— Ja viņš būtu žēlojies vai taisījis troksni,_ es viņam nebūtu devis šo pēdējo iespēju. Bet viņš ieņēma savas zāles kā īsts vīrietis, un man bija tas jādara.
Dīkons paskatījās pulkstenī, māksloti nožāvājās un grasījās celties kājās.
— Pagaidiet, — Grīfs viņu atturēja. — Vai jūs negribat vēl pacīnīties?
Dīkons atlaidās krēslā, gribēja runāt, bet nevarēja; viņš aplaizīja sausās lūpas un piekrītoši pamāja ar galvu.
— Kapteinis Donovens agri no rīta dodas ar «Gungu» uz Karo-Karo, — bez kāda sakara ar iepriekš teikto sāka Grīfs. — Karo-Karo ir smilšu gredzens jūrā ar vairākiem tūkstošiem kokospalmu. Tur aug arī pandani, bet nevar augt ne saldie kartupeļi, ne taro. Tur ir apmēram astoņi simti iezemiešu, valdnieks un divi galvenie ministri, un tikai šie trīs valkā apģērbu. Tā ir dieva aizmirsta nomale, uz kuru es vienu reizi gadā sūtu šoneri no Goboto. Dzeramais ūdens tur ir iesāļš, bet vecais Toms Batlers iztiek ar to jau kādus divpadsmit gadus. Viņš ir tur vienīgais baltais, un viņam ir pieci puiši no Santakrusas. Viņi aizbēgtu vai arī nogalinātu veco, ja vien varētu. Tāpēc viņi ir aizsūtīti uz turieni. Viņi nevar aizbēgt. Viņam vienmēr sūta no plantācijām tos, kas nogrēkojušies. Misionāru tur nav. Divi skolotāji no Sa- moa tika nosisti, kad viņi izkāpa krastā pirms vairākiem gadiem. Jūs, protams, brīnāties, kāpēc es to visu stāstu. Bet pacietieties! Kā jau teicu, kapteinis Donovens rīt no rīta dodas savā gadskārtējā braucienā uz Karo-Karo. Toms Batlers ir vecs un kļuvis pavisam nevarīgs. Es mēģināju aizdabūt viņu uz Austrāliju, bet viņš pateica, ka gribot palikt Karo-Karo un turpat arī nomirt, un pēc kāda gada tas droši vien arī notiks. Viņš ir vecs savādnieks. Man jāsūta uz turieni kāds baltais, lai nomaina viņu. Varbūt jums būtu pa prātam šis darbs? Jums būtu jāpaliek tur divi gadi.
Pagaidiet, es vēl neesmu beidzis! Jūs šovakar bieži runājāt par rīcību. Tā nav nekāda rīcība, ja cilvēks paspēlē to, ko pats nav nopelnījis, vaiga sviedros strādā* dams. Naudu, ko jūs man paspēlējāt,- jūs saņēmāt mantojumā no sava tēva vai no kāda cita radinieka, kurš to nopelnījis, pūlēdamies vaiga sviedros. Bet, ja cilvēks nostrādā divus gadus Karo-Karo par aģentu, tas jau kaut ko nozīmē. Es lieku tos desmit tūkstošus mārciņu, ko jūs man paspēlējāt, pret diviem darba gadiem. Ja jūs uzvarēsiet, nauda būs jūsu. Ja pazaudēsiet, jums jāpieņem darbs Karo-Karo un rit no' paša rīta jādodas uz turieni. To varēs saukt par īstu rīcību. Nu, vai spēlēsiet?
Dīkons nespēja parunāt. Rīkle viņam bija kļuvusi sausa, un, ņemdams kārtis, viņš tikai pamāja ar galvu.
— Vēl kas, — turpināja Grīfs. — Es varu izkārtot vēl labāk. Ja jūs paspēlēsiet, divi jūsu darba gadi būs mani, protams, bez atlīdzības. Un tomēr es maksāšu jums algu. Ja jūs strādāsiet apmierinoši, ja izpildīsiet visas instrukcijas un likumus, es jums divus gadus maksāšu pa piectūkstoš mārciņām gadā. Nauda tiks ieskaitīta jūsu rēķinā, un jūs to saņemsiet ar procentiem no sabiedrības, kad būs pienācis laiks. Vai esat tā ar mieru?
— Tas nu ir par daudz, — nomurmināja Dīkons. — Jūs esat netaisns pats pret sevi. Aģents saņem tikai desmit vai piecpadsmit mārciņas mēnesī.
— Tā būs atlīdzība par jūsu rīcību, — Grīfs teica, likdams noprast, ka saruna jābeidz. — Bet, iekams sākam spēli, es uzrakstīšu dažus no šiem likumiem. Ja jūs paspēlēsiet, jums divus gadus katru rītu būs tie skaļā balsī jāatkārto. Tas nāks jums par labu. Kad jūs būsiet tos skaļi atkārtojis septiņsimt trīsdesmit Karo-Karo pavadītus rītus, esmu pārliecināts, ka tie paliks jums atmiņā uz mūžu. Iedodiet man savu spalvu, Mak! Tā …
Viņš vairākas minūtes ātri rakstīja, tad palūdza skaļi nolasīt uzrakstītās rindiņas.
«Man vienmēr jāpatur prātā, ka ikviens cilvēks ir tikpat labs kā otrs, ja vien viņš nedomā, ka ir labāks par citiem.»
«Lai cik piedzēries es būtu, es nedrīkstu aizmirst, ka esmu džentlmenis. Džentlmenis ir tas, kas ir cildens un laipns. Piezīme: labāk nemaz nepiedzerties!»
«Kad es spēlēju vīriešu spēli ar vīriešiem, man jāspēlē kā vīrietim.»
«Labs lamu vārds, teikts īstajā reizē un retumis, ir ļoti noderīgs. Pārāk bieža lamāšanās sabojā pati sevi. Piezīme: lamāšanās nespēj ne mainīt spēles gaitu, ne likt vējam pūst.»
«Nevienam vīrietim nav tiesību noniecināt savu vīrieša pašcieņu. Tādas tiesības nevar nopirkt pat par desmittūk- stoš mārciņām.»
Kad sāka lasīt šos noteikumus, Dīkons k|uva bāls aiz dusmām. Pēc tam seju no kakla līdz pierei lēni pārplūdināja sārtums.
— Tā, tas nu būtu viss, — teica Grīfs, salocīdams papīru un nolikdams to galda vidū. — Vai jūs vēl spēlēsiet?
— Tā man arī vajag, — aizlūzušā balsī nomurmināja Dīkons. — Esmu bijis ēzelis. Mister Džī, kamēr nav zināms, vai esmu uzvarējis vai zaudējis, es gribētu atvainoties. Nezinu, varbūt vainīgs bija viskijs, bet es esmu ēzelis, nekauņa, slikti audzināts cilvēks — vispār draņķis.
Viņš sniedza roku, un metiss, gaiši smaidīdams, satvēra to.
— Paklausieties, Grīf, — teica Džī, — viņš ir lāga puisis. Metiet pie malas to ērmošanos, izdzersim pa atvadu glāzei un aizmirsīsim visu!
Grīfs šaubījās, bet Dīkons iesaucās:
— Nē, es to nepieļaušu! Es vēl neesmu norēķinājies. Ja jau Karo-Karo, tad Karo-Karo. Ne vairāk, ne mazāk.
— Pareizi, — piekrita Grīfs, sākdams jaukt kārtis. — Ja viņš būs piemērots Karo-Karo, Karo-Karo viņam par ļaunu nenāks.
Spēle ritēja klusi un nopietni. Viņi nospēlēja trīs reizes un nevienu reizi nesavāca vajadzīgos punktus. Piektās un pēdējās dalīšanas sākumā Dīkonam pietrūka trīs punktu, bet Grifam četru. Dīkonu varēja glābt tikai punkti, un viņš spēlēja uzmanīgi. Viņš vairs nerūca un nelamājās un spēlēja labāk nekā līdz šim. Viņš tika pat pie diviem melnajiem dūžiem un ercena dūža.
— Es domāju, jūs varat nosaukt kārtis, kas ir man rokā? — viņš jautāja pēc pēdējās dalīšanas un pakratīja savas kārtis.
Grīfs pamāja ar galvu.
— Tad nosauciet tās!
— Pīķa kalps, pīķa divnieks, ercena trijnieks un kārava dūzis, — atbildēja Grīfs.
Tie, kas stāvēja Dīkonam aiz muguras un skatījās viņa kārtīs, nedeva nekādas zīmes. Tomēr Grifs bija nosaucis kārtis pareizi.
— Man šķiet, ka jūs spēlējat kazino labāk nekā es, — atzina Dīkons. — Es varu nosaukt tikai trīs no jūsu kārtīm: kalps, dūzis un lielais kazino.
— Nav pareizi. Kavā nav piecu dūžu. Trīs jūs jau nomētāt, un ceturtais patlaban ir jums rokā.
— Godavārds, jums taisnība! — teica Dīkons. —• Man bija trīs dūži. Bet, lai nu kā, «kārtis» būs manas. Vairāk nekas man nav vajadzīgs.
— Es jauju jums paņemt mazo kazino… — Grīfs apklusa, lai parēķinātu. — Jā, un dūzi arī. Bez tam man būs «kārtis» — un es iešu ar lielo kazino. Ejiet!
— «Kāršu» nav nevienam, un es esmu uzvarējis! — iesaucās Dīkons, kad spēle bija galā. — Es eju ar mazo kazino un četriem dūžiem. Lielais kazino un pīķi dos jums tikai divdesmit.
Grīfs pakratīja savas kārtis.
— Ka tikai jūs neesat kļūdījies!
— Nē, — noteikti paziņoja Dīkons. — Es skaitīju katru pacelto kārti. Lai nu kur, bet tur gan es nesajuku. Man ir divdesmit sešas — un jums arī divdesmit sešas.
— Pārskaitiet, — sacīja Grīfs.
Pirkstiem drebot, Dīkons rūpīgi un lēni pārskaitīja kārtis. Viņam bija divdesmit piecas. Dīkons pārliecās pāri galdam, paņēma Grifa uzrakstītos noteikumus, salocīja papīru un iebāza to kabatā. Tad viņš izdzēra tukšu savu glāzi un piecēlās. Kapteinis Donovens paskatījās pulkstenī, nožāvājās un arī piecēlās.
— Jūs iesiet uz kuģi, kapteini? — jautāja Dīkons.
— Jā, — atbildēja Donovens. — Kad lai es atsūtu jums pakaļ laivu?
— Es iešu kopā ar jums tūlīt pat. Garām ejot, paņemsim manu bagāžu no «Bilija». Es gribēju no rīta doties ar to uz Babo.
Dīkons sniedza roku klātesošajiem. Visi novēlēja viņam veiksmi Karo-Karo.
— Vai Toms Batlers spēlē kārtis? — viņš apvaicājās Grifam.