— Ar prātu apjēdzams, ka vienā vietā tik daudz cilvēku nevar būt. Viņu laivas ta pieblīvētu jūru, ka tur pietrūktu vietas. Un ik dienas viņi iztukšotu jūru no zivīm, tomēr visi nebūtu paēduši.
— Tā var gan likties, — Namboks sacīja, izbeigdams pārrunu, — tomēr tas bija tā, kā es teicu. Pats savām acīm es to redzēju un tāpēc aizsviedu savu spieķi. — Viņš plati nožāvājās un piecēlās kājās. — Esmu tālu īries. Diena bija gara, un es esmu piekusis. Tagad es gribu gulēt, un rīt mēs varēsim runāt tālāk par visu, ko esmu redzējis.
Baskvahvana bikli kliboja pa priekšu, gan lepodamās ar savu brīnišķīgo dēlu, gan arī baidīdamās no tā, aizveda viņu uz savu iglu un apguldīja, ievīstīdama nospe- ķotās, smirdošās zvērādās. Bet vīri palika sēžam pie ugunskura, noturēdami sapulci, kurā daudz sačukstējās un klusiņām strīdējās.
Pagāja stunda, otra, Namboks gulēja, bet vīri vēl arvien apspriedās. Vakara saule slīga uz ziemeļrietumiem un ap vienpadsmitiem apstājās gandrīz tieši ziemeļu pamalē. Tad vecākais un kaulu grebējs aizgāja no sapulces un pamodināja Namboku. Tas blisinādamies pavērās viņu sejās un pagriezās uz sāna, lai gulētu tālāk. Opikvons satvēra viņu aiz pleca un mierīgi, bet noteikti purināja tikmēr, kamēr viņš nāca pie atmaņas.
— Mosties, Nambok, celies augšā! — Opikvons pavēlēja. — Ir laiks.
— Vai atkal dzīres? — Namboks atsaucās. — Nē, es neesmu izsalcis. Ēdiet vien paši un ļaujiet man gulēt.
— Laiks doties projām! — Kugalis ierēcās.
Taču Opikvons runāja mierīgāk.
— Tu biji mans baidaras biedrs, kad bijām vēl zēni, — viņš teica. — Kopīgi mēs pirmo reizi izgājām roņu medībās un vilkām lašus no venteriem. Un tu, Nambok, mani izrāvi atpakaļ pie dzīvības, kad jūra bija sakļāvusies virs manis un straume mani vilka dziļumā pie melnajām klintīm. Kopā mēs badojāmies un drebinājāmies salā, un saritinājušies mēs gulējām zem vienas zvērādas, cieši kopā saspiedušies. Aiz tā visa un arī tāpēc, ka bijām draugi, mani rūgti apbēdina tas, ka tagad tu esi tāds melis. Mēs nespējam saprast, un galvas mums apdullušas no visa, ko tu stāstīji. Tas nav labi, un tālab sapulcē tapa daudz pārspriests. Tā nu mēs izlēmām sūtīt tevi projām, lai mūsu galvas paliktu skaidras un spirgtas un lai tās nemulsinātu stāsti par neizskaidrojamām lietām.
— Visas lietas, par kurām tu stāstīji, ir ēnas, — Ku- galis pārņēma sarunas pavedienu. — Tu tās atnesi no ēnu pasaules, un uz ēnu pasauli tev tās jāaizved atpakaļ. Tava baidara ir sagatavota, un ciltsļaudis gaida. Viņi nevar aiziet gulēt, pirms tu neesi projām.
Namboks bija apstulbis, taču uzklausīja vecākā balsi.
— Ja tu esi Namboks, — Opikvons teica, — tu esi bīstams un neiedomājams melis; ja tu esi Namboka ēna, tad tu runāji par ēnām, un nav labi, ja dzīvie cilvēki uzzina par tām pārak daudz. Mēs domājam, ka lielais ciemats, par ko tu runāji, ir ēnu ciemats. Tajā pulcējas mirušo dvēseles, jo mirušo ir daudz, bet dzīvo maz. Mirušie neatgriežas. Nekad vēl mirušie nav atgriezušies — vienīgi tu ar saviem brīnumstāstiem. Nav pareizi, ka mirušie atgrieztos, un, ja mēs to pieļautu, mums draudētu liels posts.
Namboks pazina savus cilts ļaudis un apzinājās, ka sapulces lēmums ir negrozāms. Tāpēc viņš ļāva sevi novest lejup līdz ūdens malai, kur viņu iesēdināja baidarā un iespieda viņam rokā airi. Kaut kur jūras pusē klaigāja noklīdusi meža zoss, un bangas sašķīda smiltīs, mīksti un dobji šalkdamas. Pār zemi un ūdeņiem klājās dūmakains mijkrēslis, un ziemeļu pamalē neskaidra un biedinoša gruzdēja saule, ietinusies asinssarkanā miglā. Kaijas lidoja zemu. Pūta skaudrs un auksts krasta vējš, un melnie mākoņu vāli aizmugurē solīja skarbu laiku.
— No jūras tu atnāci, — Opikvons pravietiski skandēja, — un atpakaļ jūrā tev jāaiziet. Tad atkal iestāsies līdzsvars un viss nokārtosies pēc likuma.
Baskvahvana piekliboja pie pašas putu līnijas ūdens malā un izsaucās:
— Es tevi svētīju, Nambok, par to, ka tu atcerējies mani!
Bet Kugahs, atgrūzdams baidaru no krasta, norāva šalli viņai no pleciem un iesvieda to baidarā.
— Ir tik auksti garajās naktīs, — Baskvahvana gaudās, — sals spiežas līdz pat vecajiem kauliem.
— Tā ir tikai ēna, — Kugahs atteica, — un ēnas tev siltumu nedos.
Namboks piecēlās, lai viņa balsi varētu sadzirdēt krastā.
— Ak, Baskvahvana, māte, kas esi mani dzemdējusi! — viņš sauca. — Klausies, ko saka Namboks, tavs dēls. Viņa baidarā ir vieta diviem, un viņš vēlas, lai tu brauktu viņam līdzi. Jo viņš ceļos turp, kur ir papilnam zivju un tauku. Tur sals nemaz neuznāk un dzīve ir viegla, un no dzelzs darināti priekšmeti padara cilvēku darbu. Vai tu esi ar mieru nākt, ak, Baskvahvana?
Viņa brīdi vilcinājās, kamēr baidara jau strauji attālinājās, tad sasprindza balsi trīcošā diskantā.
— Esmu veca, Nambok, un drīz kāpšu lejup ēnu valstī. Tomēr es nevēlos doties turp, pirms mans laiks nav pienācis. Esmu veca, Nambok, un man ir bail.
Gaismas staru kūlis pāršķēla dūmaku virs jūras, ietīdams laivu un cilvēku sarkanzeltainā mirdzuma. Klusums noslīga pār zvejniekcilti, un bija dzirdamas tikai krasta vēja gaudas un zemu lidojošo kaiju klaigas.