Tā Pinkainā Ērglēna un Skanīgās Balss bojā ejai pievienojās arī šis nāves gadījums, noslēdzot tos bēdīgos notikumus, kuru norisi noteica, es uzdrošinos apgalvot, viena un tā pati valdonīgā roka. Mazais Bizons spēra savu izmisīgo soli, it kā protestējot pret naida, rasu diskriminācijas un netaisnības politiku, ko Ziemeļamerikā vienas rases cilvēki piekopj pret citas rases ļaudīm.
Mēs, Melnās Pēdas, joprojām palikām kaujinieki. Mazo Bizonu mēs visi mīlējām kā brāli un lepojāmies ar viņu, taču viņa nāvi uzņēmām mierīgi — kā epizodi šajā lielajā cīņā, kas risinājās ne tikai mūsu prērijās vien. Apzinīgākie no mums jau redz, ka visās pasaules daļās uzliesmo cīņa par vienotām cilvēku tiesībām uz maizi, uz sauli, uz prieku, un šo cīņu nekas vairs neapstādinās — līdz pilnīgai uzvarai.
Ar visu sirdi — un tur, kur tas iespējams, ari ar savu rīcību — mēs atbalstām progresa spēkus. Mēs nešaubīgi ticam, ka tad, kad šie spēki teiks pasaulei savu galīgo vārdu, labāka dzīve atausīs arī mums, indiāņiem.
(No šīs grāmatas 1957, gada izdevuma krieva valodā)