Viņa gāja uz krastu. Kāda indiāņu kanoe tobrīd devās uz Daiju. Jūs jau zināt, kādas ir šīs laivas: izdobtas no koka stumbra, šauras, dziļas, sešdesmit pēdu garas. Lūsija samaksāja indiāņiem dažus dolārus un iekāpa laivā.
«Romantika?» viņa jautāja man. «Romantika sākās uzreiz. Laivā sēdēja trīs indiāņu ģimenes, tā ka tur nevarēja ne apgriezties. Pa kājām maisījās suņi un bērneļi, un visi airēja, lai kanoe ietu uz priekšu. Visapkārt diži savā lielumā slējās kalni, un mākoņu spraugās reizēm paspīdēja saule. Un kur nu vēl klusums! Apbrīnojamais klusums! Reiz tālumā starp kokiem pavīdēja mednieku apmetnes dūmi. Šis ceļojums atgādināja pikniku, jautru pikniku, un es sapratu, ka mani sapņi piepildās, un gaidīju, ka kuru katru brīdi kaut kas notiks. Un notika arī.
Un pirmā apmešanās uz salas! Un puišeļi, kas ar žebērkli dūra zivis strauta ietekā, un liCiais briedis, ko viens no indiāņiem nogāza uz vietas! Visur auga puķes, bet tālāk no krasta zāle bija bieza, sulīga un cilvēka garumā. Dažas meitenes nāca man līdzi, mēs kāpām uzkalnos, lasījām ogas un saknes, kas bija skābas, bet garšīgas. Mēs uzskrējām virsū lielam lācim, kas ogulājos ieturēja vakariņas. Viņš ierūcās un metās bēgt, nobijies ne mazāk kā mēs. Un kur tad vēl nometne, ugunskuru dūmi un svaigas brieža gaļas smarža! Tas bija brīnišķīgi. Beidzot es biju kopā ar naktī dzimušiem un jutu, ka te ir mana īstā vieta. Tonakt pirmo reizi mūžā, tā man vismaz šķita, es aizgāju gulēt laimīga, pacēlusi stūrī telts malu un lūkodamās ārā uz zvaigznēm, kas mirgoja aiz kalna platajiem pleciem, ieklausīdamās nakts trokšņos, zinādama, ka tā būs arī rīt, vienmēr un mūžīgi, jo es vairs neiešu atpakaļ. Un es arī negāju atpakaļ.
Romantika! To es pieredzēju nākamajā dienā. Mums vajadzēja tikt pāri prāvai, ne mazāk kā divpadsmit piec- padsmti jūdžu platai jūras attekai. Kad bijām tās vidū, sacēlās vētra. To nakti es pavadīju krastā ar vilku suni, tāpēc ka vienīgā biju palikusi dzīva.»
— Iedomājieties, — pārtraucis stāstu, sacīja Triftens, — kanoe bija apgāzusies un nogrimusi, visi braucēji sadragāti pret klintīm un aizgājuši bojā. Lūsija, pieķērusies sunim pie astes un izvairīdamās no klintīm, izkļuva malā, uz neliela sēkļa, kas bija vienīgais jūdzēm garajā krastā.
«Man par laimi, tā bija cietzeme,» viņa sacīja. «Es devos taisnā ceļā atpakaļ cauri mežiem, pāri kalniem, kurp deguns rāda. Varēja likties, ka es kaut ko meklēju un zinu, ka atradīšu meklēto. Man nebija ne mazāko baiļu. Es biju dzimusi naktī, un milzīgais mežs nevarēja pazudināt mani. Nākamajā dienā es atradu to, kas man bija vajadzīgs. Es ieraudzīju pussagruvušu būdiņu nelielā izcirtumā. Gadiem ilgi tā bija stāvējusi tukša. Jumts bija iebrucis. Uz lāvām mētājās satrūdējušas segas, uz plīts stāvēja podi un pannas. Bet tas nebija tas interesantākais. Jūs neuzminēsiet, ko es atradu mežmalā. Astoņu pie koka piesietu zirgu skeletus. Es nospriedu, ka tie nobeigušies aiz bada un no tiem palikušas pāri tikai mazas kaulu čupiņas. Katrs zirgs bija nesis uz muguras nastu. Te jau tās arī mētājās starp kauliem — krāsota audekla maisi, bet tajos atradās aļņādas maisi. Un kā jūs domājat — kas bija tajos?»
Lūsija apklusa, pieliecās un izvilka no egļu zaru guļas apakšas ādas maisu. Viņa atsēja to vaļā, un man rokās sāka plūst zelta straume, kādu es nekad nebiju redzējis, — rupjas zelta smiltis, bet visvairāk tīrradņi, un, spriežot pēc izskata, likās, ka tas viss vēl ne reizi nav skalots.
«Tu saki, ka esot kalnu inženieris,» Lūsija sacīja man, «un pazīstot šo zemi. Vai vari nosaukt strautu, kur zelts būtu tādā krāsā?»
Es to nevarēju. Zelts bija bez jebkāda sudraba piejaukuma. Tas bija gandrīz tīrs, un es pateicu to viņai.
«Pareizi,» Lūsija sacīja. «Es pārdodu to par deviņpadsmit dolāriem uncē. Par Eldorādo zeltu nevar dabūt vairāk kā septiņpadsmit, bet par Minukas zeltu dod apmēram astoņpadsmit. Lūk, ko es atradu starp kauliem — astoņas zirgu nastas ar zeltu, katrā simt piecdesmit mārciņu.»
«Ceturtdaļmiljona dolāru!» es iesaucos.
«Tā iznāk arī pēc maniem aptuveniem aprēķiniem,» sacīja Lūsija. «Tā ir romantika! Strādāju kā vergs visus šos gadus, bet, līdzko izkļuvu brīvībā, trijās dienās tik daudz piedzīvojumu! Kas tad bija noticis ar cilvēkiem, kuri bija ieguvuši visu šo zeltu? Es bieži vien domāju par to. Atstājuši apkrautos un piesietos zirgus, viņi nozuduši no zemes virsas, un nav no šiem ļaudīm vairs ne miņas. Ne reizi neesmu dzirdējusi runājam par viņiem. Neviens nezina, kāds liktenis viņus piemeklējis. Nu, un es, kā jau naktī dzimusī, uzskatu, ka esmu viņa pilntiesīga mantiniece.»
Triftens apklusa, lai aizdedzinātu cigāru.
— Vai zināt, ko šī sieviete izdarīja? Viņa noslēpa visu zeltu un, paturējusi tikai trīsdesmit mārciņu, devās atpakaļ uz krastu. Te viņa padeva zīmi garām braucošai laivai, aizbrauca ar to līdz Peta Hīlija faktorijai Daijā, sapirkās tur visu nepieciešamo un šķērsoja Cilkutas pāreju., Tas notika astoņdesmit astotajā gadā, astoņus gadus pirms zelta atrašanas Klondaikā, kad Jukonas piekraste vēl bija drūms, mežonīgs apvidus. Lūsija baidījās no indiāņiem, bet viņa paņēma līdzi divas jaunas skvo, tika pāri ezeriem un nobrauca lejup pa upi līdz pirmajām apmetnēm Lejasjukonā. Vairākus gadus viņa klaiņoja te, bet tad nonāca līdz tai vietai, kur es viņu sastapu. Lūsijai bija te iepaticies, kā viņa pati izteicās, tāpēc, ka viņa ieraudzījusi «milzīgu briežu tēviņu stāvam ielejas dziļumā līdz ceļiem purpura īrisos». Viņa palikusi dzīvot kopā ar indiāņiem, dakterējusi viņus, iemantojusi šo ļautiņu uzticību un pamazām sākusi valdīt pār viņiem. Kopš tā laika Lūsija tikai vienu reizi atstājusi šo novadu: ar jaunu indiāņu grupu viņa pārgājusi Cilkutu, izrakuši paslēpto zeltu un atnesusi to uz šejieni.
«Un te nu es dzīvoju, svešiniek,» viņa nobeidza savu stāstu, «un tas ir visvērtīgākais, kas man pieder.»
Lūsija izvilka briežādas maisiņu, kas karājās viņai kaklā kā medaljons, un attaisīja to. Maisiņā bija ietaukotā zīdā ietīts, laika gaitā nodzeltējis, applūksnājis un nosmulēts avīzes gabaliņš, uz kura bija iespiests fragments no Toro. '
«Un jūs esat laimīga?… Apmierināta?» es jautāju. «Ar ceturtdaļmiljona dolāriem jūs Savienotajās Valstīs varētu dzīvot bez darba. Jums te, jādomā, daudz kā pietrūkst.»
«Ne visai daudz,» viņa atbildēja. «Es nemainītos ne ar vienu sievieti Savienotajās Valstīs. Te es jūtos kā starp savējiem, te ir mana vieta. Tiesa, ir brīži.» Un es ieraudzīju viņas acīs tās alkainās ilgas, par kurām jau ieminējos. «Ir tādi brīži, kad man briesmīgi gribas, kaut tas Toro būtu te.»
«Kāpēc?» es vaicāju.
«Lai es varētu apprecēties ar viņu. Brīžiem jūtos bezgala vientuļa. Es taču esmu tikai sieviete, īsta sieviete. Man ir gadījies dzirdēt par citādām sievietēm, kas mētājušās apkārt un darījušas dīvainas lietas, piemēram, kļuvušas par kareivjiem vai jūrniekiem. Bet tās ir dīvainas sievietes. Viņas vairāk līdzinās vīriešiem nekā sievietē^,' izskatās vairāk pēc vīriešiem, un viņām ir svešas parasto sieviešu vajadzības. Viņas nealkst pēc mīlestības, neilgojas turēt rokās vai klēpī mazus bērnus. Es neesmu no tādām. Spriediet pats, svešiniek, — vai es esmu līdzīga? vīrietim?»
Nē, viņa nebija līdzīga vīrietim. Viņa bija sieviete, skaista, melnīgsnēja sieviete ar tvirtu, veselīgu, apaļīgu ķermeni un brīnišķām tumši zilām acīm.
«Vai es neesmu sieviete?» viņa jautāja. «Esmu. Esmu tāda pati kā vairums citu. Un savādi: kaut gan esmu naktī dzimusi, es vairs neesmu tā, kad runa ir par mīlestību. Es domāju, ka cilvēks mīl sev līdzīgus. Tā vismaz ir ar mani, tā bija visus šos gadus.»
«Jūs gribat man teikt…» es iesāku.
«Nekad,» Lūsija aprāva mani, un es pēc viņas acīm nopratu, ka viņa runā taisnību. «Man bija tikai viens vīrs, es viņu saucu par Vērsi. Viņš droši vien vēl tagad tur krogu Džuno. Aizejiet pie viņa, kad vien būsiet tur, un jūs pārliecināsieties, ka viņš ir pelnījis šo palamu.»
Pēc diviem gadiem es tiešām uzmeklēju šo cilvēku. Viņš bija tieši tāds, kādu Lūsija bija aprakstījusi, — drukns un flegmātisks. Tāds viņš šļūkāja starp galdiņiem, apkalpodams viesus.
«Jums derētu sieva, kas palīdzētu,» es teicu.
«Man kādreiz jau bija sieva,» viņš atbildēja.
«Kļuvāt atraitnis?»
«Jā. Viņa sajuka prātā. Viņa vienmēr sacīja, ka virtuves karstums pataisīšot viņu traku, un tā arī notika. Vienā jaukā dienā viņa piedraudēja man ar revolveri un aizlaidās kopā ar dažiem sivašiem kanoe. Uznāca pūtiens, un viņi visi noslīka.»
Triftens piepildīja glāzi un ilgi klusēja.
— Bet meitene? — atgādināja Milners. — Tu pārtrauci pašā interesantākajā vietā. Kas tālāk?
— Tālāk bija tā, — Triftens turpināja. — Kā jau Lūsija pati teica, viņa bija mežone caurcaurēm, tikai ne mīlestībā. Viņa vēlējās par vīru pati savas rases cilvēku. Viņa ļoti mīļi un bez aplinkiem paskaidroja man, ka gribot kļūt mana sieva.
«Svešiniek,» viņa sacīja, «jūs man ļoti patīkat. Jums ir pa prātam tāda dzīve, citādi jūs nebūtu rudenī pārgājis pāri Klinšu kalniem un nokļuvis te. Te ir skaistas vietas. Reti kur ir vēl skaistākas. Kālab jūs nevarētu apmesties te uz dzīvi? Es būšu jums laba sieva.»
Man bija jāatbild. Viņa gaidīja. Kārdinājums, jāatzīstas, bija liels. Es jau biju puslīdz iemīlējies viņā. Jūs zināt, ka es neapprecējos. Un tagad, atskatoties uz nodzīvoto mūžu, es varu teikt, ka Lūsija bija vienīgā sieviete, kas mani tā satrauca. Bet tur viss man likās pārāk nejēdzīgi, un es samelojos, kā jau džentlmenim klājas. Pateicu viņai, ka esmu jau precējies.
«Un sieva gaida tevi?» jautāja Lūsija.
«Jā,» es atbildēju.
«Un viņa mīl tevi?»
«Jā, mīl.»
Un tas bija viss. Lūsija vairs nekad nerunāja par to… izņemot vienu reizi, kad viņas kaislība izlauzās uz āru.
«Man vajag tikai pateikt vienu vārdu,» viņa sacīja, «un tu netiksi prom no šejienes. Jā, es pateikšu vienu vārdu, un tu paliksi tepat. Bet es neteikšu to. Es negribu tevi, ja tev nav vajadzīga mana mīlestība.., un ja tu negribi mani.»
Viņa saposa mani ceļam un nāca pavadīt.
«Trakoti žēl, ka tu brauc prom, svešiniek,» viņa atvadoties teica. «Tu man patīc, un es mīlu tevi. Ja kādreiz pārdomā, nāc atpakaļ.»
Tobrīd man gribējās noskūpstīt viņu, bet es nezināju, kā lai to izdara un kā viņa to uzņems. Es taču biju gandrīz iemīlējies viņā. Bet Lūsija pati izlēma šo jautājumu.
«Noskūpsti mani,» viņa sacīja, «lai būtu ko atcerēties.»
Un mēs saskūpstījāmies tur, sniegotajā ielejā pie Klinšu kalniem. Es atstāju Lūsiju stāvam ceļmalā un devos līdzi saviem suņiem. Pagāja sešas nedēļas, iekams tiku pāri kalniem un sasniedzu pirmo posteni pie Lielā Vergu ezera.
Pilsēta dunēja aiz logiem kā attālas bangas. Kustēdamies klusi kā kaķis, viesmīlis atnesa mums sifonus. Trif- tena balss šajā klusumā skanēja kā bēru zvans:
— Labāk būtu bijis, ja es būtu palicis tur. Paskatieties uz mani.
Mēs paskatījāmies uz viņa sirmajām ūsām, pliko galvvidu, maisiņiem zem acīm, iekritušajiem vaigiem, lielo dubultzodu, uz šo nožēlojamo graustu, kas kādreiz bijis spēcīgs vīrietis, bet paguris, aizdusis un aptaukojies no pārāk vieglas un iztikušas dzīves.
— Vēl nav par vēlu, vecais, — tikko dzirdami teica Bārdvels.