Bizoni tai laikā Savienotajās Valstīs bija gandrīz pilnīgi izskausti, tie vēl bija sastopami ziemeļos, Kanādā, tādēļ mūsu grupa devās Saskačevanas upes virzienā. Albertas provinces dienviddaļas plašumos, kur tagad saceltas lielas pilsētas un ciemati un kur viļņo nepārskatāmas, raženas kviešu druvas, mēs toreiz nesastapām nevienu balto cilvēku. Tomēr viņu klātiene bija jūtama: ņemot vērā dažādas vienošanās ar abām — Savienoto Valstu un Kanādas valdībām, gandrīz visas indiāņu ciltis te bija pārtraukušas savstarpējos karus, jo redzēja arvien skaidrāk, ka viņu kopējais ienaidnieks, kas ar katru gadu kļuva bīstamāks, bija baltais cilvēks. Jaunās briesmas vienlīdz stipri apdraudēja bez izņēmuma visas ciltis, un tas galvenokārt arī visiem lika saprast, cik sīki un mazsvarīgi ir līdzšinējie brāļu ķīviņi un sadursmes. Kara cirvis — tomahauks, lietojot senseno izteicienu, bija ierakts zemē, bet ne pārāk dziļi, par ko mēs pārliecinājāmies nākamajās nedēļās.
Virzīdamies arvien tālāk uz ziemeļiem, kādā dienā ieraudzījām prērijā svešas cilts kaujinieku vienību. Tādos gadījumos vienmēr vajadzēja būt ļoti piesardzīgiem, jo tas varēja būt arī bīstams ienaidnieks.
Svešie indiāņi apstājās tāpat kā mēs un acīmredzot arī pēc iespējas drīzāk gribēja noskaidrot, kas mēs esam. Viens no viņiem — droši vien tas bija viņu virsaitis, skaidri to vairs neatceros — izjāja soļu divdesmit savai grupai priekšā un, nenokāpdams no zirga, sāka ar rokām rādīt dažādas zīmes.
Visas ciltis prērijās prata šo mēmo valodu, kādā varēja sazināties iztālēm.
Svešais jātnieks ar labo roku pieskārās savam kreisajam elkonim, tad, izstiepis plaukstu uz priekšu, to šūpoja pa labi un pa kreisi, vienlaikus kustinot pirkstus. Mēs tūdaļ sapratām, ko tas nozīmē.
— Kādas cilts jūs esat? — viņš jautāja.
Mūsu virsaitis Cēlā Dvēsele atbildēja viņam tādā pašā veidā:
~— Melnās Pēdas.
Pēc tam svešais rādīja jaunas zīmes:
— No kurienes nākat? *
Atbilde bija vienkārša: Cēlā Dvēsele pacēla roku tanī virzienā, kur bija atradusies mūsu ziemas nometne. Tad savukārt jautāja, kas viņi tādi.
— Kri, — atbildēja viņu virsaitis.
Ar kri cilti mums pagātnē bija gājis visādi: bijām piedzīvojuši ne vienu vien sadursmi, un nesen vēl ar viņiem mums bija nācies karot.
Tie tur, redzēdami mūsu apjukumu, steigšus rādīja miera zīmi: pastiepa pret mums labo roku ar atplestu plaukstu — tas bija mūžsens miera simbols, kas rādīja, ka rokā nav ieroča.
— Arī mēs gribam mieru, — atbildējām viņiem, aizmirsdami senās ķildas.
Abu grupu virsaiši nokāpa no zirgiem un sastapās pusceļā. Viens otram pasniedza tabaku un iedeva izsmēķēt savu pīpi. Ar to arī ceremonija beidzās, un abas vienības piejāja viena pie otras.
Izrādījās — tā bija sadumpojušos kri vienība, kas atšķēlusies no galvenās cilts daļas, protestējot pret to, ka ar Kanādas valdību bija noslēgta indiāņiem neizdevīga vienošanās. Šī ziņa mūs ļoti satrauca. Mēs negribējām karot ne ar indiāņiem, ne ar kanādiešiem.
— Ko jūs gribat darīt?. — ne visai laipni jautāja viņiem Cēlā Dvēsele. — Vai gribat karot ar baltajiem?
— Tas mums nav nācis prātā, — apgalvoja kri virsaitis. — Mēs negribam ar viņiem karot, bet mums nav arī patikas laizīt viņu zābakus. Mēs negriBam viņiem pakļauties. Toties mums ļoti vajadzīga jūsu palīdzība. Ar jums mēs gribam dzīvot draudzībā.
Cēlā Dvēsele par to šaubījās, jo kri atzinās, ka pirms divām nedēļām viņiem notikusi sadursme ar mūsu Melno
Pēdu cilts ziemeļu grupu; par laimi, tomēr neviens nebija kritis. Pārrunās izšķirošo vārdu pateica mūsu burvis Baltais Vilks. Viņš bija par draudzību ar kri cilts ļaudīm. Mūsu vecajo padome arī izteicās par mieru. Baltā Vilka ieteikumi vienmēr bija pareizi. Draudzīgā tikšanās un vienošanās izraisīja lielu prieku, un par godu miera līgumam tika sarīkotas kopējas dzīres.
Dzīru laikā viens no mūsu vecākajiem kaujiniekiem Sešu Veicējs sēdēja pretī kādam no kri indiāņiem un nenolaida no viņa acu. Kri kaujinieku sauca par Brūno Mokasīnu. Viņš pamanīja uz sevi vērsto ciešo skatienu, tomēr izlikās to neredzam. Viņa krūtis rotāja bizonu zobu krelles, tām arī bija piekalts Sešu Veicēja skatiens.
Kad dzīres tuvojās beigām un Brūnais Mokasīns noslaucīja lūpas, mūsu kaujinieks piegāja pie viņa un jautāja, kur viņš ņēmis šo kaklarotu. Kri nejauki iesmējās un, pārlaizdams roku pār krellēm, dižmanīgi atsaucās:
•— Es to ieguvu.
— Kā tu to ieguvi?
— Godīgā ceļā.
— Kur?
— Kaujā.
— Kad?
— Pirms trim lielajām saulēm.
— No kā tu to ieguvi?
Kri atbildēja drosmīgi, bez minstināšanās:
— Es atņēmu to kaujiniekam no Melno Pēdu cilts.
— Bet kas viņu nogalināja?
— Es viņu nogalināju cīņā.
Sešu Veicējs parīvēja sev pieri, kas raucās arvien dziļākās grumbās.
— Pirms trim lielajām saulēm.., Bet vai mēs arī kādu no jūsējiem toreiz nogalinājām?
— Jā, — atbildēja Brūnais Mokasīns. — Vienu kri un četrus sjuksus. Viņi cīnījās mūsu pusē.
Tad Sešu Veicējs pielēca kājās un, ieaurodamies aiz dusmām, gribēja mesties virsū kri kaujiniekam. Pēc kaklarotas viņš bija pazinis sava dēla slepkavu. Vispārīgais sašutums draudēja izvērsties asiņainā kautiņā, bet mūsu vecajiem izdevās nomierināt karstgalvjus un saukt pie prāta Sešu Veicēju. Pieredzējušais kaujinieks saprata, ka svarīgāk ir saglabāt mieru starp ciltīm, nevis kārtot personiskās atriebes rēķinus, un beigās sniedza pretiniekam roku, lai izlīgtu. Atkal atsākās jautrība, un kopš šī brīža nekas vairs neapēnoja mūsu draudzību.
Kri bija tik priecīgi par mūsu tikšanās laimīgo iznākumu, ka lūdza atļauju doties mums līdzi uz Montānu un noslēgt tur mieru ar visām ciltīm, ar kurām līdz šim viņiem bija bijušas nesaskaņas. Mēs labprāt piekritām.
Tā kā nekur nemanījām bizonus, nogriezāmies atkal uz dienvidiem. Izpildot samierinātāju lomu, pa ceļam iegriezāmies pie sjuksiem, gro-ventriem jeb hidatsiem, šaije- niem un pie Vārnu grupas, ar kuru bijām draudzīgās attiecībās. Visur agrākie ienaidnieki gatavoja kri kaujiniekiem viesmflīg-u uzņemšanu un sarīkoja dzīres. Vienīgi pie sjuksiem izlīgums tika panākts ar nepatīkamu starpgadījumu.
Mēs ieradāmies pie viņiem tieši tanī brīdī, kad misionāri ar amerikāņu karavīru palīdzību varmācīgi nošķīra no sjuksiem bērnus, lai tos sūtītu skolā. Šis skats un bērnu raudas satracināja viņu virsaiti Stāvošo Vērsi. Naida pārņemts, viņš gribēja pārtraukt jebkādas miera sarunas un sākt jaunu karu, lai noslaucītu no zemes virsas visu kri vienību. Saprātīgo virsaišu pūles vainagojās panākumiem, miers tika noslēgts, un izlīgumam sekoja draudzīgas sarunas un bagātīgas dzīres.
Kad ieradāmies pie Vārnu ziemeļgrupas, arī šeit draudēja izcelties bīstamas nesaskaņas. Vecajie gan laipni uzņēma kri vienību, bet gados jaunākie un nesavaldīgākie Vārnu kaujinieki pret nelūgtajiem viesiem bija naidīgi noskaņoti un gribēja sarīkot mežonīgu slaktiņu.
Šie svilastes drīz vien pēc kri vienības ierašanās uzsāka kara deju un, tā kā viņu bija daudz, ieslēdza viesus ciešā lokā, lai neviens nespētu izbēgt. Nebija nekādu šaubu par viņu nodomiem, jo dejas laikā viņi jau turēja paslēptus ieročus.
Viss būtu beidzies, protams, ar asinsdzīrēm, ja tās nenovērstu viens no mūsu kaujiniekiem — Divlēcis. Jaunībā viņš bija nokļuvis pie Vārnām gūstā, bet pēc vairākiem gadiem ticis atbrīvots, tādēļ prata viņu valodu un tagad no pusvārdiem saprata, kas tiek perināts. Riskēdams ar dzīvību, viņš ieskrēja dejotāju apļa vidū un teica dedzīgu runu par miera saglabāšanu starp ciltīm. Divlēcis sakaunināja Vārnas, teikdams, ka viņi iemantos nožēlojamu gļēvuļu slavu, ja nodevīgā kārtā uzbruks
saviem viesiem— kri kaujiniekiem, kas ieradušies, lai nodibinātu vienprātību un draudzību.
Drosmīgā kaujinieka Divjēča iejaukšanās līdzēja. Jaunie karstuļi pārtrauca deju un lika savām sievietēm sarīkot kopēju mielastu, lai pienācīgi uzņemtu viesus.
Tā šīs jaunās sadraudzības tieksmes lauza vecos aizspriedumus un atbrīvoja ciltis no barbariskā pagātnes paradumu sloga. Indiāņus vienoja kopīgas raizes par tuvāko nākotni, un šīs rūpes, bālģīmjiem nekautri iespie- žoties prēriju cilšu medību laukos, auga arvien lielākas. Atgriežoties pie mūsu draugiem kri, man jāteic, ka ar viņiem noslēgtā draudzība bija ļoti ilga. Daudzi no viņiem dzīvo vēl šodien Kapelas upes ielejā Kanādā, Saskačeva- nas provincē.
Es šiem notikumiem moži sekoju, un, kaut arī savā bērna prātā vēl nespēju aptvert visu notiekošo, vēlākie pieaugušo stāsti papildināja tā laika atmiņu ainu un palīdzēja izprast agrākos notikumus. Šo vasaras klejojumu laikā mūs, bērnus, visvairāk saistīja mūsu pašu rotaļas, un šai ziņā nometnē mums bija īsta paradīze.
Gandrīz visi prēriju indiāņi neprata ne lasīt, ne rakstīt, tādēļ vecļaužu stāsti bija ļoti svarīgi. Tie mums aizstāja grāmatas. Galvenokārt tie bija senstāsti par dižiem varoņiem un viņu neparastajiem piedzīvojumiem. Mēs tos klausījāmies pie ugunskuriem ar aizturētu elpu, bet pēc tam savās spēlēs prērijā centāmies atdarināt šo slaveno priekšteču varoņdarbus. Tāpat kā puikas Eiropā, mēs spēlējām «indiāņus», tikai prērijas bija īstas un spēļu dalībnieki bija visīstākie indiāņi.
Pats par sevi saprotams, šīs rotaļas varēja notikt tikai tur, kur apstājāmies uz ilgāku laiku. Visbiežāk tās bija kara spēles, kurās mēs centāmies atdarināt pieaugušos un kuras vienmēr beidzām ar uzvaras deju. Katram zēnam vajadzēja beigt savdabīgu karaskolu: piedalīties dažādās sporta sacensībās, kā, piemēram, jāšanā un skriet šanā, šaušanā ar loku, šķēpa mešanā, peldēšanā ledus- aukstā ūdenī. Visās šajās spēlēs valdīja spriegs sacensību gars; to mērķis bija norūdīt miesu un kaldināt stingru raksturu. Jau piecgadīgam indiānim piemita apbrīnojama fiziskā sagatavotība un veiklība.
Atceros savu pirmo ziemas peldi upē. Tā notika kādā saltā rītausmā. Es vēl biju aizmidzis. Pēkšņi vecākais brālis Skanīgā Balss izvilka mani no cisām un ar varu aizstiepa uz upi, pie kuras bijām apmetušies. Nelīdzēja mana izmisīgā kārpīšanās. Ar papēdi brālis izsita plānajā ledū āliņģi un iesvieda mani ūdenī. Man likās, ka būšu pagalam. Pelde ilga tikai dažus mirkļus; pēc tam mēs skrējām atpakaļ uz telti. Man pat iesnas nepiemetās.
Brālis Skanīgā Balss par mani bija sešus gadus vecāks, un mūs abus saistīja sirsnīga draudzība, tāpat kā ar brālēnu Pinkaino Ērglēnu. Bet tajā rītā es biju tik dziļi sadusmots, ka nevarēju uz viņu pat skatīties. Aizskrēju pie tēva žēloties.
— Bizonīt! — Tēvs iesmējās. — Es pats viņam liku tevi iesviest ūdenī. Bet vai zini, kādēļ?
— Zinu. Es vakar biju nepaklausīgs …
— Nerunāsim nu par vakardienu… Daudz svarīgāka ir rītdiena. Tev jāizaug par stipru un drosmīgu kaujinieku. Aukstā pelde nav nekāds sods. Ar šodienu tu katru rītu peldēsies aukstajā upē.
— Labi, tēt! Bet brālis …
— Nu, ko tad tev nodarīja brālis?
Ar bērnišķīgu iecirtību nekādi nevarēju pārvarēt aizvainojumu. Tēvs man ieteica atdarīt viņam ar tādu pašu «pārestību» — dots pret dotu: lai es pieceļoties agri no rīta, kamēr brālis vēl aizmidzis, un lai pabāžot viņam zem segas ledus gabalu. Tā arī izdarīju. Nākamajā rītā pats aizskrēju uz upi nopeldēties. Atgriezos atpakaļ ar pamatīgu ledus gabalu un pabāzu to brālim zem segas — taisni uz kailajām krūtīm. Ak, kā viņš trūkās augšā no miega un pirmajā mirklī gribēja mani miltos samalt! Bet pēc tam smējās līdz ar citiem, kas gulēja mūsu teltī un bija pamodušies no negantā brēciena. Peldes āliņģī kļuva par manu, tāpat arī par Pononkas paradumu. Uzticamais četrkājainais draugs pavadīja mani visur, neatkāpdamies ne soli no manis pat ledainajā upē.
Nometnē dzīvoja vairākas ciltis, tādēļ mūsu sacensības izvērtās sevišķi aizrautīgas. Mēs varējām mēroties veiklībā ar citu cilšu bērniem, cenzdamies par visu vari viņus pieveikt, bet reizē arī mācījāmies cits citu vērtēt, cienīt un būt savstarpēji pieklājīgi. Nepiedienīga uzvešanās vai rupja rīcība tika nesaudzīgi sodīta un izskausta. Ar daudziem citu cilšu bērniem tika nodibināta īsta, cieša draudzība, kas saglabājās ilgus gadus, bieži vien pat visu mūžu.
Šajos laimīgajos mēnešos_ ik solī mani pavadīja prieks, man trūka tikai Pinkainā Ērglēna. Sirdi laiku pa laikam sažņaudza sāpes —• es ilgojos pēc brālēna, kas bija aizgājis no mums ar savu tēvu Dārdošo Pērkonu. Atkārtoju — Pinkainais Ērglēns bija mans vislabākais draugs un rotaļu biedrs. Viņam gan bija īsas kājas un skriešanā es viņu vienmēr uzveicu, toties zirgā viņš vienmēr bija pirmais un šaušanā ar loku — nepārspējams. Mēs abi bijām kā saauguši, turējāmies kopā visos dzīves brīžos, un bez viņa es tagad jutos kā bez rokām un kā bez sirds. Ko tikai Ērglēns neizdomāja, un cik jautri viņš mācēja smieties! Par savām skumjām es pastāstīju brālim Skanīgajai Balsij. Viņš man nevarēja līdzēt. Tad es aizgāju arī pie tēva, kas vienmēr labprāt man palīdzēja, ja kaut ko viņam lūdzu.
— Tēt, — es viņam jautāju, — kad atgriezīsies Pinkainais Ērglēns?
— Nezinu, Bizonīt, — atbildēja tēvs, noprazdams manus sirdēstus.
— Nu tad brauksim pie viņa, — bērna nepacietībā es dedzīgi iesaucos.
Tēvs tikko jaušami pasmaidīja un, uzlicis roku man uz galvas, sacīja;
— Mēs nevaram pamest savu cilti, dēliņ! Bez tam nezin ii nemaz, kur tagad atrodas Pinkainais Ērglēns.
— Viņš ir kopā ar tēvoci Dārdošo Pērkonu:
— Viņš ir kopā ar tēvoci Dārdošo Pērkonu, bet kur ir tēvocis?
Tēvs to nezināja, un bija redzams, ka arī viņu nomāca brāļa prombūtne. Tas, ka es savās bēdās nebiju viens, atviegloja manu sirdi, un, izgājis no telts, es ar jaunu sparu laidos pie saviem vienaudžiem, kas dzīvoja kri un sjuksu teltīs. Tie bija krietni zēni, un man ar viņiem bija labi, tomēr neviens nevarēja aizstāt manu draugu. Neviens nevarēja līdzināties Ērglēnam, neviens nemācēja tā draiskoties kā viņš, neviens neprata tik braši sēdēt mus- tanga_ mugurā un bezbēdīgi auļot pa prēriju kā Pinkainais Ērglēns.