Šim notikumam sekoja bezbēdīgas bērnu dienas, un es neatminu, kas notika nākamajos mēnešos.
No šīs bezrūpības kādu dienu mani pamodināja sāpīgs kritiens. Es smagi atsitos pret zemi. Bet pirms kritiena es lidoju pa gaisu bezgala ilgi, kā tas mēdz būt pa sapņiem. Taču tas nebija sapnis. Es patiešām nolidoju no zirga, izkritu no savas tarbas, kas bija piestiprināta pie zirga sāniem, un nokūleņoju zemē.
Atsities pret zemi, gulēju brīdi kā sastindzis un skatījos augšup — pirmo reizi dzīvē aplūkodams zirga vēderu. Tolaik zirgi bija gudri, sargājās samīt mazus bērnus.
Pieskrēja vecākais brālis Skanīgā Balss, ar savām spēcīgajām rokām izvilka mani no zirga pavēderes un sarāja:
— Kas tad nu? Sagribejies lidot pa gaisu? Turies cieši zirgā!… Neesi jau skuķis…
Nejutu pārmetumu, lai gan tas skanēja brāļa dusmīgajā balsī, toties man atmiņā dziļi iespiedās un neizgaisa no prāta viņa vārdi:
— Turies cieši zirgā!
Tas ir pats pirmais indiāņu dzīves likums: cieši turēties zirga mugurā.
Kopš šī brīža sāku aizvien vairāk ievērot visu, kas notika ap mani. Zirgs, arī pats niķīgākais, tik viegli vairs mani nevarēja nosviest zemē.
Tai laikā mēs vēl kā sendienās klejojām pa prērijām. Plašums, bezgalīgs plašums lika straujāk pukstēt mūsu sirdīm. Plašuma izjūtai bija ārkārtīgi liela loma bērna attīstībā. Cilvēku sejas, satraucošus notikumus vai dažādus dzīvniekus neatminu tik spilgti kā plašā apvāršņa krāsu — debeszilu, violeti zilu.
Mūsu skatiens vienmēr tiecās violeti zilajā tālē. Tur mūs gaidīja jauni piedzīvojumi, medības, tāpat arī jaunas briesmas. Tur slēpās viss nezināmais, tur slēpās arī mūsu ienaidnieks. Vēl nebija rimušas senās ķildas ar kaimiņu ciltīm, vajadzēja būt piesardzīgiem. Un tur — debeszilajā tālē slēpās viena no lielākajām mīklām, kas likās draudoša un darīja mūs aizvien nemierīgākus. Tas bija baltais cilvēks. Aizvien biežāk viņš tika pieminēts sarunās pie ugunskuriem.
Šīs valodas ārkārtīgi rosināja to zēnu iztēli, kuri bija mazliet vecāki par mani; viņi bija padzirdējuši, ka nez kur tālumā esot tāds «lielais ūdens», vēl daudz plašāks par mūsu prērijām; padzirdēja arī par miljoniem — tas bija kaut kāds maģisks skaitlis, par kuru nevienam nebija ne mazākās sajēgas, bet kurš, nemitīgi atkārtots, lika bailēs notrīsēt, — par miljoniem balto cilvēku aiz šī lielā ūdens, kuri esot citādi un droši vien labāki par tiem baltajiem uzmākām, kas pie mums ieradās. Tie neiznīdējot bizonus, toties viņiem esot «peldošās mājas» — kuģi, kas kustoties pa ūdeni kā zivis. Mūsu puikas nevarēja vien nobrīnīties arī par «garajām mājām», kas vēja ātrumā traucoties pa zemi, izpūšot dūmu mutuļus, šņācot kā pūķis un atgādinot gigantisku čūsku. Vai gan varēja noticēt tam, ka tāds zemes tārps nesas desmitreiz ātrāk par mūsu visnaskākajiem mustangiem? Tālu dienvidos, aiz Misūri upes, mans tēvocis Dārdošais Pērkons bija redzējis tādu rāpuli — to sauca par vilcienu. Kad viņš par to stāstīja, mums tirpas skrēja pa muguru, bet tēvocis šķita visgudrākais cilvēks pasaulē.
Citi gan par tēvoča stāstiem tā nebrīnījās kā mēs un bieži vien viņam iebilda. Strīds izraisījas vienmēr par vienu un to pašu.
— Starp bālģīmjiem nav labu cilvēku! — viņi apgalvoja. — Tie visi ir ļauni. Tādi paši kā Rukstons.
— Rukstons nebija no ļaunākajiem, — tēvocis aizstāvējās, — viņam tikai bija piesitušies nelāgi draugi. Viņš par daudz tiem pakļāvās… Tāpat kā mūsu ciltī, arī pie viņiem ir gan krietni, gan nelabi cilvēki. Tie, kas dzīvo aiz «lielā ūdens», pieder pie krietniem ļaudīm. Nekad viņi pret mums nebūs neganti.
— Nav tiesa! Viņus visus ir saindējusi alkatība.
Strīdi reizēm kļuva tik karsti, ka draudēja pāraugt ķīviņā, un tēvam nācās mierināt ķildniekus. Tēvs izteica domu, kas bija pa prātam abām pusēm:
— Pieņemsim, ka tur tālumā dzīvo labi baltie cilvēki. Ja kāds grib ticēt viņu krietnumam, lai tic laimīgs. Bet nevar taču noliegt to, ka pie mums prērijās atklīst no turienes visnejaukākie radījumi, un viņi ir tie, kas mums sagandē dzīvi.
Diemžēl ne visi bija tik pārliecināti, ka dzīvi mums sagandējuši taisni šie baltsejainie klaidoņi. Tikai tālredzīgākie saprata, kādēļ ar katru gadu arvien mazāk mūsu novados ienāca bizonu no dienvidiem. Dienvidos amerikāņi bija uzbūvējuši no jūras līdz jūrai trīs dzelzceļus, kas līdzīgi trim asiņainiem šķēpiem bija pārcirtusi prēriju un nesa nāvi bizoniem. Tūkstošiem balto mednieku lenca šo miermīlīgo dzīvnieku barus, kas bija indiāņu galvenais iztikas avots prērijās. Dažus gadus pēc dzelzceļa uzbūvēšanas bizoni pilnīgi pārstāja ienākt no dienvidiem mūsu novados, un mums bija jāmedī tie nelielie bariņi, kas aizsegtās ziemeļu ielejās mitinājās pie mums cauru gadu. Bet arī tie strauji saruka un izzuda.
Šai laikā mūs bieži piemeklēja bads. Mēs medījām dažādus zvērus, īpaši aļņus un briežus, un tomēr mums nepietika pārtikas uzkrājumu visai ziemai. Atminos — reiz bijām tik stipri izbadējušies, ka mēs, puišeļi, mātēm slepus čiepām no vigvamiem ādas maisus, grauzdējām ādu uz uguns un ēdām. «Lielā sniega gadā» mūsu tēvi izklīda pa prērijām, lai uzmeklētu nedaudzās bizonu galvas, kas tur mētājās kopš iepriekšējām medībām. Viņi neatstāja neapēstu pat bizonu galvas ādu. Par laimi, tika uziets kalnu aitu bars, kas bija meklējis glābiņu no dziļā sniega kalnu palejā; un medījums bija brangs.
No šī bada laika manā atmiņā iespiedušās pirmās dziļās sirdssāpes. Mūsu nometnē, tāpat kā citās indiāņu nometnēs, bija daudz suņu. Tie bieži vien mums noderēja nastu pārnešanai, kad nepietika zirgu, un katrai ģimenei to bija vairāki. Mans mīlulis un uzticamais draugs bija Po- nonka, milzīgs suns ar jaušamu vilka asiņu piejaukumu. Kad bads kļuva nepanesams, kāvām suņus. Pienāca diena, kad par bada upuri tika izraudzīts Pononka. Izmisis es raudāju pilnā balsī un pretojos šim lēmumam.
— Bizonīt, — māte centās mani pārliecināt, — viņam jāmirst, lai glābtu mūs.
— Nē, nē. Es viņu neatdošu, neparko! Viņš nedrīkst nomirt, viņš nedrīkst iet bojā! — es raudādams saucu. — Lai visa pasaule iet bojā! Mans Pononka paliks dzīvs!…
Viņš patiešām palika dzīvs. Es lūdzos tik neatlaidīgi, tik ilgi vārdoju māti un žēlabās tik neprātīgi raudāju, ka mājinieki atstāja Pononku dzīvu.
Izmantojot bada stāvokli, amerikāņu valdība sūtīja pie mums savus aģentus ar aicinājumu «pārdot» mūsu zemes, atteikties no brīvās klaidoņu dzīves un pakļauties viņu aizbildnībai, par ko mums tika solīts bezmaksas uzturs rezervātā. Zinādami dienvidu cilšu bēdīgo likteni, mēs toreiz neļāvām sevi pierunāt, jo vēl cerējām nodrošināt sev iztiku ar medībām.[2]
Kaut arī virs mūsu galvām krājās negaisa mākoņi, dzīve, it īpaši mums, bērniem, joprojām vēl bija brīnum jauka. Mēs nenokārām degunus. No paaudzes paaudzē raduši pārvarēt visdažādākās nedienas, mēs arī šoreiz nemitējāmies priecāties par sauli un rotaļām. Mēs, puikas, līksmojām par garās ziemas aiziešanu, sevišķi tad, kad pie debesīm parādījās pirmās pavasara zīmes. Ziemeļblāzma sāka starot visā savā zilajā spožumā, bet naktīs kļuva dzirdama meža zosu klēgāšana — tās laidās jau uz ziemeļu palienēm. Mēs zinājām, ko vēstī šīs agrās, ielīksminošās pavasara zīmes: drīz vecāki saritinās teltis un sāksies mūsu vislielākie prieki — mēs dosimies klejojumos pa saulainajām ziemeļrietumu prērijām.
Pēdējā naktī ziemas nometnē pirms došanās uz prērijām notika kara deja. Tas bija kaut kas brīnišķīgs. Visi pieaugušie piedalījās šajā rituālā, tāpat arī mums, mazajiem, bija atļauts vērot šo svētku norisi. Dejoja visi vīrieši; mūsu grupā viņu bija apmēram simts. Tūlīt pēc vakariņām tēvi, apsējuši tikai gurnu jostas, sāka izrotāt savus ķermeņus visdažādākās krāsās, mātes sacirtoja matus un ietērpās vislabākajās briežādās. Tikpat svinīgi tikām saģērbti arī mēs, bērni, lielie neliedza arī mums izkrāsot sejas.
Šai dejai mūsu cilts kopīgā dzīvē bija ārkārtēja nozīme. Tā bija pateicība Lielajam Garam par laimīgi aizvadīto ziemu, un reizē tas bija lūgums iedvest mums vīrišķību nākotnē, ja nemierīgā vasara nestu kādas nedienas vai sauktu cīņā.
Burvja lielo bungu četri dārdieni, kas atbalsojās visā ielejā, pavēstīja svinību sākumu. Pēc šī ievada sāka rībēt citas bungas, mazākas, visas vienā kopējā dejas ritmā, bet dziedoņi sāka vilkt vadmotīvu — žēlabainu dziesmu. Galvenajā teltī, kas bija pilna ļaužu, brīvajā lokā skatītāju vidū palēkdamies ieskrēja dejotāji. Draudīgi rūkdami, viņi lēnām sastājās riņķī ap ugunskuru, kas dega loka centrā. Viņu sākotnējās gausās kustības reizē ar pieaugošajām dziesmas skaņām un bungu dārdu kļuva arvien straujākas, līdz beigās izvērtās trakojošā virpulī.
Deja izteica kaujinieku cīņas kaismi. Dejotāji izkliedza spalgus kaujas saucienus. Ugunskura gaismā dzirkstīja viņu zobi, acis zibēja cīņas alkā. Dejotāju skatieni, vērsti kaut kur naksnīgajā tālumā pāri skatītāju galvām, it kā tiecās neizmērojamos medību lauku plašumos, tie bija bargi, nevaldāmas trauksmes pilni un mudinoši.
Dejotāji augstu palēcās un dziedošā balsī skandēja:
— Lai slava mums, lai nāve naidniekam! Lai nāk mums līdzi uzvara!
Citi kaujinieki izlēca priekšā un centās pārkliegt savus biedrus ar ritmiskām klaigām:
— Lai uzvara mirdz mūsu ieročos! Lai ienaidnieks ir līdzīgs lācim ziemā, miegains un lempīgs, lai viņam acis tumst, lai neklausa tam šautenes! …
Bet sāncenši neļāva sevi pārspēt.. Viņi ņēmās skandēt kaut ko citu, sākdami veselu izrādi: meta gaisā koka gabalus, uzķerdami tos uz šķēpu galiem un saukdami:
—< Tāpat lai notiek ar mūsu naidniekiem! Viņi bēg kalnos, bet krīt atpakaļ uz mūsu šķēpiem! Mēs viņus uzdursim kā žagaru kūļus uz šķēpu smailēm! Sašķaidīsim kā nožēlojamus praulus!…
Šī deja atbalsojās katra indiāņa asinīs. Mēs, sīkie, trīcējām aiz saviļņojuma, un mums gribējās kliegt un dejot reizē ar tēviem.
Vienā šādā naktī atgadījās kaut kas ārkārtējs. Kāds ievēroja, ka daži mūsu nometnes locekļi nepiedalās šajā rituāla dejā. Tēvocis Dārdošais Pērkons un vairāki citi kaujinieki bija atteikušies no cilts svētās paražas un vispār nebija ieradušies uz svinībām. Tas visus tik stipri aizvainoja, ka deja tūlīt tika pārtraukta. Likās — visus būtu ķēris zibens. Lielajā teltī iestājās kapa klusums.
— Dārdošais Pērkon! — pilnā balsī iesaucās mūsu cilts virsaitis.
Tas bija Cēlā Dvēsele, vēl samērā jauns kaujinieks, — vīrišķība daudzās sadursmēs ar naidīgajām ciltīm, it īpaši saprātīgie priekšlikumi kaujinieku padomēs viņu bija izvirzījuši mūsu grupas priekšgalā.
Tēvoča nebija tuvumā, bet viņu drīz vien atrada un atveda. Kad Dārdošais Pērkons nostājās ugunskura gaismā, viņa seja bija izaicinoša un acis zibēja dīvainā spulgā; likās, ka viņš būtu dzēris.
— Ko jums vajag? — viņš ķildīgi izsaucās.
— Vai prātu esi zaudējis?/ Kā tu vari kaut ko tādu jautāt? Tu zini, kādēļ mēs tevi šurp atvedām! — uzkliedza. viņam virsaitis Cēlā Dvēsele.
— Ko tu tā kliedz? Ko jums no manis vajag?
— Vēl nav bijis tāda gadījuma, ka jel kāds būtu atteicies piedalīties svinīgajā dejā pirms aiziešanas no ziemas nometnes.
— Kā redzat, tagad tāds gadījums ir pienācis…
— Cilvēk, vai tu esi jucis?
— Es negribu dejot!
— Kāpēc?
Likās — visi klātesošie ar saviem naidīgajiem skatieniem caururbtu tēvoci. Dažas mūsu ieražas tik spēcīgi iespaidoja mūsu dzīvi un bija tik dziļi iesakņojušās, ka nostāšanās pret tām nebija pat iedomājama, gluži tāpat kā nebija iedomājama cilvēka dzīve bez elpas. Tādēļ tēvoča rīcība nelikās kā svētuma zaimošana vien, bet jau atgādināja ārprātu. Viņš droši vien bija piedzēries, kaut arī atbildēja kā normāls cilvēks.
—- Jauns vējš iebrāzies prērijās. Tas izmaina visu veco. Paši jūs zināt, cik stiprs šis vējš. It nekas tam nespēs stāties pretī.
— Tātad tu gribi, Dārdošais Pērkon, lai mēs padotos? Lai atsakāmies no savām sensenajām ieražām? — ar nicinājumu iesaucās virsaitis.
Tēvocis neņēma vērā viņa vārdus un turpināja:
:— Līdz šim mūsu Lielais Gars bija labs. Mums pietika viņa aizgādnības. Bet atnāca Garie Naži — amerikāņi. Un ko mēs ieraudzījām? Viņu Lielais Gars ir stiprāks. Kādēļ mums jādejo savam garam, ja tas ir vājāks?
— Klusē!
Šis vārds noskanēja telts saspringtajā klusumā kā ass pātagas cirtiens. To izkliedza Baltais Vilks, mūsu burvis, kas līdz šim nebija runājis. Šis neparastais cilvēks bija iemantojis ārkārtīgi lielu cieņu un bija visgudrākais visā Melno Pēdu ciltī. Baltais Vilks bija kļuvis slavens ar daudzām burvestībām, kuras prata mums parādīt kā lielu brīnumu un kurām mēs visi ticējām, kaut gan šodien skaidri zinu, ka viņam nemaz nepiemita pārdabisks spēks, bet gluži vienkārši bija ass prāts, kurš ļāva izdomāt to, ko citi nespēja. Savu ietekmi un pieredzi viņš veltīja cilts labā, tādēļ mēs Balto Vilku vairāk mīlējām nekā baidījāmies no viņa, un viņš arī bija īstais mūsu grupas vadonis.
Viņa skaudrais sauciens pārtrauca visas sarunas un noskanēja kā pavēle. Nospiedošs klusums iestājās teltī. Tad viens no kaujiniekiem sāka rībināt bungas — sākumā nedroši un klusi, pēc tam aizvien spēcīgāk, drīz vien citi iekļāvās viņa taktī un atjaunoja agrāko ritmu. Atkal saspringa kaujinieku stāvi un deja turpinājās tāpat kā iepriekš. Tā aizrāva visus, tikai tagad bija mazāk dedzības un mazāk uzvaras saucienu. Mūsu teltī bija iebrāzies sveša vēja ledains pūtiens.
Tā tēvi dejoja cauru nakti. Mūs, bērnus, drīz aizlika gulēt, taču mežonīgā un reizē tik patīkamā melodija iespiedās mūsu miegā, modinot ilgas pēc varonīgiem piedzīvojumiem.
Vēl bija tumšs, kad nometnē atskanēja saucieni, kas lika celties. Mēs tūdaļ bijām augšā un izskrējām laukā zem zvaigžņotām debesīm. Tēvs aizgāja uz prēriju pēc zirgiem, bet mēs, zēni, palīdzējām mātei saritināt telts ādu. Rītam austot, jau devāmies ceļā. .
Un tad atkal atgadījās kaut kas tik nepatīkams, ka es nevarēju novaldīt asaras. Tēvocis Dārdošais Pērkons ar vairāk nekā desmit saviem domubiedriem bija nošķīries no mūsu grupas un nolēmis dzīvot un klejot uz savu roku. Viņi negribēja palikt pie mums. Viņiem līdzi gāja, protams, arī viņu tuvinieki, bet starp tiem bija mans vislabākais draugs, tikpat vecs kā es, tēvoča dēls Pinkainais Ērglēns. Līdz šim mēs vienmēr bijām turējušies kopā, mūs saistīja kopējas spēles un rotaļas un tīra, neviltota draudzība. Pienāca šķiršanās brīdis. Mēs stāvējām viens otram pretī, nespējām izrunāt neviena vārda, nespējām pat paraudzīties viens otram acīs. Aiz skumjām nespējām pat sakarīgi domāt, un rīkles mums bija sausas. Tā mēs stāvējām stingi kā divi stabiņi, kamēr vecāki mūs sauca doties ceļā.
— Brauksi? — izmocīju vienu vienīgu vārdu.
— Braukšu, — atbildēja Pinkainais Ērglēns, — bet es drīz atgriezīšos.
— Un ja nu tavs tēvs negribēs atgriezties?
— Ja viņš negribēs, tad es atbēgšu.
— Nu, nu!
— Atbēgšu, kad es tev saku!
— Tik tālu? Pāri prērijām?
Lai izklīdinātu manas šaubas, Pinkainais Ērglēns pastiepa man savu skaisto, mazo loku, ar kuru prata jau labi šaut uz zemes sunīšiem, un sacīja: — Ja neatgriezīšos, šis loks būs tavs. Loks bija ārkārtīgi vērtīgs, bet Pinkainais Ērglēns man bija mīļāks par visiem lokiem prērijās. Man gribējās raudāt, un kaut kas aizmigloja manas acis. Tik tikko redzēju, kā mans draugs aizlipināja ar savām īsajām kāje- lēm pie vecākiem. Viņa loks palika pie manis.
Kad parādījās saule, bijām jau sasnieguši priekškalnes, bet tālu tām aizmugurē mirdzēja Klinšu kalnu sniegotās virsotnes. Zeme visapkārt vēl bija klāta ar sniegu, tomēr jau bija jūtams pavasara tuvums. Jo zemāk devāmies palejā, jo ar katru stundu siltākas likās pretim plūstošās vēja pūsmas, un aizvien siltākas laikam kļuva arī mūsu sirdis. Mūsu priekšā — austrumos savu krāšņo zāļu paklāju atritināja plašās, viļņainās prērijas.