Savā pārceļojumā uz dienvidiem mēs jau sen bijām šķērsojuši Piena upi un apmetušies uz vairākām dienām Gliemežu strauta ielejā. Pēc tam mēs atkal tuvojāmies Klinšu kalnu pakājei, bet šajā Montānas daļā prērijas bija stipri paugurainas. Izmantojot to, ka vairākas dienas stāvējām uz vietas, mēs, zēni, zirgos devāmies izlūkot apkārtni, aizkļūdami reizēm vairākas jūdzes tālu no apmetnes.
Reiz atradāmies prērijā šādā izjādē. Pēkšņi tālu dienvidu pusē pamanījām jātnieku, kas auļoja mūsu virzienā.
— Kur viņš tā steidzas? — iesaucās Kalnuguns.
— Droši vien pie savas draudzenes! — dzirās draiski pajokot Koka Nazis, kas aizvien prata ar savu nešpetno mēli kādam iedzelt.
— Man šī steiga nepatīk! — noteica mans brālis Skanīgā Balss.
<— Kāpēc?
— Vai esi aizmirsis okotoku Vārnas?
Nu arī Koka Nazis kļuva nemierīgs un bažīgi vēroja auļojošo jātnieku.
Pēdējā laikā mēs bijām brīdināti būt uzmanīgiem: okotoku grupa, kas piederēja pie Vārnu cilts un kas vienmēr pret mums bija bijusi naidīga, pēdējā laikā izturējās izaicinoši un, kā likās, perināja kādus ļaunus nodomus.
— Mums pat nav nekādu ieroču, lai varētu viņam stāties pretī, — sacīja Skanīgā Balss.
— Man ir nazis! — iesaucās Plānais Sniegs.
— Parādi!
Tas bija mazs nieka nazītis. Vai nu tas kāds ierocisI
-— Labāk bēgam! — iekliedzās brālis.
Laidāmies uz nometni.
Kad jātnieks mūs panāca, vecākie, acīgākie zēni pazina viņu. Tas bija Brāzmainais Strauts, jauns mūsu grupas kaujinieks, kas pirms pāris mēnešiem, ziemas beigās, pēc nejaukās ķildas dejas laikā bija nošķīries no mums kopā ar manu tēvoci Dārdošo Pērkonu. Apturējām zirgus,- lai sirsnīgi sasveicinātos, bet viņam nebija laika. Nemaz neapstādamies viņš mums uzsauca:
— Kur apmetne?
Parādījām virzienu un dzināmies pakaļ. Brāzmainā Strauta parādīšanās un trakā steiga satrauca mūs; lielākie zēni apbēra viņu ar jautājumiem. Viņš atkratījās ar neskaidrām, aprautām atbildēm, nenozīmīgiem vārdiem; nopratām, ka noticis kas nelabs. Piejāju viņam tuvāk un uzsaucu:
— Kur … Pinkainais … Ērglēns?
— Pagalam! — atsaucās Brāzmainais Strauts.
No straujās auļošanas man dūca ausīs, tāpēc likās, ka neesmu sapratis viņa atbildi.
— Kur viņš ir? — jautāju.
— Beigts! —nokliedza Brāzmainais Strauts, pagriezdamies pret mani. — Viņu nogalināja.
Tagad es skaidri sadzirdēju. Iesaucos no visa spēka:
— Kāpēc tu tā joko?
— Dumiķi! Es nejokoju! Viņš ir beigts…
So pirmo skaudro triecienu dzīvē uzņēmu ar dīvainu mieru. Mirkli vēlāk manā iztēlē kā zibens uzplaiksnījumā pavīdēja mūsu šķiršanās aina: -es turu rokās viņa loku, viņš — attālinās no manis, iet pie vecākiem ar savām īsajām kājelēm, gluži kā tāds jocīgs lāčuks. Tanī brīdī biju dziļi nomākts; mani plosīja skumjas, kad Pinkainais Ērglēns tā izzuda manam skatienam. Izzuda tik tiešām. Izzuda. Un nu viņa vairs nav.
Tālākajā ceļā tikai dzinu zirgu un neko vairs nedomāju. Bērna nenotrulinātajā uztverē visi iespaidi it kā nogrima nomierinošā tumsā. Man tikai stingrāk vajadzēja turēties zirga krēpēs, lai mežonīgajos auļos neno- ripotu zemē.
Nometnē tūlīt tika sasaukta cilts lielā padome. Uzzinājām visu, kas bija noticis. Vārnu cilts kaujinieki — jau pieminētā nemierīgā okotoku grupa — bija uzbrukuši Klinšu kalnu piekājē tēvoča Dārdošā Pērkona nometnei. Valodas par viņu naidīgo noskaņojumu diemžēl nebija izdomātas. Un, kas pats zīmīgākais, starp Vārnām atradās arī baltie, iespējams, ka tie bija Rukstons un viņa banda. Viņiem bija vajadzīgi zirgi, un pavisam negaidīti viņiem arī veicās: viņi nolaupīja visus — vairāk nekā simt zirgu, izņemot vienu, uz kura pie mums atauļoja Brāzmainais Strauts.
Tanī brīdī, kad zirgi jau vesti projām, mūsējie pamodušies un uzbrukuši Vārnām. Necik tālu tomēr neesot tikuši. Vajātājus sagaidījusi spēcīga šauteņu uguns; tas bijis to balto slēpnis, kuri atradušies Vārnu grupā. Vairāki mūsējie krituši, pārējiem vajadzējis atkāpties, bet pa to laiku Vārnas spēcīgā uguns aizsegā paguvuši aizdzīt zirgus. No mūsējiem krituši četri vīrieši, viena sieviete un Pinkainais Ērglēns. Kā zēns kritis, neviens nezinot. Acīmredzot vispārējā sajukumā viņš meties zirgiem pakaļ un skrējienā viņu nopļāvusi lode. Nakts tumsā neredzamie šāvēji plājuši virsū katram, ko vien varējuši paņemt uz grauda.
Uzbrukums bija noticis pirms divām dienām sešdesmit, ja ne vairāk, jūdžu no mūsu nometnes. Tēvocis Dārdošais Pērkons un viņa ļaudis, nespēdami bez zirgiem dzīties zagļiem pakaļ, nocietinājušies aplaupītajā nometnē. Līdz Brāzmainā Strauta aizbraukšanas brīdim neviens viņiem vēl nebija uzbrucis. Acīmredzot laupītājiem bijuši vajar dzīgi tikai zirgi.
— Tas ir pavisam nelāgs un bēdīgs atgadījums! — sacīja cilts virsaitis Cēlā Dvēsele. —- Nelāgs tamdēļ, ka okotoku Vārnas atkal izrakuši kara cirvi un pacēluši to pret Melnajām Pēdām, un bēdīgs tamdēļ, ka krituši seši mūsējie. Parastos apstākļos mums pat nebūtu jādomā, kas darāms. Bet šoreiz tas ir citādi.
Virsaiša vārdi satrauca kaujiniekus.
— Par kādiem apstākļiem tu runā? —1 daži no viņiem iesaucās. — Par ko tu esi nobažījies?
— Kas šoreiz ir citādi? — sauca citi. *— Kā to lai saprot?
— Varbūt piedot Vārnām šo neģēlīgo uzbrukumu? — uztraucās visnemierīgākie.
— Teic, virsaiti, kas tev padomā! — atskanēja saucieni no visām pusēm.
— Viss liekas ļoti vienkārši, taču mums jāaprunājas un nopietni jāapsver, kā rīkoties, — iesāka virsaitis. — Dārdošais Pērkons un viņa ļaudis nesen bija mūsu brāļi, un viņu bēdas tad bija arī mūsu bēdas. Bet pirms vairākām nedēļām Dārdošais Pērkons un viņa piekritēji, kā zināt, saķildojās ar mums un aizgāja projām, pierādot, ka ar mūsu grupu viņus nekas nesaista. Vai tā bija?
— Jā, — vairākas balsis negribīgi atzinās. — Tā bija…
— Bet, ja pēc viņu pašu gribas mūsu radnieciskās saites ir sarautas, tad vajag apsvērt, vai trieciens, ko okotoku Vārnas devuši viņiem, skar arī mūs…
Virsaitis nepaguva izteikt visus apsvērumus, kad sacēlās īsta vētra.
— Tie ir mūsu tuvinieki, tie mūsu brāļi un brālēni! — vispārējā satraukumā visās malās atskanēja saucieni.
— Tikai nodevējs tādā brīdī varētu viņus pamest! — iekliedzās kāds kaujinieks.
— Kauns un negods tam, kas negrib viņiem palīdzēt! — naidīgi vārdi izlauzās pār daudzu lūpām. Virsaitis Cēlā Dvēsele, redzēdams, ka sašutuma izvirdums arvien vairāk vēršas pret viņu, pasteidzās mainīt savu nostāju, un viņa drūmais vaigs spēji noskaidrojās.
— Man prieks redzēt, — viņš iesaucās, — ka jūsu acis liesmo, un prieks dzirdēt kaismi jūsu vārdos. Man kā jūsu virsaitim vajadzēja vērst jūsu uzmanību uz pagātnes notikumiem, lai jūs izpaustu savas īstās jūtas. Zinu, ka uz jums var -paļauties… Tad sakiet — ko gribat darīt?
— Vārnas vajag pamatīgi pārmācīt! — iesaucās vairāki kaujinieki.
—1 Pareizi! — piekrita virsaitis.
— Vajag atgūt nolaupītos zirgus!
— Pareizi!
— Vajag sadot Vārnām!
— Pareizi, hauk [3]!
Neviens neiebilda. Visi vienprātīgi gribēja iet cīņā pret okotoku Vārnām un viņus sodīt. Neviens negribēja zaudēt ne mirkli — vajadzēja nekavējoties kaut ko uzsākt.
Vēlreiz Brāzmainais Strauts tika iztaujāts par notikušo.
— Vai esi pārliecināts, ka Vārnas nepamanīja tevi aizjājam? — jautāja virsaitis.
— Esmu pilnīgi pārliecināts, — apgalvoja kaujinieks.
— Vai viņus nekur tuvumā nemanīji?
— Nē, neredzēju nekādas zīmes.
— Kaujinieki! — virsaitis Cēlā Dvēsele uzrunāja visu grupu. — No mūsu ātrās rīcības un mūsu zirgu ašuma tagad ir atkarīgs, vai nodevīgie uzbrucēji saņems pelnīto sodu. Novācam teltis!
Visi skriešus izklīda. Pēc stundas mēs jau bijām ceļā. Prēriju cilšu kustīgums vienmēr radīja ienaidniekā izbrīnu un biedēja to. Tieši pateicoties šai manevrēšanas spējai, gadu desmitus ilgajos karos prēriju indiāņi varēja izrādīt tik sekmīgu pretestību Savienoto Valstu regulārajai armijai. Mūsu nometnē bija veci sirmgalvji, zīdaiņi un daudz dažādu piederumu, neskaitot bizonādu teltis. Tas viss tagad tika sakrauts zirgu nastās vai uz tā saucamajiem «travoisiem» — garām pārgājiena nestuvēm, kuru viens gals piestiprināts pie. zirga sāniem, bet otrs gals velkas pa zemi.
Jājām visu pievakari un nakti, pie tam tik ātri, ka jau rītausmā Brāzmainais Strauts mums paziņoja, ka mērķis ir tuvu.
— Vēl tikai jāpāriet pāri trim pakalniem, —- dzirdēju viņu sakām, — tad būsim klāt.
Virsaitis Cēlā Dvēsele jau labi sen bija izsūtījis izlūku patruļas uz visām malām — ne tikai uz priekšu, bet arī uz flangiem un tāpat uz aizmuguri, lai nodrošinātos no visām pusēm. Ienaidnieka pēdas nekur nebija manītas. Apkārtne šķita neapdraudēta.
Ar lielu sasprindzinājumu uzjājām pēdējā pakalnā: tik daudz kas neparedzēts varēja būt noticis pa šo laiku, kamēr Brāzmainais Strauts bija projām. Kad beidzot sasniedzām kalnu, atviegloti uzelpojām: plašajā ielejā divu upju satekas iežmauga staveja, kā stāvējušas, kādas divdesmit teltis.
— Viss pa vecam, kopš manas prombūtnes nekas nav mainījies, — priecīgi sacīja Brāzmainais Strauts. — Nekas nav noticis ..
Nometnē ļaudis bija modri un kalnā mūs tūdaļ pamanīja. Viņu draudzīgajiem mājieniem atbildējām tikpat draudzīgi un devāmies lejā.
Tēvoci un viņa ļaudis atradām dzīvus un veselus. Nekādu jaunumu nebija.
Ļoti smalkjūtīga bija virsaiša Cēlās Dvēseles un burvja Baltā Vilka izturēšanās pret tēvoci. Tēvocim, kurš taču pats bija aizgājis no mums un nokļuvis ar saviem ļaudīm nelaimē, neviens neko nepārmeta, pat ar pušplēstu vārdu neatgādināja bijušo. Visi sarunājās ar viņu tā, it kā vakar būtu šķīrušies vislabākajā saskaņā. Es stāvēju tēvam līdzās tanī brīdī, kad abi brāļi sasveicinājās. Dārdošais Pērkons bija manāmi norūpējies — pat es to nevarēju nepamanīt. Nedrošā solī viņš pienāca pie tēva un spēcīgā tvērienā saņēma viņa rokas. Sāka runāt tik klusi, kā nekad līdz šim nebija runājis:
— Pār mani bija savilkušies nelabi mākoņi. Es pats biju vainīgs … Pats izsaucu pērkona negaisu …
— Mākoņi, brāl, —> laipnā balsī viņu pārtrauca tēvs, -— tie vienmēr beigu beigās izklīst. Pēc tam iestājas labs laiks.
— Bet posts, kādu atnesa pērkona negaiss, nav novēršams: zaļoksno, mazo ozola atvasīti nocirta zibens …
— Tas, brāl, nav grozāms. Tāds visu mūsu liktenis. Reiz katru no mums ķers nolemtais zibens spēriens. Viena atvasīte nolauzta, bet blakus zaļo citas un aug…
Kaut arī biju vēl toreiz mazs, labi sapratu, par ko viņi runāja. Viņi pieminēja Pinkaino Ērglēnu. Es dusmojos, ka viņi tik mierīgi varēja runāt par brālēna nāvi, jo tobrīd jutos tā, it kā man kāds saindētu bultu būtu ietriecis krūtīs. Sāpes žņaudza kaklu, un pie vislabākās gribas es nespētu vārdos pieminēt sava drauga nāvi.
Tēvocis pēc uzbrukuma nebija turējis rokas klēpī. Ienaidniekam pa pēdām viņš bija izsūtījis izlūkus, kuri, kaut arī bija devušies ceļā kājām, daudz ko bija uzziilā- juši. Vēl izturīgāki nekā antilopes — izlūki bez atpūtas stundām ilgi slepus bija izsekojuši Vārnas. Viņi bija noskaidrojuši, ka ienaidnieks iznācis no priekškalnēm atklātā prērijā un tad pagriezies uz dienvidrietumiem, kā liekas, uz Bentona fortu. Tas bija visā apkārtnē vienīgais lielākais amerikāņu priekšpostenis pie Misūri upes; tas atradās no mums diezgan tālu: jājot ar zirgiem, to varēja sasniegt kādās sešās dienās. Ar Vārnām kopā joprojām jājuši baltie mednieki. Kā vēlāk izrādījās, tā patiešām arī bija Rukstona banda, kas acīmredzot gribēja tikt pie naudas, Bentonā pārdodot nozagtos zirgus. Bentona forts, kas atradās uz pašas civilizācijas robežas, tajos laikos bija diezgan rosīgs tirdzniecības centrs.
Mums par laimi, laupītāji nebija pārlieku steigušies. Atņēmuši tēvocim straujas pakaļdzīšanās iespēju, būdami droši par savu. pārspēku, viņi ceļā bezrūpīgi nodevās medībām. Viņus panākt varēja diezgan viegli.
Pēc sensenas ieražas pirms katras došanās kaujas laukā vajadzēja uzklausīt neredzamo garu padomu un viņu pareģojumu par gaidāmās kaujas norisi un iznākumu. Kopš sirmas senatnes bija izstrādāts īpašs rituāls. Virsaitis iegāja pie burvja, lai viņam upurētu savu pīpi. Ja burvis dāvanu pieņēma un pīpi aizdedzināja, tas nozīmēja, ka viņš Uzņemas atbildību par karagājiena iznākumu un apņemas pavadīt kaujiniekus visās cīņās. Virsaitis nosauca brīvprātīgo vārdus, — indiāņi nekad ar varu nevienu nespieda piedalīties karagājienos, — un tad burvis lika virsaitim atnākt nākamajā naktī pie viņa, lai turpinātu apspriedi.
Kad virsaitis bija aizgājis, burvis izsauca garus un uzzināja no tiem, kāds liktenis gaida kaujiniekus. Ja zīmes rādīja, ka ienaidnieks cietīs daudz lielākus zaudējumus nekā mēs, tikai tad viņš deva karagājienam savu svētību. Tādējādi burvis uzņēmās visu atbildību par cilti un tieši viņš arī izšķīra, vai karš būs vai nebūs.
Šoreiz šis tradicionālais rituāls tika izpildīts steidzīgāk nekā parasti: ienaidnieks bēga, to vajadzēja panākt. Jau pēc dažām stundām, kopš bijām ieradušies tēvoča nometnē, Baltais Vilks ataicināja pie sevis Cēlo Dvēseli un vecākos kaujiniekus.
— Lielā Gara balss nes mums labvēlīgu pareģojumu, — viņš pavēstīja un, lai piešķirtu saviem vārdiem lielāku svaru, apklusa.
Tā kā nebija laika kavēties, Cēlā Dvēsele uzskatīja par iespējamu pēc brīža pārtraukt klusumu:
— Vai balss pavēstīja kaut ko noteiktu?
— Jā, pavēstīja.
Un atkal burvis iegrima dziļdomīgā klusēšanā.
— Vai mēs varam uzzināt, ko pavēstīja Lielā Gara balss? — tincināja virsaitis.
Burvis uzmeta viņam ilgu skatienu.
— Virsaiti, tu esi pārāk ziņkārīgs, — viņš norūca, — pārlieka ziņkārība lai paliek sievietēm un bērniem. Bet, ja arī pārējie kaujinieki ir tikpat ziņkārīgi, neredzamo spēku balss var jums pateikt savu pareģojumu ar manām lūpām.
Un, stingi lūkodamies tālē, Baltais Vilks pavēstīja:
— Mūsu kaujinieki uzvarēs. Vai jūs katrā ziņā gribat zināt, cik ienaidnieku kritīs kaujas laukā?
— Lūdzam to pateikt!
— Astoņi.
— Bet mūsējo?^
— Neviens! — apgalvoja burvis.
Tas bija ļoti labs pareģojums, un kaujiniekus pārņēma liels prieks.
Ceļā posās visa nometne. Kaujiniekiem, kas bija pieteikušies kaujai, vajadzēja no mums atdalīties tikai ienaidnieka tuvumā. Vairākas stundas mēs vēl uzkavējāmies nometnē', lai sagaidītu nakti un tumsā izpildītu pašu svarīgāko rituālu, ko dēvēja par «bizona galvaskausa pravietojumu».
Parasti šim rituālam bija vajadzīga tikko nomedīta bizona galva. Pāris stundās, kas vēl bija atlikušas līdz karagājiena uzsākšanai, grūti bija kaut ko samedīt, tāpēc burvis samierinājās ar vecu, izbalējušu galvaskausu, ko viegli sameklēja prērijā.
Saulrietā tas tika novietots bijušās nometnes pašā centrā, — visas, teltis un visa iedzīve jau bija savākta un iesaiņota zirgu nastās. Pārdesmit soļu attālumā ap bizona galvaskausu sasēdās visi mūsu grupas locekļi, izņemot tos, kas bija izvietoti tālos sargposteņos. Pat mums, bērniem, bija atļauts piedalīties rituālā, tikai mūs nosēdināja ārpus apļa, aiz pieaugušajiem. Atzīstos, baiļu sajūta man sažņaudza sirdi, un es tik tikko varēju novaldīt drebošas kājas, bet es gribēju tomēr visu redzet. Turējos brālim Skanīgajai Balsij aiz muguras.
Baltais Vilks nosēdās galvaskausa priekšā un sāka teikt buramos vārdus. Tuvojās nakts, tikai rietumu pamalē debess vēl sārti kvēloja. Tuvējos pakalnos, it kā atsaucoties burvja balsij, sāka žēli gaudot stepju vilki — koijoti. Izskanot burvja dziedājumam, iestājās dziļš klusums. Pēc tam Baltais Vilks pēkšņi tik spalgi iekliedzās, ka es nodrebēju pie visām miesām.
— Kaujinieki! Tuvojas parādības brīdis! Ieskatieties cieši bizona galvā, — vai jūs kaut ko jau neredzat?
Pustumsā galvaskauss vīdēja kā blāvs, neskaidrs plankums, nekas vairāk nebija manāms.
Un atkal ieskanējās burvja balss:
— Ja galvaskauss dos kādu zīmi, tad tenciniet garus par labu pravietojumu. — Tiklīdz viņš to izteica, no galvaskausa melnajiem redzokļiem pašķīda dzirkstis. Un tas vēl nebija viss: galvaskauss sāka zvāroties šurp un turp.
Brālis Skanīgā Balss, kas stāvēja man priekšā, sabijies nočukstēja:
— Zvārojas kā ievainota bizona galva …
Baltais Vilks sāka vilkt savu otro burvja dziedājumu, bet tad. pa galvaskausa nāsīm sāka plūst laukā melni dūmi. Kad burvis uz mirkli pārtrauca buramo vārdu skan- dēšanu, atskanēja skaidri sadzirdama bizona iebauro- šaņās.
Mums, mazajiem puikām, tas bija par daudz. Jau dzirkstīm parādoties un galvai sakustoties, mēs bijām ne dzīvi, ne miruši, bet, kad nezvērs vēl arī iebaurojās, mēs šausmās iekliedzāmies un devām kājām ziņu. Metamies bēgt kur kurais. Pieaugušie steidzās mūs panākt un saķēra citu pēc cita. Atceļā viņi mūs mierināja, teikdami, ka nav ne no kā jābaidās, jo bizona galva mums pareģojusi labu veiksmi. Mātes labsirdīgi zobojās par mūsu izbailēm un ķircināja mūs par maziem «skuķiem». Bijām to pelnījuši.
Un atkal es gribu uzsvērt, ka to, kas viņos laikos mums likās tik noslēpumains un pārdabisks, varēja izskaidrot ar vienkāršiem mūsu burvja meistarstiķiem. Bizona redzokļos viņš acīmredzot bija ielicis kaut kādas fosforescēiošas mizas, nakts tumsā viegli varēja kustināt galvaskausu ar zirga astru, kas slepus piesiets pie tā, bet par to, ka Baltais Vilks labi bija apguvis «vēdera runāšanas» māku, es šodien, pēc daudziem gadiem, it nemaz nešaubos. Varētu burvim pārmest, ka viņš tik nešpetni mūs mānīja ar savām burvestībām; tolaik mēs vēl bijām stipri māņticīgi un ar tādām izdarībām burvis varēja nostiprināt savu iespaidu uz cilti. Šodien es to visu skaidri saprotu, bet tajā naktī brīnumainā parādība atstāja uz mums ārkārtīgi dziļ.u, suģestējošu iespaidu un radīja nepārvaramas bailes.
Drīz vien mēs devāmies ceļā, un visa grupa jutās pacilātā omā. Mēs degām cīņas kaismē un ticējām uzvarai. To acīmredzot arī bija gribējis panākt Baltais Vilks.