā Balss un pavērsa ieroci uz izlūka pusi.
— Nē! — viņu aizturēja Topians. — Dod man viņu!
— Nu tad nekavējies!
Norībēja Topiana raidītais šāviens. Metiss ar caururbtām krūtīm sagrīļojās seglos. Policisti satvēra viņu aiz padusēm un, pieturēdami viņu zirgā, zibens ātrumā aizšāvās Djūkleikas virzienā.
Pēc šīs sadursmes Skanīgā Balss uz brīdi iegriezās mājās, lai atvadītos no vecākiem un sievas. Viņš zināja, ka drīz jānotiek pēdējai kaujai un ka izbēgt nav iespējams. Kanādas milzu meži ilgāk vairs nevarēja viņu pasargāt.
Un pat vēl vairāk — viņš apzinājās, ka viņam drīz jāmirst: ienaidnieks skaitliski bija daudz pārāks un nepielūdzams. Acīmredzot šim jauneklim, manam brālim, bija neparasti stingrs raksturs, ja viņš toreiz nesalūza, bet, gluži otrādi, labprātīgi devās slavas pilnajā cīņā. Viņš uzmundrināja un deva drosmi saviem tuviniekiem — tēvam, mātei un sievai.
— Ko jūs gribat? — viņš jautri teica atvadoties. — Es biju pie Saskačevanas, tātad skaidrs, ka tagad man par to jāatbild. Es eju pabeigt savu Saskačevanū.
Viņš aizgāja, un tā bija viņa pēdējā saruna ar tuviniekiem. Brāļa turpmākās-gaitas zināmas tikai no ienaidnieka vārdiem, un, pamatojoties uz tiem, es aprakstīšu vēlākos notikumus.
Skanīgās Balss parādīšanās radīja lielu satraukumu visā apgabalā. Nākamajā naktī no Prinsalbertas — no Jātnieku policijas apgabala centra bēgļus vajāt devās divpadsmit jātnieku policistu nodaļa kapteiņa Allana vadībā. Viņam neparastā kārtā laimējās. Jau drīz vien Min- nehina kalnos viņš pamanīja trīs melnus punktus, kuri kustējās pa kalnu nogāzi. Sākumā ķērāji nodomāja, ka tie ir kādi zvēri. Piejājuši tuvāk, viņi pazina trīs meklētos indiāņus. Jaunieši gāja kājām. Viņi nebēga. Viņi bija gatavi cīņai un gaidīja piejājam tuvāk ienaidniekus.
Nodaļa vēl nebija piejājusi droša šāviena attālumā, kad Skanīgā Balss izšāva divas reizes. Viņš trāpīja kapteinim Allanam plecā, sadragājot pleca kaulu, seržantam Rabe- nam — gurnā. Pārējie policisti, pārsteigti par tādu precizitāti un apjukuši par šiem zaudējumiem, steidza glābt ievainotos, bet pa to laiku Skanīgā Balss un viņa biedri aizsniedza tuvējo mežiņu nelielā pakalnā.
Kaprālis Hokins, kas tagad pārņēma nodaļas vadību, neuzdrošinājās uzbrukt apskaužamajiem šāvējiem. Viņš izsūtīja ziņnešus ar lūgumu palīdzēt. Tajā pašā dienā viņam pievienojās policisti no Djūkleikas posteņa, kā arī no Prinsalbertas apgabala komandantūras. Pieteicās arī vairāki piedzīvojumu alkstoši civilisti.
Vakarā ap pulksten sešiem Hokins ar deviņiem bruņotiem vīriem sāka uzbrukumu mežiņam. Jaunieši slēpās aizaudzēs malā. Uzbrucēji, kurus sagaidīja precīzi šāvieni, nevarēja indiāņiem pietikt klāt. Uzbrukuma pašā sākumā, nāvīgi ievainots krūtīs, krita pats kaprālis. Sākās pamatīga apšaudīšanās. Skanīgās Balss trāpīgās lodes nonāvēja vēl divus pretiniekus; indiāņu pusē krita To- pians, bet pats Skanīgā Balss tika ievainots kājā. Uzbrukums nebija izdevies, policistiefn vajadzēja atkāpties.
Skanīgās Balss lodes līdz šim bija ķērušas astoņus policistus, četri no tiem bija beigti, četri ievainoti.
Iestājās nakts. Policisti mēģināja aizdedzināt mežiņu, bet uguns negribēja degt. Naktī ieradās palīgspēki, un viss mežiņš tika ielenkts ciešā lokā.
Šajā naktī Reginā, ziemeļrietumu novada galvaspilsētā, Jātnieku policijas galvenajā štābā tika rīkota grezna balle sakarā ar delegācijas nosūtīšanu uz Londonu uz karalienes Viktorijas jubilejas svinībām. Pašā svinīgākajā brīdī orķestris pēkšņi pārtrauca spēlēt valsi un uzsāka himnu «Dievs, sargi karalieni». Balles viesi satraukti saskatījās. Kad himna bija izskanējusi, komandants pulkvedis Herbimers klātesošajiem paziņoja, ka delegācijas izsūtīšana tiek atcelta sakarā ar satraucošajām ziņām, kuras saņemtas no novada tālākajiem apvidiem, un pavēlēja visiem klātesošajiem dienesta vīriem sagatavoties ceļam uz notikuma vietu.
Viņi izjāja vēl pirms pusnakts pulkveža Makdonela vadībā, līdzņemot divus ātršāvējus lauku lielgabalus. Otra vienība ar pulkvedi Gagnonu priekšgalā agri no rīta izjāja no Prinsalbertas. Šiem Karaliskās Jātnieku policijas spēkiem pievienojās simtiem civilo brīvprātīgo. Katrs ņēma līdzi savu mednieku bisi. No Djūkleikas tika izsūtīta vienība ar cērtēm un lāpstām ierakumu rakšanai.
Galvenais štābs aizliedza doties tiešā uzbrukumā mežiņam, lai izvairītos no turpmākas asins izliešanas. Ar trim jaunajiem indiāņiem vajadzēja tikt galā artilērijai.
Tās dienas rīts bija pavisam kluss, bez vēja, un balsis varēja dzirdēt tālu. Piepeši aplencēji izdzirda no raežiņa Skanīgās Balss saucienu: — Hallo! Jātnieku policija! Šodien mēs atkal cīnīsimies!
Policisti skaidri dzirdēja katru vārdu. Viņi klausījās, elpu aizturējuši. Skanīgā Balss turpināja:
— Mums nav ko ēst. Mēs esam izsalkuši. Jums pārtikas ir atliku likām. Pametiet mums kaut drusku!
Šajos vārdos izpaudās indiāņu labākās kauju tradīcijas. Varēja neganti cīnīties un nogalināt ienaidnieku atklāt' godīgā cīņā, tomēr vajadzēja pret viņu saglabāt cih cūcisku cieņu, nevis aklu ienaidu. Brāļa sauciens palika sauciens tuksnesī. Viņa vārdi izbrīnīja policistus, jo viņiem ne prātā nenāca sniegt indiāņiem jebkādu palīdzību.
Drīz vien pēc tam pāri mežiņam lidoja vārna, tā uzmetās kāda koka galotnē. Atskanēja šāviens, putns nokrita zemē.
— Tas nu gan ir šāvējs! — policisti savā starpā sačukstējās, arvien vairāk nostiprinādami sevī pārliecību, ka te nav ko riskēt ar dzīvību.
Par nelaimi, vārna nokrita apšaudes joslā. Tiklīdz Skanīgā Balss grasījās izlēkt no krūmāja, lai paņemtu putnu, ložu krusa nogrieza viņam ceļu.
Pa to laiku mūsu tēvu atkal arestēja. Nabaga māte atskrēja uz to vietu, kur viņas dēls izcīnīja savu pēdējo kauju. Policija viņu nepielaida līdz mežiņam, tādēļ viņa nostājās uz pretējā pakalna, no kurienes Skanīgā Balss varēja viņu dzirdēt. Viņa atgādināja vecātēva Kustīgā Lāča varoņdarbus un piekodināja, lai viņš būtu vīrišķīgs līdz galam, kā bezbailīgam kaujiniekam pieklājas.
— Nebaidies, māmiņ! — sauca brālis. — Es jums kaunu nedarīšu!
Policisti nāca viņai klāt un lika iet mājās, bet viņa neparko negribēja aiziet no dēla projām tik ilgi, kamēr viņš vēl dzīvs.
Pa dienu ieradās arvien jauni palīgspēki, kā arī karaspēka daļas, kuras šajā operācijā tika nodotas Karaliskās Jātnieku policijas rīcībā. Vakarpusē vairāk nekā tūkstoš bruņotu vīru aplenca rnežiņu.
Triju nogalināto policistu līķi arvien vēl gulēja biezokņa priekšā netālu no tās vietas, kur bija patvērušies indiāņi. Kāds no aplencējiem paziņoja komandierim, ka, viņaprāt, kaprālis Hokins esot vēl dzīvs. Skatoties binoklī, licies, it kā kaprālis būtu pakustinājis roku. Kara
ārsts Stjuarts tūlīt pieteicās iet glābt ievainoto. Šāds nodoms bija ļoti bīstams. Ar vieglajiem lauku ratiem viņš pieauļoja pie Hokina, žigli iecēla viņu ratos un atkal aizauļoja. Neatskanēja neviens šāviens. Skanīgā Balss personiski pazina Stjuartu un parādīja cieņu viņa drosmei. Izrādījās tomēr, ka Stjuarta uzupurēšanās bijusi nevajadzīga: kaprālis Hokins jau sen bija miris.
Vakarpusē ieradās artilērija. Pulksten sešos nodārdēja pirmā kanonāde. Pēc piešaudes uz to vietu, kur atradās jaunie indiāņi, raidīja vairākus desmitus šāviņu. Kad uguns tika pārtraukta, visi bija pārliecināti, ka no aplenktajiem pāri palikušas tikai driskas. Tad pēkšņi no mežiņa atskanēja skaidra, izsmējīga brāļa balss:
— Tā nekas! Bet jāšauj labāk!
Jau krēsloja. Aplencēji nolēma atsākt apšaudi tikai nākamajā dienā. Mežiņu apņēma klusums. Tonakt neviens neaizvēra acis. Visi bija nomodā; visus nomāca drūmas domas. Daudzi saprata, cik nožēlojama viņu loma. Tik lielu spēku koncentrēšana pret trim indiāņu puikām nebūt nevainagoja aplencējus ar slavu, bet — gluži otrādi — padarīja viņus par apsmieklu. Par spīti viņu milzīgajam pārspēkam, indiāņi tomēr vēl turējās.
No pusnakts līdz rītausmai māte dziedāja Skanīgajai Balsij žēlabainu nāves dziesmu. Tāda bija mūsu paraža.
— Apklusiniet to bābu! — no visām pusēm atskanēja aplencēju balsis, un mātei patiešām neļāva vairāk dziedāt.
Toties no mežiņa atskanēja brāļa balss. Tā bija spēcīga un skaudra — ne velti brālim bija dots vārds Skanīgā Balss. Viņš bija dzirdējis, kā tie tur apsauca māti, bet viņam nenāca ne prātā saudzēt viņu nervus. Viņš dziedāja skaļi, ilgi un aizrautīgi. Tikai pret rītu dziesma apklusa. Tā bija viņa pēdējā dziesma, neviens Skanīgo Balsi pēc tam vairs nedzirdēja.
Ap sešiem rītā abi lielgabali atsāka graujošu apšaudi. Tie grandīja sešas stundas no vietas — līdz pat pusdienai. To nevarēja salīdzināt ar krusu, tā bija īsta dzelzs lavīna, kas gāzās pār mežiņu. Pusdienas laikā uzbrukumā devās brīvprātīgo nodaļa, kurā ietilpa tikai civilie: pēc galvenā štāba pavēles Karaliskās Jātnieku policijas spēki tika saudzēti — policijas zaudējumi bija pārāk lieli. Vai viņi bija iedomājušies, ka Skanīgā Balss ir nemirstīgs un ka viņš vēl ir dzīvs? Piesardzība bija lieka. Skanīgā Balss, septiņu šrapneļa šķembu, savainots, bija miris. No
abiem viņa draugiem Topians bija kritis jau pirms divām dienām, bet otrais gulēja pirmsnāves murgos.
Mežiņā saplūda tik daudz ļaužu, ka nevarēja aizsprauk- ties līdz kritušajiem. Ko izjuta šie — ja tā viņus var saukt — uzvarētāji, ieraugot jauniešus, no kuriem vecākajam bija deviņpadsmit, bet jaunākajam tikai piecpadsmit gadu? Kādas jūtas viņus pārņēma, ieraugot šos trīs jaunekļus, kuri bija krituši varoņu nāvē, par kādu sapņoja izcilākie mūsu cilts kaujinieki?
Viens no Karaliskās Jātnieku policijas bramaņiem piegāja pie Skanīgās Balss un izdarīja kaut ko pavisam nelietīgu: viņš iešāva kritušajam galvā.
Pa to laiku, kad risinājās šie notikumi, es atrados skolā tālajā Pensilvānijā. Par visu es uzzināju pēc vairākām nedēļām reizē ar ziņu par tēva atbrīvošanu. Ar brāli, kas bija sešus gadus vecāks, mani saistīja ne tikai brāļa mīlestība, viņš man bija tuvs kā ceļvedis dzīvē un manu jauno dienu līdzgaitnieks. Bargais liktenis likās sazvērējies pret mani: no balto rokas bija kritušas trīs man tik dārgas būtnes — brālēns Pinkainais Ērglēns, uzticamais suns Pononka un tagad — brālis Skanīgā Balss.
Brāļa nāve man bija negaidīts un briesmīgs trieciens, un kādu laiku es pat ļāvos izmisumam, bet, būdams aizņemts ar mācībām, diezgan ātri atguvos.
Skola ar katru mēnesi vairāk mani pārliecināja par izglītības milzīgo spēku. Senāk prasme rīkoties ar loku, šaut ar musketi, dzīt zvēriem pēdas indiāņu dzīvē bija pats svarīgākais. Šodien, kad prērijā bija iekundzējies baltais cilvēks, tas viss izrādījās lieks — tās bija nevajadzīgas pagātnes paliekas, turpretī par galveno ieroci dzīves cīņā kļuva zināšanas. Izglītība mūsu rezervāta dzīves apstākļos bija vienīgais, kas varēja pasargāt no bojā ejas. Jo drīzāk indiāņi sapratīs šo pārmaiņu būtību un izglītības lielo priekšrocību, jo pareizāk viņi pratīs izvēlēties pašaizsardzības līdzekļus.
Šajā laikā, kad mūsu cilti piemeklēja tik daudz likstu, es nospraudu savu dzīves ceļu. Es nolēmu iegūt pēc iespējas vairāk zināšanu, lai vēlāk veltītu dzīvi savas Melno Pēdu cilts izglītošanai.