Sajā pavasari es daudz domāju par mūsu burvi Balto Vilku, Ticēju, ka vienīgi viņš varbūt varētu darīt galu manām raizēm, apgaismodams jautājumu, kas mani tolaik visvairāk nodarbināja. Burvis taču apjauta visus dzīves noslēpumus, tātad jviņam vajadzēja zināt arī to, kur atradās Pinkainais Ērglēns un kad es viņu atkal ieraudzīšu.
Baltā Vilka vigvams bija uzcelts nometnē nedaudz nomaļus no citām teltīm, tas bija lielāks par citiem vigvamiem un jau iztālēm dūrās acīs, jo bija koši krāsots. Uz tā bija uzzīmēts balts vilks, tam blakus bija uzvilkti visvisādi spilgti, noslēpumaini raksti, kurus jau ieraugot vien mēs, mazie, klusībā satraucāmies. Cik reižu es jau biju tuvojies šai teltij, lai uzrunātu Balto Vilku un palūgtu, lai viņš pasaka kaut ko par Pinkaino Ērglēnu! Bet nekas no tā nebija iznācis. Pienākot pie telts, rīkle man kļuva sausa un mēle neklausīja; aiz uztraukuma un bailēm ne vārda nevarēju izdabūt pār lūpām. Man bija pašam liels kauns par savu vājo raksturu. Centos sev iestāstīt, cik labs cilvēks ir Baltais Vilks, bet viņa pārdabiskās spējas mulsināja mani, un, atteikdamies no sava nodoma, es bēgu projām.
Baltā Vilka telts tikpat stipri piesaistīja arī manu vecāko brāli Skanīgo Balsi un viņa draugus, bet gluži cita iemesla dēļ. Ikviens indiānis savos jaunības gados sapņoja kļūt par burvi jeb cilvēku, kam piemistu pārdabiskas spējas un kam būtu vēl lielāka ietekme uz savu cilti nekā pašam virsaitim. Katrā lielākā vai mazākā nometnē bija vairāki virsaiši un daudz cilts padomes locekļu, bet burvis tikai viens, un viņš savu augsto stāvokli un savus noslēpumus sargāja tik nenovīdīgi kā pašu dzīvību. Viņš izpildīja trīs pienākumus: bija dziednieks, padomnieks cilts svarīgākajās lietās un priesteris.
Kopš senlaikiem bija pieņemts, ka burvis pats sev izvēlējās vietnieku. Viņš to izraudzīja no divpadsmit trīspadsmit gadus veciem zēniem, kas izcēlās ar fiziskajām un garīgajām dotībām.
Zēnam bija jābūt tādam, kuru citi izraudzījās par barvedi savās rotaļās un par kuru parasti mēdza teikt, ka viņam laimīga roka. Burvis tad jautāja vecākiem, vai tie grib atdot viņam dēlu. Visai ģimenei un zēnam tas bija tāds gods, ka es nezinu gadījuma, kad burvim kāds būtu atteicis.
Nākamā burvja apmācīšana un sagatavošana ilga vairāk nekā desmit gadu, un viņam pa šo laiku bija jāiziet sūri grūta dzīves skola.
Vispirms burvis aizveda savu mācekli uz pusgadu tuksnesīgajā Klinšu kalnu apkaimē un tur sāka viņu skolot. Pēc burvja ieskata, pats svarīgākais šai laikā bija panākt miesas pakļaušanu garam. Šai nolūkā māceklis pacieta vairāku dienu ilgu badošanos un mācījās vīrišķīgi panest sāpes. No tālā ceļojuma viņš atgriezās pilnīgi pārvērties, viņš nu vairs nebija agrākais jautrais savu vienaudžu rotaļu biedrs.
Tāds zēns vienmēr izraisīja mūsos apbrīnu; mēs jutām, ka viņš uzzinājis kādu lielu noslēpumu, kas nošķir viņu no mums un ko viņš neatklātu pat saviem vistuvākajiem draugiem. Tādi izbraucieni uz tuksnesīgajām vietām atkārtojās trīs gadus no vietas. Zēna ķermenis pa šo laiku norūdījās kā tērauds un gribasspēks sasniedza tādu pakāpi, ka viņš panesa jebkādas sāpes, ne acis nepamirkšķinot.
Pēc šīs sagatavošanās sākās īstās mācības. Māceklim atklāja dziedniecības noslēpumus un iemācīja dažādu zāļu iedarbību. Tā kā pie atpalikušajām tautām nekas svarīgs nenotika bez maģijas palīdzības, zēns apguva arī apvārdošanas prasmi, buršanas māku un garu valodu, lai varētu ar tiem «sarunāties».
Tagad, kad pagājuši jau daudzi gadi, zinu, ka visās šajās «viedajās zintīs» bija daudz šarlatānisma, bet taisnība arī tā, ka šajās apšaubāmajās «zintīs» slēpās tomēr sava tiesa nopietnu zināšanu, kas palīdzēja izprast dabas noslēpumus. Burvis pirmām kārtām bija lielisks dabas pazinējs, un tas viņam piešķīra ārkārtīgi lielu pārākumu pār citiem cilts ļaudīm, kuru dzīve bija stiprā mērā atkarīga no dabas spēkiem. Piemēram, burvis «pareģoja», kurā mēnesī un kur varēsim atrast visvairāk medījumu, un reti kad kļūdījās. Visi uzskatīja, ka to viņam pačukstējuši gari, lai gan patiesībā burvis, vērodams dažādas dabas parādības, izdarīja tikai pareizus secinājumus. ' Šajā «zinšu» apguvē vislielāko iespaidu uz mums atstāja «septiņu telšu» posms, kas ilga septiņus gadus. Burvis pats uzcēla īpašu telti un savāca tanī visdažādākos priekšmetus, kas bija nepieciešami mācībām. Šajā teltī māceklis mita veselu gadu un apguva veiklību dažādās maģiskās izdarībās, kuras es tagad varu nosaukt par acu apmānīšanu jeb šarlatāna trikiem.
Pabijis piecās teltīs, tas ir, pēc pieciem gadiem, jauneklis lika divus eksāmenus «ļauno garu» izsaukšanā. Bez tam viņam vajadzēja parādīt savu apvārdošanas prasmi, noburt kādu un pat piesaukt nāvi.
Pretstatā Eiropā izplatītajam uzskatam, ka visi burvji bez izņēmuma esot ļaundari, — daudzi mūsu burvji it nemaz nebija neganti cilvēki un vieglprātīgi nespēlējās ar savu ļaužu dzīvībām; tajos bezgala retajos gadījumos, kad radās nepieciešamība kādam piesaukt nāvi, sodāmais lielāko tiesu bija ciltij kaitīgs, bīstams cilvēks, kas apdraudēja citus.
Baltais Vilks bija krietns burvis, un nav šaubu — viņa ietekme uz mūsu cilts likteni bija labvēlīga. Taču grūti teikt to pašu par citiem burvjiem.
Lielā pārdabiskā vara viegli pavedināja uz šīs varas ļaunprātīgu izmantošanu. Un, pat ja arī atsevišķiem burvjiem nebija ļaunu nodomu, viņi tomēr atbalstīja tos, kuri aizstāvēja novecojušos uzskatus, un naidīgi izturējās pret progresīvām domām.
Baltā Vilka burvestības mums šķita kā burvju mākslas kalngali un pierādījums tam, ka viņam ir sakari ar neredzamiem spēkiem.
Šodien es to izskaidroju citādi.
Viņa buramo vārdu un lāstu piepildīšanos lielā mērā noteica psiholoģiskā iedarbe — mēs taču visi ticējām to spēkam. Bet galu galā šai mākslai bija pilnīgi reāls pamats; burvis labi zināja dažādu zāļu īpašības un viņa māksla pamatojās uz to, ka viņš nemanīti prata pielietot dziedinošu vai nāvējošu līdzekli.
Mēs bieži vien apstājāmies pie Baltā Vilka telts un ar neprātīgi pukstošām sirdīm ieklausījāmies neparastajās skaņās, kas bija dzirdamas tur iekšā. Satraukti dzirdējām «mitijavina» bungu dunoņu un lolojām cerību, ka viendien burvis atnāks pie mūsu vecākiem un izvēlēsies vienu no mums par savu mācekli.
Vecāki čukstus mums stāstīja, ka teltī notiekot noslēpumainas, cilvēku prātam neaptveramas lietas. Reiz šausmās ieplestām acīm telts puskrēslā pa pavērtās ieejas spraugu mums izdevās pamanīt puiku ar drausmīgi izķēmotu seju. Viens vaigs viņam bija pietūcis un nokarājās gar žokli kā lupata; acu plaksti bija ķēmīgi izgriezušies uz āru, apakšlūpa nokarājās uz leju pāri zodam kā bārda. Mātes mums stāstīja, ka burvis esot piebūris šim puikam ļauno garu.
Ciltī bija tādas vecas sievas, kuras prata burvja ļauiios lāstus atburt, tikai, zināms, ar paša Baltā Vilka atvēli. Viņas novārīja kaut kādas dziednieciskas zāles un lika elpot šā viruma garaiņus. Drīz vien nelaimīgais sajuta kaut ko uz savām lūpām. Izrādījās — tas bija mats. Kad to izvilka, slimajam seja pamazām sāka atgūt normālus vaibstus. No kurienes bija radies šis dīvainais mats, neviens toreiz nemācēja pateikt.
Pēc daudziem gadiem es satiku kādu sjuksu cilts indiāni, kuram kādreiz bija pieburta šāda liksta un kurš pats bija atklājis šīs burvestības noslēpumu.
Burvis patiešām izlietoja garu cilvēka matu, saindēja to un slepus ievēra pīpes iemutī. No šejienes, sjuksam smēķējot, sazāļotais mats nokļuva mutē. Esmu pārliecināts, ka daudzas «noburšanas» bija izskaidrojamas tikpat vienkārši.
Tanī neaizmirstamajā pavasarī, kad es tik ļoti gribēju aprunāties ar Balto Vilku par Pinkaino Ērglēnu, pavisam nejauši satiku viņu upes krastā.
Tā bija mana pirmā un pēdējā saruna ar šolieparasto cilvēku.
Šai brīdī sēdēju viens pats netālu no mūsu nometnes pie upes ar makšķeri, ko bija uztaisījis vecākais brālis Skanīgā Balss. Piepeši sev aiz muguras sadzirdēju soļus. Atskatījos un ieraudzīju Balto Vilku.
Viņš bija atnācis uz upi pēc ūdens, lai varētu atkal noņemties ar zāļu viršanu.
Sēdēju ne dzīvs, ne miris, kad viņš nostājās turpat aiz manis. Acīmredzot viņš bija pamanījis manas izbailes, jo laipni noglāstīja manu galvu un draudzīgā balsī jautāja:
— Tu makšķerē, Bizonīt? Te, šajā vietā?
Gar acīm man skrēja krāsaini riņķi, un es nevarēju parunāt.
— Te nav zivju, — teica burvis. — Nāc, es tev parādīšu, kur tās slēpjas.
Neko nedomādams, izvilku makšķeri, paņēmu sliekas un tipināju viņam pakaļ. Necik tālu nebija jāiet, tikai pārdesmit soļu.
— Lūk, te gan es pamēģinātu, — viņš man norādīja vietu upē, kas pēc izskata ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējās.
Pa to laiku biju kaut cik atguvies un sajutu sevī augam drosmi. Pieķēros burvim cieši pie ādas stulmeņa un paskatījos uz augšu. Augstu virs sevis redzēju viņa izteiksmīgās acis. Kaut ko murmināju, bet tik nesakarīgi, ka no visa tā varēja saprast vienīgi divus vārdus:
— Pinkainais … Ērglēns …
Baltais Vilks visu saprata. Viņa vaigs acumirklī sa- drūma. Lielās rokas silti mani apskāva, un pēc brīža es sadzirdēju viņa norūpējušos balsi:
— Nejautā man, Mazo Bizon! Nejauta par Ērglēnu…
Aiziedams Baltais Vilks uzmundrinoši uzsita man uz
pleca un draudzīgi piebilda:
— Sazvejo daudz zivju.
Nesapratu, kādēļ Baltais Vilks pēkšņi tā sadrūma, kad viņam pajautāju par Ērglēnu. Tas taču bija mans draugs. Kaut kas sariesās man acīs, un savāds kamols iespiedās kaklā. Jutos apvainots uz burvi.
Bet zivis tagad ķērās kā uzburtas. Vilku citu pēc citas tā, it kā tās tīši ķertos pie āķa. Jāvelk bija bez apstājas, gluži vai elpa rāvās ciet, bet asaras man aizvien vairāk aizmigloja skatienu, un es lāgā neredzēju ne krastu, ne upi, ne makšķeri, ne zivis.