Džek, ari uz pekām? Nu gan brīnums —• nevienam nav drudža, un neviens nav piedzēries līdz nemaņai! — Viņš nopūtās. — Pieņemsim, ka nakts vēl tikai sākas. Sveicināti, Pīter! Ka jūs izkūlāties no tās brāzmas, pēc tam kad mēs bijām izšķīrušies? Mums vajadzēja izmest otru enkuru.
Kamēr Grīfs iepazinās ar Dīkonu, Makmērtrijs aizsūtīja uz laivu kalpu ar biksēm, un, kad ieradās kapteinis Donovens, viņš bija ģērbies, kā jau baltajam pieklājas — vismaz kā šajā salā pieklājas.
Dīkons bija zaudējis arī otro partiju, par to liecināja viņa ska|ā lamāšanās. Pīters Džī vienā mierā aizdedzināja cigareti.
— Ko? Jūs gribat beigt spēli tāpēc, ka esat uzvarējis? — vaicāja Dīkons.
Grīfs uzrāva uzacis, jautājoši paskatīdamies uz Mak- mērtriju, kura seja pauda sašutumu.
— Robers ir cauri, — atteica Pīters Džī.
— Roberā ir trīs partijas. Man jādala. Turpinām!
Pīters Džī piekrita, un sākās trešā partija.
— Kucēns… Prasās pēc pātagas, — Makmērtrijs pačukstēja Grifam. — Beigsim spēli, zēni! Es gribu uzmanīt viņu. Ja viņš aizies pārāk tālu, es viņu izsviedīšu krastā, vienalga, kādas būtu sabiedrības instrukcijas.
— Kas viņš ir? — jautāja Grīfs.
— Atbraucis ar pēdējo tvaikoni. Sabiedrība iesaka apieties ar viņu saudzīgi. Viņš grib ieguldīt savu naudu kādā plantācijā. Viņam ir sabiedrības akreditīvs par des- mittūkstoš mārciņām. Viņš ieņēmis galvā, ka visai Austrālijai jābūt baltai. Dīkons domā tā: ja viņam ir balta āda un viņa tēvs kādreiz ir bijis republikas virsproku- rors, tad viņš var būt suns. Tāpēc viņš sienas klāt Pī- teram, bet jūs zināt, ka Pīters mazāk par jebkuru noskaņots strīdēties vai taisīt skandālu. Nolādētā sabiedrība! Es neesmu uzņēmies auklēt tās zīdaiņus ar bankas rēķiniem. Ielejiet savā glāzē, Grīf! Šis vīrs ir nepatīkams tips, nepatīkamāks par nepatīkamu.
— Varbūt viņš tikai ir pārāk jauns, — sprieda Grīfs.
— Viņš neprot valdīties, kad ir iemetis, tas ir skaidrs. — Pārvaldnieks neslēpa riebumu un dusmas. — Ja vien viņš pacels roku pret Pīteru, es pats sadošu šim mazajam nekauņaml
Pērļu uzpircējs izvilka no dēļa puļķīšus, ar kuriem bija atzīmējis rēķinu, un atvirzījās nost. Viņš bija uzvarējis trešajā partijā. Paskatījies uz Ediju Litlu, Pīters sacija:
Ik—- Tagad es varu spēlēt bridžu. »—- Bet es gribu atspēlēties, — nelikās mierā Dīkons. i— Es patiešām esmu noguris no šīs spēles, — Pīters D/i centās iegalvot viņam ar savu parasto mieru. mņ— Nāciet spēlēt, — uzstāja Dīkons. — Vēl vienu. Tā taču jūs nedrīkstat pievākt manu naudu. Esmu palaidis vēju piecpadsmit mārciņas. Vai nu es paspēlēju otrtik, vai atspēlējos.
Makmērtrijs gribēja iejaukties, bet Grīfs ar skatienu atturēja viņu.
Ja šī partija patiešām ir pēdējā, lai notiek, — teica Pīters Džī, vākdams kopā kārtis. — Laikam mana kārta dalīt. Cik es sapratu, tad šoreiz likme ir piecpadsmit mārciņas. Vai nu jūs būsiet man parādā trīsdesmit, vai ari mēs būsim kvīti.
— Pareizi, draudziņ! Vai nu mēs esam kviti, vai es mak āju jums trīsdesmit mārciņas.
Jļ— Ies vaļa karsts cīniņš, — piezīmēja Grīfs, pievilkdams tuvāk krēslu.
Pārējie stāvēja vai sēdēja ap galdu, un Dīkonam atkal neveicās. Nebija šaubu, ka viņš ir labs spēlmanis, bet viņam negadījās labas kārtis. Tāpat bija skaidrs, ka viņš nespēj vienaldzīgi paciest savu neveiksmi. Viņš neganti lamājās un kliedza uz aukstasinīgo metisu. Partijas beigas Pīters Džī aprēķināja savu laimestu; Dīkonam nebija ne piecpadsmit punktu. Viņš klusēdams raudzījās uz savu pretinieku.
— Ož pēc zaudējuma, — teica Grīfs.
— Turklāt pēc divkārša, — piebilda Pīters Džī.
— Nav nekādas vajadzības man to sacīt, — noskaldīja Dīkons. — Es esmu mācījies aritmētiku. Esmu jums parādā četrdesmit piecas mārciņas. Te būs, saņemiet!
Jau tas vien, kā viņš uzsvieda uz galda deviņas piecu mārciņu naudas zīmes, bija aizvainojoši. Bet Pīters Dži kā bija, tā palika mierīgs un neizrādīja, ka būtu aizskarts.
— Jums bija cūkas laime, bet jūs neprotat spēlēt kārtis, to gan es varu teikt, — turpināja Dīkons. — Es varētu jūs pamācīt.Metiss pasmaidīja un, vākdams kopā naudu, piekrītoši pamāja ar galvu.
— Ir tāda vienkārša spēle — kazino. Brīnums, ka jūs neesat nekad par to dzirdējis, — bērnu spēle.
— Esmu redzējis, kā to spēlē, — rāmi atteica metiss.
— Kā tad tā? — izgrūda Dīkons. — Varbūt jūs domājat, ka varat to spēlēt?
— O nē, to gan nel Baidos, ka man nepietiks tam apķērības.
— Kazino ir lieliska spēle, — laipni piezīmēja Grīfs. — Man tā ļoti patīk.
Dīkons neklausījās viņā.
— Es saspēlēšu ar jums par desmit mārciņām partijā — līdz trīsdesmit vienam punktam, — viņš nelika mierā Pīteru Džī. — Un es jums parādīšu, cik maz jēgas jums ir par kārtīm. Sāciet! Kur ir jauna kava?
— Nē, paldies, —• atbildēja metiss. — Mani gaida, lai spēlētu bridžu.
— Jā, nāciet šurp! — uzstājīgi lūdza Edijs Litls. — Nāciet šurp, Pīter, un sāksim!
— Nobijāties no tādas vienkāršas spēles kā kazino, — zobojās Dikons. — Varbūt likme par augstu? Nu, ja tā, tad es spēlēšu ar jums uz pensiem vai fārtingiem.
Šī cilvēka izturēšanās apvainoja visus klātesošus. Makmērtrijs vairs nevarēja to paciest.
— Rimstieties, Dīkon! Viņš teica, ka vairs negrib spēlēt. Lieciet viņu mierā!
Dīkons saniknots pagriezās pret mājas saimnieku, bet viņš vēl nebija paguvis sākt zākāties, kad iejaucās Grifs.
— Es labprāt saspēlētu ar jums kazino, — viņš sacīja.
— Bet ko jūs par to zināt?
— Neko sevišķu, bet es gribētu pamācīties.
— Nedomāju nodarboties šovakar ar mācīšanu kaut kādu pensu dēļ.
— Jā, pareizi gan, — atbildēja Grīfs. — Esmu ar mieru spēlēt gandrīz vai uz jebkuru summu, protams, saprātīgās robežās.
Dīkons gribēja tikt vaļā no šā uzmācīgā cilvēka vienā paņēmienā.
— Simts mārciņu partija, ja tas jūs apmierina.
Grīfs ar prieku piekrita.
— Viss kārtībā! Lieliski! Sāksim! Vai svīpus[4] jūs ari
skaitāt?
Dīkons apjuka. Viņš bija cerējis, ka Goboto tirgotāju pārbiedēs lielā summa.
— Vai svīpus jūs arī skaitāt? — Grīfs atkārtoja. Endrū atnesa jaunu kavu, un Grīfs izvilka no tās džo-