Bija silts vakars — tādi pat Sanfrancisko negadās bieži —, un pa vecā Alta Injo kluba atvērtajiem logiem plūda iekšā tāluma klusinātais ielu troksnis. Saruna bija ievirzījusies par likumiem pret kukuļošanu un pēdējām pazīmēm, kas liecināja, ka pilsēta būs pilna ar noziedzniekiem; apmeklētāji sprieda par cilvēku atbaidošo zemis- kumu, samaitātību un ļaunumu, līdz beidzot kāds ieminējās par O'Braienu, daudzsološu jaunu bokseri, kas iepriekšējā vakarā bija nogalināts ringā. Uzreiz likās, it kā gaiss istabā būtu kļuvis spirgtāks. O'Braiens bija tikls jauneklis, ideālists. Viņš nedzēra, nesmēķēja, nelietoja rupjus vārdus un bija skaists kā jauns dievs. Viņš ņēma līdzi lūgšanu grāmatu pat ringā. So grāmatu atrada ģērbtuvē viņa mēteļa kabatā … pēc viņa nāves.
Viņš bija pati jaunība, tīrs, veselīgs, neaptraipīts, jaunība, ko ar godbijību un apbrīnu cenšamies uzburt atmiņā … kad pašiem tā zudusi un puse mūža jau aiz muguras. Un mēs lūdzāmies tik cītīgi, ka atnāca Sapnis, lai uz kādu stundu aizvestu mūs projām no šīs pilsētas un tās biedinošās murdoņaš. Bārdvels ne no šā, ne no iā nocitēja Toro, taču nevis viņš, bet plikpaurainais un izblī- dušais Triftens turpināja citēt šo autoru un bija tovakar pats romantikas apustulis. Sākumā mēs gudrojām, cik daudz viskija viņš varētu būt izdzēris pēc pusdienām, bet drīz vien tas viss izgāja no prāta.
— Tas notika tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā, man toreiz bija trīsdesmit pieci gadi, — Triftens stāstīja. — Jā, es zinu, jūs skaitāt kopā. Jums taisnība* Man tagad ir četrdesmit septiņi, bet es izskatos par desmit gadiem vecāks, un ārsti saka … eh, pie velna visus ārstus!
Viņš pielika pie mutes augstu glāzi un lēni dzēra, lai nomierinātos.
— Bet es biju jauns,.» kādreiz. Pirms divpadsmit gadiem es biju jauns, man uz galvas bija visi mati; vēders
man bija ierauts kā izsūtāmajam, un neviena diena man nelikās par garu. Deviņdesmit astotajā gadā man bija spēks kaulos. Tu taču mani atceries, Milner. Mēs jau toreiz bijām pazīstami. Nu, vai es nebiju puika uz goda?
Milners piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš, tāpat kā Triftens, bija kalnu inženieris un bija ticis pie bagātības Klondaikā.
— Tev taisnība, vecais, — teica Milners. — Nekad neaizmirsīšu, kā tu izdarījies ar tiem mežstrādniekiem, kad mazais korespondentiņš sacēla skandālu. Slevins toreiz bija izbraucis, — viņš mums paskaidroja, — un viņa pārvaldnieks gribēja izrēķināties ar Triftenu.
— Bet paskatieties uz mani tagad! — pikti uzsauca Triftens. — Lūk, ko ar mani izdarījusi Goldsteda! Man ir dievs zina cik miljonu, bet sirdī palicis tukšums un dzīslās tāpat. Karstās sarkanās asinis ir izžuvušas. Es tagad esmu kaut kas līdzīgs medūzai, milzīga drebelīgas proto- plazmas masa …
Viņš aprāvās un atkal meklēja mierinājumu augstajā glāzē.
— Sievietes tolaik skatījās uz mani un pagriezās, lai paskatītos vēlreiz. Savādi, ka es paliku neprecējies. Pie visa bija vainīga tā meitene. Par viņu es arī gribēju jums pastāstīt. Es sastapu viņu tūkstoš jūdžu vai vēl tālāk no vietām, kur dzīvo baltie. Un viņa man nocitēja tās pašas Toro rindas, ko pirms brīža citēja Bārdvels, — par dienā dzimušajiem dieviem un naktī dzimušajiem dieviem.
Tas notika pēc tam, kad biju apmeties Goldstedā, ir nenojauzdams, kas šis strauts par zelta bedri. Es devos uz austrumiem pāri Klinšu kalniem — uz Lielo Vergu ezeru. Ziemeļos Klinšu kalni ir kaut kas vairāk nekā vienkārša kalnu grēda. Tā ir robeža, nepārvarama, nepārkāpjama siena. Tai pāri neveda neviens ceļš, taču vecos laikos klejojošie mednieki paretam šķērsojuši šos kalnus, kaut gan lielākā daļa drosminieku ceļā aizgājuši bojā. Un tieši tāpēc es ielaidos šai dēkā. Ar tādu pārgājienu varēja lepoties kurš katrs. Tagad es ar to lepojos vairāk nekā ar visu, ko esmu paveicis savā mūžā.
Tā ir nepazīstama zeme. Tās milzīgās platības neviens nekad nav pētījis. Tur ir lielas ielejas, kur baltais cilvēks nav spēris kāju, bet indiāņu ciltis ir tik primitīvas kā pirms desmittūkstoš gadiem.,, gandrīz tikpat, tāpēc ka tām jau bijusi zināma saskare ar baltajiem. Laiku pa laikam atsevišķas indiāņu grupiņas pārnāca pāri kalniem, un tas arī ir viss. Pat Hudzona līča sabiedrībai nav izdevies atrast un pārņemt savā ziņā viņu apmetnes.
Tagad par meiteni. Es devos uz augšu pa strautu — Kalifornijā jūs to sauktu par upi —, kas nebija atzīmēts nevienā kartē un nebija dabūjis vārdu. Tā bija neaprakstāma ieleja, vietām ieslēgta augstās klinšu sienās, vietām ar plašu un tālu skatu uz skaistiem plašumiem, kur zāle sniedzās cilvēkam līdz pleciem, pļavas bija izraibotas ar puķēm, un šur tur neskarti un diži slējās egļu pu- durkšņi. Mani suņi, kuri nesa kravu uz muguras, bija galīgi zaudējuši spēkus un noberzuši kājas. Es skatījos apkārt, vai neieraudzīšu kādu indiāņu apmetni, kur varētu dabūt kamanas un dzinējus, lai ar pirmo sniegu turpinātu ceļu. Bija vēls rudens, un mani pārsteidza šejienes puķu izturība. Es, jādomā, atrados subarktiskajā Amerikā, augstu Klinšu kalnu atzarojumos, un tomēr te zemi no vienas vietas klāja puķes. Vienā jaukā dienā te ieradīsies baltie kolonisti un apsēs visu šo ieleju ar kviešiem.
Beidzot es pamanīju dūmus, izdzirdēju suņu, indiāņu suņu, rejas un sasniedzu apmetni. Tur droši vien bija kādi pieci simti indiāņu, un pēc gaļas kaltēšanai saslietajiem statņiem es spriedu, ka rudens medības ir bijušas veiksmīgas. Un te es satiku viņu, Lūsiju. Tā viņu sauca. Mēs varējām sarunāties tikai zīmju valodā, kamēr viņi aizveda mani uz lielu vigvamu. Zināt, tas ir kaut kas līdzīgs teltij, atvērts uz to pusi, kur deg ugunskurs. Vigvams viss bija taisīts no aļņu ādām — no zeltaini brūnām, apkvēpušām, apbružātām ādām. Iekšā valdīja tāda tīrība un kārtība, kādu nebija gadījies redzēt nevienā indiāņu apmetnē. Gulta bija saklāta uz svaigiem egļu zariem. Tajā bija sakrauts vesels blāķis ādu, bet pašā virsū uzsviesta gulbja dūnu sega, balta gulbju dūnu sega. Es nebiju redzējis neko līdzīgu šai segai. Un uz tās, kājas sakrustojusi, sēdēja Lūsija. Viņa bija rieksta brūnumā. Es nosaucu viņu par meiteni. Taču viņa bija sieviete, brūnīg- snēja sieviete, amazone, karaliska sava brieduma piln- asinībā. Bet acis viņai bija zilas.
Tas jau arī bija tas, kas mani satrieca, — viņas zilās acis, nevis gaiši, bet tumši zilas, it kā jūras zilums tajās būtu sajaucies ar debesu zilumu, un ļoti gudras. Vēl vairāk — tajās dzirkstīja smiekli, sirsnīgi, saulaini silti un cilvēcīgi, ļoti cilvēcīgi un.,» kā lai to pasaka… sievišķīgi. Tās bija sievietes acis, īstas sievietes acis. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Ko vēl lai saku? Bez tam es šajās zilgajās acīs izlasīju kvēlas ilgas, skumjas un rāmumu, pilnīgu rāmumu, kaut ko līdzīgu filozofiskam viszinātāja mieram.
Triftens negaidot pārtrauca savu stāstu.
— Jūs, draugi, domājat, ka esmu dūšā. Nē, neesmu. Tā ir tikai piektā glāze pēc pusdienām. Esmu pilnīgi skaidrā. Esmu svinīgi noskaņots. Man līdzās sēž mana svētā jaunība. Un nevis es, vecais Triftens, bet mana jaunība apgalvo, ka tās bija visbrīnišķākās acis, kādas es jebkad biju redzējis, — tik rimtas un tik nemierīgas, tik gudras un tik pētīgas, tik vecas un tik jaunas, tik apmierinātas un tik ilgu pilnas. Nē, draugi, es neprotu aprakstīt tās. Kad pastāstīšu jums par viņu, jūs paši visu sapratīsiet.
Viņa nepiecēlās. Viņa sniedza man roku.
«Svešiniek,» viņa teica, «no visas sirds priecājos par jums.» Paši varat iedomāties skarbo Rietumu pierobežas izrunu. Iztēlojieties, kā es jutos. Es biju saticis sievieti, balto sievieti, bet šī izruna! Tas bija brīnums — satikt te, pašā pasaules malā, balto sievieti, bet viņas izruna… Tā, es jums teikšu, sāpināja. Tā grieza ausīs kā nepareiza nots. Un tomēr, es teikšu, šī sieviete bija dzejniece. Gan jūs paši sapratīsiet.
Viņa deva zīmi, un indiāņi, dieva vārds, izgāja ārā. Viņi bez ierunām klausīja šīs sievietes pavēlēm. Viņa bija virsaitis. Viņa lika, lai vīrieši uzceļ man telti un aprūpē manus suņus. Un indiāņi darīja, kā bija likts. Viņi neatļāvās paņemt no manām mantām ne tik daudz kā mokasīnu aukliņu. Indiāņiem viņa bija Tā, Kam Jāklausa, un es jums teikšu — man šermuļi skrēja pa muguru, redzot, ka te, tūkstoš jūdžu no nevienam nepiederošas zemes, baltā sieviete stāv mežoņu cilts priekšgalā.
«Svešiniek,» viņa sacīja, «es domāju, ka jūs esat pirmais baltais cilvēks, kas sper kāju šajā ielejā. Apsēdieties, parunāsim mazliet, bet pēc tam paēdīsim. Uz kurieni ved jūsu ceļš?»
Man atkal kļuva savādi no viņas izrunas. Bet es gribētu, lai jūs pagaidām to aizmirstu. Ticiet man, es pats aizmirsu to, sēdēdams uz dūnu segas, klausīdamies un lūkodamies visbrīnišķākajā sievietē, kas it kā bija iznākusi 110 Toro vai kāda cita dzejnieka grāmatas.
Es nodzīvoju ielejā kādu nedēļu. Viņa pati uzaicināja mani. Apsolīja dot man suņus, kamanas un indiāņus, kas pa vislabāko ceļu pārvedīs mani pāri Klinšu kalniem piecsimt jūdžu no viņu apmetnes. Viņas vigvams stāvēja savrup no citiem, augstā upes krastā, un pāris indiāņu meiteņu gatavoja šai sievietei ēst un apkalpoja viņu. Tā mēs runājām, runājām, kamēr sāka snigt un es varēju braukt ar kamanām. Un, lūk, ko viņa man pastāstīja.
Lūsija piedzimusi uz robežas, trūcīga pārceļotāja ģimenē, un jūs jau zināt, ko nozīmē tāda dzīve: darbs, tikai darbs, kam nav ne gala, ne malas.
«Es neredzēju, cik skaista ir pasaule,» viņa teica. «Man nebija laika. Es zināju, ka tā ir tepat, visapkārt mūsu būdai, bet vienā gabalā vajadzēja cept maizi, berzt, mazgāt un darīt visādus nebeidzamus darbus. Reizēm es kļuvu galīgi slima, tā gribējās izrauties brīvībā, īpaši pavasarī, kad, putnu dziesmās klausoties, gandrīz vai sajuku prātā. Gribējās drāzties pa ganību garo zāli, lai kājas kļūst slapjas rasā, pārrāpties pāri žogam un skriet pa mežu tālu, tālu, līdz pārejai, lai no turienes redzētu visu. Ko visu es neilgojos! Staigāt pa kanjoniem, peldēt no viena ezera otrā, draudzēties ar ūdriem un plankumainajām forelēm, piezagties klāt vāverēm, zaķiem un citām pūkainām radībiņām, novērot, paskatīties, ko tās dara, izdibināt to noslēpumus. Man likās tā: ja man būtu laiks, es to vien darītu kā gulētu puķēs un, ja izturētos klusi un mierīgi, dzirdētu tās sačukstamies un stāstām cita citai visādas gudrības, ko rpēs, cilvēki, nezinām.»
Triftens pagaidīja, kamēr pielej viņa glāzi.
— Citreiz viņa sacīja: «Man gribējās skriet naktīs kā meža zvēram, skriet mēnesnīcā, zem zvaigznēm, skriet kailai tumsā, lai tā glāsta manu balto miesu kā vēss samts, skriet un skriet bez apstājas. Kādu vakaru, līdz nāvei piekususi, — diena bija šausmīgi karsta, mīkla nerūga, sviests nekūlās, es biju sapiktojusies un noskrējusies — nu, tovakar es pateicu tētim, ka man gribas skriet. Viņš tāds kā izbrīnījies un izbijies paskatījās uz mani, iedeva man divas pilulas un pateica, lai es liekoties gultā un labi izguļoties, tad no rīta būšot spirgta un vesela. Kopš tā laika ne viņam, ne kādam citam neesmu uzticējusi savas ilgas.»
Viņu saimniecība galīgi panīka — varu iedomāties, kā viņi badojās, — un ģimene pārcēlās uz Sietlu. Tur Lūsija
strādāja fabrikā, stundas, zināt, garas, un darbs nāvīgi smags. Pēc gada viņa kļuva par oficianti lētā restorānā, traktierī, kā viņa to dēvēja.
Kādreiz viņa man sacīja: «Man bija vajadzīga romantika. Bet pannās un kublos, fabrikās un lētajos restorānos nebija nekādas romantikas.»
Astoņpadsmit gadu vecumā viņa apprecējās ar cilvēku, kas gatavojās atvērt restorānu Džuno. Viņš bija iekrājis kādus dolārus, un viņš Lūsijai šķita esam bagātnieks. Viņa nemīlēja šo cilvēku, to viņa vairākkārt uzsvēra, bet bija ļoti nogurusi un gribēja tikt vaļā no smagā jūga. Turklāt Džuno atrodas Aļaskā, un Lūsijai sagribējās redzēt šo brīnumzemi. Bet maz viņai izdevās redzēt. Vīrs atvēra lētu restorāniņu, un Lūsija drīz vien uzzināja, ka viņš apprecējis viņu, lai tiktu pie kalpones, kurai mazāk jāmaksā. Viņai vajadzēja kārtot un darīt visu, sākot ar apmeklētāju apkalpošanu un beidzot ar trauku mazgāšanu. Augu dienu viņa gatavoja ēst. Tā viņa nodzīvoja četrus gadus. Vai varat iedomāties šo visiem pirmatnējiem instinktiem apveltīto radījumu, kas alkst pēc brīvības, bet ir iespundēts pretīgā krodziņā un raujas melnās miesās četrus šausmīgus gadus?,
«Nekam nebija jēgas,» viņa teica. «Kam tas bija vajadzīgs? Kāpēc es biju nākusi pasaulē? Vai tiešām tā bija visa dzīves jēga — strādāt, neko vairāk kā strādāt un būt vienmēr nogurušai? Likties gultā nogurušai un pamosties nogurušai, vadīt dienas līdzīgas citu citai, ja ne vēl grūtākas?» Dažādus svētus liekuļus Lūsija bija dzirdējusi runājam par nemirstību, bet viņa šaubījās, vai viņas laicīgā dzīve ir nemirstības ķīla.
Un tomēr viņa sapņoja par citādu dzīvi, lai gan daudz retāk. Viņa bija izlasījusi tikai dažas grāmatas — grūti iedomāties, kādas, droši vien «Piejūras bibliotēkas» romānus —, bet tās pašas deva barību viņas fantāzijai. «Dažreiz,» viņa sacīja, «man tajā virtuves karstumā tā sāka reibt galva, ka likās — ja nedabūšu ieelpot svaigu gaisu, nudien paģībšu. Es izliecos pa logu, aizvēru acis un redzēju brīnum jaukas ainas. Es eju pa lauku ceļu, apkārt viss tik tīrs un kluss, nav ne putekļu, ne_ dubļu. Pa smaržīgām pļavām urdz strauti, rotaļājas jērēni, vējiņš atnes puķu smaržas, un viss tīts maigā saules gaismā. Piemīlīgas govis laiski stāv, līdz ceļiem iebridušas ūdenī, un meitenes peldas strautā, visas tādas baltas, slaidas.
Man šķita, ka es atrodos Arkādijā. Kādā grāmatā biju lasījusi par šo zemi. Varbūt, saulē bruņas zibinādami, ceļa līkumā parādīsies jātnieki vai dāma pienbaltā zirgā. Tālumā jau rēgojās pils torņi vai arī es ieraudzīju baltu, kā no gaisa austu pasaku pili ar čalojošām strūklakām, puķēm malu malās un pāviem mauriņā … Bet, kad es atvēru acis, man sejā atkal iesitās virtuves karstums, un es izdzirdēju Džeiku, savu vīru, sakām: «Kāpēc nepasniedzi viņiem pupas? Domā, ka es varu gaidīt visu dienu?» Romantika! Vistuvāk tai es laikam biju tajā dienā, kad piedzēries pavārs, armēnis, mēģināja pārgriezt man rīkli ar kartupeļu mizojamo nazi, bet es vispirms apdedzināju roku pie plīts, iekams nositu viņu ar kartupeļu stampājamo.
Es ilgojos pēc bezrūpīgas, līksmas dzīves, pēc romantikas, bet man bieži ienāca prātā, ka man nav lemta laime un esmu dzimusi, lai gatavotu ēst un mazgātu traukus. Tolaik Džuno bija mežonīga sabiedrība. Es redzēju, kā izturas citas sievietes, bet viņu dzīves veids mani nevilināja. Es gribēju būt tīra. Nezinu, kāpēc, bet gribējās būt tīrai, un es nospriedu tā: vai nav vienalga — mirt, mazgājot traukus, vai tā, kā mira šīs sievietes? …»
Triftens uz brīdi apklusa, it kā lai sasietu pārtrūkušo domas pavedienu.
— Tāda bija sieviete, ko es sastapu ziemeļos: viņa bija mežonīgu indiāņu cilts virsaite un pārvaldīja vairākus tūkstošus kvadrātjūdžu lielu teritoriju. Un tas notika diezgan vienkārši, lai gan šķita, ka viņai lemts dzīvot un nomirt starp podiem un pannām. Bet tad «atskanēja čuksts, parādījās tēls». Viņas sapnis piepildījās, un vairāk nekas viņai nebija vajadzīgs.
«Pienāca manas atmodas diena,» stāstīja Lūsija. «Manās rokās nonāca avīzes papīra gabals. Es atceros katru vārdu, kas uz tā bija rakstīts, un varu tos noskaitīt jums.» Un viņa nocitēja man rindas no Toro grāmatas «Cilvēka kliedziens»:
«Jaunās priedes gadu no gada sadigst kukurūzas laukā, un tas mani pacilā. Mēs runājam par indiāņu ci- vilizēšanu, bet viņi no tā nebūs labāki. Dzīvojot mežā biklā atšķirtībā no pasaules, indiānim nav zudusi saikne ar viņa dieviem, un laiku pa laikam viņam gadās retā izdevība atrasties savdabīgā saskarē ar dabu. Indiānis skatās uz zvaigznēm ar pazinēja acīm, un viņam ir sveši mūsu krogi. Viņa dvēseles nebeidzamais starojums, kas liekas nespodrs tikai tāpēc, ka ir tālu no mums, lldzlģš bālajam, bet mierinošajam zvaigžņu mirdzumam, kurš spēj sacensties ar žilbinoši spožo, bet nedzīvo un ātri dziestošo sveču gaismu. Sabiedrības salu iedzīvotājiem bija dienā dzimuši dievi, bet tos neuzskatīja par tik se-> niem kā … nakti dzimušos.»
Lūsija atkārtoja šis rindas vārdu pa vārdam, un es aizmirsu izrunu, tāpēc ka tie skanēja svinīgi kā ticības, tiesa gan, pagānu ticības apliecinājums un ietvēra sevī visu šīs sievietes sapņa dzīvo spēku.
«Pārējais bija noplēsts,» Lūsija piebilda ar dziļām skumjām balsī. «Tā bija tikai avīzes strēmele. Šis Toro ir bijis gudrs cilvēks. Gribētos uzzināt par viņu vairāk.» Lūsija brīdi klusēja, un, zvēru jums, seja viņai bija neizsakāmi svēta, kad viņa sacīja: «Es būtu viņam laba sieva.»
Tad viņa turpināja savu stāstu:
«Tikko biju izlasījusi šīs rindas, man kļuva skaidrs, kas ar mani notiek. Es biju dzimusi naktī. Es, kas visu mūžu biju dzīvojusi starp dienā dzimušiem, pati biju dzimusi naktī. Tāpēc mani neapmierināja ēdiena gatavošana un trauku mazgāšana, tāpēc man gribējās skriet kailai mēnesnīcā. Un es sapratu, ka netīrais krogs Džuno nav man īstā vieta. Un tad es pateicu: «Man pietiek.» Es saliku savus trūcīgos drēbju gabalus un gāju prom. Džeiks mēģināja atturēt mani.
«Ko tu gribi darīt?» viņš jautāja.
«Šķirties no tevis,» es atbildēju. «Iet uz mežu, kur ir mana īstā vieta.»
«Nekur tu neiesi,» viņš sacīja, grasīdamies aizturēt mani. «No stāvēšanas pie katliem tev aptumšojies prāts. Uzklausi mani, iekams pastrādā kaut kādas aplamības.»
Bet es pagriezu pret viņu revolveri, mazu četrdesmit ceturtā kalibra koltiņu, pateicu: «Tas lai runā manā vietā,» — un aizgāju.»
Triftens iztukšoja glāzi un paprasīja vēl,