Goboto visi tirgotāji, kas atbrauc ar saviem šoneriem, un visi plantatori, kas sarodas no tāliem, mežonīgiem krastiem, — visi kā viens uzvelk kurpes, baltas buru audekla bikses un dara, ko var, lai izskatītos pēc civilizētiem cilvēkiem. Goboto saņem pastu un kārto rēķinus, tur var izlasīt avīzes, kas reti kad ir vecākas par piecām nedēļām; tas tāpēc, ka mazā saliņa, kuru apjož koraļļu rifi, ir droša enkurvieta, tvaikoņu gala osta un noder par sadales punktu visai plaši izkaisītajai salu grupai.
Dzīve Goboto ir satraucoša, neveselīga un drausma, tāpēc te alkoholisms plosās negantāk nekā jebkurā citā vietā uz zemeslodes. Guvutu, vienā no Zālamana salām, ļaudis gan apgalvo, ka viņi dzerot pat pārtraukumos starp divām iedzeršanām. Goboto iemītnieki to nenoliedz. Viņi tikai, starp citu, norada, ka Goboto vēsturē tādi pārtraukumi neesot minēti. Bez tam statistika liecina, ka Goboto uz vienu iedzīvotāju ieved daudz vairāk reibinošo dzērienu nekā Guvutu. Guvutu šo faktu izskaidro ar to, ka Goboto vairāk nodarbojas ar tirdzniecību un ka tajā ir vairāk iebraucēju. Goboto, atspēkojot šo paskaidrojumu, atbild, ka pastāvīgo iedzīvotāju tajā ir mazāk, bet iebraucējiem vairāk slāpst. Un šis strīds turpinās bezgalīgi — galvenokārt tāpēc, ka strīdnieki nomirst, nepaguvuši izšķirt šo jautājumu.
Goboto nav liela. Salas diametrs ir viena ceturtdaļ- jūdze, un tajā atrodas admiralitātes ogļu noliktavas (kurās jau apmēram divdesmit gadu neskartas guļ vairākas tonnas ogļu), barakas saujiņai melnādaino strādnieku, liela noliktava un veikals ar skārda jumtu, un bungalo, kur dzīvo pārvaldnieks ar diviem palīgiem. Viņi ir salas baltie iedzīvotāji. Viens no šīs trijotnes katrā ziņā slimo ar drudzi. Darbs Goboto ir smags. Sabiedrība pieturas pie citu sabiedrību piekoptās politikas un uzskata, ka klienti ir labi jāpacienā; šis pienākums jāuzņemas pārvaldniekam un viņa palīgiem. Augu gadu salā ierodas tirgotāji un vervētāji no tāliem, «sausiem» braucieniem un plantatori no tikpat tālām un «sausām» vietām, atvezdami līdzi neremdināmas slāpes. Goboto ir Meka uzdzīvotājiem, un, kad uzdzīve ir beigusies, viņi dodas atpakaļ uz saviem šoneriem un plantācijām, lai atgūtu spēkus.
Mazāk izturīgie atgriežas ne agrak kā pēc sešiem mēnešiem. Taču pārvaldniekam un viņa palīgiem šādu starplaiku nav. Viņi vienmēr ir uz vietas, un katru nedēļu mu- sons vai dienvidaustrumu pasāts atnes uz piestātni šonerus ar kopru, kokosriekstiem, perlamutra gliemežvākiem, jūras bruņurupučiem un slāpēm.
Darbs Goboto ir ļoti smags. Tāpēc te maksā divreiz vairāk nekā citās stacijās, un tāpēc šai stacijai sabiedrība izvēlas tikai stiprus un bezbailīgus vīrus. Viņi nodzīvo te ne ilgāk par gadu, bet pēc tam vai nu, kļuvuši par galīgiem nespējniekiem, aizbrauc atpakaļ uz Austrāliju, vai arī viņu mirstīgās atliekas aprok smiltīs saliņas vēja pusē. Džonijs Besets, gandrīz leģendārais Goboto varonis, pārspēja visus rekordus. Viņam bija apbrīnojami stiprs organisms, un viņš izturēja septiņus gadus. Džo- nija pēdējo vēlēšanos precīzi izpildīja viņa palīgi: par savu naudu nopirka veselu mucu ar rumu, iebāza pārvaldnieka līķi rumā un aizsūtīja viņa radiem uz Angliju.
Un tomēr kalpotāji Goboto centās būt džentlmeņi. Ja arī šis tas neizdevās tā, kā vajag, viņi tomēr bija un palika džentlmeņi. Lūk, kāpēc Goboto pastāvēja lielais nerakstītais likums, ka iebraucējiem ir jāuzvelk bikses un jāuzauj kurpes. Ar īsām biksēm, lavu-lavu un kailām kājām te nedrīkstēja rādīties. Kad kapteinis Džensens, visnevaldāmākais no melno ķērājiem, kaut gan bija cēlies no senas ņujorkiešu dzimtas, izkāpa salā gurnautā un apakškreklā, ar diviem revolveriem un nazi aiz jostas, krastā viņu aizturēja. Tas bija tajos laikos, kad te dzīvoja Džonijs Besets, kurš stingri prasīja ievērot etiķeti. Stāvēdams motorlaivas pakaļgalā, kapteinis Džensens apgalvoja, ka uz viņa šonera nav garo bikšu, un tai pašā laikā paziņoja, ka grib tikt krastā. Goboto viņam sadziedēja sašauto plecu un piedevām vēl pieklājīgi atvainojās, jo uz viņa šonera garās bikses patiešām netika atrastas. Taču jau pirmajā dienā, kad kapteinis piecēlās no gultas, Džonijs Besets laipni, bet stingri piespieda viesi uzvilkt savas bikses. Tas bija ievērības cienīgs precedents.
Turpmākajos gados šis paradums nekad netika pārkāpts. Baltie cilvēki un bikses bija nešķirami. Tikai melnādainie skraidīja apkārt pliki. Bikses noteica sabiedrisko stāvokli.
Šajā naktī viss bija kā parasti, izņemot vienu apstākli. Septiņi vīri, kam acis mirdzēja, bet kājas vēl neļodzījās, vainagojuši skotu viskijam veltīto dienu ar galvu reibinošiem kokteiļiem, apsēdās, lai ieturētu pusdienas. Viņiem mugurā bija jakas, kājās — bikses un kurpes. Šie vīri bija pārvaldnieks Džerijs Makmērtrijs, viņa palīgi Edijs Litls un Džeks Endrū, vervētāju keča «Meri» kapteinis Steplers, plantators Derbijs Šrailtons no Tito-Ito, pusķīnietis, pērļu uzpircējs Pīters Džī, kas braukāja starp Ceilonu un Paumotu salām, un Alfrēds Dīkons, kurš bija ieradies ar pēdējo tvaikoni. Vispirms melnādainie viesmīļi pasniedza vīnu, taču drīz vien visi atkal pārgāja uz viskiju ar sodu, piedzerot to klāt ēdienam, iekams tas bija nonācis viņu apdedzinātajos, izkodinātajos kuņģos.
Kafiju dzerot, viņi izdzirdēja caur klīzi norībam enkur- ķēdi; tas liecināja, ka ieradies kuģis.
— Tas ir Deivids Grīfs, — teica Pīters Džī.
— Kā jūs to zināt? — izaicinoši jautāja Dīkons un dzēlīgi turpināja: — Tadi puiši kā jūs cenšas ielaist jaunajam miglu acīs. Es esmu diezgan daudz braukājis pa jūrām, un nosaukt kuģi, kad tā buras saredzamas tālumā kā mazs plankumiņš, vai pēc enkura dārdoņas noteikt, kas to vada, — tās ir … tās ir visīstākās blēņas.
Pīters Džī aizdedzināja cigareti un neatbildēja.
— Daži melnie nosaka apbrīnojami pareizi, — diplomātiski piezīmēja Makmērtrijs.
Viesa izturēšanās krita uz nerviem pārvaldniekam un pārējai kompānijai. Kopš tā brīža, kad šopēcpusdien bija ieradies Pīters Džī, Dīkons visādi sējās viņam klāt. Viņš apstrīdēja katru Džī vārdu un vispār izturējās rupji.
— Varbūt tas ir tāpēc, ka Pītera dzīslās rit ķīniešu asinis, — minēja Endrū. — Jūs zināt, ka Dīkons ir austrālietis un austrālieši ir ļoti jutīgi pret krāsu.
— Man arī šķiet, ka tā ir, —- piekrita Makmērtrijs. — Un tomēr tāda apcelšana nav pieļaujama, it īpaši pret tādu cilvēku kā Pīters Džī, kurš ir baltāks par pašu bal^ tāko.
Šajā ziņā pārvaldniekam bija pilnīga taisnība. Pīters Džī, šis cilvēks ar eiropiešu un aziātu asiņu sajaukumu, bija labs un gudrs. īstenībā rāmās uri godīgās ķīniešu asinis bija tās, kas apvaldīja no viņa tēva mantotās pārsteidzīgās un izvirtušās angļu asinis. Bez tam viņš bija vairāk izglītots nekā visi klātesošie, labāk par visiem runāja angliski un dzīvoja ciešākā saskaņā ar džentlmeņa ideālu nekā jebkurš cits. Un, visbeidzot, viņam bija cēla dvēsele. Viņš nosodīja vardarbību, kaut gan kādreiz bija nogalinājis cilvēkus. Viņam riebās ķildas, un viņš vienmēr vairījās no tām kā no sērgas.
Kapteinis Steplers iejaucās, lai atbalstītu Makmērtriju:
— Es atceros, kad pārgāju uz citu šoneri un devos uz Oltmcnu, melnie tūliņ pateica, ka tas esmu es. Mani nemaz nebija gaidījuši un nekādā ziņā nevarēja iedomāties, ka es būšu uz šī kuģa. Bet viņi pateica aģentam, ka kapteinis esmu es. Viņš paskatījās ar binokli un neticēja melnajiem. Tomēr viņiem bija taisnība. Vēlāk viņi man pastāstīja, ka pazinuši mani pēc tā, kā es vadu šoneri.
Dīkons neklausījās viņā un atkal sāka sieties klāt pērļu uzpircējam.
— Kā jūs pēc enkurķēdes skaņas varat zināt, ka tas ir … kā jūs viņu nosaucāt? — viņš ķildīgi vaicāja.
— Par to var spriest pēc daudzām pazīmēm, — atbildēja Pīters Džī. — To ir ļoti grūti paskaidrot. Šim nolūkam būtu vajadzīga vesela grāmata.
— Es arī tā domāju, — izsmējīgi teica Dīkons. — Paskaidrot tā, ka nekas nekļūst skaidrs, ir gaužām viegli.
— Kas grib saspēlēt bridžu? — iejautājās otrais palīgs Edijs Litls, nogaidoši skatīdamies uz klātesošajiem un grasīdamies jaukt kārtis. — Vai jūs negribat spēlēt, Pīter?
— Ja viņš spēlē, tad viņš ir lielībnieks, — atcirta Dīkons. — Man tā lielīšanās jau līdz kaklam. Mister Džī, vai jūs nebūtu tik laipns un saprotamāk nepastāstītu, kā jūs zināt, kas nupat izmeta enkuru? Pēc tam es saspē- lēšu ar jums piketu.
— Es labāk gribētu bridžu, — atteica Pīters. — Kas attiecas uz to, ko jūs gribat zināt, tad es pateikšu kaut ko. Spriežot pēc skaņas, tas bija mazs kuģis. Nebija dzirdams ne svilpiens, ne sirēna — atkal maza kuģa pazīme. Tas izmeta enkuru tuvu pie krasta — vēl viena pazīme, kas liecina par to pašu, tāpēc ka tvaikoņiem un lielajiem šoneriem jāizmet enkurs, neaizbraucot līdz sēkļa vidum. Tālāk. Ieeja līcī ir līkumota. Neviens vietējais kapteinis neuzdrošināsies pēc tumsas iestāšanās braukt iekšā tajā ne ar vervētāju, ne ar preču kuģi. Neviens ārzemnieks, protams, arī ne. Ir tikai divi izņēmumi. Pirmais bija Margonvils, bet viņu notiesāja uz nāvi augstākā tiesa Fidži. Tātad atliek otrs izņēmums — Deivids Grīfs. Vai diena vai nakts, vienalga, kādi ir laika apstākļi, — viņš ieies šaurumā. To visi labi zina. Vēl pastāv tāda iespēja: ja Grīfs atrodas kaut kur citur, to mēģina izdarīt kāds jauns pārgalvīgs kapteinis. Bet, pirmkārt, par tādu pārdrošnieku neesmu dzirdējis ne es, ne kāds cits. Otrkārt, Deivids Grīfs kreisē šajos ūdeņos ar «Gungu», kas nesen atstājis Karo-Karo. Aizvakar, kad «Gunga» bija iebraucis Sendflaja šaurumā, es biju uz šī kuģa un runāju ar Grifu. Viņš veda aģentu uz jauno staciju. Teica, ka vispirms iegriezīšoties Babo, bet pēc tam došoties uz Goboto. Viņam pietika laika atbraukt līdz šejienei. Es dzirdēju enkura dārdoņu. Kas cits tas var būt, ja ne Deivids Grīfs? «Gungas» kapteinis ir Do- novens, un es viņu pazīstu pārāk labi, lai pieļautu, ka viņš viens bez sava saimnieka tumsā uzdrošinājies braukt iekšā Goboto līcī. Pēc dažām minūtēm Deivids Grīfs ienāks pa šīm durvīm un teiks: «Guvutu dzer pat pārtraukumos starp divām iedzeršanām.» Es saderu uz piecdesmit mārciņām, ka tieši viņš ienāks pa šīm durvīm un teiks tieši tā: «Guvutu dzer pat pārtraukumos starp divām iedzeršanām.»
Dīkons kādu brīdi jutās satriekts. Pēc tam viņam sejā sakāpa asinis.
— Tā, dabūjāt atbildi, — sacīja Makmērtrijs, labsirdīgi iesmiedamies. — Es arī piemetīšu no savas puses pāris soverēnu.
— Bridžs! Kas sāks? — nepacietīgi uzsauca Edijs Litls. — Nāciet šurp, Pīter!
— Spēlējiet vien, — teica Dīkons. — Mēs ar viņu sarausim piketu.
— Es labāk spēlētu bridžu, — rāmi teica Pīters Džī.
— Vai jūs vispār spēlējat piketu?
Pērļu uzpircējs pamāja ar galvu.
— Tad rausim vaļā! Varbūt es jums parādīšu, ka šajā lietā man ir vairāk sajēgas nekā par enkuriem.
— Ē, pagaidiet… — iesāka Makmērtrijs.
— Spēlējiet vien bridžu, — Dīkons viņu aprāva. —Mēs dodam priekšroku piketam.
Tā Pīters Džī pret savu gribu tika ierauts spēlē, kura, kā viņš paredzēja, sagādās nepatikšanas.
— Tikai vienu roberu, — viņš teica, dalīdams kārtis.
— Uz cik lielu summu? — jautāja Dīkons.
Pīters Džī paraustīja plecus.
— Uz kādu vēlaties.
— Simts punktu — piecas mārciņas partija. Norunāts?
Pīters Džī piekrita.
— Par dubultpartiju, protams, desmit mārciņas?
— Lai būtu, — teica Pīters Džī.
Pie otra galdiņa četri spēlēja bridžu. Kapteinis Step- lers, kuram nepatika spēlēt kārtis, skatijas uz spēlmaņiem un lēja viskiju lielajās glazēs, kas stāvēja katram pie labās rokas. Makmērtrijs, ar pūlēm slēpdams bažas, ik pa brīdim pameta skatienu uz piketa spēlmaņu pusi. Viņa biedrus angļus tāpat uztrauca austrālieša izturēšanās, un viņi baidījās no kāda izlēciena. Visiem bija skaidrs, ka Dīkons uzkurina sevī naidu pret jaukteni un ka agri vai vēlu notiks sprādziens.
— Ceru, ka Pīters zaudēs, — paklusā balsī teica Makmērtrijs.
— Diezin … Ja nu viņam vienīgi nelaimējas, — atbildēja Endrū. — Piketa viņš. ir meistars. To es zinu no pieredzes.
Par to, ka Pīteram Džī veicas, varēja spriest pēc tā, cik īgni Dīkons pildīja glāzi pēc glāzes. Pirmo partiju viņš bija zaudējis, un, kā liecināja viņa paša izmestās frāzes, arī otra nesolīja neko labāku, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca Deivids Grīfs.