— Protams, ka ne, — atbildēja Dīkons. — Tā ir zīdaiņu spēle.
— Priecājos, — piekrita Grīfs. — Man arī nepatīk zīdaiņu spēles.
— Ak tā? Labi, es jums pateikšu, ko mēs darīsim. Mēs spēlēsim uz piecsimt mārciņām.
Dīkons atkal bija cietis sakāvi.
— Piekrītu, — teica Grīfs, sākdams jaukt kārtis.
— Pirmie iet ārā, protams, trumpji un pīķi, pēc tam lielais un mazais kazino, tālāk dūži tādā pašā kārtībā kā bridžā. Pareizi?
— Bet esat gan jūs visi jokdari, — Dīkons teica iesmiedamies, taču viņa smiekli izklausījās samāksloti.
— Kā es varu zināt, ka jums ir nauda?
— Tāpat kā es nezinu, vai jums ir nauda. Mak, cik lielu kredītu man izsniegs sabiedrība?
— Cik lielu jūs gribēsiet, — atbildēja pārvaldnieks.
— Vai jūs personiski garantējat to? — jautāja Dīkons.
— Protams, — teica Makmērtrijs. — Varat būt drošs, ka sabiedrība pieņems viņa parakstu par summu, kas lielāka par jūsu akreditīvu.
— Jaunākais dala, — teica Grīfs, nolikdams kavu Dīkonam priekšā uz galda.
Dīkons tā kā sāka šaubīties un pārlaida īgnu un bažīgu skatienu klātesošo sejām. Pārvaldnieka palīgi un kapteinis pamāja ar galvu.
— Es nevienu no jums nepazīstu, — Dīkons gaudās.
— Kā es varu būt pārliecināts? Nauda uz papīra ne vienmēr ir reāla lieta.
Tad Pīters Džī izņēma kabatas portfeli un palūdza Makmērtrijam pildspalvu.
— Es neko vēl neesmu pircis, — metiss paskaidroja,
— tā ka visa summa ir neskarta. Es tūliņ žirēšu to jums. Te ir piecpadsmit tūkstošu. Lūk, skatieties!
Dīkons paķēra čeku, kad Džī sniedza to pāri galdam. Viņš lēni izlasīja čeku un paskatījās uz Makmērtriju.
— Vai viss ir pareizi?
— Jā. Tas ir tāds pats čeks kā jūsējais un tikpat derīgs. Sabiedrības papīri vienmēr ir derīgi.
Dīkons pārcēla kārtis. Viņam bija jādala. Bet laime arī šoreiz novērsa no Dīkona savu vaigu — un viņš zaudēja.
— Vēl vienu partiju, — viņš teica. — Mēs taču nenorunājām, cik partiju spēlēsim, un jūs nedrīkstat pārtraukt spēli, kad es esmu zaudējis. Es gribu turpināt.
Grīfs sajauca kārtis un iedeva, lai Dīkons pārceļ.
— Spēlēsim uz tūkstoti, — viņš ierosināja, kad bija zaudējis arī otro partiju. Bet, kad tūkstotis bija izkūpējis tāpat kā divas iepriekšējās likmes par piecsimt mārciņām, viņš lika priekšā spēlēt uz diviem tūkstošiem.
— Likmes dubulto, lai atspēlētu naudu, — brīdināja Makmērtrijs, bet Dīkons bargi paskatījās uz viņu. Taču pārvaldnieks nerimās: — Jūs nedrīkstat piekrist paaugstināšanai, Grīf, ja vien esat pie pilna prāta!
— Kas šeit spēlē šo spēli? — Dīkons uzbrēca saimniekam, bet pēc tam uzrunāja Grifu: — Esmu paspēlējis jums divus tūkstošus. Vai spēlēsiet uz diviem tūkstošiem?
Grifs pamāja ar galvu, sākās ceturtā partija, un Dīkons uzvarēja. Viņa nekrietnā rīcība bija redzama kā uz delnas. Kaut gan Dīkons no četrām partijām trīs bija zaudējis, tomēr savu naudu viņš atguva. Ar šo brīnišķo triku — pēc katra zaudējuma divkāršot likmes — viņš panāca to, ka ar katru uzvarēto partiju atguva visu zaudēto, lai cik partiju bija zaudējis.
Nebija šaubu, ka tagad Dīkons gribētu pārtraukt spēli, bet Grīfs pasniedza viņam kavu, lai pārceļ.
— Ko? — iesaucās Dīkons. — Jūs gribat vēl spēlēt?
— Mums nekas vēl nav iznācis, — Grīfs untumaini nomurmināja, sākdams dalīt kārtis. — Parastā likme — piecsimt mārciņu, jā?
Dīkonam laikam kļuva kauns par savu rīcību, un viņš atbildēja:
— Nē, tūkstoš mārciņu. Un ko vēl es teikšu: trīsdesmit viens punkts velkas pārāk ilgi. Kāpēc nevarētu būt divdesmit viens? Ja vien tas nav jums par ātru …
— Tā būs patīkama un ātra spēle, — piekrita Grīfs.
Viss atkārtojās. Dīkons zaudēja divas partijas, divkāršoja likmi un atspēlēja savu naudu. Taču Grīfs nezaudēja pacietību, kaut gan šī viltība atkārtojās vairākas reizes. Beidzot notika tas, ko viņš bija gaidījis — Dīkons vairākas reizes pēc kārtas zaudēja. Viņš divkāršoja likmi uz četriem tūkstošiem un zaudēja, divkāršoja uz astoņiem tūkstošiem un atkal zaudēja, un visbeidzot lika priekšā divkāršot uz sešpadsmit tūkstošiem.
Grīfs papurināja galvu.
— Jūs pats zināt, ka nevarat to darīt. Jums ir akreditīvs tikai par desmit tūkstošiem.
— Tātad jūs vairs negribat spēlēt? — aizsmakušā balsī jautāja Dīkons. — Jūs gribat teikt, ka gribat pārtraukt spēli, paturot manus astoņus tūkstošus?
Grīfs pasmaidījis atkal papurināja galvu.
— Tā ir laupīšana, visīstākā laupīšana, — turpināja Dīkons. — Jūs pievācat manu naudu un neļaujat man to atspēlēt.
— Nē, jūs maldāties. Es patiešām gribu, lai jūs atspēlētu savu naudu. Jums vēl ir atlikuši divi tūkstoši.
— Labi, labi, tad spēlēsim, — piekrita Dīkons. — Jums jāpārceļ.
Spēle turpinājās pilnīgā klusumā, reizēm bija dzirdamas tikai aizkaitinātā Dīkona piezīmes un lamas. Skatītāji klusēdami pildīja un tukšoja viskija glāzes. Grīfs neklausījās partnera dusmu izvirdumos, visa viņa uzmanība bija pievērsta spēlei. Viņš spēlēja nopietni. Kavā bija piecdesmit divas kārtis, kurām vajadzēja sekot, un viņš ari sekoja tām. Kad divas trešdaļas kāršu bija izdalītas, Grīfs nolaida roku.
— Man ir, — viņš paziņoja. — Divdesmit septiņi.
— Bet ja nu jūs kļūdāties? — nobālējis draudīgi jautāja Dīkons.
— Tādā gadījumā esmu zaudējis. Saskaitiet!
Grīfs pasniedza viņam savas kārtis, un Dīkons ar drebošiem pirkstiem sāka skaitīt. Viņš atbīdīja savu krēslu no galda un izdzēra glāzi tukšu. Paraudzījies visapkārt, viņš ieraudzīja klātesošo nelaipnos skatienus.
— Es domāju, ka ar nākamo tvaikoni braukšu uz Sidneju, — viņš sacīja neparasti mierīgi un bez lielības.