— Vai pieci tūkstoši mūs glābtu? — viņš jautāja.
Visu sejās parādījās izbrīns. Vera pamāja un smagi
ievilka elpu. Viņš nevarēja parunāt, bet šai mirklī viņā modās cerība.
— Tad pasūtiet šautenes, — Rivera sacīja, un sekoja visgarākā vārdu plūsma, kāda jebkad no viņa bija dzirdēta. — Laika ir maz. Pēc trim nedēļām es atnesīšu jums piecus tūkstošus. Labi. Kļūs siltāks, un būs vieglāk karot. Tas ir labākais, ko varu darīt.
Vera tā kā šaubījās. Tas likās neticami. Pārāk daudz tukšu cerību jau bija gaisušas, kopš viņš bija sācis piedalīties revolucionārajā cīņā. Viņš ticēja šim apdriskātajam zēnam, kas berza grīdas revolūcijas labā, un tomēr it kā neuzdrošinājās viņam ticēt.
— Tu esi traks, — viņš sacīja.
— Pēc trim nedēļām, «— Rivera atbildēja. — Pasūtiet šautenes.
Viņš piecēlās, nolaida uzrotītās piedurknes un uzvilka svārkus.
— Pasūtiet šautenes, — viņš atkārtoja. — Es tagad aizeju.
III
Pēc skraidīšanas un steigas, bezgalīgām telefonsarunām un lamāšanās naktī Kellija kantorī notika apspriede. Kellijs bija noskrējies kā suns, bez tam viņam neveicās. Pirms trim nedēļām viņš bija atvedis no Ņujorkas Deniju Vordu, lai organizētu viņa sastapšanos ar Billu Kartiju, bet Kartijs jau divas dienas gulēja stipri sadauzīts un rūpīgi tika slēpts no sporta reportieriem. Nebija neviena,
ko likt viņa vietā. Kellijs apbēra telegrammām ikvienu piemērotāku vieglā svara bokseri Austrumos, bet tie visi bija saistīti ar kontraktiem. Tagad atkal radās cerības stars, kaut arī vājš.
— Tu neesi no bailīgajiem, — Kellijs sacīja, tikko uzmetis skatienu Riveram.
Naids un nicināšana dega Riveras acīs, bet viņa seja palika mierīga.
— Es uzveikšu Vordu. — Tas bija viss, ko viņš pateķa.
— Kā tu to zini? Vai esi kādreiz redzējis, kā viņš cīnās?
Rivera pakratīja galvu.
— Viņš taču var nolikt tevi ar vienu roku un aizvērtām acīm.
Rivera paraustīja plecus.
— Nu, tev nekas vairs nav piebilstams? — Impresārijs atņirdza zobus.
— Es viņu uzveikšu.
— Bet vai tu esi kādreiz ar kādu cīnījies? — Maikls Kellijs apjautājās. Impresārija brālim Maiklam piederēja totalizators Jeloustounā, kur viņš krietni nopelnīja ar boksa mačiem.
Rivera uzmeta viņam īgnu un naidīgu skatienu.
Impresārija sekretārs,.sportiska izskata jauneklis, skaļi noirgojās.
— Labi, Robertss tevi pazīst, — Kellijs pārtrauca nepatīkamo klusumu. — Viņš tūliņ atnāks. Es aizsūtīju pēc viņa. Apsēsties un pagaidi, lai gan, spriežot pēc izskata, tev nav nekādu cerību. Es taču nevaru apkrāpt publiku. Tavai zināšanai — pirmajās rindās vieta maksā piecpadsmit dolāru.
Ieradās Robertss, acīmredzot mazliet iemetis. Tas bija garš un kārns puisis ar gļēviem muskuļiem. Viņa gaitai un arī valodai piemita vienmērīgs un apātisks gausums.
Kellijs iesāka bez aplinkiem:
— Paklausieties, Roberts, jūs lielījāties, ka esat atklājis šo mazo meksikāni. Kā zināms, Kartijs ir salauzis roku. Tad nu šim zaļknābim šodien netrūkst nekaunības apgalvot, ka viņš var aizstāt Kartiju. Ko jūs par to teiksiet?
— Viss kārtībā, Kellij, — sekoja nesteidzīga atbilde. — Viņš var cīnīties.
— Jūs varbūt vēl teiksiet, ka viņš uzveiks Vordu? — Kellijs dzēlīgi iejautājās.
Robertss drusku apdomājās.
— Nē, to es neteikšu. Vords ir vienreizējs bokseris un ringa karalis. Bet pārāk viegli viņš ar Riveru galā netiks. Es Riveru pazīstu. Sis mazais ir galīgi bez nerviem un strādā vienādi labi ar abām rokām. Viņš var no jebkuras pozīcijas nolikt uz grīdas.
— Tas viss ir nieki. Bet kā viņš patiks publikai? Jūs visu mūžu esat audzinājis un trenējis bokserus. Es augstu vērtēju jūsu spriedumu. Vai viņš var skatītājus par viņu izdoto naudu apmierināt?
— Bez šaubām, un piedevām viņš krietni vien nokausēs Vordu. Jūs nepazīstat šo zēnu. Toties es pazīstu. Es viņu atklāju. Cilvēks bez nerviem. Tīrais velns. Kaut kas apžilbinošs, ja gribat zināt. Vords būs pārsteigts, kad iepazīsies ar šo dabas bērnu, un tāpat arī jūs visi. Es neapgalvoju, ka viņš uzveiks Vordu, bet parādīs sevi tā, lai jūs visi saprastu, ka viņš ir uzlecoša zvaigzne.
— Lieliski. — Kellijs pagriezās pret savu sekretāru. — Piezvaniet Vordam. Es viņam apsolīju piezvanīt, gadījumā ja atradīšu kaut ko piemērotu. Viņš pašlaik ir Jeloustounā, pozē tur publikai un iekaro sev popularitāti. — Tad Kellijs atkal pievērsās trenerim. — Vai negribat iedzert?
Robertss ieņēma pāris malku viskija un kļuva vaļsirdīgs.
— Es jums vēl neesmu pastāstījis, kā atradu šo ēze- lēnu. Pirms dažiem gadiem viņš parādījās treniņu zālēs. Es gatavoju Prēinu mačam ar Dileni. Preins ir negants zellis. Žēlastības no viņa nav ko gaidīt. Viņš bija diezgan necilvēcīgi sadauzījis savus partnerus, un es nevarēju atrast neviena, kas būtu mierā strādāt ar viņu. Stāvoklis bija briesmīgs, un es redzēju slaistāmies apkārt šo izsalkušo meksikāņu puišeli. Es pievācu viņu, uzvilku viņam cimdus un laidu darbā. Izturīgs kā nemīta āda, bet spēka maz. Un ne mazākās jēgas par boksu. Preins sasita viņu lupatās. Bet viņš tomēr noturējās divus riebīgus raundus un tad zaudēja samaņu. Izsalcis — tas bija viss. Sadauzīts? Jūs nebūtu varējuši viņu pazīt. Iedevu viņam pusdolāra un kārtīgi pabaroju. Vajadzēja redzēt, kā viņš rija. Izrādījās, ka viņš divas dienas nebija ne kripatiņas ēdis. Nu, domāju, tagad viņš vairs nerādīs ne deguna. Bet otrā dienā, kaut arī viss vienos zilumos, puika bija klāt, gatavs nopelnīt atkal pusdolāra un kārtīgu maltīti.
Ar laiku viņš norūdījās. Viņš ir dzimis bokseris un neticami sīksts. Viņam nav sirds. Viņš ir ledus gabals. Cik vien atceros, viņš nekad nav vienlaikus izteicis vairāk par dažiem vārdiem. Bet dara savu darbu un to prot.
— Es viņu pazīstu, — sekretārs piebilda. — Viņš diezgan daudz pie jums strādājis.
— Visas mūsu slavenības izmēģinājās ar viņu, — Robertss apstiprināja. — Un viņš pārņēma no tām visu. Zinu, ka dažas no tām viņš varētu uzveikt. Bet viņš nemīl boksu. Man šķiet, ka viņam nekad tas nav bijis pie sirds. Man tā liekas.
— Pēdējos mēnešos viņš cīkstējies dažādos mazos klubos, — Kellijs sacīja.
— Jā gan. Bet es nezinu, kas viņu spiedis to darīt. Varbūt viņam pēkšņi pamodusies slavaskāre. Viņam cita pēc citas bijušas vairākas uzvaras, un viņš uzveicis visus vietējos puišus. Visticamāk, ka viņam ir bijusi vajadzīga nauda, un viņš krietni nopelnīja, lai gan pēc viņa apģērba tas nav manāms. Dīvains zellis. Neviens nezina, ar ko viņš nodarbojas. Neviens nezina, kā viņš pavada savu brīvo laiku. Pat tad, kad viņš boksējas, pēc mača viņš nozūd un iekrīt kā ūdenī.. Dažreiz viņš pazūd veselām nedēļām. Padomus neuzklausa. Tas, kurš kļūs par viņa menedžeri, nopelnīs veselu kapitālu, tikai viņš pats negrib to ievērot. Kad slēgsiet līgumu, jūs redzēsiet, kā viņš uzstāsies, lai viņam samaksā skaidrā naudā.
Sai brīdī ieradās Denijs Vords. Tā bija ļoti svinīga ierašanās. Viņu pavadīja menedžeris un treneris, bet pats viņš ielidoja kā uzvarošs jautrības un labsirdības viesulis. Sveicienus, jokus un atjautības viņš kaisīja pa labi un kreisi un uzsmaidīja katram. Tāda jau bija viņa izturēšanās, tiesa, ne gluži īsta. Vords bija lielisks aktieris un jautrību uzskatīja par visērtāko paņēmienu panākumu gūšanas spēlē. Patiesībā viņš bija tālredzīgs, aukstasinīgs bokseris un biznesmenis. Pārējais bija maska. Tie, kas pazina viņu vai kam bija ar viņu bijušas darīšanas, teica, ka naudas lietās viņš ir slīpēts blēdis. Viņš pats vienmēr piedalījās visu lietu apspriešanā, un klīda valodas, ka viņa menedžeris nav nekas vairāk kā marionete.
Rivera bija gluži pretējs. Viņa dzīslās ritēja kā indiāņu, tā spāniešu asinis, un viņš kluss un nekustīgs sēdēja, paslēpies kaktiņā, tikai viņa melno acu skatiens slīdēja no vienas sejas uz otru un ievēroja it visu.
— Tad šis ir tas zellis, — Denijs noteica, pārlaizdams vērtētāja skatienu savam iespējamajam pretiniekam.
— Sveiks, vecais!
Riveras acīs dega niknums, un viņš pat neatbildēja uz Denija sveicienu. Viņš neieredzēja visus gringo, bet šo vēl jo vairāk un jau no pirmā mirkļa.
— Tā, tā! — Denijs jokodams griezās pie impresārija.
— Jūs taču negribēsiet, lai es cīnos ar kurlmēmu. — Kad smiekli apklusa, viņš pajokojās vēl: — Acīmredzot Los- andželosā ir liela nabadzība, ja tas ir labākais, ko varējāt sadzīt. Kādā bērnudārzā tad viņu atradāt?