Tikai gadu pēc Skanīgās Balss nāves man skolā tika dotas ilgākas brīvdienas un atvēlēts paciemoties dzimtajā pusē.
Tas bija brīnišķīgs ceļojums! Katram zāles kušķītim dzimtajā prērijā bija sava neizsakāma pievilcība, katra grava bija skaista un zelta krūmiem pieaugusi. Putnu, kā likās, bija mazāk, bet tie jautri laidelējās un dziedāja tāpat kā senāk. Tas viss mani pilnīgi apskurbināja. Es līdz sirds dziļumiem izjutu savas dzimtās zemes daili.
Tikai cilvēki te bija drūmi. Vecāki zem gadu un rūpju sloga bija salīkuši, tāpat arī tēvocis Dārdošais Pērkons. Vēl vairāk par dēla nāvi viņus nomāca trūcīgie dzīves apstākļi rezervātā. Cēlā Dvēsele vārguļoja, bet burvis Ki- nasi, būdams vēl spēka gados, jau bija miris.
Manas cilts locekļi sirga ar dvēseles skumjām un bija zaudējuši laimes izjūtu. Es sapratu, ka man būs jādziedina viņu sirdis un jādāvā saule viņu acīm. Man jau likās, ka es zinu, kādas zāles izlietošu un kādā veidā cīnīšos ar viņu briesmīgo likteņa lāstu. Manī auga apziņa, ka varēšu palīdzēt viņiem visiem. Cik daudz tas man deva spēka un pacilātības!
Vecāki raudzījās manī ar lepnu prieku. Mana ciemošanās izraisīja drosmi un dzīvību, kādas ilgi nebija bijis ne vecāku, nedz arī kādā citā mūsu grupas mājoklī.
— Tu esi izaudzis! — sacīja tēvs, it kā neticot savām acīm. — Tu esi izaudzis, Mazo Bizon, mūsu dēls!
Pēc tam mēs aplūkojām lietas, kuras bija palikušas pēc Skanīgās Balss: saplīsušu mokasīnu, koka karoti, ādas jaku, izrobotu nazi, paplūkātu ērgļa spalvu. Māte šos brāļa piederumus glabāja kā dārgas relikvijas.
Tad es sacīju:
•— Kad es devos uz skolu, Skanīgā Balss pavadīja mani tālu prērijā. Viņš man teica …
Es aprāvos. Sašaubījos, vai šis ir piemērots brīdis, lai atkārtotu viņa vārdus.
— Ko viņš tev teica, Bizonīt? — gaidu pilnā balsī jautāja tēvs.
Viss, kas saistījās ar Skanīgo Balsi, bija viņam ļoti dārgs.
— Ko viņš tev teica, pasaki mums! — tēvs silti uzstāja.
— Viņš teica, lai es tur pasaulē nepazaudētu indiāņa sirdi…
Maigi uzlūkoju tēvu un māti.
— Es indiāņa sirdi tur neesmu pazaudējis, — sacīju ar tikko jaušamu pārmetumu. — Bet jūs šeit, jūs, dārgie?
Tad tēvs, raugoties manī it kā citādu skatienu — tā viņš mani nekad vēl nebija uzlūkojis, — pievirzījās tuvāk un apkampa mani. Senāk viņš bieži mēdza mani piekļaut sev klāt, mani, sīko zēnu, pie sevis, lielā un stiprā, bet šodien viņš to darīja kaut kā citādi: viņš mani apkampa tā, it kā meklētu pie manis atbalstu, it kā manī būtu ieplūdis viņa agrākais spēks, it kā es jau būtu stiprāks nekā viņš.
— Tu esi izaudzis, Mazo Bizon! —- viņš atkal atkārtoja un neslēpa savu lepnumu.