— Nu, bet tajā ceturtās dienas rītā, ak, Nambok, — vedināja Kugahs, — ceturtās dienas rītā, kad tev virsū nāca šis š … š … šoneris?
— Spēks man bija galīgi izsīcis, un aizbēgt es nevarēju. Tā mani uzvilka uz borta, lēja man rīklē ūdeni un deva labu barību. Jūs, mani brāļi, esat divas reizes redzējuši balto cilvēku. Šie cilvēki visi bija baltie, un to bija tik daudz, cik man ir pirkstu rokām un kājām. Redzēdams, ka visi viņi ir laipni, es atguvu drosmi un nospriedu paturēt cieši prātā visu, ko redzēšu, lai kādreiz varētu to izstāstīt. Viņi man iemācīja savu darbu, deva labu ēdienu un ierādīja vietu, kur gulēt.
Dienu pēc dienas mēs braucām pa jūru, un katru dienu vecākais novilka sauli no debesīm un lika tai pastāstīt, kur mēs atrodamies. Kad viļņi bija miermīlīgi, mēs medījām kotikus, un man bija liels brīnums, ka gaļu un taukus viņi allaž aizsvieda, bet paturēja vienīgi ādu.
Opikvona lūpas sparīgi noraustījās, un viņš jau grasījās iebilst pret tādu izšķērdību, taču Kugahs viņam piebikstīja ar kāju, lai cieš klusu.
— Pēc ilga laika, kad bijām smagi strādājuši, saule bija aizgājusi un sals koda kaulā, vecākais pagrieza šonera priekšgalu uz dienvidiem. Dienu pēc dienas mēs braucām uz dienvidaustrumiem, zeme nekur nebija redzama, un mēs jau bijām pavisam tuvu ciematam, no kura nākuši šie cilvēki …
— Kā viņi zināja, ka tuvu? — nespēdams vairs nociesties, Opikvons noprasīja. — Zeme taču nebija redzama.
Namboks nikni paglūnēja uz viņu.
— Vai tad es neteicu, ka vecākais lika saulei nokāpt no debesīm?
Kugahs nomierināja Opikvonu, un Namboks turpināja.
— Kā jau sacīju, kad bijām pavisam tuvu tam ciematam, sacēlās milzīga vētra, bet naktī mēs bijām bezpalīdzīgi un nezinājām, kur atrodamies …
— Tu taču nupat stāstīji, ka vecākais zinājis …
— Ai, paliec jel mierā, Opikvon! Tu esi muļķis un nekā nesaproti. Kā jau sacīju, naktī mēs bijām bezpalīdzīgi, un tad es cauri negaisa auriem saklausīju bangotnes brāzmās piekrastē. Nākainaja mirklī šoneris, briesmīgi krak- šķēdams, kaut kur atsitās, un es peldēju pa ūdeni. Krasts daudzu jūdžu garumā bija klintīm klāts, tikai vienā vietā maza strēmelīte smilšaina liedaga, un liktenis bija lēmis, ka es ieķēros ar rokām smiltīs un neskarts izrāpos no bangotnes. Citi vīri laikam bija sašķaidīti pret klintīm, jo neviens no tiem ncizpeldēja krastā, tikai vecākais, un viņu arī es pazinu vienīgi pēc gredzena pirkstā.
Kad uzausa diena, no šonera vairs nebija ne pēdu; es pievērsu seju zemei un devos uz priekšu, lai sameklētu ko ēdamu un paraudzītos cilvēku sejās. Tā es nonācu pie kādas mājas, kur mani ieveda iekšā un deva paēst, jo es biju iemācījies viņu valodu, un baltie cilvēki arvien ir laipni. Šī māja bija lielāka nekā visas mājas, ko esam būvējuši mēs un ko pirms mums būvējuši mūsu tēvi.
— Tad nu gan bija varena māja, — teica Kugahs, neticību nomaskēdams ar izbrīnu.
— Un daudz koku izlietots, tādu māju būvējot, — piemetināja Opikvons, pārņemdams stafeti.
— Tas vēl nav nekas, — Namboks nicīgi paraustīja plecus. — Kādas ir mūsu mājas pret šo māju, tāda bija šī māja pret tām, ko man vēlāk nācās redzēt.
— Bet cilvēki tajās nebija lieli?
— Nē, parasti cilvēki kā jūs un es, — Namboks atteica. — Es biju nogriezis sev spieķi, lai ērtāk staigāt, un, turēdams prātā savu apņemšanos visu redzēto pavēstīt jums, es spieķī iegriezu robiņu par katru cilvēku, kas dzīvoja šinī mājā. Es tur paliku daudzas dienas un strādāju, un par to viņi man deva naudu — tā ir manta, par ko jūs nekā nezināt, bet kas ir ļoti laba.
Kādu dienu es šķīros no turienes, lai staigātu tālāk pa zemi. Tā iedams, es satiku daudz cilvēku, tā ka robiņus spieķī man vajadzēja griezt mazākus, lai visiem pietiktu vietas. Reiz es nonācu pie kaut kā ļoti dīvaina. Uz zemes man pie kājām gulēja dzelzs stienis manas rokas resnumā un krietna soļa attālumā — otrs dzelzs stienis …
— Tad tu biji bagāts vīrs, — Opikvons paziņoja, — jo dzelzs ir vērtīgāka par visu citu pasaulē. Tur varētu izgatavot daudz dunču.
— Nē, tā taču nebija mana.
— Tu to atradi, un atrastais tev pieder pēc likuma.
— Nē, tā nav. Baltie cilvēki to tur bija nolikuši. Bez tam šie stieņi bija tik gari, ka neviens cilvēks tos nespētu aiznest, — cik tālu vien es spēju saskatīt, tiem nekur nebija gala.
— Nambok, dzelzs ir ta kā par daudz, — Opikvons brīdinoši aizrādīja.
— Jā, es tikko spēju ticēt pats savām acīm, taču acis tā rādīja. Bet, kamēr skatījos, es izdzirdu… — Viņš strauji pavērsās pret vecāko. — Opikvon, tu esi dzirdējis, kā auro sakaitināts jūraslauva. Iedomājies savā prātā tik daudz jūraslauvu, cik jūrā viļņu, un iedomājies, ka tie visi izveido vienu jūraslauvu, — lūk, kā aurotu šāds jūraslauva, tā auroja tas, ko es izdzirdu.
Zvejniekļaudis skaļi klaigāja izbrīnā, bet Opikvona žoklis noslīga lejup un tā arī palika atkāries.
— Un tālumā es ieraudzīju nezvēru, apmēram tādu kā tūkstoš vaļu. Tas bija vienacains, vēma dūmus un šausmīgi skaļi sprausloja. Es pārbijos un trīcošām kājām skrēju pa stidziņu starp abiem stieņiem. Taču nezvērs tuvojās vēja ātrumā, un pēdīgi es pārlēcu pār dzelzs stieņiem, kad tas jau pūta karstu dvašu man sejā…
Opikvons atkal spēja pievilkt savu žokli.
— Un … un tad, ak, Nambok?
— Tad viņš pa stieņiem paskrēja man garām un nenodarīja man nekā ļauna. Kad kājas atkal jaudāja mani noturēt stāvus, tas jau bija pazudis no acīm. Tajā novadā tā ir pavisam parasta parādība. Pat sievietes un bērni no tā nebaidas. Cilvēki liek tiem strādāt, šiem nezvēriem.
— Tas ir — tāpat kā mēs liekam strādāt suņiem? — Kugahs apvaicājās ar neticīgu dzirkstīti acīs.
— Jā, kā mēs liekam strādāt suņiem.
— Un kā tad viņi pavairo šos — šos briesmoņus? — Opikvons jautāja.
— Viņi tos nemaz nevairo. Cilvēki tos prasmīgi izgatavo no dzelzs, baro ar akmeņiem un dod dzert ūdeni. Akmeņi pārvēršas par uguni, ūdens pārvēršas par tvaiku, un ūdens tvaiks kā elpa plūst pa to nāsīm un …
— Labi jau, labi, ak, Nambok, — Opikvons pārtrauca. — Pastāsti mums par citiem brīnumiem. Šis mums ir apnicis, jo mēs to nesaprotam.
— Jūs nesaprotat? — Namboks izmisis atvaicāja
— Nē, mēs nesaprotam, — vīrieši un sievietes gaudīgi atsaucās. — Mēs nespējam saprast.
Namboks iedomājās par mašīnām, kas reizē pļauj un kuļ, un par mašīnām, kas rāda dzīvas cilvēku ēnas, un par inašīnam, no kurām skan cilvēku balsis, un atskārta, ka viņa cilts ļaudis tiešām nekā nesapratīs.
— Vai drīkstu vēl pateikt, ka es pats ar šo dzelzs nezvēru esmu braucis cauri visai zemei? — viņš sarūgtināts vaicāja.
Opikvons paslēja augšup rokas ar delnām uz āru, atklāti izrādīdams, ka netic nekam.
— Saki vien, saki, ko tikai gribi. Mēs klausamies.
— Tātad es braucu ar šo dzelzs nezvēru, par ko es viņam devu naudu …
— Tu stāstīji, ka viņu barojot ar akmeņiem.
— Bet es ari stāstīju, tu, muļķi, ka nauda ir kaut kas, par ko jūs nekā nezināt. Kā jau teicu, es braucu ar dzelzs nezvēru cauri visai zemei, cauri daudziem ciematiem, līdz pēdīgi nokļuvu lielā ciematā pie sāļa jūraslīča. Majas tur slēja jumtus līdz pašām zvaigznēm, un gar tiem slīdēja mākoņi, un viss bija pilns ar dūmiem. Šā ciemata rēkoņa bija tāda kā jūras rēkoņa vētras laikā, un cilvēku tur bija tik daudz, ka es aizmetu savu spieķi un vairs pat nepieminēju robiņus, ko biju tajā iegriezis.
— Būtu tu griezis pavisam sīkus robiņus, — Kugahs pārmetoši teica, — tad tu būtu varējis atnest mums šo vēstījumu.
— Griezis sīkus robiņus! — Namboks dusmas uzbrēca. — Paklausies Kugah, tu, kas greb kaulā! Ja arī es būtu griezis vissikākos robiņus, tik un tā nebūtu pieticis ne ar vienu spieķi, ne ar divdesmit spieķiem, — nē, nepietiktu ar visiem jūras izskalotajiem kokiem piekrastē starp kaimiņu ciematu un mūsējo. Un, ja arī jūsu visu, ieskaitot pat sievietes un bērnus, būtu divdesmit reižu vairāk un ja katram būtu divdesmit roku un katrā rokā pa spieķim un duncim, — tikpat jūs nespētu iegriezt robiņus par visiem cilvēkiem, ko es tur sastapu, tik daudz viņu bija un tik ātri viņi nāca un gāja.
— Visā pasaulē nevar būt tik daudz cilvēku, — iebilda Opikvons, jo bija apstulbis un nejaudaja savā prātā aptvert tādu daudzumu.
— Ko gan tu zini par visu pasauli un tās lielumu? — Namboks atcirta.
— Bet vienā vietā tik daudz cilvēku nevar būt.