Melno Pēdu cilts indiāņa Džeka Dēvisa stāstījuma par Mazā Bizona tālāko dzīves gājumu
Mans tēvs bija Mazā Bizona brālēns, bet vectēvs — Dārdošais Pērkons, ko Mazais Bizons bieži piemin savos sacerējumos. Gandrīz tāpat kā visiem manas paaudzes Melno Pēdu cilts indiāņiem, man ir angļu vārds un uzvārds, bet man ir ari sava indiāņa iesauka: Vilka Galva. Pēc profesijas es esmu autovadītājs, man pieder kravas automašīna, kas nodrošina manu iztiku. Esmu trīsdesmit sešus gadus vecs,
Otrā pasaules kara laikā es brīvprātīgi iestājos vienā no Kanādas bruņotajām vienībām un piedalījos sabiedroto karaspēka desantā, kas tika izsēdināts Normandijā 1944. gadā. Pēc ievainojuma kājā mani evakuēja vispirms uz Angliju un pēc tam uz Kanādu.
Es nāku no tā paša rezervāta, kurš atrodas Albertas provinces dienvidos un pie kura piederēja arī Mazais Bizons. Es visu laiku biju šā izcilā cilvēka tuvumā, tādēļ labi pazīstu viņu personiski, zinu viņa pārdzīvojumus un pārliecību. Trīs gadus no vietas, vēl būdams zēns, pavadīju viņu lektora gaitās, Zinu arī to, ka viņa uzrakstītā darba pirmvariantā katrs vārds bija tīra patiesība un ka autors vēlāk pēc Ņujorkas izdevēju pieprasījuma bija spiests izkropļot sākotnējo grā-' matas tekstu. Mazais Bizons to darīja tāpēc, ka citādi grāmata Savienotajās Valstīs neiznāktu.
Mazā Bizona dzīvi var sadalīt apmēram divos posmos: pirmais — līdz pirmā pasaules kara sākumam, otrais — pēc pirmā pasaules kara. Līdz 1914. gada karam Mazais Bizons neatlaidīgi mācījās un sasniedza ilgi loloto mērķi, par ko viņš ieminas savas grāmatas pēdējā frāzē. Pēc kara viņš centās tikt galā ar otru paša izraudzīto uzdevumu: kā izglītots cilvēks centās izkarot savai ciltij labākus dzīves apstākļus. Bet šajā cīņā vīrišķīgais kaujinieks cieta sakāvi. Pretrunas bija lielākas par viņa gribu; tās bija nepārvaramas, un tās salauza viņu. Mazais Bizons savā grāmatā izteica domu, ka izglītība varētu pasargāt indiāņus no galīgas izmiršanas un bojā ejas. Diemžēl šī maldīgā doma noveda viņu pašu pilnīgā strupceļā.
Mazais Bizons skolā bija neparasti apķērīgs skolnieks. Es pilnīgi piekritu viņa-domām, ka Freda Vistlera iedāvinātā ābece atstājusi uz viņu ārkārtīgi dziļu iespaidu un pamodinājusi viņā neparastas zināšanu alkas. (Iekavās piebildīsim, ka savu draugu Fredu Mazais Bizons nekad vairs savā mūžā nesastapa.)
No mācību laika Kārlailas indiāņu skolā saglabājies dokuments — liecība, kas viņam izsniegta, skolu beidzot. Gala atzīmes rāda, ka Mazais Bizons bija viens no labākajiem skolēniem. Turklāt viņš arī loti aktīvi piedalījās savas skolas sabiedriskajā dzīvē un sportā. Viņš spēlēja klarneti -austrumu štatos pazīstamajā indiāņu skolēnu orķestrī. Viņš bija lielisks futbolists un skolas jātnieku komandas kapteinis. Kārlailas disputu un oratoru klubs bija ievēlējis viņu par savu priekšsēdētāju. Mazais Bizons parādīja izcilas spējas jebkurā pasākumā, kurā vien viņš iesaistījās.
Nostājies uz «baltā cilvēka ce]a», viņš tOmēr nezaudēja savas iedzimtās indiāņa cildenās īpašības. Reiz, kad viņš vēl mācījās Kār- lailā, kāda bagāta jauna amerikāniete Alīse Futa Pensilvānijā, pastaigājoties pa Tuskarora kalniem, apmaldījās un pazuda bez vēsts. Glābšanas komandas, kas tika nosūtītas viņu meklēt, neko nepanāca. Šis atgadījums tika plaši aprakstīts visā Ziemeļamerikas presē. Tālākie meklējumi tika atzīti par veltīgiem. Te pēkšņi kādam ienāca prātā meklēšanā iesaistīt Kārlailas indiāņu skolas vecākos audzēkņus. Indiāņu zēni izklīda pa Tuskarora kalniem. Mazais Bizons drīz vien nokļuva uz pazudušās pēdām, atrada viņu un izglāba no neizbēgamas nāves. Visa amerikāņu prese skaļi cildināja jauno indiāni.
Bez šaubām, šis plaši izdaudzinātais atgadījums un Mazā Bizona labās sekmes Kārlailas skolā pavēra viņam ceļu uz augstāko mācību iestādi — uz Sentdžonsas karaskolu Ņujorkas štatā. Studentu pulkā viņš bija vienīgais indiānis. Mazais Bizons sekmīgi beidza arī šo militāra rakstura vispārizglītojošo mācību iestādi. - Taču, kad viņš, nolicis gala eksāmenus, atgriezās savā rezervātā, vecāki pamanīja viņā kaut kādu apslēptu nervozitāti.
— Iet kopā ar baltajiem pa civilizācijas ceļu — tas indiāņiem nozīmē nemitīgu pazemošanos! — viņš teica tuvākajiem draugiem.
Bet Mazais Bizons bija neatlaidīgs: viņš mobilizēja visu savu gribasspēku un neatkāpās no reiz izraudzītā ceļa. Neilgi pirms pirmā pasaules kara Savienoto Valstu prezidents Vilsons atļāva viņam ārkārtēja izņēmuma gadījumā iestāties kā kadetam pazīstamajā Vestpointas Valsts karaskolā. Te varēja mācīties tikai paši spējīgākie amerikāņu jaunieši, un ne reizi — ne pirms tam, nedz vēlāk — šajā skolā netika uzņemts neviens indiānis vai nēģeris.
Sākās pirmais pasaules karš. Mazajam Bizonam nācās pārtraukt mācības Vestpointā. Lielbritānija jau karoja (Savienotās Valstis iestājās karā daudz vēlāk — 1917. gadā), un Mazais Bizons kā brīvprātīgais aizgāja kanādiešu armijā. Viņš trīskārt tika ievainots Francijā, divkārt par kaujas nopelniem tika apbalvots ar ordeņiem un beidza karu kapteiņa pakāpē.
Pēc kara kauju slavas apmirdzēts, izglītots, radošu nodomu pārpilns Mazais Bizons atgriezās savā ciltī. Viņš tagad bija nolēmis veltīt savu dzīvi Melno Pēdu kultūras līmeņa celšanai. Atbraucis rezervātā, viņš 1 neticēja savām acīm — tik briesmīgs bija materiālais stāvoklis ciltī, kura agrāk bija brīva un kurai varmācīgi bija uzspiesti necilvēciskas dzīves apstākļi. Ne mazāk viņu satrieca arī cilts brāļu dziļā depresija un bezcerība. Nīkulīgā dzīve rezervātā pilnīgi bija laupījusi indiāņiem jebkādas nākotnes cerības — pareizāk sakot, bija laupījusi viņiem dzīvotgribu. Baltie uzvarētāji, aplaupīdami neatkarīgās indiāņu ciltis un atņemdami viņiem zemes, solīja dot uzturu šiem nabaga ļaudīm, bet īstenībā pat šis nosacījums netika ievērots — indiāņi rezervātā dzīvoja briesmīgā trūkumā, mira no bada un slimībām.
Mazais Bizons ar viņam piemītošo enerģiju centās labot šo netaisnību Viņš sāka atgādināt indiāņu tiesības, bet atdūrās pret trulo administratoru un nekrietno ierēdņu — indiāņu «aizgādņu» naida sienu. Mazais Bizons iesniedza varas iestādēm lietišķus projektus, kā sekmīgāk vest mūs, Melnās Pēdas, pa civilizācijas ceļu, bet arī šeit viņš piedzīvoja neveiksmi. Politiskais režīms, kas pastāvēja valstī, pieļāva un reizēm pat atbalstīja atsevišķu indiāņu — tādu kā Mazais Bizons — izvirzīšanu no rezervātu iedzīvotāju pelēkās masas. Bet varas iestādēm ne prātā nenāca radīt visiem indiāņiem tādus pašus dzīves apstākļus, kādus baudīja viņu baltie līdzpilsoņi.
Neveiksme Mazo Bizonu nesamulsināja. Neko nepanācis, izvirzot tiešas prasības valdībai, lai tā izpildītu ar indiāņiem noslēgtos līgumus, viņš sāka izmantot apslēptas tālejošas cīņas formas. Viņš prata angļu valodu kā īsts anglis, viņa spalva bija veikla un asa — viņš sāka iesūtīt rakstus kanādiešu un amerikāņu avīzēm. Abu valstu sabiedrībai viņš parādīja indiāņu grūtās dzīves ainu rezervātos un aicināja lasītājus nākt palīgā šiem nabaga ļaudīm.
Panākumi presē pamudināja viņu uzstāties publiski — lasīt lekcijas un referātus. Viņš tos lasīja ļoti daudz, turklāt visdažādākajos sabiedrības slāņos. Viņš prata atrast ceļu uz vienkāršā cilvēka sirdi, prata pārliecināt vislielākos skeptiķus un lauzt viņu aizspriedumus. Ārzemju institūti aicināja viņu uz kopīgu sadarbību.
Mazā Bizona priekšlasījumi kļuva ļoti populāri, bet tie pamatojās diemžēl uz iepriekš aprakstīto neauglīgo teoriju. Viņa runas nesasniedza galveno mērķi — dzīves apstākļu grozīšanu rezervātos. Tāpat kā agrāk, rezervātus apjoza nicinājuma, nelabvēlības un ļaunprātības saltais mūris.
Jo skaidrāk Mazais Bizons sāka izprast savu stāvokli, jo spēcīgāk viņu pārņēma traģiskas bezizejas noskaņas. Tā bija traģēdija, ko pārdzīvoja šis cilvēks, kurš pirmajā acu uzmetienā šķita laimes luteklis, kurš bija sasniedzis augstu kultūras un zināšanu līmeni, augsti attīstījis savu prātu — bet it kā tikai tādēļ, lai nežēlīgā kārtā vēl skaidrāk ieraudzītu, ka viņa sapņi un cerības izgaist kā dūmi, lai vēl skaudrāk izjustu savu sakāvi.
Tuvināšanās balto cilvēku civilizācijai bija attālinājusi Mazo Bizonu arī no viņa cilts. Šo atšķirību viņš pārdzīvoja ļoti sāpīgi. Bet, būdams uzticams savas cilts dēls, viņš pastāvīgi domāja, kā palīdzēt izskolot Melnās Pēdas. Taču to viņš tomēr nespēja panākt. Valdības ierēdņiem nepatika indiāņu cilts garīgās attīstības ideja. Mazais Bizons, atrauts no dzimtās puses, jutās bezgala vientuļš. Atšķirības apziņa viņu nomāca arvien stiprāk.
Galvenajā jautājumā, uz ko Mazais Bizons bija gribējis gūt atbildi, viņš jau sen vairs neloloja nekādas ilūzijas: kaut arī viņam ārēji tika parādīta cieņa, balto cilvēku sabiedrība viņu. neuzņēma savā lokā, neatzina par sev līdzīgu un vēl jo mazāk atzina par savējo. Tiesa gan, viņam tika dota iespēja izglītoties. Taču izglītība — tas ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai, bet pats mērķis ir iespēja piedalīties sabiedriskajā darbībā. Arī šo iespēju Mazajam Bizonam it kā pēc slepenas vienošanās stūrgalvīgi, negrozāmi, nemitīgi liedza. Viņš bija gudrs, viņam bija patīkamas manieres, viņš prata būt biedrisks, teicami kārtoja visus eksāmenus. Bet, līdzko pienāca izdevība izbaudīt pelnītos pūliņu augļus, viņš redzēja savā priekšā cieši aizcirstas durvis, novērstas sejas, aiz muguras aizliktas rokas, kas vairās no viņa rokasspiediena.
Pēdējos gadus pirms Mazā Bizona traģiskās nāves es dzīvoju ar1 viņu kopā. Dažkārt viņš man izsūdzēja savas bēdas un sirdssāpes. Es labi redzēju, cik dziļi viņu bija ievainojušas visas šīs netaisnīgās necieņas un diskriminācijas izpausmes. Mazais Bizons ne ar ko neatšķīrās no izglītota un labi audzināta amerikāņa — varbūt vienīgi tikai ar ādas krāsu un savu indiāņa izcelsmi, — un tomēr viņa priekšā aizvien rēgojās draudīgs, nepārvarams tukšums. Šis tukšums viņam bija saistīts arī ar materiālām grūtībām.
Pabeidzis savu priekšlasījumu ciklu, Mazais Bizons nolēma kļūt par civilās aviācijas pilotu un šajā nolūkā apguva Ņujorkas tuvumā, Rūzveltfīldā, speciālās skolas kursu. Šeit, tāpat kā visur, viņš parādīja izcilas spējas, pabeidza skolu ar atzinību, bet arī šoreiz viņam netika dota iespēja baudīt savu jauno pūļu augļus. Lidotāja darbu viņam nedeva. Manuprāt, šis jaunais trieciens bija pēdējais piliens viņa pārpilnajā sarūgtinājumu kausā.