I
Neviens par viņu neko nezināja — vismazāk jau huntas biedri. Zēns viņiem bija «mazais noslēpums», «lielais patriots» un savā īpatnējā veidā darbojās tuvās meksikāņu revolūcijas labad tikpat dedzīgi kā viņi paši. To atzina tikai pamazām, jo huntā nevienam viņš nepatika. Tai dienā, kad viņš pirmo reizi ieradās ļaužu pārpildītajā mītnē, visi viņu noturēja par spiegu — par vienu no pērkamajiem Diasa slepenā dienesta rokaspuišiem. Pārāk daudz biedru taču nīka Savienoto Valstu parastajos un kara tiesu cietumos, bet citi, važās iekalti, vēl tika pārvesti pāri robežai, nostādīti pie sienas un nošauti.
No pirmā acu uzmetiena zēns neatstāja patīkamu iespaidu. Viņš patiešām bija vēl zēns, ne vairāk kā astoņpadsmit gadu vecs un ne pārāk nobriedis savam vecumam. Viņš pateica, ka viņu sauc Felipe Rivera un viņš vēlas darboties revolūcijas labā. Tas bija viss — neviena lieka vārda, nekādu tuvāku paskaidrojumu. Viņš stāvēja un gaidīja. Viņa lūpās nebija smaida, acīs nebija labsirdības. Lielajam, straujajam Paulino Veram šermuļi pārskrēja pār kauliem. Sis zēns viņam šķita pretīgs, briesmīgs, noslēpumains. Viņa melnajās acīs bija čūskas inde. Tās savā neremdināmajā naidā svilināja kā salta uguns» Viņa acis zibsnīja, pievērsdamās gan revolucionāru sejām, gan rakstāmmašīnai, ko cītīgi klabināja mazā mis Set- bija. Abu skatieni tikai mirkli sastapās — viņa bija nejauši pacēlusi galvu —, un arī meiteni pārņēma šī baismā sajūta, kas lika uz brīdi pārtraukt darbu. Viņai vajadzēja pārlasīt vēstuli, ko rakstīja, lai atkal iekļautos tekstā,
Paulino Vera jautājoši paskatīj as uz Arelano un Ra- mosu, tāpat jautājoši abi palūkojās pretī un tad viens otrā. Viņu acīs bija neziņa un šaubas. Šis slaidais zēns bija noslēpums un draudu pilns noslēpums. Viņš bija neizdibināms, parastiem revolucionāriem neizprotams, jo viņu niknais naids pret Diasu un tā tirāniju galu galā bija tikai godīgu un parastu patriotu jūtas. Seit slēpās kaut kas cits, bet viņi nezināja, kas. Vera, allaž pats impulsīvākais un attapīgākais, pārtrauca klusumu.
— Lieliski, — viņš vēsu prātu iesāka. — Tu saki, ka gribi darboties revolūcijas labā. Novelc svārkus. Pakar tos tur. Es tev parādīšu — panāc šurp! — kur stāv spaiņi un lupatas. Grīda ir netīra. Tu vispirms to izberzīsi šeit un tad arī citās istabās. Jāiztīra spļaujamtrauki. Tad jāķeras pie logiem.
— Vai tas būs revolūcijas labā? — zēns jautāja.
— Tas būs revolūcijas labā, — Vera atbildēja.
Rivera ar saltu neuzticību paraudzījās viņos visos, tomēr vilka nost svārkus.
— Labi, — viņš sacīja.
Un vairs ne vārda. Diendienā viņš ieradās darbā — mēza, berza, spodrināja. Viņš izgrāba pelnus no krāsnīm, atnesa ogles un iekurus, un, pirms viscentīgākais no viņiem sēdās pie sava galda, krāsns jau kurējās.
— Vai varu šeit pārnakšņot? — viņš reiz iejautājās.
Aha! Te nu ir — tūliņ jūtamas Diasa ķetnas! Pārnakšņot huntas telpās nozīmē piekļūt tās noslēpumiem, sarakstiem un biedru adresēm Meksikā. Lūgums tika noraidīts, un Rivera to nekad vairs neatkārtoja. Biedri nezināja, kur viņš pārguļ, un tāpat arī nezināja, kur un ko viņš ēd. Reiz Arelano gribēja viņam iedot pāris dolāru. Rivera noraidot pakratīja galvu. Kad Vera iejaucās un mēģināja viņam tos uzspiest, viņš sacīja:
— Es darbojos revolūcijas labā.
Lai mūsu dienās saceltu revolūciju, nepieciešams daudz naudas, un huntai vienmēr bijušas materiālas grūtības. Tās biedri badojās, bet nežēloja spēkus kopīgam mērķim; visgarākā diena viņiem nebija pietiekami gara, un tomēr reizēm šķita, ka būt vai nebūt revolūcijai — tas ir dažu dolāru jautājums. Reiz, kad īre nebija samaksāta jau par diviem mēnešiem un saimnieks draudēja izlikt no telpām, Felipe Rivera, grīdu mazgātājs, ģērbies lētās un nonēsātās drēbēs, nolika uz Meijas Setbijas galdiņa sešdesmit zelta dolāru. Un tā nebija vienīgā reize. Trīs simti uz mašīnas norakstītu vēstuļu (organizētām strādnieku grupām adresēti lūgumi palīdzēt un atbalstīt, protesti pret redaktoriem, kas izkropļojuši iaktus, protesti pret patvaļīgo apiešanos ar revolucionāriem Savienoto Valstu tiesās) palika nenosūtītas, jo nebija naudas, ar ko samaksāt pasta izdevumus. Jau bija nozudis Veras zelta pulkstenis —° vecmodīgais stundu rādītājs, kas reiz bija piederējis viņa tēvam. Līdzīgā kārtā bija nozudis arī vienkāršais zelta gredzentiņš no Meijas Setbijas pirksta. Stāvoklis bija bezcerīgs. Ramoss un Arelano aiz izmisuma plūkāja savas garās ūsas. Vēstules bija jānosūta, bet pasts nedeva markas uz kredīta. Tad Rivera uzmauca galvā cepuri un izgāja. Atgriezies viņš nolika uz Meijas Setbijas galdiņa tūkstoš divcentu marku.
— Vai tikai tas nav nolādētais Diasa zelts? — Vera biedriem jautāja.
Viņi sarauca pieres un nezināja, ko atbildēt. Bet Fe- lipe Rivera, kas berza grīdas revolūcijas labā, tiklīdz radās vajadzība, sagādāja huntai zeltu un sudrabu.
Un tomēr neviens nespēja zēnu iemīlēt. Neviens viņu nepazina. Viņa izturēšanās bija citāda nekā pārējiem biedriem. Viņš neielaidās atklātās sarunās un noraidīja katru mēģinājumu viņam tuvoties. Kaut arī viņš bija tik jauns, biedri nekad neuzdrošinājās viņu iztaujāt.
— Iespējams, ka viņš savā dvēselē ir liels un vientuļš … Nezinu, patiešām nezinu. — Arelano nevarīgi noplātīja rokas.
— Viņā nav nekā cilvēciska, — Ramoss iebilda.
— Viņa sirdī viss notrulinājies, — sacīja Meija Set- bija. — Tajā nav ne gaišuma, ne smieklu. Viņš ir it kā nedzīvs un tai pašā reizē biedējoši dzīvs.
— Rivera droši.vien gājis ellei cauri, — Vera noteica.
— Tā var izskatīties vienīgi cilvēks, kurš izgājis caur elli, bet viņš ir tikai zēns.
Un tomēr viņi nespēja zēnu iemīlēt. Viņš nekad neaprunājās, nekad neko nevaicāja, nekad neizteica savas domas. Kamēr biedri skaļi un dedzīgi strīdējās par revolūciju, viņš varēja stāvēt klausīdamies bez kādas izteiksmes kā nedzīvs priekšmets, un tikai viņa acīs dega salta uguns. Viņa acis, mulsinošas un tramīgas, urbās te vienā, te otrā sejā, te vienā, te otrā runātājā kā līdz baltkvēlei nokaitēti svārpsti ledū.
— Viņš nav spiegs, — Vera sacīja Meijai Setbijai.
— Viņš ir patriots, piemini manus vārdus, — lielākais patriots no mums visiem. Es to zinu un jūtu ar sirdi un prātu. Un tomēr es viņu nepazīstu.
— Viņam ir slikts raksturs, — Meija Setbija noteica.
— Jā, — Vera piekrita un nodrebēja. — Viņš paraudzījās manī ar savu dīvaino skatienu. Sajās acīs nav mīlestības, bet vieni vienīgi draudi. Tās ir mežonīgas kā sakaitinātam tīģerim. Esmu pārliecināts, ja es nodotu mūsu kopīgo lietu, viņš mani nonāvētu. Viņam nav sirds. Viņš ir nežēlīgs kā tērauds, bargs un auksts kā sals. Viņš ir kā mēnesnīca ziemas naktī, kad cilvēks nosalst vientuļa kalna virsotnē. Es nebaidos Diasa ar visiem tā slepkavām, bet es baidos šā zēna. Es runāju taisnību. Baidos. Viņa tuvumā es jūtu nāves elpu.
Tomēr tas bija tieši Vera, kas pierunāja biedrus dot Riveram pirmo atbildīgo uzdevumu. Sakaru līnija starp Losandželosu un Dienvidkaliforniju bija pārrauta. Trīs biedri bija paši izrakuši sev kapus un tikuši nošauti to malā. Divi citi Losandželosā kļuva par Savienoto Valstu cietumniekiem. Federālās armijas komandieris Huans Al- varado izrādījās nelietis. Viņš izjauca visus viņu plānus. Viņi vairs nevarēja nodibināt sakarus ne ar vecajiem, nedz jaunajiem revolucionāriem Dienvidkalifornijā.
Jaunais Rivera saņēma attiecīgas instrukcijas un tika aizsūtīts uz dienvidiem. Kad viņš atgriezās, sakari bija atjaunoti un Huans Alvarado beigts. Komandieris bija atrasts gultā, nazis līdz' spalam iegrūsts krūtīs. Rivera bija pārkāpis instrukcijas, bet huntā bija sīkas ziņas par katru viņa soli. Biedri viņam neko nejautāja. Viņš neko nestāstīja. Bet viņi saskatījās un saprata.
— Es jums sacīju, — Vera atgādināja. — Diasain nav ne no viena tā jābaidās kā no šā jaunekļa. Viņš ir nepielūdzams. Viņš ir kā pats dieva pirksts.
Riveras sliktais raksturs, par ko bija ieminējusies Meija Setbija un ko nojauta visi, tika pierādīts ar nepārprotamiem faktiem. Viņš tagad bieži vien parādījās ar pārsistu lūpu, ar zilumu uz vaiga vai uztūkušu ausi. Skaidrs bija, ka viņš ielaižas kautiņos tai ārpasaulē, kur guļ un ēd, pelna naudu un staigā biedriem nezināmus ceļus. Ar laiku Rivera iemācījās salikt mazo revolucionāro lapiņu, ko viņi izlaida katru nedēļu. Gadījās tomēr, ka viņš nespēja salikt, jo viņam bija gan nobrāzti un apdauzīti pirkstu kauliņi, gan ievainoti un nelietojami īkšķi, gan arī viena vai otra roka nevarīgi kulstījās gar sāniem un seja savilkta neizsakāmās sāpēs.
— Klaidonis, — Arelano noteica.
— Laikam apmeklē šaubīgas vietas, — sacīja Ramoss,
— Bet kur viņš ņem naudu? — ieminējās Vera. — Vēl šodien tikko dabūju zināt, ka viņš samaksājis rēķinu par papīru — simt četrdesmit dolāru.
— To viņš savāc savos klejojumos, — Meija Setbija piebilda. — Viņš nekad nestāsta par tiem.
— Jāpaseko viņam, — ieteica Ramoss.
— Es negribētu būt tas, kurš viņu izspiego, — Vera sacīja. — Baidos, ka tad jūs mani atkal redzētu tikai manās bērēs. Viņu apsēdusi kāda traka ideja. Viņš pat dievam nejaus sevi aizkavēt un nostāties šai idejai ceļā.
— Viņam blakus es sev liekos tīrais bērns, — Ramoss atzinās.
— Es jūtu viņā pirmatnēju spēku, viņš ir traks vilks, uzbrukumam saslējusies klaburčūska, dzeloņains simtkājis, — teica Arelano.
— Viņš ir revolūcijas iemiesojums, — Vera turpināja, — tās uguns un gars, neapklusināms sauciens pēc atriebības, kas nekliedz skaļi un nogalina bez trokšņa. Viņš ir postīšanas dēmons, kas klīst nakts klusumā.
— Kad iedomājos par viņu, esmu gatava raudāt, — sacīja Meija Setbija. — Viņam nav draugu. Viņš visus nicina. Mūs viņš cieš tikai tāpēc, ka esam ceļš uz viņa vēlēšanos piepildījumu. Viņš ir vientuļš… gluži vientuļš, — viņas balss aprāvās elsās un acis aizmiglojās.
Riveras gaitas patiešām bija neizdibināmas. Dažkārt biedri neredzēja viņu veselu nedēļu. Reiz viņš bija projām pat mēnesi. Un vie'nmēr viņš atgriezās un, neielaizdamies nekādos paskaidrojumos, nolika zelta naudas gabalus uz Meijas Setbijas galdiņa. Tad dienām un nedēļām viņš visu savu laiku pavadīja huntā. Un atkal pēkšņi nozuda, augu dienu nerādījās un huntas mītnē iegriezās tikai agri no rīta un vēlu vakarā. Reiz Arelano pārsteidza viņu pusnaktī, kad viņš uztūkušiem pirkstiem strādāja pie salikuma un pārsistā lūpa vēl asiņoja.
II
Kritiskais brīdis tuvojās. Katrā ziņā revolūcija bija atkarīga no huntas, bet huntai bija lielas materiālas grūtības. Naudas vajadzēja vairāk nekā jebkad, bet dabūt to kļuva arvien grūtāk. Patrioti jau bija atdevuši savus pēdējos grašus, un tiem vairs nebija ko dot. Sezonas strādnieki — bēguļojošie meksikāņu algādži — ziedoja huntai pusi savas niecīgās izpeļņas. Taču vajadzēja daudz vairāk. Ilggadīgās izmisīgās pūles, pagrīdes diversiju darbs solīja nest augļus. Tā stunda bija situsi. Revolūcija atradās uz svaru kausiem. Vēl viens grūdiens, pēdējā varonīgā piepūle — un šo svaru mērogs rādīs uzvaru. Hunta pazina savu Meksiku. Reiz uzliesmojusi, revolūcija vairs neapslāps. Viss Diasa radītais mehānisms sabruks kā kāršu namiņš. Pierobeža bija gatava sacelties. Kāds jenkijs ar simt biedriem no Vispasaules rūpniecības strādnieku organizācijas gaidīja tikai mājienu, lai pārietu robežu un sāktu cīņu par Dienvidkaliforniju. Bet viņam bija vajadzīgi ieroči. Sakarus uzturēdama, hunta zināja, ka ieroči vajadzīgi visiem — avantūristiem, laimes meklētājiem, bandītiem, sarūgtinātajiem amerikāņu arodbiedrību darbiniekiem, sociālistiem, anarhistiem, raupjiem vīriem, meksikāņu emigrantiem, algādžiem, kas bija izrāvušies no verdzības, Ker d'Alenas un Kolorādo izmocītajiem kalnračiem, kas alka tikai atriebības, visām velnišķīgi komplicētās modernās pasaules pabirām un atkritumiem. Šautenes un munīcija, munīcija un šautenes — tāds bija neapklusināmais un nepārtrauktais sauciens.
Vajadzēja tikai pārmest šo raibo, bankrotējušo, atriebības apmāto pūli pār robežu, un revolūcija sāktos. Viņi sagrābtu muitas valdi, Meksikas ziemeļu ostas. Diass nespētu pretoties. Viņš neuzdrošinātos vērst pret viņiem savus galvenos spēkus, jo viņam jānotur dienvidi. Par spīti visam, liesma izplatītos arī dienvidos. Tauta saceltos. Cita pēc citas tiktu salauztas pilsētu aizsardzības, cits pēc cita tiktu ieņemti štati. Un beidzot uzvarām vainagotā revolūcijas armija no visām pusēm ielenktu Mehiko, Diasa pēdējo atbalsta punktu.
Bet kur ņemt naudu? Viņiem bija cilvēki, nepacietīgi un neatlaidīgi, kas prastu lietot ieročus. Viņi zināja tirgotājus, kas tos pārdotu un piegādātu. Bet gatavošanās revolūcijai jau bija prasījusi huntai visus līdzekļus. Pēdējais dolārs bija izdots, pēdējais ienākumu avots un pēdējais izsalkušais patriots izspiesti līdz beidzamam, bet lielais nodoms vēl arvien šūpojās svaru kausos. Šautenes un munīcija! Noskrandušajam bataljonam jādabū apbruņojums. Bet kādā ceļā? Ramoss apraudāja savas konfiscētās fermas. Arelano nožēloja savu izšķērdību jaunībā.
Meija Setbija prātoja, ka viss būtu citādi, ja huntas ļaudis savā laikā būtu bijuši taupīgāki.
— Iedomājieties, Meksikas brīvība nu ir atkarīga tikai no dažiem nelaimīgiem tūkstošiem dolāru! — iesaucās Paulino Vera.
Izmisums bija lasāms visu sejās. Viņu pēdējā cerība, jaunais biedrs Hosē Amariljo, kas bija apsolījis dot naudu, tika arestēts savā fermā Ciuanā un nošauts turpat pie zirgu staļļa sienas. Viņi tikko bija saņēmuši šo vēsti.