To nevarēja saukt par uzmudinājumu. Bet Rivera nekam nepiegrieza vērību. Viņš nicināja boksu. Tā bija ienīsta spēle, ko spēlēja ienīstie gringo. Tikai tāpēc, ka mira badā, viņš bija to uzsācis, noderēdams citiem par dauzāmo maisu treniņu telpās. Viņam neko nenozīmēja arī tas, ka viņš brīnumainā kārtā bija kā radīts boksam. Viņš neieredzēja boksu. Pirms savas ierašanās huntā Rivera neuzstājās par naudu, bet vēlāk apķērās, ka tādējādi var gūt vieglu peļņu. Viņš nebija pirmais cilvēkbērns, kas guva panākumus profesijā, ko pats nicināja.
Rivera nenodevās pārdomām. Viņš zināja tikai to, ka viņam jāuzvar šai cīņā. Citas izejas nebija. Neviens no tiem, kas sēdēja šai pārpildītajā zālē, nevarēja ne iedomāties, kādi vareni spēki viņu vada. Denijs Vords cīnījās par naudu un vieglu dzīvi, ko varēja pirkt par šo naudu. Tas, par ko cīnījās Rivera, kaita viņa smadzenēs, un, vientuļi sēdēdams ringa kaktā un gaidīdams viltīgo pretinieku, viņš redzēja šīs liesmainās un briesmīgās vīzijas tik skaidri, it kā tās būtu dzīvas.
Viņš redzēja Rioblanko hidrostacijas baltās sienas. Redzēja sešus tūkstošus strādnieku, izsalkušus un izmocītus, redzēja septiņus astoņus gadus vecus bērnus, kas par desmit centiem strādāja pilnu maiņu. Redzēja nāves bālās staigājošo līķu — krāsotavu strādnieku sejas. Viņš atcerējās, ka viņa tēvs šīs krāsotavas sauca par «pašnāvnieku kamerām», jo gadu ilgs darbs tajās nozīmēja nāvi. Viņš redzēja mazo patio un savu māti gatavojam un rosāmies trūcīgajā saimniecībā, kur viņa tomēr atrada brīvu brītiņu, lai noglāstītu un apmīļotu dēlu. Redzēja arī tēvu, liela auguma, platiem pleciem un garām ūsām, vislabsirdīgāko cilvēku, kura sirds bija tik dāsna un kurš mīlēja visus un visvairāk gan māti un mazo mučačo, kas rotaļājās patio kaktā. Tad viņu nesauca Felipe Rivera. Viņam bija tēva un mātes uzvārds Fernandess. Viņa vārds bija Huans. Vēlāk viņš pats pieņēma citu vārdu un uzvārdu, jo atklāja, ka prefekti un žandarmi neieredz Fer- nandesa vārdu.
Lielais, labsirdīgais Hoakins Fernandess! Viņa tēls bija visās Riveras atmiņās. Toreiz, bērns būdams, viņš vēl neko nesaprata, bet tagad atcerēdamies saprata visu. Viņš atkal it kā redzēja tēvu pie saliekamās kastes mazajā tipogrāfijā vai arī pie pārblīvētā rakstāmgalda švīkā- jam bezgalīgas, steigā uzmestas, nevienādas rindas. Viņš it kā atkal par jaunu pārdzīvoja tos neparastos vakarus, kad strādnieki tumsā kā ļaundari slepeni sapulcējās pie viņa tēva un ilgi par kaut ko sarunājās, kamēr viņš, mučačo, gulēja nomodā savā kaktiņā.
It kā no liela tāluma līdz viņam atskanēja Spaidera Hagertija balss:
— Nekādā ziņā nedrīksti atrasties jau tūliņ uz grīdas. Tāda ir instrukcija. Lai tevi padauza par tavu naudu.
Desmit minūtes bija jau pagājušas, bet Rivera vēl arvien sēdēja savā kaktā. Denijs nerādījās, acīmredzot viņš gribēja ar savu triku panākt maksimālo efektu.
Rivera atcerējās vēl citas ainas. Streiks vai, pareizāk sakot, lokauts, jo Rioblanko strādnieki palīdzēja biedriem, kas streikoja Pueblo. Bads, došanās kalnos pēc ogām, saknēm un augiem; viņi no tām pārtika, un viņus visus mocīja graizes un sāpes vēderā. Un tad šausmas; postaža kooperatīva priekšā; tūkstošiem izsalkušu strādnieku; ģenerālis Rosaljo Martiness un Porfirjo Diasa kareivji; un šautenes, kas nesa nāvi, šķita, ka tās nekad neapklusīs, kamēr strādnieku sacelšanās nebūs noslīcināta viņu pašu asinīs. Un tā nakts! Viņš atcerējās ar nonāvēto līķiem pilnus piekrautus ratus, kas bija nolemti Verakrusai — par haizivju barību līcī. Viņš atkal rāpoja pa šīm baismīgajām kaudzēm, meklēdams tēvu un māti, un atrada tos izmocītus un sakropļotus. īpaši atmiņā iespiedusies māte — redzama bija tikai viņas galva, ķermenis bija aprakts zem desmitiem citu ķermeņu. Atkal nosprakstēja Porfirjo Diasa kareivju šautenes, zēns atkal pieplaka pie zemes un aizmanījās projām kā vajāts prēriju vilks.
Piepeši viņš izdzirda rēcienu, kas līdzinājās jūras rūkoņai, un ieraudzīja Deniju Vordu nākam pa centrālo eju ar treneru un sekundantu svītu. Publika trakoja, apsveikdama populāro varoņi un gaidāmo uzvarētāju. Visi bija par viņu pārliecināti. Visi bija par viņu sajūsmā. Pat Riveras sekundanti kļuva it kā jautrāki, kad Denijs veikli palīda zem virves un ienāca ringā. Viņa seja pamazām izpletās nedziestošā smaidā, bet, kad Denijs smaidīja, tad smaidīja katrs viņa vaibsts, pat krociņas ap acīm un acu zīlītes. Pasaule vēl nebija redzējusi tik labsirdīgu bokseri. Viņa seja varēja noderēt par labas pašsajūtas un draudzīguma reklāmu. Viņš pazina visus. Viņš jokoja, smējās un no ringa sasveicinājās ar draugiem. Tie, kas sēdēja tālāk, nevarēdami apvaldīt savu sajūsmu, skaļi sauca: — O, Denij! — Līksmās sajūsmas ovācijas ilga veselas piecas minūtes.
Riveram neviens nepiegrieza vērību. Publikai viņš it kā nemaz neeksistēja. Spaidera Hagertija uzblīdusi seja noliecās pār viņu.
— Nepadoties bailēm, — Spaiders brīdināja. — Un atceries instrukciju. Turēties līdz pēdējam. Negulties. Ja tu atradīsies uz grīdas, mums uzdots tevi ģērbtuvē piekaut. Skaidrs? Jācīnās, kā nākas.
Zālē atskanēja aplausi. Denijs nāca pāri ringam pie sava pretinieka. Denijs noliecās, satvēra abās savās rokās
Riveras labo roku un pakratīja straujā sirsnībā. Denija smaidošā seja pieliecās tuvu Riveras sejai. Skatītāji auroja, priecādamies par Denija īsti sportiskā gara izpausmi. Viņš taču apsveica savu pretinieku mīļi kā brāli. Denija lūpas kustējās, un skatītāji, šos nedzirdamos vārdus uztverdami kā laipnības apliecinājumu, atkal ieaurojās. Tikai Rivera sadzirdēja čukstu.
— Nu, tu meksikāņu žurkulēn, — šņāca Denija smaidošās lūpas. — Es tev izsitīšu dvēseli no miesām.
Rivera nepakustējās. Pat nepiecēlās. Tikai acis pauda nicinājumu.
— Piecelies, suns! — kāds no aizmugures iesaucās.
Pūlis sāka svilpt sašutumā par šādu sportista necienīgu
izturēšanos, bet viņš palika nekustīgi sēžam. Jauns aplausu vilnis sveica Deniju, kad viņš gāja atpakaļ pāri ringam.
Tikko Denijs noģērbās, atkal atskanēja sajūsmas saucieni. Viņa augums bija lielisks, ļoti vingrs un liecināja par veselību un spēku. Āda bija balta un gluda kā sievietei. Grācija, elastīgums un spēks. Viņš to bija pierādījis daudzās cīņās. Visi sporta žurnāli bija pilni ar viņa fotogrāfijām.
Nopūta pāršalca zāli, kad Spaiders Hagertijs novilka Riveram pār galvu svīteri. Melnīgsnējās ādas dēļ viņa ķermenis izskatījās vēl kalsnāks. Muskuļi viņam bija, bet daudz mazāk efektīgi nekā viņa pretiniekam. Skatītāji nenovērtēja viņa platās krūtis. Skatītāji nevarēja arī nojaust katras viņa dzīsliņas vingrumu, katras muskuļu šūniņas acumirklīgo reaģēšanas spēju un izsmalcināto nervu sistēmu, kas pārvērta viņa ķermeni lieliskā kaujas mehānismā. Skatītāji redzēja tikai tumšādainu astoņpadsmit gadu vecu zēnu ar vēl nenobriedušu ķermeni. Denijs bija pilnīgs pretstats. Denijs bija divdesmit četrus gadus vecs vīrietis, un viņa ķermenis bija īsta vīra ķermenis. Sis kontrasts kļuva vēl redzamāks, kad viņi blakus nostājās ringa vidū, uzklausīdami tiesneša pēdējās instrukcijas.
Rivera pamanīja Robertsu, kas sēdēja tieši aiz reportieriem. Viņš bija vairāk piedzēris nekā parasti, un viņa valoda tātad bija vēl gausāka.
— Nebaidies, Rivera, — Robertss novilka caur zobiem. — Viņš tevi nenositīs, atceries to. No pirmā uzbrukuma nav ko baidīties. Aizsargājies, atgaiņā un sāc klinču.
Viņš tevi pārāk nesakropļos. Iedomājies, ka viņš tevi dauza treniņu zālē.
Rivera neizrādīja, ka dzirdējis viņa vārdus.
— Tas ir gan drūms velnēns, — Robertss nomurmināja, sarunādamies ar blakussēdētāju. — Bet tāds viņš ir bijis vienmēr.
Rivera jau vairs neraudzījās ar parasto, naida pilno skatienu. Viņa acis apžilbināja bezgalīgas šauteņu virknes. Katra seja šai zālē, cik vien viņš varēja pārredzēt, līdz pat augšējiem sēdekļiem, kas maksāja dolāru, pārvērtās šautenē. Viņš iztēlojās Meksikas robežu, neauglīgu, saules izdedzinātu un kaistošu, bet gar to plūda noskranduši pūļi, kas prasīja tikai ieročus.
Atgriezies savā stūrī, viņš stāvēja un gaidīja. Viņa sekundanti jau bija izlīduši cauri virvēm un aiznesuši līdzi brezenta krēslu. Pa diagonāli no ringa pretējā stūra uz viņu raudzījās Denijs. Atskanēja gongs, un cīņa sākās. Publika kauca sajūsmā. Nekad vēl tā nebija redzējusi tik pārliecinošu cīņas sākumu. Avīžniekiem izrādījās taisnība. Te noslēdza personiskus rēķinus. Denijs kā vējš noskrēja trīs ceturtdaļas atstatuma, kas viņu šķīra no pretinieka, un viņa apņēmība apēst šo meksikāņu puiku bija skaidri redzama. Viņš uzbruka zeņķim nevis ar vienu, diviem vai desmit sitieniem, bet nobēra pār viņu veselu sitienu krusu, kas bija briesmīga kā negaiss. Rivera pazuda. Viņš tika aprakts zem dūru sitienu lavīnas, un sita viņu piedzīvojis un spožs meistars no visām pusēm un visām pozīcijām. Viņš jau bija sadauzīts, tika atmests pret virvēm, ringa tiesnesis izšķīra cīkstoņus, un tūliņ viņu atkal atmeta pret virvēm.
To nevarēja saukt par cīņu. Tas bija kautiņš. Neviens skatītājs, izņemot boksa sacīkšu publiku, nebūtu spējis izturēt šo ainu ilgāk par minūti. Denijs patiešām parādīja, ko spēj, un izdarīja to lieliski. Skatītāju pārliecība par mača iznākumu, tāpat kā sajūsma par favorītu, bija tik liela, ka tie nemaz nepamanīja, ka meksikānis Vēl arvien turas uz kājām. Rivera bija aizmirsts. Viņu tikko pamanīja, jo Denija necilvēcīgais uzbrukums viņu pilnīgi aizēnoja. Pagāja viena minūte, otra. Mirkli, kad cīkstoņus izšķīra, visiem radās izdevība uzmest acis arī meksikānim. Lūpa viņam bija pārsista, no deguna plūda asinis. Kad viņš pagriezās un grīļodamies pārgāja klinčā, uz noasiņojušās muguras palika skaidri redzamas svēdras no saskares ar virvēm. Taču skatītāji nepamanīja, ka viņš ne* elsoja, toties acīs viņam dega parastā saltā uguns. Krietni daudz bokseru, pretendēdami uz čempiona nosaukumu, treniņa telpās bija izmēģinājuši pie viņa šādus necilvēcīgus paņēmienus. Viņš bija iemācījies to izturēt par pusdolāru no reizes vai piecpadsmit dolāriem nedēļā — tā bija barga skola, un skolots viņš tika bargi.
Tad notika kaut kas pārsteidzošs. Kombinēto sitienu virpuļvētra piepeši aprima. Rivera viens pats stavēja ringā. Denijs, nepārspējamais Denijs gulēja augšpēdu. Viņa augums nodrebēja, kad pamazām atgriezās samaņa. Viņš nebija sagrīļojies vai pamazām un lēni sabrucis uz grīdas. Riveras labais āķis bija pārsteidzis viņu pēkšņi kā nāve. Tiesnesis ar vienu roku atstūma Riveru un, sekundes skaitīdams, noliecās pār pakritušo gladiatoru. Boksa maču publikai ir paradums ar skaļu sajūsmu apsveikt labi izdevušos nokdaunu. Taču publika šoreiz negavilēja. Viss bija noticis pārāk negaidīti. Saspringtā klusumā tā klausījās, kā skaita sekundes, līdz klusumu pārtrauca Ro- bertsa triumfējošā balss:
— Es jau teicu, ka viņš vienādi labi darbojas ar abām rokām.
Piektajā sekundē Denijs pagriezās uz mutes, un, kad atskanēja «septiņi», viņš jau atbalstījās uz viena ceļa, gatavs piecelties, kad atskanēs «deviņi» un iekams nebūs izteikts «desmit». Ja pēc «desmit» Denija celis vēl skartu grīdu, viņš būtu jāatzīst par uzvarētu un jāizslēdz no cīņas. Mirklī, kad celis' atraujas no grīdas, viņš skaitās uz kājām, un šai mirklī Riveram jau ir tiesības notriekt viņu no jauna. Rivera negribēja riskēt. Viņš sagatavojās dot triecienu mirklī, kad Denija celis atrausies no grīdas. Viņš apgāja apkārt pretiniekam, bet tiesnesis iespraucās starp abiem, un Rivera zināja, ka sekundes viņš skaita pārāk lēni. Visi gringo bija pret viņu, pat tiesnesis.
Skaitot «deviņi», tiesnesis strauji atgrūda Riveru. Tas nebija pareizi, bet Denijs paguva piecelties, un smaids atkal parādījās viņa lūpās. Saliecies gandrīz uz pusēm, aizsargādams ar rokām seju un vēderu, viņš veikli ieklupa klinčā. Pēc visiem likumiem tiesnesim vajadzēja viņu apstādināt, bet viņš to nedarīja, un Denijs pielipa Riveram kā bangu mētāta gliemene, ar katru mirkli atgūdams spēkus. Tā bija raunda pēdējā minūte. Ja viņš izturēs līdz galam, viņam būs vesela minūte, lai atgūtos savā stūrī.
Un viņš izturēja, turpinadams smaidīt par spīti savam briesmīgajam stāvoklim.
— Un vēl arvien smaida! — kāds iesaucās, un skatītāji atviegloti iesmējās.
— Velns, kur tas smurgulis iemācījies tādu sitienu, — Denijs čukstēja trenerim, kamēr sekundanti izmisīgi pūlējās ap viņu.
Otrais un trešais raunds bija bāli. Denijs, viltīgais un daudz pieredzējušais ringa karalis, tikai manevrēja, cenzdamies iegūt laiku un atjēgties no briesmīgā trieciena, ko bija dabūjis pirmajā raundā. Ceturtajā raundā viņš bija pilnīgi atguvies. Samulsis un pārsteigts viņš tomēr, pateicoties vispārējam labajam ķermeņa stāvoklim, prata atgūt formu. Savu taktiku viņš vairs nelietoja. Meksikānis bija izrādījis pārsteidzošu pretestību. Tagad Denijs mobilizēja visu savu pieredzi. Būdams viltīgs, veikls un daudz pieredzējis meistars, viņš turpināja nemitīgi apstrādāt un nogurdināt pretinieku, ja nespēja dot tam izšķīrēju triecienu. Uz katru Riveras sitienu viņš atbildēja ar trim, bet tā bija-tikai atmaksa un nevis nokauts. Briesmas slēpās sitienu kopsummā. Denijs uzmanīgi vairījās no zēna, kam piemita apbrīnojama spēja ar abām dūrēm dot īsus sānu sitienus.
Aizsargādamies Rivera sāka vairāk lietot kreiso roku, kas atkal mulsināja pretinieku. Viņš atkal un atkal atkārtoja paņēmienu, kas bija visai bīstams Denija degunam un lūpām. Bet Denija paņēmieni bija daudzveidīgi. Tāpēc viņam arī pareģoja čempiona godu. Viņš prata pēkšņi mainīt cīņas stilu. Tagad viņš pārgāja uz tuvcīņu, kurā bija sevišķi bīstams, un tā palīdzēja viņam izvairīties no pretinieka kreisās rokas. Vairākas reizes viņš izpelnījās vētrainus aplausus ar lielisku aperkotu, paceldams meksikāni gaisā un tad noveldams uz paklāja. Rivera atpūtās, balstīdamies uz viena ceļa, cik vien tas bija atļauts, skaidri zinādams, ka tiesnesis skaita viņam ļoti īsas sekundes.
Septītajā raundā Denijs mēģināja iztaisīt īsti velnišķīgu aperkotu. Rivera tikai sagrīļojās. Nākamajā mirklī, neļaudams atjēgties, Denijs ar briesmīgu triecienu atsvieda viņu caur virvēm. Rivera uzdrāzās virsū reportieriem, kas sēdēja apakšā, bet tie atgrūda viņu atpakaļ uz platformas malas ārpus virvēm. Te viņš atpūtās uz viena ceļa, kamēr tiesnesis strauji skaitīja sekundes. Otrā pusē virvei viņu gaidīja Denijs. Tiesnesis nemaz nedomāja iejaukties vai atstumt Deniju.
Publika zaudēja vai prātu aiz sajūsmas.
— Sit viņu, Denij, sit! — atskanēja sauciens.
Simtiem balsu uztvēra to, līdz tas jau līdzinājās vilku kaucienam.
Denijs bija darījis visu, ko varēja, bet Rivera pie «astoņi» — un nevis «deviņi» — negaidot panira zem virves un pārgāja klinčā. Tiesnesis iejaucās, izšķirdams viņus un nostādīdams Riveru tā, lai Denijs varētu dot viņam triecienu. Viņš sagādāja Denijam visas priekšrocības, kādas vien var sagādāt negodīgs tiesnesis.
Bet Rivera turējās tāpat kā iepriekš, un viņa smadzenes darbojās skaidri. Te visi bija vienādi. Ap viņu bija ienīstie gringo un visi — nelieši. Iztēlē atkal pavīdēja un uzzibsnīja visdrūmākās vīzijas: caur tuksnesi drāzās dzelzceļa vagonu virknes; viņš redzēja žandarmus un amerikāņu policistus, cietumus un karcerus, klaidoņus pie ūdens sūkņiem — visas savas odisejas nelietīgo un mokošo panorāmu pēc Rioblanko un streika. Un viņš iztēlojās lielo sarkano revolūciju ejam pāri zemei spožumā un slavas mirdzumā. Šautenes, lūk, kur tās ir — viņam priekšā. Katra ienīstā seja — šautene. Viņš taču cīnās par šautenēm. Viņš pats ir šautene. Viņš pats — revolūcija. Viņš cīnās par savu Meksiku.
Publika jau sāka dusmoties uz Riveru. Kāpēc viņš nepieņem viņam paredzētos sitienus? Viņu taču tik un tā sasitīs, kāpēc tik'stūrgalvīgi novilcināt iznākumu? Tikai nedaudzi interesējās par viņu, un tie izveidoja parasto procentu, kāds vienmēr ir azarta pārņemtā pūlī. Gandrīz pilnīgi pārliecināti, ka uzvarēs Denijs, viņi tomēr bija saderējuši par meksikāni — četri pret desmitiem un viens pret trim. Vairums no viņiem gan derēja par to, cik raundu Rivera izturēs. Milzīgas summas lika par ķīlu tam, ka viņš nenoturēsies pat līdz sestajam vai septītajam raundam. Tie, kas bija uzvarējuši šais derībās, tagad, kad viņu risks bija tik laimīgi beidzies, aiz prieka arī aplaudēja favorītam.
Rivera negribēja pieļaut, ka viņu uzveic. Astotajā raundā pretinieks veltīgi mēģināja atkārtot aperkotu. Devītajā Rivera atkal sagādāja publikai pārsteigumu. KHnča laikā viņš ar vieglu un veiklu kustību atrāvās no pretinieka — un viņa labā roka deva triecienu šaurajā spraugā, kas izveidojās starp viņu ķermeņiem. Denijs nokrita, cerēdams, ka viņu paglābs tikai skaitīšana. Pūlis sastinga. Denijs bija kļuvis pats sava paņēmiena upuris. Izdaudzinātais aperkots ar labo roku tagad bija ķēris viņu pašu. Rivera nemēģināja saķerties ar viņu, kad viņš, atskanot «deviņi», piecēlās. Tiesnesis acīmredzot gribēja aizkavēt cīņu, bet, kad situācija bija otrāda un jāpieceļas bija Riveram, viņš neiejaucās.
Desmitajā raundā Rivera divas reizes izmantoja aperkotu, dodams pretiniekam «ar labo no apakšas» — no jostas vietas uz zodu. Deniju pārņēma izmisums. Smaids vēl arvien nenozuda no viņa sejas, kad viņš sāka savus mežonīgos paņēmienus. Par spīti sitienu krusai, viņam neizdevās satriekt Riveru, bet Rivera šai virpulī un triecienu vētrā vēl trīs reizes paguva nolikt Deniju uz grīdas. Tagad Denijs jau vairs neatdzīvojās tik ātri, un vienpadsmitajā raundā viņa stāvoklis kļuva patiešām bīstams. Bet ar šo brīdi līdz četrpadsmitajam raundam viņš nodemonstrēja visus savus boksera paņēmienus. Viņš galvenokārt aizsargājās, uzbruka vāji un centās sakopot spēkus. Bez tam viņš sāka lietot tik nelietīgus paņēmienus, kādi zināmi tikai ļoti pieredzējušiem bokseriem. Pēc sirds patikas viņš izlietoja visus trikus un blēdības, dodams it kā nejaušus grūdienus klinčā, piespiezdams ar elkoni pie sāniem Riveras cimdu vai arī aizspiezdams ar savējo Riveram muti un neļaudams elpot. Bieži vien klinčā viņš ar savām pārsistajām, bet smaidošajām lūpām ņurdēja Riveram ausī nekaunīgus un neķītrus apvainojumus. Visi līdz pēdējam, sākot ar tiesnesi un beidzot ar skatītājiem, bija Denija pusē un palīdzēja Denijam, skaidri zinādami, kas viņam padomā. Uzdūries kaut kam tik negaidītam, viņš tagad lika visas cerības uz vienu izšķīrēju triecienu. Viņš blēdījās, izvairījās, izlikās un vilcinājās, lai izmantotu vienīgo iespēju, kas bija atlikusi, un dotu visspēcīgāko triecienu, tā mainot notikumu gaitu. Kā jau to pirms viņa bija darījis kāds ievērojamāks bokseris, viņam vajadzēja dot triecienu no labās un kreisās puses pret saules pinumu un žokļiem. Un Denijs varēja to izdarīt, jo, kamēr vien turējās uz kājām, viņa rokas bija saglabājušas spēku.
Riveras sekundanti raundu starpbrīžos ne pārāk rūpējās par viņu. Viņi vēdināja ar dvieļiem tikai izskata pēc, gandrīz nemaz nepiegādādami gaisu viņa slāpstošajām plaušām. Spaiders Hagertijs čukstēja viņam padomus, bet Rivera zināja, ka tie ir aplami. Visi bija pret viņu. Ap viņu bija nodevība. Četrpadsmitajā raundā viņš atkal nolika Deniju uz grīdas, bet pats, bezspēcīgi nolaidis rokas, atpūtās, kamēr tiesnesis skaitīja sekundes. Rivera pamanīja, ka pretējā kaktā notiek aizdomīga sačukstēšanās. Viņš redzēja, ka Maikls Kellijs pieiet pie Robertsa un pieliecies klusu viņam kaut ko saka. Riveram bija dzirde kā meža kaķim, un viņš uztvēra atsevišķas frāzes. Viņam gribējās dzirdēt vairāk, un, kad pretinieks piecēlās, viņš manevrēja tā, lai varētu saķerties pie pašām virvēm.
— Vajadzēs, — viņš izdzirda Maiklu sakām, bet Robertss pamāja, — Denijam jāuzvar… Citādi zaudēju milzīgu summu. Esmu ieguldījis veselu kaudzi — savu paša naudiņu. Ja viņš izturēs piecpadsmito, esmu pazudis. Puika jums paklausīs. Kaut kas jādara.
No šā brīža nekādas vīzijas vairs neizklaidēja Riveru. Tātad viņu grib apstrādāt. Viņš atkal nolika Deniju zemē un, rokas nolaidis, atpūtās. Robertss piecēlās.