Viņš pateica to ļoti autoritatīvā balsī, kādā ne reizi vien bija runājis ar Riveru treniņos. Bet Rivera tikai naidīgi paskatījās uz viņu un gaidīja, kad Denijs piecelsies. Minūti ilgajā atelpā, kas sekoja, Kellijs pienāca pie Riveras viņa kaktā un sāka pierunāt.
— Met pie malas šos jokus, lai velns parauj, — viņš skarbi sēca. — Gulsties, Rivera. Paklausi man, un es nodrošināšu tavu nākotni."Nākamo reizi es ļaušu tev uzveikt Deniju. Bet šodien tev jāguļ zemē.
Riveras acis liecināja, ka viņš ir visu dzirdējis, taču viņš nedeva ne piekrišanas, nedz noraidījuma zīmi.
— Ko tu klusē? — Kellijs nikni jautāja.
— Tu tikpat zaudēsi, — Spaiders Hagertijs piebilda. — Tiesnesis neļaus tev uzvarēt. Klausi Kelliju un krīti zemē.
— Krīti zemē, puika, — Kellijs neatlaidās, — ņn es iztaisīšu no tevis čempionu.
Rivera neatbildēja.
— Goda vārds, iztaisīšu, bet tagad palīdzi man, zeņķi.
Gonga sitiens noskanēja Riveram kā posta vēstnesis.
Publika neko nemanīja. Lai šīs briesmas bija kādas būdamas, Rivera tikai nojauta, ka tās viņam tuvojas. Denijam, šķita, bija atgriezusies agrākā pašpārliecinātība, un tā biedēja Riveru. Laikam tika gatavota kāda viltība. Denijs metās uz viņu, bet Rivera veikli atkāpās sāņus, drošā vietā. Pretinieks centās pāriet klinčā. Acīmredzot tas viņam bija nepieciešams nodomātai viltībai. Rivera atkāpās un izvairījās, bet zināja, ka agri vai vēlu neizbēgs ne klinča, nedz šīs viltības. Izmisumā viņš nolēma mesties pretī liktenim. Viņš izlikās, ka gatavs saķerties ar Deniju nākamā viņa uzbrukumā. Bet, kad viņu abu ķermeņiem kuru katru mirkli jau vajadzēja saskarties, Rivera žigli atlēca atpakaļ. Tai pašā brīdī Denija stūris ieaurojās, ka cīņa nav godīga. Rivera bija viņus piemuļķojis. Tiesnesis šaubīdamies apstājās. Lēmums, kas jau bija viņam uz mēles, palika neizteikts, jo no galerijas kāds zēns spalgi nosvilpa: — Negodīga rīcība!
Denijs skaļi nolamāja Riveru un metās viņam virsū, bet Rivera mīņādamies izvairījās. Domās viņš nolēma nedot vairs triecienus pa ķermeni. Tiesa, tādējādi zuda puse iespēju uzvarēt, bet viņš zināja, ka, gadījumā ja viņam vispār lemts uzvarēt, tad tikai no atstatuma. Vienalga, tagad aiz mazākā iegansta viņu apvainos negodīgā cīņā. Denijs jau bija atmetis visu piesardzību. Divus raundus no vietas viņš nežēlīgi dauzīja šo puiku, kas neuzdrošinājās cieši saķerties ar viņu.. Rivera saņēma sitienu pēc sitiena, viņš pieņēma tos desmitiem, lai tikai izvairītos no pazudinošā klinča. Denija lieliskā fināla uzbrukuma laikā publika pielēca kājās un zaudēja vai prātu. Neviens neko nesaprata. Viņi redzēja tikai, ka viņu mīlulis beidzot uzvar.
— Kāpēc necīnies? — Riveram nikni uzsauca. — Gļēvulis! Gļēvulis! Parādi, ko vari, kucēn! Parādi! Sit viņu, Denij! Sit viņu! Tu uzvarēsi! Sit viņu!
Visā zālē tikai Rivera saglabāja mieru. Temperamenta un asiņu ziņā viņš bija karstākais un kaislīgākais no visiem, bet viņš bija norūdījies tik lielos uztraukumos, ka šo desmittūkstoš rīkļu kopīgais rēciens, kas pieauga kā viļņi jūrā, viņam atgādināja tikai vakara vēsmas vieglo pūsmu.
Septiņpadsmitajā raundā Denijs realizēja savu nodomu. Rivera saliecās un saguma zem viņa smagā trieciena. Rokas nevarīgi nolaidās, un Rivera atstreipuļoja atpakaļ. Denijs nodomāja, ka pienācis laimīgais brīdis. Puika bija viņa varā. Bet Rivera ar šo manevru iemidzināja viņa modrību un pats deva viņam briesmīgu sitienu pa žok- jiem. Denijs nokrita. Kad viņš piecēlās, Rivera atkal viņu nogāza, triekdams ar labo dūri pa kaklu un zodu. Viņš to atkārtoja trīs reizes. Neviens tiesnesis nebūtu uzdrošinājies saukt šos sitienus par nepareiziem.
— Ak, Bili, Bili! — Kellijs žēli lūdzās tiesnesi.
— Ko es varu darīt? — tas viņam tāpat atbildēja. — Man nav kur piesieties.
Denijs, sasists, bet neatlaidīgs, ik reizes piecēlās no jauna. Kellijs un pārējie, kas sēdēja pie paša ringa, sāka saukt policiju, lai pārtrauktu šo kautiņu, lai gan Denija sekundanti tāpat vēl stāvēja ar dvieļiem. Rivera redzēja, ka resns polismenis neveikli mēģina zem virvēm ielīst ringā, un nezināja, ko tas var nozīmēt. Šiem gringo bija tik daudz viltīgu paņēmienu. Denijs, piecēlies kājās, apdullis un nevarīgs mīņājās viņam iepretī. Tiesnesis un polismenis reizē pieskrēja pie Riveras brīdī, kad viņš deva savu pēdējo triecienu. Nebija nekādas vajadzības pārtraukt cīņu, jo Denijs vairs necēlās.
— Skaitiet! — Rivera aizsmacis uzsauca tiesnesim.
Kad skaitīšana bija galā, sekundanti pacēla Deniju un aiznesa kaktā.
— Kas uzvarējis? — Rivera jautāja.
Tiesnesis negribot saņēma viņa cimdoto roku un pacēla gaisā.
Neviens neapsveica Riveru. Viņš viens atgriezās savā kaktā, kur sekundanti nepasniedza viņam pat krēslu. Viņš atspiedās ar muguru pret virvēm un nicīgi paraudzījās sekundantos, tad palaida skatienu tālāk un vēl tālāk, līdz ietvēra tajā visus desmit tūkstošus gringo. Ceļi viņam drebēja, un viņš elsoja aiz paguruma. Nīstās sejas šūpojās viņa acu priekšā, it kā viņu mocītu jūras slimības nelabums. Tad viņš atcerējās, ka tās ir šautenes. Šautenes pieder viņam. Revolūcija turpināsies.